Laikmeta zīmes

2017.gada 12.septembrī Latvijas Valsts prezidents Raimonds Vējonis iesniedza Saeimā likumprojektu “Par nepilsoņa statusa piešķiršanas izbeigšanu bērniem”, kas paredzēja pēc 2018.gada 1.jūnija izbeigt piešķirt nepilsoņa statusu Latvijā dzimušiem nepilsoņu bērniem un atzīt viņus par Latvijas pilsoņiem, ja vien bērna vecāki nav savam bērnam izvēlējušies citas valsts pilsonību. Par šādu iniciatīvu prezidenta kanceleja runāja jau kopš 2016.gada. Prezidenta ierosinājums kategoriski nebija pieņemams Nacionālajai Apvienībai, kamēr citās koalīcijas partijās notika diskusijas. Par priekšlikumu nepārprotami bija tikai prokrieviski orientētā partija “Saskaņa”. 2017.gada 21.septembrī Saeima prezidenta iniciatīvu noraidīja, par balsojot opozīcijai - “Saskaņai”, Reģionu apvienībai, “No sirds Latvijai” un no “Vienotības” aizgājušajiem kustības “Par” liberāļiem.

Racionāli pārdomājot nepilsoņu problemātiku, pirmajā brīdī varētu šķist, ka saskaņiešiem un liberāļiem šoreiz būs taisnība. Divdesmit piecus gadus pēc neatkarības atgūšanas ir dīvaini, ka mūsu valstī vēl joprojām dzimst bērni bez noteiktas pilsonības. Kāpēc gan nenākt viņiem pretī un nepiešķirt Latvijas pilsonību jau piedzimstot? Galu galā savu pasaules uzskatu šie bērni sāks veidot tikai pēc vairākiem gadiem. Vai Latvijas izglītības sistēmai tiešām nebūs pa spēkam izaudzināt viņus par krietniem, godprātīgiem un atbildīgiem cilvēkiem - Latvijas patriotiem ar stingru piederības sajūtu šai zemei? Tomēr iedziļinoties jautājumā nopietnāk nākas secināt, ka bažas joprojām ir pamatotas un atbildīgajām institūcijām jāveic krietns mājasdarbs, pirms Latvija ko tādu varēs atļauties.

Jāatgādina, ka nepilsoņu bērni Latvijas pilsonību var iegūt jau kopš 2013.gada, ja kāds no vecākiem, reģistrējot bērna piedzimšanu Dzimtsarakstu nodaļā, pauž šādu vēlmi kaut vai mutiski. Līdz ar to bērnu skaits, kam nav Latvijas pilsonības, pēdējos gados ir krietni sarucis. Lēš, ka nepilsoņa statuss šobrīd ir nedaudz vairāk kā 6000 bērniem. Taču kopumā nepilsoņu skaits Latvijā nepieaug, jo tikai viens no desmit nepilsoņu ģimenēs dzimušiem mazuļiem netiek reģistrēts kā Latvijas pilsonis. Tas nozīmē, ka vecāku, kas savam bērnam Latvijas pilsonību nevēlas, kļūst arvien mazāk. Turklāt ikvienam Latvijā dzimušam jaunietim, kas sasniedzis 15 gadu vecumu, ir tiesības pašam izvēlēties pilsonību, pat ja viņa vecāki savulaik to nav izdarījuši vai reģistrējuši bērnu citas valsts pilsonībā.

Nepilsoņa statuss tika ieviests 1995.gadā, pieņemot likumu “Par to bijušās PSRS pilsoņu statusu, kuriem nav Latvijas vai citas valsts pilsonības”. Statusu piešķīra Latvijā dzīvojošiem vai terminētā prombūtnē esošiem bijušās PSRS pilsoņiem un viņu bērniem, kuri nebija Latvijas vai kādas citas valsts pilsoņi. Savukārt visiem, kas vēlējās pilsonību iegūt un tādejādi paust lojalitāti Latvijas Republikai, to bija iespējams izdarīt naturalizācijas kārtībā. Šo gadu laikā Latvijas pilsonību ieguvuši daudzi nepilsoņi, tā pierādīdami, ka saikne ar šo zemi viņiem ir svarīga. Kopš 1990.gadu vidus, kad nepilsoņu īpatsvars sasniedza 29% no Latvijas iedzīvotāju kopskaita, tas ir ievērojami sarucis, un tagad nepilsoņu skaits nedaudz pārsniedz 11%. Skaitļu izteiksmē tas izskatās šādi - 1995.gadā Latvijā bija 731 078 nepilsoņi, 2017.gadā vairs tikai 242 560. Tomēr arī tas ir daudz.

Vainot Latvijas valsti tajā, ka nepilsoņu skaita samazināšanās nav pietiekami ātra, nekādi nevar. Naturalizācijas durvis ir atvērtas visiem, taču daudzi Latvijas pilsonību nemaz nevēlas. Tam ir dažādi iemesli - brīva iespēja ceļot uz Krieviju un  vienlaikus arī uz Eiropas Savienības valstīm, nespēja vai principiāla nevēlēšanās nokārtot naturalizācijas eksāmenu, citi iemesli. Saviem bērniem pilsonību gan lielākā daļa no nepilsoņiem vēlas iegūt. Pēdējos gados jaundzimušo skaits, kam vecāki izvēlas nepilsoņa statusu, ir vien 30 - 50 bērni gadā. Statistika rāda, ka visbiežāk reģistrēt bērnu kā nepilsoni izvēlas gadījumos, kad viens no vecākiem ir Latvijas nepilsonis, bet otrs - citas valsts pilsonis.

Tomēr ir arī vecāki, kas savam jaundzimušajam bērnam, pat neskatoties uz to, ka pilsonības iegūšana ir vienkāršota līdz minimumam, Latvijas pilsonību neizvēlas vai vēl sliktāk - izvēlas Krievijas pilsonību. Kāda ir šo cilvēku motivācija? Protams, tie var būt jau minētie objektīvie iemesli, piemēram, bezvīzu ceļošanas iespēja uz Krieviju, taču ļoti bieži šai iedzīvotāju kategorijai iemesli atteikties no Latvijas pilsonības ir gluži subjektīvi - lielkrievu šovinisms, impēriska izpratne par vēsturi vai negatīva attieksme pret Latvijas valsti. Ir jāsaprot, ka bērni šādās ģimenēs tiks audzināti līdzīgā ideoloģiskā gaisotnē, un krievu skolu programma, kurai šajā ziņā ir milzum daudz problēmu, neko mainīt nespēs. Būtu naivi cerēt, ka, piemēram, Osipova, Lindermaņa, Rafaļska, Gapoņenko un citu Latvijas valsts nīdēju bērni izaugs par krietniem Latvijas patriotiem. Uzspiest Latvijai naidīgi noskaņotu ģimeņu atvasēm šīs valsts pilsonību, zinot, ka viņi to izmantos pretēji mūsu zemes interesēm, būtu nepiedodama muļķība.

Pamatojoties uz starptautisko likumdošanu, kas nosaka, ka katram jaundzimušajam ir tiesības uz kādas valsts pilsonību, Tiesībsarga birojs uzskata - ja vecāki ir neapzinīgi vai kādu citu iemeslu dēļ izvēlas bērniem nepilsoņu statusu, valstij ir pienākums iejaukties. Tātad tomēr pilsonība ar varu? Bet kas notiks tad, ja izauguši šie cilvēki atteiksies no viņiem uzspiestās pilsonības? Tas tikai dotu jaunus argumentus Krievijai propagandas karā pret Latviju norādīt, ka šī valsts ir tik neizdevusies un krievus diskriminējoša, ka cilvēki pat no tās pilsonības spiesti atteikties. Ik dienas sociālajos tīklos tiek publicēts desmitiem ziņu un komentāru, kas stāsta, cik Latvijas valstī viss ir slikti - valsts ir nozagta, ierēdņi korumpēti, tauta slīgst nabadzībā. Šīs vaimanas ar mērķtiecīgu regularitāti izplata ne tikai krievi, bet arī cilvēki ar visnotaļ latviskiem uzvārdiem. Ja tā par savu valsti saka latvieši, kā mēs varam prasīt no cittautiešiem, kam Latvija nav senču zeme, lai tie mīlētu šo valsti un būtu tai uzticīgi?

Lai nu kā, agrāk vai vēlāk nepilsoņu jautājums Latvijai būs jāatrisina. Daļēji tas notiks dabiskā ceļā, vecākās un vidējās paaudzes nepilsoņiem aizejot mūžībā, bet katrs Latvijā piedzimušais pilsonību iegūs automātiski, kā tas notiek vairumā demokrātisko valstu. Diemžēl šobrīd tas vēl nav iespējams. Prezidenta iniciatīva par pilsonības automātisku piešķiršanu nepilsoņu bērniem nav īstenojama, kamēr netiks sakārtots jautājums par pilnīgu pāreju uz apmācību latviešu valodā mazākumtautību skolās un pirmsskolas iestādēs. Par to pārliecināta arī bijusī Augstākās padomes deputāte, biedrības “4.maija Deklarācijas klubs” pārstāve Velta Čebotarenoka: “Izglītībai bērnudārzos un skolās, kas tiek apmaksātas no valsts vai pašvaldību budžeta, jābūt valsts valodā. Kamēr šāds pamats nebūs ielikts, mēs ar mākslīgu pilsonības dalīšanu nepanāksim nekādas labvēlīgas izmaiņas. Gluži otrādi - mēs riskējam palielināt to pilsoņu skaitu, kas vēlēsies valsts valodas statusu arī krievu valodai.”

Čebotarenoka atklāj, ka viesojoties krievu skolās kļūstot skumji, jo puse vidusskolēnu viņas teikto nesaprot. Un tas notiek neatkarīgajā Latvijā vairāk nekā 25 gadus pēc neatkarības atjaunošanas?! To, ka daudzās krievu skolās ar latviešu valodas apguvi ir milzu problēmas, neslēpj arī šo skolu vadība. Bez tam šādas problēmas ir ne vien skolēniem, bet arī dažai labai skolotājai, kaut pēc likuma tā nedrīkstētu būt. Turklāt ne jau latviešu valoda vien ir problēma - daudziem gados vecākiem skolotājiem un ne tikai viņiem ir grūtības gan ar Latvijas vēstures izpratni, gan patiesu patriotismu un lojalitāti Latvijas valstij. Daudzu krievu skolu vadība savās telpās pieļauj “Saskaņas” un citu prokrievisku organizāciju, tostarp klaji nacionālistiskās partijas “Krievu savienība” aģitatoru uzstāšanos un reklāmu. Bet, ja šovinistiska un Latvijas valsti nicinoša attieksme valda mājās un arī skolā bērni tiek baroti ar impēriskās ideoloģijas indi, kādu integrāciju un lojalitāti mēs no viņiem ceram sagaidīt?

Latvijas Izglītības un zinātnes ministrija iecerējusi pārmaiņas mazākumtautību izglītības programmā, paredzot daudz plašāku latviešu valodas pielietojumu bērnudārzā, pamatskolā un vidusskolā, ar mērķi nodrošinot visiem Latvijas bērniem vienlīdzīgas iespējas iegūt kvalitatīvu izglītību. Jau 2004.gadā ieviestais bilingvālās izglītības modelis noteica daļēju pāreju uz mācību procesu latviešu valodā mazākumtautību skolās, taču tas bija plānots tikai kā pārejas posms, lai jau pēc četriem gadiem vidusskolās visi mācību priekšmeti tiktu pasniegti latviešu valodā. Diemžēl šis pārejas laiks ir nepiedodami ieildzis. Tagad tiek plānots, ka jau 2017./2018.mācību gadā 12.klases gala eksāmeni notiks tikai latviešu valodā. Savukārt no 2019./2020.mācību gada pamatskolā 80% mācību vielas tiks mācīta latviski un pārbaudes darbos atbildes būs jāsniedz tikai latviski. Reformas noslēgumā no 2020./2021.mācību gada arī vidusskolā visi mācību priekšmeti tiks mācīti latviešu valodā, bet dzimtajā valodā - mazākumtautības valoda un literatūra, kā arī ar kultūru un vēsturi saistīti priekšmeti.

Vienota izglītības sistēma vienā valodā veicinās krievu jauniešu izpratni par Latviju
ne tikai kā zemi, kur tie piedzimuši, bet arī kā valsti, par kuri viņi ir līdzatbildīgi.

Izglītības ministrijas iniciatīva neapšaubāmi ir solis pareizajā virzienā. To atbalsta arī Mazākumtautību izglītības konsultatīvā padome un Tiesībsarga birojs. Vienota izglītības sistēma nepieciešama ne vien sabiedrības integrācijai, bet tai ir arī racionāls pamats. Sadalīta daudzvalodu vai bilingvālā izglītības sistēma ir dārga un ekonomiski neizdevīga. Taču ne tas ir galvenais. Kā izmērīt, cik Latvijai izmaksā sašķelta sabiedrība, kas dzīvo dažādās informatīvajās telpās ar dažādu vērtību sistēmu? Vienota izglītības programma vienā apmācības valodā būtu solis uz vienotāku sabiedrību un arī finansiāli tā izmaksātu krietni mazāk. Šobrīd mazākumtautību izglītības programmu Latvijā īsteno 108 vidusskolas un 168 pamatskolas. Kā ir ar latviešu valodas apguvi šajās skolās? Pētījuma “Valodas situācija Latvijā: 2010-2015″ dati liecina, ka tikai 39% Latvijas mazākumtautību jauniešu latviešu valodu prot teicami. Tikpat jauniešu latviešu valodu prot labi, bet 22% atzinuši, ka latviešu valodu zina vāji.

Tas nozīmē, ka tikai mazākums mazākumtautību skolu beidzēju valsts valodā spēj sazināties teicami, jo ar pašnovērtējumu “labi” var arī nepietikt, lai spētu sekmīgi mācīties Latvijas augstskolās, kur mācības notiek tikai latviski. Runāsim atklāti - problēma ar latviešu valodu ir tieši krievu skolās, jo nav dzirdēts, ka tādas būtu poļu, igauņu, ukraiņu un citās mazākumtautību izglītības iestādēs. Šī raksta autoram vienmēr simpātiska šķitusi mazākumtautību izglītības sistēma, kāda Latvijā tika īstenota starpkaru periodā, par ko esam rakstījuši savās publikācijās (lasiet ŠEIT). Tolaik mazākumtautību skolas spēja izaudzināt krietnus Latvijas patriotus, kam ar latviešu valodas prasmi problēmu nebija. Diemžēl šodien situācija ir mainījusies. Negatīvu iespaidu uz daļu Latvijas krievvalodīgās jaunatnes atstājusi viņu vecāku un skolotāju padomju mentalitāte un domāšanas veids. Tāpēc arī mans viedoklis mazākumtautību skolu jautājumā ir mainījies par labu vienotai izglītībai latviešu valodā.

Krievu politiskie provokatori Latvijā jau pieteikuši karu Izglītības ministrijas iecerei. Tiek draudēts ar mītiņiem, demonstrācijām un nemieriem, bet bēdīgi slavenais krievu šovinists Staņislavs Bukains pat piedraudējis Latvijā ievest “Donbasa karotājus”. Līdz šim gan protestētāji spējuši uz saviem mītiņiem pulcēt vien pāris simtus pensijas vecuma cilvēku. Paši krievu jaunieši, kuru intereses demonstranti it kā aizstāvot, šajos pasākumosos tikpat kā nav manīti. Tas tikai pierāda, ka dažu politisko spēku sakūdītajiem demonstrantiem par reālu krievu jauniešu konkurētspēju izglītībā un darba tirgū patiesībā nospļauties. Viņus interesē tikai politiskās dividendes. Paši krievu skolēni, pat tie, kas latviski runā tikai “labi”, par gaidāmajām pārmaiņām nebēdā. Ik gadu pieaug to mazākumtautību skolu absolventu skaits, kas gala pārbaudījumus izvēlas kārtot latviešu valodā. 2013./2014.mācību gadā tādi bija 76% no visiem mazākumtautību skolēniem, bet 2016./2017.mācību gadā jau 92%.

Tiesa, viena problēma tomēr pastāv. Īpaši nepretojoties Izglītības ministrijas iniciatīvai, krievu skolu direktori vienlaikus norāda, ka daļa skolu šādai reformai varot izrādīties nesagatavotas. Proti, krievu skolās strādā arī tādi skolotāji, kas savu mācību priekšmetu mācīt latviešu valodā nespēj. Tomēr to, ka pāreja uz mācībām valsts valodā agri vai vēlu notiks, skolas zināja jau kopš 2004.gada! Kas traucēja šiem skolotājiem aizvadītajos 14 gados apgūt latviešu valodu tādā līmenī, kāds nepieciešams profesionālo pienākumu veikšanai? Varbūt cerēja, ka viss paliks pa vecam? Un arī tagad vēl ir pusotra gada laika, lai valodu iemācītos. Viens problēma gan risināma nopietnāk - šobrīd krievu skolās trūkst latviešu valodas skolotāju, kas spētu labā līmenī iemācīt cittautiešiem valsts valodu. Un tā nu gan ir valsts atbildība. Augstskolas beigušie latviešu filologi pārāk nesteidzas strādāt krievu skolās. Varbūt valstij būtu jāpadomā par finansiāliem un cita veida stimuliem, lai šāda interese rastos?

Lai arī par vienīgo valsts valodu Latvijas Satversme noteikusi latviešu valodu, krievu valoda arvien vairāk nostiprina savas pozīcijas ikdienas dzīvē. Lielākajās Latvijas pilsētās faktiski vairs nav iespējams sameklēt kaut cik normāli atalgotu darbu, ja cilvēks nezina krievu valodu. Šāda prasība darba vietās, kas nav tieši saistītas ar Krievijas vai NVS valstu tirgu, ir nepamatotas un pamatnāciju diskriminējošas. Kauns mūsu likumdevējiem un valdībai, kas joprojām pieļauj šādu necieņu pret valsts valodu un tiem Latvijas pilsoņiem, kas skolā krievu valodu nav mācījušies. Tāpat paraugieties uz jebkuras Latvijā ražotas preces iepakojumu un uzrakstiem uz tā. Nav runa par produktiem, kas domāti arī Krievijas tirgum, bet tiem, kas primāri paredzēti vietējam vai Baltijas tirgum. Uz gandrīz visiem jūs ieraudzīsiet uzrakstus arī krievu valodā. Vai tiešām mūsu uzņēmēji uzskata savus krievu līdzpilsoņus par muļķiem, kas nespēj iemācīties elementārus jēdzienus “maize”, “piens”, “desa”?

Krievu sabiedrība labi jūt latviešu piekāpību un kļūst arvien nekaunīgāka. Viņi zina, ka latvieši momentā pāries uz krievu valodu pat tad, ja cittautietis spēj sazināties latviski. Tas rada situācijas, par kādām pēdējā laikā nākas lasīt ziņu portālos. Tā ārste Dita Danosa bija spiesta uzrakstīt atlūgumu pēc dažu pacientu sūdzības, ka daktere ar viņiem nerunā krieviski. Nav runa par gados veciem cilvēkiem, kuri latviešu valodu nav iemācījušies padomju laikā. Ar tādiem daktere runāt krieviski neatsakās. Taču pie viņas nāca arī bezkaunīgi jaunuļi, kuri gluži vienkārši nevēlējas runāt latviski. Lai gan šī ārste MFD veselības centrā “Dziedniecība” bija nostrādājusi desmit gadus, centra vadība lika viņai izvēlēties - vai nu runāt krieviski, vai iet projām no darba. Turklāt šajā medicīnas iestādē strādā arī darbinieki, kas neprot valsts valodu. Ne velti šis kliedzošais gadījums nonāca pat Saeimas uzmanības lokā, tomēr izskatās, ka kārtējo reizi neviens sodu nesaņems un latviešu diskriminācija pašu zemē turpināsies.

Runājiet cilvēku valodā! - šādu attieksmi latvieši joprojām spiesti piedzīvot savā tēvzemē.

Par līdzīgu diskriminācijas gadījumu nesen ziņots no Daugavpils. Kādai sievietei gados veikalā uz jautājumu latviešu valodā par produktu svaigumu tika atbildēts krieviski: “Ja jums šeit nepatīk, ejiet uz citu veikalu, kur jūs apkalpos jūsu nevienam nevajadzīgajā valodā!” Uz jautājumu, vai pārdevējai ir atbilstošs latviešu valodas zināšanu līmenis, lai strādātu veikalā, atbilde bija vēl skarbāka: “Kā gribu, tā runāju. Neviens jūs te netur, ejiet uz citu veikalu!” Kad sieviete gribēja pie kases samaksāt par paņemto preci, šī pati pārdevēja kasierei teica: “Neapkalpo viņu, lai iet uz citu veikalu! Šeit latviešus neapkalpo!” Tālāk abas meitenes divatā sāka izskaidrot kundzei latviešu īsto vietu Daugavpilī. Gandrīz vai neticams stāsts, taču “Latvijas Avīzes” korespondente sarunā ar Daugavpils latviešu studentiem pārliecinājās, ka patiesi ir gadījumi, kad šajā pilsētā gan veikalos, gan tramvajā cilvēku neapkalpos, ja tas uzdrošināsies runāt latviski. Šīs pārdevējas bija jaunas meitenes, kas uzaugušas neatkarīgajā Latvijā. Vai tādām būtu jādāvina pilsonība, ja viņas gluži vai ienīst gan Latvijas valsti, gan latviešus?

Šāda situācija nav tikai Daugavpilī. Varbūt ar mazāk radikālām, bet līdzīgām situācijām saskaras Rīgas, Liepājas, Ventspils, Jelgavas, Jūrmalas, Rēzeknes mikrorajonu latviešu iedzīvotāji. Krievu valoda tur skan arvien biežāk. Diemžēl dažu pašvaldību vietvalži, kuriem būtu jāaizstāv latviešu kā vienīgās valsts valodas tiesības, nereti atbalsta šādu divvalodību. Toties patīkami pārsteidza nesen redzētā aina kādā valsts iestādē Rīgā, kur ierēdne ar klienti konsekventi runāja tikai valsts valodā, savukārt kliente atbildēja krieviski. Abas lieliski sapratās un neviens sūdzību Ušakovam rakstīt neskrēja. Taču ir arī cits viedoklis. Kāda sieviete Alla jutusies ļoti apvainota, kad autobusā jaunieši nav gribējuši ar viņu komunicēt krievu valodā. Alla uzskata, ka šāds “nacionālisms mūsu valstī bojā atmosfēru” un “katram cilvēkam ir normāli runāt dzimtajā valodā.” Kundzei neienāk prātā, ka dzimtajā valodā var runāt mājās, bet sabiedrībā pieņemts lietot tās valsts valodu, kurā tu dzīvo. Taču Alločka teic cieti - viņai ir tādas pašas tiesības kā latviešiem un viņa nepakļausies “spiedienam pret krieviem”.

Ir ļoti svarīgi, ka, neskatoties uz krievu impēristu draudiem, valdība pāreju uz izglītību tikai valsts valodā īstenotu līdz galam. Atcerēsimies, ka nākamajās vēlēšanās pie varas atkal rausies partija, kuras uzvaras gadījumā, izglītības reforma var tikt apturēta. Ušakovs jau tagad izteicies, ka valdības nodomus Rīgā boikotēs, par pašvaldības līdzekļiem dodot iespēju krieviem pastiprināti apgūt dzimto valodu. Tikai mūsu varas vīru un sievu mugurkaula stingrība noteiks, vai nākotnē Latvija šeit dzīvojošo cittautiešu apziņā kļūs par patiesi neatkarīgu valsti, vai joprojām paliks atšķēlusies Krievijas guberņa, kur nelietīgie aborigēni diskriminē krievus, spiežot tos runāt viņu “suņu valodā”. Bet tiem, kuri Latviju par neatkarīgu valsti neatzīs nekad, vērts ieklausīties Krievijas prezidenta aicinājumā atgriezties vēsturiskajā tēvzemē. Tad nevajadzēs bezjēdzīgi ienīst zemi, kas jums sveša, varēsiet mīlēt paši savu valsti un savu prezidentu. Savukārt ar tiem krievvalodīgajiem, kuri paliks šeit dzīvot ar izpratni par Latviju kā pilnvērtīgu valsti nevis Krievijas guberņu, esam gatavi veidot draudzīgas un cieņpilnas attiecības.

Līdzīgie raksti:

Nekas nav atrasts