Laikmeta zīmes

Jau labu laiku kristīgā Baznīca un vairākas sabiedriskās organizācijas cenšas brīdināt Latvijas sabiedrību, ka agri vai vēlu arī mums mēģinās uzspiest dažādas jaunas ideoloģijas, kuras attīstītajās Rietumvalstīs tiek uzskatītas par “demokrātijas sasniegumiem”, bet zemēs, kur vēl saglabājusies gadsimtiem veidotā tautas dzīvesziņa - par ģimenes pamatus un sabiedrību graujošu pseidokultūru. Tie ir gan mēģinājumi homoseksuālismu padarīt par normu un viendzimuma “laulību” legalizācija, gan bērnu agrīna seksualizācija un juvenālās justīcijas pārmērības, gan genderisma ideju izplatīšanās. Visu šo ideoloģiju slēptais mērķis ir uzbrukums tradicionālajai ģimenei kā sabiedrības un nacionālas valsts pamatu pamatam.

Organizācijas un politiskās partijas, kas lobē šīs ideoloģijas, visiem spēkiem cenšas noniecināt un marginalizēt gan nevalstiskās organizācijas, kas ceļ trauksmi par šo postošo tendenču izplatīšanos, gan pašas problēmas nozīmīgumu, apgalvojot, ka bažām nav pamata, bet cilvēki, kas pret šīm tendencēm iebilst, ir ksenofobiski konservatori, kuri lieki ceļ paniku vai pat melo sabiedrībai. Arī “Laikmeta zīmes” ir rakstījušas par dažām no šīm problēmām (populārākos rakstus lasiet ŠEIT, ŠEIT un ŠEIT). Pēdējās mūsu publikācijas par šo tēmu bija tieši par genderisma ideoloģiju, kuru mūsu zemē mēģina ieviest Stambulas konvencijas aizsegā (lasiet ŠEIT un ŠEIT). Un arī mums tiek pārmesta melošana un krāsu sabiezināšana, jo nekā sabiedrībai bīstama šai konvencijā neesot.

Rūpīgi neiedziļinoties visās konvencijas satura niansēs, pirmajā mirklī tā arī varētu šķist, jo visas šīs jaunās ideoloģijas un organizācijas, kas aiz tām stāv, maskējas aiz cilvēktiesību aizstāvju un cīnītāju pret diskrimināciju izkārtnes. Ciniski sagrozot cilvēktiesību un diskriminācijas jēdzienu patieso būtību, perversiju lobijs piešķir tiem pilnīgi jaunu, agrāk nekad nebijušu jēgu, par kādu vēl tikai pirms gadiem trīsdesmit četrdesmit šādā kontekstā neviens pat iedomāties nespēja. Patiesībā tam, ko šie cilvēki un organizācijas cenšas panākt, nav nekāda sakara ar cilvēktiesībām to klasiskajā izpratnē, bet gan ar dažādu sabiedrības netikumu legalizēšanu, padarot tos morāli un juridiski akceptējamus.

“Laikmeta zīmēm” ir arī pārmests par dažiem faktiem no Rietumvalstu dzīves, kurus savulaik esam publicējuši, jo nekas tāds šajās zemēs nenotiekot. Tajā pašā laikā citi cilvēki no tām pašām valstīm raksta, ka viss ir tieši tā, kā mēs to aprakstām. Acīmredzot pieredzes mēdz būt dažādas, taču kopējā virzība ir acīmredzama. Tāpēc bijām patiesi iepriecināti, ka Latvijas Televīzijas 2018.gada 8.oktobra raidījumā “Aizliegtais paņēmiens” sabiedrībai bija iespēja pašai pārliecināties, kā genderisma ideoloģija dzimumlīdztiesības aizsegā jau no bērnudārza vecuma tiek iepotēta zviedru bērnu galvās. Iespējams, pēc šī raidījuma daļai sabiedrības, kas līdz šim uz ģimenes aizstāvju brīdinājumiem raudzījās ar skepsi, atvērsies acis un viņi ieraudzīs, kādu murgu mums gatavo neoliberāļu ideologi.

Lai noskaidrotu, ko īsti nozīmē Zviedrijas valsts politika skolot bērnus dzimumneitrāli, “Aizliegtais paņēmiens” žurnālisti devās uz Stokholmu, kur apmeklēja bērnudārzu “Jūrnieku pirmsskola” galvaspilsētas dienvidu daļā. Ar jūrniekiem gan tam nav nekāda sakara, taču šeit, tāpat kā lielākajā daļā pirmsskolas izglītības iestāžu Zviedrijā, tiek īstenota gender neutral jeb dzimumu vienlīdzības politika. Zviedrija un citas Ziemeļvalstis nav apstājušās tikai pie likumiem, kas aizliedz diskrimināciju dzimuma dēļ politiskajā, sociālajā vai nodarbinātības sfērā, bet gājušas vēl tālāk, apņemoties nojaukt visus tradicionālos stereotipus un pieņēmumus, ar ko šo valstuprāt tiek apzīmogoti dzimumi. Oficiāli deklarētais mērķis ir “pilnībā izskaust diskrimināciju, seksismu un dzimumu stereotipus”.

Dzimumu līdztiesības princips Zviedrijas skolās un bērnudārzos likumdošanā pirmoreiz tika nostiprināts 1998.gadā. 2011.gadā spēkā stājās jauns Izglītības likums, kurš nosaka, ka izglītības iestādēs jādekonstruē visas dzimumu lomas. Kā tieši to darīt, ir katras skolas atbildība, bet kopējā vadlīnija definēta šādi: “Pirmsskolām jāpretojas tradicionālajiem dzimumu modeļiem“. 2012.gadā zviedru valodā līdzās personu vietniekvārdiem “viņš” (han) un “viņa” (hon) tika ieviests dzimumneitrāls vietniekvārds “hen“. “Jūrnieku pirmsskolas” metodiķes Elisas Storesunnas uzdevums ir rūpīgi novērot gan bērnus, gan skolotājus, gan bērnu vecākus, lai jau laikus izķertu visus “dzimumu diskriminācijas” gadījumus. Par audzinātāju primāro uzdevumu viņa teic: “Mēs mēģinām mainīt domāšanas pamatus“.

“Hen viņ’ zin’, kas šis par dzimumu?!” - spiesti raustīt plecus zviedri,
publiskajā telpā sastopoties ar šo dzimumneitrālo personas apzīmējumu.

Kā notiek šāda izķeršana un kas zviedru valdības uzskatā ir “dzimumu diskriminācija”? Stereotipi, kurus jāravē, esot atliku likām. Piemēram, meitenēm jābūt jaukām, piemīlīgām, glīti ģērbtām - te šāds uzskats tiek cītīgi ravēts. Kad vienā no grupiņām trīs meitenes pēkšņi sāka runāt par glītu apģērbu, audzinātājas kļuva uzmanīgas, vai tikai viņas nav pieņēmušas šādu modeli kā normu. Reaģēts tika zibenīgi. Iknedēļas vēstulē vecākiem tika aizrādīts, ka meitenes pārāk daudz runā par drēbēm. Reizi gadā ar bērnu vecākiem notiek arī individuālas pārrunas, kurās tiek izrunāti visi dzimumu skaroši jautājumi un vecākiem ieteikts kritiskāk izturēties pret sabiedrībā pieņemtajām dzimumu normām.

Kam vēl zviedri pievērš uzmanību dzimumneitrālā audzināšanā? Rotaļlietām, kas bērnudārzos pārsvarā arī ir neitrālas. Bērniem, kas izrāda interesi par tradicionālajām rotaļlietām, pedagogi pievērš pastiprinātu uzmanību. Ja kāda meitene uzstāj, ka viņai vajag lelles, audzinātājām jāanalizē, kāpēc tā. Viena no bērnudārza audzinātājām žurnālistei atzīst: “Mēs nedrīkstam viņām vienkārši dot lelles un teikt - tā bija viņu izvēle. Mums ir jāiesaistās kā skolotājām. Ar rotaļlietām jābūt uzmanīgiem.” Patiešām, vai nav dīvaini - meitenes grib spēlēties ar lellēm! Kur tas redzēts?! Gluži tāpat notiek, ja kāds puika grib rotaļāties ar mašīnām. Taču, kad meitenes sadomā spēlēties ar mašīnītēm, bet puikas ar lellēm - tad viss ir labākajā kārtībā, tad “dzimumu diskriminācija” ir novērsta. Absurds!

Šādas dzimumneitrālas lelles ir ļoti populāras zviedru pirmsskolas iestādēs.
Nezin gan, kas ir sliktāk - lelle bez dzimumpazīmēm vai vīriešu un sieviešu dzimumorgāni
mīksto rotaļļietu veidolā, ar kādām bērni spēlējas seksuālās audzināšanas stundās.

Arī šķietami klasiskās vērtības - bērnu grāmatas par Pelnrušķīti, princesēm rozā kleitās un drosmīgiem prinčiem “Jūrnieku pirmsskolā” sauc par vecmodīgām. Bez skolotājas komentāriem tās šeit nav atļauts lasīt. Audzinātājas teic: “Ir ļoti svarīgi, ka viņi izvēlas tādas grāmatas, kas nesaka, ka tikai puikas ir stipri. Ja arī viņi izvēlas pasaku grāmatas, mēs tās bērniem lasām ar paskaidrojumiem, lai viņi šādu dzimumu lomu sadalījumu neuzskatītu par normu.” Bet kas gan tur tik slikts, ja puikas sevi sajūt kā vīriešus, bet meitenes grib būt princeses rozā kleitās? Kāpēc ar varu jāmaina bērnu dabīgā dzimumidentitāte, kas viņos ielikta no Radītāja? Uz šiem jautājumiem skaidras atbildes nav.

Ja grāmatas par prinčiem un princesēm ir vecmodīgas, kādas tad Zviedrijā tiek uzskatītas par modernām? Piemēram, izdevniecība “Olika” izdevusi grāmatu par meiteni futbolisti. Nav nekā briesmīga. Ir grāmata, kur Ziemassvētku vecīša ādaskrāsa zīmēta tumša. Mazliet dīvaini Eiropas ziemeļiem, tomēr principā arī nekā nosodāma. Taču ir arī grāmata par Konrādu, kuram patīk valkāt kleitas. Bez tam visās izdevniecības grāmatās netiek lietoti jēdzieni “viņš” un “viņa”, bet neitrālais hen. Izdevniecības vadītāja Marija Tomičica teic: “Protams, ir cilvēki, kas ir vairāk konservatīvi un pret to iebilst. Viņi saka: kāpēc meitenes nevar būt vienkārši meitenes un puikas nevar būt puikas? Taču viņi nepadomā, ka šādi stereotipi radušies ļoti sen un tos vajadzētu pārskatīt.” Kāpēc? Atbildes atkal nav.

Genderisma ideju propagandētāja Zviedrijā, bērnu grāmatu izdevniecības “Olika” vadītāja Marija Tomičica un viņas izdotās grāmatas par puikām, kas valkā kleitas, un meitenēm, kas sit futeni.

Un zviedru pedagogi, valdības mudināti un atbalstīti, tad nu arī pārskata “dzimumu aizspriedumus”, kā viņiem tas šķiet pareizi. Vecākiem tiek ieteikts, lai bērnu apģērbam un matu griezumam netiktu piešķirtas dzimumu atšķirības. Pie tā, ka meitenēm var būt īsi mati un zēniem gari, esam pieraduši arī Latvijā, taču “Jūrnieku pirmsskolā” daļa zēnu valkā kleitas un tas šeit tiek īpaši veicināts. Zviedru bērnudārzos šī prakse ir ierasta visās vecuma grupās. Ja kāds bērns no tradicionālu uzskatu ģimenes saka, ka puikas nevar vilkt kleitas, audzinātājas atbild: “Bet kā tad ar tavu draugu? Viņš taču velk…” Un, ja tavs draugs velk, kāpēc tu ne? Pamēģini, varbūt iepatiksies! Varbūt atklāsi, ka patiesībā iekšēji jūties kā meitene! Tā mērķtiecīgi ar valsts tiešu atbalstu tiek čakarēti zviedru jaunās paaudzes prāti.

Pārprastas dzimumu līdztiesības vārdā genderisma ideologi
pakļauj bērnu psihi postošām dzimumidentitātes maiņu spēlēm.

Kā šādu valsts politiku uztver vienkāršie zviedri? Par to, ka dzimumu līdztiesībai jābūt, lielu domstarpību nav, taču ir jautājums, vai dzimumu lomas patiešām jāmaina un tas jādara ar valsts iejaukšanos, apzināti un mērķtiecīgi? Te nu viedokļi atšķiras. Ir vecāki, kas atbalsta valsts politiku, tomēr daudzi to uzskata par pārāk radikālu. Citi domā, ka jo mazāk valsts iejauksies viņu bērnu audzināšanā, jo labāk. Pirmsskolas skolotājiem pirmkārt būtu jāstrādā bērnu labā nevis piespiedu kārtā jādara tas, ko nosaka valdības rīkojumi. Diemžēl kurss uz gender ideoloģijas ieviešanu Zviedrijā ir nosprausts un tiek konsekventi īstenots. Agri vai vēlu vecākus piespiedīs pakļauties šai politikai, jo tā tiek īstenota ne vien Zviedrijā, bet visās Ziemeļvalstīs, Lielbritānijā, ASV un daudzās citās zemēs.

Zviedru sabiedrībā valda arī bažas, vai šāda politika neradīs nevēlamas blaknes bērnu psihē. Psiholoģe Ingvilda Sēgersama norāda, ka trūkst pētījumu, kā šāda aktīva dzimumu lomu nolīdzināšana agrīnā vecumā var atsaukties uz bērnu vēlāk. Tas, ka meitene spēlē futbolu, nav problēma, tāpat kā tas, ja puika spēlējas ar lellēm. Problēma ir jautājumā, kas bērniem tiek nodarīts dziļākā līmenī. Un šajā jomā nav zinātnisku pētījumu, jo tādus būtu ļoti grūti veikt, neņemot vērā bioloģisko aspektu jeb faktiskā bērnu dzimuma ietekmi uz viņa personību. Ja pieaugušie komunikācijā ar bērniem nemitīgi uztrauksies par to, ka varbūt nevajadzētu puiku saukt par puiku, jo viņš, iespējams, grib būt meitene, tas radīs bērniem ļoti mulsinošus apstākļus un nedrošību par savu identitāti.

Genderisma ideologu mākslīgi konstruētie sociālie dzimumi un Zviedrijas valdības uzspiestā dzimumneitralitāte rada zviedru bērnu prātos mulsumu un nedrošību par savu identitāti.

Psiholoģe iebilst arī pret to, ka mūsdienās arvien vairāk zviedru savus bērnus jau agrīnā vecumā uztic pirmsskolas izglītības iestādēm. Uz to vecākus spiež darba tirgus un valsts šādu situāciju stimulē. Taču bērnam līdz trīs gadu vecumam nav lielākas vajadzības, kā būt kopā ar saviem vecākiem. Šajā vecumā bērns ir viegli ievainojams un viņa emocionālā attīstība ir izšķiroša. Aprūpes iestādēs, silītēs un bērnudārzos, kur bērni sadalīti grupās, viņi ne vienmēr šo emocionālo saiti saņem. Bet, ja bērns to nesaņem pirmajos trīs dzīves gados, vēlāk viņam būs grūtības uzveikt stresu, uzturēt attiecības ar cilvēkiem, pieskarties citiem, var rasties problēmas ar uzvedību, parādīties agresivitāte.

Noskatoties “Aizliegtā paņēmiena” sižetu, rodas viens vienīgs jautājums - kas gan noticis ar demokrātisko Eiropu? Un vai tas, kas šodien tur notiek, vairs vispār saucams par demokrātiju? No bērnudārza darbinieku mutes nemitīgi skanēja izteicieni “dekonstruēt”, “pretoties”, “izravēt”, “izķert”, “nav atļauts”. Palika iespaids, ka bērnu domas un rīcība šeit nemitīgi tiek kontrolētas, kaut pirmajā mirklī tas nav tik ļoti pamanāms. Un viss ar vienu mērķi - mākslīgi izmainīt bērnu priekšstatus par dabisko dzimumu identitāti! Arī bērnu vecāki ir pakļauti šim teroram. Zināmi gadījumi, kad tradicionālu uzskatu vecāki tikuši brīdināti, ka viņi kavē savu bērnu attīstību, neļaujot tiem iesaistīties dažādos dzimumidentitāti mainošos pasākumos. Vēl trakāk - dažos gadījumos šādiem vecākiem pat tikušas ierobežotas vecāku tiesības. Vecāku tiesību ierobežošana uzskatu dēļ! Vai tā ir demokrātija?

Pastāv viedoklis, ka šodien Rietumu demokrātisko pasauli pārņēmusi jauna - perverso ideoloģiju diktatūra. Par cilvēkiem, kas to saka, smejas, ņirgājas, sauc par reliģiskiem fanātiķiem un fašistiem. Tomēr viņu brīdinājums ir vērā ņemams. Aiz ārējas demokrātijas un labklājības maskas Rietumu pasaulē arvien vairāk vērojamas pavisam nedemokrātiskas izpausmes, kas nereti iegūst likuma spēku. Vārda brīvība - dažās Rietumu zemēs tāda vairs reāli nepastāv, jo par atsevišķiem tematiem tur nav atļauts publiski izteikt citu viedokli, kā vien oficiāli noteikto. Pretējā gadījumā cilvēks var nonākt cietumā. Piemēram, zviedru mācītāju Oki Grēnu, kurš publiskā dievkalpojumā nolasīja Bībeles tekstu, kas nosoda homoseksuālismu, iemeta cietumā uz pusgadu par “naida kurināšanu”. Cietumā par Bībeles lasīšanu! Tikai starptautiskā spiediena dēļ Zviedrijas varas iestādēm nācās mācītāju atbrīvot.

Rietumu demokrātijās šodien agresīvs mazākums diktē noteikumus vairākumam. Par cilvēktiesībām tiek pasludinātas lietas, kas tādas nekad nav bijušas, un šis viedoklis tiek nostiprināts valstu likumdošanā. Cilvēki, pat ja nepiekrīt šādam diktātam, baidās skaļi protestēt, jo negrib tikt apvainoti ksenofobijā, homofobijā, tumsonībā un citos “totalitārisma grēkos”. Komentārā sabiedrisko mediju portālā “LSM” skatītāja Ilze Grīna raksta: “ASV, Kanādā un Lielbritānijā par šo jau gadiem ir diskusijas. Kanāda pieņēma likumu (Bill C16), kas nosaka, ka dzimumneitrālu personvārdu neizmantošana ir vardarbība un krimināli sodāma. Tas nozīmē, ka Kanādā vairs nevar izmantot vārdus “viņš” vai “viņa”, lai apzīmētu bioloģisku realitāti, ja otra persona to nevēlas. Augstskolu pasniedzēji, kuri atsakās izmantot dzimumneitrālos personvārdus, tiek atlaisti un publiski nomelnoti. Visā pasaulē brīvā runa tiek kriminalizēta, ja citas personas to uztver par aizskarošu.” Piebildīsim arī, ka daudzās zemēs bērna dzimšanas apliecībā nu vairs neraksta “tēvs” un “māte”, bet gan “vecāks Nr.1″ un “vecāks Nr.2″.

Bet kā ir Latvijā? Der atgādināt, ka 2012.gadā ar Labklājības ministrijas un Ziemeļvalstu Ministru padomes atbalstu klajā nāca grāmatiņas “Diena, kad Kārlis bija Karlīna” un “Diena, kad Rūta bija Rihards”, kā arī pedagogiem domāts metodiskais materiāls “Pirmsskolas, kurās ir vieta PepijPrinčiem un PirātPrincesēm”, kas bija tiešs mēģinājums ieviest Latvijā Ziemeļvalstu dzimumneitrālās audzināšanas politiku (lasiet ŠEIT). Latvijas sabiedrībā tas izsauca plašus protestus. Atsevišķas nevalstiskās organizācijas griezās pie Tiesībsarga, norādot, ka šādas literatūras izplatīšana apdraud valsts pamatus un tās nākotni. Tiesībsargs izskatīja jautājumu un… aicināja necelt paniku. Atkal tā pati vecā dziesma - neceliet paniku, Latvijas sabiedrībai nekādas briesmas nedraud. Bet vai tā ir?

Savulaik Labklājības ministrijas izdotās bērnu grāmatiņas ar divdomīgiem
dzimummaiņu rosinošiem nosaukumiem un metodiskais materiāls skolotājiem
daudziem lika uzdot jautājumu: “Viņķeles kundze, kas jūs patiesībā esat?”

Tolaik viss tā arī noklusa. Viņķeles resora izdotās grāmatiņas tika noliktas malā, jo sabiedrības protesti bija pārāk skaļi. Taču nekas nav beidzies. Cilvēki, kuriem gender ideoloģija šķiet laba un atbalstāma, šīs grāmatiņas ir rūpīgi saglabājuši un gatavi atkal likt lietā. Par to liecina kādas mātes stāsts, kurai vienā no bērnudārziem tepat Latvijā likts parakstīt papīru, ka viņai nav iebildumu, ja viņas bērnam reizi gadā bērnudārzā būs jāierodas pretējā dzimuma drēbēs. Un šis nav vienīgais gadījums - par dažādām rotaļām un svētkiem, kur bērniem jāģērbjas pretējā dzimuma drēbēs, Latvijas bērnudārzos dzirdēts jau iepriekš. Vecāku viedoklis par šādu “transvestītu šovu” bieži vien netiek prasīts, bet ja vecāki iebilst post factum, viņiem jāuzklausa pārmetumi par pārmērīgu konservatīvismu.

Pēc sižeta parādīšanas uz diskusiju “Aizliegtā paņēmiena” studijā bija aicināti cilvēki, kuriem it kā vajadzēja pārstāvēt visu uzskatu spektru - no sociālantropologa un profesora Roberts Ķīļa, kurš atklāti pauda atbalstu genderisma idejām, līdz režisorei un producentei Žaklīnai Cinovskai, kura pārstāvēja skeptiķu nometni. Sižeta autore Olga Dragiļeva un raidījuma vadītājs Guntis Bojārs centās palikt neitrāli, kaut Dragiļeva ik pa brīdim tomēr sliecās aizstāvēt zviedru valdības pozīciju. Mums gan būtu gribējies, lai diskusijā piedalītos cilvēki no organizācijām, kas ikdienā strādā ar ģimenes aizstāvības jautājumiem, tostarp labi pārzina genderisma idejas. Tieši viņi vislabāk varētu argumentēti izstāstīt, kāpēc šāda ideoloģija tradicionālai sabiedrībai un nacionālai valstij ir tik bīstama un nepieņemama.

Diemžēl, kā par šiem jautājumiem runājot nereti mēdz notikt, arī “Aizliegtā paņēmiena” diskusija fokusējās galvenokārt uz dzimumu līdztiesības problēmu, gandrīz nemaz nepieskaroties daudz būtiskākam jautājumam par bērnu “smadzeņu skalošanu” izglītības iestādēs. Iespējams, ka tādi stereotipi, kā “meitenes nekāpj kokos” vai “puikas neraud”, patiešām būtu jāizskauž, tomēr, vai tāpēc zēniem jāliek valkāt kleitas? Ko pozitīvu šāda audzināšana, kas uzspiesta ar likuma varu, dod valstij? Kā diskusijā teica Žaklīna Cinovska: “Zviedrija ir izdomājusi problēmu, kāda nemaz neeksistē. Aizliegt bērnam kaut ko skatīties, aizliegt domāt, uzspiest kādu ideoloģiju - tas ir šokējoši! Es nesaprotu, kāpēc pasaules (Dieva noteikta - Red.) kārtība ar vīrieti un sievieti tiek saukta par stereotipu?” Pavisam vienkārši - jo pasaule Dievu ir atmetusi, lai varētu netraucēti dzīvot grēkos, baudās un kārībās.

Jautājums nav par dzimumu vienlīdzību vai diskrimināciju uz dzimuma pamata. Neviens taču Latvijā nav pret tiesībām vēlēt un tikt ievēlētam neatkarīgi no dzimuma. Neviens neapspriež tiesības jebkura dzimuma personai ieņemt vadošus amatus. Iespējams, mums vēl ir problēmas ar to, lai par vienādi paveiktu darbu cilvēki saņemtu vienādu atalgojumu neatkarīgi no dzimuma, tāpat ar tēvu aktīvāku iesaistīšanos savu bērnu audzināšanā, taču šīs problēmas ir atrisināmas un par tām sabiedrībā nav lielu strīdu. Iebildes ir par to, ka cilvēktiesību un dzimuma līdztiesības aizsegā mums mēģina uzspiest absolūti nepieņemamas ideoloģijas. Seksuālo perversiju padarīšana par normu, viendzimuma laulību legalizēšana, bērnu agrīna seksualizācija, aborti, eitanāzija, vieglo narkotiku dekriminalizēšana, genderisms - tās visas ir vienas, ģimeni graujošas sātaniskās ideoloģijas dažādas metastāzes.

Norvēģu komiķis Haralds Eia uzņēmis dokumentālu filmu “Iedzimtība vai audzināšana” (”Nature versus nurture“), kas ir pēdējā no septiņu filmu cikla “Smadzeņu skalošana”. Šī filma radījusi lielu ažiotāžu Norvēģijā. Izmantojot savu popularitāti, Eiam izdevās izaicināt uz atklātu sarunu virkni vadošo zinātnieku, kuri nenovērtēja faktu, ka pēc izglītības viņš ir sociologs. Filma 2010.gadā tika demonstrēta Norvēģijas sabiedriskajā televīzijā un izraisīja asas diskusijas par ideoloģijas ietekmi uz zinātni. Sabiedrība bija šokēta, ka nodokļu maksātāju nauda tiek tērēta pseidozinātnes atbalstīšanai. Filmas demonstrēšanai bija ietekme uz Ziemeļvalstu Dzimumu līdztiesības institūta slēgšanu 2011.gadā. Tā arī saņēmusi nozīmīgu balvu par vārda brīvības veicināšanu Norvēģijā (Fritt Ord Foundation).

Komiķis un sociologs Haralds Eia un viņa septiņsēriju dokumentālais
perverso ideoloģiju atmaskojums “Hjernevask/Brainwash” (”Smadzeņu skalošana”).

Skatoties filmu, šokēja zinātnieku atklāti ideoloģiskā attieksme pret zinātni. Atbildot uz jautājumu, kāpēc pētot dzimuma identitāti, absolūti tiek ignorēts bioloģiskais aspekts, apgalvojot, ka cilvēka dzimums nav bioloģiski noteikts, bet gan audzināšanas rezultāts, zinātnieki izteicās reti nezinātniski: “Mūs tas neinteresē”, “Bioloģiskajam aspektam nav nekādas nozīmes”, “Dzimums nevar būt bioloģiski noteikts tāpēc, ka nevar būt” un tamlīdzīgi. Dzelžaini “zinātniska” pieeja - nevar būt tāpēc, ka nevar! Un punkts. Līdz vienai zinātniecei nejauši paspruka, ka bioloģisko aspektu dzimumu jautājumā nedrīkst pētīt, jo tas var radīt nevēlamas politiskas sekas. Lūk, patiesības mirklis! Zinātnieki apzināti ignorē dzimumidentitātes bioloģisko faktoru, mākslīgi konstruējot tā sauktos sociālos dzimumus, jo šādu ideoloģisko kursu ir noteikusi Eiropas Savienība, Norvēģijas valdība un starptautiskais gender lobijs!

Līdzīgā veidā panākta daudzu agrāk sabiedrībā nepieļaujamu lietu legalizēšana, tostarp homoseksuālisma izslēgšana no slimību reģistra, šo novirzi turpmāk skatot nevis no medicīniskā, bet sociāli politiskā skatupunkta (lasiet ŠEIT). Parasti gan sabiedrībai netiek izpausts, kā dažādu perversiju lobijs panāk izmaiņas likumdošanā un sabiedrības uzskatos, tomēr šīs tehnoloģijas un manipulācijas (lasiet ŠEIT) arvien vairāk kļūst zināmas plašākai publikai. Cilvēki vairs nav gatavi klusēt un samierināties ar notiekošo. Kā savā komentārā raksta jau minētā Ilze Grīna: “Nevaru izstāstīt, cik ļoti pasaulē cīnās pret šiem pseidozinātniskajiem, politiskajiem spēkiem. Visiem, kuriem interesē šis temats, es ieteiktu pārlasīt Stambulas konvenciju, ar ko, manuprāt, arī Latvijā sāksies cīņa pret šīm radikālajām, slikti formulētajām, uz emocijām balstītajām idejām.” Cerēsim. ka tā. Cerēsim.

Filma “Iedzimtība vai audzināšana” atvēra acis norvēģiem. Varbūt tā atvērs acis arī latviešiem, jo vairāk tāpēc, ka nu filma skatāma ar subtitriem latviešu valodā. Tajā gan nav pausts konkrēts viedoklis dzimumu identitātes vai, piemēram, homoseksualitātes jautājumā, tomēr filma pārliecinoši atklāj genderisma pseidozinātnisko būtību. Arī Latvijā šobrīd pie varas raujas partija, kas aizstāv visas šīs perversās ideoloģijas. Neoliberāļu apvienība “Attīstībai/PAR” apņēmusies pieņemt gan Partnerattiecību likumu, tostarp dodot tiesības tādas reģistrēt arī homoseksuāļiem, gan izteikusies par viendzimuma laulību legalizēšanu, gan solījusi ratificēt Stambulas konvenciju ar visu tajā iekļauto gender ideoloģiju. Tiesa, pārējās Saeimas partijas to neatbalsta, taču liberāļu premjeram nonākot pie varas, svārstīgi var kļūt arī daļa citu partiju biedru, īpaši no “Vienotības” un “KPV LV” rindām.

Vienīgā no Saeimā iekļuvušajām partijām, kas pilnībā atbalsta visa spektra
“varavīkšņaino” ideoloģiju ieviešanu Latvijā, ir apvienība “Attīstībai/PAR”.

Tādēļ bērnu vecākiem, tradicionālo vērtību piekritējiem un visiem labas gribas cilvēkiem jāturpina būt modriem. Atcerēsimies, ka tikai tautas protesti līdz šim spējuši aizkavēt slepenībā gatavoto ģimeni un sabiedrību graujošo likumu, noteikumu, instrukciju un vadlīniju pieņemšanu. Mums rūpīgi jāseko, ko mūsu bērniem stāsta vai liek darīt bērnudārzā un skolā. Nepiekritīsim nelikumīgām prasībām, kas pakļautu mūsu bērnus “smadzeņu skalošanai”. Droši pacelsim savas balsis pret mūsu bērnu garīgu un tikumisku samaitāšanu. Pazīstamā perverso aizstāve Ilze Viņķele savulaik ciniski izteicās, ka Eiropa Latviju agrāk vai vēlāk piespiedīs Latviju pieņemt visas tās (ne)vērtības. Kopā mēs varam pierādīt, ka Viņķeles kundzei nav taisnība. Kopā mēs varam apturēt šo morālās netīrības straumi.

Ir izveidota jauna pilsoniskās līdzdalības platforma “Par Latviju”. Tajā ikvienam Latvijas pilsonim ir iespēja piedalīties savas valsts veidošanā, parakstot iniciatīvas, kas pēc tam nonāks izskatīšanai Saeimā. Šobrīd tiek vākti paraksti petīcijai “Par kristīgām un ģimenes vērtībām”, kas atgādinās jaunajai Saeimai to, ka Satversme aizsargā tradicionālo ģimenes modeli, un tā ir nemaināma vērtība, kā arī aicinās tautas priekšstāvjus atbalstīt tikai tādas idejas, iniciatīvas un likumdošanas projektus, kas atbilst valsts Satversmē noteiktajām tradicionālajām, vispārcilvēciskajām un kristīgajām vērtībām. Pat ja neesi kristietis, bet atbalsti tradicionālās un ģimenes vērtības, paraksti šo petīciju. To jau izdarījuši vairāki simti cilvēku, tostarp visu Latvijas kristīgo konfesiju vadītāji. Dari to ŠEIT! Kopā mēs uzvarēsim!

Dievs, svētī Latviju!

Līdzīgie raksti:

Nekas nav atrasts