27
O, happy day! – gospelmūzika vakar un šodien… arī Latvijā
Ievietoja | Sadaļa Kristīgā mūzika pasaulē | Publicēts 27-12-2017
Nereti par gospelmūziku plašākā nozīmē dēvē visu moderno kristīgo mūziku, tomēr arī šī jēdziena šaurākā nozīmē šī mūzika stilistiski nav viendabīga. Tā sauktais Dienvidu gospelis (Southern gospel) apvieno šlāgera, kantrī, džeza, svinga un vokālās mūzikas iezīmes un raksturīgs ASV dienvidu štatu evaņģēlisko draudžu muzikālajai kalpošanai. Par šī virziena vienu daļu uzskata arī 19.gadsimta beigu un 20.gadsimta sākuma evaņģēliskās himnas un to mūsdienīgās apdares. Tāpat par gospeli dēvē kristīgo kantrīmūziku (country gospel) un kristīgo blūzu (gospel blues). Tomēr žanrs, ar ko mums pamatā asociējas jēdziens “gospelis”, ir melnādaino gospelmūzika jeb tā sauktais black gospel.
Latvijas iedzīvotājiem, tostarp kristīgajai sabiedrībai, īstu black gospel bijis lemts ieraudzīt vien dažu pēdējo gadu desmitu laikā, kad mūsu zemē viesojušies un koncertējuši vairāki spilgti šā žanra pārstāvji. Līdz ar to Latvijā šīs mūsu platuma grādiem eksotiskās mūzikas cienītāju loks nav pārāk plašs. Pat ne visiem kristiešiem tas šķiet pieņemams, jo pārstāv pavisam citu kultūru un tradīcijas - gospeļa saknes meklējamas afroamerikāņu reliģiskajā kultūrā, senajām spriričuelu melodijām un Evaņģēlija vēstij savijoties ar mūsdienīgākiem džeza, blūza, soulmūzikas un pat repa ritmiem.
Gospelmūzikas sākumi meklējami jau 17.gadsimtā no Āfrikas Amerikā ievesto vergu mutvārdu tradīcijās un viņu reliģiskajā pieredzē. Melnādaino garīgajos dziedājumos bija salīdzinoši maz teksta, toties daudz atkārtojumu, kas apstākļos, kad lielākā daļa vergu bija lasītnepratēji un dziesmu grāmatas izmantot nevarēja, ļāva tiem piedalīties Dieva slavēšanā kopā ar citiem. Dziedājumus veidoja “uzrunas - atbildes” formā, kur teicējs sāk dziedājumu un koris viņam pievienojas, atkārtojot dziedāto. Šāda dziedāšanas forma ir raksturīga afrikāņu mūzikai, palīdzot stiprināt kopienas vienotību. Garīgie dziedājumi tika izmantoti ne vien dievkalpojumos, bet arī ikdienas darbā un atpūtas brīžos.
Melnādaino vergu Dieva pielūgsme un slavēšana dziesmā un dejā.
Afroamerikāņu garīgie dziedājumi jeb spiričueli radās laikā, kad verdzībā esošie afrikāņi tika iepazīstināti ar kristīgo mācību un masveidā tapa par Kristus sekotājiem. Dažādām Āfrikas kultūrām savienojoties ar tradicionālo Rietumu kristietību melnādaino vidū bija vērojams liels garīgs pacēlums un šajā garīgi tik piesātinātajā gaisotnē tad arī radās spiričuelu dziedājumi. Tie bija divu veidu - tā sauktās Jubilejas jeb prieka dziesmas un Sēru dziesmas jeb spiričueli, kas pauda skumjas. Kā atsevišķs žanrs spiričueli un vēlāk arī agrīnā gospelmūzika nostiprinājās 18. un 19.gadsimta gaitā.
Spriričuelu un agrīnās gospelmūzikas melnādaino dziedātāju grupa.
Uz gospelmūzikas attīstību lielu ietekmi atstāja ne vien melnādaino spiričueli, bet arī balto ļaužu evaņģēliskās himnas. Iespējams, divas slavenākās himnas radītas jau 18.gadsimtā. To autori ir anglikāņu mācītājs un bijušais vergu tirgotājs Džons Ņūtons (par viņu un viņa dziesmu lasiet ŠEIT), kas uzrakstīja pasaulslaveno himnu Amazing Grace (”Man žēlastība dāvāta”), un Augusts Topleidijs, kura spalvai pieder himna Rock of Ages (”Svētā Klints, jel atveries”). Lai gan šīs pazīstamās himnas nav tieši saistītas ar black gospel, tās bija un joprojām ir populāras un dziedātas kā balto, tā melnādaino vidū un atstājušas dziļi ietekmi uz gospelmūziku. Šādu kultūru mijiedarbību lielā mērā veicināja Džona Ņūtona sadarbība ar verdzības pretinieku kustību - tā sauktajiem abolicionistiem.
Anglikāņu mācītāji un pirmo evaņģēlisko himnu autori Džons Ņūtons un Augusts Topleidijs.
Jēdziens “gospelis” publiskajā telpā pirmoreiz parādījās 1874.gadā evaņģēlisko dziesmu krājumā Gospel Songs. Ar šo vārdu raksturoja jaunu baznīcas mūzikas stilu, kurš bija vieglāk uztverams un dziedams nekā tradicionālie korāļi. 19.gadsimta 70.gados šāda mūzika kļuva pieprasīta lielajos evaņģelizācijas un garīgās atmodas dievkalpojumos. Viens no populārākajiem šādu dziesmu autoriem bija evaņģēlista Dvaita Mūdija līdzgaitnieks Aira Deivids Sankijs. Kaut arī gospelis tika uzskatīts par pilsētas mūziku, arī daudzas lauku draudzes pieņēma šo muzicēšanas veidu. Sākoties 20.gadsimtam, gospelis jau bija kļuvis par vairuma evaņģēlisko draudžu dievkalpojumu daļu.
Evaņģēlisko himnu autors Aira Deivids Sankijs, labajā pusē - dziesmu krājums “Gospel Hymns”.
Tomēr tas mūzikas žanrs, ko mēs šodien sauktu par īstu gospeli, sāka veidoties tikai 20.gadsimta sākumā. Šī žanra attīstība cieši saistīta ar vasarsvētku kustību, kuras dievkalpojumos ļaudis savu ticību un Svētā Gara piedzīvojumu mēdza izteikt spontānos dziedājumos un dejā. Krietni paplašinājās arī dievkalpojumos izmantoto mūzikas instrumentu loks, iekļaujot tajā bungas, tamburīnus, pūšamos instrumentus, ģitāras, bet vēlāk dažādus elektriskos mūzikas instrumentus. 20.gadsimta 20.gados gospelmūzikas strauju attīstību veicināja radio parādīšanās, tika veikti pirmie gospelmūzikas ieraksti. Gospelmūzikas autori skaņdarbos Evaņģēlija vēsti apvienoja ar džeza, blūza un bugi-vugi skaņām.
Par modernās gospelmūzikas dzimšanas gadu tiek uzskatīts 1930.gads, jo tieši tad ASV Nacionālā baptistu konvencija oficiāli akceptēja šā mūziku stila izmantošanu savos dievkalpojumos. Black gospel attīstība cieši saistīta ar komponista Tomasa Dorsija (Tomass A.Dorsey) vārdu. Atstājis veiksmīgu sekulāra blūzmeņa karjeru, Dorsijs ar visu sirdi pievērsās gospelmūzikai. Kopā ar par “gospelmūzikas māti” dēvēto Salliju Martinu viņi soli pa solim centās pārvarēt tā laika konservatīvo draudžu negatīvo nostāju pret šo mūziku. Tradicionāli reliģiozā sabiedrība black gospel muzikālās izteiksmes veidu uzskatīja par pārāk pasaulīgu, vulgāru un grēcīgu. Tajā pašā laikā Dorsija un citu autoru radītā mūzika, kurā blūza ritmi apvienojās ar kristīgo vēsti, bija laba iespēja daudziem afroamerikāņu dziedātājiem izmēģināt spēkus kristīgajā žanrā un ar savu talantu dot godu Dievam.
Black gospel “tēvs” un “māte” - Tomass Dorsijs un Sallija Martina.
Vēlāk Dorsijs paplašināja savu darbību, veidojot dažādus gospeļkorus un vokālos ansambļus. 20.gadsimta 30.gadi bija gospelmūzikas vokālo kvartetu un ansambļu uzplaukuma laiks. Šādi kolektīvi nereti uzstājās a capella stilā, savā mūzikā apvienojot melodisku dziedājumu un izsmalcinātu aranžējumu un tā radot jaunu muzicēšanas stilu. Populārākie tā laika gospelmūzikas kolektīvi bija Dixie Hummingbirds, Five Blind Boys of Alabama, The Soul Stirrers, Swan Silvertones, The Golden Gate Quartet un daudzi citi. Līdzās augsta muzikālā līmeņa vokālajām grupām bija arī daudz vienkāršu gospelmūziķu, kas savas dziesmas ģitāras pavadījumā spēlēja ASV dienvidu štatu pilsētu ielās.
Viena no savulaik populārākajām vokālajām gospelgrupām “Swan Silvertones”.
Diemžēl rasu segregācija, kas tik ļoti šķēla amerikāņu sabiedrību, nepagāja secen arī kristīgajām draudzēm. Paradoksāli, ka verdzības laikā melnādainie vergi un viņu baltie kungi apmeklēja vienu baznīcu, bet nu melnie bija spiesti veidot savas autonomas draudzes. Melnādaino draudzēs black gospel mūzikai bija ierādīta galvenā loma, kamēr baltajai kopienai šis žanrs palika tikpat kā nezināms, lai gan arī dažas balto draudzes sāka šādu mūzikas veidu ieviest savos dievkalpojumos. Tas saistīts ar ASV pilsoņtiesību kustību, jo tās ideoloģija daudzos punktos bija ļoti līdzīga kristīgās mācības pamatnostādnēm, kuras izskanēja arī gospelmūzikā. Tāpēc pilsoņtiesību kustība mēdza gospeļus izmantoja savu pasākumu kuplināšanai, kas padarīja šo mūziku pazīstamāku arī balto auditorijai.
Līdz 20.gadsimta 40.gadu beigām gospeli kā baznīcas mūzikas veidu bija akceptējušas gandrīz visas kristīgās konfesijas. Gospelmūzikas izpildītāji no amatieriem kļuva par profesionāļiem. Māsa Rozeta Tarpa (Sister Rosetta Tharpe) bija pirmā, kas pārdeva miljoniem ierakstu un ar savu balsi ģitāras pavadījumā spēja novest klausītājus garīgā katarsē. Savukārt Meheilija Džeksone (Mahalia Jackson) (par viņu lasiet ŠEIT) savu piesmakušo kontraltu izmantoja gan sirdi plosošu balāžu, gan priekpilnu gospeldziesmu interpretācijā. 40. un 50.gados līdzās vīriešu gospelansambļiem parādījās arī virkne dziedātāju sieviešu. Daudzas no viņām vēlāk kļuva par solomāksliniecēm, piemēram, Shirley Caesar, Clara Ward un Albertina Walker, taču viņu karjera gospelmūzikas druvā sākās 50.gadu nogales un 60.gadu pirmās puses vokālajās grupās The Caravans, The Davis Sisters, The Ward Singers un citās.
Kreisajā pusē - māsa Rozeta Tarpa,
labajā pusē - Meheilija Džeksone (augšā) un Šērlija Cēzare (apakšā).
20.gadsimta 50. un 60.gados gospelmūzika iekaroja stabilu vietu uz lielajām koncertskatuvēm. Lielie gospelmūzikas festivāli spēja piepildīt tādas pasaulslavenas auditorijas kā Carnegie Hall un Madison Square Garden. Gospelmūzika arvien vairāk ielauzās arī tradicionālo konfesiju dievkalpojumos, līdztekus kvartetiem un ansambļiem parādījās daudzi talantīgi gospelmūzikas solomākslinieki. 1969.gadā mācītājs un gospelmūzikas leģenda Džeimss Klīvlends (James Cleveland) nodibināja gospelmūziķu apvienību Gospel Music Workshop of America. Jaunu lappusi black gospel attīstībā pavēra mācītājs, dziesmu autors un dziedātājs Andrē Kroučs (Andraé Crouch), kuru uzskata par gospelmūzikas jaunā viļņa - urban black gospel - iesācēju (par Krouču vairāk lasiet ŠEIT).
Mācītāji un gospelmūzikas leģendas Džeimss Klīvlends un Andrē Kroučs.
Lai arī gospelmūzika ietekmējusi vairāku citu mūzikas stilu izveidošanos un attīstību, tā pati vēlāk daudz ko aizguva no šiem stiliem. Gospelmūzikā ieplūdušas daudzu mūzikas stilu iezīmes - tajā ir kaut kas no džeza, blūza, kantrī, rokenrola, ritmblūza, soulmūzikas, fankī, regeja, disko, hiphopa, repa un citiem žanriem. Daudzi mainstream blūza un r&b dziedātāji savu karjeru sākuši kā gospelmūziķi baznīcā, un ir pietiekami daudz arī tādu, kas, iepazīstot Kristu, no sekulāriem muzikantiem kļuvuši par gospelmūziķiem. Īpašs gospeļa paveids ir tā sauktais British black gospel - Lielbritānijā dzīvojošo afrikāņu un Karību izcelsmes mākslinieku kristīgā mūzika, kas pamatā tiek izmantota melnādaino draudžu dievkalpojumos. Tas pats sakāms arī par citām Rietumeiropas valstīm - melnādaino gospeldziedātāji un kori sastopami gan Francijā, gan Nīderlandē, gan citās Eiropas zemēs.
Šodien black un urban gospel mūzikā dominē tādi vārdi kā Kirk Franklin, Fred Hammond, Donnie McClurkin, Richard Smallwood, Hezekiah Walker, Bishop T.D.Jakes, Alvin Slaughter, Vanessa Bell Armstrong, Yolanda Adams, grupas Mary Mary, Trin-i-tee 5:7 un daudzie Winans ģimenes locekļi (par viņiem lasiet ŠEIT), tāpat neskaitāms daudzums koru, vokālo ansambļu un solistu. Bet kā ir Latvijā? Cik populāra un klausīta gospelmūzika ir mūsu zemē? Raksta turpinājumā pievērsīsimies tiem gospelmūzikas kolektīviem, kas gadu gaitā viesojušies Latvijā, kā arī tiem, kam bijusi kāda ietekme uz latviešu kristīgās mūzikas attīstību, un arī tiem, kas paši kopj gospelmūzikas lauciņu Latvijā.
****
Pirmā autentiskā black gospel grupa, kas atturīgos latviešus iepazīstināja ar šo dzirkstošo un dzīvespriecīgo mūziku, bija The Black and White Gospel Singers no Francijas. Tā kā viņu koncerts notika Doma katedrālē, sākumā mūziķi sastapās ar zināmu publikas neizpratni. Dziedoņu atraktīvā uzstāšanās maniere daudzos raisīja šaubas, vai baznīcā maz drīkst tā uzvesties. Tomēr mūziķu temperaments un dzīvesprieks pamazām izkausēja latviešu ziemeļniecisko atturību un drīz vien arī mūsu ļaudis pievienojās priekpilnajai Dieva pielūgsmei un slavēšanai. Dažādu paaudžu ļaudis - sākot ar pusaudžiem un beidzot ar sirmgalvjiem - visi kopā priecīgi plaukšķināja un pat dejoja mūzikas ritmos. Cilvēki pārsteigti ieraudzīja, ka Dievu var pielūgt arī tā - priecīgi, līksmi, ar visu savu būtību.
Emanuels “Pī” Džobs un viņa melnie un baltie mūziķi.
The Black and White Gospel Singers 1986.gadā nodibināja Francijā no Kamerūnas ieceļojušais Emanuels Pjērs Džobs (Emmanuel Pi Djob), kas jau agrāk bija strādājis ar līdzīga profila kolektīviem. Grupas nosaukums labi raksturo tās dalībnieku etnisko un nacionālo sastāvu - dziedoņu vidū ir gan baltie, gan melnas ādas krāsas cilvēki no Martinikas, Madagaskaras, Kamerūnas. Kolektīva repertuārā pārsvarā ir tradicionālie gospeļi, spiričueli un afrikāņu reliģiskie dziedājumi, taču arī ne mazums oriģinālskaņdarbu. Par tiem, tāpat kā par modernajiem un savdabīgajiem dziesmu aranžējumiem, jāpateicas grupas līderim E.P.Džobam. Ar savu mūziku The Black and White Gospel Singers (vēlāk Black & White Xperience) priecējuši publiku daudzviet pasaulē, būdami dažādu festivālu viesi.
Labi pazīstams Latvijā ir pasaulslavenais Londonas pilsētas gospelkoris (The London Community Gospel Choir, LCGC). Kolektīvu 1982.gadā nodibināja mācītājs Bazils Meids, un tolaik tas bija pirmais koncertējošais gospelkoris Lielbritānijā. Korī dzied kristieši no dažādām Londonas un apkārtnes draudzēm. LCGC repertuāru neveido viena žanra mūzika - tur ir gan gospelis, gan svinga un ritmblūza melodijas, savienotas ar tradicionāliem un soul stilā veidotiem aranžējumiem, kā arī pievilcīgu horeogrāfiju. LCGC sniedz līdz 150 koncertiem gadā, paralēli uzstājoties arī citos pasākumos - privātās pieņemšanās, konferencēs, kāzās un bērēs, skolās, klubos, cietumos, baznīcās, festivālos.
LCGC ir īsts talantu šūpulis - daudzi šobrīd pazīstami dziedātāji savu karjeru sākuši šajā kolektīvā. Koris piedalījies Tīnas Tērneres, Daianas Rosas, Lutera Vandrosa, Meraijas Kerijas, Stinga, Čakas Khanas, Stīvija Vondera, Pola Makartnija, Selīnas Dionas un daudzu citu slavenu mākslinieku albumu ierakstos un koncertos. Viņi ir dziedājuši kopā ar daudzām kristīgās mūzikas slavenībām, tostarp pazīstamo pielūgsmes dziesmu autoru Metu Redmanu un Martinu Smitu no grupas Delirious?. Koris uzstājies Nelsonam Mandelam veltītajā koncertā Londonā, reprezentējis Britu padomi festivālos Zambijā un Zimbabvē, piedalījies BBC Gospel Night lielkoncertā karaliskajā Albertholā, ieskaņojis mūziku Disneja studijas animācijas filmai “Karalis Lauva”. Viņi saņēmuši daudzas mūzikas balvas, ierakstījuši 13 mūzikas albumus un vairākas videoprogrammas. Lai kur uzstātos LCGC - tā vienmēr ir profesionāla, enerģiska, iedvesmojoša un Svētā Gara piepildīta mūzika.
Vairākkārt Latvijā viesojies arī Hārlemas gospelkoris (Harlem Gospel Choir). Šis kolektīvs visur pulcē pārpildītas skatītāju zāles, jo emocijas, ko raisa dziedātāju dzīvesprieks un spēcīgās balsis, spēj aizkustināt un iedvesmot jebkuru, neskatoties uz konfesionālo piederību, vecumu un interesēm. Hārlemas eņģeļi - tā šos dziedoņus nodēvējis grupas U2 līderis Bono. Jau vairāk nekā 30 gadus koris uzstājas ne vien dzimtajā Amerikā, bet arī citur pasaulē, iedvesmojot cilvēkus ticēt un apvienojot tos kopīgā mūzikas baudījumā neatkarīgi no viņu etniskās un rases piederības. “Hārlemas eņģeļu” repertuārā ir gan tradicionālie, gan mūsdienīgi gospeļi, citas ticību un cerību apliecinošas dziesmas.
Hārlemas gospelkori 1986.gadā izveidoja Alens Beilijs - popmūzikas pasaulē pazīstams producents, kurš pirms tam strādāja ar tādām zvaigznēm kā Laionels Ričijs, Prinss un Maikls Džeksons. Ideja par kori viņam radās paša organizētajā Mārtina Lutera Kinga (par viņu lasiet ŠEIT) piemiņas pasākumā. Korī apvienojušies labākie Hārlemas kristīgo draudžu dziedātāji un mūziķi. Koris uzstājies kopā ar Bono, Vūpiju Goldbergu, Daianu Rosu un citām zvaigznēm, dziedājis pāvestam Jānim Pāvilam II un Nelsonam Mandelam, piedalījies ziedojumu vākšanas akcijā viesuļvētras “Katrīna” upuriem, palīdzējis AIDS slimniekiem Āfrikā. 2006.gadā Hārlemas gospelkora pasaules turnejas God Bless the Cildren laikā tika vākti ziedojumi palīdzībai bērniem nabadzīgajās pasaules valstīs.
“Hārlemas eņģeļi neuzstājas, lai izklaidētu publiku,” - uzsver Alens Beilijs. “Mēs esam Kristus misionāri, un mūsu galvenā sūtība ir kalpošana. Gadi, ko aizvadīju, strādājot ar popmūzikas zvaigznēm, bija labs laiks, taču tikai kopā ar Hārlemas gospelkori es jūtos piepildījis savu aicinājumu.”
Gospelmūzikas pasaulē ir kāds kolektīvs, kas līdz šim nav koncertējis Latvijā, tomēr to pazīst visi, kam tuvs šis mūzikas žanrs. Tas ir Oslo gospelkoris (Oslo Gospel Choir), ko uzskata par labāko gospelkori Eiropā, kurā dzied tikai baltie. Kori 1988.gadā dibināja komponists, diriģents un producents Tore Āss (Tore W.Aas). Tolaik tā bija liela uzdrīkstēšanās, jo šādā stilā līdz tam nebija dziedājis neviens norvēģu koris vai dziedātājs. Taču mūzika, kas vienlaikus pauž gan skumjas, gan prieku, gan patiesu Dieva aicinājumu, nevarēja atstāt vienaldzīgus pat vēsos ziemeļniekus un drīz vien koris kļuva par vienu no iemīļotākajiem kolektīviem Skandināvijā. Savukārt sadarbība ar izcilo gospelmūzikas autoru un izpildītāju Andrē Krouču pavēra Oslo gospelkorim ceļu uz Eiropas un ASV skatuvēm.
Oslo gospelkorī dzied dziedātāji no dažādu konfesiju Oslo draudzēm. Kora repertuārā ir gan black gospel, gan slavas un pielūgsmes dziesmas, kristīgās himnas un psalmi, norvēģu tautas mūzika un popdziesmas, kas, apvienotas vienā programmā, aizved klausītāju patiesā muzikālā piedzīvojumā. Oslo gospelkora koncerti vienmēr ir pilnībā izpārdoti. Savas pastāvēšanas gados koris izdevis 40 mūzikas albumus norvēģu, angļu un latīņu valodās vairāk nekā divu miljonu eksemplāru koptirāžā. 20.gadsimta 90.gados kora albumi bija vieni no pirktākajiem Norvēģijas mūzikas tirgū, bet 2002.gada albums, kuru koris ierakstīja kopā ar Norvēģijas princesi Martu Luīzi, kļuva par īstu bestselleru. Oslo gospelkoris saņēmis arī prestižo ASV Gospelmūzikas asociācijas balvu Dove.
Oslo gospelkoris sadarbojies ar ievērojamākajiem norvēģu un ārzemju māksliniekiem. Jau minējām gospelmūzikas leģendu Andrē Krouču, kopā ar kori dziedājuši arī pazīstamā norvēģu operas un popmūzikas dziedātāja Sisela Kirkebū (Sissel Kyrkjebø) un poproka zvaigzne Sigvarts Dāgslends. 1994.gadā kori uzaicināja piedalīties Lillehammeres ziemas olimpisko spēļu oficiālās dziesmas ierakstā un tās izpildīšanā spēļu laikā kopā ar Siselu Kirkebū un Plasido Domingo. Koris piedalās arī žēlsirdības darbā un jau daudzus atbalsta labdarības projektus Kalkutā, Indijā, un Ruandā.
Brīdī, kad Oslo gospelkoris kāpj uz skatuves, debesis sastopas ar zemi, Kristus Evaņģēlijs ar tautas mūziku, prieks un bezbēdība ar garīgu dziļumu. Pēc pirmajiem panākumiem ierakstu kompānijas CBS pārstāvis kora vadītājam Torem Āsam strikti pateica, ka viņiem jāizmet no dziesmu tekstiem Jēzus vārds, pretējā gadījumā viņi nespēšot pārdot nevienu albumu un ļaudis viņus drīz aizmirsīs. Āss atbildēja, ka šādam kompromisam piekrist nevar, jo gospelmūzikas vienīgais pamats ir Jēzus Kristus. Dievs ir taisns un atalgo uzticīgos - kompānija CBS sen bankrotējusi, bet Oslo gospelkoris joprojām ir pieprasīts visā pasaulē, turpinot uzrunāt klausītājus ticības, cerības un mīlestības valodā.
Kreisajā pusē - Oslo gospeļkora mākslinieciskais vadītājs un diriģents Tore Āss.
Arī Latvijā ir pāris kolektīvu, kas nes gospeļkora vārdu. Tāds, piemēram, ir 2008.gadā dibinātais LELB Jauniešu centra gospelkoris, kas pamazām kopj šīs mūzikas lauciņu. Koris piedalās dažādos koncertos Latvijā, kā arī viesojies gospelmūzikas festivālos Zviedrijā un Vācijā. Latvijā ir vēl viens kolektīvs, kas savā nosaukumā iekļāvis vārdu “gospel”, tomēr, ņemot vērā šī jēdziena patieso jēgu, šim korim nāktos atturēties no gospeļkora nosaukuma veltas valkāšanas, jo šis kolektīvs gan stilistiski kopē gospelmūzikas ritmus, bet tā vēsts nav ne kristīga, ne Dievu pagodinoša.
LELB Jauniešu centra gospelkoris, vadītāja - Gundega Dzene.
Tomēr augstākā kaluma gospelkoris pagaidām mums ir tikai viens - Rīgas Gospelkoris. Šo starpkonfesionālo kolektīvu 2003.gadā dibināja dziedātāja un mūzikas pedagoģe Railija Orava. Kā jau gospelkorim pieklājas, arī Rīgas kora misija ir ar mūzikas starpniecību pasludināt svarīgāko vēsti cilvēcei - Evaņģēliju par Jēzu Kristu. To koris arī uzticīgi dara gan pašu valstī, gan ārpus Latvijas robežām, paužot dziesmā Dieva vēsti cilvēkiem, neatkarīgi no viņu vecuma, dzimuma un tautības.
Gadu gaitā Rīgas gospelkori vadījuši Railija Orava, Jānis Maslovskis un nu jau vairākus gadus pazīstamā džeza dziedātāja Kristīne Prauliņa, kas ir arī viena no kora solistēm. Koris aktīvi koncertē Latvijas dievnamos, kultūras centros un koncertzālēs. Viņi uzstājušies arī ārpus mūsu zemes robežām, sludinot Labo vēsti Vācijā, Norvēģijā, Kiprā, ASV un Polijā, apmeklējuši vairākus gospelmūzikas festivālus. Savā daiļradē koris ietekmējies no pasaulē pazīstamiem gospelmūzikas māksliniekiem Kērka Frenklina, Izraēla Hjūtona, Donija Makklērkina, grupas New Bread un citiem.
Rīgas Gospelkoris veidojis kopīgus projektus ar amerikāņu un britu gospelmūzikas zvaigznēm, tāpat daudziem pašmāju mūziķiem. Viens no šādas sadarbības piemēriem ir 2007., 2008. un 2012.gadā Rīgā notikušais gospelmūzikas festivāls Sing Gospel Latvia. Tajā kā galvenie viesi piedalījās mūziķi Walter Owens, Terry Moore un Malcolm Williams no Čikāgas, kā arī Karen Gibson no Lielbritānijas. No pašmāju mūziķiem koris dziedājis kopā ar Anmary, Jāni Stībeli, Arni Medni, Denisu Paškeviču, apvienību “Z-kalns”, instrumentālistiem Norbertu Skrauci, Miķeli Vīti, Dmitriju Karpovu, Andri Kauliņu un citiem. 2011.gadā Rīgas Gospelkora DVD Silver & Gold tika nominēts Latvijas Mūzikas ierakstu Gada balvai kategorijā “Labākais koncertieraksta video”, bet 2014.gada vasarā Pasaules koru olimpiādē koris gospelmūzikas čempionu kategorijā izcīnīja zelta medaļu.
****
Vērojot cilvēku neviltoto atsaucību Rīgas un citu valstu gospelmūzikas koru un izpildītāju koncertos, var redzēt, ka mūsu ziemeļnieciskajai publikai enerģiskie afroamerikāņu dziedājumi tomēr iet pie sirds. Tāpēc cerams, ka uz kārtējās gospelmūzikas zvaigznes ierašanos mūsu zemē ilgi nebūs jāgaida. Ja jums ir iespēja apmeklēt kādu pašmāju vai ārzemju gospelmākslinieku koncertu, ilgi neprātojiet - droši pērciet biļeti un izbaudiet patiesu prieku un gandarījumu, kādu sniedz Dieva pielūgsme garā, dziesmā un patiesībā. Jo gospelmūzika - tas vienmēr ir pa īstam, no sirds!
“Teiciet Viņu ar bazūnes skaņām, teiciet Viņu ar stabulēm un cītarām! Teiciet Viņu ar bungām un vijīgām dejām, teiciet Viņu ar stīgu un flautas skaņām! Teiciet Viņu ar skanīgiem zvārguļiem, teiciet Viņu ar gaviļu zvaniem! Visi, kam dvaša, lai slavē To Kungu!” (Psalms 150)
Līdzīgie raksti:
- Nekas nav atrasts
