04
Separātisma vilnis pār Eiropu – realitāte vai mīts?
Ievietoja | Sadaļa Latvijā un pasaulē | Publicēts 04-06-2018
Aplūkojot Eiropas etnisko karti, redzams, ka reģionu un tajā dzīvojošo tautu, kas varētu pretendēt uz neatkarību, patiesi ir daudz. Starptautiskā Nepārstāvēto tautu organizācija tādas saskaitījusi 73. Tomēr, iedziļinoties šo reģionu vēsturē un mūsdienu politiskajā realitātē, kļūst skaidrs, ka lielākā daļa potenciālo “separātisma perēkļu” neatkarīgu valsti nemaz nevēlas un nekad to nav prasījuši. Zināmākie problēmu reģioni šajā kontekstā pēc Otrā Pasaules kara bijuši Ziemeļīrija un Basku zeme. Neatkarības referendumi notikuši Skotijā un Katalonijā, laiku pa laikam dzirdam par Itālijas ziemeļu reģionu vēlmi izveidot atsevišķu valsti. Tomēr vairumā gadījumu līdz reālai cīņai par neatkarību nemaz nenonāk un runas par iespējamu atdalīšanos domātas vien lielāku privilēģiju panākšanai reģionam.
Taču separātisma karšu sastādītāji zīmē gluži apokaliptisku ainu. Sekojot tai, tādas zemes kā Spānija, Francija un Lielbritānija vispār pārstātu būt nacionālas valstis un tiktu sadalītas daudzās mazās valstiņās. No Spānijas paliktu vien centrālā daļa ap Madridi, būtībā Kastīlija, savukārt Francija zaudētu visu dienvidu daļu, tā saukto Oksitāniju, kā arī Korsiku, Bretaņu un Elzasu. Vācija pazaudētu Bavāriju un Švābiju, bet Lielbritānija Skotiju, Velsu un Ziemeļīriju. No Itālijas atdalītos visi ziemeļu reģioni, Sicīlija un Sardīnija, bet Skandināvijas ziemeļos izveidotos sāmu (lapu) lielvalsts. Etniskas problēmas būtu arī virknei Austrumeiropas valstu, bet Krievijai nāktos rēķināties ar Urālu un Ziemeļkaukāza etnisko reģionu zaudēšanu. Lieki teikt, ka tik drūmai ainai ar realitāti ir maz kopīga.
Lielākajā daļā minēto reģionu separātisma problēma nav akūta, ja nu vienīgi vēlme pēc lielākas autonomijas. Vai kāds modernajā laikmetā ir dzirdējis, ka Bavārija nopietni gribētu atdalīties no Vācijas? Vai Francijas dienvidu reģioni no Francijas? Un kā varētu izskatīties apvienotā sāmu Lapzeme, kas no Norvēģijas un Zviedrijas atstātu salīdzinoši nelielas valstis dienvidos, bet Somijai atņemtu ievērojamu teritorijas daļu un Krievijai gandrīz visu Kolas pussalu? Pat ja tā notiktu, noteicēji šādā valstī tik un tā būtu zviedri, norvēģi, somi un krievi, jo kurš gan nopietni iedomājas lopkopjus sāmus vadām valsti? Tomēr Eiropā ir arī nācijas, kas jau gadiem ilgi runā par neatkarību.
Skotija
2014.gada Skotijas neatkarības referendumā par neatkarību no Lielbritānijas gan nobalsoja tikai 45% iedzīvotāju, taču jāņem vērā, ka šajā zemē dzīvo arī iebraucēji no citiem karalistes reģioniem un imigranti, kas nevēlas saišu saraušanu ar Londonu. Ir skaidrs, ka cīņa par neatkarību Skotijā vēl nav beigusies. Jo vairāk tāpēc, ka balsojumā par Lielbritānijas izstāšanos no Eiropas Savienības 62% skotu nobalsoja pret to. Tādēļ nav izslēgts, ka nākotnē Skotija tomēr kļūs par neatkarīgu valsti.
Vidusmēra latvietis par skotu brīvības cīņām spriež pēc Mela Gibsona filmas “Drošsirdis”. Tomēr skotu priekšteči par savu zemi cīnījušies jau krietni senāk. Senās Romas leģioni tā arī nespēja pakļaut Britānijas ziemeļu daļu - Kaledoniju. Pēc romiešu aiziešanas, salas dienvidos ienākušie sakši, asimilējot vietējos ķeltus, izveidoja Anglijas karalisti, savukārt ziemeļos 843.gadā tika nodibināta Skotijas karaliste. Pirmoreiz neatkarību Skotija zaudēja 1296.gadā, taču jau 1297.gadā sacēlušies skoti Viljama Vollesa (Drošsirža) vadībā sakāva angļus. 1298.gadā tie no jauna iebruka Skotijā, pieveica skotus un Vollesu sodīja ar nāvi. Cīņu turpināja Skotijas karalis Roberts I, kurš 1314.gadā vēlreiz padzina angļus. Tomēr pēc Roberta I nāves skoti atkal bija spiesti cīnīties par savu brīvību.
Viljama Vollesa (kreisajā pusē) vadītie skotu nemiernieki cīņā ar Anglijas karaļa
Edvarda I Garkāja (attēlā labajā pusē) karapūļiem Mela Gibsona filmā “Drošsirdis”.
1502.gadā Skotija un Anglija noslēdza “līgumu par mūžīgu mieru”, kas gan nebija ilgs. Turpmākie gadu desmiti pagāja nemitīgās cīņās, uzvaru gūstot te vienai, te otrai pusei. Reformācijai Skotijā sekoja ilgstoši reliģiskie kari, kuros tika iesaistītas arī Anglija un Francija. To laikā Skotijas karaliene Marija Stjuarte zaudēja dzīvību, bet viņas dēls Džeimss kļuva par abu valstu karali. Gandrīz 100 gadu Stjuartu dinastija valdīja pār abām zemēm, līdz 1688.gada valsts apvērsumā tika gāzta. Tā kā politiski un administratīvi Skotija un Anglija joprojām bija neatkarīgas, skoti gribēja ievēlēt sev jaunu karali, taču Anglijas draudu dēļ 1707.gadā parakstīja līgumu par vienotas valsts - Lielbritānijas - izveidošanu.
Skoti gan mēģināja atgūt neatkarību 1745.gadā, taču cieta neveiksmi. Skotu nacionālā pašapziņa atdzima 19.gadsimtā, kad skoti sāka sevi apzinātie kā nāciju. Mūsdienās skotu nacionālās identitātes galvenā pazīme ir gēlu valoda. 1998.gadā tika atjaunots arī Skotijas parlamenta un valdības darbs. Parlamentam ir tiesības pieņemt likumus un regulēt nodokļu politiku Skotijas teritorijā. 2016.gadā autonomijas tiesības tika vēl paplašinātas. Tomēr neatkarības piekritēji negrasās pārtraukt cīņu par pilnīgu valstisku neatkarību, īpaši pēc Apvienotās Karalistes izstāšanās no ES. Londonai nāksies krietni papūlēties, lai piedāvātu Skotijai ko tādu, ka tā arī turpmāk paliktu daļa no Apvienotās Karalistes.
Ziemeļīrija
Cits problemātisks Lielbritānijas reģions ir Ziemeļīrija jeb Olstera. 1919.-1921.gada Neatkarības kara rezultātā Īrija izcīnīja neatkarību no Lielbritānijas, taču, saskaņā ar Anglijas - Īrijas miera līgumu, sešas salas ziemeļu provinces, kurās iedzīvotāju vairākums bija protestanti, palika britu jurisdikcijā. Nepiekrītot šim lēmumam, īru nacionālistu partijas Sinn Féin militārais spārns “Īru republikāņu armija” (IRA) 20.gadsimta 20. un 30.gados sarīkoja virkni sprādzienu britu militārajos objektos. Jauns cīņas posms sākās pēc Otrā Pasaules kara 1954.gadā, kad IRA ik gadu veica vairāk nekā 600 bruņotu uzbrukumu. 20.gadsimta 60.gados līdzās terorismam IRA kā cīņas metodi sākot izmantot masu demonstrācijas un iesaistīšanos atklātās sadursmēs ar britu policiju un drošības spēkiem.
Vēl salīdzinoši nesen šādas ceļazīmes varēja ieraudzīt uz Ziemeļīrijas ceļiem.
Uzraksts uz plakāta kreisajā pusē britu valdībai vēsta - “Novāc rokas, zagli!”
1969.gadā Derijā un Belfāstā sākās ielu cīņas starp īru un britu nacionālistiem. Lai novērstu sadursmes, britu valdība ieveda Ziemeļīrijā armiju. 1971.gadā tika reģistrēti 1100 IRA sarīkoti bumbu sprādzieni un 1700 apšaudes, tāpēc 1972.gadā Ziemeļīrijai atņēma pašpārvaldes tiesības un ieviesa tiešo Londonas pārvaldi. Tas noveda pie īru sacelšanās. Par notikumu apogeju kļuva 1972.gada 30.janvāris - tā sauktā Asiņainā svētdiena, kad britu karavīri nogalināja 13 neapbruņotus īru demonstrantus, to vidū sešus nepilngadīgos. Smagus ievainojumus guva vēl 14 personas, no kuriem viens vēlāk nomira. 1973.gadā tika sarīkots referendums par Ziemeļīrijas atdalīšanos no Lielbritānijas un apvienošanos ar Īriju, taču Ziemeļīrijas īri to boikotēja, jo britu kolonizācijas politikas dēļ viņu skaits reģionā bija sarucis līdz 500 000, iepretim 1 miljonam angļu un skotu iebraucēju kolonistu.
1972.gada 30.janvāra Asiņainā svētdiena. Attēlā labajā pusē - upuru bēres.
70.gadu vidū britu iestādēm izdevās neitralizēt vairumu IRA vadītāju. Brīvībā palikušie kaujinieki sadalījās mazās grupās un turpināja cīņu, no 1980. līdz 1991.gadam veicot 120 uzbrukumus Lielbritānijā un 53 citās pasaules valstīs. 1993.gadā britu valdība paziņoja, ka sāks sarunas par Ziemeļīrijas politisko nākotni ar visām ieinteresētajām pusēm, ja tiks pārtraukta vardarbība. Reaģējot uz to, IRA paziņoja par uguns pārtraukšanu, tomēr sarunas nevedās un 1996.gadā karadarbība atsākās. Tika sāktas jaunas sarunas, kas vainagojās ar Belfāstas vienošanās parakstīšanu 1998.gadā. Tā paredzēja autonomu vietējās varas struktūru izveidi Ziemeļīrijā. IRA paziņoja par bruņotas cīņas izbeigšanu. Vairāk nekā 30 gadu ilgusī Olsteras krīze prasīja 3524 cilvēku dzīvības.
Īru Republikāņu Armijas kaujinieki 20.gadsimta 70.-80.gados.
Tomēr konflikts Ziemeļīrijā nebūt nav atrisināts. Īru vēlme pēc apvienotas Īrijas joprojām saglabājas. Ja Londona neveidos gudru, uz maksimālu Ziemeļīrijas autonomiju vērstu politiku, kurā katoļiem (īriem) būtu līdzvērtīgas tiesības ar protestantiem (britiem), konflikts var uzliesmot no jauna. Īpaši pēc Lielbritānijas izstāšanās no ES, jo 56% Ziemeļīrijas iedzīvotāju nobalsoja pret šādu soli. Sevišķi jūtīgs īriem ir robežu jautājums. Šobrīd fiziska robeža starp abām salas daļām nepastāv, taču, ja pēc iziešanas no ES tāda parādīsies, tas var radīt jaunu neapmierinātības vilni un vardarbību.
Galīsija
Lūkojoties uz Spānijas etnisko karti, šķiet, ka karaliste veidota no maziem ielāpiņiem, kam katram ir savas tradīcijas un kultūra, bet dažviet arī valoda. Tomēr, izņemot Kataloniju, citiem Spānijas reģioniem šobrīd nav ambīciju veidot neatkarīgu valsti. Katalonijas jautājumu šajā rakstā īpaši neaplūkosim (par to lasiet ŠEIT un ŠEIT), savukārt separātisma sakarā dažkārt minētās Galīsijas neatkarības piekritēji ir politiski pārāk vāji, lai par šādu iespēju varētu nopietni runāt. Reģionam gan ir sava kultūra, valoda un etniskā identitāte, taču pagaidām galīsiešus apmierina tiem piešķirtās autonomijas tiesības. Atdalīties no Spānijas būtu gatavi vien 20% iedzīvotāju. Tomēr, ja Madride nerīkosies pietiekoši gudri Katalonijas jautājumā, separātisma tendences var pieaugt arī citos Spānijas reģionos.
Basku zeme
Spānijai un arī Francijai joprojām nāktos ņemt vērā Basku zemes faktoru, jo etniski un lingvistiski baski ir pilnīgi citādāki nekā spānieši vai francūži. Paši viņi sevi sauc par euskaldun (basku valodā runājošie) un savu zemi par Euskal Herria (basku valodā runājošo zeme). Tieši valoda ir galvenais basku identitātes apliecinājums. Baski ir vienīgā Eiropas tauta, kas nerunā kādā no indoeiropiešu valodām, bet nevienai valodu grupai nepiederošajā euskara valodā. Tiesa, to šodien ikdienā lieto vairs tikai 25 - 30% reģiona iedzīvotāju. Valodas jautājums vienmēr bijusi politiska problēma, jo Spānija un Francija, kuru teritorijās dzīvo baski, centušās ierobežot basku valodas lietošanu, turklāt no citiem reģioniem Basku zemē ieceļojušie migranti neizrāda īpašu vēlmi mācīties basku valodu.
Basku zemes karte. Labajā pusē - basku karogs, Basku zemes visu novadu kopīgs ģerbonis
un basku nacionālais simbols “lauburu” jeb basku krusts.
Pirmais basku valstiskais veidojums bija 6.gadsimtā izveidotā Vaskonijas hercogiste. Vēlāk basku zemju ziemeļu daļa nonāca Francijas valdījumā, bet dienvidu zemes tika iekļautas Navaras karalistē. 1521.gadā Navaras karalistes dienvidu daļu sagrāba kastīlieši (spāņi), bet ziemeļi palika neatkarīga valsts Francijas karaļa aizsardzībā. Tomēr 1610.gadā basku neatkarība tika likvidēta arī Francijā, lai gan reģions saglabāja zināmu autonomiju līdz pat Lielajai Franču revolūcijai. Arī Spānijā baski līdz 19.gadsimta vidum baudīja “īpašas tiesības”. Autonomija tika likvidēta 1876.gadā, kad baski 19.gadsimta Spānijas pilsoņkaru laikā nostājās valdošā karaļnama pretinieku pusē.
No jauna neatkarību baskiem izdevās izcīnīt Spānijas pilsoņkara laikā 1936.gadā, kad tika proklamēta Euskādijas Republika. Tomēr jau 1937.gadā Franko režīms šo neatkarību likvidēja. Tika aizliegta basku nacionālās simbolikas un valodas lietošana, sākta basku asimilācija, masveidā iepludinot Basku zemē kolonistus no citiem Spānijas reģioniem. Tas radīja pretestību. 1953.gadā Bilbao Universitātes studenti nodibināja pagrīdes organizāciju Ekin, kuras mērķis bija visu basku zemju apvienošana vienotā valstī. Ekin ietekmē arī Francijā 1963.gadā izveidojās līdzīga kustība Enbata.
Kreisajā pusē - spāņu policisti arestē basku neatkarības kustības “Ekin” dalībnieci;
labajā pusē - Francijas basku neatkarības kustības “Enbata” plakāts.
1959.gadā tika nodibināta militāra basku organizācija “Basku zeme un Brīvība” (Euskadi Ta Askatasuna) jeb ETA, kas veica bruņotus uzbrukumus spāņu un franču varas iestādēm, policijas iecirkņiem, armijas kazarmām un citiem objektiem. Līdz 21.gadsimta sākumam šajā cīņā bija gājuši bojā ap 900 cilvēkiem. Arī Francijas basku reģionos kopš 60.gadu beigām darbojās kustība Abertzaleen Batasuna - Spānijas basku politiskās partijas Herri Batasuna līdziniece. Tāpat 20.gadsimta 80. - 90.gados Francijas teritorijā darbojās basku militārā organizācija “Ziemeļnieki” (Iparretarrak). Pēc Franko nāves Spānijas Basku Zeme ieguva ievērojamas autonomijas tiesības, tomēr neatkarības kustība pieprasīja neatkarīgas valsts izveidošanu visā basku apdzīvotajā teritorijā.
Kreisajā pusē - sienas grafiti pauž viedokli, ka Basku zeme nepieder ne Spānijai, ne Francijai
un reiz kļūs par neatkarīgu valsti; labajā pusē - basku cīņas organizācijas ETA kaujinieki.
1997.gadā Francijā tika izveidots īpašs basku apgabals un atvērta partijas Herri Batasuna filiāle. Savukārt Spānijas valdība sāka politiskas sarunas ar neatkarības kustību. Tāpēc 1998.gadā ETA uz laiku pārtrauca bruņotu cīņu. Diemžēl sarunas nonāca strupceļā un vardarbība atsākās. 2003.gadā Spānijas valdība aizliedza partiju Batasuna, taču tā turpināja darboties Francijā kā basku kultūras organizācija. ETA bruņotā cīņa turpinājās līdz 2011.gada janvārim, kad organizācija paziņoja par pilnīgu uguns pārtraukšanu. Šodien Spānijas valdība Basku zemei piešķīrusi ļoti plašu autonomiju, tostarp fiskālo. Nevienam citam Spānijas reģionam nav tādu privilēģiju. Tas krietni samazinājis vēlmi atdalīties no Spānijas un šodien šādu soli atbalsta vairs tikai 20 - 30% basku.
Bretaņa
Stingrās nacionālās politikas dēļ Francijai līdz šim izdevies izbēgt no nopietnām problēmām ar separātismu, lai gan šķietami vajadzētu būt pretēji. Viens no problēmu reģioniem ir Bretaņa, ko apdzīvo savulaik no Britānijas ieceļojušo ķeltu pēcteči ar savu valodu, kultūru un tradīcijām. 1963.gadā dibinātās Bretaņas Atbrīvošanas Frontes (Talbenn Diebiñ Breizh) mērķis ir neatkarīgas valsts izveidošana visos bretoņu apdzīvotajos apgabalos. Mūsdienu Bretaņas reģions ir tikai daļa no zemēm, ko vēsturiski apdzīvo bretoņi. Frontei ir divi militārie grupējumi, kas izmanto terora metodes. Uzbrukumi gan parasti tiek veikti tā, lai neciestu cilvēki. Šodien Fronte lielākoties izmanto nevardarbīgas cīņas formas, veidojot pret francūžiem vērstus grafiti un vandalējot uzrakstus un ceļazīmes franču valodā.
Bretaņas karte un bretoņu nacionālā simbolika - karogs un ģerbonis.
Dažas privilēģijas bretoņiem tomēr izdevies panākt. Kopš 20.gadsimta 70.gadiem reģiona skolās un dažās universitātēs tiek mācīta bretoņu valoda, tiek izdotas grāmatas un prese, veidotas radio un televīzijas programmas. 1986.gadā tika izveidots reģionālais parlaments. Tomēr oficiālā valoda reģionā joprojām ir franču valoda. Netiek apmierināta arī prasība apvienot vienā reģionā visas teritorijas, ko apdzīvo bretoņi. Tiesa, arī pati bretoņu neatkarības kustība ir apsīkusi. Šodien vairs tikai 34% Bretaņas iedzīvotāju sauc sevi par bretoņiem, bet bretoņu valodu māk labi ja 20%. Tāpēc par neatkarību runā vien retais un nacionālistu partijām ir vāji panākumi vēlēšanās. Francijai ir izdevies pieklusināt bretoņu separātismu, kā tas jau noticis pārsvarā vāciešu apdzīvotajā Elzasā.
Korsika
Daudz lielākas raizes Francijai sagādā Napoleona dzimtene Korsika. Korsikāņu tauta radusies no seno korsu ciltīm, kas Korsikā ieradās no Sardīnijas vēl pirms mūsu ēras. Korsikāņu valoda ir tuva itāļu valodas Toskānas dialektam. Korsikā šo valodu var apgūt sākumskolas līmenī, vēlāk gan tā tiek mācīta tikai kā neobligāts izvēles priekšmets. Korsikāņu valodu lieto arī Korsikas Universitātes studenti, dažkārt to izmanto tiesās un administratīviem nolūkiem, izkārtnēs un uz ceļazīmēm. Vienotās valodas politikas dēļ Francijas valdība cenšas ierobežot korsikāņu valodas lietošanu. Šodien vairs tikai nedaudz mazāk par 50% salinieku prot savu dzimto valodu, bet ikdienā to lieto vien 10%.
Korsikas nacionālais simbols ir Mora (Maura) galva -
tāds pats kā kaimiņu Sardīnijai vai viduslaiku Rīgas Melngalvju brālībai.
Korsikai vēstures gaitā bijis daudz valdnieku - etruski, grieķi, kartāgieši, romieši, bizantieši, vandāļi, goti, franki, saracēņi. Kopš 9.gadsimta salu pārmaiņus pārvaldījušas Piza, Pāvesta valsts un Dženova. Šajā laikā Korsikā notikušas vairākas lielas korsikāņu sacelšanās. 1735.gadā salinieki par savu karali ievēlēja Teodoru fon Neihofu jeb Teodoru I, kura uzdevums bija atbrīvot salu no dženoviešiem. Tomēr 1738.gadā karalis šo cīņu zaudēja. 1741.gadā sākās jauna sacelšanās Džačinto Paoli un viņa dēla Paskāla vadībā. Ģenerālis Paskāls Paoli kļuva par pirmās neatkarīgās Korsikas valdības vadītāju. Viņam izdevās padzīt dženoviešus no lielākās salas daļas. Tika pieņemta Korsikas konstitūcija, kas pirmoreiz Jauno laiku Eiropas vēsturē piešķīra vispārējas vēlēšanu tiesības visiem par 25 gadiem vecākiem salas vīriešiem. Nespējot pieveikt korsikāņus, Dženova 1768.gadā atdeva salu Francijai. Franču okupācijas karspēks sakāva korsikāņus un izbeidza īso Korsikas neatkarības laiku.
1919.gadā tika dibināta Korsikas Nacionālās Atbrīvošanas Fronte (Fronte di Liberazione Naziunale Corsu) jeb FLNC, kuras mērķis ir neatkarīgas valsts izveidošana, korsikāņu atzīšana par nāciju un oficiāls statuss korsikāņu valodai. Tomēr Francijas valdība vairāk par ierobežotu autonomiju nav gatava korsikāņiem dot, tāpēc kopš 1976.gada FLNC veic bruņotus uzbrukumus sabiedriskām ēkām, bankām un militāriem objektiem. Šobrīd gan FLNC ir izbeigusi bruņotas akcijas, tomēr aizkrāsotus vai ložu caururbtus uzrakstus franču valodā uz Korsikas ceļiem var redzēt joprojām. 2003.gada referendumā vairākums Korsikas iedzīvotāju neatbalstīja atdalīšanos no Francijas - šodien to vēlas vairs tikai 20 - 30 % korsikāņu. Tomēr vēlme pēc plašākas autonomijas saglabājas.
Kreisajā pusē - FLNC kaujinieku preses konference (augšā) un korsikāņu demonstrācija neatkarības atbalstam; labajā pusē - aizkrāsotie vai sašautie uzraksti franču valodā uz Korsikas ceļazīmēm.
Flandrija
Paradoksāli, bet tieši Eiropas Savienības centrs Brisele un visa Beļģijas karaliste ir piemērs tam, kas notiek, ja vienā valstī apvieno divus etniski un kultūras ziņā atšķirīgus reģionus. Flandrijas likteņi vienmēr bijuši cieši saistīti ar Nīderlandi. Tieši Flandrijā 1566.gadā sākās nīderlandiešu cīņa par brīvību no Spānijas. Diemžēl no 17 Nīderlandes provincēm tikai septiņas 1648.gadā ieguva neatkarību, bet pārējās palika spāņu valdījumā, arī Flandrija. 1792.gadā šo zemi okupēja franču karaspēks, taču pēc Napoleona sakāves Dienvidu Nīderlande 1815.gadā atkal tika apvienota ar pārējo Nīderlandi. Franču intervence 1830.gadā izbeidza šo vienotību un Flandriju iekļāva mākslīgi radītajā Beļģijas karalistē. Lai gan jaunās valsts lielākā iedzīvotāju daļa bija flāmi, par vienīgo valsts valodu noteica franču valodu, bet flāmu apdzīvotajā Briselē tika sākta masveida iedzīvotāju franciskošana.
Flandrijas karogs un ģerbonis; labajā pusē - pašreizējais Beļģijas etniskais un lingvistiskais
sadalījums, kurš iezīmē arī iespējamās neatkarīgo valstu robežas nākotnē.
Konflikts starp flāmiem un fraņču valodā runājošajiem valoņiem sākās jau drīz pēc karalistes izveidošanas. Tā pamatā ir valodas jautājums, kam šodien pievienojušies arī politiski, ekonomiski un kultūras faktori. Flāmi ir nemierā ar franču valodas dominanti valstī, kur gandrīz 70% iedzīvotāju dzimtā ir vai nu nīderlandiešu (flāmu) vai vācu valoda. Flandrija ir arī ekonomiski ļoti spēcīgs reģions, kas nevēlas uzturēt pārsvarā agrāro un sociāli problemātisko Valoniju. Šodien vairākas flāmu nacionālistu partijas ideju par Flandrijas neatkarību uztur kā reģionālajā, tā federālajā līmenī. Kopš 2007.gada Beļģija pārdzīvoja vienu politisko krīzi pēc otras, etnisko pretrunu dēļ nespējot izveidot normālu valdību. Tāpēc pilnīgi iespējams, ka nākotnē uz Eiropas kartes parādīsies vēl divas neatkarīgas valstis.
Padānija un Veneto
Itālijai tik aktīvas separātistu kustības nav raksturīgas. Par neatkarību gan runā Sicīlija un jo īpaši Sardīnija, tomēr šīs runas lielākoties domātas lielāku politisku un saimniecisku privilēģiju panākšanai, kā arī savas kultūras un valodas aizsardzībai. Daudz nopietnākas tendences vērojamas Itālijas ziemeļos - tā sauktajā Padānijā, kas ietver Pjemontu, Lombardiju, Ligūriju un citus ziemeļu reģionus. 1989.gadā dibinātā Ziemeļu līga (Lega Nord per l’Indipendenza della Padania) sākumā iestājās par Itālijas federalizāciju, bet šodien jau runā par neatkarīgu Padānijas valsti ar galvaspilsētu Milānu. 1996.gadā Ziemeļu līga jau pasludināja “Padānijas neatkarību”, taču tas vairāk bija simbolisks solis, kam nesekoja nekāda reāla rīcība. Patiesībā lielākā daļa Līgas atbalstītāju nemaz nevēlas pilnīgu attiecību saraušanu ar pārējo Itāliju, bet tikai maksimāli lielas reģionālās tiesības.
Attēlā kreisajā pusē - Itālijas separātisko reģionu karte;
labajā pusē - Padānijas nacionālais simbols (augšā) un separātiskās Ziemeļu līgas logotips (apakšā).
Pavisam cits stāsts ir Veneto reģionam. Savulaik Venēcija bija jūras lielvalsts ar savām tradīcijām, kultūru un valodu. Šodien Veneto reģiona pilsētu nolikumā ieviests jēdziens “venēciešu tauta” un neatkarības piekritēji pieprasa anulēt 1866.gada referenduma rezultātus par Venēcijas pievienošanos Itālijai. 1998.gadā Venēcijas parlaments apstiprināja rezolūciju par venēciešu tiesībām uz pašnoteikšanos, savukārt kopš 2007.gada venēciešu valodai ir oficiāls statuss reģionā. 2014.gadā veiktajā interneta aptaujā venēciešu vairākums nobalsoja par atdalīšanos no Itālijas. Aptaujai gan nav likuma spēka, taču tā atklāj iedzīvotāju noskaņojumu un var kļūt par argumentu īsta neatkarības referenduma sarīkošanai. Roma šo signālu uztvērusi nopietni un jau domā par daudz plašākas autonomijas piešķiršanu Veneto reģionam. Tāpēc pagaidām Venēcija tomēr vēl būs daļa no Itālijas.
“Veneto nav Itālija!” - tā uzskata vairākums venēciešu.
Dienvidtirole
Viens no traģiskākajiem vienas tautas varmācīgas sadalīšanas piemēriem Eiropā ir Dienvidtirole. Pēc 1.Pasaules kara līdz tam Austrijai piederējusī Tiroles dienvidu daļa tika nodota Itālijai, jo Austrija karu zaudēja, bet daļa reģiona iedzīvotāju bija itālieši. Lai gan tolaik 86% Dienvidtiroles iedzīvotāju runāja vācu valodā, viņi acumirklī kļuva par etnisko minoritāti Itālijā. Pēc Musolīni nākšanas pie varas sākās masīva Dienvidtiroles itāliskošana, aizliedzot vācu valodas lietošanu oficiālajā apritē. Itālijai kļūstot par Vācijas sabiedroto, dienvidtiroliešiem tika piedāvāts vai nu pārcelties uz Reiha teritoriju, vai doties uz… Krimu. 1947.gada miera līgums Dienvidtiroli atstāja Itālijas jurisdikcijā. Tika izveidots Trentino - Altoadidžes reģions, kurā Dienvidtirole kļuva par Bolcāno (Bocenes) provinci.
Sadalītās Tiroles karte un Dienvidtiroles nacionālā simbolika.
20.gadsimta 50.gados Dienvidtiroles Atbrīvošanas Komiteja (Befreiungsausschuss Südtirol) jeb BAS sāka bruņotu cīņu par Dienvidtiroles neatkarību no Itālijas. Spridzinātas tika ēkas un infrastruktūra. Uzbrukumi tika veikti galvenokārt naktīs, lai neciestu cilvēki. Lielākā akcija notika 1961.gada 12.jūlijā, kad BAS uzspridzināja elektropārvades līniju, atstājot bez elektrības visu Ziemeļitāliju. Šī akcija vēsturē iegājusi ar nosaukumu “Ugunīgā nakts”. No 1956. līdz 1988.gadam BAS veica 361 uzbrukumus itāļu varas pārstāvjiem un iestādēm. Šajā laikā par dalību neatkarības kustībā notiesāja 157 tiroliešus.
Kreisajā pusē - dienvidtiroliešu kaujinieks pievieno sprāgstvielas elektrolīnijas balstam,
attēlā labajā pusē - nogāztie elektropārvades līniju stabi pēc “Ugunīgā nakts” operācijas.
Galīgais noregulējums starp Itāliju un Austriju Dienvidtiroles jautājumā tika panākts vien 1992.gadā, kad Itālijas valdība piešķīra reģionam plašu autonomiju un apņēmās garantēt visu etnisko grupu kultūras un valodas aizsardzību. Šodien ir izveidots reģionālais parlaments un valdība, brīvi pieejama izglītība vācu valodā. Tomēr aptaujas rāda, ka 95% dienvidtiroliešu joprojām sevi nejūt kā itāliešus. Ikviens, kurš televīzijā vērojis ziemas sporta veidus, būs ievērojis, ka daudziem Itālijas sportistiem uz apģērba vai aprīkojuma redzams uzraksts Südtirol, kas apstiprina viņu patieso identitāti. Reģionā joprojām darbojas partijas, kas par savu mērķi izvirzījušas Dienvidtiroles apvienošanos ar Austriju. Tomēr ne visi vēlas atdalīties. Dienvidtirole ir viens no turīgākajiem Itālijas reģioniem, turklāt, kopš ES vairs nepastāv valstu iekšējās robežas, starpība starp Austrijas un Itālijas Tiroli vairs nav tik jūtama.
Austrijas - Itālijas robeža. Uzraksts uz transparenta: “Dienvidtirole nav Itālija!”.
Skandināvu salu republikas
Jā, separātisms pastāv arī Ziemeļvalstīs, un gandrīz visas separātistu kustības saistītas ar skandināvu salām. Tā Somijai piederošās Ālandu salas, kuras apdzīvo galvenokārt zviedri, jau tūlīt pēc Somijas neatkarības pasludināšanas 1918.gadā mēģināja pievienoties Zviedrijai. Zviedru valdība atbalstīja šos centienus, liekot savam karaspēkam pārņemt salas. Tā sauktā Ālandu krīze beidzās 1921.gadā ar Tautu Savienības atbalstīto Ālandu konvenciju, kas atstāja salas Somijas jurisdikcijā. Saskaņā ar konvenciju Ālandu salas jeb Olande ir Somijas province ar īpašu autonomu statusu. Tai ir sava nacionālā simbolika, vietējā pilsonība un vietējais parlaments, valsts valoda ir zviedru valoda. Ālandu pilsoņiem nav jādienē Somijas armijā. Ālandas pat izdod savas pastmarkas. Būtībā tā jau tagad de facto ir tikpat kā neatkarīga valsts, tāpēc atdalīties no Somijas de iure īpaši netiecas.
Fēru salas ir Dānijai piederošs autonoms reģions Atlantijas okeānā. 1946.gadā tur notika referendums, kurā salu iedzīvotāji nobalsoja par atdalīšanos no Dānijas. Tā kā balsošanā piedalījās tikai 2/3 salinieku, Dānijas valdība referenduma rezultātu anulēja, vienlaikus apturot Fēru parlamenta un valdības darbību. 1948.gadā salām piešķīra daļēju autonomiju ar pašpārvaldes tiesībām, oficiāli tika atzīta Fēru simbolika, fēriešu valoda ieguva valsts valodas statusu. 1973.gadā, kad Dānija pievienojās Eiropas Savienībai, Fēru salas palika ārpus tās. Lai gan jau šobrīd salas daudzās jomās ir tikpat kā neatkarīgas, vairākums vietējā parlamenta deputātu ir par pilnīgu atdalīšanos no Dānijas. Nesen atklātās bagātīgās naftas iegulas jūrā šo noskaņojumu tikai pastiprina.
Dānijai piederošā Grenlande autonomiju ieguva 1979.gadā. Salas pamatiedzīvotāji ir inuīti jeb eskimosi. 1982.gadā 53% grenlandiešu nobalsoja par izstāšanos no Eiropas Savienības, bet 2008.gada referendumā gandrīz 76% vietējo iedzīvotāju balsoja par autonomijas ievērojamu paplašināšanu. Paplašinātā autonomija ļauj vietējai pašpārvaldei lemt par salas dabas resursu izmantošanu, veidot savu tiesu sistēmu un policiju, kā arī ietekmēt Dānijas ārpolitikas jautājumus, kas skar Grenlandi. Oficiālajā saziņā dāņu valodu nomainījusi inuītu valoda. Tomēr gan Grenlandē, gan ārpus tās, autonomijas paplašināšana tiek uztverta kā solis pretī pilnīgai neatkarībai. Pašlaik vietējais parlaments atklāti deklarē, ka nepieciešama pakāpeniska pāreja uz Grenlandes neatkarību. Šo soli atbalsta 64% salas iedzīvotāju. Iespējams, nākotnē mēs ieraudzīsim pirmo eskimosu valsti pasaulē.
****
Eiropā ir arī citi potenciāli separātiski reģioni - Velsa, Frīzu salas, Bavārija, ungāru apdzīvotie Rumānijas apgabali, Morāvija, kašubu un rutēņu (rusiču) zemes. Tomēr rūpīgāk vērtējot kopējās tendences, redzams, ka reālu atdalīšanās draudu ir maz. Lielākā daļa separātistu vēlas vien lielāku autonomiju un garantijas savai kultūrai, valodai un tradīcijām. Īpaši jūtīga joma ir valoda. Ja valstu valdības atmestu augstprātīgo attieksmi pret etniskajām minoritātēm un dotu tām plašas autonomijas iespējas, separātisma problēma Eiropā būtu gandrīz atrisināta. Diemžēl daudzas valstis cieši turas pie centralizācijas un vienas valodas politikas. Tomēr būtu jāsaprot, ka šajā gadījumā runa nav par migrantiem, bet tautām, kam konkrētā zeme ir vienīgā vieta, kur viņu valodai un kultūrai attīstīties.
Daudz vairāk par tautām, kas vēlas lielāku pašnoteikšanos, Eiropai būtu jāuztraucas par mākslīgi radītu separātismu citas valsts negodīgās interesēs. Lai gan Krievijai pašai būtu jābīstas no separātisma, šī valsts vienmēr bijusi meistars citu zemju teritoriālās suverenitātes un robežu šūpošanā, tostarp izmantojot separātisku noskaņojumu. Tā notika Abhāzijā un Dienvidosetijā, kur “miera uzturētāju” aizsegā Krievija darīja visu, lai šīs autonomijas atšķeltu no Gruzijas, tā notika arī Moldovā, kur Krievijai izdevās uzkurināt separātisma liesmu Piedņestrā, tā šobrīd notiek Ukrainā, anektējot Krimu un mēģinot atšķelt valsts dienvidaustrumu apgabalus no Ukrainas valsts. Arī visās Baltijas valstīs bijuši mēģinājumi veicināt separātisma idejas. Nav izslēgts, ka šāda politika tiks īstenota arī citur Eiropā, lai grautu atsevišķu valstu stabilitāti un Eiropas Savienības kopējo vienotību.
Šobrīd nācijas, kas patiesi nobriedušas savai valstij, Eiropā ir vien dažas. Tāpēc nav nekāda pamata runāt par masveida separātisma draudiem kontinentā. Reālu draudu nav arī Latgalē (lasiet ŠEIT) un citur Baltijā. Tomēr lielāku patstāvību un cieņu savai valodai un kultūrai vēlas daudzas Eiropas tautas. Ja valstu līderi nevēlas separātisma pieaugumu Eiropā, tiem jāsaprot, ka tikai pietiekami plaša autonomija un vietējās valodas un kultūras aizsardzība un attīstība spēs noturēt daudzas kontinenta tautas pašreizējo valstu robežās. Eiropai ir jāpiešķir brīvība Katalonijai un, iespējams, vēl kādai nācijai, tomēr lielāko daļu etnisko reģionu apmierinās pašnoteikšanās autonomijas veidolā un viņu nacionālās identitātes atzīšana. Lielajām nācijām beidzot ir pienācis laiks atteikties no asimilācijas politikas un centieniem ierobežot mazo tautu kultūru un valodu viņu pašu tēvzemē.
Līdzīgie raksti:
- Nekas nav atrasts
