Laikmeta zīmes

Pie durvīm 13.Saeimas vēlēšanas. Latvijas nākotnei ļoti nozīmīgas vēlēšanas. Vēlētāju vērtējumam savus kandidātus piedāvā 16 partijas vai to apvienības - sen neredzēts skaitlis atjaunotās Latvijas vēlēšanu vēsturē. Jau izskanējuši paziņojumi, ka par varas partijām daudzi vairs nebalsos. Taču, vai maz ir citas, par kurām vērts balsot? Ja šīs vēlēšanas būs tikai un vienīgi protesta balsojums, tas var radīt ļoti bīstamas konsekvences mūsu valsts attīstībai. Tāpēc “Laikmeta zīmes” nolēma izvērtēt katra vēlēšanām pieteiktā politiskā spēka programmu un mērķus, kā arī iespējamās sekas, ja šī partija tiktu ievēlēta Saeimā. Tā kā vēlēšanas ir personīga izšķiršanās, partijas un to piedāvājumu vērtēsim caur sava pasaules uzskata un politiskās pārliecības prizmu. Vienlaikus tomēr ceram, ka kaut kas no tā visa šķitīs noderīgs un pārdomu vērts arī jums.

****

Partija “Jaunā Vienotība”. Nevar gan saprast, kas tajā jauns - tās pašas vecās sejas vien. Saeimā partija visticamāk iekļūs, tomēr tās kā varas partijas laiks ir beidzies. Politikas vērotāji šādu likteni “Vienotībai” paredzēja jau sen. Pārāk atšķirīgi bija politiskie spēki un personības, kas to veidoja - sākot ar nacionāli noskaņotajiem “Pilsoniskās Savienības” biedriem, beidzot ar liberāli centriskajiem “Jaunā laika” darboņiem. Tik dažādu uzskatu cilvēku starpā kašķis bija neizbēgams. Tomēr partiju nesagrāva iekšējās nesaskaņas, bet gan lielāki vai mazāki skandāli un varas partijas vīzdegunība. Zaķa nodokļu afēra un balsu pirkšanas skandāls, Āboltiņas augstprātība un varas kāre, citi nesmukumi - lūk, kas nogalināja “Vienotību”.

“Jaunajai Vienotībai” nav nekādu cerību spēlēt nozīmīgu lomu jaunajā Saeimā. Ja nu vienīgi kā “zelta lozes” turētājai. Proti, lai gan partijas deputātu skaits nebūs liels, taču viņu balsis var būt ļoti noderīgas centriski labējas valdības izveidošanai. Ja tā notiks, “Vienotībai” paveras iespēja iegūt kādu sev svarīgu ministra portfeli. Ja nē, nāksies valdībā iekļauties ar jebkādiem nosacījumiem. Ar “Saskaņu” partija solījusi nesadarboties, bet opozīcijā palikt “Vienotība” nevar atļauties, jo tas būtu partijas neglābjams gals. Visticamāk, ka tādā gadījumā “Jaunā Vienotība” 14.Saeimas vēlēšanas nepiedzīvos.

Partijas 4000 zīmju programmā nekā principiāli jauna nav. Interesants šķiet vienīgi priekšlikums valsts aizsardzībai tērēt veselus 2,5% no IKP un Zemessardzes skaitlisko sastāvu palielināt līdz 20 000. Pārējie solījumi ir stipri vispārēji. Ja “Jaunā Vienotība” iekļūs Saeimā, viņu trumpis varētu būt lielā politiskā pieredze, kā arī programmā neierakstītā bet vārdos stingri deklarētā apņemšanās panākt Obligātās iepirkuma komponentes (OIK) atcelšanu elektroenerģijas tarifos. Taču to sola arī vairākas citas partijas. “Laikmeta zīmēm” nekad nav simpatizējušas varas partijas - ne “Latvijas Ceļš”, ne Tautas partija, ne “Jaunais laiks” un vēl jo mazāk “Vienotība”. Arī “Jaunajai Vienotībai” mēs sakām nē.

Ilggadēja partiju apvienība Saeimā ir Zaļo un Zemnieku Savienība (ZZS). Šā brīža varas partija, kas vienmēr izcēlusies ar izcilu konformismu un gatavību strādāt kopā ar jebko, lai tikai saglabātu varu. Viena “sarkanā līnija” gan viņiem esot - valdības veidošanā ZZS solās nesadarboties ar partiju “Saskaņa”. Tomēr Saeimā ne reizi vien bijuši gadījumi, kad ZZS un saskaņieši balsojuši apbrīnojami vienprātīgi. Tas arī saprotams, jo ilgus gadus apvienībā toni noteica Aivars Lembergs, kurš kopš nesena laika pēkšņi kļuvis par ES un NATO aktīvu pēlēju un Krievijas interešu atbalstītāju. Tagad gan partija no Lemberga kā premjera amata kandidāta atteikusies. ZZS politika vienmēr bijusi un ir izteikti bezzobaina, līdz ar to tikpat neizteiksmīgi ir viņu padarītie darbi, un vēl daudz vairāk ir nepadarītā.

Saeimā Zemnieku Savienība savulaik iebrauca uz vecajiem lauriem - atmiņām par Kārli Ulmani un viņa dibināto partiju. Nav gan saprotams, kāpēc vēl šodien daļa latviešu gatavi balsot par partiju, kuras politika ir tik bāla. Varbūt tie ir lauku ļaudis, kas par ZZS balso kā vienīgo zemnieku pārstāvi Saeimā? Tomēr, vai tieši ZZS biedrs Mārtiņš Roze nebija tas, kurš būdams zemkopības ministra amatā iznīcināja cukura ražošanu Latvijā un līdz ar to veselu lauksaimniecības nozari - cukurbiešu audzēšanu? Arī tagadējais ministrs Jānis Dūklavs nav pārāk izcils zemnieku interešu aizstāvēšanā. Kas attiecas uz Latvijas Zaļo partiju, tās atrašanās vienā apvienībā ar zemniekiem ir mazākais dīvaina, jo Eiropā zaļie parasti pārstāv kreiso politiku, kamēr zemnieki - konservatīvo. Zaļie cīnās par dabas saglabāšanu, kamēr lauksaimnieku rūpe ir agrārā ražošana, kurā plaši pielieto ķīmiju. Apvienībā ir arī reģionālās Liepājas partija un partija “Latvijai un Ventspilij”, kam ar laukiem vispār nav sakara. Tieši šis dīvainais politiskais kokteilis ir labākais pierādījums ZZS bezprincipialitātei un konformismam.

ZZS 4000 zīmju programma ir tikpat nenoteikta, cik pati partija. Tomēr, lai cik bāla būtu ZZS politika, Saeimā viņi vienmēr iekļūst pārliecinoši. Acīmredzot partijai ir stabils vēlētāju loks uz ko viņi var paļauties. Liela daļa partijas elektorāta ir Ventspils nekronētā karaļa Aivara Lemberga atbalstītāji. Lai arī viņš vairs nav ZZS premjera kandidāts, tas nenozīmē, ka par smagiem noziegumiem apsūdzētais Ventspils mērs būtu zaudējis ietekmi partijā. “Laikmeta zīmēm” ZZS kā politisks spēks nekad nav simpatizējis. Diemžēl partija nākamajā, pēc prognozēm ļoti sadrumstalotajā Saeimā, varētu būt vajadzīga centriski labējas koalīcijas izveidošanai, lai nepieļautu “Saskaņas” nonākšanu pie varas.

Nacionālā apvienība “Visu Latvijai! - Tēvzemei un Brīvībai/LNNK”. “Laikmeta zīmēm” vissimpātiskākais politiskais spēks. Lai arī apvienību būtu pamatoti par ko kritizēt, tomēr šobrīd tas ir vienīgais spēks Saeimā, kas konsekventi iestājas par latviešu tautas nacionālajām interesēm. Apvienības svarīgākais uzdevums ir atbrīvoties no maksātnespējas administratoru lobistu tēla, ko tai uzspiež veco “TB/LNNK” darboņu savulaik izveidotie ciešie sakari ar šo nozari. Un, lai gan tieši tēvzemiešu tieslietu ministrs Dzintars Rasnačs, pretēji daudzu uzskatiem, pēdējos gados paveicis krietni daudz, lai sakārtotu maksātnespējas nozari, tomēr darāmā ir nesalīdzināmi vairāk, lai apvienība tiktu vaļā no “maksātnespējas mafijas” atbalstītāju tēla. Tomēr tas ir jādara - Latvijas valsts labad.

Savulaik vēlētāji uzticības mandātu nacionāļiem piešķīra partijas “Visu Latvijai!” jauno ideālistu dēļ, cerībā, ka šie patriotiski noskaņotie jaunieši ar savu darbotiesgribu un neviltoto tēvzemes mīlestību iepludinās jaunas asinis sasmakušajā Latvijas politiskajā dīķī. Ne velti lielākā daļa veco tēvzemiešu tika izbalsoti un zaudēja savus mandātus par labu “Visu Latvijai!” jauniešiem. Tomēr pavisam bez “TB/LNNK” kolēģu politiskās pieredzes jaunie iztikt nespēja un tas diemžēl atstājis negatīvu ietekmi uz apvienības publisko tēlu. Tiesa, arī “Visu Latvijai!” zēni gadiem ejot zaudējuši daļu degsmes un ideālisma, kas tiem bija agrāk. Tomēr NA ir vienīgā, kas tik konsekventi aizstāv Latvijas un latviešu nacionālās intereses gandrīz visās dzīves jomās. Īpaši tas sakāms par demogrāfijas politiku un atbalstu ģimenēm, kur apvienība guvusi ievērojamus panākumus. Pati NA aprēķinājusi, ka tai izdevies sasniegt 80% mērķu, kurus tā izvirzīja savā iepriekšējo Saeimas vēlēšanu politiskajā programmā.

Šobrīd NA cīnās par izmaiņām Darba likumā, kas liegtu darba sludinājumos pieprasīt svešvalodu prasmes, ja tās nav pamatoti nepieciešamas darba pienākumu veikšanai. Ar to gan viss nav galā - ir jāpanāk reālu šādas diskriminācijas novēršanu, ļaujot prasīt konkrētas svešvalodas (krievu vai citas) zināšanas vien tad, ja uzņēmumam ir tiešas biznesa attiecības ar konkrēto valsti. Šīs netaisnības likvidēšana ir ārkārtīgi svarīga, lai izbeigtu tūkstošiem latviešu jauniešu, kas krievu valodu skolā nav mācījušies, diskrimināciju pēc valodas pazīmes pašu zemē. Apvienības programmā iekļauti solījumi nepieļaut piekāpšanos valodas un pilsonības jautājumos, atbalstīt mācības valsts valodā visos izglītības līmeņos, sākot ar bērnudārzu, veicināt Latvijas kā kultūras lielvalsts attīstību, sekmēt Latgales un latgaliešu kultūru, iestāties pret ES federalizāciju. Viss, ko atbalsta arī “Laikmeta zīmes”.

Jaunā Konservatīvā partija varētu būt tā, kas Saeimā kopā ar Nacionālo apvienību veido spēcīgu nacionāli konservatīvo bloku. Partijai ir diezgan laba programma, kurai grūti kur piesieties. Tomēr bažas rada līderu milzīgās ambīcijas. Ja ar Jāni Bordānu tik lielu problēmu nav, tad, piemēram, Juta Strīķe, kas pazīstama kā visai šerpa dāma, varētu sagādāt nopietnas galvassāpes. Atcerēsimies viņas gadiem ilgušo nespēju sastrādāties ar saviem KNAB priekšniekiem. Turklāt gan Strīķe, gan cits bijušais KNAB darbonis Jurašs pirmsvēlēšanu gaisotnē jau paspējuši sarunāt par citām iespējamās valdības koalīcijas partijām daudz negatīva, tostarp izgāzt samazgu spaini arī pār Nacionālās Apvienības galvu. Bet tieši šī partija varētu būt reālākais jaunkonservatoru sadarbības partneris Saeimā. Cerēsim, ka veselais saprāts tomēr ņems virsroku un JKP izvēlēsies darbu labēji konservatīvā valdībā, ja viņiem tāds tiks piedāvāts, nevis savu ambīciju dēļ paliks opozīcijā.

Kāds teiks - vēl jau ir partiju apvienība “Latviešu nacionālisti”. Jā, taču gribētos ticēt, ka mēs visi esam Latvijas patrioti, nevis lēti populisti. Lielākā daļa nacionālistu programmas neiztur kritiku. Tā vien šķiet, ka partijas mērķis ir iedomāta, utopiska Latvija, tālu no dzīves realitātes. Neapšaubām partijas biedru labos nodomus, taču realizēt visu, kas ierakstīts viņu programmā, nav iespējams. Nevar solīt lielas pensijas, algas, pabalstus un finansējumu atsevišķām nozarēm, vienlaikus krasi samazinot nodokļus vai pat dažām sabiedrības grupām tos atceļot vispār. Turklāt partijas kandidātu listē tikpat kā nav cilvēku, kam pietiktu potenciāla vadīt valsti. Taču vistrakākais nacionālistu programmā ir solījums ieviest Latvijā prezidentālu pārvaldes modeli, Saeimu pārtaisīt par divpartiju parlamentu un izstrādāt jaunu Satversmi. Šie soļi pilnībā noārdītu tās Latvijas Republikas pamatus, kuru mūsu valsts dibinātāji radīja 1918. - 1922.gadā. “Latviešu nacionālisti” - padomājiet, ko jūs gribat nodarīt savai valstij!

Vēl divas Saeimā jau pabijušas, bet līdz šim tikai opozīcijā sēdējušas partijas ir “No sirds Latvijai” un Latvijas Reģionu Apvienība. Reģionu Apvienība savulaik parlamentā iekļuva, pateicoties divām lokomotīvēm - Mārtiņam Bondaram un par politisko klaunu dēvētajam Artusam Kaimiņam. Tagad abi partiju pametuši un pieslējušies citiem politiskiem spēkiem. Šobrīd izteiktu harizmātisku līderu partijai nav, tomēr kā vēlēšanu apgabalu pirmie numuri pieteikta visai pieredzējusi komanda - Edvards Smiltēns, Juris Viļums, Inga Bite, Ieva Brante, Nellija Kleinberga. Partijas programma varētu interesēt tos, kas iestājas par visu Latvijas reģionu vienmērīgu attīstību. Apvienība arī sola OIK likvidēšanu elektroenerģijas tarifos, patēriņa kredītu maksimālo procentlikmju ierobežošanu, diferencētu PVN likmju ieviešanu dažādām preču grupām un citas visai saprātīgas lietas. Socioloģiskās aptaujas rāda, ka zināmas iespējas Reģionu Apvienībai iekļūt Saeimā varētu būt. Bet tā kā tās programma daudzos jautājumos ir centriski konservatīva, nepieciešamības gadījumā partija varētu būt labs centriski labējas valdības partneris.

Partijas “No sirds Latvijai” izredzes tikt Saeimā ir krietni mazākas. Lai gan partija sevi dēvē par konservatīvu un pat kristīgu (!?), vājo reitingu dēļ tā spiesta ķerties pie populistiskiem solījumiem. Kā visām populistu partijām, arī “NSL” sauklis ir - lielākas algas, pensijas un pabalstus, mazākus nodokļus. Partijas programmā ir arī vērā ņemami priekšlikumi, tomēr vājo punktu krietni vairāk. Turklāt partija pamatīgi sabojāja savu tēlu aizdomīgā finansējuma skandāla dēļ, kā arī partijas līderes Ingunas Sudrabas dīvaino attiecību dēļ gan ar Latvijas “oligarhiem”, gan Krievijas tautiešu politikas īstenotāju Latvijā Viktoru Gavrilovu, gan vairākiem Kremļa ideologiem. Atcerēsimies arī Sudrabas kundzes aizraušanos ar ezotēriku. Tas gan nenozīmē, ka partija būtu Krievijas interešu lobētāja, tomēr laikam jau pat pašu partijas biedri vairs netic “NSL” iespējai iekļūt Saeimā, jo liela daļa tās bijušo līderu pārbēguši uz citām partijām.

Mūžīgie opozicionāri partija “Saskaņa” arī ir ar pamatīgu Saeimas pieredzi. Visās pēdējās vēlēšanās tā ieguvusi visvairāk balsu, tomēr valdību nav spējusi izveidot, jo neviens politisks spēks nevēlas ar partiju sadarboties. Šobrīd “Saskaņa” radikāli mainījusi imidžu, no par prokrieviski uzskatīta politiska spēka kļūstot par sociāldemokrātiem, un, kā paši saka - vienīgo īsteni eiropeisko partiju Latvijā. Tā gan ir demagoģiska retorika, taču partija ļoti lepojas ar tās pilntiesīgu dalību Eiropas Sociālistu partijā PES. Mums gan šķiet, ka, uzzinot šo faktu, Latvijas un Eiropas sociāldemokrātu patriarham Bruno Kalniņam savā kapā bija jāapgriežas otrādi. Tik pēkšņai ideoloģiskai metamorfozei netic arī vairums politikas vērotāju.

Lai zvejotu latviešu balsis, “Saskaņa” deputātu kandidātu saraksta pirmajās pozīcijās izvirzījusi latviešus un ar partiju agrāk formāli nesaistītus cilvēkus, tomēr, ja aplūkojam visu viņu vēlēšanu listi kopumā, tad ieraugām, ka tie paši vecie vēži vien tajā ir. Lielākā daļa partijas biedru ir palikuši tie paši, partijas vadība tā pati, galu galā arī partijas elektorāts tas pats vecais. Un sponsori tie paši vecie. Grūti ticēt, ka visi šie cilvēki vienā mirklī pēkšņi atteikušies no sava pasaules uzskata un politiskajām simpātijām. Līgums ar Putina partiju “Vienotā Krievija” partijai ir beidzies, bet vai beigušās arī savstarpējās simpātijas? “Saskaņa” nevar atļauties neievērot savu krievu vēlētāju intereses, jo ar latviešu balsīm vien nepietiks, lai arī turpmāk viņi varētu palikt partija Nr.1. Tāpēc partijai nāksies politiski laipot starp Eiropas kreiso vērtībām un savu vēlētāju krieviski konservatīvo noskaņojumu.

“Saskaņas” premjera amata kandidāts ir Vjačeslavs Dombrovskis. Viņš ir labs ekonomists un viņa idejas nebūt nav peļamas, jautājums tikai - cik viņam atļaus tās īstenot. Partijas programma, kā jau sociāldemokrātiem pieklājas, ir nepārprotami sociāli ievirzīta, tomēr jāņem vērā, ka gan pašā partijā, gan tās finansētāju vidū ir ne mazums īsti kapitālistisku biznesa cilvēku, kam varētu būt pašiem savas intereses. Kā šīs divas ideoloģiski tik dažādās nometnes sadzīvos? Turklāt cerēt, ka pie varas nebijusī “Saskaņa” būs tā, kas Latvijai atnesīs jaunu, godīgāku politiku, ir mazākais naivi. “Saskaņa” jau ilgus gadus ir pie varas Rīgā, taču tieši viņu valdīšanas laikā Rīgas Dome un tās institūcijas piedzīvojušas neskaitāmus korupcijas skandālus. Aizdomīgi un superdārgi iepirkumi, kukuļi un citas nejēdzības - lūk, kāds ir “Saskaņas” zīmols rīdzinieku acīs. Vai Latvijas mērogā lietas tiks kārtotas citādāk?

Nevajag domāt, ka “Saskaņai” nonākot pie varas mēs visi jau nākamajā dienā runāsim krieviski. Nekā tamlīdzīga nebūs. Viss notiks klusi, lēnām un nemanāmi. Sākumā, ļoti ticams, “Saskaņa” fokusēsies tikai uz savas sociālās programmas īstenošanu, lai iegūtu tautas simpātijas, kā tas reiz jau notika Rīgā. Kad cilvēki būs iebaroti ar pabalstiem, pensiju pielikumiem un lielākām algām, pamazām tiks īstenota maigā kontrrevolūcija. Vienīgā valsts valoda joprojām paliks latviešu, taču krievu skolās mācības joprojām daļēji notiks krieviski. Lietvedība valsts iestādēs būs tikai valsts valodā, taču “cilvēcības un iejūtības vārdā” ierēdņiem vajadzēs prast sazināties arī krievu valodā. Paliksim ES dalībvalsts, taču, kad vajadzēs balsot par kārtējām sankcijām pret Krieviju, Latvija teiks stingru “nē”. Joprojām būsim arī NATO dalībvalsts, taču NATO karavīri Latvijā vairs nebūs vajadzīgi, jo ar Krieviju taču būs nodibinātas “labas un draudzīgas attiecības”. Tikai - par labām attiecībām ir jāmaksā, tāpēc aizmirstiet par jebkādu Krievijas kritizēšanu, lai ko tā darītu. Un tas viss sabiedrības saskaņas vārdā.

Tā pamazām mēs pazaudēsim visu, ko kā nacionāla valsts esam izcīnījuši. Ne Krievijas, ne Eiropas sociāldemokrātu, ne “Saskaņas” mērķis nav nacionāla Latvijas valsts. “Saskaņa” runā par sabiedrības vienošanu, taču redz šo vienotību nevis uz latviešu valodas un kultūras bāzes, bet daudzvalodu un daudzkultūru sabiedrības modelī. “Saskaņas” programma runā par trilingvālu apmācību visās Latvijas skolās. Gan latvieši, gan krievi mācīsies trijās valodās - latviešu, krievu un angļu. Tādejādi nevis krievu skolas pāries uz apmācību latviešu valodā, bet visiem latviešiem būs obligāti jāmācās krievu valoda. Sabiedrības vienotības vārdā mēs varētu iegūt arī jaunas svētku dienas - 9.maiju un pareizticīgo Ziemassvētkus. Vienlaikus ir gandrīz droši, ka valsts iestāžu darbiniekiem joprojām būs liegts apmeklēt leģionāru piemiņas pasākumus 16.martā. Sakiet - tik ļauni jau nebūs. Varbūt. Tomēr mēs būsim gatavi ticēt “Saskaņas” eiropeiskajām pārvērtībām vien tad, kad ieraudzīsim viņu darbus.

Uz Saeimu startē arī vairākas izteikti prokremliskas partijas. Pazīstamākā ir Latvijas Krievu Savienība. Tās līderi ar Tatjanu Ždanoku priekšgalā gadiem ilgi apspļaudījuši Latvijas valsti gan vietējā, gan starptautiskā mērogā. Agrāk, kad partija saucās “Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā”, tā mēģināja sevi pozicionēt kā aktīvu cilvēktiesību cīnītāju, bet tagad nu jau neslēpti pauž klaji nacionālistisku un impērisku ideoloģiju. Partijas programma runā par “vienotu Eiropu no Lisabonas līdz Vladivostokai, krievu valodas tiesību atjaunošana Latvijā visās dzīves jomās, automātisku Latvijas pilsonības piešķiršanu nepilsoņiem, aizsardzības budžeta samazināšanu un NATO spēku izvešanu no Latvijas, Latvijas Televīzijas, Radio un “Lattelecom” privatizēšanu (!), obligātu krievu valodas mācīšanu visās Latvijas skolās. Paldies Dievam, ka šis murgs nekad neīstenosies, jo reitingi rāda, ka LKS Saeimā neiekļūs. Tomēr, ja “Saskaņa” patiešām maina savu politisko virzienu, daļa ar šādām pārmaiņām neapmierināto krievvalodīgo var strauji radikalizēties un nākotnē pieslieties LKS.

Vēl tālāk no iespējas tikt Saeimā ir partiju apvienībai “Par alternatīvu”. Partijas moto - “Tikai muļķis nedraudzējas ar Krieviju”. Tas nozīmē visu sankciju atcelšanu pret šo valsti, ko partija pasludinājusi par savu prioritāti, valsts pārvaldes aparāta samazināšanu par 90% (!), pieprasījumu ES norakstīt (?) Latvijas ārējo parādu, bet ja nē - referendumu par izstāšanos no ES, Latvijas pārveidošanu par prezidentālu valsti, čekas troikai līdzīgu ātro tiesu izveidošanu, kas piespriestu nāves sodus, tostarp par ekonomiskiem noziegumiem, un citus “brīnumus”. Partijas redzējums gan ir stipri pretrunīgs. No vienas puses tiek runāts par izstāšanos no ES, tai pat laikā Latvijas ekonomikas izaugsmi saskatot Ķīnas uzņēmumu filiāļu atvēršanā, lai ražotu šeit dažādas ķīniešu preces un ar spiedogu “Ražots ES” pārdotu ES valstīs bez muitas nodevām. Gaužām neloģiski, turklāt šo rūpnīcu vajadzībām nāktos ievest tūkstošiem strādnieku, visticamāk tos pašus ķīniešus, jo Latvijā, kā zināms, trūkst darbaspēka.

“Par alternatīvu” redzamākā figūra ir valūtas maiņas kantoru “Marika” un radio “PIK FM” īpašnieks Jurijs Žuravļovs, kurš jau iepriekš bijis politikā un nemaz neslēpj, ka to dara sava biznesa interesēs. Savukārt padomju karaskolas absolvents Einārs Graudiņš ir biežs Kremļa kontrolēto Krievijas telekanālu viesis, kur regulāri apsūdz savu valsti visos nāves grēkos. Iepriekšējās vēlēšanās Graudiņš balotējās no Latvijas Krievu Savienības un kādā intervijā atzinis, ka mūžam paliks īsts padomju cilvēks. Bet pašpasludinātais antifašists Jānis Kuzins līdz šim izcēlies ar aktīvu “krievu pasaules” ideju propagandēšanu Latvijā un savulaik bijis cieši saistīts ar Tatjanas Ždanokas PCTVL. Un tomēr šī padomju nostaļģijas pārņemto politisko dinozauru kompānija nav kaunējusies savas partijas programmā ierakstīt no viņu mutes gluži vai zaimojošos vārdus: Par Latviju - suverēnu, dižu un varenu!

Lai cik dažādas būtu uz Saeimu startējušās partijas, gandrīz visas ir vienprātīgas jautājumā par ģimeni, atzīstot Satversmē ierakstīto definīciju par laulību starp vīrieti un sievieti kā vienīgo pieņemamo. Tāpat gandrīz visas ir pret Partnerattiecību likuma pieņemšanu, kurš pavērtu ceļu arī viendzimuma laulībām. Vienīgās divas partijas, kas to visu akceptē, ir jaunās neomarksistu un neoliberāļu partijas - “Progresīvie” un “Attīstībai/PAR”. Partija “Progresīvie” gan pretendē uz Skandināvijas tipa sociāldemokrātiskas partijas nišu, taču jāatceras, ka Ziemeļvalstīs ir arī visliberālākie uzskati morāles un tikumības jautājumos. Progresīvie ir šī pārspīlētā, postošā liberālisma klons Latvijā. Partijas priekšsēdis un premjera amata kandidāts Roberts Putnis savulaik bijis Sorosa finansētu nevalstisko organizāciju darbonis un publiski atzinis, ka ir “precējies” ar vīrieti.

Progresīvo deputātu kandidātu listē ir daudz jaunu, izglītotu cilvēku, arī viņu programmā ir daudz labu un īstenojamu ideju. Beidzot Latvijā parādījusies īsta eiropeiska sociāldemokrātu partija, par ko varētu priecāties, ja ne partijas nepieņemamā nostāja tikumības un vairākos nacionālajos jautājumos. Pirmsvēlēšanu debatēs Lielbritānijā Putnis izteicās, ka esot jāizbeidz visa tā ņemšanās ap tikumību, jo Latvijai vajadzīga dažādība. Varbūt tāpēc “Progresīvie” tik aktīvi piedalījās homoseksuāļu rīkotajā balagānā “Baltijas Praids 2018″. Viņi arī atbalsta ES federalizāciju, balsstiesību piešķiršanu nepilsoņiem pašvaldību vēlēšanās, nepilsoņu statusa pakāpenisku likvidēšanu (vai automātiski piešķirot pilsonību?). Bēdīgi, ka partijas biedru vidū ir “Samariešu apvienības” cilvēki, kuriem it kā vajadzētu atbalstīt kristīgās vērtības. Acīmredzot viņi uzķērušies uz “Progresīvo” sociālās programmas solījumiem. Ir skumji šajā kompānijā redzēt arī kādreizējo aktīvo trimdas darbinieku Māri Graudiņu.

Daudz skaidrāk neoliberālo politisko spārnu pārstāv sorosītu apvienība “Attīstībai/PAR”. Tajā ir krietns pulciņš ar Džordža Sorosa sponsorētām organizācijām agrāk saistītu cilvēku un visa veida “varavīkšņainās dažādības” piekritēju. Kaut vai bēdīgi slavenā homoseksuāļu aizstāve Ilze Viņķele ar vīru Juri, kurš izteicies, ka atbalsta ne vien Partnerattiecību likumu, bet arī viendzimuma laulības. To dēļ gan nāktos mainīt Satversmi, jo partijas vadītājs Daniels Pavļuts uzskata, ka tās 110.pants ir mākslīgi iebalsots. Pavļuts arī paudis, ka partija ratificēs Stambulas konvenciju tajā ietvertās dzimumu identitātes dažādības dēļ. Tas liek domāt par atbalstu genderismam - daudziem sociāliem dzimumiem. Ne velti pirmsvēlēšanu debatēs Lielbritānijā skandalozais “mācītājs” Māris Sants, kurš uz pasākumu bija ieradies kopā ar savu drauģeli, izteicās, ka viņam esot pilnīgi skaidrs, par ko balsot šajās vēlēšanās.

“Attīstībai/PAR” personāliju saraksts vispār ir dīvains. Tajā atrodami gan politiskie pārbēdzēji Mārtiņš Bondars, Artis Pabriks, Rihards Pīks un Modris Jaunups, kas agrāk pārstāvējuši visnotaļ labējas partijas, gan rūdītās sorosītes Inese Voika un Vita Tērauda, gan liberālais žurnālists Ainārs Dimants un bēdīgi slavenā skolotāja Iveta Ratinīka, kura kļuva populāra, liekot saviem skolēniem mācīties krievu lamuvārdu “bļaģ”, gan skandalozā seksromānu rakstniece Dace Rukšāne un lesbiete Evita Goša, gan it kā “kristieši” Mārtiņš Staķis un Laima Geikina, un pat afroamerikānis Džordžs Stīls. Un ekonomists Juris Pūce, kurš arī aktīvi lobē visa veida perverso tiesības. Skatoties uz šo jautro kompāniju, neviļus gribas teikt - īsta politiskā m….ba! Kas attiecas uz partijas programmu, tajā ir daudzi labu un īstenojamu lietu, taču viņu ideoloģija tikumības un morāles jautājumos, kā arī iestāšanās par ES federalizāciju, Latvijai kā nacionālai valstij un tradicionālo vērtību garantam nav pieņemama.

Partija “KPV LV”. Tā sauktā Artusa Kaimiņa partija radusies Kaimiņam pametot Reģionu Apvienības rindas. Par politisko šovmeni dēvēto Kaimiņu līdz nesenam laikam gan neviens neuztvēra īsti nopietni. Visi smējās par viņa izdarībām Saeimā, nemitīgi kacinot un izaicinot kolēģus no citām partijām, tomēr balsot par viņu nopietni negrasījās. Vēl pavasarī “KPV LV” reitings bija zem 5% barjeras. Bet vasaras sākumā kā uz pasūtījumu  KNAB veica kratīšanu Kaimiņa un citu partijas spices cilvēku īpašumos, pašu Artusu pat uz diennakti iespundējot tuptūzī. Šāda korupcijas apkarotāju rīcība vienā acumirklī padarīja Kaimiņu par ļaunās varas vajātu mocekli. Partijas reitingi sāka strauji kāpt un jau vasaras beigās tā ierindojās trešajā vietā partiju reitingu tabulās, kur atrodas joprojām.

Par visu šo epopeju varētu pasmieties, ja ne Kaimiņa paziņojums, ka partijai nav nekādu “sarkano līniju” un tā gatava sadarboties arī ar “Saskaņu”. Tā ir ļoti saprotama pozīcija, jo Kaimiņš paziņojis, ka pienācis laiks izmēzt “veco politiku” no Saeimas, bet “Saskaņa” pie varas nekad nav bijusi. Ņemot vērā lielo cilvēku skaitu, kas paziņojuši, ka vēlēšanās nepiedalīsies, procentuāli “Saskaņai” un “KPV LV” varētu izdoties izveidot vairākuma valdību. Tomēr ir viens “bet”. Kaimiņa eksplozīvā plosīšanās un mūžīgā citu kritizēšana var krist uz nerviem nebūt ne morāli šķīstajiem “Saskaņas” grandiem. Tas radītu konfliktu, turklāt “KPV LV” spice izteikusies, ka vispār neveidos nekādu partiju koalīciju, bet sadarbosies tikai ar atsevišķiem cilvēkiem no dažādām partijām. Tāpēc var gadīties, ka vajadzības gadījumā nobīdīts malā tiek pats Kaimiņš, jo aiz partijas stāv pavisam citi, daudz nopietnāki cilvēki.

Runa, protams, ir par Aldi Gobzemu - bijušo maksātnespējas administratoru, bet tagad advokātu, “KPV LV” pelēko kardinālu un partijas premjera amata kandidātu. Tieši viņš bīda visus galvenos procesus partijā. Par to liecina arī nesen publiskotās Gobzema un Kaimiņa telefona sarunas, kurās Gobzems mudina Artusu sadarboties ar jebkuru partiju, lai tikai tiktu pie varas. Uzskatīt, ka Gobzems iemiesos jaunu politiku, ir neizmērojams naivums. Gluži vienkārši viena ekonomiskā grupējuma intereses tiks aizstātas ar cita grupējuma interesēm. Artuss Kaimiņš, Atis Zakatistovs un Linda Liepiņa ir ideālisti, kuru izmanto pavisam citi spēki. Atcerēsimies advokāta Meroni Venstpils grupējuma lomu “KPV LV” finansēšanā, tāpat Kaimiņa finanšu mahinācijas, par kurām notiek izmeklēšana. Ņemot to visu vērā, Latvijas politikā kaut kas varētu mainīties vien ārēji, bet ne dziļākajā būtībā, ja partija nonāktu pie varas.

Atliek trīs sīkpartijas, kuru reitingi neļauj tām cerēt iekļūt Saeimā. Nopietnākā ir partiju apvienība “SGK”, kurā apvienojušās Latvijas Sociāldemokrātiskā strādnieku partija, Kristīgi demokrātiskā savienība un partija “Gods kalpot mūsu Latvijai”. Dīvains savienojums, ja ņem vērā, ka sociāldemokrāti tradicionāli pārstāv kreiso politisko flangu, bet kristīgie demokrāti - labēji konservatīvo. Ja vēl “Gods kalpot mūsu Latvijai” uzskatām par centristiem, tad kokteilis sanāk visai pamatīgs. Iespējams, tieši šī ideoloģiskā nenoteiktība neļauj apvienībai iegūt lielāku vēlētāju uzticību. Partija sevi pozicionē kā reizē nacionālu, sociāli atbildīgu un kristīgās vērtībās balstītu. Saeimā sola nesadarboties ar Krievu Savienību un “Saskaņu”, kaut, piemēram, “Gods kalpot mūsu Latvijai” mātes partija “Gods kalpot Rīgai” Rīgas Domē to dara jau daudzus gadus.

Latvijas Centriskā partija. Lai jūs nepieviļ nosaukums - partija ir partiju apvienības “Par Alternatīvu” klons. Abu partiju līderi savulaik darbojušies vienā partijā, arī simbolika teju vienāda. Viens no centristu līderiem Edvīns Puķe iepriekšējās vēlēšanās balotējās no Krievu Savienības saraksta un savulaik bijis pazīstams kā Putina motociklistu bandas “Nakts Vilki” Latvijas nodaļas aktīvists. Partijas programmā var atrast tādas pērles kā Latvijas pārveide prezidentālā republikā, atteikšanās no dalības militāros blokos (lasi - NATO),  neiejaukšanās citu valstu iekšējās lietās (lasi - nekritizēt Krieviju), valsts uzņēmumu atjaunošana. Īpašs sveiciens kristiešiem - aizliegums popularizēt “sektantiskas ideoloģijas un uzskatus” sabiedriskās vietās, kas nozīmē pilnīgu publiskas evaņģelizācijas aizliegumu.

Savukārt Rīcības partijas ideoloģijā saskatāma “krievu pasaules” ietekme un Latvijas krievvalodīgo domāšanas veids, kas stipri līdzīgs Putina Krievijas ideoloģiskajām nostādnēm. Latvijas pilsonības piešķiršana visiem nepilsoņiem, tautas vēlēts prezidents, atteikšanās no “postošajām sankcijām” pret Krieviju, kuras novedušas tautu līdz nabadzībai (!?), vienkāršots vīzu režīms un robežu šķērsošana (laikam domāta robeža ar Krieviju), un visu populistu centrālais sauklis - mazāki nodokļi, lielākas algas, pensijas un pabalsti. Tiesa, partijai, tāpat kā iepriekš minētajiem centristiem, reitings ir vien statistiskās kļūdas robežās - faktiski “0″.

****

Kāds ir secinājums? Ka Latvijas politiskajā spektrā šobrīd nav nevainojamu partiju vai kristālšķīstu politiķu. Nācijas glābēja lomu šajās vēlēšanās droši vien spēlēs Kaimiņš ar savu “LPV LV”, gluži kā savulaik Zīgerists, Einārs Repše ar “Jauno laiku” vai Valdis Zatlers ar Reformu partiju. Ar ko tas viss beidzās, mēs labi atceramies. Nedomāju, ka jaunie politiskie spēki, ja tiks ievēlēti 13.Saeimā un spēs izveidot valdību, būtiski mainīs Latvijas politisko vidi. Kaut kādas pārmaiņas jau būs, jo jauna slota tīri slauka, tomēr saknē, dziļākajā būtībā viss paliks pa vecam. Cik cilvēku aizvadītajos gados ir gājuši politikā ar viscēlākajiem nodomiem, bet kas no tā sanācis? Nav iespējamas pārmaiņas ne partijās, ne sabiedrībā, ja nemainās paši cilvēki. Bet, kurš ir tas, kas spēj izmainīt cilvēka savtīgo dabu?

Tāpēc īpaši vēršamies pie kristiešiem, kas saprot, ka patiesas pārmaiņas cilvēkā var notikt tikai tad, ja viņš sastopas ar Kristu. Kristus ir tas, kurš pārmaina cilvēkus. Tikai izmainīti cilvēki spēj mainīt vidi sev apkārt, tostarp politisko vidi. Šobrīd deputātu kandidātu sarakstā tikpat kā nav kristiešu. Daži ir, bet tie, kas bijuši iepriekš, bieži vien tikuši izstumti vai paši aizgājuši no politikas, tā sauktās partijas disciplīnas dēļ nespējot īstenot savas ieceres. Vien Inga Bite šobrīd vēl cīnās Saeimā. Tas, ko mēs kā kristieši varam darīt un kas mums jādara - lūgt par savu valsti un tās vadītājiem. Ne tikai par tiem, kas mums patīk, bet jo vairāk par tiem, kas nepatīk. Tikai Dievs spēj izmainīt šo cilvēku sirdis, domāšanu, un likt rīkoties citādāk. Bībele mūs nepārprotami aicina lūgt par valdniekiem un vadītājiem. Darīsim to, jo katram mūsu izteiktajam vārdam ir milzu nozīme garīgajā pasaulē. Ar savu muti mēs varam vai nu svētīt, vai atnest lāstu savai zemei. Atcerēsimies to ik reizi, kad veram muti, lai kritizētu un tiesātu.

Bet, ja jau nav lielu izredžu uz būtiskām pārmaiņām, varbūt tad vispār nepiedalīties vēlēšanās? Ja vien jūtam kaut kripatiņu atbildības par savas valsts nākotni, ir jāpiedalās. Šobrīd vēl ir liels neizlēmušo skaits, tomēr aptaujas liecina, ka nākamā Saeima varētu būt ļoti sadrumstalota. Iespējams scenārijs, ka neviena politiskā virziena koalīcijai nepietiek balsu, lai izveidotu vairākuma valdību. Tas savukārt var novest pie politiskas krīzes vai pat atkārtotām vēlēšanām. Tāpēc vēlēt noteikti jāiet. Mūsu padoms - lai par kādu partiju jūs balsotu, pievelciet plusiņu tikai tiem, par kuriem esat cieši pārliecināti - viņi ir gatavi strādāt tautas labā. Bez žēlastības svītrojiet visus, par kuriem ir kaut mazākās šaubas vai kurus nepazīstat. Varbūt tā mums izdosies ievēlēt kaut nedaudz labāku Saeimu. Apsveriet rūpīgi, par kādu partiju balsot - emocijas vai vienkārši protesta balsojums nav labākais veids kā paust savu viedokli. Rīkosimies atbildīgi, lai neciestu Latvijas valsts, mums ievēlot nepareizos tautas priekšstāvjus.

Kā daudzus gadus, arī šajās vēlēšanās “Laikmeta zīmju” izvēle būs Nacionālā Apvienība. Kāpēc? Tāpēc, ka Saeimā ļoti nepieciešams ideoloģisks līdzsvars - vismaz viens politisks spēks, kas stingri iestātos par latviešu tautas, mūsu valodas un kultūras interešu aizstāvību, par ģimenes vērtībām, kas neļautu šīs vērtības mīdīt kājām ne prokrieviskām partijām, ne sorosītu neoliberāļiem. Apvienību ir par ko kritizēt, taču tā pagaidām ir vienīgā partiju apvienība, kas tik konsekventi pārstāv gan nacionālās, gan tradicionālās un konservatīvās vērtības. Mēs būtu ļoti apbēdināti, ja liberāļiem izdotos iegūt kaut mazāko teikšanu jaunajā Saeimā, vai arī “Saskaņai” ar “KPV LV” izveidot valdību. Mēs esam par pārmaiņām, taču uzskatām, ka tādas spējīgi īstenot tikai sirdī patiesi izmainīti cilvēki, nevis kārtējie politiskie mesijas. Mēs negribam, lai Latvijas valstī tās simtgadē pie lēmējvaras nonāktu ne sarkanie, ne zilie, ne lēti populisti, aiz kuriem slēpjas pavisam citu interešu vadīti cilvēki. Tāpēc mēs uzskatām, ka nacionāļiem jābūt šai balansa svirai Latvijas parlamentā. Dievs, svētī mūsu Latviju!

Līdzīgie raksti:

Nekas nav atrasts