Laikmeta zīmes

Tas nu ir noticis! Pēc gadiem ilgušiem politiskiem ķīviņiem 2018.gada 4.oktobrī Latvijas Saeima pieņēma lēmumu par VDK dokumentu, tostarp sensitīvās aģentu kartotēkas publiskošanu. Šis jautājums kā karsts kartupelis ticis viļāts kopš čekas dokumentu pārņemšanas 1991.gadā. Daži uzskata, ka nu beidzot Latvija varēs pavilkt svītru zem smagās 20.gadsimta vēstures, citi turpretī paredz, ka kartotēkas publiskošana bez zinātniskiem komentāriem tikai šķels sabiedrību. Arī “Laikmeta zīmju” redaktoram savulaik nācies saskarties ar VDK darba metodēm, tāpēc “čekas maisu” jautājumā man ir savs, ceru - pamatots viedoklis. Varat tam piekrist, varat nepiekrist, taču uzklausiet gan un rūpīgi pārdomājiet.

Lai nebūtu pārpratumu, pateikšu uzreiz - esmu par VDK dokumentu publisku pieejamību Latvijas Nacionālajā arhīvā, kur tos saskaņā ar Arhīvu likuma noteikumiem varētu izmantot vēsturnieki, pētnieki, žurnālisti, politiski represētie un viņu ģimenes locekļi, citi interesenti. Taču, vai tik specifiskiem vēstures dokumentiem jābūt brīvi pieejamiem arī jebkuram ziņkārīgajam internetā? Manuprāt, nē. Jo bez zinātniskiem komentāriem čekas dokumenti var radīt tikai pārpratumus. Publicēt varētu daļu vispārējo dokumentu, tāpat pazīstamākās politiska rakstura krimināllietas. Bet vai aģentu kartotēku? Par to ir nopietnas šaubas, īpaši ja tas tiks darīts tehniski, bez jebkādiem paskaidrojumiem.

Ko cilvēki sagaida no kartotēkas? Un ko viņi saņems?

Daudzi savu vēlmi redzēt aģentu kartotēku publicētu pamato ar to, ka viņiem ir tiesības zināt to cilvēku vārdus, kas vainojami represijās pret viņiem pašiem vai viņu tuviniekiem. Tomēr viņi šādu informāciju nesaņems! To aģentu kartotēka (apmēram 12 000 aģentu), kas darbojās laikā, kad tika pastrādāti smagākie noziegumi pret Latvijas valsti un tās iedzīvotājiem, mūsu varasiestāžu rīcībā nav! Aģentu uzskaites kartītes laikaposmā līdz 1953.gadam saglabājušās vien 350 - tās, kas noformētas “pastāvīgai glabāšanai”. Tajā kartotēkas daļā, kas ir Latvijas rīcībā, reģistrēti aģenti, kuri darbojās 20.gadsimta 60., 70. un 80.gados (kopumā ap 24 000). Šajā kartotēkā cilvēki neatradīs to vārdus, kas vainojami viņu radinieku nošaušanā, spīdzināšanā vai izsūtīšanā. Līdz ar to sagaidāma liela vilšanās.

Arī tā kartotēkas daļa, kas atrodas SAB rīcībā, ir gaužām nepilnīga. Ne statistiskā, ne alfabētiskā aģentu kartotēka, ne aģentu uzskaites žurnāli pilnībā neatklāj visu VDK aģentu identitāti. Statistiskajā aģentu kartotēka ir aģenti, kas bija aktīvi 80.gadu otrajā pusē un 90.gadu pašā sākumā. Savukārt aģenti, kas izslēgti no aģentūras saraksta, tāpat vervēšanas kandidāti atrodami alfabētiskajā kartotēkā. Tomēr no apmēram 24 000 aģentu, kas strādāja VDK labā no 1953. līdz 1991.gadam, kartītes ir tikai 4300 personām. Par to var spriest pēc aģentu uzskaites žurnāliem, kur gadu gaitā redzama visu aģentu numerācija noteiktā secībā. Tikai viena bēda - žurnālā atrodami vien aģentu segvārdi, un ja attiecīgās kartītes uzskaites kartotēkā trūkst, šo aģentu identitāte paliek nezināma.

Visbeidzot, būsim godīgi - lielākā daļa to, kas skaļi pieprasa nekavējošu kartotēkas publicēšanu, to dara ne jau taisnības uzvaras vai sabiedrības izlīguma vārdā. Kādi apmierinās savas politiskās ambīcijas, bet lielākā daļa - elementāru ziņkārību. Izlasīt, pašausmināties un pasist klačiņu par sabiedrībā pazīstamiem cilvēkiem, kuru vārdi biezā slānī būs atrodami “maisos”. Re, kāds dzejnieks X vai režisors Y izrādījies maita! Vai tas padarīs Latviju morāli tīrāku? Noteikti nē. Var būt vēl sliktāk - cilvēki, kas nebūs saņēmuši gaidītās atbildes par nodevējiem, kuru dēļ cietuši viņu tuvinieki, savu rūgtumu un sāpes izgāzīs pār to aģentu galvām, kuru vārdus publicēs. Sabiedrība no tā labāka nekļūs.

Kāds ir katra aģenta noziegums pret Latviju un tās tautu? Mēs to nekad neuzzināsim.

Daudzi domā - pat ja neuzzināsim to aģentu vārdus, kas darbojās Staļina laikā, varēsim vismaz atmaskot tos, kuri vainojami 60. - 80.gadu represijās. Taču jau šobrīd šī laikaposma politiskajās krimināllietās ir redzami to aģentu segvārdi, kas ziņojuši par pretošanās kustības dalībniekiem, kuri vēlāk tikuši notiesāti. Ja viņu uzskaites kartītes saglabājušās, šos cilvēkus iespējams viegli identificēt. Viņu patiesos vārdus, iespējams, varētu arī publiskot kontekstā ar konkrētās krimināllietas materiālu publicēšanu. Taču, kā ar pārējiem 4300 aģentiem, kuru vārdi ir Latvijas drošības dienestu rīcībā? Ko viņi ir vai nav darījuši čekas labā? Un, cik smags ir katra aģenta konkrētais nodarījums? Ja vispār ir.

Uz šiem jautājumiem mēs atbildes nesaņemsim. Aģenta uzskaites kartītē norādīti tikai viņa personas dati, segvārds, VDK struktūrvienība, kurā viņš darbojies, un virsnieks, kas aģentu savervējis. Taču aģentu personas un darba lietas, kur fiksēta katra aģenta darbība un ziņojumi, Latvijas rīcībā nav. Šīs lietas jau 80.gadu beigās tika aizvestas uz Saratovu Krievijā, bet daļa iznīcinātas tepat Latvijā. Vien no dažām krimināllietām, kurās ieraugāmi aģentu segvārdi, var spriest par atsevišķu aģentu iesaisti konkrētās darbībās. Līdz ar to faktiski nav iespējams pateikt, ko katrs aģents reāli darījis, un, vai viņa darbība nodarījusi būtisku kaitējumu konkrētiem cilvēkiem un sabiedrībai kopumā.

Jāatgādina, ka PSRS Valsts Drošības komiteja nenodarbojās tikai ar “politiskajām lietām”. Tās pārziņā bija arī ārējā izlūkošana un pretizlūkošana, smagi ekonomiskie un finanšu noziegumi, cīņa ar terorismu un organizēto noziedzību. Tāpēc mums nāksies atbildēt uz svarīgu jautājumu - vai izlūks, kaut arī darbojās PSRS labā, būtu liekams vienā morālajā kategorijā ar aģentu, kas izspiegoja disidentus? Vai aģenti, kas atmaskoja teroristus 60. - 80.gados, ir tikpat vainīgi kā tie, kas apkaroja nacionālos partizānus pēckara laikā? Nemaz nerunājot par aģentiem, kas cīnījās ar organizēto noziedzību un kukuļošanu padomju nomenklatūrā un tiesībsargājošajās struktūrās. Vai publicēt šo aģentu vārdus bez jebkādiem paskaidrojumiem par viņu darbību būtu pareizi?

Man iebildīs, ka aģentu uzskaites kartītēs ir redzama arī struktūrvienība, kurā aģents strādājis, tāpēc ikviens pats varēs spriest par katra “vainas pakāpi”. Taču tādā gadījumā bez komentāriem tik un tā neiztikt, jo diez vai visi interneta lietotāji būs tik kompetenti, lai atšķirtu dažādo VDK daļu un nodaļu numerāciju un tās nozīmi. Ja šādu komentāru nebūs, cilvēkiem visi aģenti šķitīs pār vienu kārti metami - nodevēji, kolaboracionisti, stukači. Bez tam publiskot to aģentu vārdus, kuri darbojās, piemēram, pret organizēto noziedzību vai korupciju, ir arī bīstami, jo daļa viņu darbības dēļ notiesāto vēl ir dzīvi un varētu mēģināt atriebties. Ja kas tāds patiešām notiks, kas par to atbildēs?

Vai VDK aģents vienmēr ir sinonīms vārdam “nodevējs”?

Domājams, visvairāk sabiedrību interesē to aģentu vārdi, kas darbojās VDK 5.daļā. Tā bija struktūrvienība, kuras uzdevumos ietilpa cīņa ar ideoloģisko diversiju. Šī daļa uzraudzīja visus sabiedrības slāņus - zinātniekus, kultūras darbiniekus, jaunatni, baznīcu, sabiedriskās organizācijas, mācību iestādes, citas sabiedrības grupas. Tomēr arī aģenti, kas darbojās 5.daļā, visi nav vērtējami vienādi. Ne visi bija apzināti nodevēji un arī viņu motivācija sadarbībai ar čeku bija ļoti dažāda.

Protams, VDK rīcībā bija arī tādi aģenti, kas čekai kalpoja brīvprātīgi - pārliecības vai personīgu motīvu vadīti. Parasti viņi bija ļoti motivēti un nereti uz šādu aģentu lietām lasāma norāde “Sevišķi svarīgs aģents”. Lielākā daļa šādu aģentu uzskaites kartīšu jau sen ir iznīcinātas vai arī atrodas Krievijā. Otra aģentu grupa bija tie, kas no sadarbības ar čeku guva kādu labumu, piemēram, viņiem bija iespēja izbraukt uz ārzemēm. Šajā kategorijā ir daudz intelektuāļu un ar kultūru saistītu cilvēku - zinātnieki, aktieri, mūziķi, baleta mākslinieki, garīdznieki. Visi, kas brauca uz ārzemēm pārstāvēt plašo PSRS. Taču liela daļa VDK aģentu uz sadarbību tika piespiesti ar draudu un šantāžas palīdzību.

VDK elektroniskā datu bāze “Delta”, kurā ir daļa aģentu ziņojumu un cita operatīvā informācija.

Šādi piespiedu aģenti bieži vien bija mazproduktīvi, jo viņu sadarbību ar čeku nenoteica pārliecība vai pašlabums, bet uzspiests un morāli pazemojošs “pienākums”. Līdz ar to viņi neizrādīja lielu centību čekas uzdevumu izpildē, bieži vien sniedzot VDK tikai vispārēju informāciju, kas nevarēja kaitēt konkrētiem cilvēkiem. Imants Ziedonis šādus ziņojumus nosaucis par “klačziņojumiem”. Šis vārds precīzi raksturo daudzu Latvijas intelektuāļu motivāciju sadarbībai ar čeku. Formāla atrakstīšanās, lai sistēma ļautu viņiem netraucēti strādāt. Līdzīgi kā daudziem nacionāļiem, kam piespiedu sadarbība ar VDK kalpoja kā zināma garantija, ka viņus liks mierā, jo čeka “savējiem” ļāva salīdzinoši lielāku brīvību.

Kā atzinuši paši čekisti, no visiem aģentiem, kas darbojās 80.gados, tikai puse bija aktīvie ziņotāji, pārējie - “neaktīvais balasts”, ar kuriem vervētājs laiku pa laikam satikās un pārrunāja vispārējus jautājumus. Čekā strādāja labi psihologi, kas zināja, kuru aģentu var reāli izmantot darbam, bet kurš turams īsā saitītē savas nacionālās pārliecības dēļ. Skan paradoksāli, taču daudzi čekas aģenti, kuri bija piespiesti uz formālu sadarbību, sirdī turpināja mīlēt Latviju un ienīda padomju varu, kas viņus turēja šajās važās. Šiem cilvēkiem var pārmest mazdūšību un gļēvulību, bet ne apzinātu nodevību. Tiklīdz kļuva iespējams, viņi atteicās no kalpošanas čekai. VDK dokumentos redzams, ka daudzi aģenti izslēgti no aktīvo aģentu uzskaites tieši 80.gadu beigās - kad sākās trešā Atmoda. Daudzi no šiem aģentiem vēlāk paši aktīvi piedalījās Atmodas procesos un Latvijas neatkarības atjaunošanā.

Un vēl kāds aspekts. LTV raidījumā “1:1″ dziesminieks Valdis Atāls atklāja, ka dzejnieks un vēlākais Vides Aizsardzības kluba priekšsēdis Arvīds Ulme savulaik apzināti devies uz čeku ar domu panākt piesegu grupai, kas 70.gados nodarbojās ar Cēsu Sv.Jāņa baznīcas torņa atjaunošanu. Arī teologs Juris Rubenis izteicies, ka daži luterāņu mācītāji kļuvuši par aģentiem, lai iegūtu čekas “jumtu” sev un savai draudzei. Droši vien šādi gadījumi patiešām bija, kad kāds apzināti gāja uz sadarbību, lai varētu atļauties vairāk, nekā būtu ļauts vienkāršam mirstīgajam. Vai padomju laikā Latvijas televīzijā varētu parādīties Rietumu popmūzikas klipi, ja ne Alda Ermanbrika sadarbība ar čeku? Un, vai Atmodas ruporam “Labvakar” ļautu veidot tik drosmīgus sižetus, ja ne dažu raidījuma veidotāju saikne ar VDK?

Tāpēc morāli ētiskais aspekts “čekas maisu” publiskošanas sāgā ir nozīmīgs. Vai ir pareizi publiskot visu aģentu vārdus vienkopus, līdzās patiesi vainīgajiem noliekot tos, kuru vienīgā sadarbība ar čeku bija ar šantāžu izspiestā un sakostiem zobiem parakstītā piekrišana sadarboties? Vai ir pareizi to aģentu vārdus, kuri rakstīja nevienam nekaitīgus “klačziņojumus”, nolikt līdzās Gunāra Astras, Lidijas Doroņinas-Lasmanes un citu brīvības cīnītāju nodevēju vārdiem? Diemžēl bez aģentu personas un darba lietām mēs nekad neuzzināsim, kuri VDK aģenti bija īsti nodevēji, bet kuri ziņoja vien par nebūtiskiem sīkumiem. Tieši tāpēc vēsturnieku komentāri ir tik ļoti nepieciešami. Vai vismaz plašāks skaidrojums par VDK darba dažādajām nozarēm, vervēšanas metodēm un aģentu motivāciju.

Aģentūra nebija vienīgā sadarbības forma ar čeku. Kā ar pārējām?

VDK aģenti nebija vienīgie, kas sadarbojās ar čeku. Bija arī rezidenti un konspiratīvo dzīvokļu turētāji. Par rezidentiem sauca ārštata VDK darbiniekus, kas organizēja lielākas aģentu vai informatoru grupas darbu. Savukārt konspiratīvo dzīvokļu turētājs bija persona, uz kura vārda bija reģistrēts dzīvoklis vai cits īpašums, kurā čekisti slepeni satikās ar saviem aģentiem un informatoriem. Daļa rezidentu un konspiratīvo dzīvokļu turētāju ir identificējami pieejamajos VDK dokumentos, taču ne visi. Par čekas informatoriem varēja būt gan reģistrēti aģenti, gan arī tā sauktās uzticamības personas.

VDK uzticamības personas bija cilvēki, kurus pēc likuma nedrīkstēja vai kuri paši negribēja tikt savervēti, tomēr bija ar mieru sadarboties ar čeku. Tie bija dažādu iestāžu augstākie vadītāji, partijas sekretāri, atbildīgi darbinieki vai kādas nozares speciālisti, ar kuriem VDK uzturēja regulārus operatīvos kontaktus. Būtībā šie cilvēki bija daudz lielāki kolaboracionisti, jo ar čeku sadarbojās pārliecības dēļ. Tomēr viņu vārdi nefigurē nevienā kartotēkā, jo uzticamības personas bija aizliegts reģistrēt. Dokumentos, kuros parādās ziņas par šādām personām, tās apzīmētas vien ar vārda, uzvārda un tēvavārda pirmajiem burtiem. Lēš, ka uzticamības personu skaits varēja būt pat trīs reizes lielāks par reģistrēto aģentu skaitu, tomēr viņu patiesos vārdus un identitāti mēs nekad neuzzināsim.

Liela VDK štata un ārštata darbinieku grupa bija VDK piesegorganizāciju cilvēki. Par čekas piesegorganizācijām kalpoja Latvijas Komiteja kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs, Latvijas un ārzemju draudzības un kultūras sakaru biedrība, Latvijas Miera aizstāvēšanas komiteja, PSRS Valsts ārzemju tūrisma komitejas Rīgas apvienība “Intourist”, Latvijas PSR Reliģisko kultu lietu padome un citas iestādes. Šo iestāžu vadītāji parasti bija VDK štata virsnieki vai bijušie darbinieki, bet ierindas biedri - VDK aģenti. Daļa šo cilvēku ir identificējami, tomēr lielai daļai uzskaites kartīšu trūkst. Tādejādi vēl viena liela cilvēku grupa, kas sadarbojās ar VDK, turklāt apzināti, paliks neizgaismota.

Citu PSRS slepeno dienestu aģenti Latvijā. Arī par viņiem nezinām neko.

VDK nebija vienīgais PSRS slepenais dienests Latvijā. Krietni bīstamāka organizācija bija PSRS Aizsardzības ministrijas Galvenā izlūkošanas pārvalde jeb GRU. Arī tai bija sava aģentūra, kuras uzdevumi bija daudz nopietnāki nekā VDK aģentiem. Par šo aģentūru mums nav zināms nekas, bet viņi taču joprojām dzīvo Latvijā. Sava aģenti bija arī Baltijas Robežapsardzības apgabala speciālajai (izlūkošanas) daļai, tāpat armijas, kara aviācijas un karaflotes speciālajām daļām. Kopumā šo organizāciju labā strādājošo aģentu skaits bija vismaz tikpat liels, ja ne lielāks par VDK aģentu skaitu. Tas ir milzīgs cilvēku daudzums, kuru identitāte Latvijas varas iestādēm joprojām paliek nezināma.

Bija arī personas, kas sadarbojās ar VDK, nebūdami šīs iestādes darbinieki. VDK štata virsnieku un darbinieku vārdi gandrīz visi ir zināmi, taču minētie ārštata darbinieki un cilvēki, kas sava amata ietvaros sadarbojās ar čeku, tikpat kā nekur nav nosaukti. Tādi, piemēram, bija rūpnīcu un iestāžu sevišķo (slepeno) daļu darbinieki. Šādas “1.daļas” bija visās svarīgākajās valsts iestādēs, rūpniecības uzņēmumos, augstākajās mācību iestādēs, zinātniskajos institūtos. Ārštata čekisti vai aģenti bija arī jau minēto sabiedrisko piesegorganizāciju darbinieki. Ar komitejas darbu cieši saistīti virkne prokuroru un tiesnešu, kas uzraudzīja vai iztiesāja čekas izmeklētās lietas. Tie bija konkrēti, padomju varai un čekai uzticami cilvēki, kuru loma represijās līdz šim nav pienācīga novērtēta. Tieši pretēji - vairāki no viņiem turpināja strādāt arī neatkarīgās Latvijas tiesu un prokuratūras iestādēs.

VDK bija izpildītāji. Bet kā ar pasūtītājiem?

Dīvaini, taču šis faktors Latvijas sabiedrību, šķiet, pārāk neinteresē. Savulaik padomju komunistiem bija teiciens, ka čeka ir partijas zobens. Tā bija patiesība - bez kompartijas ziņas un akcepta VDK nedarīja neko. Tieši kompartija deva čekai uzdevumus un par savu darbu VDK bija atbildīga partijai. Ar VDK kūrēšanu nodarbojās LPSR kompartijas trešais jeb tā sauktais ideoloģiskais sekretārs. Atsevišķos gadījumos pieslēdzās arī partijas 1.sekretārs. No bijušo čekistu liecībām zināms, ka pazīstamākajiem padomju varas kritiķiem spriedums ticis izlemts nevis tiesas zālē, bet jau iepriekš kompartijas 1.sekretāra kabinetā. Speciāli izraudzītiem uzticamiem tiesnešiem atlika vien to nolasīt.

Latvijas Kompartijas lēmums par Jāņa Trubiņa iecelšanu LPSR VDK priekšsēdētāja vietnieka amatā.

Par augstākajiem kompartijas un padomju nomenklatūras darbiniekiem VDK bija aizliegt vākt jebkādu operatīvo informāciju vai veikt operatīvo izstrādi. Komunistiskās partijas, komjaunatnes un arodbiedrību vadītājus, prokuratūras un tiesu darbiniekus nedrīkstēja arī vervēt. Ja kāds jau esošs VDK aģents nokļuva šajos amatos, viņš no aģentūras bija nekavējoties jāizslēdz un visa informācija par viņu jāiznīcina. Šie cilvēki drīkstēja būt tikai čekas uzticamības personas (brīvprātīgi informatori), ja paši to vēlējās. Vai komunistiskās partijas un padomju nomenklatūras darbinieku vārdi tiks publicēti kopā ar VDK aģentu vārdiem? Jo tieši viņi bija tie, kas veidoja un vadīja padomju sistēmu, tostarp noteica uzdevumus represīvajām iestādēm. Pretējā gadījumā sanāk - jo augstākā amatā okupācijas varai esi kalpojis, jo mazāks risks šodien tikt sabiedrības nosodītam. Vai tas ir godīgi?

****

VDK dokumentu publicēšana ir nokavēta vismaz par 20 gadiem. To vajadzēja izdarīt drīz pēc tam, kad šie dokumenti nonāca Latvijas iestāžu rīcībā, vai arī veikt visaptverošu lustrāciju, kuras laikā bijušajiem VDK aģentiem būtu iespēja pašiem doties uz kompetentām iestādēm, lai atklāti izstāstītu par savu savervēšanu, aģenta darbību un citām niansēm. Parasti šādu brīvprātīgi izgaismojušos aģentu vārdus nepublisko. Arī vairāki desmiti VDK aģentu Latvijā to ir izdarījuši pat bez oficiāla lustrācijas procesa. Tagad, kā noprotams, solījums viņu identitāti neatklāt tiks lauzts. Vai tas ir tiesiskas valsts cienīgi?

Vilis Seleckis un Linards Muciņš pārņemot VDK kartotēku 1991.gadā.

Tiem, kas iebilst pret “maisu” publiskošanu veidā, kādā tas šobrīd paredzēts, nereti pārmet, ka viņi pārāk rūpējas par bijušo aģentu tiesībām. Bet ne par to ir stāsts - situācija, kad valsts kaut ko apsola, bet solījumu netur, grauj uzticību tiesiskās paļāvības principam, un tas ir slikti jebkurā gadījumā. Tāpēc liels jautājums ir arī par tiem bijušajiem VDK aģentiem, kas līdzīgā veidā kalpojuši Latvijas drošības iestādēm. Vai tad tādu nav? Maz ticams, jo bijušie kadru čekisti vismaz kādu laiku taču ir darbojušies arī neatkarīgās Latvijas drošības iestādēs. Bet, ja šādi aģenti ir, vai arī viņu vārdi tiks publicēti kopā ar pārējiem? Tad tā būtu klaja nodevība pret cilvēkiem, kas strādājuši Latvijas drošības labā.

Personīgi es VDK aģentu kartotēkas publicēšanu uzskatu par kļūdu, un ne jau tāpēc, ka īpaši mīlētu stukačus un nodevējus, par kādiem sabiedrība VDK aģentus stereotipiski uzskata. Tomēr, vai ir morāli attaisnojami publiskot dažu tūkstošu aģentu vārdus, ja lielākā to daļa - apmēram četras piektdaļas aģentu paliks nezināmi? Sabiedrības nievām un nosodījumam tiks pamesti nieka 4300 no aptuveni 40 000 aģentu, kas VDK labā strādāja no 1941. - 1991.gadam! Un ne jau tikai VDK aģenti - neizgaismotas paliks arī GRU, robežsardzes un citu slepeno dienestu aģentūras, tāpat VDK uzticamības personas un piesegorganizāciju personāls. Kāda nozīme publicēt vienas kartotēkas driskas, ja absolūti lielākās daļas VDK un citu dienestu aģentu identitāte mums paliek nezināma?

Domāju, sabiedrība tā īsti pat neaptver, kas viņus sagaida, publiskojot kartotēku. Tur taču būs simtiem Latvijā pazīstamu un cienījamu cilvēku vārdu! Šīs kartotēkas paliekas savulaik speciāli tika atstātas Latvijā kā bumba ar laika degli, kamēr patiesi svarīgo aģentu vārdi iznīcināti vai atrodas Krievijas arhīvos. Kā kartotēkas publiskošana ietekmēs Latvijas sabiedrību? Tautā populāri un mīlēti rakstnieki, dzejnieki un komponisti, leģendāras skatuves personības, pazīstami zinātnieki, mūziķi un mācītāji, neatkarības kustību dalībnieki un nacionālās Atmodas varoņi. Ap 600 kultūras darbinieki vien - lielākā daļa tā laika Latvijas radošās inteliģences. Vai sabiedrība spēs sagremot šo faktu? Bez informācijas, ko katrs no viņiem reāli darījis, šo vārdu publicēšana radīs tikai jaunas aizdomas un naidu.

Skaidrs, ka nekādu izlīgumu “maisu” publiskošana Latvijai neatnesīs. Turklāt mūsu sabiedrība ir arī reti divkosīga. VDK aģentiem tiek pausts skaļš nosodījums, kamēr tos, kas viņus uzraudzīja un deva pavēles, ievēl vadošos amatos. Čekas aģenti tiek uzskatīti par nodevējiem, kamēr bijušie VDK kadru virsnieki vada biznesa struktūras, dažādas sabiedriskās organizācijas un pat darbojas politikā. Viena sadarbības forma ar okupācijas varu nez kāpēc tiek atzīta par ļaunāku nekā citas, kaut patiesībā tieši tās bija daudz ļaunākas. Atcerēsimies arī, ka visa padomju dzīve bija viena vienīga sadarbība ar režīmu, un mēs visi, kas tolaik dzīvojām LPSR, esam tajā piedalījušies. Ņemot šo faktu vērā, vai mums ir morālas tiesības “kārt pie lielā zvana” andrejevus un rokpeļņus, bet samierināties ar bojāriem un indriksoniem? Nosodīt ulmes un ermanbrikus, bet “slavas saulītē celt” gorbunovus un brigmaņus?

Simptomātiski, ka lielākie stukaču nosodītāji nav tie, kam uz to būtu vislielākās tiesības, kas reāli izcietuši padomju cietumus un nometnes, bet gan cilvēki, kuri padomju laikā ne ar pušplēstu vārdu nepretojās režīmam. Viņi paklausīgi stājās gan pionieros, gan komjaunatnē, gan partijā, piedalījās visos 1.maija un Oktobra “svētku” gājienos un demonstrācijās. Tieši viņi bija tie, kas stutēja padomju varu - pelēkais klusējošais vairākums. Taču nu daži no viņiem, kuri pat čekai nešķita interesanti, lai viņus vervētu, kļuvuši par lielākajiem bļāvējiem un citu nosodītājiem. Uzskatu, ka tie, kas nekad nav tikuši čekas presēti, nespēj objektīvi spriest, kā šādā situācijā rīkotos paši. To nespēj arī tie, kas nav piedzīvojuši padomju laikus, jo no šodienas cilvēka skatupunkta šo laikmetu ir grūti saprast. Vienīgie, kam patiesi būtu morālas tiesības kādu kritizēt, ir cilvēki, kas Latvijas dēļ izcietuši gan spīdzināšanu, gan cietumus un soda lēģerus, tomēr palikuši nesalauzti. Pārējiem labāk būtu paklusēt.

Pret VDK kartotēkas publicēšanu kategoriski iebildusi gan bijusī valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga, gan citi sabiedrībā pazīstami cilvēki, tostarp teātra režisors Alvis Hermanis, Rundāles pils bijušais direktors Imants Lancmanis un pat bijušais Totalitārisma seku dokumentēšanas centra priekšnieks Indulis Zālīte. Tāpat pret kartotēkas publiskošanu iebilst SAB un Drošības policija, kuras uzskata, ka tas varētu radīt apdraudējumu nacionālajai drošībai. Dīvaini - kāpēc tiek ignorēts pašu drošības iestāžu kompetents viedoklis, bet ar vieglu roku pieņemti populistiski, nepārdomāti lēmumi?

Lai nu kā, tam visam šobrīd vairs nav itin nekādas nozīmes. Politiskais lēmums ir pieņemts un VDK dokumenti tiks publicēti, gribam to vai nē. To jāsāk darīt līdz 2018.gada 31.decembrim. Zīmīgi, ka tieši mierpilnajā Ziemassvētku un Jaunā Gada laikā Latvijai tiks pasniegta “dāvana”, kas miera vietā atnesīs naidu un šķelšanos. Vai nākamajā rītā pēc “maisu” publicēšanas Latvija pamodīsies laimīgāka, brīvāka, morāli tīrāka? Diezin vai. Viena laba ziņa gan ir - kartotēku tomēr publicēšot ar pievienotiem arhīva vēsturnieku komentāriem. Bet citādi - Dievs, esi Latvijai žēlīgs! Cerību dod vienīgi tas, ka esam stipra tauta, kas pārdzīvojusi daudz briesmīgākus laikus. Gan pārdzīvosim arī šos.

Līdzīgie raksti:

• Čekas arhīvu atvēršana. Post scriptum