Laikmeta zīmes

2017.gada 9.septembrī Mūžības ceļos tika aizsaukts nacionālās pretošanās kustības dalībnieks un dedzīgs Latvijas patriots Konstantīns Pupurs. Konstantīna izvadīšanā no Sv.Pētera baznīcas, viņa miesu guldīšanā zemes klēpī Rīgas 1.Meža kapos un piemiņas brīdī Kara muzejā piedalījās daudzi viņa draugi, kolēģi un domubiedri, taču tikpat daudzi dažādu iemeslu dēļ nevarēja būt klāt šajā notikumā. Diemžēl valsts augstākajām amatpersonām, izņemot Konstantīna partijas biedri, Saeimas priekšsēdētāju Ināru Mūrnieci, brīvības cīnītāja aiziešana Mūžībā acīmredzot nešķita pietiekami svarīgs notikums, lai to pagodinātu ar savu klātbūtni. Bet varbūt labi ka tā, jo Konstantīns nekad nav tiecies pēc varas atzinības. Atdot pēdējo godu uzticīgajam Latvijas dēlam ieradās tie, kas patiesi viņu mīlēja - Konstantīna partijas biedri no “Visu Latvijai!”, studentu korporācijas “Fraternitas Lataviensis” pārstāvji, Latviešu virsnieku apvienības biedri, bijušie pretošanās kustības dalībnieki un daudzi citi Latvijas patrioti.

Par Konstantīna Pupura varoņdarbu, pirmoreiz padomju okupācijas laikā paceļot un iznesot cauri Rīgai sarkanbaltsarkano karogu, rakstīts daudz. Pats Konstantīns par šo notikumu uzrakstījis un izdevis brošūriņu “Karogs sarkanbalts”, kas pieejama salīdzinoši nelielam lasītāju lokam. Mūsdienu jauniešiem Pupura vārds varētu arī nebūt tik pazīstams, jo publiski viņš ticis cildināts maz. Varas pārstāvjiem nepatīk pieminēt cilvēkus, kas padomju apstākļos, riskējot ar savu brīvību, veselību un dažkārt pat dzīvību, pretojās okupācijas režīmam, kamēr daudzi šodienas “Atmodas varoņi” dziedāja slavas dziesmas sociālismam un “mīļotajai partijai”. Tāpēc “Laikmeta zīmes” uzskatīja par savu pienākumu vēlreiz izstāstīt Konstantīna Pupura dzīves un cīņu stāstu. Ja esat to jau dzirdējuši, piedodiet, bet ja to nezināt vai zināt pavisam maz - lasiet un lepojieties ar Latvijas varoņiem.

****

Konstantīns Pupurs dzimis 1964.gada 5.martā. Pēc Rīgas 66.vidusskolas beigšanas viņš 1981.gadā iestājās Birjuzova karaskolā, taču, iepazīstot tur valdošo ideoloģisko gaisotni, pēc gada skolu pameta un tika iesaukts Padomju Armijā, kur pieredzēja visus dedovščinas (vardarbīgas ārpusreglamenta attiecības - Red.) “jaukumus”. 1983.gadā Konstantīns iestājās Maskavas Vēstures un arhīva institūtā. Studiju laikā viņš iepazinās ar krievu disidentu darbiem un kopā ar draugiem nodibināja Vēstures pētīšanas klubu, kura biedri satikās reizi nedēļā, lai diskutētu par vēsturiskiem un nacionāliem jautājumiem. Diemžēl pulciņa dalībnieku vidū izrādījās nodevējs un  Konstantīnu arestēja. Par pretpadomju aģitāciju un propagandu viņš tika izslēgts no institūta. Atgriezies Latvijā, Konstantīns mainīja no tēva mantoto uzvārdu Valujevs pret latvisko mātes uzvārdu Pupurs un 1986.gada rudenī sāka mācības toreizējās Latvijas Valsts Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātē.

LVU Vēstures un filozofijas fakultātes studentu simbolika laikā, kad tur mācījās Konstantīns Pupurs.

1987.gadā Konstantīns iestājās Vides aizsardzības klubā (VAK), kas tobrīd bija vienīgā puslīdz legālā organizācija, kurā pulcējās ar padomju režīmu neapmierinātie. Kopā ar citiem VAK biedriem Pupurs bija klāt cilvēktiesību aizstāvības grupas “Helsinki’86″ (H’86) rīkotajos pasākumos pie Brīvības pieminekļa 1987.gada 14.jūnijā un 23.augustā. Tā paša gada beigās Konstantīns oficiāli iestājās grupā “Helsinki’86″ (biedra karte Nr.10). Kā viņš pats atceras: “Mājās mammai pateicu, ka esmu “Helsinki’86″ biedrs. Viņai kļuva slikti, un es, kā varēdams, viņu mierināju. Teicu, ka esmu solījis cilvēkiem, kas bija grupā, kā arī visai Latvijai, ka cīnīšos par mūsu brīvību, tāpēc atpakaļceļa vairs nav. Viņa nomierinājās un teica: “Acīmredzot tāds ir tavs ceļš, lai viss paliek Dieva rokās.”"

Konstantīna Pupura “Helsinki’86″ biedra karte Nr.10.

Dažas dienas pēc iestāšanās cilvēktiesību grupā “Helsinki’86″, par šo Konstantīna soli publiski paziņoja radiostacijas “Brīvā Eiropa” un “Amerikas Balss”. Universitātē tas radīja bumbas sprādzienam līdzīgu efektu. Konstantīnu nekavējoties izmeta no militārās katedras, kāda okupācijas laikā bija obligāta visās Latvijas augstskolās. Pulkvedis Andrejs Galviņš, kurš runāja labā latviešu valodā, pateica, ka tādam pretpadomju elementam kā Pupuram nav ko darīt padomju mācību iestādē. Dekanātā dumpīgajam studentam piedāvāja publiski nožēlot “grēkus”, tad varēšot studijas turpināt. Konstantīns atteicās, bet uz mācībspēku repliku, ka viņš neesot izvēlējies pareizās karoga krāsas, norādīja uz aiz loga redzamo LPSR sarkanziliviļņoto karogu virs Ministru Padomes ēkas, un piebilda: “Tieši LPSR karogs nav pareizais, un ticiet man - mūžīgi tas tur neplīvos!”

Sekoja fakultātes studentu un pasniedzēju kopsapulce ar čekistu piedalīšanos. Studentiem bija jābalso par Konstantīna izslēgšanu no Universitātes, tomēr pretēji cerētajam vienbalsīgajam lēmumam, pēc runas, kurā Konstantīns pamatoja, kāpēc iestājies “H’86″, par sava kursabiedra izslēgšanu nobalsoja tikai divas aktīvas komjaunietes. Šāds studentu lēmums bija kā pliķis sejā dekanāta varasvīriem un čekas darboņiem. Konstantīns palika universitātē. No 1988.gada viņš pārstāvēja grupas “H’86″ intereses Sabiedrisko organizāciju padomē, kas tolaik bija jumta organizācija visām sabiedriskajām jeb, kā tagad teiktu, nevalstiskajām organizācijām Latvijā.

Konstantīnam sūtītā pavēste par ierašanos pie čekas izmeklētāja “operatīvas nepieciešamības” dēļ.

1988.gada pavasarī čekistu iesūtīto provokatoru dēļ grupa “Helsinki’86″ sašķēlās. Konstantīns pievienojās brīvības cīnītāja Jura Ziemeļa vadītajai “Helsinki’86″ Rīgas nodaļai, kuras kodolu veidoja bijušie politieslodzītie - pats Ziemelis, Alfrēds Zariņš, Jānis Vēveris, Jānis Rožkalns un citi. Ne visi bija “H’86″ biedri, taču visi bija saistīti ar Rīgas nodaļas darbu. 1988.gada 25.martā, kad Rakstnieku savienība ar kompartijas svētību mēģināja izjaukt “H’86″ rīkoto piemiņas pasākumu pie Brīvības pieminekļa, rīkojot alternatīvu gājienu uz Brāļu kapiem, čekisti un miliči, kas bija aplenkuši Bastejkalnu un Brīvības pieminekļa apkaimi, netālu no “Laimas” pulksteņa aizturēja Konstantīnu, kuru pēdējās dienās bija intensīvi izsekojuši, un velkot pa zemi, burtiski iesvieda čekas auto aizmugures sēdeklī.

Un tad pienāca liktenīgais 1988.gada 14.jūnijs, kad Konstantīns kopā ar biedriem no “Helsinki’86″ Staļina terora upuru piemiņas mītiņa un gājiena laikā organizēja sarkanbaltsarkanā karoga pacelšanu, iznesot to cauri visai Rīgai no Brīvības pieminekļa līdz Brāļu kapiem. Tajā dienā aiz karoga gāja vairāki simti cilvēku. Par šo notikumu ir dzirdējuši gandrīz visi, taču tikai nedaudziem zināmas visas šā mūsu nacionālajai pašapziņai nenovērtējami nozīmīgā pasākuma nianses, politiskais fons un citas aizkulises, kas patiesībā ir visai dramatisks un aizraujošs stāsts. Taču par to nedaudz vēlāk.

Konstantīns Pupurs ar Latvijas karogu 1988.gada 14.jūnijā.

Pēc divām dienām, 16.jūnijā, Konstantīnu un viņa tanti, pazīstamo Dailes teātra aktrisi Lidiju Pupuri, aizturēja uz ielas un iegrūda čekas mikroautobusā. Konstantīnam uz laiku tika noteikts mājas arests. Pēc tam sākās pastāvīga izsekošana un telefonsarunu noklausīšanās. Vairākas reizes Konstantīns tika aizturēts un nopratināts. Bija mēģinājumi pierunāt viņu sadarboties, solot labu karjeru un algu. Neizpalika atklāti draudi - lai padomājot, kāds trieciens būšot Konstantīna mātei, ja ar viņu kaut kas notikšot. Čekisti draudēja: “Ja nedosies projām no Latvijas, mēs tevi ietupināsim kopā ar kriminālajiem!” Sapratis, ka čekisti nejoko, un nevēloties riskēt ar savu un tuvinieku dzīvību, Konstantīns piekrita atstāt Latviju kopā ar māti. “Lai brauc!” - skanēja čekistu atbilde, - “Māte nav labāka par tevi!” Abiem tika atņemtas PSRS pases un pavēlēts divu nedēļu laikā atstāt Padomju Savienību.

1988.gada 11.jūlijā Konstantīns Pupurs un viņa mamma Astrīda aizbrauca no Latvijas. Caur Austriju viņi ieradās Minsterē, Vācijā, kur apmetās uz dzīvi. No 1988. līdz 1990.gadam Konstantīns aktīvi piedalījās Eiropas trimdas latviešu politiskajā darbībā un kultūras dzīvē, dzīvojot te Minsterē, te Parīzē, te Londonā. Nespējot pieņemt eiropiešu augstprātīgo attieksmi pret imigrantiem, viņš 1990.gadā izceļoja uz ASV. Amerikā Konstantīns strādāja dažādus darbus - cepa hamburgerus “Makdonaldā”, strādāja slimnīcā par sanitāru, būvēja mājas, bija matrozis ASV tirdzniecības flotē Meksikas līcī.

1992.gadā viņš atgriezās Latvijā, lai turpinātu mācības Latvijas Universitātē. Taču izrādījās, ka čekistu neredzamā roka ir visvarena arī neatkarīgajā Latvijā. 1993.gadā Konstantīns iekāpa privātā automašīnā, domādams, ka tas ir taksometrs. Auto sēdēja trīs cilvēki, kuri pateica, ka viņiem ir informācija par visu, ko Konstantīns darījis Rietumos, un viņi rūpīgi seko viņa aktivitātēm arī Latvijā. Nepazīstamie brīdināja, lai Konstantīns nemēģina nodarboties ar politiku, piedraudot, ka pretējā gadījumā viņš dzīvs no Latvijas neaizbrauks. Tajā pašā vakarā Konstantīns piedalījās Vides aizsardzības kluba rīkotā pasākumā, kas bija saistīts ar Skrundas lokatora demontāžu, kur viņam uzticēja sagriezt lokatora formā izveidotu torti. Kāds bija to nofotografējis un nākamajā dienā attēls tika publicēts avīzēs. Pēc dažām dienām Konstantīnu uz ielas smagi piekāva un viņš ilgu laiku bija spiests pavadīt slimnīcā. Bažījoties par savu dzīvību, Konstantīns 1994.gadā atkal atstāja Latviju.

Amerikā Konstantīns strādāja Bostonas starptautiskās lidostas Muitas un imigrācijas departamentā, vienlaikus studējot Masačūsetsas Universitātē, kuru ar izcilību pabeidza 1999.gadā, iegūstot bakalaura grādu vēsturē. Viņš piepelnījās arī kā sociālās aprūpes pārstāvis un tulks vietējā katoļu labdarības organizācijā. 2002.gadā oficiālās iestādes lūdza Konstantīnu būt bijušā PSRS prezidenta Mihaila Gorbačova tulkam, palīdzot viņa delegācijai nokārtot ielidošanas formalitātes lidostā. Uz Gorbačova jautājumu, kā viņš nokļuvis ASV, Konstantīns atbildēja: “Pateicoties jums. Ja ne jūsu reformas, es šobrīd zāģētu mežu Sibīrijā.” 2003.gadā Konstantīns ar maģistra grādu absolvēja Londonas Ekonomikas un Politisko zinātņu skolu. Viņa maģistra darba tēma - “Krievijas un PSRS republiku attīstība pēc Padomju Savienības sabrukuma”.

Konstantīns Amerikas Savienotajās Valstīs.

Ieguvis ASV pavalstniecību, Konstantīns iestājās ASV bruņotajos spēkos. 2004.gadā viņš virsnieka vietnieka pakāpē tika pieņemts darbā Rodailendas Militārajā akadēmijā kā profesora asistents, vienlaikus apgūstot zinības arī pats un 2007.gadā iegūstot Jūras kara flotes leitnanta dienesta pakāpi. Konstantīns izstrādāja Eiropas ģeopolitiskās vēstures mācību programmu ASV militārajām mācību iestādēm, ko ASV armijas virsnieku apmācībā izmanto vēl šodien. Dienējis Ņūhempšīrā, Teksasā un Arizonā, bet 2008.gadā nosūtīts misijā uz Irāku, vēlāk turpinot dienestu ASV militārajā bāzē Vācijā. Dienesta laikā Konstantīns saņēma vairākus ASV armijas apbalvojumus un medaļas.

Konstantīns Pupurs ASV Bruņoto spēku dienestā.

Svešumā Konstantīns nodibināja ģimeni. Viņa dzīvesbiedre Sāra, pēc izcelsmes latviete, strādāja kā advokāte lielā Bostonas firmā. Sāras senči nāca no tā sauktajiem veclatviešiem, kas uz Ameriku bija izceļojuši pēc 1905.gada revolūcijas. Diemžēl laulība izrādījās neveiksmīga un pāris izšķīrās. Tad internetā Konstantīns iepazinās ar savu otro sievu, ukrainieti Irinu - angļu salīdzinošās literatūras profesori Kijevas Universitātē. Paņēmis septiņu dienu atvaļinājumu, viņš devās uz Ukrainu, lai apprecētu Irinu. 2008.gada nogalē pasaulē nāca abu dēliņš Ivars.

Konstantīna laulības ar Irinu Kijevā.

Dzīvodams trimdā Konstantīns nepārtraukti domāja par Latviju. Kā atceras cits mūsu varonis, Konstantīna draugs Rolands Silaraups, viņu tikšanās reizēs ASV Konstantīns nemitīgi runājis par atgriešanos dzimtenē. Šis sapnis piepildījās 2010.gada martā, tomēr iedzīvoties “jaunajā Latvijā” nebija viegli. Ne Aizsardzības ministrijai, ne Latvijas armijai Irākas kara veterāns nebija vajadzīgs. Darbā viņu pieņēma Rīgas Pašvaldības policija, kur Konstantīns strādāja Tūrisma nodaļā, patrulēdams Rīgas centra kvartālos un Vecrīgā. Paralēli darbam policijā viņš aktīvi iesaistījās politikā, pievienodamies partijai “Visu Latvijai!”. Tobrīd tas bija nozīmīgs atbalsts jaunam politiskam spēkam, kuru varas elite nicinoši dēvēja par ekstrēmistisku jauniešu grupiņu. 2010.gada oktobrī Konstantīns kandidēja 10.Saeimas vēlēšanās, bet gada beigās kļuva par “Visu Latvijai!” valdes locekli.

2011.gada maijā Konstantīns sāka strādāt Latvijas Jūras akadēmijā - vispirms kā galvenais speciālists-metodiķis, pēc tam kā lektors. Paralēli veica tulkošanas darbus angļu valodā. Kā kandidāts no Nacionālās apvienības viņš startēja arī 11.Saeimas ārkārtas vēlēšanās. Diemžēl darbs Jūras akadēmijā nedeva cerēto gandarījumu un finansiālo drošību. Transporta izdevumi no viņa dzīvesvietas Inčukalnā līdz akadēmijai teju pārsniedza akadēmijas mācībspēka algas lielumu. Vīlies cerībās, Konstantīns 2012.gada ziemā gatavojās aizbraukt no Latvijas, jo Francijā viņam tika piedāvāts labi apmaksāts darbs. Tikai savu draugu un domubiedru iedrošināts viņš palika Latvijā.

Konstantīns Pupurs - Latvijas Jūras akadēmijas mācībspēks.

Mūža pēdējos gadus Konstantīns strādāja Saulkrastos par nekustamo īpašumu pārvaldnieku. Viņš uzcēla māju, audzināja dēliņu Ivaru un ar lielu prieku nodevās praktiskajai arheoloģijai. Konstantīns ļoti gribēja, lai viņa dēls izaug par kārtīgu latvieti, un laikā, kad dzīvesbiedre Irina uzturējās Latvijā, sūtīja puiku latviešu bērnudārzā. Konstantīna dzīves lielā mīlestība un arī sāpe bija Latvija. Kādā intervijā viņš teica: “Agrāk domāju - ja atjaunosim pirmskara brīvo Latvijas Republiku, tad visi būsim laimīgi. Tagad, pēc šiem aizvadītajiem gadiem, tas izklausās naivi un bērnišķīgi…” Sakāmvārdus “Pravietis netiek cienīts savā tēvzemē” un “Varoņi aiziet neatzīti” droši var attiecināt arī uz Konstantīnu, jo Latvijas valsts viņam tā arī nav pateikusies ne ar Triju zvaigžņu ordeni, ne kādu citu apbalvojumu.

****

Karoga stāsts

Doma iziet Rīgas ielās ar neatkarīgās Latvijas karogu dzima helsinkiešu Dzintara Geides un Konstantīna Pupura galvās. Ideju bija paredzēts realizēt jau 1988.gada 25.marta piemiņas pasākumā, tomēr, paklausot “Helsinki’86″ Rīgas nodaļas līdera Jura Ziemeļa padomam, to nolēma vēl nedarīt, jo bija jūtams, ka čeka gatavo izrēķināšanos ar tiem, kas šajā dienā dosies pie Brīvības pieminekļa. Tomēr ideja par sarkanbaltsarkanā karoga pacelšanu turpināja vējot gaisā - par to atklāti runāja gan Vides aizsardzības kluba, gan Sabiedrisko organizāciju padomes sanāksmēs.

Tuvojās 14.jūnijs - 1941.gada deportāciju piemiņas diena. Tā tika sagaidīta neiedomājami elektrizētā gaisotnē. Jau bija noticis Igaunijas Rakstnieku savienības plēnums, jūnija pirmajās dienās tādu organizēja arī Latvijas radošās savienības. Šajos pasākumos teiktās runas un pieņemtās rezolūcijas tika kopētas un izplatītas tautā. 14.jūnija pasākumu organizēt uzņēmās VAK, organizatoriskos darbus uzticot filozofijas pasniedzējam Valdim Turinam. Vara tamlīdzīgus pasākumus uztvēra kā pretpadomju demonstrācijas, tāpēc formāli tas tika pieteikts kā Gorbačova perestroikas un Maskavā paredzētās PSKP 18.konferences atbalsta mītiņš, vienlaikus klusi pieminot arī deportāciju upurus.

VAK ideologs Valdis Turins 1987.gada 23.augusta demonstrācijā pie Brīvības pieminekļa.
Uzraksts uz plakāta krievu valodā: “Staļinismu atmaskojošos dokumentus un faktus - tautai!”

LPSR kompartijas un čekas vadība saprata, ka no tautas aktivitātēm 14.jūnijā izvairīties neizdosies, tāpēc mītiņu atļāva, gan cenšoties tam piedot sarkanu nokrāsu. Pasākums tika atļauts ar nosacījumu, ka bez VAK tā organizēšanā piedalīsies arī Komjaunatnes organizācija. Tāpat mītiņa laikā nedrīkstēja parādīties nekāda “buržuāziskās Latvijas” simbolika un transparenti ar pretpadomju saturu. Valdis Turins šiem nosacījumiem piekrita. Tomēr vairākums VAK biedru uzskatīja, ka sarkanbaltsarkanajam karogam jāparādās. Beigās tika panākts kompromiss, ka mītiņā būs goda sardze ar melnbaltmelniem sēru karogiem. Krāsu sadalījums šiem karogiem bija atbilstošs brīvvalsts karoga proporcijām.

Tā kā karoga pacelšanai 14.jūnijā bija sajūtama opozīcija pat no nacionāli noskaņotām organizācijām, “Helsinki’86″ biedri un atbalstītāji sāka izgatavot pie apģērba piestiprināmus mazus Latvijas karodziņus. 11.jūnijā Cēsu pilsdrupās notika folkmūzikas festivāls, uz kuru devās arī vairāki helsinkieši. Festivāla vadītājs Andris Bergmanis skatītāju rindās pamanījis Konstantīnu Pupuru, aicināja viņu uzrunāt tautu. Konstantīns runāja par vienotību, patriotismu, varas represijām pret “H’86″, un beigās paaugstinātā intonācijā paziņoja: “Neraugoties ne uz ko, 14.jūnijā mūsu grupa pacels Latvijas sarkanbaltsarkano karogu!” Uz mirkli iestājās klusums, kas pēc mirkļa uzsprāga skaļās ovācijās.

Jaunieši Cēsīs pieprasa Latviju latviešiem.

Atpakaļceļa vairs nebija. Arī čeka to labi saprata. Jau 12.jūnija vēlā vakarā Pupuru dzīvoklī atskanēja telefona zvans. Klausuli pacēla Konstantīna mamma. Nenosaucot savu vārdu, nezināms “labvēlis” pateica: “Ja jūsu dēls 14.jūnijā taisīs pekstiņus un uzdrošināsies pacelt karogu, dzīvu jūs viņu vairs neredzēsiet!” Nākamajā vakarā zvans atkārtojās. Tika pateikta tikai viena frāze: “Es brīdinu!” Kādu psiholoģisku ietekmi šie draudi atstāja uz Konstantīna mammu, var tikai iedomāties. Pusstundu pēc pēdējā zvana Pupuru telefons tika atvienots un no jauna pieslēgts tikai nākamajā priekšpusdienā.

Karoga izgatavošanu uzticēja “H’86″ biedram Miervaldim Krimam. Uzdevums nebija viegls, jo dažas nedēļas pirms 14.jūnija no visiem veikaliem kā uz burvju mājienu pazuda audumi karmīnsarkanā krāsā. Karogs tika pašūts Krima dzīvoklī Kr.Barona ielā, izmantojot jau senāk iegādātu oderdrēbi attiecīgā krāsā un baltu audumu. Bija skaidrs, ka čekisti pacelt karogu grupas “H’86″ biedriem neļaus, tāpēc to izdarīt uzticēja ar nevienu sabiedriski politisko organizāciju formāli nesaistītajam Jānim Albertam Muceniekam. Lai priekšlaicīgi nepiesaistītu čekistu uzmanību, karoga kāts tika izgatavots izjaucams un atkal saliekams. Mītiņa laikā pūlī to vajadzēja ienest paslēptu zem apģērba.

Karoga izgatavotāji (no kreisās) - Jānis Alberts Mucenieks un Miervaldis Krims.

14.jūnijā pirms paredzētā mītiņa “H’86″ aktīvistu grupai bija norunāta tikšanās kādā dzīvoklī pie Zviedru vārtiem Vecrīgā. Čekas automašīnas Konstantīnam sekoja jau no pašas dzīvesvietas. Uz brīdi šķita, ka būs izdevies tikt no astes vaļā, taču, nonākot līdz Pulvertornim, kļuva skaidrs, ka rajons ap Zviedru vārtiem ir čekistu aplenkts. Acīmredzot viņi gribēja visus karoga iniciatīvas grupas locekļus saņemt ciet vienlaicīgi. Konstantīns tomēr devās uz norunāto tikšanās vietu, kur viņu jau gaidīja Alfrēds Zariņš, Miervaldis Krims, Reinholds Kalniņš, Anta Bergmane un Rita Prane. Uzzinot, ka māja ielenkta, sanākušie caur pagalma izeju metās laukā uz ielas - vietā, kur čekisti viņus negaidīja.

Sākās pakaļdzīšanās pa visu Vecrīgu. Doma laukumā grupa sadalījās, lai tā mēģinātu izbēgt vajātājiem. Konstantīns, Miervaldis Krims un Anta Bergmane devās uz Antas darbavietu netālu no “Daugavas” sporta nama Kr.Barona ielā. Drīz vien Antas kabinetā atskanēja telefona zvans un viņa gluži refleksīvi klausuli pacēla. Otrā vada galā bija klusums un tapa skaidrs - čekisti tūdaļ būs klāt. Trijotne steigšus atstāja telpas un nebija paspējuši noiet ne 200 metrus, kad divas čekistu automašīnas jau brauca iekšā Antas darbavietas pagalmā. Turpmāko dienas daļu līdz mītiņa sākumam trijotne pavadīja slēpjoties izpostīto Lielo kapu teritorijā.

“H’86″ jaunieši 14.jūnija pasākumam izgatavoja arī šādus pie drēbēm piespraužamus karodziņus. Apakšējais karodziņš šajā dienā bija pie žaketes atloka Konstantīnam Pupuram.

Uz mītiņu pie Politiskās izglītības nama (tagad Kongresu nams) bija sanākuši ap 10 000 cilvēku. Ar runām uzstājās sabiedrībā pazīstami ļaudis, tostarp LKP CK sekretārs Anatolijs Gorbunovs, Mākslas akadēmijas pasniedzējs Mavriks Vulfsons un 1959.gadā represētais nacionālkomunists, tobrīd vēl topošās Latvijas Nacionālās neatkarības kustības (LNNK) idejas autors Eduards Berklavs. Melnbaltmelnos sēru karogus turēja disidentiskā izdevuma “Auseklis” redaktors Ivars Žukovskis un VAK padomes loceklis Uģis Šulcs. Lieki piebilst, kā šie karogi izskatījās iedzīvotāju tolaik pārsvarā melnbalto televizoru ekrānos. Sanākušie ļaužu tūkstoši bija nepārprotami noskaņoti pret okupācijas režīmu un to juta arī kompartijas reakcionāri, kuri tā arī neuzdrošinājās iznākt tautas priekšā.

Mītiņš pie Politiskās izglītības nama 1988.gada 14.jūnijā. Fonā VAK melnbaltmelnie sēru karogi.

Taisnības labad jāteic, ka “H’86″ karogs mītiņā nebija vienīgais. Savu karogu bija izgatavojuši arī šobrīd pazīstamais publicists Bens Latkovskis un viņa draugs Aivars Jakovičs. Tā kā attiecīgas krāsas audumu nopirkt nevarēja, viņi bijušā kinoteātra “Komjaunietis” (neatkarības gados dažādi naktsklubi, kabarē un spēļu zāles) telpās uz balta palaga ar sarkanas tintes palīdzību uzkrāsoja attiecīgās joslas. Tomēr šo pašizgatavoto karoga imitāciju abiem nebija drosmes pacelt. Uzzinājis, ka šāds karogs eksistē, viens no Atmodas pirmsākumu aktīvistiem Edvīns Jansons pieteicās to pacelt. Viņam tas uz pārdesmit sekundēm arī izdevās, bet tad piesteidzās vīrs pelēkā uzvalkā un laipni palūdza atdot šo štučku (lietiņu). Interesanta bija apkārtstāvošo latviešu reakcija. “Provokators!” - skanēja izsaucieni.

Fotogrāfam izdevies fiksēt brīdi, kad uz mirkli pūlī tika pacelts Latkovska un Jakoviča karogs.

Sākoties gājienam uz Brīvības pieminekli, ļaužu kolona izstiepās pa visu Padomju (tagad Zigfrīda Annas Meierovica) bulvāri. Gājiena priekšgalā soļoja Žukovskis un Šulcs ar melnbaltmelnajiem karogiem. Un tad pēkšņi pretī kafejnīcai “Luna” (tagad “McDonald’s”) virs gājiena dalībnieku galvām uzvijās Latvijas karogs pareizajās krāsās. To pacēla Jānis Alberts Mucenieks, taču tūdaļ pie viņa piesteidzās Konstantīns Pupurs un pārņēma karogu savās rokās. Pie Brīvības pieminekļa stāvēja tūkstošiem cilvēku, kas, ieraugot karogu, pašķīrās, lai dotu ceļu tautas svētumam. Pieminekļa pakājē stāvēja divas VAK meitenes - Linda Ščerbinska un Zanda Švītiņa, kas turēja sēru lenti 1941.gadā izsūtīto Latvijas pilsoņu piemiņai. Konstantīns ar karogu nostājās līdzās viņām.

Konstantīns un VAK meitenes pie Brīvības pieminekļa.

Kā stāsta šī notikuma aculiecinieki un kā to ne reizi vien apliecinājis Konstantīns pats, tobrīd viņš atradās transam līdzīgā stāvoklī. Viņa seja mainījās no koši sarkanas uz  bālu, acis dega, skatiens nekustīgs un neko neredzošs, gaita mehāniska. Tāds viņš soļoja Brīvības pieminekļa virzienā. Pēc dažu aculiecinieku teiktā, pūlī parādījies vēl viens karogs, ko nesa kāda sieviete, tomēr visu skatieni bija pievērsti tieši Konstantīna augstu virs galvas paceltajam karogam, kurš iespaidīgi plīvoja vējā. Šī bija Konstantīna zvaigžņu stunda, ar kuru viņš nenoliedzami iegājis mūsu tautas vēsturē. Pie pieminekļa līdzās Konstantīnam bija viņa domubiedri, tostarp Anta Bergmane, Alfrēds Zariņš, dzejnieks un bijušais politieslodzītais Gunārs Freimanis un citi.

Ne Konstantīns, ne viņa domubiedri necerēja, ka karogu izdosies noturēt vairāk par 15 minūtēm, taču lielā cilvēku daudzuma dēļ čekisti neuzdrošinājās pielietot vardarbību. Pārsteigts par varas kalpu šķietamo bezdarbību, Konstantīns nezināja, ko darīt tālāk. Tad kāds iekliedzās: “Trešā Atmoda sākas!” Tas bija rakstnieks un fotogrāfs Gunārs Birkmanis. Un tad nez no kurienes uzradās sauklis: “Uz čekas māju!” Konstantīns apņēmīgi devās uz priekšu pa Ļeņina (tagad Brīvības) ielu. Raiņa bulvārī satiksme bija slēgta, taču pa Merķeļa un Ļeņina ielu pilnā sparā kustējās transports. Nonācis līdz Ļeņina un Merķeļa ielu krustojumam pretī veikalam “Sakta” (tagad Latvijas pasta nodaļa) Konstantīns apstājās.

Karogs sāk ceļu no Brīvības pieminekļa uz Brāļu kapiem.

Tā kā lielākā daļa cilvēku bija palikuši pie Brīvības pieminekļa un karogam sekoja salīdzinoši mazāks cilvēku skaits, turpināt ceļu pa Ļeņina ielu un bloķēt satiksmi nešķita prātīgi. Iespējams arī, ka aicinājums doties uz čekas māju bija pašas čekas sarīkota provokācija. Gar karoga gājienu nemitīgi šaudījās vīri vienādos uzvalkos, tomēr fizisks uzbrukums nenotika. Konstantīnam aiz muguras stāvošais Bens Latkovskis pačukstēja, ka jādodas uz Raiņa pieminekli Komunāru parkā (tagad Esplanāde). Konstantīns jau bija izgājis no transa un, novērtējis situāciju, pagriezās parka virzienā.

Pagriezienā uz Merķeļa ielu notika kāds mazāk zināms incidents. Konstantīnam uzbruka un karogu no rokām centās izraut VAK galvenais ideologs Valdis Turins, kurš formāli bija atbildīgs par 14.jūnija pasākumu. Viņš bija ārkārtīgi saniknots. Par laimi cilvēki, kas bija līdzās Konstantīnam, atvairīja šo uzbrukumu. Karoga apsargāšanā bija iesaistījusies grupa jauniešu tolaik vēl tikai 17 gadus vecā Roberta Kļimoviča vadībā. Pie Raiņa pieminekļa stāvēja vairāki kori un daudz cilvēku ar fotoaparātiem un kinokamerām. Konstantīns nostājās ar muguru pret Raiņa tēlu. Brīdi iestājās apmulsums, jo neviens nebija gaidījis šādu notikumu pavērsienu. Tad Anta Bergmane uzrunāja klātesošos: “Vai starp jums ir vīrieši, kas var nostāties blakus karogam?” Tūdaļ līdzās Konstantīnam un karogam nostājās Haralds Štrams, Jānis Čakstiņš un Andris Pauls-Pāvuls. Kori uzsāka dziesmu.

Konstantīns ar Latvijas karogu pie Raiņa pieminekļa Esplanādē.

Pēc pasākuma pie Raiņa pieminekļa gājiens devās pa Kirova (tagad Elizabetes) ielu gar kinoteātri “Pionieris” (neatkarības laikā dažādi naktsklubi) un pie viesnīcas “Latvija” iegriezās Ed.Veidenbauma (tagad Baznīcas) ielā. Arī tur satiksme bija slēgta. Ielas malās stāvēja armijas kravas mašīnas, miliču bobiki un autobusi ar aizkrāsotiem logiem, bet pretī Dzeržinska kultūras namam (tagad Adventistu dievnams) drūzmējās miliči un karavīri pilnā ekipējumā. Acīmredzot, tieši šeit bija paredzēta izrēķināšanās ar gājiena dalībniekiem. Kad gājiens tuvojās miliču un karavīru ķēdei, tās priekšā izskrēja armijas majors un uzkliedza: “Stojaķ!” (”Stāvēt!”). Dziedot dziesmu Konstantīns un viņa sekotāji turpināja ceļu un -  tavu brīnumu - miliču ķēde pēkšņi pašķīrās, ļaujot gājienam iet. Varēja redzēt, ka majors konsultējas ar priekšniecību. Šķiet, lielā cilvēku skaita dēļ tika dota pavēle gājienu neaiztikt.

Karoga gājiens dodas pa Veidenbauma (Baznīcas) ielu (attēlā augšā)
un tuvojas milicijas un karavīru ķēdei (attēlā apakšā). Ielas malā redzams militāristu transports.

Dodoties tālāk pa Gorkija (tagad Kr.Valdemāra) ielu, iedzīvotāji pa atvērtajiem namu logiem sveica gājienu, automašīnas signalizēja. Pa Miera ielu līdz Brasas tiltam karogu kādu laiku nesa Roberts Kļimovičs. Uz tilta stāvēja cilvēks ar plakātu “Mēs pieprasām atjaunot Latvijas valsts neatkarību!”, kas nu nonāca gājiena priekšgalā. Skandējot “Brīvību Latvijai!” gājiens tuvojās Brāļu kapiem, kur to gaidīja simtiem cilvēku. Stāvot pie Mātes Latvijas tēla ar teju līdz zemei nolaistu karogu, Konstantīns nespēja valdīt asaras. Cilvēki nāca pie karoga, krita ceļos un skūpstīja brīvās Latvijas simbolu. Emocionālā spriedze bija tik liela, ka Konstantīns gandrīz paģība. Atbraukušie čekisti neuzdrošinājās neko iesākt. Vēlāk pa apkārtceļiem karogu izdevās iznest no kapiem. Nokļuvis mājās Sarkandaugavā, kur mamma viņam ielēja zupu vakariņām, Konstantīns nespēja neko ieēst - tik ļoti viņam trīcēja rokas.

Karoga gājiens tuvojas Brāļu kapiem.

Nākamajā dienā Konstantīns Pupurs, Anta Bergmane, Miervaldis Krims, Roberts Kļimovičs un Jānis Alberts Mucenieks sapulcējās, lai parakstītos karoga drānas augšējā stūrī pie kāta. Bez šiem cilvēkiem nebūtu notikusi ne karoga pacelšana, ne tā iznešana cauri visai Rīgai. 18.jūnijā tika sasaukts LKP CK ārkārtas plēnums, kurā tika izskatīts jautājums “Par politisko situāciju Latvijas PSR”. Plēnumā uzstājās visi Latvijas kompartijas vadoņi. Atskanēja aicinājumi ieviest Latvijā karastāvokli un pie visiem stratēģiskiem objektiem novietot Ādažos dislocētos padomju tankus. Tikai tas, ka nebija notikušas masu nekārtības, ļāva Gorbunovam, Ķezberam un citiem “gaišajiem komunistiem” atrunāties, ka demonstrāciju partijas kursa atbalstam izmantojuši “atsevišķi provokatori savos nekrietnos nolūkos”. Taču tieši pēc 14.jūnija akcijas sākās Latvijas karoga reabilitācijas process un drīz vien sarkanbaltsarkanais jau brīvi plīvoja visos sabiedriski nozīmīgos pasākumos.

Konstantīns ar karogu pie Mātes Latvijas tēla Brāļu kapos.

2011.gada 14.jūnijā Konstantīns Pupurs atkārtoja savu vēsturisko gājienu ar sarkanbaltsarkano karogu cauri Rīgai no Brīvības pieminekļa līdz Brāļu kapiem, lai vienotu latviešu tautu cīņai par tiesisku valsti. Gājiens norisa ar lozungu “Cīņa nav galā!” Un patiesi - kamēr formāli neatkarīgajā Latvijā valdīs oligarhu patvaļa, notiks valsts nozagšana un politisko partiju savtīgās intereses tiks nostādītas augstāk par visas tautas un valsts labumu, kamēr valstī netraucēti varēs darboties Latvijai atklāti naidīgas personas un organizācijas, kamēr latviešu valodai un tautas dzīvesziņai netiks ierādīta pienācīga vieta, tikmēr cīņa par patiesi brīvu un neatkarīgu Latviju vēl nav galā. Tikai Konstantīns šajā cīņā diemžēl turpmāk piedalīsies, noraudzīdamies uz mums no Mūžības perspektīvas.

Vēsturiskā karoga gājiena atkārtojums 2011.gada 14.jūnijā.

****

No “Laikmeta zīmju” redaktora. - Mana pirmā iepazīšanās ar Konstantīnu notika neklātienē, kad 1991.gada nogalē kopā ar sievu un viņas vecākiem viesojāmies Minsterē. Mūs ar sieviņu pie sevis Minsteres Latviešu centra mājīgajā mansarda dzīvoklītī laipni uzņēma Konstantīna mamma Astrīda. Pats Konstantīns tolaik jau bija ASV, taču mammas mīlestības pilnais stāstījums par dēlu nevarēja atstāt vienaldzīgu. Protams, Latvijā jau bijām dzirdējuši par Konstantīna leģendāro gājienu ar karogu, tomēr neko vairāk par viņu nezinājām. Mūsu pirmais priekšstats par šo cilvēku veidojās no viņa mātes un Minsterē tolaik dzīvojošā brīvības cīnītāja Jāņa Rožkalna (par viņu lasiet ŠEIT un ŠEIT) stāstītā.

Personīgi ar Konstantīnu iepazināmies neilgi pēc tam, kad viņš atgriezās Latvijā. Mūs vienoja vaļasprieks - kolekcionēšana, ar ko Konstantīns, tāpat kā es, aizrāvās kopš jaunības. Viena no mūsu abu interešu jomām bija Latvijā visai reti piekoptā pamarku jeb aģitācijas marku kolekcionēšana. Konstantīnam svešumā pavadītajos gados bija izdevies savākt krietnu trimdā izdoto pamarku un speciālo piemiņas aplokšņu kolekciju. Grupai “Helsinki’86″ un Kurzemes cietoksnim veltītas pamarkas viņš Rietumos izdeva arī pats. Bez tam abi bijām vienaudži, abi nacionāli noskaņoti, abi pabijuši “stūra mājas” aizrestotajos kabinetos. Gluži dabiski, ka runājot par kolekcionāru lietām, nonācām arī līdz Konstantīna leģendārajam gājienam cauri Rīgai ar sarkanbaltsarkano karogu rokās.

Vēlāk dzīve un pienākumi mūs attālināja, saziņu atstājot vien virtuālajai videi. Konstantīnam bija savas rūpes, man savas. Par traģisku pārdzīvojumu Konstantīnam izvērtās mātes nāve 2016.gadā, pēc kuras viņš ilgi nespēja rast dvēseles mieru. Toreiz tā arī nemācēju atrast īstos vārdus, lai viņu mierinātu. Reizēm vārdi, lai arī no sirds domāti, konkrētā brīdī var šķist tukši un nevajadzīgi. Taču šā gada sākumā sirdī arvien biežāk sāka skanēt pamudinājums piezvanīt Konstantīnam vai uzrakstīt kādu ziņu. Iecerēta bija arī intervija “Laikmeta zīmēm”, kurā tad Konstantīns pats varētu izstāstīt savu karoga stāstu visās tā niansēs. Diemžēl, kā tas bieži vien gadās, darbi, pienākumi, aizņemtība, reizēm arī gluži cilvēcisks slinkums, darīja savu, un vēstule Konstantīnam tā arī palika neuzrakstīta…

Tagad nu Konstantīns devies pa Mūžības taku. Par viņa pāragro aiziešanu sēro daudzi. Arī Rolands Silaraups, kurš savulaik piedzīvoja smagu trimdas tautiešu nodevību un pilnībā aizgāja no latviešu sabiedrības, veltīja izjusti emocionālus atvadu vārdus savam draugam un cīņubiedram, kas tika publicēti vairākos Latvijas medijos. Konstantīns uzskatīja sevi par kristieti, lai gan mūsu izpratnes par to, kas ir patiesa kristietība, nedaudz atšķīrās. Tomēr Dievam Konstantīns pavisam noteikti ticēja, bet Bībelē teikts, ka taisnais no ticības dzīvos. Jēzus ir arī teicis: “Kas Man tic, nemirs ne mūžam!” Uzticot Konstantīna dvēseli Dieva neizmērojamajai žēlastībai, es atvados ar vārdiem: Konstantīn, piedod par visu, ko neesmu mācējis Tev pateikt. Piedod, ka nepiezvanīju, piedod, ka nepaspējām vēl pēdējo reizi izrunāties. Lai Tev gaišs Mūžības ceļš. Cerībā uz tikšanos.

Līdzīgie raksti:

Nekas nav atrasts