Kāpēc Dievs aiziet no mums?

Ievietoja | Sadaļa Kristīgas diskusijas | Publicēts 21-05-2018

Ieteikt draugiemPačivini Share on Facebook Izprintē Nosūti draugam e-pastu

Visbiežāk uzdotais jautājums mūsu laikmetā ir: “Kāpēc Dievs to pieļauj?” Kāpēc Dievs klusē, kad kādā amerikāņu skolā kārtējo reizi tiek šauts un nogalināti bērni, kad kara plosītajos reģionos simtiem tūkstoši cilvēku spiesti pamest savas mājas, kad laikapstākļu, neražas vai valdību politikas dēļ miljoni cieš badu, bet zemestrīces, cunami un vulkānu izvirdumi bez pajumtes un iztikas līdzekļiem atstāj veselus ciemus un pilsētas? Kur ir Dievs, kad slimnīcā ieved kārtējo mazuli, kurš cietis no vecāku vardarbības, kad uz ielas redzam savā vaļā pamestus bērnus, par kuriem vecāki neliekas ne zinis, vai atkal un atkal dzirdam par bāreņiem, kuri nevienam nerūp. Kur Tu, Dievs, tad esi? Kāpēc klusē, neiejaucies un nepalīdzi mums?!

Savulaik, reaģējot uz kārtējiem terora aktiem ASV, pasaulslavenā evaņģēlista Billija Grehema meita televīzijā uzdeva retorisku jautājumu: “Kā Dievs varēja to visu pieļaut?” Un tad Annija Grehema Loca pati sniedza uz šo jautājumu izsmeļošu un vienlaikus satriecošu atbildi:

“Esmu pārliecināta, ka Dievs ir dziļi noskumis par notiekošo tāpat kā mēs, bet šīs ir sekas tam, ka mēs gadiem ilgi esam Dievam teikuši, lai Viņš aiziet no mūsu skolām, no mūsu valdības, no mūsu dzīves. Un, tā kā Dievs ir Džentlmenis, es ticu, ka Viņš arī klusi aizgāja no mums. Kā mēs varam gaidīt, ka Dievs mūs joprojām svētīs un pasargās, ja pavēlam Viņam likt mūs mierā un neiejaukties mūsu dzīvē?”

Šis apgalvojums atklāj, cik slima ir amerikāņu, un, protams, arī Eiropas, tostarp Latvijas sabiedrība. Šim secinājumam jāpievieno vēl vairākas domas, kas pelnījušas, lai tās uztvertu pavisam nopietni.

“Palūkosimies uz lietām mazliet dziļāk” - toreiz televīzijas raidījumā teica Annija Grehema. “Viss sākās ar to, ka Madalēna Mareja O’Hēra (Amerikas Ateistu organizācijas vadītāja - Red.) uzstāja, ka jāpieņem likums, kas publiskajās skolās aizliegtu lūgšanas. Un mēs viņai piekritām. (Vēlāk O’Hēra, viens no viņas dēliem un mazmeita gāja bojā briesmīgā nāvē, kad viņus noslepkavoja un līķus sagrieza gabalos kāds pašu organizācijas biedrs - Red.) Pēc tam kāds cits ieteica: “Būs labāk, ja skolās vairs nelasīs Bībeli, jo tā māca: “Nenogalini, nezodz, mīli savu tuvāko kā sevi pašu…” Un mēs tam piekritām.”

Kā ir Latvijā? Atjaunotās neatkarības laikā kopējas lūgšanas valsts skolās nekad oficiāli nav notikušas, taču kristīgā mācība tiek mācīta. Tiesa, to māca tikai sākumskolā un tikai kā izvēles priekšmetu. Statistika rāda, ka arvien mazāk vecāku šo mācību priekšmetu izvēlas saviem bērniem. Turklāt daudzās skolās izvēle starp kristīgo un sekulārās ētikas mācību nemaz reāli nepastāv, jo trūkst kristīgās mācības skolotāju, kā dēļ šis priekšmets nav pieejams. Bet skolotāju trūkst tādēļ, ka valsts nav paredzējusi pietiekamus līdzekļus tādu sagatavošanai, kaut pēc likuma tas ir valsts pienākums. Un nu jaunajā, uz kompetencēm balstītajā izglītības saturā kristīgā mācība paredzēta vairs tikai kā neobligāts fakultatīvs mācību priekšmets. Tā Dievs pamazām tiek izstumts arī no Latvijas skolām.

Latvijas kristīgās konfesijas savulaik rosināja Saeimā jautājumu par obligātas Bībeles mācības ieviešanu skolās. Saeima šo priekšlikumu noraidīja. Vēl vairāk - laiku pa laikam atskan balsis, kas pieprasa kristīgo mācību no skolu programmām izslēgt vispār, aizstājot to ar reliģiju mācību, kas iepazīstinātu bērnus ar visām lielajām reliģijām. Taču šāda mācība būtu līdzvērtīga vēstures stundai, kamēr īstajam mērķim būtu jābūt tradicionālās morāles un ētikas pamatu ielikšana bērnu sirdīs, kas dotu tiem stabilu vērtību sistēmu visai dzīvei. Var jau teikt, ka šādu vērtību sistēmu piedāvā arī laicīgā ētika vai, piemēram, latvju dainas, tomēr tajās pietrūkst galvenā - ticības, kas liek šīs vērtības uztvert ļoti nopietni un atbilstoši tām dzīvot un rīkoties. Bībele teic: “Bijība Tā Kunga priekšā ir visas gudrības sākums” (Ps. 111:10). Pirmais, ko vecākiem vai skolai būtu bērniem jāiemāca, ir godbijība pasaules Radītāja un Viņa likumu priekšā. Diemžēl Latvijas izglītības sistēma dodas pretējā virzienā.

“Pēc tam doktors Bendžamins Spoks (pazīstams amerikāņu bērnu ārsts un grāmatu autors - Red.) izteica domu par pilnīgu atteikšanos no bērnu pēršanas nepaklausības gadījumos, jo tas slikti atsaucoties uz augošu personību un varot aizskart bērna pašcieņu. Mēs domājām, ka viņš kā eksperts zina, ko saka, un viņam piekritām. Tāpat mēs piekritām un neiebildām, kad skolās skolotājiem ar likumu tika aizliegts sodīt nepaklausīgus bērnus. Zīmīgi, ka paša Dr.Spoka dēls savu dzīvi beidza pašnāvībā.”

Bērnu pēršana, protams, ir strīdīgs jautājums. Īpaši šodien, kad dzirdam par prātam neaptveramu nežēlību, ar kādu pret saviem bērniem izturējušies vecāki. Tomēr, ne par to runā Dieva Vārds, kad saka: “Rīkste un pārmācība piešķir gudrību, bet zēns, ja tas atstāts savā vaļā, sagādā savai mātei kaunu” (Sal.pam. 29:15). No klasiķu darbiem zināms, ka rīkste gadsimtiem ilgi bijusi viens no bērnu audzināšanas palīglīdzekļiem, un tas nav traucējis šiem bērniem izaugt par pilnvērtīgiem un godprātīgiem sabiedrības locekļiem. Ir brīnišķīgi, ja izdodas bērnu izaudzināt ar mutisku pamācīšanu vien, tomēr, lai cik paradoksāli tas skanētu, taisnīgs pēriens var būt arī mīlestības apliecinājums, jo patiesa mīlestība neļauj bērnam vaļu darīt visu, ko vien tas grib, bet pamāca un, ja nepieciešams - disciplinē, kad citas metodes vairs nepalīdz. Varam būt droši, ka Dievs zināja, ko saka, kad Savā Vārdā teica: “Atklāta pārmācība ir labāka nekā maldinoša mīlestība” (Sal.pam. 27:5).

Taču šai problēmai ir arī cits aspekts - skolas un skolēnu-skolotāju savstarpējās attiecības. Bija laiks, kad skolotāja profesija tika uzskatīta par ļoti cienījamu, un pat vēl padomju laikā skolotājus respektēja un pretī runāt atļāvās reti. Šodien situācija ir radikāli mainījusies. Tagad prioritāte ir “bērnu tiesības”, kamēr pienākumi un atbildība aizmirsušies. Jebkurš skolēns var atļauties skolotāju nolamāt, traucēt mācību stundu, uzvesties izaicinoši, taču, ja skolotāja paceļ balsi vai, Dievs nedod, kaut ar pirkstu pieskaras bērnam, viņai draud darba zaudēšana. Jau tad, kad šī nesaprotamā tolerance bērnu nepaklausībai un reizēm klajai nekaunībai tikai sākās, pedagogi brīdināja, ka šāda visatļautība var novest pie ļoti bēdīgām sekām. Bērni, kuriem ne ģimenē, ne skolā netiek ielikti stingri morāles pamati, kuriem ir tikai tiesības bet nav pienākumu, vienmēr centīsies pieļaujamā robežas tikai paplašināt. Sodīt viņus par to nedrīkst, bet Dievs skolās ne vecākiem, ne Izglītības ministrijai nav vajadzīgi…

“Pēc tam kāds ieteica: “Lai mūsu nelaimē nonākušajām meitām tiek dota atļauja izdarīt abortus bez viņu vecāku piekrišanas.” Un mēs visi teicām - jā. Pēc tam kādi gudri skolu komiteju locekļi apspriedās un nonāca pie kopīga viedokļa - mūsu zēni kaut kad un kaut kā paši sāks TO darīt, tāpēc labāk būs, ja mēs izsniegsim viņiem prezervatīvus, kad viņi TO gribēs darīt, un apmācīsim viņus šajā lietā jau iepriekš, vecākus par to nemaz neinformējot. Tā zēni varēs jebkurā laikā paši savā starpā “izlādēties” un gūt jaunas emocijas. Un mēs klusējot piekritām.”

Vai neskan pazīstami? Diemžēl arī Latvijā ir ārsti, kas visu problēmu atrisinājumu neplānotas grūtniecības gadījumā saskata nedzimuša bērna slepkavībā. Un ir vecāki, kas domā līdzīgi. Tas patiesi ir traģiski, jo sabiedrība, kurā aborts tiek likumīgi akceptēts, uz saviem pleciem spiesta nest smagu garīgu nastu, par kuru reiz nāksies dārgi samaksāt. Un, tāpat kā Amerikā, arī Latvijā biedrība “Papardes zieds” un tai līdzīgas organizācijas sludina, ka izsniegt nepilngadīgajiem prezervatīvus un mācīt, kā pareizi TO darīt, esot absolūti nepieciešams, jo citādāk viņi TO darīs nepareizi. Tā vietā, lai stāstītu bērniem par pirmslaulību dzimumatturības nozīmi un to, ka dzimumdzīve paredzēta laulībai, skolēniem, pretēji viņu vecāku gribai, tiek izdalīti kontracepcijas līdzekļi, kas būtībā ir vārdos neizteikts pamudinājums - seksojiet veseli! Tā ir ačgārna un nepareiza pieeja problēmai.

Sekojot gudru Rietumu onkuļu direktīvām, līdzīgu apmācību grib piedāvāt jau no bērnudārza vecuma. Neesam vairs tālu no Krievijas boļševiku baisajiem eksperimentiem ar bērniem, kas “pierādīja”, ka arī mazi bērni izjūt seksuālu dziņu un tāpēc nedrīkst viņus kavēt to piepildīt (par to lasiet ŠEIT). Tiesa, pagaidām Latvijā vēl atklāti nemudina zēnus vai meitenes seksuāli “izlādēties savā starpā”, tomēr bērniem tiek mācīts, ka homoseksuālas attiecības ir gluži normālas, tātad, ja kāds grib pamēģināt - droši uz priekšu! Kā tu vari zināt, ka neesi homoseksuāls, ja nekad neesi pamēģinājis? Bet Dieva Vārds saka, ka sabiedrība, kas negodā Dievu, “krīt nīcības gūstā un iegrimst tumsā”, un tieši tāpēc “Dievs viņus viņu kārībās [..] nodevis izvirtībai, [..] tāpēc, ka viņi dievišķo patiesību apmainījuši pret meliem un sākuši dievināt un pielūgt radību, atstājot novārtā Radītāju” (Rom. 1:21-32). Sabiedrība, kurā trūkst Dieva atziņas, vienmēr lemta degradācijai un iznīcībai.

“Pēc tam kādi no visaugstāk stāvošajiem valsts darbiniekiem teica: “Nav svarīgi, kāda ir mūsu privātā dzīve. Galvenais, ka mēs labi veicam tautas mums uzticēto darbu.” Un mēs piekritām un domājām, ka tas patiešām nav svarīgi, kā politiķi, ieskaitot valsts prezidentu, pavada brīvo laiku, ja tikai labi veic savus pienākumus un ja valsts ekonomika funkcionē labklājības virzienā. Varbūt tieši tāpēc šodien daudzas valstis atrodas bankrota priekšā?”

Latvijā prezidentu, ministru, deputātu un citu valsts ierēdņu grēkus labprāt apzelē dzeltenā prese. Tomēr nav dzirdēts, ka kāda valstsvīra vai sievas karjera būtu beigusies tikai tādēļ, ka viņš/viņa krāpj sievu/vīru vai pērk prostitūtu/žigolo pakalpojumus. Pat tiem, kas priekšroku dod sava dzimuma mīļākajiem, nedraud nekādas politiskas konsekvences, kā tas redzams no Rinkēviča piemēra. Savulaik franču prese, rakstot par ASV prezidenta Bila Klintona un Monikas Levinskas seksa skandālu, pauda, ka Francijā šāds prezidenta “piedzīvojums” padarītu viņu vēl populārāku tautas acīs. Šķiet, arī Latvijas vēlētājs nav gatavs sodīt politiķus par pārkāpumiem morāles jomā. Lai taču katrs savā guļamistabā dara ko grib! Cilvēki nesaprot, ka viss pasaulē ir saistīts, un nevar cerēt uz taisnīguma un labklājības uzplaukumu valstī, ja tās vadītājiem trūkst stingras vērtību sistēmas un morāles kritēriju.

“Pēc tam kādam radās ideja izlaist avīzes un žurnālus ar kailu sieviešu fotogrāfijām un nosaukt to par dabisku sievietes ķermeņa skaistuma apbrīnošanu. Un mēs piekritām. Pēc tam šo “dabiskās apbrīnošanas” procesu pabīdīja solīti uz priekšu un kailu sieviešu un bērnu fotogrāfijas un pornogrāfiskus videoklipus ievietoja internetā tā, ka tagad tos varēja aplūkot katrs. Un mēs teicām, ka ikvienam ir dota brīvība paust savus uzskatus, un visi tam piekrita.”

Vai atcerieties, kā savulaik tika izsmiets Bērnu un ģimenes lietu ministrs un mācītājs Ainārs Baštiks, kurš panāca, ka drukātie izdevumi, uz kuru vāka attēlotas erotiskas ainas, veikalu plauktos liekami tikai melnas plēves iepakojumā, kas atsedz vienīgi izdevuma nosaukumu. Viņa ieceri daži asprāši nosauca par “Baštika līķautiem”, taču šo ierobežojumu mērķis bija pasargāt bērnu (un citu sabiedrības locekļu, kas nevēlas uz to skatīties) acis no morāli apšaubāmiem skatiem. Nav runa par aktu kā mākslas veidu glezniecībā, tēlniecībā vai fotogrāfijā, ja vien tas publicēts vai izstādīts tam paredzētā vietā un telpā. Tomēr attēli uz žurnālu vākiem nav māksla, bet domāti cilvēka seksuālo dziņu rosināšanai. Kāpēc sabiedrībai, vēl jo vairāk bērniem, būtu uz ko tādu jāraugās publiskajā telpā?

Šodien sabiedrības erotizācija sasniegusi neiedomājamus apmērus. Gandrīz katrā reklāmā, lai ko tā reklamētu, var ieraudzīt skaistu sieviešu vai vīriešu labi koptos ķermeņus, dzirdēt vārdus “seksīgs”, “kārdinošs” un tamlīdzīgi. Plaši tiek kultivēts ķermeniskā skaistuma kults, kas miljoniem “parasto” cilvēku liek justies neglītiem un nepilnvērtīgiem. Turpretī cilvēka dvēseles skaistumam nav itin nekādas vērtības, gluži pretēji - šādus cilvēkus uzskata par naiviem un reālajai dzīvei nederīgiem. Līdz ar interneta attīstību erotika un pornogrāfija kļuvusi brīvi pieejama visiem. Atkarība no pornogrāfijas ir viena no smagākajām atkarībām, ar ko sirgst miljoniem cilvēku visā pasaulē. Un nesakiet, ka kristiešus tas neskar. Ikviens mācītājs vai kristīgs padomdevējs, kas strādā dvēseļu kopšanas darbu, pateiks, cik daudzi kristieši šodien cieš no šīs sērgas. Paldies Dievam, ka Viņš mums devis uzvaru Jēzū Kristū! Bez Kristus šī cīņa nav uzvarama, jo tai ir ne tik daudz miesīga, cik garīga izcelsme.

“Pēc tam pie darba ķērās izklaides industrija un teica: “Tagad, kad sabiedrība pie tā jau ir pieradusi un tas ir visiem pazīstams, labi būtu sākt izplatīt televīzijas šovus un filmas, kurās redzams šis jaunais, demokrātiskais pasaules uzskats. Tā lai izpaužas mūsu jaunā brīvība. Rādīsim vardarbību, pornogrāfiju, demonstrēsim seksuālo brīvību, ierakstīsim mūziku, kas aicina uz vardarbību, popularizēsim narkotikas, pašnāvības piedzīvojumu un klaju sātanismu. Mēs nedaudz padomājām un konstatējām, ka tā ir tikai jaunatnes izklaide un tai nevar būt sliktu seku, jo to taču nevar ņemt nopietni. Un mēs visi tam piekritām.”

Nav jāstāsta, kāda netīrības straume šodien uz mums gāžas no televizoru un kinoteātru ekrāniem. Šajā netīrajā zaņķī nepamanīti pazūd retie garīgi vērtīgie raidījumi un filmas. Vardarbība un dēmoniski mošķi apsēduši pat bērniem domātās pārraides (lasiet ŠEIT) un animācijas filmas. Cilvēki ar nostalģiju atceras labestīgās padomju multfilmas un kinodarbus, tostarp Rīgas kinostudijas filmas, kur nebija ne izteiktas vardarbības, ne perversi neķītru ainu. Taču šodien pat teātra un mākslas vidē ļaudis, šķiet, sacenšas, kurš izdomās ko perversāku un nosauks to par lielo mākslu (lasiet ŠEIT). Savulaik publicējot rakstus par sātanisko virzienu rokmūzikā (lasiet ŠEIT un ŠEIT), reakcija bija līdzīga - tas taču nav nopietni, sātaniskā simbolika vienkārši ir šādas mūzikas izpausmes veids. Diemžēl tā domā arī daudzi garīgi akli kristieši. Reizēm šķiet, ka pasaule ātriem soļiem steidzas pretī pašiznīcībai. Bet Dieva Vārds saka: “Noliktais laiks ir tuvu. Netaisnais lai dara vēl netaisnību, nešķīstais lai grimst vēl nešķīstībā, bet taisnais lai arī turpmāk dara taisnību, svētais lai arī turpmāk pastāv svētumā. Redzi, Es nāku drīz un Mana alga līdz ar Mani atmaksāt ikvienam pēc viņa darbiem” (Atkl. 22:10-12 ).

“Un tagad mēs sev vaicājam, kāpēc mūsu bērniem nav kauna jūtu, nav sirdsapziņas, kāpēc viņi nespēj atšķirt labo no ļaunā, kāpēc viņiem nesagādā problēmas nogalināt sevi vai savus skolasbiedrus? Mēs spēsim šos faktus izskaidrot tikai tad, ja sāksim nopietni domāt. Vai visas šīs lietas nenotiek tāpēc, ka mēs tagad novācam ražu, ko paši esam iesējuši? Reiz kāds uz žoga uzrakstīja: “Dārgais Dievs, kāpēc Tu neizglābi to mazo meitenīti, kuru klasē nogalināja? Ar draudzīgu sveicienu - norūpējies skolnieks.” Bet kāds cits pierakstīja atbildi: “Dārgais norūpējušais skolniek! Mani skolā vairs neielaiž. Ar draudzīgu sveicienu - Dievs.” Ja cilvēki pret Dievu izturas kā tukšu vietu, nav jābrīnās, ka viņi piedzīvo “pasaules galu”.”

Ir nesaprotami, ka cilvēki uzticas plašsaziņas līdzekļiem un internetam, bet netic dzīvā Dieva Vārdam - Bībelei! Padomāsim, ar kādu aizrautību mēs lasām un skatāmies jaunākās ziņas, bet cik reti paņemam rokās Bībeli - Dzīvības Grāmatu. Internetā var atrast tūkstošiem bezdievīgu anekdošu, kamēr vissvarīgākā vēsts par Dievu un Viņa Dēlu Jēzu Kristu pazūd kā ūdens smiltīs. Cik ātri izplatās viss ķecerīgais, rupjais, vulgārais un nepiedienīgais, bet sarunas par Bībeli un Dievu nepakļaujas atklātām diskusijām un notiek vien slēgtās kristiešu diskusiju grupiņās. Tomēr vistraģiskākais ir tas, ka daudzi kristieši, kas svētdienās tik ļoti “deg Kristum”, pārējās nedēļas garumā spēj tā nomaskēties, ka paliek pilnīgi neredzami un nepazīstami apkārtējiem.

Sātans ir spējis daļai kristiešu iestāstīt, ka ticība ir glabājama dziļi sirdī un nav publiski apspriežama. Tas ir pilnīgi pretēji Dieva Vārdam, kurš saka: “Ejiet pa visu pasauli un pasludiniet Evaņģēliju visai radībai” (Mr. 16:15). Taču kristieši turpina mierīgi sēdēt un noskatīties, kā viņu radi, draugi, kaimiņi, darba un skolas biedri, visa sabiedrība un galu galā arī valsts platiem soļiem dodas uz elli. Ir milzum daudz kristiešu, kuri ir aktīvi baznīcas vidē, taču ikdienā apkārtējie pat nenojauš, ka viņi ir kristieši. Un tas nenozīmē tikai to, ka šāds cilvēks neliecina par savu Dievu, bet arī to, ka kaut kas īsti nav kārtībā ar viņa kristietību. Jo “pilsēta, kas stāv kalnā, nevar būt apslēpta” (Mat. 5:14). Ja tu esi patiess kristietis, tu atšķirsies no pasaules. Ar vārdiem, domāšanu, rīcību, attieksmi. Un pasaule to noteikti pamanīs. Bet, ja nepamana, tev ir nopietns iemesls sākt pārdomāt savu kristietību.

Kristieši, vai jūs neuztrauc šāds stāvoklis? Vai jūs šodien nepastāstīsiet kādam par Kristu tikai tāpēc, ka esat uztraukušies, ko par jums domās cilvēki? Savādi, ka mēs vairāk uztraucamies, ko par mums domā citi, nekā par to, ko par mums domā Dievs. Vai šīs pārdomas izraisīja jūsos jelkādu reakciju? Ja tā, sāciet beidzot darīt to, ko Dievs no Saviem bērniem sagaida. Bet, ja nē, tad beidziet žēloties par slikto stāvokli savā ģimenē, darba vietā, pasaulē, politikā, sabiedrībā, valstī. Mēs nevaram dziedāt “Dievs, svētī Latviju!” un ignorēt Viņa likumus. Mēs nevaram izstumt Dievu no mūsu dzīves un cerēt, ka Viņš mūs svētīs. Pasaule to nesaprot, bet mums, kristiešiem, tas būtu jāsaprot. Un, ja saprotam, mūsu pienākums ir par to stāstīt, lūgt un atbilstoši rīkoties. Lai savas valsts simtgadi mēs visi kopā varētu sagaidīt neliekuļoti un no sirds dziedot savas tautas lūgšanu: “DIEVS, SVĒTĪ LATVIJU!”

© Ervīns Jākobsons. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz interneta vietni www.laikmetazimes.lv obligāta.

Līdzīgie raksti:

    Nekas nav atrasts

Komentāri (2)

  1. Tātad Dievs aizgājis no mums, jo mēs esam lūguši, lai viņš aiziet. Lai tā būtu. Tikai “mēs”, kas to lūgumu ir izteikuši, ja gribētu saskaitīt precīzi, nemaz nav tik liels indivīdu skaits. Dievs tam laikam sevišķu vērību nepievērš, bet labi, lai tā būtu. Tikai no tā izriet, ka veidot individuālas attiecības ar Dievu būtībā ir nevērtīgi, jo Dievs tāpat mūs diez ko neizšķir kā individuālas vienības. Un, acīmredzot, mēs kā indivīdi šajā pasaulē varam darīt ko gribam, nopērkot Dieva žēlastību ar ziedojumiem organizācijām, kuras “strādā ar Dievu” mūsu vietā.

  2. Andri,
    acīmredzot tomēr neesi sapratis, kāda ir šī raksta doma un būtība. Tēlaini runājot, Tu te “sijā odus”, kaut uzmanību vajadzēja pievērst “zilonim”.

Uzraksti komentāru