Laikmeta zīmes

PSKP CK ģenerālsekretāra Mihaila Gorbačova sāktā pārbūves (perestroika) un atklātības (glasnostj) politika daudzviet Padomju Savienībā priekšplānā izvirzīja nacionālos jautājumus. Tā notika arī Gruzijā. 1989.gada 18.martā Gruzijas autonomijā Abhāzijā Lihnu ciemā notika abhāzu tautas sapulce, kas ierosināja jautājumu par Abhāzijas APSR izstāšanos no Gruzijas PSR un pilntiesīgas savienotās republikas statusa atjaunošanu, kāds Abhāzijai bija 20.gadsimta 20.gados. Sapulcē piedalījās ap 30 000 Abhāzijas iedzīvotāju. Tas izsauca Abhāzijā dzīvojošo etnisko gruzīnu sašutumu, kas izpaudās protesta mītiņos Gali, Leselidzē, Suhumi un citās pilsētās.

4.aprīlī pēc gruzīnu nacionālās kustības līderu Zviada Gamsahurdijas, Meraba Kostavas, Iraklija Cereteli (nejaukt ar Gruzijas Demokrātiskās Republikas (1918-1921) politiķi un valstsvīru) un Georgija Čanturijas aicinājuma laukumā pie Valdības ēkas Tbilisi sākās beztermiņa politisks mītiņš. Diemžēl republikas vadība pat nemēģināja sākt dialogu ar opozīciju, bet radio ēterā pārraidītais valdības paziņojums mītiņa dalībniekus neapmierināja. Pūlī izplatījās baumas, ka “abhāzu seperātistu akcija” ir Maskavas izprovocēta un sankcionēta. 6.aprīlī laukumā parādījās lozungi: “Nost komunistisko režīmu!”, “Nost PSKP!”, “Nost krievu imperiālismu!”, “PSRS - tautu cietums!”, “Nost padomju varu!”.

Gruzīnu nacionālās kustības līderi Merabs Kostava (kreisajā pusē)
un Zviads Gamsahurdija (labajā pusē) uzstājoties mītiņā pie Valdības nama.

Mītiņā piedalījās visi gruzīnu sabiedrības slāņi, visu vecumu abu dzimumu cilvēki. Īpaši daudz bija inteliģences pārstāvju un studentu. Noskaņojums bija izteikti nevardarbīgs - cilvēki teica politiska un nacionāla rakstura uzrunas, deklamēja patriotisku dzeju. Skanēja dziesmas, dažkārt tika pat uzdejots. Reizēm ļaudis kolektīvi pielūdza Dievu. Protestējot pret abhāzu un osetīnu separātismu, vairāk nekā 100 studentu pieteica badastreiku. Mītiņa dalībniekus no iespējamām provokācijām sargāja uz vietas izveidotās kārtības sargu vienības, kurās pieteicās Afganistānas kara veterāni, sportisti un citi vīri.

Mītiņš pie Valdības nama Tbilisi, 1989.gada 4. - 9.aprīlis.

7.aprīļa vakarā pulksten 20.35 uz PSKP CK tika nosūtīta telegramma ar lūgumu ievest Tbilisi papildus Iekšlietu ministrijas un armijas spēkus. Lūgumu bija sagatavojis Gruzijas kompartijas otrais sekretārs Boriss Ņikoļskis, bet parakstījis pirmais sekretārs Džumbers Patiašvili. Neskatoties uz vēlo stundu, Maskavā pēc PSKP CK sekretāra Viktora Čebrikova ierosmes tika sasaukta apspriede, ko vadīja Jegors Ligačovs. Apspriedē nekādi rakstiski lēmumi pieņemti netika, tomēr aizsardzības ministrs Dmitrijs Jazovs un iekšlietu ministra vietnieks Ivans Šilovs deva pavēli par papildus karaspēka vienību nosūtīšanu uz Tbilisi. Savukārt Džumberam Patiašvili pa tālruni tika ieteikts “visus lēmumus pieņemt kopā ar Aizkaukāza kara apgabala vadību”. Pirms pusnakts Maskavā no ārzemju vizītes atgriezās Mihails Gorbačovs, un, uzzinājis par notikumiem Tbilisi, paziņoja par nodomu nosūtīt uz Gruziju savus emisārus Eduardu Ševardnadzi un Georgiju Razumovski.

Kamēr cilvēki mierīgi mītiņoja pie Valdības nama, Maskavas ieliktenis Gruzijas kompartijā,
GKP CK 2.sekretārs Boriss Ņikoļskis jau gatavoja asinspirti nepakļāvīgajai gruzīnu tautai.

8.aprīlī Maskavā notika vēl viena sanāksme, kuras laikā Eduards Ševardnadze sazinājās ar Džumberu Patiašvili. Tas paziņoja, ka ar situāciju Tbilisi tiks galā pats, tāpēc Maskavas emisāru vizīte nav nepieciešama. Pēc dažām stundām notika Patiašvili saruna arī ar Mihailu Gorbačovu. Ziņas par to ir visai pretrunīgas - Gorbačovs apgalvo, ka ieteicis Gruzijas vadībai radušos situāciju risināt mierīgā ceļā, savukārt Patiašvili teic, ka ģenerālsekretārs “tonī, kas nepieļauj iebildumus, paziņojis: “Nepieciešams nekavējoties atbrīvot laukumu un ar to nodarbosies armija!”"

PSRS prezidents Mihails Gorbačovs un Gruzijas kompartijas 1.sekretārs Džumbers Patiašvili -
kurš no viņiem ir patiesais vainīgais Tbilisi 1989.gada 9.aprīļa slepkavībās?

Tajā pašā dienā Tbilisi ieradās PSRS Iekšlietu karaspēka elitārās Dzeržinska divīzijas 4.motorizētais strēlnieku pulks (650 cilvēki), 345.desantnieku pulks no Kirovobadas (440 cilvēki), Permas un Voroņežas omoniešu vienības (160 cilvēki), kā arī 450 PSRS Iekšlietu ministrijas Gorkijas augstākās skolas kursanti. Viņiem pievienojās Tbilisi dislocētais 8.motorizētais strēlnieku pulks (650 cilvēki). Kopumā, ieskaitot 250 gruzīnu miličus, operācijā bija paredzēts iesaistīt 2550 cilvēkus, sešus bruņutransportierus, astoņas desantnieku kaujas mašīnas, četras ugunsdzēsēju un divas sanitārā transporta vienības. Reāli gan mītiņa izklīdināšanā piedalījās mazāk cilvēku, jo gruzīnu šoferi atteicās vest omoniešus uz notikuma vietu, savukārt vietējie miliči sargāja mītiņotājus no karavīru vardarbības.

PSRS Iekšējā karaspēka un armijas vienības Tbilisi ielās 1989.gada aprīlī.

Pēc oficiālās versijas lēmums par mītiņa izklīdināšanu tika pieņemts 8.aprīlī Gruzijas PSR kompartijas un spēka struktūru vadītāju kopīgajā apspriedē, kurā piedalījās arī Aizkaukāza kara apgabala komandieris Igors Rodionovs un no Maskavas atlidojušais aizsardzības ministra vietnieks Konstantīns Kočegovs. Operācijas vadību uzticēja ģenerālim Rodionovam. Tomēr lēmums tā arī netika noformēts rakstiski. Tās pašas dienas vakarā Gruzijas PSR Ministru Padomes priekšsēdētājs Zurabs Čheidze izdeva pavēli republikas Iekšlietu ministrijai “piesaistot Iekšlietu karaspēku un Padomju armijas karavīrus īstenot pasākumus mītiņa dalībnieku padzīšanai no teritorijas līdzās Valdības ēkai”. Tas tad arī ir vienīgais oficiālais dokuments, kas runā par mītiņa izklīdināšanu.

Aizkaukāza kara apgabala pavēlnieks Igors Rodionovs, kurš deva pavēli mierīga mītiņa izklīdināšanai. Uzraksta labajā pusē augšā - “Karavīri! Jūs tiekat sūtīti pret miermīlīgu tautu!”

Operāciju bija paredzēts sākt neilgi pirms rītausmas, kad, pēc militāristu domām, laukumā būs vismazāk tautas. Pirms tam dienā tika sarīkota spēka demonstrācija - pa pilsētas ielām braukāja tanki, gaisā lidinājās kaujas helikopteri. Tomēr, pretēji gaidītajam, tauta arvien kuplākā skaitā pulcējās laukumā. Naktī tur jau bija sapulcējušies ap 10 000 cilvēku. Apkārtējās ielās tika izveidotas barikādes no kravas auto un trolejbusiem. Pulksten 2.50 Tbilisi Iekšlietu daļas priekšnieks Gvencadze pieprasīja mītiņa dalībniekiem atstāt laukumu. Pulksten 3.45 ar analoģisku lūgumu pie tautas griezās Gruzijas Pareizticīgo Baznīcas patriarhs Ilija II. Tomēr mītiņotāju līderi naivi cerēja, ka vara neuzdrošināsies pielietot spēku. Iraklijs Cereteli pat ieteica visiem mītiņa dalībniekiem dziedāt un dejot, lai tā parādītu tautas miermīlīgos nolūkus, bet, parādoties karavīriem, apsēsties zemē, jo “gulošos nesit”.

Bruņutehnika un karavīri Tbilisi ielās kā psiholoģiskā terora ierocis.

1989.gada 9.aprīlī četros no rīta ģenerālis Igors Rodionovs pavēlēja sākt mītiņa dalībnieku izklīdināšanu. Pulksten 4.05 uz Rustaveli prospekta līdzās Valdības ēkai parādījās četri bruņutransportieri. Aiz bruņutehnikas gāja karavīru ķēde, kuras uzdevums bija padzīt mītiņa dalībniekus no laukuma. Tomēr, tā kā gandrīz visas apkārtējās ielas bija aizbarikādētas, cilvēkiem nebija kur atkāpties un lielākā daļa mītiņotāju palika laukumā, faktiski nonākdami ielenkumā.

1989.gada 9.aprīļa agrs rīts. Armijas vienības sāk virzību pa Rustaveli prospektu.

Pēc aculiecinieku stāstītā, karavīru rīcība bijusi ārkārtīgi nežēlīga. Cilvēki sisti gan ar gumijas nūjām, gan “sapieru lāpstiņām”. Patiesības labad jāteic, ka karavīri Rustaveli prospektā lietoja nevis garās sapieru, bet mazās kājnieku lāpstiņas, tomēr termins “sapieru lāpstiņu nakts” ir cieši iegājis vēsturē. Pret demonstrantiem tika izmantota arī bēdīgi slavenā asaru gāze “Čerjomuha” un pēc 4.pulka komandiera apakšpulkveža Baklanova pavēles arī četras granātas ar spēcīgu kaujas gāzi CS (”Sireņ”). Vienā gadījumā reģistrēta arī šaujamieroča izmantošana. Tādejādi, pēc PSRS Tautas deputātu kongresa komisijas atzinuma, operācija pārvērtās par “nežēlīgu izrēķināšanos ar padomju pilsoņiem”. Slazdā iedzītie mītiņa dalībnieki aizstāvējās ar bruģakmeņiem, solu atlūzām un citiem priekšmetiem.

Karavīri pret cilvēkiem izmantoja arī “sapieru lāpstiņas”. Kadri no dokumentāla video.

Karavīriem dotais uzdevums bija atbrīvot laukumu Valdības ēkas priekšā, tāpēc nav saprotama lielā nežēlība, ar kādu tika sisti pat zemē guloši cilvēki. Operāciju veicošo vienību komandieri nevarēja nesaprast, ka ļaudis ir iesprostoti laukumā un nespēj to ātri pamest. Vēl nesaprotamāka ir to militārpersonu rīcība, kas apturēja Tbilisi ātrās palīdzības mašīnas un neļāva mediķiem sniegt palīdzību cietušajiem. Dažām mašīnām ar stekiem tika izsisti stiklus. No karavīru zvērībām cieta arī 37 Tbilisi miliči, kas centās palīdzēt cilvēkiem atstāt laukumu. Kopumā operācija ilga 16 minūtes un beidzās pulksten 4.21. Kāds aculiecinieks tās nakts notikumus nosaucis par “ceturtdaļstundu ellē”.

1989.gada 9.aprīļa rīts pie Valdības nama Tbilisi pēc mītiņa izdzenāšanas.

Šīs brutālās akcijas rezultātā 16 cilvēki gāja bojā notikuma vietā, trīs nomira slimnīcā. No 19 upuriem 16 bija sievietes. Pēc palīdzības dažādās Tbilisi ārstniecības iestādēs vērsās 251 cilvēks, no kuriem 183 tika hospitalizēti. Apmēram 300 cilvēki bija saindējušies ar gāzēm, 290 guvuši dažādas traumas, viens cilvēks tika sašauts galvā. Pēc Gruzijas PSR Augstākās Padomes izmeklēšanas komisijas ziņām mēneša laikā pēc 9.aprīļa notikumiem ārstniecības iestādēs pēc palīdzības griezās 4035 cilvēki. Savukārt PSRS Iekšlietu ministrija ziņoja par 69, bet Aizsardzības ministrija par 152 traumētiem karavīriem, no kuriem hospitalizēti tika attiecīgi divdesmit divi un četri.

9.aprīļa naktī bojāgājušie Gruzijas iedzīvotāji.

Pēc 9.aprīļa nakts republikā tika izsludināts ārkārtas stāvoklis, ieviesta komandanta stunda. Tomēr protesti turpinājās. Jau nākamajā dienā Gruzijā sākās masveida vispārējs streiks, tika pasludinātas 40 dienu ilgas sēras. Tbilisi iedzīvotāji nolika ziedus mītiņa dalībnieku bojāejas vietā. Gruzijas PSR valdība un kompartijas sekretārs Džumbers Patiašvili bija spiesti demisionēt, kas PSRS apstākļos uzskatāms par ārkārtas gadījumu. Pret nacionālās kustības līderiem Zviadu Gamsahurdiju, Merabu Kostavu, Irakliju Cereteli un Georgiju Čanturiju Gruzijas PSR Prokuratūra ierosināja krimināllietu, tomēr jau pēc nepilna gada, 1990.gada 5.februārī lieta tika izbeigta “situācijas maiņas dēļ”.

Gruzīnu tauta sēro par saviem bojāgājušajiem.

Notikušā izmeklēšanai tika izveidota 24 cilvēku liela PSRS Tautas deputātu kongresa komisija Anatolija Sobčaka vadībā. Komisija nonāca pie secinājuma, ka cilvēku upuri radušies operācijas nemākulīgas plānošanas dēļ. Tāpat komisija konstatēja nopietnus likuma pārkāpumus, ko operācijas sagatavošanas un īstenošanas gaitā pieļāvušas gan centrālās, gan republikas iestādes. Komisijas ziņojumā teikts: “Personīgi atbildīgi par minētajiem pārkāpumiem, kas noveda pie traģiskām sekām, ir ģenerāļi Kočetovs, Rodionovs un Jefimovs”. Diemžēl neviens no vainīgajiem tā arī netika sodīts.

PSRS Tautas deputātu kongresa izmeklēšanas komisijas priekšsēdētājs Anatolijs Sobčaks (labajā pusē), kura vadībā tiika noskaidrota patiesība par to, kurš vainojams gruzīnu tautas Golgātas naktī.

Nepiekrītot komisijas secinājumiem, PSRS Ģenerālprokuratūra veica pati savu izmeklēšanu, kas visu vainu uzvēla mītiņa organizētājiem un dalībniekiem. Tika apgalvots, ka mītiņa dalībnieki uzbrukuši pirmie, bet karavīri tikai aizstāvējušies. Atbildību par notikušo neuzņēmās arī PSRS līderis Mihails Gorbačovs, kurš visā vainoja vienīgi armiju. Ģenerālis Rodionovs arī jaunajā Krievijā turpināja veiksmīgu karjeru, bet pēc demobilizēšanās tika ievēlēts par Valsts Domes deputātu no šovinistiskā politiskā bloka “Rodina” (”Dzimtene”). Avīžu intervijās viņš pilnībā attaisno savu rīcību Tbilisi notikumos.

Savukārt Gruzijas valdība un cilvēktiesību aizstāvji uzskata, ka cilvēku bojāejā vainojams karavīru morālais noskaņojums, kas ne tik daudz centās izklīdināt pūli, bet pārmācīt nepakļāvīgos gruzīnus par uzdrīkstēšanos dumpoties pret “dižo Padomju valsti”. Pieminot 1989.gada 9.aprīļa traģiskos notikumus, šī diena Gruzijā pasludināta par Nacionālās vienotības dienu. 2004.gada 23.novembrī Rustaveli prospektā tika atklāts piemiņas memoriāls bojāgājušajiem. Laukumam tuvumā esošais Aleksandra parks tika pārdēvēts par 9.aprīļa parku, bet daudzās Gruzijas pilsētās parādījās 9.aprīļa ielas. Savukārt, pieminot Tautas deputātu kongresa komisijas lomu patiesības noskaidrošanā, traģēdijas vietā uzstādīts Anatolija Sobčaka krūšutēls un viņa vārdā nosaukta viena no Tbilisi ielām.

Memoriāls 1989.gada 9.aprīļa upuriem laukumā pie bijušā Valdības nama Tbilisi.

****

Līdzīgie raksti:

Nekas nav atrasts