Laikmeta zīmes

2018.gada februāris ir XXIII ziemas olimpisko spēļu mēnesis, kas šoreiz risinās Dienvidkorejas pilsētā Phjončhanā. Šīs spēles vēsturē ieies ar to, ka dopinga skandāla dēļ tajās liegts piedalīsies daudziem sporta lielvalsts Krievijas elites atlētiem. Turklāt diskvalificēta arī pati Krievijas olimpiskā komiteja - šīs valsts sportisti, kam tomēr atļauts piedalīties Olimpiādē, nedrīkstēs to darīt zem Krievijas karoga un viņu uzvaras gadījumā netiks atskaņota Krievijas himna. Phjončhanā nedrīkstēs ierasties arī Krievijas oficiālie pārstāvji un sporta funkcionāri. Arī daļai Krievijas paralimpiešu dalība spēlēs liegta. Pasaules sporta sabiedrība par šo Starptautiskās Olimpiskās komitejas (SOK) lēmumu ir gandarīta un dēvē to par taisnīguma uzvaru, kamēr Krievija kategoriski noliedz jebkādus pārkāpumus un visus apvainojumus sauc par Krievijai naidīgu spēku provokāciju. Mēģināsim noskaidrot, kā tad ir patiesībā.

Daudzi uzskata, ka centrālā persona Krievijas dopinga skandālā ir bijušais Krievijas Antidopinga aģentūras (RUSADA) Maskavas laboratorijas vadītājs Grigorijs Rodčenkovs, kurš pasaulei atklāja shēmu, kā ar valsts iestāžu svētību šajā zemē tika īstenota dopinga programma. Tomēr tā nav tiesa. Pirmais par šādas programmas esamību paziņoja RUSADA darbinieks Vitālijs Stepanovs, kurš Pasaules Antidopinga aģentūrai (WADA) trīs gadu laikā nosūtīja vairākus simtus e-pasta vēstuļu, ziņojot par sistemātiskiem dopinga pārkāpumiem Krievijas vieglatlētikas federācijā. Jāpiebilst, ka dopinga programmā bija iesaistīta arī Stepanova sieva, 800 metru skrējēja Jūlija Stepanova, kuru par dopinga lietošanu 2013.gadā diskvalificēja uz diviem gadiem.

2014.gada nogalē Stepanova kopā ar vīru sniedza interviju Vācijas telekanālam ARD, kurā atklāti pastāstīja par dopinga lietošanu Krievijas vieglatlētikā. 2014.gada 4.decembrī pirmizrādi piedzīvoja ARD dokumentālā filma “Slepenais dopings: kā Krievija veido uzvarētājus” (Geheimsache Doping - Wie Russland seine Sieger macht). Tajā Stepanovs cita starpā atklāja, ka Krievijas Federālais drošības dienests (FSB) 2014.gada Soču ziemas olimpisko spēļu laikā falsificējis vismaz četru Krievijas olimpisko čempionu urīna analīzes. Filmā arī apgalvots, ka 99 % Krievijas augstākā līmeņa sportistu lietojot dopingu, bet dopinga pārbaužu rezultāti tiekot viltoti. Filma izraisīja plaši rezonansi pasaulē. Pasaules Antidopinga aģentūra paziņoja par neatkarīgas izmeklēšanas sākšanu.

Jūlija un Vitālijs Stepanovi bija pirmie, kas pasaulei pavēstīja par Krievijas dopinga sistēmu.

Stepanovu liecība kalpoja par pamatu, lai izmeklēšanu sāktu arī Starptautiskā vieglatlētikas federācija (IAAF). 2015.gada 13.novembrī federācija pēc WADA ieteikuma diskvalificēja Krievijas vieglatlētikas federāciju, aizliedzot tās sportistiem un apkalpojošajam personālam piedalīties jebkura līmeņa starptautiskās sacensībās, tostarp Riodežaneiro vasaras olimpiskajās spēlēs. Krievijai tika atņemtas arī tiesības rīkot 2016.gada pasaules junioru čempionātu vieglatlētikā un Pasaules kausa izcīņu soļošanā. Sākumā IAAF paziņoja, ka par sadarbību dopinga skandāla atklāšanā Jūlija Stepanova varēs piedalīties Olimpiādē, tomēr SOK šādu iespēju sportistei liedza, norādot, ka aizliegto vielu lietošanā pieķertiem sportistiem piedalīšanās olimpiskajās spēlēs nav iespējama.

Pēc liecību sniegšanas WADA pārstāvjiem, Stepanovu ģimenei nācās pamest Krieviju un slēpties ASV, jo Jūlija saņēma izrēķināšanās draudus. Acīmredzot arī ārzemēs viņiem neklājās viegli, jo vēlāk Stepanovi sūdzējās, ka par spīti solījumiem, SOK nesniedz viņiem nekādu palīdzību. Tagad kļuvis zināms, ka SOK prezidents Tomass Bahs tomēr ticies ar Vitāliju Stepanovu un piedāvājis viņam kļūt par konsultantu antidopinga lietās. Savukārt Jūlijai Stepanovai piešķirta stipendija treniņu darbam.

2015.gada 9.novembrī WADA publicēja ziņojumu, kurā norādīts, ka Krievijā dopinga lietošana tiek veicināta valstiskā līmenī un dopinga lietotāji aizsargāti, samainot testa analīzes. Krievija visu kategoriski noliedza, taču 2016.gada sākumā pēkšņā nāvē viens pēc otra mira Krievijas Antidopinga aģentūras izpildpadomes priekšsēdētājs Vjačeslavs Siņevs un izpilddirektors Ņikita Kamajevs. Jūtot apdraudējumu arī savai dzīvībai, Maskavas Antidopinga laboratorijas direktors Grigorijs Rodčenkovs ar apjomīgu dokumentu un pierādījumu paketi aizbēga uz ASV, kur viņu un viņa ģimenes locekļus iekļāva FIB liecinieku aizsardzības programmā. Rodčenkovam sekoja viņa vietnieks Timofejs Soboļevskis. Krievija pasludināja abus par pārbēdzējiem, protams, neminot patiesos bēgšanas iemeslus.

Maskavas Antidopinga laboratorijas vadītājs Grigorijs Rodčenkovs.

Izmeklēt Rodčenkova sagādātos materiālus WADA uzticēja neatkarīgai komisijai Kanādas profesora Ričarda Maklarena vadībā. Pirmo ziņojumu Maklarena komisija publicēja 2016.gada 18.jūlijā. Tā secinājumus WADA prezidents Kreigs Rīdijs nosauca par “īstu šausmu stāstu”. Runa vairs nebija par atsevišķu sportistu dopinga lietošanas gadījumiem, bet plaša mēroga sistēmisku valsts atbalstītu specoperāciju dopinga analīžu viltošanā. Balstoties uz Maklarena ziņojumu, SOK virknei Krievijas sportistu, kas bijuši iekļauti valsts dopinga programmā, atņēma Soču olimpiskajās spēlēs izcīnītās godalgas, kā arī diskvalificēja no piedalīšanās starptautiskās sacensībās, tostarp ziemas olimpiskajās spēlēs Phjončhanā. 43 Krievijas sportisti iesniedza apelāciju Starptautiskajā Sporta arbitrāžas tiesā (CAS), apstrīdot SOK piespriesto mūža liegumu startēt olimpiskajās spēlēs.

Liktenīgā dienasgrāmata

Liela daļa WADA komisijas pārbaudāmo faktu balstījās uz Grigorija Rodčenkova dienasgrāmatā pausto. Tajā viņš veicis regulārus ierakstus, iegrāmatojot gan tikšanos ar augstām amatpersonām un dopinga programmas apspriešanu, gan gluži ikdienišķas lietas - ko viņš ēdis pusdienās, kur pastaigājies, cikos no rīta pamodies, kāds bijis viņa asinsspiediens dienas sākumā. Līdz ar to Rodčenkova dienasgrāmatas ieraksti ir ticami un tos var uzskatīt par autentiskiem. Tie veikti 2014. un 2015.gadā, kad Rodčenkovs bija Maskavas antidopinga laboratorijas vadītājs. Tādējādi šī dienasgrāmata ir nozīmīgs pierādījums Krievijas dopinga skandāla izmeklēšanā.

Dienasgrāmata vēsta, ka dopinga programmu Rodčenkovs apspriedis ar tā laika Krievijas sporta ministru Vitāliju Mutko, viņa vietnieku Juriju Nagornihu un Krievijas izlašu sagatavošanas centra vadītāja vietnieci Irinu Rodionovu. 2014.gada 13.janvārī Rodčenkovs no centra darbinieka saņēmis dopinga kokteilim paredzētās vielas un tajā pašā dienā no šīm vielām pagatavojis kokteili, ko Rodionova nodevusi treneriem un sportistiem. Kokteiļa sastāvā bijuši trīs dažādi anaboliskie stereoīdi un augsti kvalitatīvs vermuts. Citos 2014.gada janvāra ierakstos Rodčenkovs kritizē ierēdņus, kas nav laikus spējuši piegādāt iepriekš sagatavotās tīrās sportistu analīzes. Vēlāk viņš piktojas, ka piegādātās tīrās analīzes, kuras Soču olimpisko spēļu laikā samainīja ar Krievijas sportistu pēc sacensībām nodotajām analīzēm, nav sakārtotas alfabēta secībā un pēc sporta veidiem.

Grigorija Rodčenkova dienasgrāmatas fragments.

Neilgi pirms Soču spēlēm kļuva zināms par Krievijas biatlonistu Jekaterinas Jurjevas un Irinas Starihas pozitīvajām dopinga pārbaudēm. Šis fakts ļoti nokaitinājis Rodčenkovu, kurš savā dienasgrāmatā raksta: “Neviens te īsti nesaprot, kāds ir Soči - 2014 plāns. Kaut kāds ārprāts! Mutko paliek traks biatlona dēļ, viss pārvēršas lielā haosā un neko nav iespējams kontrolēt.” Četras dienas pirms spēļu sākuma, 2014.gada 3.februārī, Rodčenkovs spēļu organizācijas komitejas štābā nodevis Mutko sarakstu ar desmitiem sportistu uzvārdu, kuri lietojuši viņa dopinga kokteili “Dutchess” un kuru analīzes iecerēts viltot. Tajā pašā tikšanās reizē Mutko ierosinājis saglabāt olimpisko dopinga laboratoriju arī pēc spēļu beigām, lai varētu pētīt jaunas dopinga izmantošanas iespējas.

Pēc Soču spēlēm Rodčenkovs no Krievijas prezidenta Vladimira Putina saņēma Tautu draudzības ordeni, taču pusgadu vēlāk Pasaules antidopinga aģentūra norādīja uz viņu kā vainīgo pozitīvo dopinga analīžu viltošanā. Viņš tika vainots arī naudas izspiešanā no sportistiem un dopinga analīžu paraugu iznīcināšanā. Jūtot valsts kontrolētās dopinga sistēmas atmaskošanas draudus, varas pārstāvji piespieda Rodčenkovu atteikties no amata, bet pēc divu savu kolēģu pēkšņās nāves, viņš bažās par savu dzīvību aizbēga uz ASV, kur atklāja, ka dopings Soču olimpiādes laikā lietots valsts programmas ietvaros, bet sportistu “netīro” urīna analīžu nomaiņā ar “tīrām” bijuši iesaistīti specdienesti. Pēc šī paziņojuma WADA sāka Krievijas sportistu dopinga analīžu atkārtotu un pastiprinātu pārbaudi.

Maskavas Antidopinga laboratorija - Krievijas dopinga programmas centrs.

2016.gada 9.decembrī Maklarena komisija pēc daudzu liecinieku intervēšanas, tūkstošiem dokumentu izpētes, datora cieto disku analīzes un ievākto urīna paraugu ekspertīzēm nāca klajā ar sava ziņojuma otro daļu, kas atklāja 96 Krievijas olimpiešu, tostarp 12 Soču oplimpisko spēļu medaļu ieguvēju urīna analīžu pudelīšu nelikumīgu atvēršanu un to satura nomaiņu. Ziņojumā netika minēti konkrētu sportistu uzvārdi, tos aizstājot ar burtu un ciparu šifru, kāds tika lietots Soču spēļu laikā, lai kodētu atlētu identitāti. Tomēr vēlākais SOK paziņojums par konkrētu sportistu mūža diskvalifikāciju lielā mērā šos uzvārdus padarīja zināmus starptautiskajai sabiedrībai.

Kā tas notika

Krievijas dopinga programma tika ieviesta pēc 2010.gada Vankūveras ziemas olimpiskajām spēlēm, kurās Krievijas sportisti parādīja katastrofāli zemu sniegumu. Lai šāda situācija neatkārtotos, 2010.gada beigās spēkā stājās Krievijas Sporta ministrijas izstrādāta un vadīta dopingu lietojušo Krievijas sportistu aizsardzības sistēma, kurā iesaistījās Krievijas Antidopinga aģentūra, Krievijas izlašu sagatavošanas centrs, Krievijas Federālais drošības dienests, kā arī Maskavas un Soču antidopinga laboratorijas. Maskavas laboratorijā ieviesa “pozitīvo rezultātu pazušanas metodoloģiju”, kam vajadzēja kalpot kā galējam drošības līdzeklim, ja nedarbotos citi aizsardzības mehānismi.

Krievijas Antidopinga aģentūras RUSADA.

Ja laboratorijā kāda sportista analīžu sākotnējais skrīnings liecināja par aizliegtu vielu klātbūtni paraugā, tā tālāka apstrāde tika pārtraukta, iedarbinot Sporta ministrijas izstrādāto aizsardzības programmu, kuras pirmais uzdevums bija izveidot sportista profilu. Profilā tika iekļauts analīžu parauga pudelītes numurs, savākšanas datums, sportista dzimums, sporta disciplīna un sacensības. Visa informācija par pozitīvām analīzēm bija jānodod sporta ministra vietniekam Jurijam Nagorniham, kurš pieņēma lēmumu: “Saglabāt” vai “Karantīna”. Sportista profilu ar pievienoto rīkojumu nodeva atpakaļ laboratorijai. Ja lēmums bija “Saglabāt”, laboratorija Pasaules Antidopinga vadības sistēmā paziņoja, ka paraugs ir negatīvs un viltoja analīžu rezultātus Laboratorijas informācijas vadības sistēmā. “Karantīna” gadījumā laboratorija paraugu apstrādāja tālāk, atbilstoši WADA standartam.

Šāda sistēma Krievijā darbojās līdz pat 2015.gada augustam. Atlēti, par kuriem tika pieņemts lēmums “Saglabāt”, parasti bija medaļu ieguvēji vai daudzsološi sportisti, savukārt ārzemju vai mazāk perspektīvi vietēja līmeņa sportisti saņēma lēmumu “Karantīna”. Krievijas Sporta ministrijas norādījumi doti 577 pozitīvo analīžu paraugiem un vairāk nekā pusi no tiem vajadzēja “Saglabāt”, kamēr 88% ārzemju sportistu pozitīvām analīzēm tika noteikta “Karantīna”. Viltotāji bija pārliecināti, ka shēmu neviens neatklās, un turpināja iesākto pat WADA izmeklēšanas laikā 2014.gada beigās. Viltošana tika veiktas visos sporta veidos, taču visbiežāk vieglatlētikā un svarcelšanā.

2014.gada otrajā pusē WADA informēja Rodčenkovu par iespējamu vizīti Maskavas laboratorijā, kuras laikā tiks izņemti analīžu paraugi. Tas radīja satraukumu Sporta ministrijā, jo laboratorijā atradās liels daudzums pozitīvu provju, kuras tika uzdotas par negatīvām. Rodčenkovs par problēmu ziņoja Nagorniham un tika nolemts, ka par paraugiem parūpēsies Federālais Drošības dienests. FSB aģenti slepus naktī ieradās laboratorijā, kur atvēra un samainīja urīna paraugus. Lai atrastu attiecīgo atlētu tīras urīna analīzes un aizvietotu ar tām pozitīvās proves, pietrūka laika, tāpēc tika izmantots tīrs urīns no citu sportistu analīzēm. Urīnam pievienoja sāli, atšķaidīja to ar ūdeni un piekoriģēja kreatinīna līmeni, lai tas, cik iespējams, sakristu ar oriģinālo profilu. Tādejādi vienā paraugā dažkārt nonāca divu dažādu atlētu urīns. Pēc šīm manipulācijām analīžu pudelīšu vāciņi tika uzskrūvēti atpakaļ.

Sportistu urīna analīžu A un B paraugu pudelītes un to aizdare.

Izmeklēšanas laikā šo analīžu pudelītes pārbaudīja eksperts ar 20 gadu pieredzi, pierādot, ka pudelīšu vāciņus, kas līdz tam tika uzskatīti par nenoņemamiem tos nesabojājot, tomēr ir iespējams noņemt, neatstājot uz tiem ar neapbruņotu aci saskatāmas pēdas. Toties šīs pēdas lieliski varēja redzēt mikroskopā, kas arī tika nodemonstrēts Maklarena komisijai. Gandrīz visām pārbaudītajām pudelītēm vāciņa iekšpusē eksperts atrada mikroskopiskas skrāpējumu pēdas, kas radušās tās atverot. Pārbaudot, 28 no 37 paraugiem tika atrasti datubāzē ar norādi “Saglabāt”. Savukārt Londonas Dopinga kontroles centra veiktās analīzes atklāja, ka divu sportistu DNS nesakrīt ar viņu paraugos atrasto DNS, bet kādas sudraba un zelta medaļnieces urīnā tika atrasts divu dažādu sieviešu DNS. Turklāt sešās no 40 pudelītēm tika atrasts sāls daudzums, kāds fizioloģiski nemaz nav iespējams.

2013.gada Pasaules čempionātā vieglatlētikā Maskavā neatkarīgo novērotāju klātbūtnes dēļ pozitīvo analīžu pazušanas metodoloģiju bija grūti īstenot, tāpēc radās bažas, kā nodrošināt Krievijas atlētu analīžu falsifikāciju 2014.gada Soču olimpiskajās spēlēs. Tika izdomāta jauna shēma, kas paredzēja pozitīvo analīžu paraugu atvēršanu un samainīšanu. Tam bija jānotiek naktīs, kad laboratorijā nebija klāt starptautiskie eksperti. Lai operācija izdotos, pirms spēlēm no atlētiem tika paņemts tīrs urīns, ar kuru aizvietot sacensību laikā savākto. Paraugi sasaldēti glabājās FSB ēkā, kas atradās līdzās Soču antidopinga laboratorijai. Kamēr šī sistēma darbojās, Krievijas sportistiem nebija jāraizējas par iespēju tikt pieķertiem, neskatoties uz to, ka viņi aktīvi lietoja Rodčenkova izgatavoto kokteili.

Pirms olimpiskajām spēlēm uz Federālā drošības dienesta ēku Sočos tika nogādāti sportistu tīrā urīna paraugi, par kuru savākšanu atbildēja Irina Rodionova. Būtiski bija nodrošināt Krievijas atlētu analīžu nodošanu laboratorijai vēlu vakarā. Īpaši nozīmēts cilvēks sportistu B proves nodeva uzglabāšanai, bet A proves transportēja uz analīžu telpu. Paraugu samainīšanai tika izdomāts savāds paņēmiens - tā sauktā peļu ala. Tā bija slepena eja, ko izveidoja starp laboratoriju un telpu, kur notika manipulācijas ar analīzēm. Piemērotā brīdī, parasti ap pusnakti, A un B proves tika caur peļu alu pārnestas otrā pusē, kur tās jau gaidīja Rodčenkovs ar savu ķīmiķu komandu.

Analīžu paraugi nonāca FSB virsnieka Jevgēnija Blohina rokās, kurš olimpiskajās spēlēs tēloja santehniķi, un kuram bija piekļuve antidopinga laboratorijai. Viņa pienākums bija arī atnest iepriekš paņemto tīro urīnu no FSB telpām uz laboratoriju. Pudelīšu atvēršanu nodrošināja drošības dienesta aģenti. Manipulāciju telpā pudelīšu saturu samainīja ar iepriekš savākto tīro urīnu, bet netīro urīnu likvidēja. A paraugu pudelītēm nomainīja aizbāzni, bet B paraugu pudelītēm uzskrūvēja atpakaļ vāciņu un tad pa slepeno eju paraugus nodeva novietošanai iepriekšējā vietā. Rodčenkova uzdevums bija pārliecināties, vai tīrajos paraugos patiešām nav atrodamas jebkādas dopinga pēdas, un nodrošināt, lai samaināmā urīna parauga īpatnējais svars pēc iespējas sakristu ar dopinga kontroles veidlapā norādīto parauga īpatnējo svaru, kas tika panākts ar vārāmās sāls un destilēta ūdens palīdzību.

Tāda izskatījās manipulāciju shēma ar dopinga analīzēm RUSADA Soču laboratorijā.

Izmeklēšanas laikā Rodčenkova sniegtās ziņas par paraugu maiņu tika pārbaudītas un konstatēts, ka tās atbilst patiesībai. No 40 paraugiem sešos tika atrasts paaugstināts sāls saturs, kas dzīvē nozīmētu reālus draudus cilvēka dzīvībai. Starp šīm sešām provēm divas bija B proves. Krievijas valsts dopinga lietotāju aizsardzības programmā bija iekļauti 37 ziemas sporta veidu atlēti, par ko liecina Rodčenkova uzrādītās tabulas. Uz šiem sportistiem tika liktas lielas cerības izcīnīt olimpiskās medaļas. Tomēr analīžu maiņa tika veikta arī citiem sportistiem, kas sākumā nemaz nav bijuši iekļauti aizsardzības programmā. Pirms Soču olimpiskajām spēlēm Krievija dopinga programmu izmantoja arī gatavojoties 2012.gada Londonas vasaras olimpiskajām spēlēm.

Reakcija uz dopinga skandālu

Pamatojoties uz Maklarena komisijas ziņojumiem, SOK vajadzēja izlemt, vai atļaut Krievijas sportistiem piedalīties Riodežaneiro olimpiskajās spēlēs. Vairāku valstu antidopinga aģentūras pieprasīja aizliegt krievu sportistiem piedalīties spēlēs, tomēr SOK atļāva daļai Krievijas sportistu startēt Riodežaneiro ar nosacījumu, ka starptautiskajām sporta federācijām pašām jāizvērtē katra atlēta dopinga pārbaužu vēsture un aktuālie analīžu rezultāti, nodrošinot to, ka Olimpiādē piedalās tikai tie sportisti, kas nekad nav pieķerti dopinga lietošanā. Savukārt Starptautiskā Sporta arbitrāžas tiesa atstāja spēkā aizliegumu startēt Rio spēlēs Krievijas vieglatlētiem un svarcelšanas izlasei.

Kanādas profesora Ričarda Maklarena vadībā darbojās
neatkarīgā Krievijas dopinga skandāla izmeklēšanas komisija.

Tomēr sporta sabiedrībai radās pamatotas bažas, vai visām starptautiskajām federācijām pietiks kapacitātes tik īsā laikā izvērtēt sportistus, īpaši ņemot vērā faktu, ka atsevišķām sporta federācijām ir cieša saikne ar Krieviju. Daudzu valstu sportisti un sporta funkcionāri pauda nosodījumu SOK, pārmetot Soču spēlēs konstatēto blēdību “paslaucīšanu zem paklāja” un uzsverot, ka Krievija spēj būtiski ietekmēt dažu sporta federāciju lēmumus. Pēc Maklarena komisijas otrā ziņojuma SOK ierēdņi parādīja lielāku drosmi, no 2018.gada spēlēm izslēdzot un diskvalificējot uz mūžu tos Krievijas sportistus, kuru analīžu paraugi tika viltoti Soču Olimpiādes laikā. Kopumā dalība spēlēs tika liegta 111 Krievijas atlētiem, kam jebkad bijušas problēmas ar dopingu. Sodīta tika arī Krievijas Olimpiskā komiteja. Diemžēl ir federācijas, kas ļoti nevēlas sodīt pārkāpējus, piemēram, Starptautiskā Bobsleja un skeletona federācija, kas atļāva SOK diskvalificētajiem sportistiem tomēr startēt starptautiskajās sacensībās. Līdzīgi rīkojušās vēl dažas federācijas, kurās liela nozīme ir Krievijas sponsoru naudai.

Interesanti ir vērot pašas Krievijas reakciju uz apsūdzībām. Sākumā gan krievu sportisti, gan sporta funkcionāri, gan Kremlis kategoriski noliedza analīžu viltošanu un valsts dopinga programmas pastāvēšanu, apgalvojot, ka visi uzbrukumi ir Rietumu ģeopolitisks spiediens un atriebība par neatkarīgo Krievijas ārpolitiku. Vēlāk, kad tika pierādīti un publiskoti konkrēti fakti, Rodčenkovu sāka saukāt par Rietumu aģentu, kurš veicis apzinātu provokāciju pret Krieviju. Turklāt viņš neesot morāli tīrs cilvēks, tāpēc viņa liecībām ticēt nevar. Pret aizbēgušo Rodčenkovu tika ierosināta krimināllieta, vainojot viņu dienesta pilnvaru ļaunprātīgā izmantošanā. Krievija izdevusi starptautisko aresta orderi, pieprasot Interpolam aizturēt Rodčenkovu un nodot Krievijai tiesāšanai.

Vēlāk Krievija tomēr neoficiāli atzina, ka analīžu viltošana ir notikusi, taču tā joprojām noraida valsts dopinga programmas esamību. Visus noziegumus Rodčenkovs esot veicis pēc savas iniciatīvas un Kremlis par to neko nav zinājis. Lai pierādītu, ka Krievija gatava sodīt vainīgos, Vitālijs Mutko tika atbrīvots no sporta ministra pienākumiem un iecelts par… Krievijas vicepremjeru. Viņa vietnieku Juriju Nagornihu gan atlaida no darba, bet Irinu Rodionovu atstādināja no ieņemamā amata. Tomēr Rodčenkovs uzskata, ka Krievijas prezidentam Vladimiram Putinam vajadzēja zināt par dopinga programmu, jo tikai prezidents var dot rīkojumu FSB tik vērienīgai operācijai. Pasaules Antidopinga aģentūra un Starptautiskā Olimpiskā komiteja līdz šim Putina vārdu nav saistījušas ar dopinga skandālu, kaut Nagornihs un Mutko diskvalificēti no jebkādas dalības olimpiskajām spēlēm uz mūžu.

Krievijas dopinga programmas trīs galvenie balsti - sporta ministrs Vitālijs Mutko,
viņa vietnieks Jurijs Nagornihs un Maskavas antidopinga laboratorijas direktors Grigorijs Rodčenkovs.

Vēlāk Krievijas aizstāvības taktika mainījās atkal. Tika publiskota izaicinoša tēze par to, ka dopingu lieto visu vai gandrīz visu valstu sportisti un bez tā augsti rezultāti mūsdienu profesionālajā sportā nav iedomājami. Tāpēc beidziet reiz mums piesieties! Jāpiekrīt, ka aizliegtu preparātu lietošanā patiešām tiek pieķerti sportisti visā pasaulē, taču parasti tas ir katra sportista un viņa trenera privāts lēmums, kamēr Krievijā dopinga lietošana pacelta valsts programmas līmenī, izmantojot valsts resursus un drošības iestāžu palīdzību. Otra tāda gadījuma pasaules antidopinga praksē nav bijis.

Šobrīd Krievija vispār pārtraukusi atbildēt uz apvainojumiem dopinga lietā. Pēc SOK paziņojuma par tik liela skaita Krievijas sportistu un šīs valsts Olimpiskās komitejas diskvalifikāciju un nepielaišanu pie spēlēm Phjončhanā, tika gaidīts, ka Krievija varētu šīs spēles boikotēt, tā turpinot 1980.gada Maskavā un 1984.gada Losandželosā iesākto bēdīgi slaveno “politisko” spēļu sēriju. Sākumā šķita, ka tā arī notiks. Daži īpaši patriotiski noskaņoti Krievijas atlēti pat pasteidzās paziņot - ja nav karoga un himnas, viņiem šādas spēles nav vajadzīgas. Tomēr lielākā daļa Krievijas sportistu bija gatavi Korejā startēt arī zem olimpiskā karoga, bet Vladimirs Putins netipiski miermīlīgi paziņoja, ka Kremlis neliegs startēt Phjončhanā tiem, kas to vēlas. Tik samiernieciska reakcija izskaidrojama ar to, ka sākusies prezidenta priekšvēlēšanu kampaņa, kurā Putins trešo reizi kandidēs uz Krievijas valsts galvas amatu. Acīmredzot Kremlis šajā laikā nevēlas nekādus skandālus, kas varētu mest kaut mazāko ēnu uz prezidentu.

Secinājumi un nākotnes cerības

Tomēr jautājums joprojām paliek - vai Krievijas sportā bija iespējama tik plaša aizliegtu vielu lietošanas prakse, un, ja bija, vai tā varēja būt valsts atbalstīta programma? Varbūt Krievija patiešām tiek nepatiesi nomelnota un tam pamatā nav sportiski, bet politiski iemesli, kā to pauž Kremļa propaganda? Diemžēl tas, ko zinām par Krieviju kā valsti, zinot šīs valsts sporta vēsturi un tradīcijas, ir pamats apgalvot, ka šāda programmas bija ne vien iespējama, bet pat ļoti ticama. Patiesību sakot, par to, ka Krievijā pastāvēja valsts izveidota un atbalstīta dopinga programma, nav nekādu šaubu.

Dažādu farmakoloģisku preparātu lietošana Krievijas sportā nav jaunums. Šādus līdzekļus plaši izmantoja jau Padomju Savienības laikos. Tolaik gan attieksme pret dopinga problēmu un iespējas atklāt aizliegtu vielu lietošanu bija daudz mazākas nekā šodien, tāpēc arī iekrišanas gadījumi retāki. Tomēr visi, kas bija vairāk vai mazāk informēti par padomju sporta aizkulisēm, lieliski zināja, ka elites sportisti regulāri tiek “baroti” ar dažādiem preparātiem. Ne vienmēr tas bija tieši dopings. Piemēram, sporta vingrotājām deva hormonu preparātus, lai apturētu viņu ķermeņa masas pieaugšanu. Šī iemesla dēļ nereti 20 gadus veca jaunkundze izskatījās kā divpadsmitgadīgs bērns. Tiesa, pats sportists varēja arī nezināt, ko lieto, jo dažādus “kokteilīšus” un “ripiņas” viņam deva treneris vai komandas ārsts. Tomēr grūti iedomāties, ka tas viss notika bez valsts ziņas un atbalsta. Līdzīga prakse bija arī padomju satelītvalstīs Austrumeiropā, īpaši Vācijas Demokrātiskajā Republikā (VDR).

Bet mūsdienu Krievija taču nav Padomju Savienība. Varbūt šodien šāda noziedzīga prakse vairs netiek izmantota? Tā varētu domāt, ja vien Krievija būtu demokrātiska valsts, taču tā ir autokrātiska diktatūra. Bet autoritāriem režīmiem sports vienmēr bijis politikas un propagandas ierocis. Krievija nav izņēmums - ne PSRS laikos, ne tagad. Autoritāriem režīmiem uzvaras sportā ir prestiža jautājums, lai pierādītu savu pārākumu pār ideoloģiskajiem pretiniekiem. Protams, dopingu lieto arī demokrātisko valstu sportisti, taču tur šāda rīcība tiek bargi nosodīta un nav iedomājams, ka “netīro” sportistu piesegšana varētu kļūt par valsts atbalstītu un finansētu programmu. Savukārt autoritārās valstīs uzvara sportā “par katru cenu” ir teju norma, kuras dēļ valsts gatava darīt visu. kas tās spēkos.

Jāņem vērā, ka olimpiskās spēles jebkurai diktatūrai ir lieliska iespēja demonstrēt savu varenību un pārākumu. Tieši tāpēc spēles bija tik svarīgas Hitlera Vācijai 1936.gadā un Padomju Savienībai 1980.gadā. Tieši tāpēc tik svarīga Vladimiram Putinam bija Olimpiāde Sočos. Tās bija dārgākās un ambiciozākās spēles visā olimpisko spēļu vēsturē, kam vajadzēja pasaulei parādīt - Krievija atkal ir dižena valsts! Uzdevums savās mājās bija ierindoties pirmajā vietā neoficiālajā valstu kopvērtējumā, kā dēļ Krievijas sportistiem bija jāgūst pēc iespējas vairāk medaļu individuāli. Krievija ar šo uzdevumu tika galā, jautājums tikai - cik godīgi? Ņemot vērā visu augstākminēto, speciāla dopinga un to lietojušo sportistu aizsardzības programma Krievijas politiskajos apstākļos šķiet gluži loģiska. Tāpat kā valsts resursu un drošības struktūru piesaiste šim “valstiski svarīgajam pasākumam”.

Varētu domāt, ka katrs sportists izlemj pats - lietot aizliegtas vielas vai nelietot. Diemžēl Krievijā tā rīkoties varētu tikai no olimpiskās komandas neatkarīgi sportisti, kas sacensībām gatavojas individuāli. Taču, ja esi komandā, tev faktiski nav izvēles, ja vien vēlies saglabāt savu vietu un aizbraukt uz spēlēm. Tev ir jādara viss, ko treneri liek, bet trenerus ietekmē augstākstāvoši sporta funkcionāri. Tā visa ir liela valsts mēroga mašinērija, kurai pretoties sportistam nav nekādu iespēju.

To, ka Soču spēlēs kaut kas īsti nav kārtībā, runāja jau Olimpiādes laikā. Un ne vien latvieši, bet arī citu nāciju pārstāvji, kas bija ievērojuši dīvainības, kādas, piemēram, valdīja bobsleja un skeletona sacensībās. Tomēr nevienam pat prātā neienāca, ka tas saistīts ar dopingu. Šķita, ka kaut kas nav pareizi ar laika mērīšanu vai trases tehnisko aprīkojumu. Tā krievu skeletonists Aleksandrs Tretjakovs visos četros braucienos uzrādīja absolūti vienādu starta laiku, kas faktiski nav iespējams. Turklāt visiem medaļu pretendentiem TV tiešraidē starta ieskrējieni tika parādīti pilnībā, bet Tretjakova starta brīdī operators vienmēr pagrieza kameru uz citu pusi. Tāpēc ir gluži ticams, ka dažādas mahinācijas un blēdības Soču olimpiskajās spēlēs notika ne vien ar dopinga analīzēm, bet arī citos veidos.

2018.gada 1.februārī Starptautiskā sporta arbitrāžas tiesa (CAS) paziņoja, ka atceļ 28 Krievijas sportistu mūža diskvalifikāciju. Vēl 11 sportistiem liegta piedalīšanās Phjončhanas spēlēs, taču pēc tam - laipni lūgti. Šis lēmums ir dīvains, jo tiesa paudusi, ka tas pieņemts, izskatot katra sportista lietu individuāli, bet nevērtējot, vai Soču Olimpiādē sportistu dopinga analīzes tikušas samainītas jeb nē. Faktiski tas nozīmē, ka Soču dopinga skandāls vispār nav ņemts vērā, bet vērtēts tikai tas, vai sportists jau iepriekš pieķerts dopinga lietošanā. Taču mūža diskvalifikāciju sportistiem piešķīra tieši par Soču spēļu analīžu viltošanu. Neņemt vērā šo faktu un pierādījumus, ka visi diskvalificētie bijuši iekļauti viltoto analīžu kodētajā sarakstā, ir mazākais dīvaini, lai neteiktu, ka ļoti aizdomīgi.

Komentējot CAS dīvaino rīcību, Latvijas skeletona izlases galvenais treneris Dainis Dukurs ar nožēlu izteicies: “Krievija ir pierādījusi, ka valsts pārraudzīta dopinga sistēma ir spēcīgāka par Olimpisko hartu un WADA kodeksu. Kādu vientuļnieku, kurš dopingu lieto savā nodabā, ātri vien noķertu, bet krieviem tagad dots mājiens - veči, rullējiet tik uz priekšu!” Arī astoņkārtējais Pasaules kausa ieguvējs un Soču olimpiādes sudraba medaļas ieguvējs skeletonā Martins Dukurs, kurš pēc CAS lēmuma par Tretjakova reabilitāciju tomēr nedabūs Soču zelta godalgu, paudis savas emocijas: “Krievijas sportisti ir pilnībā sagrāvuši olimpisko garu! Mūs vienkārši apzaga! To sajūtu vairs nevar atgūt.”

Arbitrāžas tiesas lēmums gan nenozīmē, ka SOK diskvalificētie un CAS attaisnotie Krievijas sportisti saņems ielūgumus piedalīties Phjončhanas spēlēs. SOK ir gatava cīnīties līdz galam, pārsūdzot CAS spriedumu Šveices Federālajā tiesā un nepieļaujot diskvalificēto Krievijas sportistu piedalīšanos sacensībās. Kā viss izvērtīsies tālāk, šobrīd nav zināms. Katrā ziņā aizdomu un neuzticēšanās ēna pār olimpiskajiem principiem un godīguma jēdzienu sportā pēc šī gadījuma ir krietni pieaugusi, kas nodarījis milzīgu kaitējumu olimpiskajai kustībai. Cerams, ka Phjončhanas spēles šo situāciju labos un tajās uzvarēs godīga sacensība un sportisks gars, nevis nauda, korupcija un negodīga cīņa.

Līdzīgie raksti:

Nekas nav atrasts