Laikmeta zīmes

1991.gada janvāra barikādes un augusta pučs bija īpašs laiks Zaķusalā. Pēc asiņainās nakts Viļņā, 1991.gada 13.janvārī uz tautas manifestāciju Daugavmalā pulcējās tūkstošiem cilvēku no visas Latvijas un uz Rīgu devās smagā lauksaimniecības un ceļu būves tehnika. Tā bija svētdiena. Kad pirmdienas rītā pa ierasto ceļu mēģināju tikt līdz televīzijas ēkai, izrādījās, ka tas nav iespējams. Televīzijas kompleksu apjoza smagā transporta ķēde, kas bija novietota tā, ka izspraukties tai cauri nenosmērējot vai nesaplēšot drēbes bija ārkārtīgi problemātiski. Ar grūtībām tomēr sameklēju tobrīd vienīgo spraugu, kas ļāva nokļūt līdz TV ēkai. Vēlāk gan šī sprauga kļuva nedaudz platāka, jo televīzijas durvju priekšā uzbūvēja dzelzsbetona paneļu sienu ar divām šaurām ejām, kuras apsargāja barikāžu kārtības sargi. Savukārt ēkas iekšpusē un pie transporta iebrauktuves atradās milicijas posteņi, kuriem katram gadījumam bija izsniegti arī automātiskie ieroči.

Lai gan barikādes ilga tikai pāris nedēļas, katra diena bija notikumiem tik bagāta un emocionāli piesātināta, ka šodien šķiet - barikāžu laiks turpinājās vairākus mēnešus. Pļavā pie televīzijas ēkas bija saslieti koka eži, kuriem vajadzēja aizkavēt desanta izsēdināšanu no helikopteriem, ar speciāliem tīkliem Zaķusalu sargāja arī pret uzbrukumu no Daugavas puses. Pie Salu tilta nobrauktuvēm, kur tagad ierīkota piemiņas vieta “Acis”, atradās novērotāju priekšposteņi, kam vajadzēja brīdināt par iespējamo bruņutehnikas tuvošanos. Satumstot vakaram, apkārt televīzijas ēkai sāka gailēt neskaitāmi ugunskuri, pie kuriem sildījās Zaķusalas aizstāvji. Līdzīga aizsardzības sistēma bija arī salas otrā pusē pie televīzijas torņa. Redzot, ka cilvēki, kas viņus sargā, ir apņēmības pilni un gatavi ziedot pat savu dzīvību, arī televīzijas ļaudīm neatlika nekas cits, kā vien godprātīgi darīt savu darbu, pēc iespējas plašāk atspoguļojot barikāžu notikumus gan pašmāju, gan aizrobežu auditorijai.

Zaķusala 1991.gada janvārī. Pretgaisa aizsardzības “eži”, smagais transports un ugunskuri.

Par aktuālajiem barikāžu notikumiem raidījumus un sižetus tolaik veidoja faktiski visu LTV redakciju darbinieki, lai kāda būtu viņu “mierlaika” specializācija. Tā kā televīzijas tehnikas pietika vien svarīgāko notikumu atspoguļošanai, filmēšanai plaši izmantoja amatieru kameras. Daudzi kolēģi strādāja dienām un naktīm, lai uzfilmēto caur satelītsistēmām nosūtītu televīzijas studijām visā pasaulē. Īpaša interese ārzemēs bija par Jura Podnieka grupas uzfilmēto materiālu no Viļņas telecentra ieņemšanas, tāpat par barikāžu notikumiem Rīgā, īpaši 20.janvāra uzbrukumu Iekšlietu ministrijai. Šajā laikā Zaķusalā strādāja daudzu pasaules ziņu aģentūru un televīzijas kompāniju žurnālisti, kuru safilmēto materiālu arī vajadzēja pārraidīt uz ārzemēm. Lai Latvijas iedzīvotājiem būtu pieejama neatkarīga informācija no Rietumiem, īpaši tam atvēlētā kanālā tika retranslēta amerikāņu CNN programma.

Zaķusala pie Latvijas Televīzijas 1991.gada janvārī.
Betona siena pie televīzijas ieejas un smagās tehnikas ķēde, kas apjoza LTV ēku.

Barikāžu dienās televīzijas ēkas otrajā stāvā bija iekārtots medpunkts, lai sniegtu palīdzību iespējamiem cietušajiem, ja notiktu uzbrukums LTV. Tieši šeit nonāca pirmie ievainotie žurnālisti no 20.janvāra apšaudes pie Iekšlietu ministrijas. Savukārt ēkas vestibilā varēja dabūt siltu tēju un zupu, brīvprātīgie te gatavoja arī kilogramiem sviestmaižu salas aizstāvjiem. Pārtiku barikāžu dalībniekiem cilvēki veda no visas Latvijas. Vestibilā ļaudis varēja arī mazliet sasildīties un atpūsties. Regulāri šeit notika dažādu mākslinieku koncerti, kuri tādā veidā deva savu ieguldījumu kopīgajā cīņā par brīvību. Koncerti notika arī uz āra skatuves televīzijas ēkas priekšā. Tāpat Zaķusalas aizstāvjus šajās dienās uzrunāja dažādu konfesiju mācītāji un evaņģēlisti, sniedzot ļaudīm mierinājuma un cerības vēsti.

Tā 1991.gada janvāra dienās izskatījās LTV ēkas vestibilā.

1991.gada janvāra sarežģītajā politiskajā gaisotnē televīzijas ēku apmeklēja arī PSRS Augstākās Padomes komisija deputāta Anatolija Deņisova vadībā, kas bija atsūtīta no Maskavas, lai noskaidrotu politisko situāciju republikā. Biju klāt brīdī, kad komisijas vadītājs televīzijas vestibilā tikās ar cilvēkiem, kuri atklāti stāstīja viesim, ko latviešu tauta patiesībā vēlas. Tāpēc vēlāk biju pārsteigts un dusmīgs, dzirdot Deņisova sacīto PSRS Augstākās Padomes sēdē, kurā viņš nekaunīgi meloja, ka Latvijas iedzīvotāju vēlēšanās ir republikā ieviest tiešo prezidenta pārvaldi, kas pasargātu tautu no “nacionālistu nelikumībām”. Nebūtu brīnums, ja šādu vēlmi komisijai būtu pauduši kompartijas līderis Alfrēds Rubiks vai Interfrontes pārstāvji, taču tautas lielākās daļas noskaņojums bija pavisam cits. Tomēr Maskavā atspoguļots tika tieši impēristu viedoklis, kamēr tautas vairākuma griba - noklusēta.

Smagās tehnikas aizsprosti pie televīzijas ēkas 1991.gada janvārī.
Uz vecās padomju bruņumašīnas dēlis ar uzrakstu: “Nost sarkano bendi!”

Augusta puča laikā notikumi risinājās krietni citādāk. 19.augusta rītā braucot ar 20.trolejbusu uz Zaķusalu, pa radio noklausījos ziņu, ka PSRS prezidents Mihails Gorbačovs pēkšņi saslimis un nespēj pildīt savus pienākumus, tāpēc vara valstī pāriet Valsts Ārkārtas stāvokļa komitejas (krieviski - ГКЧП) rokās. Dienas pirmajā pusē darbs televīzijā vēl ritēja ierasto gaitu, taču pēc tam, kad komunistu līderis Alfrēds Rubiks intervijā žurnālistiem bija izteicis draudus Latvijas leģitīmajai valsts varai un līdzīgi draudi bija saņemti arī no Baltijas kara apgabala pavēlnieka Fjodora Kuzmina, kuru Maskava iecēla par ГКЧП pārstāvi Baltijā, televīzijas vadība sāka apspriest iespējamos turpmākās rīcības plānus. Ap pusdienas laiku pie manis ienāca maiņas priekšnieks un palūdza sarunāt daļu televīzijas videoaparatūras paslēpt kādā no Rīgas baznīcām. Sazinājos ar Mateja draudzi, kas piekrita palīdzēt, tomēr videotehnikai beigās tika atrasta cita slēptuve un šo iespēju nenācās izmantot.

Augusta apvērsuma organizētāji Latvijā -
LKP CK vadonis Alfrēds Rubiks un Baltijas kara apgabala pavēlnieks Fjodors Kuzmins.

Vēlā pēcpusdienā maiņas priekšnieks man teica, lai braucu mājās, jo Zaķusalā tāpat nav ko darīt, un būtu labi, ja iespējamā uzbrukuma gadījumā šeit atrastos pēc iespējas mazāk ļaužu. Kad devos projām, nekas vēl neliecināja par draudošajām briesmām, taču pēc stundas ieradies mājās ieraudzīju, ka televīzijas signāls pārtraukts. Biju paspējis no Zaķusalas aizbraukt pēdējā brīdī, ar pēdējo trolejbusu. Kolēģiem, kas palika studijā, diemžēl klājās plānāk. Televīzijas ēku ieņēma Rīgas OMON, kas pēc tam tās apsardzību nodeva PSRS armijas desantniekiem. Visus ēkā esošos cilvēkus ar rupju spēku, sitot, grūstot un spārdot izdzina uz ielas un pavēlēja doties mājās. Milicijas posteņu cilvēki vispirms tika noguldītas uz grīdas ar seju pret zemi, tad atbruņoti un arī padzīti no ēkas. Līdzīgi notika ar televīzijas torņa personālu. Šie cilvēki tikai darīja savu darbu - kādēļ gan tāda vardarbība?

Televīzijas ēkas ieņemšana 1991.gada 19.augusta vakarā (attēli no vājas kvalitātes video).

Vakarā uz mājām atkal piezvanīja maiņas priekšnieks un pavēstīja, ka LTV darbinieki nākamajā dienā pulcēsies Latvijas Universitātes Lielajā aulā. Tur televīzijas vadība īsumā izklāstīja radušos situāciju un ieteica nevienam tuvākajā laikā darbā nerādīties, īpaši tehniskajiem darbiniekiem. Brīdinājums bija vietā, jo pučisti meklēja cilvēkus, kas tiem varētu palīdzēt atjaunot televīzijas ēteru. Ja pučs ieilgtu, kāds varētu arī neizturēt un padoties, jo tobrīd neviens nespēja prognozēt, cik ilga būs pučistu valdīšana. Tā varēja ilgt arī vairākus mēnešus vai pat gadus. Kā lai cilvēki izdzīvo bez darba? Lai darbiniekiem būtu iztikas līdzekļi vismaz pirmajam laikam, televīzijas vadība bija sarūpējusi naudu, būtībā nākamo darba algu, kas varēja būt arī pēdējā ilgākā laika posmā. Naudu saņēma visi LTV darbinieki, kas todien ieradās uz sapulci. Pēc sapulces cilvēki izklīda, lai gaidītu, kā notikumi attīstīsies tālāk.

PSRS bruņutehnikas postenis uz Salu tilta pie Latvijas TV 1991.gada augustā.

Ka Zaķusalā varēsim atgriezties tik drīz, godīgi sakot, necerēja neviens. Tomēr tā notika - Krievijas tautas un prezidenta Borisa Jeļcina stingrās nostājas dēļ pučs Maskavā izgāzās. Arī Rīgā pučisti bija spiesti ieraut asti kājstarpē un izvākties no ieņemtajiem objektiem, tostarp televīzijas. Komunistu vadonis Rubiks tika arestēts, kompartijas darbība aizliegta, čekas ēku pārņēma Latvijai uzticīgie spēki. Atgriežoties darbā, ieraudzījām, kādu postažu padomju karavīri atstājuši televīzijā. Visas aizslēgtās durvis bija uzlauztas, neaizvestā tehnika sabojāta. Tiesa, postījumi varēja būt daudz lielāki, ja ne pučistu vēlme atjaunot televīzijas darbu savās interesēs. Kabinetos un aparātu telpās bija pārpārēm liecību par okupantu uzdzīvi. Tur varēja atrast tukšas alkohola pudeles, izlietotus prezervatīvus, izsmēķus un, piedodiet… arī piekakātus kaktus. Padomju varas būtība atklājās visā savā spožumā.

Latvijai atgūstot neatkarību, pārmaiņas notika arī televīzijā. Kad stājos darbā, mana darba vieta vēl bija Latvijas PSR Valsts televīzijas un radioraidījumu komiteja. 1990.gadā tā pārtapa Latvijas Republikas Radio un televīzijas komitejā, bet 1992.gadā, kad radio un televīzija tika sadalīta atsevišķos uzņēmumos, sāku strādāt Valsts uzņēmumā “Latvijas Televīzija”, kas 1995.gadā tika pārveidota par Valsts bezpeļņas SIA “Latvijas Televīzija”. Pārlapojot darba grāmatiņu redzams, kā laika gaitā mainījās arī mans amata nosaukums. Lai gan tautā visus videotehniku apkalpojošos darbiniekus sauca par videoinženieriem, televīzijā šī gradācija bija smalkāka. Par inženieriem dēvēja tikai tos, kam bija augstskolas diploms. Man bija vidējā tehniskā izglītība, tāpēc biju elektromehāniķis. Vēlāk uzdienēju līdz vecākā elektromehāniķa pakāpei, bet sākot ar 1992.gadu mans amata nosaukums bija videoierakstu operators, kas 1997.gadā atkal mainījās uz ierakstīšanas iekārtas operatoru.

Mainoties varām un sabiedriskajām iekārtām, mainījās arī iestāžu nosaukumi un apliecību krāsas.

Viens no pārejas laika fenomeniem Latvijas Televīzijā bija no satelīttelevīzijām iegūtu videomateriālu izmantošana LTV raidījumos. Saprotams, nekāda autoratlīdzības samaksa par šiem materiāliem netika veikta. Lai gan visi apzinājās šādas rīcības nelikumību, par īstu zādzību to neviens neuzskatīja. Lai ārzemju televīzijas nevarētu izteikt pretenzijas par viņu materiālu nelikumīgu izmantošanu, telekompāniju logotipi attēla stūrī tika aizklāti. Uz Zaķusalas kompleksa studiju bloka jumta terasēm tika izvietoti vairāki satelītšķīvji, bet pašā ēkā iekārtota speciāla aparāttelpa satelītsignālu uztveršanai. Lai gan ārzemju televīzijas savas satelītprogrammas arvien vairāk kodēja, padomju rūdījumu guvušajiem televīzijas inženieriem šie kodi bija tīrais nieks un ātri tika uzlauzti. Vēlāk, kad televīzija videomateriālus no ārzemēm sāka iegūt likumīgi, televīzijas priekšā tika uzbūvēta liela satelītantena, kas tur atradās, līdz aiz LTV ēkas Lucavsalas pusē uzcēla speciālu satelītcentru. Pamazām integrējoties Eiropas struktūrās, nelegālo materiālu izmantošana Latvijas Televīzijā izbeidzās.

Uz televīzijas ēkas jumta terases atradās gan satelītantenas, gan darbinieki varēja iziet
paelpot svaigu gaisu jeb uztaisīt foto. Attēlā kreisajā pusē - raksta autors ar kolēģi Eināru.

Sākoties Gorbačova atklātības (glasnostj) ērai un nacionālajai Atmodai Latvijā, tika reabilitēta arī padomju laikā tik nīstā Baznīca un kristīgā ticība vispār. 1988.gada nogalē vai 1989.gada sākumā mani sameklēja televīzijas darbiniece Dace Kudiņa, kas tolaik strādāja LTV mākslinieku cehā. Viņa bija uzzinājusi, ka esmu kristietis, un vēlējās pārrunāt kristīgu aktivitāšu iespējamību Latvijas Televīzijā. Nolēmām aicināt LTV strādājošos kristiešus apvienoties kopīgam darbam. Pamazām izveidojās kristiešu pulciņš, kas pārstāvēja dažādas redakcijas un dažādas kristīgās konfesijas - katoļus, luterāņus, baptistus. Laiku pa laikam sapulcējāmies pielūgt Dievu un pārrunāt, ko mēs kā kristieši jaunajā sabiedriski politiskajā situācijā varam darīt, lai veicinātu Kristus vēsts izplatīšanos sabiedrībā.

1989.gadā Latvijas Televīzija atdeva Āgenskalna baptistu draudzei savulaik tai atņemto dievnamu.Televīzijas darbības laikā tur bija LTV “C” studija. Augšējā attēlā - “studija”, sākoties dievnama atjaunošanas darbiem; attēlā apakšā - Āgenskalna baznīca šodien, priekšplānā redzama piebūve - tā sauktais pantuss, kur LTV laikā stāvēja pārvietojamās televīzijas stacijas autobusi.

Sākumā sarīkojām dažas lekcijas un videoseansus pašiem televīzijas ļaudīm. Vienā no tiem tika rādīta daudzkārt oskarotā filma “Ben Hūrs”. Skatītāju bija pilna zāle, kaut filma ilga vairāk nekā trīs stundas. Par iespēju Latvijā sludināt kristīgo vēsti televīzijā interesējās arī ārzemju misionāri. Reiz uz tikšanos ar LTV kristiešiem ieradās kāds sludinātājs no ASV, kas gribēja zināt, kā varētu mums palīdzēt. Tolaik televīzijas kristieši bija entuziasma pilni veidot paši savus kristīgos raidījumus, tāpēc režisore Laimdota Kalniņa amerikānim tiešā tekstā paskaidroja, ka vislabākā dāvana būtu profesionāla BETACAM videokamera, lai varētu veidot raidījumus neatkarīgi no LTV kopējās videotehnikas izmantošanas noslodzes. Dzirdot šādu vēlmi, amerikānis vien skābi pasmaidīja un ieteica lūgt par šo jautājumu Dievu, kas nozīmēja, ka viņš nekādu kameru dāvināt mums negrasās.

Izmantojot labvēlīgo attieksmi, kādu tajā laikā baudīja kristīgā Baznīca, Dace Kudiņa panāca regulāru dievkalpojumu translāciju sākšanu LTV ēterā. Viņa arī atstāja darbu televīzijas mākslinieku cehā, lai kļūtu par kristīgo raidījumu redaktori. Drīz viņai šajā darbā pievienojās režisore Indra Bebre. 1989.gadā tika dibināta Ekumēniskā televīzijas padome jeb EKU TV, kurā bija visu lielāko kristīgo konfesiju pārstāvji. Lai arī kristīgie raidījumi formāli bija pakļauti Sabiedriski politisko raidījumu redakcijai, to stratēģiju lielā mērā noteica tieši šī padome. Pamatā tika translēti Romas katoļu, luterāņu un baptistu dievkalpojumi, reti arī pa kādam pareizticīgo dievkalpojumam. Tikai pāris reizes gadā translācija notika no Septītās dienas adventistu dievnama, bet visā LTV kristīgo raidījumu gandrīz 30 gadus ilgajā vēsturē bijušas vien divas reizes, kad rādīti vasarsvētku draudzes dievkalpojumi.

LTV kristīgo raidījumu redaktore Dace Kudiņa un režisore Indra Bebre.

Kaut kad 90.gadu vidū sponsori Romas katoļu Baznīcai Latvijā sarūpēja profesionālu BETACAM  sistēmas videokameru un montāžas iekārtu. Arī šajā projektā sava loma bija Dacei Kudiņai, kas cerēja, ka ziedotā tehnika nonāks EKU TV rīcībā. Diemžēl, saskaņā ar ziedotāju noteikumiem, aparatūru drīkstēja izmantot tikai katoļu Baznīcas dzīves atspoguļošanai. Tāpēc Daces pamatdarbs joprojām palika LTV, kaut viņa palīdzēja arī jaunajai katoļu studijai. Uz šīs studijas bāzes vēlāk izveidojās raidījums “Vertikāle”, kurš vairākus gadus bija skatāms LTV ēterā pēc svētdienas dievkalpojumu translācijas. Lai gan “Vertikāles” sižeti lielākoties stāstīja par Romas katoļu Baznīcas dzīvi, laiku pa laikam tika parādīti videomateriāli arī par citu konfesiju aktivitātēm.

Līdztekus dievkalpojumiem tika rādīti arī citi raidījumi ar kristīgu tematiku. No VHS kasetēm pārkopēta un latviskā tulkojumā izrādīta tika slavenā itāliešu kinorežisora Franko Dzefirelli filma “Jēzus no Nācaretes”. Vēlāk sekoja šī paša režisora filma “Māsa Saule, brālis Mēness” par Asīzes Franciska dzīvi, kā arī vairāksēriju televīzijas filma par Bībeles Apustuļu darbu grāmatas notikumiem. Bērnu raidījumu redaktore Maiga Circene adaptēja un latviešu valodā dublēja animācijas seriālu “Grāmatu Grāmata”, kas stāsta par bērniem, kas no mūsdienu pasaules nokļūst Bībeles laikmetā, kur izdzīvo daudzus Bībeles notikumus. Seriāla dublāža bija patiesi vērienīgs darbs, jo filma tika nevis vienkārši ierunāta, kā tas notiek šodien, bet ieskaņota pa balsīm. Šo darbu veica Leļļu teātra aktieri. “Grāmatu Grāmata” 90.gados kļuva par iemīļotu bērnu seriālu gan televīzijā, gan draudžu svētdienskolās. Vēlāk latviski tika dublēts arī Nārnijas hronikai līdzīgs leļļu seriāls, kura nosaukumu gan vairs neatceros.

Animācijas seriāls “Grāmatu Grāmata” - 90.gadu bērnu raidījumu bestsellers Latvijas Televīzijā.
Attēlā labajā pusē - “Grāmatu Grāmatas” redaktore Maiga Circene (pirmā no kreisās)
un šī raksta autors ar dzīvesbiedri Solvitu.

Abu animācijas filmu autortiesības bijušajā PSRS un vēlāk NVS valstīs piederēja somu evaņģēlista Hannu Haukas vadītajai IRTV/RADIO. Latvijas Televīzijā “Grāmatu Grāmatas” 52 sērijas bija atļauts rādīt tikai vienu reizi - pēc tam visu materiālu iekopēja BETACAM kasetēs un nodeva IRTV rīcībā. Viņi solīja tās vēlāk izdot videokasetēs un izplatīt Latvijā, tomēr šī iecere tā arī palika nerealizēta. Toties IRTV uz Latviju sāka sūtīt citas savas programmas - populārzinātniskas filmas, intervijas un liecību raidījumus, dievkalpojumus. Daļa šo raidījumu krievu valodā ar latviešu subtitriem nonāca LTV ēterā.

Ar Latvijas Televīziju kontaktus mēģināja nodibināt arī tolaik populārā amerikāņu evaņģēlista Džimija Svagerta organizācija. Uz Latviju tika atsūtītas kasetes ar dievkalpojumu ierakstiem un citiem materiāliem. Tās nokļuva pie kāda jauna režisora, kurš zinādams, ka esmu kristietis, nāca konsultēties, vai ko tādu maz var laist ēterā. Nomierināju viņu, ka baidīties nav iemesla, jo Svagerts sludina patiesu Kristus Evaņģēliju. Tomēr televīzijas sabiedriski-politisko raidījumu redakcijas vadībai evaņģēlista ekspresīvā sludināšana laikam šķita nedaudz par šerpu un ēterā nonāca vien Svagerta kristīgās mūzikas programma un divi Ziemassvētku raidījumi ar tulkojumu latviešu valodā. Lai pārējais materiāls neietu zudumā, amerikāņu sūtītās kasetes nopirka tagadējais Latvijas Kristīgā Radio prezidents Tālivaldis Tālbergs, daļu pārkopēju es. Vēlāk šie raidījumi tika izplatīti kristīgajā sabiedrībā.

1995.gadā notika pasaules mēroga pasākums, kad evaņģēlista Billija Grehema dievkalpojumus no Puertoriko caur satelītiem pārraidīja uz daudzām valstīm, kur tos rādīja uz lielajiem ekrāniem. Arī Latvijas kristieši piedalījās šajā projektā. Pasākuma koordinators Latvijā uzaicināja mani būt atbildīgam par videotehnikas apkalpošanu pasākumos latviešu publikai. Kopā ar citu kristīgu brāli, kas bija atbildīgs par raidījumiem krievu valodā, vispirms devāmies uz tehniskās apmācības kursiem Maskavā, vēlāk sagatavojām darbam amerikāņu piegādāto videotehniku. Tā kā Puertoriko atrodas citā laika joslā, dievkalpojumi pēc Latvijas laika notika naktī un no satelīta tika ierakstīti LTV studijā, par ko bija noslēgts līgums ar amerikāņiem. Lai gan tajā nedēļā biju paņēmis darbā brīvdienas, man tik un tā ik rītu bija jābrauc uz Zaķusalu pakaļ dievkalpojumu ierakstiem. Latviešu auditorijai domātā dievkalpojumu noskatīšanās ar sekojošu evaņģelizācijas uzrunu notika VEF Kultūras pilī, krievu auditorijai - kinoteātrī “Palladium”. Šī kalpošana bija ļoti vērtīga pieredze ikvienam iesaistītajam.

Billija Grehema Puertoriko dievkalpojumu vispasaules translācijas pasākums Rīgā.
Attēlā augšā - autors ar kolēģi pasākuma tehnisko darbinieku kursos Maskavā;
attēlā apakšā - apkalpojot videoaparatūru translācijas laikā VEF Kultūras pilī.

Ap 90.gadu vidu mainījās mans darba kabinets LTV - tiku komandēts strādāt uz televīzijas videoierakstu noskatīšanās zāli un tās aparāttelpu, kas, atšķirībā no citām Videotehnikas daļas telpām, atradās nevis TV ēkas trešajā, bet gan otrajā stāvā. Turpat netālu bija arī kinomateriālu noskatīšanās zāles un kinoprojekcijas aparātu telpas. Ikdienā TV cilvēki nāca pie manis skatīties raidījumu izejmateriālus, bet atsevišķos gadījumos zālē notika arī TV filmu un seriālu pirmizrādes, dažādas sapulces un citi pasākumi. Televīzijas režisoru un redaktoru rīcībā šeit bija gan lielais studijas videomagnetofons “Kadr”, gan VHS kasešu videomagnetofoni. Televīzijai pārejot uz BETACAM sistēmas aparatūru, vēlāk noskatīšanās zālē tika novietots arī BETACAM  viseomagnetofons. Digitālā videoapstrāde, kādu to pazīstam šodien, tolaik LTV faktiski tikpat kā netika izmantota. Televīzijā bija tika viena digitālās montāžas videoiekārta, kas galvenokārt nodarbojās ar videografikas izstrādi, veidojot dažādu TV raidījumu galviņas, mūzikas videoklipus un reklāmas rullīšus.

LTV videoierakstu noskatīšanās zāles aparāttelpa un tās “saimnieki” Ervīns un Varis.

Darbam televīzijā bija arī savas ēnas puses. Man tā bija ikgadējā drošības tehnikas eksāmena kārtošana. Tā kā strādājām ar elektroiekārtām, šāds eksāmens bija obligāts. Diemžēl līdzās jautājumiem par drošības tehniku, eksāmenā bija iekļauti arī ar radiotehnikas teoriju un praksi saistīti jautājumi, taču man matemātika un fizika vienmēr bijuši nemīlētākie mācību priekšmeti. Kāds varētu jautāt, kāpēc tad vispār gāju strādāt uz rūpnīcu “VEF” vai televīzijas Videotehnikas daļu? Tāpēc, ka apkalpot videotehniku ir viena opera, kas man lielas grūtības nesagādāja, taču to remontēt, buroties cauri radiotehnikas shēmām - pavisam cita. Daudzu valstu televīzijās tehnikas apkalpošana un remonts ir nodalītas jomas. Arī LTV bija speciāla aparatūras remontbrigāde, tomēr priekšnieki uzskatīja, ka videotehniku apkalpojošiem darbiniekiem tāpat jāspēj veikt sīkus remontdarbus.

Jāteic, ka arī pats eksāmenu process manī kopš skolas gadiem vienmēr radījis pamatīgu stresu, tāpēc centos no eksāmena kārtošanas izvairīties, cik ilgi vien iespējams. Televīzijā eksāmenu parasti pieņēma daļas priekšnieks kopā un maiņas priekšnieku. Ilggadējiem darbiniekiem šis process bieži vien bija stipri formāls, kopīgi ar priekšniekiem iedzerot tasi kafijas un joka pēc atbildot uz kādu vienkāršu eksāmena jautājumu. Jaunākie kolēģi tik vienkārši cauri netika - jautājumus uzdeva daudz un vēlāk pat lika vilkt eksāmena biļetes. Tā kā priekšniecība par maniem iekšējiem pārdzīvojumiem neko nezināja, viņiem bija grūti saprast, kas ar mani notiek un kāpēc reizēm nespēju atbildēt pat uz vienkāršiem jautājumiem. Televīzijā nostrādātajos 12 gados eksāmenu esmu kārtojis vien sešas septiņas reizes, tā sagādājot saviem priekšniekiem liekas raizes, par ko tagad no sirds atvainojos.

Mana “nelaimīgā” drošības tehnikas eksāmenu apliecība.

Ilgus gadus strādājot videomateriālu noskatīšanās telpās, man bija iespēja iepazīties ar teju visiem televīzijas raidījumu veidotājiem. Manā darba kabinetā bijušas teju visas TV sejas un ētera personības, visi TV režisori, redaktori un citi darbinieki. Nereti kopā ar televīzijas ļaudīm noskatīties raidījumus nāca arī pazīstami aktieri, mūziķi, sportisti. Cilvēki, kurus kaut reizi sastapt klātienē vēlētos daudzi Latvijas iedzīvotāji, man bija darba ikdiena. Izņēmums bija vienīgi LTV Ziņu dienests, kam bija pašam sava studija un savi videoinženieri. Vēl pirms iziešanas ēterā dabūju noskatīties visus populāros TV raidījumus un koncertus, turklāt man bija iespēja redzēt arī to, kas ēterā nemaz nenonāca. Strādājot šeit, plašāks kļuva arī mans interešu loks, jo iemīlēju jomas, par kurām pirms tam daudz neinteresējos, piemēram, klasisko mūziku, operu, baletu, sporta deju sacensības.

Viena no TV sejām - populārā diktore Gunta Lejiņa. Taču mums Gunta vienmēr atmiņā paliks kā
patiesa kristiete un labs draugs. Attēlā labajā pusē - Gunta ar raksta autora dzīvesbiedri Solvitu.

Diemžēl nācās iepazīt arī radošo darbinieku savstarpējo attiecību sarežģītos līkločus. Strādājot vietā, kur apgrozās tik dažādi ļaudis, biju liecinieks gan dažādām klačām un savstarpējai aprunāšanai, gan profesionālai skaudībai un citām intrigām. Visspilgtāk tas kļuva redzamas brīžos, kad televīzijā notika kārtējā štatu samazināšana. Tad dažs labs bija gatavs līst vai no ādas laukā, lai pielīstu kārtējam televīzijas priekšniekam, štučījot savus darba kolēģus un pašam cerot tā paglābties no atlaišanas. Maz bija to, kas spēja no televīzijas aiziet paceltu galvu. Tomēr var jau cilvēkus saprast. Ja esi televīzijai atdevis lielāko daļu dzīves, ir sāpīgi pēkšņi justies nevienam nevajadzīgam un liekam.

90.gadu otrajā pusē Latvijas Televīzijā izveidojās jauna kristiešu domubiedru grupa, kas pārstāvēja dažādas profesijas - videoinženierus, gaismotājus, satelītiekārtu inženierus, šoferus, sekretāres, palīgstrādniekus. Iepriekšējā kristiešu kopa, kas radās vēl Atmodas laikā, sen bija pajukusi, dažam aizejot no darba televīzijā, citam dodoties Mūžības ceļos, vēl kādam piepildījumu rodot EKU TV darbā. Mūsu nebija daudz - kādi seši septiņi cilvēki, taču visi patiesi kristieši, kam ticība nav tikai sena senču tradīcija, bet kas daudz nopietnāks. Pulciņā bija luterāņi, baptisti, harizmāti, vasarsvētku ticīgie. Kopīgi lūdzām Dievu, pārrunājām garīgus jautājumus, bija arī kopīgas Bībeles studijas. Ārpus televīzijas nereti satikāmies dažādos kristīgos pasākumos, koncertos un evaņģelizācijas dievkalpojumos.

LTV 90.gadu nogales kristiešu kopība.

20.gadsimta 90.gados Latvijas Televīzijā notika vairākas ievērojamas štatu samazināšanas. Lielākoties tās bija saskaņotas ar kārtējā jaunā priekšnieka valdīšanas ēras sākumu. Kā jau tas Latvijai raksturīgi, vienmēr aktuāls bija jautājums, kur ņemt naudu algu palielināšanai? Protams, samazinot darbinieku skaitu. Tam bija savs racionāls pamats. Padomju laikā darbinieku štatu saraksts bija milzīgi uzpūsts. Piemēram, Videotehnikas daļā bija ap 150 štata vietu un, lai gan reāli strādājām tikai kādi simts darbinieki, tas tik un tā ir pārāk liels skaitlis vienai struktūrvienībai. Ar tik neracionālu saimniekošanu izdzīvot bija grūti, tāpēc problēmai tika meklēts risinājums.

Latvijas Televīzijas Videotehnikas daļas kolektīvs 90.gadu beigās.

Līdz pat 1999.gadam man veiksmīgi izdevās pārdzīvot daudzās štatu samazināšanas, taču tad pienāca kārtējā pamatīgā kadru “tīrīšana”. Lai viss izskatītos “taisnīgi”, katrai televīzijas struktūrvienībai vajadzēja atbrīvoties no vienāda darbinieku skaita. Redakciju un tehnisko daļu priekšniekiem nācās visādi grozīties, lai process beigtos pēc iespējas nesāpīgāk pašai struktūrvienībai. Bet Videotehnikas daļā visnesāpīgāk bija atlaist noskatīšanās telpu personālu, jo šo darbu teorētiski varēja veikt citu aparāttelpu darbinieki. Tādēļ man un vēl dažiem kolēģiem darbs televīzijā tika uzteikts.

Sekoja televīzijas vadības un arodbiedrības kopīga sēde, kurā priekšniecībai vajadzēja pamatot, kāpēc katrs darbinieks atlaižams. Patiesībā tas bija viens liels teātris, jo daži potenciālie atlaižamie bija izvirzīti apzināti, ar mērķi tos tomēr darbā paturēt. Tad nu “spraigās diskusijās” arodbiedrība it kā “izcīnīja”, ka kāds no darbiniekiem paliek darbā, savukārt TV vadībai bija iespēja “nākt pretī” un parādīt kādam “žēlastību”. Rezultātā visi bija apmierināti, izņemot tos, kurus atlaida no darba. Jautāts, vai piekrītu atbrīvošanai, atbildēju, ka, manuprāt, mūsu darbs ir nepieciešams, jo priekšniecība tik un tā būs spiesta visādi lāpīties, nozīmējot mūsu vietā te vienu, te otru darbinieku, kuriem vajadzētu darīt pašiem savu darbu. Tomēr mani iebildumi vērā ņemti netika, jo jāatlaiž kāds tik un tā bija obligāti.

20.trolejbusa galapunkts Zaķusalā, no kurienes es ilgus gadus
katru rītu devos uz darbu televīzijā, bet vakaros mājup.

Tā beidzās mans 12 gadus ilgais darba laiks Latvijas Televīzijā. Vēlāk izrādījās, ka patiesībā tas bija optimālais brīdis, kad aiziet no televīzijas. Vēl tikai pāris gadus LTV struktūra pastāvēja tāda, kādu to pazinu es. Vēlāk sākās tā saukto projektu laiks, kad televīzijas darbiniekiem katram vajadzēja atrast savu vietu konkrētos projektos jeb raidījumos. Darbinieki, kas to nespēja, faktiski palika bez darba. Arī Videotehnikas daļa beidza pastāvēt un videoinženieri sadalīti pa projektiem. Diez vai es būtu gribējis un varējis strādāt šādā sistēmā. Tomēr kopumā darba gadi televīzijā bija laba dzīves skola un pieredze turpmākajam. Tas bija nozīmīgs manas dzīves posms, ko nenožēloju ne mirkli.

Līdzīgie raksti:

Nekas nav atrasts