Laikmeta zīmes

2018.gada 7.novembra rīts atnesa ziņu, ka autoavārijā Mūžībā devies misionārs un kristīgais kalpotājs, Latgales sabiedriskais darbinieks, Franča Trasuna brāļa mazmazdēls Ivars Levi Graudiņš. Šī ziņa šokēja daudzus, arī lielu daļu Latvijas kristīgās sabiedrības, kurā Ivars bija labi pazīstams un cienīts. Vēl jo vairāk, kad kļuva zināms, ka satiksmes negadījumus ir vien aizsegs veikli maskētai slepkavībai. Daudziem tas lika uzdot jautājumu, vai un kā šis vardarbīgais uzbrukums saistīts ar Ivara kalpošanu un vai viņa pāriešanu no ticības skatīšanā var saukt par asinsliecinieka nāvi? Uz šiem un citiem jautājumiem atbildi sniegs izmeklēšana, tomēr jau tagad ir skaidrs - Ivara aiziešana ir liels zaudējums Latgalei un visai Latvijai.

Aleksandrs Jānis Ivars Graudiņš piedzima 1951.gada 14.februārī Zviedrijas pilsētā Vesterosā, kur, bēgdami no padomju okupācijas, pēc Otrā Pasaules kara bija apmetušies viņa vecāki, kas tur arī apprecējās. Ivara māte un tēvs bija sportisti un fizkultūras skolotāji. Māte Staņislava Spruženiece bijusi 1942.gada Latvijas čempione augstlēkšanā, savulaik atzīta par Latgales izcilāko sportisti. Tēvs Arturs Graudiņš nāca no Valmieras puses, kaut dzimis bija Sanktpēterburgā, Krievijā, kur savulaik strādāja viņa vecāki. Arī tēvs bija Latvijas rekordists 110 metru barjerskriešanā un sporta fotogrāfs. Līdz ar to sportam bija liela nozīme Ivara dzīvē gan bērnībā un jaunības gados, gan arī vēlāk.

Ivara māte Staņislava Sprūženiece - Graudiņa un pats Ivars bērnībā.

Vēlāk ģimene pārcēlās uz ASV, kur Ivars uzauga un kļuva par nobriedušu personību. Jaunībā viņš aktīvi piedalījās Amerikas latviešu dzīvē - dejoja tautas dejas, darbojās skautu kustībā, vasarās mācījās Garezera latviešu vidusskolā. Kopā ar brāli Māri divus gadus pulcēja latviešu jaunatni no visas Ziemeļamerikas uz Jaunatnes svētkiem Milvoukos. Ivara aizraušanās bija volejbols, kuru viņš kopā ar brāli un citiem latviešu jaunekļiem spēlēja Amerikas latviešu meistarvienībā “Auseklis”. Ivars studēja arhitektūru Čikāgā, taču vēlāk pabeidza Viskonsīnas Universitāti ar bakalaura grādu mākslā, filozofijā un pedagoģijā. Strādājis par skolotāju Amerikas skolās, bijis pasniedzējs koledžā un augstskolā.

Jau kopš jaunības Ivars bija politiski un sabiedriski aktīvs. Viņš organizēja dažādus pasākumus latviešu trimdas jaunatnei, “puķu bērnu” hipiju un jaunatnes nemieru laikā 20.gadsimta 60.gadu nogalē un 70.gadu sākumā vadīja protesta demonstrācijas pret karu Vjetnamā un ASV iebrukumu Kambodžā (tagad Kampučija). Vēlāk kopā ar brāli Māri iesaistījās dažādās trimdas baltiešu organizāciju rīkotās akcijās, atbalstot un pieprasot Baltijas valstu neatkarības atjaunošanu (par Māra Galviņa organizēto Baltijas Brīvības un miera kuģa braucienu vairāk lasiet ŠEIT).

Ivara jaunības gadi Amerikā - politisko un sabiedrisko aktivitāšu laiks.

Ivara garīgie meklējumi un tuvināšanās Kristus mācībai sākās līdz ar Jaunatnes kristīgo nedēļu, ko rīkoja Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīca ārpus Latvijas. Studiju laikā viņš interesējās gan par Austrumu reliģijām, gan kristietību, tomēr galu galā dziļāku jēgu atrada Jaunajā Derībā un izšķīrās par labu Kristus mācībai. Pie vēl viena sava vārda Levi viņš tika 20 gadu vecumā, kad caur nabadzīgiem pilsētas bērniem, ar kuriem strādāja un kuri nespēja izrunāt Ivara vārdu, un kādu pravietojumu, tika šādi Dieva nosaukts. Ar saviem garajiem matiem, bārdu un dziļi zilajām acīm, viņš ieguva arī iesauku Džei Sī (J.C. - Jēzus Kristus iniciāļi angļu valodā). Tomēr Ivars nevēlējās tērēt tik dārgo laiku, lai kļūtu par mācītāju, jo allaž bija jārīko kāds lūgšanu vakars, seminārs, vai vienkārši kādam jāpalīdz.

Pirmoreiz savu tēvzemi Latviju Ivaram izdevās apmeklēt vēl tālajā 1975.gadā, kad ASV latviešu volejbola komandas sastāvā viņš Rīgā aizvadīja spēli ar tā laika Eiropas klubu čempionvienību “Radiotehniķis”. Kā jauns Kristus liecinieks viņš toreiz uz Latviju atveda arī Bībeles, ko Padomju Savienībā ievest bija stingri aizliegts. Atceroties šo braucienu, Ivars vēlāk stāstīja: “Pie robežas man prasīja, vai man ir zelts vai Bībele. Padomju Savienība baidījās no īstas valūtas un īstas patiesības…”

Amerikas latviešu volejbola meistarkomanda “Auseklis”, Ivars - otrajā rindā pirmais no labās.

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas Ivars uz Latviju sāka braukt regulāri - vienu vai vairākas reizes gadā. Tie galvenokārt bija dažādu konfesiju baznīcu apmeklējumi, kontaktu dibināšana ar Latvijas kristīgo sabiedrību, sadarbība humānās palīdzības un žēlsirdības darbā. Uz pastāvīgu dzīvi savu vecāku dzimtenē Ivars atgriezās 1999.gadā, bet 2002.gadā pārcēlās uz Vecružinu jeb, kā tautā to sauc, vienkārši Ružinu Rēzeknes novada Silmalas pagastā Latgalē. Tas notika pateicoties Dieva atklāsmei, kad meditējot pie kartes, Ivars ieraudzīja Tiskādu ezera krastā divus krustus - divas baznīcas. Sapratis, ka tā ir zīme no Dieva, viņš nolēma aizbraukt kaut vai paskatīties, taču palika šeit uz mūžu.

“Amerikā es nejutos kā mājās” - vēlāk stāstīja Ivars. “Mūsu māja nebija liela, taču mums bija kapara ūdens notekas, ozolkoka grīdas. Manā dzīvoklī bija pieci jumta logi un lielajā istabā gaiša kļavaskoka grīda. Tas ir komforts, kādu vairums latviešu meklē. Viņi dzīvo ilūzijās, ka komforts un laba pensija ir dzīves mērķis. Citam tā ir smuka māja, citam mašīna. Skumji, ja šādi ir tā sauktie lielie dzīves mērķi. Tieši tāpēc latvieši, kas ilgus gadus skandēja “Latvija, Latvija, Latvija”, tik maz atgriežas savā tēvzemē.”

Latvijā par Ivara mājām kļuva Latgales ciems Ružina, kur viņš pavadīja mūža pēdējos 16 gadus.

Ivars, tāpat kā viņa brālis Māris, atgriezās. Šo soli bija grūti saprast daudziem tautiešiem gan Amerikā, gan Latvijā. Labprātīgi pamest “sapņu zemi” Ameriku un komfortu, ko tā sniedz, lai apmainītu to pret nenoteiktības pilnu dzīvi dziļi laukos? Ja vēl tā būtu lielpilsēta Rīga, bet ne jau depresīvā Latgales nomale Ružina! Tā bija Dieva aicinājuma apziņa, kas lika Ivaram apmesties tieši šeit: “Dievs mani atsūtīja uz laukiem, tuvu pie Franča Trasuna dzimtas pamatiem, tuvu pie viņa dzimtās “Kolnusētas”. Arī Franča māte dzimusi tepat Silmalas pagastā.” Turklāt, kā nereti smējās Ivars, Dievam ir laba humora izjūta, jo Ružinā gandrīz 90% iedzīvotāju runā krievu valodā, ko Ivars saprata pavisam maz.

Ivars iegādājās bijušo ciema kafejnīcu, vēlāk arī lauku īpašumu turpat netālu. Ēstuves izkārtni viņš izlaboja tā, ka bijusī “Kafeinica” kļuva par garīgo centru “Feini”. Tieši šeit Ivars pārsvarā dzīvoja un kalpoja cilvēkiem. Par pirmajiem mēnešiem bijušajā kafejnīcā viņam bija savs stāsts. Pieraduši pie tā, ka šajā ēkā var dabūt alkoholu, vietējie vakaros klauvēja pie Ivara durvīm un prasīja kaut ko ieliet. Ivars nesāka skaidrot, ka kafejnīcas šeit vairs nav, bet aicināja cilvēkus iekšā, apsēdināja dīvānā un uzlika kādu video ar kristīgu filmu, pacienājot ciemiņus ar tēju vai sulu. Vietējo izbrīns bija liels, taču tā bija lieliska iespēja sākt ar viņiem sarunas par garīgiem jautājumiem un pasludināt Kristus vēsti.

Tā bijusī Ružinas “Kafeinica” pārtapa lūgšanu namā “Feini”.

Garīgajā un sociālajā ziņā Ružina ir ļoti smaga vieta. Te atrodas bāreņu nams un speciālā internātpamatskola, uz kurieni sūta problemātiskos bērnus, kas bēg no citām internātskolām. Vairāki vietējie atrodas probācijas dienesta uzraudzībā, kas nozīmē, ka viņi jau nonākuši konfliktā ar likumu. Ciemā tikpat kā nav darba iespēju, tāpēc tur ir daudz nabadzīgu cilvēku un nelabvēlīgu ģimeņu. Kad šo rindu autors kopā ar ģimeni apceļoja Latgali, mums bija privilēģija izbaudīt Ivara viesmīlību, vienu nakti pārlaižot zem “Feini” jumta. Tad arī pa īstam sapratām, cik smagā vidē kalpo Ivars. Mūs pamācīja, kā pareizi cieši pie mājas sienas novietot automašīnu, lai naktī no tās netiktu izsūknēta degviela. Ivars mūs noveda arī lejā pie skaistā Tiskādu ezera, kur viņš regulāri labiekārtoja laipu, kuru vietējie tikpat regulāri salauza. Tolaik jau Ivars bija atmetis cerību kādreiz laipu ieraudzīt nenopostītu.

Taču Dievs Ivaru uz Ružinu atsūtīja tieši tādēļ, lai viņš kalpotu šīs depresīvās vietas iedzīvotājiem, kuriem īpaši vajadzīga vēsts par cerību, glābšanu un Kristus mīlestību. Bijušajā kafejnīcas zālē, kur cilvēki savulaik iedzēra pa skrūvei un uzkoda ķilavmaizīti, Ivars izveidoja nedaudz muzejam vai skolai līdzīgu sapulču telpu ar lielu saimes galdu centrā. Te redzami karogi, krusti, daudz kristīgās literatūras, dažādas piemiņas lietas. Telpas galā atrodas dīvāns un televizors, kur Ivars vietējiem mēdza rādīt kristīgas filmas un pārrunāt to saturu, tā evaņģelizējot šos ļaudis. Savukārt bijušajās kafejnīcas dienesta telpās atradās virtuve, labierīcības, guļamtelpas viesiem un paša Ivara necilā istaba.

Garīgā centra “Feini” un Latvijas Lūgšanu nama lielā zāle Ružinā.

Tomēr pamanāmākais akcents šajā ēkā bija visās malās novietotās kastes ar humānās palīdzības precēm, kuras Ivars izdalīja vietējiem trūkumcietējiem un daudzbērnu ģimenēm. Pie Ivara pēc palīdzības nāca daudzi. Viņš neatteica nevienam, jo nevar ļaudīm stāstīt par Kristus mīlestību, atstājot tos nepaēdušus vai neapģērbtus. “Es cenšos darīt kristīgo mīlestības darbu un būt par piemēru šiem cilvēkiem,” teica Ivars. “Pasaulē ir ēdiena pārpilnība, bet, kad nedalās, tad parādās nabadzība. Mēs visi esam bagātnieki vienā ziņā - mums visiem ir vairāk nekā mums vajag, mēs visi varam dalīties.”

Sākumā vietējie uz Ivara aktivitātēm raudzījās ar aizdomām - nez kas šim “amerikānim” īsti aiz ādas? Ružinā tradicionāli dzīvo daudz vecticībnieku un pareizticīgo, savukārt tur mītošie latgaļi ir katoļi. Ivara ekumenisms daudziem šķita dīvains, un, iespējams, tādēļ viņa motīvi līdz galam tā arī netika saprasti. Kā Ivars reiz smaidot teica, vietējie viņu uzskatīja par “citplanētieti”. Toties humānā palīdzība un mīlestības valoda cilvēkiem bija saprotama daudz labāk, un pamazām viņi sāka ieklausīties arī Ivara sludinātajā vēstī. Pie viņa pēc garīga padoma nāca gan ciema iedzīvotāji, gan bāreņu nama audzēkņi un internātskolas bērni. Kopīgi kaut ko strādājot, viņiem ar Ivaru raisījās ļoti interesantas sarunas.

Humānās palīdzības izdalīšana mazturīgajiem Latgales iedzīvotājiem.

Savukārt Latvijas kristīgā sabiedrībā Ivaru Levi plašāk iepazina līdz ar pirmo Latvijas arhibīskapu, bīskapu un draudžu vadošo garīdznieku tikšanos Gaiziņā, kuras iniciators un organizētājs viņš bija. Šis Baznīcas līderu samits bija īsts Dieva brīnums, jo spēja apsēdināt pie viena galda visu Latvijas kristīgo konfesiju un lielāko draudžu vadītājus. Jo vairāk tāpēc, ka pasākumu rīkoja tolaik daudziem vēl mazpazīstams Amerikas latvietis, kurš klauvēja pie vadošo konfesiju arhibīskapu durvīm un vaicāja: “Kad tu pēdējo reizi lūdzi Dievu kopā ar savu brāli?” Šādas bīskapu tikšanās notikušas astoņas reizes. Tajās konfesiju vadītāji vienkāršībā un pazemībā pavadīja laiku kopīgās lūgšanās, sadraudzībā un atpūšoties. Ir viedoklis, ka tieši šīs tikšanās bija viens no svarīgākajiem faktoriem, kas veicināja ekumenisma un konfesiju sadarbības attīstību Latvijā, par ko mūs apskauž daudzviet pasaulē.

Ivars Levi un Romas Katoļu Baznīcas Rīgas arhibīskaps - metropolīts Zbigņevs Stankevičs.

Kamēr bīskapi apsprieda Latvijas Baznīcai aktuālus jautājumus, kaut kur līdzās vienmēr norisa 40 stundu garš lūgšanu un pielūgsmes maratons. Arī tā bija Ivara iniciatīva. Gadu gaitā lūgšanu maratonā piedalījušās daudzas Latvijas pielūgsmes grupas un lūdzēji no visām kristīgajām konfesijām. Vēlāk Ivars kopā ar domubiedriem Ružinā izveidoja Latvijas Lūgšanu namu visām tautām (Latvia House of Prayer for All Peoples). Ar laiku šādas lūgšanu grupas radās arī citās vietās visā Baltijā. Ivaram piemita spēja vienot kultūras, valodas, vecuma, pieredzes un pārliecības ziņā dažādus cilvēkus kopīgai lūgšanai un sadraudzībai. Arī viņš pats tika regulāri aicināts uz dažādiem lūgšanu pasākumiem, ieskaitot Lūgšanu brokastis un 2018.gada rudenī notikušo Tautas lūgšanu sapulci.

Ivars (otrais no kreisās) kopā ar pielūgsmes grupu Ģimenes svētkos Ružinā 2002.gadā.

Pamazām “Feini” kļuva par sava veida kristīgu kopienu, kuras mērķis bija palīdzēt cilvēkiem pieaugt garīgi, dzīvojot efektīvu un patiesi dievbijīgu dzīvi, itin visu darot pēc labākās sirdsapziņas - kā Tam Kungam. Šajā namā pajumti atrada gan Aglonas svētceļnieki, gan ikviens kristietis, kam, ceļojot pa Latgali, bija vajadzīgas naktsmājas. Ivars regulāri tika aicināts uz dažādu kristīgo konfesiju un draudžu konferencēm, semināriem un pasākumiem, un visur viņš ar savu personību ienesa vienotību un mieru. Par Lūgšanu nama un savu kalpošanu Ivars teica, ka to uzdevums ir savienot Debesis ar zemi.

Ivars bija aktīvs Latgales un tās iedzīvotāju aizstāvis. Viņa māte Staņislava ir latgaliešu sabiedriskā darbinieka, literāta un politiķa Franča Trasuna vecākā brāļa Donāta mazmeita. Teologs un priesteris Francis Trasuns pazīstams kā cilvēks, pateicoties kuram Pirmajā Latgales kongresā 1917.gadā tika pieņemts lēmums par Latgales apvienošanos ar pārējiem latviešu apdzīvotajiem novadiem vienotā valstī. Vēlāk Trasuns piedalījās Latvijas Satversmes izstrādāšanā un kā deputāts aizstāvēja latgaliešu tiesības Saeimā. Ivars uzskatīja, ka Trasuna darbs nav pabeigts, tāpēc viņš ir Latvijā, lai to turpinātu.

Pie Ivara Ružinā notikušas arī latgaliešu politisko, sabiedrisko un kultūras darbinieku sanāksmes. 2016.gada janvārī šeit notika latgaliešu biedrību tikšanās ar 12.Saeimas no Latgales ievēlētajiem deputātiem, lai kopīgi pārrunātu Latgales problēmas. Piedalījās ap 20 cilvēku, kas aktīvi iesaistījās reģiona jautājumu apspriešanā. Ivars regulāri piedalījās dažādu latgaliešu kultūras biedrību saietos, bija Latgales kongresa simtgades atceres pasākuma delegāts 2017.gadā. Viņš bija arī iesaistīts projektā, kura mērķis ir atspoguļot Otrā Pasaules kara graujošo ietekmi uz cilvēku un tautu likteņiem.

Ivars (centrā otrajā plānā) Latgales reliģisko un sabiedrisko darbinieku vidū.

Ivars gribēja vienot cilvēkus ne vien konfesionāli, bet arī etniski. Viena no viņa sāpēm bija Latvijas sabiedrības etniskā sašķeltība, tāpēc viņš centās mazināt vēsturisko aizvainojumu, neuzticību un aizspriedumu radīto plaisu latviešu un krievu starpā. Īpaši nozīmīga šī kalpošana bija Latgales kontekstā. Pēdējā laikā Ivars bija uzaudzējis garu baltu bārdu, kļūdams līdzīgs Krišjānim Baronam. Taču, kā pats apgalvoja, bārda viņam vajadzīga, lai tiktu pieņemts kā savējais krievu pareizticīgo un vecticībnieku, arī mesiānisko ebreju kopienās. Boroda (Bārda) - tā viņu godbijīgi dēvēja vietējie krievi.

Ivara mamma bija katoļticīga, tēvs luterānis, bet, ja acumirklī būtu jāpasaka, pie kādas konfesijas piederēja Ivars pats, daudzi nezinātu atbildi uz šo jautājumu. Līdzīgi apustulim Pāvilam, Ivars bija visiem viss. Pats viņš teica: “Es eju uz visām baznīcām.” Ar vecticībniekiem viņš bija vecticībnieks, ar katoļiem katolis, ar baptistiem baptists, ar pentekostiem pentekosts. Viņš nepiederēja nevienam, lai piederētu visiem. Un visās konfesijās Ivars bija pieņemts, mīlēts un cienīts. Viņš bija savienotājs.

Ivars Levi Graudiņš - konfesiju, tautu un cilvēku savienotājs.

Tajā pašā laikā Ivaram bija stingra Bībelē balstīta teoloģiska nostāja. Dieva Vārdu viņš saprata burtiski, noraidīja evolūcijas teoriju, ticēja Debesīm un ellei, velna esamībai un pasaules neizbēgamam galam. Ivars bija nelokāms dzīvības aizstāvis. Viņš uzskatīja, ka katram bērnam ir jādod iespēja piedzimt: “Lielākais Latvijas lāsts ir aborts! Mēs iznīcinām paši sevi un skumstam, kāpēc valsts iet mazumā! Tas ir neprāts!” Bībeles gaismā viņš interpretēja arī daudzus politiskos jautājumus. Tikai dažas dienas pirms aiziešanas viņš rakstīja, ka šķietamā valsts drošība var ātri izgaist, citējot pirmo Pāvila vēstuli tesaloniķiešiem: “Kad sacīs: nu ir miers un drošība, - tad pēkšņi pār viņiem nāks posts, kā dzemdību sāpes pār grūtnieci, un viņi nevarēs izbēgt.” Vienmēr jābūt gataviem neparedzētajam, uzskatīja Ivars.

Ivara Levi aicinājums bija modināt Latgales un visas Latvijas ļaudis garīgai atmodai.

Ivaru mīlēja gandrīz visi, kas viņu pazina. Viņš bija no tiem cilvēkiem, par kuriem mēdz teikt - harizmātiska personība. Ļoti vienkāršs, taču ar dvēseles starojumu, kas neatstāja vienaldzīgu nevienu. Citam patika viņa staltais augums, citam siltās un vienmēr smaidošās acis, vēl kādam atklātība un iesaistīšanās. Daži apbrīnoja Ivara mīlestību uz Dievu, citi - viņa plašo sirdi, kura mācēja mīlēt itin visus. Luterāņu Baznīcas ārpus Latvijas arhibīskape Lauma Zušēvica saka: “Ivars bija vienreizējs Dieva bērns. Pasaulē bija tikai viens tāds kā viņš! Viņa sirds bija tik patiesa, kas gribēja glābt visus!” Taču tādam jau arī jābūt patiesam Dieva bērnam. Ja Kristus dzīvo tevī, to nevar nepamanīt.

Arī Ružinas iedzīvotāji Ivaru mīlēja. Ne vienmēr saprata, tomēr cienīja viņa ticību un labo sirdi. Tādēļ kā ļauns murgs šķiet fakts, ka viņa slepkava izrādījās viens no vietējiem - cilvēks, kam viņš bija palīdzējis. Pēdējais ieraksts Ivara “Facebook” profilā veikts naktī uz 7.novembri 2:11. Pēc dažām stundām viņš devās Mūžībā, samaksādams augstāko cenu - ziedojot dzīvību citu labā. Pasaulē laiku pa laikam tiek nogalināti misionāri un palīdzības organizāciju cilvēki. Nereti to izdara tieši tie, kuriem tiek palīdzēts. Ar Ivaru ir līdzīgi. Kā teica kāds mācītājs: “Šodien pasaulē cilvēkus nogalina arī par labiem darbiem!”

Ivara Levi Graudiņa miesas tika guldītas zemes klēpī 2018.gada 15.novembrī Trasunu dzimtas kapavietā Pedeļu kapos. Visiem kādu dienu būs jāatstāj šī zeme, taču kā kristiešiem mums ir cerība atkal satikties Debesīs. Tomēr dažu cilvēku aiziešana saviļņo dvēseli īpaši. Viens no šādiem cilvēkiem noteikti ir Ivars. Viņš upurēja sevi Latgales iedzīvotāju labā, bet nu Franča Trasuna darbu nāksies turpināt kādam citam. Taču Ivara paveiktais nav veltīgs - viņš spēja iedvesmot un dot apziņu, ka visi ir pelnījuši Dieva mīlestību, un palīdzēja šo mīlestību atrast citiem. Ivars meklēja grūtībās nonākušos un grūtībās nonākušie atrada Ivaru. Viņš ilgojās savest kopā visus Dieva bērnus. Debesu pulkam nu pievienojies sludinātājs, kurš mums vienmēr atgādinās: “Mīliet cits citu kā Dievs mūs ir mīlējis!”

Ivars no mums aizgāja 67 gadu vecumā. Pārāk agri? Tomēr bez Dieva ziņas pat mats nekrīt no cilvēka galvas. Kā teica pats Ivars: “Ja Dievs ir liels, tad visas lietas atrod savu vietu. Ja galvenais Valdnieks ir savā tronī, tad visi atrod savu vietu. Ja mēs paši cīnāmies tikt šajā tronī, tad nav labi! Lai Jēzus Kristus vienmēr ir tronī mūsu dzīvē un mūsu sirdīs!” Ivara sapnis bija vienota Kristus Draudze. Tagad šis sapnis ir piepildījies - Ivars ir Mājās pie sava Kunga, kur patiešām ir tikai Viena Kristus Draudze! Paldies, Ivar, ka tu biji  - īsts, drosmīgs, mīlošs, vienkāršs un pieejams. Paldies par tavu dzīvi un tavu kalpošanu. Paldies par iespēju tevi kaut nedaudz pazīt. Uz satikšanos Dieva troņa priekšā, brāl!

Līdzīgie raksti:

Nekas nav atrasts