Laikmeta zīmes

Latvija lepojas ar savas galvaspilsētas Rīgas vēsturisko centru, tostarp vecpilsētu, kas iekļauts UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā. Diemžēl daļa vēsturiski vērtīgo Vecrīgas namu gājuši bojā Otrā Pasaules kara gados un tam sekojošā padomju perioda nevērībā pret kultūrvēsturisko mantojumu. Arī šodien vecpilsētai raksturīgo vidi kropļo starp viduslaiku un jūgendstila pērlēm iebūvētās neiederīgās stikla un betona jaunbūves. Tomēr maz ir tādu, kas zinās, ka lielākie postījumi Vecrīgai nodarīti nevis karu un okupācijas rezultātā, bet pirmās brīvvalsts laikā, īpaši autoritārisma periodā, kad pārprasta nacionālisma vārdā tika nojauktas daudzas vēsturiski vērtīgas ēkas, pat veseli kvartāli. Par Ulmaņa pompozajiem Rīgas pārbūves plāniem stāsta Mārtiņš Ķibilds vienā no LTV raidījuma “Atslēgas” sērijām.

****

1935.gada oktobra vidū pašā Vecrīgas sirdī ap Rīgas Doma baznīcu sāka dunēt darbi. Kā skudras rosījās vīri ar laužņiem un veseriem, krustu šķērsu braukāja kravas auto. Vai Doma laukumā lika jaunu bruģi? Ierīkoja pirmo Ziemassvētku tirdziņu? Nē - viņi šo laukumu veidoja! Pirms tam tāds tur nekad nebija bijis. Nojauca desmitiem māju, lai taptu Vecrīgas šaurībai nedabīgi liels bruģa tuksnesis, reizes piecas lielāks par Rātslaukumu. Kopš Ulmaņa 15.maija apvērsuma bija pagājis gads un jaunajam režīmam vajadzēja jaunus simbolus. Doma laukums kļuva par pirmo lāpstas cirtienu grandiozā vecās Rīgas pārbūves plānā. Laukumam, protams, deva 15.maija vārdu.

Lai izveidotu 15.maija apvērsuma atcerei veltītu laukumu (augšējā attēlā),
Ulmanis upurēja vairākus kvartālus vēsturisku namu (attēlā apakšā).

Doma laukums visām ideoloģijām bijis svarīgs, jo ļauj sasniegt galveno - pulcēt lielas tautas masas. Pēc Pirmā Pasaules kara ar “jaunas pasaules” celšanu aizrāvās daudzi, un vecā noliegšana bija modē. Divtik postoši tas bija totalitāros režīmos. Tur pagātne bija jāaizmēž ne vien tāpēc, ka novecojusi, bet arī tāpēc, ka ideoloģiski kaitīga jaunajai “reliģijai”. Ulmaņa, tāpat kā Hitlera un Musolīni, “reliģija” bija nacionālisms. Vecā, vāciskā noliegšana bija “latviešu valsts” stūrakmens jau no pašiem tās sākumiem. Pirmie Vecrīgas “tīrīšanas” plāni tapa jau 20.gados, taču pēc apvērsuma Ulmanis tiem deva valstiskas prioritātes ātrumu un miljonu investīcijas. Vecpilsēta kļuva par lielu būvlaukumu.

Šādi būtu izskatījies Smilšu un Jēkaba ielu stūris, ja tiktu realizēts šis 30.gadu projekts.

Darbus personīgi uzraudzīja pats Vadonis. Kā fanfaras skanēja vārdi no viņa biogrāfijas: “Ceļas jauna, latviska, Doktora Kārļa Ulmaņa Rīga!” 1937.gadā ielika pamatakmeni Kara muzeja ēkai, pirms tam nojaucot rindu vēsturisku namu. Atstāja tikai Pulvertorni. Tajā pašā gadā lika pamatus arī Finanšu ministrijai - tolaik lielākajai ēkai Vecrīgā. Tā aizņēma veselu kvartālu. Agrāk tie bija trīs kvartāli. Jaunceltne aprija desmitiem māju un divas ielas - Mazo Aldaru ielu un Mazo Zirgu ielu. Finanšu ministrijas ēkas “naidu” uz vecpilsētu vislabāk izjūt Zirgu ielā. Iela ir nogalināta visā tās garumā - tikai monolīts mūris ar sētas vārtiem un slēgtām durvīm. Te nav vietas nekam cilvēcīgam - skatlogam, soliņam, kociņam. Režīma ideoloģiju var lasīt sienās. Vadoņa runas aizmirstas, bet monumenti paliek.

“Ceļas jauna, latviska, Doktora Kārļa Ulmaņa Rīga!” - attēli no Ulmaņlaika preses.

Ulmaņa režīmam Vecrīgā vērtīgas šķita vien dažas vecās ēkas, pārējās - blāvas, mazvērtīgas, nojaucamas. Pat Pieminekļu valde - vienīgā iestāde, kuras spēkos būtu mantojumu pasargāt, - to šķiroja “latviskajā” un “svešajā”. “Svešajam” ļāva pazust. Nupat vēl Rīga bija starp bagātākajām Krievijas impērijas pilsētām, bet jaunās valsts cēlāji to sauca par provinciālu. Vietā esot jāceļ jauna “latviešu tautas galvaspilsēta”, kas “cienīgi izteiktu mūsu laikmeta garu un latvju tautas kultūru”. Vai no garajiem Finanšu ministrijas gaiteņiem strāvo kāds latviskums? Drīzāk totalitārs pārspēks pār mazo cilvēku - varas mašinērijas skrūvīti. Tikpat labi tur varētu uzņemt filmas par Trešā Reiha birokrātiem.

Ēkas Smilšu un Mazās Aldaru ielas stūrī (attēlā kreisajā pusē),
kas gāja bojā Finanšu ministrijas kompleksa būvniecības laikā (labajā pusē ēka ar zaļo jumtu).

“Laikmeta zīmju” komentārs. Šodien katrs skolēns zina, ka retās Vecrīgā vēl saglabājušās viduslaiku celtnes ir vērtīgs kultūrmantojums. Taču tā nebūt nedomāja tikko brīvību ieguvušās Latvijas Republikas varasvīri. Latviešu kultūrai tika pretnostatīts viss vāciskais, tostarp arhitektūra. Senā Rīga jaunās Latvijas saimnieku acīs bija vācu pilsēta, kam jāpazūd no zemes virsas. Īpaši šī tendence nostiprinājās pēc Kārļa Ulmaņa 1934.gada apvērsuma, kad par oficiālo valsts ideoloģiju kļuva nacionālisms. Turklāt Ulmanim, tāpat kā visiem autoritāriem valdniekiem, piemita zināma deva lielummānijas, kas izpaudās arī grandiozos pilsētvides pārveides projektos, bez žēlastības nojaucot veco. Līdzīgi plāni bija Musolīni Romā, tāpat Ādolfam Hitleram, kurš bija iecerējis uzcelt jaunu Berlīni kā “pasaules galvaspilsētu”, un Staļinam, kas šādu plānu īstenoja Maskavā.

Vecrīgas posta dienas sākās ar Doma laukuma izveidi. Arhitekts un profesors Eižens Laube tolaik rakstīja, ka “pateicoties mūsu Vadonim 15.maija laukums galvas pilsētā Rīgā kā skaists brīnums pēkšņi izvira no putekļiem un visā savā diženumā izplētās mūsu priekšā”. Patiesībā Ulmaņa lielummānijas dēļ bojā aizgāja vairāki vēsturisku namu kvartāli. Pat ja šodien tiktu pilnībā atjaunota Otrā Pasaules kara laikā nopostītā kvartāla apbūve starp Tirgoņu ielu un Jaunielu, atlikušā laukuma mērogi tik un tā būtu daudz par lielu Vecrīgas pilsētvidei. Tāpat kā visām Eiropas viduslaiku pilsētām, arī Senās Rīgas vienīgais nozīmīgais laukums bija Rātslaukums. Visi pārējie, ko pazīstam šodien - Doma, Līvu, Alberta laukums - ir radušies vēlāk dažādos vēstures posmos un notikumos.

Ulmaņa ideologi popularizēja uzskatu, ka mākslinieciskā un vēsturiskā vērtība Vecrīgā ir tikai baznīcām, pilij, Danenšterna un Reiterna namiem un dažām pēc Kristofa Hāberlanda projektiem celtām 18.gadsimta ēkām, bet lielākā daļa viduslaiku arhitektūras pauž latviešiem svešu garu, tāpēc “vecajam, nederīgajam un neglītajam no pilsētas centrālās daļas ir jānozūd, lai dotu vietu jaunām celtnēm, ielām un laukumiem, kuros brīvi iespīdētu saule un apstarotu jaunā laika pēdas Latvijas galvas pilsētā”. Par “latviešu garam” svešu tika uzskatīts arī Melngalvju nams un citi izcili arhitektūras un mākslas pieminekļi.

Ja Ulmaņa Rīgas pārveidošanas plāns tiktu realizēts, vecpilsētā būtu palikuši vien daži senie nami - viss pārējais tiktu aizbūvēts ar vienādi drūmām pompozām celtnēm. Kā vienots pilsētbūvniecības ansamblis Vecrīga beigtu pastāvēt. Tās vietā būtu ģeometriski pareizi kvartāli un taisnām, kā ar lineālu novilktām ielām un bulvāriem. Un ne jau tikai Vecrīga ciestu. Žurnāla “Latvijas Arhitektūra” 1938.gada 6.numurā publicēta Rīgas centrālās daļas pārveides projekta skice, kurā redzama varenu laukumu sistēma, kas ar monumentālām jaunceltnēm aptver Esplanādi un pāri nojauktajiem bulvāru kvartāliem un kanālmalas apstādījumiem iespiežas Vecrīgā. Nojaukti un ar lielceltnēm apbūvēti vismaz daļēji tiktu visi bulvāru loka kvartāli, nesaudzējot arī unikālo Rīgas jūgendstila arhitektūru.

Vēl viens “zilonis Vecrīgas trauku veikalā” ir Armijas Ekonomiskais veikals (tagad - “Galerija Centrs”). Arī zem tā pazuda daži desmiti māju un divas ielas. Veikalu atvēra 1939.gadā kā modernāko Baltijā. Monumentālo fasādi Vecrīgas šaurībā skatam aptvert var tikai stipri atgāžot galvu. Vai tas būtu arhitekta brāķis? Nē, projektu nepabeidza - bija iecerēts nojaukt visu kvartālu starp Vaļņu un Rīdzenes ielu. Pretī veikalam tad būtu plats bulvāris un monumentālais veikals rotātos skatam jau no 13.janvāra ielas.

Armijas ekonomiskais veikals, Kārļa Plūksnes akvarelis. Latvijas Arhitektūras muzeja krājums.

Pašai 13.janvāra ielai gan nepaveicās. Tur vecās Rīgas likvidācijas vēziens bija visgrandiozākais. Nojauca 70 ēkas un plānoja nojaukt vēl 96 līdz pat Audēju ielai, lai būvētu jauno Rīgas administratīvo centru. Gadsimtiem senas vēstures pērles samala būvgružos, lai uzslietu dažus gigantiskus klučus. Iespaidīgākais - Pasta krājkases ēka ar milzu torni. Vai krājkasei vajag torni? Nē, to vajadzēja Vadonim.

13.janvāra ielas projekts ar Pasta krājkases ēku un tās 120 metrus augsto torni.

Ulmanis, kaut vērienā centās neatpalikt no Hitlera pasaules galvaspilsētas plāniem, tomēr nebija tik tirānisks un piecieta kritiku. Šo projektu kritizēja. Jaunie latviešu arhitekti apelēja pie Vadonim tuvām tēmām - saimnieciska apdomīguma un latviskuma. Kāpēc tērēties, nojaucot veco, ja var būvēt tukšajā Ķīpsalā! Turklāt Vecrīgā jāmaksā milzu kompensācijas vācu, krievu un žīdu namsaimniekiem - latviešu valstij no tā tikai skāde. Un vai maz tai piedien savu jauno galvaspilsētu iežmiegt viduslaiku šaurībā?

Cita 13.janvāra ielas projektētā versija maketā.

Arhitektu lielākā daļa bija režīmam padevīga. No privātprakses vien nevarēja iztikt, arhitekti bieži strādāja valsts darbu, un Vadoņa jaunceltnes bija zelta ādere. Valsts konkursi slīka iesniegto darbu jūrā. Viens no lielākajiem - Rīgas pārvaldes jaunās ēkas projekts. Būvbedre jau bija sagatavota, izplēšot pašu Vecrīgas sirdi - starp Rātslaukumu un krastmalu likvidēja četrus kvartālus un četras ielas. Konkursā uzvarēja darbs ar grandiozu ieejas kolonādi un parādes balkonu. Taču Vadonim ar to bija par maz. Pēc viņa rīkojuma projektu papildināja ar torni. Tam bija jākļūst par augstāko jaunajā Rīgā, pārspējot vāciešu Pēterbaznīcu. Taču klāt jau bija okupācija un karš. Pēc tā bedri aizraka…

Rīgas pilsētas pārvaldes ēkas projekts tagadējā Strēlnieku laukuma un Okupācijas muzeja vietā.

“Laikmeta zīmju” komentārs. Ulmaņa plāns paredzēja Vecrīgu pārveidot radikāli. Īpaši lielas pārmaiņas skartu kvartālus gar 13.janvāra ielu un Daugavmalu. Te tiktu nojaukti vairāki simti vēsturisku namu, veidojot pilnīgi jaunu, platu un taisnu ielu tīklu ar lielām sabiedriskām ēkām, bet uz Armijas ekonomisko veikalu no 13.janvāra ielas vestu 40 metrus plata aleja. 1938.gadā nojauca visu apbūvi starp Rātslaukumu un Daugavmalu, atbrīvojot vietu jaunceļamajam Rīgas pilsētas pārvaldes biroju namam ar 140 metru augstu torni. Saskaņā ar arhitekta Sergeja Antonova projektu tā būvapjoms bija paredzēts 12 stāvu augsts Daugavmalas pusē un septiņu stāvu augsts Rātslaukumu pusē. Akceptēts gan tika Nikolaja Voita sešu stāvu ēkas projekts ar torni. Arī Ādolfa Vilmaņa projektētajai Pasta krājkases sešu stāvu ēkai pieprojektēja 120 metrus augstu torni.

Arhitekts Jānis Rutmanis šajā sakarā rakstīja: “Taustot topošo Rīgas siluetu, rodas bažas, vai, sablīvējot visas vertikālās masas nelielajā vecpilsētas teritorijā un atstājot pārējo Rīgas platību plakanu un nevērtīgu, neizdosies neproporcionāls Sandžiminjano vai Ņujorkas iespaids”. Pret šiem un līdzīgiem projektiem iebilda virkne latviešu arhitektu. Aleksandrs Birznieks aizrādīja, ka Vecrīgas raksturs ar “individuāli veidotajiem celtņu tipiem zūd, dodot vietu modernās pilsētas nedzīvam šablonismam”, bet Artūrs Krūmiņš vērsa uzmanību uz to, ka Vecpilsētā ir daudz vēsturisku un mākslinieciski izcilu ēku, tāpēc “mehāniska retināšana nevar dot vēlamo galīgo iznākumu”. Pēteris Bērzkalns piebilda, ka Vecrīgai atbilstošā būvmākslā “nevar meklēt paraugus Romas forumu monumentalitātē, bet gan viduslaiku pilsētu skatu dažādībā un gleznieciskā skaistumā”.

Neraugoties uz kritiku, iejaukšanās Vecrīgas vēsturiskajā vidē kļuva arvien plašāka. Doma laukums, Kara muzeja ēka (arhitekts Artūrs Galindoms), starp Smilšu un Zirgu ielām iespiestais Finanšu ministrijas nams (arhitekts Aleksandrs Klinklāvs). Par pēdējo pazīstamais igauņu arhitekts Edgars Johans Kūziks pamatoti jautāja: “Vai Rīgā tik liels būvlaukumu trūkums, ka tik milzīgu ēku jāiespīlē tādā šaurumā?”, norādot, ka tāda izmēra un nozīmes ēkām nepieciešama pilnīgi cita pilsētbūvnieciskā vide.

Vienu dominanti Ulmanis Rīgas siluetā tomēr paguva atstāt. Gadu pirms režīma krišanas virs prezidenta rezidences, agrākās vācu Livonijas ordeņa pils, izslējās Triju zvaigžņu tornis. Tam nav praktiskas funkcijas, tikai ideoloģiska - vēl augstāk un redzamāk izsliet Brīvības pieminekļa rokās likto Latvijas simbolu - trīs zelta zvaigznes. Bez zvaigznēm tornis diez ko latvisks neizskatās - tas drīzāk atdarina vecās baznīcas, nevis mēģina no tām atšķirties. Toties pils interjeros brīvvalsts arhitekti un mākslinieki radījuši vairākas izcilas un patiesi latviskas pērles. Ikoniskā Anša Cīruļa Sūtņu zāle tapa jau 20.gados, bet Eižena Laubes Svētku zāle ir autentisks Vadoņa režīma darinājums. Šķiet, arhitekts ieklausījies Ulmaņa slavinātāja Edvarta Virzas padomā, ka paraugi jaunai latviskai arhitektūrai jāmeklē “krietno senlaiku latviešu amatnieku celtās ēkās”. Zāles griestu gleznās redzams vēl viens Vadoņa jājamzirdziņš - jūsma par senlatviešu varoņiem un hercogu Jēkabu.

Kreisajā pusē - Eižena Laubes projektētais Rīgas pils Triju zvaigžņu tornis;
labajā pusē - Anša Cīruļa Sūtņu zāle (augšā) un Eižena Laubes Svētku zāle (apakšā).

Dīvaini, ka režīma ideologi latviskā valstiskuma aizmetņus centās saskatīt ne vien seno cilšu piedzīvojumos, bet pat vācu Kurzemes hercogistē, kam ar latviskumu nebija nekāda sakara. No Jelgavas uz Rīgas pili pārveda hercoga portretus. Ulmaņa valdība pils Seno valdnieku istabā sēdēja krēslos ar hercogistes ģerboņiem. Hercoga Bīrona Jelgavas pili bez jebkādas loģikas pārdēvēja par Virsaiša Viestura piemiņas pili, Doma katedrāli - par Māras baznīcu. Totāls ideoloģisks sviests!

Viens no vadonisma ideoloģijas stūrakmeņiem bija seno latviešu cilšu vadoņu un hercoga Jēkaba laiku idealizēšana. Ludolfa Liberta gleznas “Visvaldis - Jersikas ķēniņš” no senlatviešu valdnieku portretu sērijas un “Hercogs Jēkabs pie viņa kuģiem” Rīgas pils Svētku zāles griestu gleznojumā.

“Laikmeta zīmju” komentārs. Pirmās brīvvalsts laikā Rīgas pils piedzīvoja ievērojamas pārmaiņas. Tiesa, daļēji tā jau bija pārveidota 18. un 19.gadsimtā, kad te atradās Vidzemes ģenerālgubernatora rezidence. Tomēr tieši neatkarības laikā izbūvēja vairumu telpu, kādas tās skatāmas šodien. Pirmā 1929.gadā tapa Sūtņu akreditācijas zāle ar latvisko Anša Cīruļa interjeru, sekoja Ģerboņu zāle ar Karēlijas bērza mēbelēm. Nākamais pils pārbūves posms notika 1938. - 1939.gadā pēc Eižena Laubes projekta. Izcils metālmākslas piemineklis ir 1939.gadā pēc Anša Cīruļa meta darinātie pils vārti. Pārbūvēja arī pils vestibilu, Priekšpilī iekārtoja Kārļa Ulmaņa kabinetu. Prezidenta darba telpu komplekss sastāv no četriem kabinetiem - Zaļā salona, Adjutanta telpas (Sarkanā salona), Sekretāra kabineta (Zilā salona) un Valsts prezidenta kabineta. Skaistās ozolkoka durvis aiz prezidenta darba galda nākušas no Apriķu muižas apartamentiem.

Tomēr autentiskākais vadonisma laikmeta piemineklis ir Eižena Laubes projektētā Svētku zāle. Tās pamatā ir ideja par veco senlatviešu piļu koka arhitektūru. Zāli atklāja 1938.gadā par godu Latvijas valsts 20 gadu jubilejai. Tās vienā galā atradās milzīgs Ludolfa Liberta gleznojums - triptihs “15.maijs 1934″, kura centrā attēlots pats Vadonis ar paceltu roku. Pēc kara glezna vēl bijusi atrodama pils pagrabos, taču nu pazudusi un nesenajā restaurācijā nav atjaunota. Ja augstākminētos pārveidojumus var uzskatīt par pozitīviem, jo tie neskar pils viduslaiku daļu, bet tikai tās jaunāko, pēc 1783.gada būvēto un vairākkārt pārveidoto interjeru, tad to pašu nevar teikt par Laubes projektēto Triju zvaigžņu torni, kas absolūti neiederas pils arhitektoniskajā veidolā un kura vienīgais uzdevums bija iekļauties jauno “Ulmaņa torņu” vienotajā ierindā, kā pretstatam “vācu Rīgas” baznīcu torņiem.

Ulmanim bija vajadzīgs gana nopietns pamatojums gan latviešu valstiskuma it kā gadsimtiem garajai vēsturei, gan vadonisma ideju nostiprināšanai. Tādu viņš atrada 19.gadsimta jaunlatviešu nacionāli romantiskajos sacerējumos, kuros tika stipri idealizēti un jūsmīgi apdziedāti senlatviešu valstiskie veidojumi un to virsaiši. Baltu un līvu sabiedrība pirms vāciešu ierašanās tika tēlota kā ideāla laimes zeme, cilšu pilsnovadi kā “senās latviešu valstis”, bet to vadoņi kā seno latviešu absolūtie valdnieki. Tieši ar šādu ideoloģisko fonu tapušas gandrīz visas Rīgas pils jaunās zāles, to Art Deco stila interjeros iekļaujot pseidolatviskus elementus. No šīs sērijas ir arī Rīgas pils zālēs redzamais Ludolfa Liberta gleznu cikls ar seno latviešu ķēniņiem. Vadonisma ideju propagandēšanai Ulmanim kalpoja arī Kurzemes un Zemgales hercogistes valdnieka Jēkaba personība, kaut vēsturiski vācu muižnieku hercogistei ar “latviešu valsti” nav ne mazākā sakara.

Arī tagadējā valdības māja Brīvības ielā ir piemērs tam, ka totalitārai arhitektūrai, lai cik tā būtu “nacionāla”, patiesībā nav tautības. Šo ēku kā Tiesu pili režīms sāka celt 1936.gadā, bet līdz okupācijai paguva tikai pusi - to, kur tagad atrodas Ministru Kabinets. Otru spārnu ar galveno ieeju no Tērbatas ielas pēc tā paša projekta turpināja celt pēc Otrā Pasaules kara - padomju laikā. Tas tiešām ir unikāls gadījums tik svarīgai varas simbola celtnei. Izrādās - kas patika Ulmanim, derēja arī Staļinam.

Ulmaņa Rīgas pārbūves plāna ietvaros uzceltā Latvijas Tiesu pils.

Par vēl vienu upuri vecās Rīgas “iekarošanā” bija noskatīta Kaļķu iela. Tai bija jākļūst par platu, taisnu maģistrāli no Brīvības pieminekļa līdz visgrandiozākajam Vadoņa projektam - Uzvaras laukumam Pārdaugavā. Bulvāri plānoja līdz 20 metriem platu. Cik plata ir Kaļķu iela? Šaurākajā vietā ap sešiem metriem. Arī šeit nošķūrētu veselu kvartālu rindu. Uzvara karā bija jāpabeidz ar uzvaru pilsētas plānā…

Kārlis Ulmanis iepazīstas ar Uzvaras laukuma maketu;
tālumā redzams Daugavas labais krasts ar jaunceltnēm apbūvēto Vecrīgu.

Uzvaras laukuma skicēs saskata līdzību ar Berlīnes Olimpisko spēļu sporta laukumu. Arī izmērs tuvu tam. Stadions 25 000 skatītāju, Dziesmu svētku un armijas parāžu lauks 200 000, Sporta un kongresu pils, muzejs, velodroms, hipodroms, peldbaseins, šautuve, izpriecu parks. Pa vidu - grandioza Uzvaras aleja ar Uzvaras vārtiem vienā un Uzvaras monumentu otrā galā. Projekta vērienu daiļrunīgi izteic plānoto autostāvvietu skaits - 1500. Tā bija puse no visiem tā laika vieglajiem auto Latvijā!

Uzvaras laukuma makets.

“Laikmeta zīmju” komentārs. Pēc Latvijas valstiskuma nostiprināšanās līdzenais 12 hektāru lielais zemesgabals Pārdaugavā par godu uzvarai pār Bermontu ieguva Uzvaras laukuma vārdu. 1930.gadā sākās tā labiekārtošana. Te notika militārās parādes, 1938.gadā arī Dziesmu svētki. 30.gadu vidū tika izstrādāti Uzvaras laukuma izbūves priekšlikumi. Konkursā uzvarēja arhitektu Frīdriha Skujiņa un Georga Dauges projekts. Tas paredzēja monumentālu stadionu, kurš simbolizētu valsts varenību, laukumu masu pasākumiem un parādēm, Dziesmu svētku estrādi. Cauri laukumam vestu vairākus desmitus metru plata Uzvaras aleja ar 60 metrus augstu Uzvaras monumentu - torni. Torņa virsotnē svinīgo procesiju laikā iedegtu Uzvaras uguni, bet pakājē būtu svētnīca varoņu piemiņai. Ieplānota bija arī Sporta un kongresu pils 10 000 cilvēkiem, vairākas citas sporta būves un osta Āgenskalna līcī. Tauta celtniecībai saziedoja trīs miljonus latu, sākās gatavošanās būvniecībai, taču plānus izjauca okupācija un Otrais Pasaules karš.

Patiesībā, Uzvaras laukuma projekts ir gandrīz vienīgais no grandiozās “Ulmaņa jaunās Rīgas” vīzijas, kura nerealizēšanu nākas nožēlot. Ja to būtu pagūts uzcelt, Latvijas galvaspilsēta iegūtu lielisku sporta, atpūtas un svinību kompleksu. Tagad esam spiesti samierināties ar apzaļumotu laukumu, kura vienā malā slejas mums ideoloģiski svešais citas varas “uzvaras” stabs. Atjaunotajā Latvijā vairākas reizes mēģināts sākt diskusiju par Uzvaras laukuma projekta atjaunošanu vismaz daļēji, sabiedrisko iniciatīvu platformā “Mana balss” pat savākti vairāk nekā 12 000 parakstu, taču gan Saeima, gan valdība Ārlietu ministrijas personā šo priekšlikumu noraidīja. Klupšanas akmens ir ar Krieviju 1994.gadā noslēgtā vienošanās, kas nepieļauj tā saukto Uzvaras pieminekli aiztikt.

Runājot par Tiesu pils (tagad Ministru kabinets) ēku, jāteic, ka Brīvības bulvāra plašumā tā iederas itin labi. Jautājums varētu būt vienīgi par 30.gadu autoritārajiem režīmiem raksturīgo pelēki pompozo stilu, tomēr šī ēka lieliski atspoguļo sava laikmeta arhitektūras tendences. Konkursā par Tiesu pils projektu uzvarēja arhitekts Aleksandrs Klinklāvs, taču galīgā būvmeta autors ir Fridrihs Skujiņš. Ēku cēla bijušā Senāta un Tiesu palātas ēkas vietā, aizbūvēts tika arī Ravelīna laukums un Mazais Vērmanes dārzs. Pirmās kārtas celtniecība notika no 1936. līdz 1938.gadam, 50.gados pabeidza otro kārtu Tērbatas ielas pusē. Līdz 1940.gadam Tiesu pilī atradās Tieslietu ministrija, Senāts, Tiesu palāta, Zvērināto advokātu padome, Zinātniskās tiesekspertīzes institūts un Zemesgrāmatu Rīgas nodaļa. Otrā Pasaules kara laikā te atradās Ostlandes Reihskomisariāts, bet padomju gados LPSR Ministru Padome, Valsts plāna komiteja un citas padomju iestādes.

Viens no Hitlera arhitektiem formulēja tā saukto monumentālisma likumu - arhitektūrai jātiecas uz debesīm un jāpārspēj cilvēks. Vai tad tā nav bijis visos laikos? Debesīs pie Dieva, pāri mirstīgā cilvēka mērogiem, tiecās Rīgas baznīcas. Tad nāca Tautas Vadonis, kas baznīcu cēlējus noliedza un ar saviem torņiem centās tos pārspēt. Pēc tam nāca citas tautas Vadonis, kas noplēsa iepriekšējā trīs zvaigznes un uzslēja pats savu torni ar vienu zvaigzni galā - Kolhoznieku namu (tagad - Latvijas Zinātņu Akadēmija). Tad atgriezās vecā Vadoņa valsts, noplēsa zvaigzni “kolhoznieku tornī” un atlika atpakaļ savējās Rīgas pilī. Tā varētu turpināt bezgalīgi.

Projektētā Rīgas pārvaldes nama monumentālisms un cilvēka skatupunktam milzīgie mērogi
bija tipiski Eiropas autoritāro režīmu arhitektūrai 20.gadsimta 30.gados.

Vadoņa kults ar savu taisnību bija kā gražīgs puika smilšukastē - ar tornīšiem samērīties, ar elkoņiem izgrūstīties… Patiesībā tas bija mazas, jaunas nācijas mazvērtības komplekss. Līdz pat Pirmajam Pasaules karam latvieši Rīgā vienmēr bija minoritāte. Arī jaunās valsts politiķi pārsvarā nāca no laukiem. Un te pēkšņi - visa Rīga kabatā! Miera un uzplaukuma gados Vecrīgu nopostīja vairāk, nekā karā pēc tam. Pazuda neskaitāmas ēkas un desmitiem ielu, kas pierāda, ka ideoloģisks režīms arī ir karš. Vēl bezjēdzīgāks par īstu karu, jo tas ir karš pret veselo saprātu. Un šo karu nevar uzvarēt…

Ar sarkanu iezīmētie kvartāli ir teritorija, kurā, saskaņā ar Ulmaņa Vecrīgas pārbūves plānu,
bija paredzēta seno ēku nojaukšana un jaunu namu celtniecība.

“Laikmeta zīmju” komentārs. Mums tomēr negribētos piekrist Mārtiņam Ķibildam, ka starpkaru perioda varas iestāžu nepieņemamā attieksme pret Vecrīgas viduslaiku mantojumu, būtu “mazas nācijas mazvērtības komplekss”. Drīzāk gan “ideoloģisks karš”. Jebkuru tautu taču visvieglāk saliedēt, atrodot īstu vai iedomātu iekšējo vai ārējo apdraudējumu. Latviešiem par tādu kļuva “mūžsenais ienaidnieks” - vācieši, kā arī mīts par 700 gadu verdzību. To, ka šis pieņēmums no vēstures viedokļa neiztur kritiku, pārliecinoši pierādījuši daudzi šodienas vēsturnieki, taču tieši šo mītu nacionālās atmodas veicināšanai izmantoja gan jaunlatvieši, gan 1905.gada revolucionāri, ar to cīņā gāja latviešu strēlnieki un Latvijas armijas karavīri Atbrīvošanas karā. Saprotams, ka šis mīts lieliski noderēja arī Kārļa Ulmaņa autoritārā režīma nacionālisma ideologiem.

Vairāk nekā 70 gadus latvieši bija baroti ar šiem mītiem, tāpēc cilvēki nesteidza protestēt pret Vecās Rīgas nopostīšanu “nākotnes vārdā”. Tolaik izpratne par kultūras mantojuma saglabāšanu nebija tik attīstīta kā šodien, it sevišķi, ja to pasludināja par “nelatvisku” un tamdēļ nevērtīgu. Turklāt daudzas viduslaiku ēkas pēc kara bija visai nolaistā stāvoklī, bez labierīcībām, tādēļ daudzi pat apsveica “jaunu, modernu namu” celtniecību “veco graustu” vietā. Der vienīgi atgādināt, ka sabiedrības labklājībai pieaugot arī šie vecie nami tiktu sakopti un labiekārtoti, ja vien… jau nebūtu brutāli sagrauti. To, ka “vācu Rīgas” nojaukšanai bija visnotaļ ideoloģisks pamatojums, pierāda arī fakts, ka Pieminekļu valde, kas bija valsts pakļautības iestāde, pret šādu barbarismu nebilda ne pušplēsta vārda.

Senās Rīgas arhitektūra daudz zaudējusi gan pilsētas mūru un nocietinājumu vaļņu nojaukšanas laikā 19.gadsimta 50. - 60.gados, gan Ulmaņa “vācu Rīgas” pārveidošanas plānu dēļ, gan Otrā Pasaules kara postījumu un padomju okupantu politikas rezultātā, kas bez žēlastības nojauca sagrautā Rātslaukuma drupas, no kuriem daudzus namus varēja atjaunot, arī Melngalvju namu. Vai šodien situācija ir daudz labāka? Protams, mūsdienu pasaulei ir lielāka izpratne par vēsturiskā mantojuma saglabāšanu, taču šodien tāpat valda ideoloģija - naudas un “svētā privātīpašuma” ideoloģija. Arī šodien pieminekļu sargi spiesti klusēt un piekāpties “investoriem”, kas visu Vecrīgu būtu gatavi aizbūvēt ar tās videi neiederīgiem stikla un betona klučiem. Taču šādi rīkojoties, mēs ātri varam pazaudēt Pasaules mantojuma pilsētas statusu. Un Rīgas unikālo identitāti arī.

Vadoņa slavinājums pazudušajā Ludolfa Liberta triptihā “15.maijs 1934″ Rīgas pils Svētku zālē.

Līdzīgie raksti:

Nekas nav atrasts