18
Šodien Sandžovanni Rotondo ir pazīstama visā pasaulē. Ik gadu to apmeklē aptuveni septiņi miljoni svētceļnieku. Slavenu pilsētiņu padarīja tieši Tēvs Pio - Romas Katoļu Baznīcas svētais, kura dzīve fiksēta neskaitāmās fotogrāfijās un filmu kadros, un kura personība spilgti saglabājusies laikabiedru atmiņā. Itālieši viņu uzskata par vienu no savas nācijas lepnumiem - patiesu liecību par Dieva varenību un spēku, kas izpaudusies vienkāršā un pazemīgā mirstīgajā. Bet, tā kā, saskaņā ar Rakstiem, tie, kas ir Kristū, mūžam paliek dzīvi, tad brīnumi un atbildētas lūgšanas šajā vietā turpinās arī pēc Tēva Pio fiziskās nāves. Iepazīsimies arī mēs ar šo unikālo personību, viņa dzīvi un kalpošanu.
Tēvs Pio piedzima 1887.gada 25.maijā Kampānijas reģiona pilsētiņā Pjetrelčīnā kā Frančesko Fordžone. Viņa tēvs Gracio Mario un māte Marija Džuzepa bija nabadzīgi zemnieki. Frančesko bija ceturtais bērns ģimenē. Divi jau bija miruši, bet kopā ar Frančesko auga vecākais brālis un vēlāk dzimušās trīs māsas. Māte ar prieku sagaidīja Dieva dāvanu - dēlu, kuru jau nākamajā dienā kristīja netālajā Svētās Annas baznīciņā. Tomēr zīdainītis bija slimīgs un kliedza dienu un nakti. Reiz tētis, bērna nemitīgās brēkšanas dēļ nespēdams rast mieru pēc smagā dienas darba, dusmās iesaucās: “Tas taču ir pats velns, kas dzīvo manā mājā!” No tā brīža mazulis vairs nekad neesot kliedzis.
Fordžones ģimenes māja (attēlā kreisajā pusē) un Sv.Annas kapela (labajā pusē) Pjetrelčīnā,
kur tika kristīts mazais Frančesko Fordžone - vēlākais Tēvs Pio.
Frančesko vecāki bija neizglītoti, taču ļoti dievbijīgi ļaudis. Ik rītu ģimene pulcējās uz kopīgām lūgšanām, pēc tam devās uz baznīcu. Kopīgas lūgšanas notika arī vakaros. No vienaudžiem Frančesko atšķīrās ar dziļu nodošanos lūgšanām un vēlmi ik dienas piedalīties Svētajā Misē (katoļu dievkalpojums - Red.). Viņš stundām varēja stāvēt tabernākula (īpaša vieta katoļu baznīcu altārī, kur glabājas Vissvētākais Sakraments (Kristus miesa zem maizes zīmes) - Red.) priekšā, pārdomājot Kristus ciešanas. Vietējie viņu iesauca lu santariello nuostro - mūsu mazais svētais. Jau piecu gadu vecuma Frančesko nolēma savu dzīvi veltīt Dievam. Bērnībā viņš bieži redzēja garīgas vīzijas, kurās sarunājās ar Jēzu un eņģeļiem, turklāt uzskatīja, ka līdzīga garīgā realitāte ir redzama visiem.
Sv.Annas baznīcas vitrāža attēlo mazā Frančesko pirmo sastapšanos ar Kristu garīgā vīzijā.
Frančesko bija slimīgs bērns, kas visu bērnību cīnījās ar dažādām kaitēm. Līdz desmit gadu vecumam viņš strādāja vecāku saimniecībā, rūpējoties par mazo aitu ganāmpulciņu, kas piederēja ģimenei. Šajā laikā viņš pabeidza arī sākumskolas trīs klases. Tad kāda kapucīņu (franciskāņu) mūka piemēra uzrunāts, Frančesko sāka apsvērt domu par pievienošanos mūku ordenim, kuru pirms daudziem gadsimtiem bija dibinājis viņa vārdabrālis Asīzes Francisks (par viņu lasiet ŠEIT un ŠEIT). Zēna vecāki devās uz 30 kilometru attālo Morkoni, lai noskaidrotu, kādas iespējas ir viņu dēlam tikt uzņemtam Franciskāņu ordenī. Mūki bija noskaņoti labvēlīgi, taču zēnam vajadzēja iegūt labāku izglītību.
Jaunais Frančesko (vidū) un viņa vecāki - māte Marija un tēvs Gracio.
Frančesko tēvs devās uz ASV, lai dabūtu labu darbu un varētu apmaksāt dēlam privātu mācību kursu, kas sekmētu viņa uzņemšanu kapucīņu ordenī. Mācoties pie vairākiem privātskolotājiem Frančesko pabeidza pamatskolu. Tad dažu dienu laikā zēnu piemeklēja trīs vīzijas, kas noteica viņa turpmāko dzīvi. 1902.gada decembrī viņš vīzijā redzēja divus ļaužu pulkus - vieni bija gaismas apspīdēti, otri atradās tumsā. Tumšo pūli vadīja milzīgs briesmonis. Majestātisks, skaists tēls, kas vadīja gaismas nometni, lika Frančesko cīnīties ar briesmoni. Viņš cīnījās un uzvarēja. Tad majestātiskā persona teica: “Sakautais briesmonis ir velns, un ar šo ienaidnieku tu cīnīsies visu savu dzīvi!” Otrais redzējums notika 1903.gada 1.janvārī - Frančesko apņēma spilgta gaisma un viņš saprata, ka ir iesvaidīts kalpošanai, līdz ar to uzņemoties mūžīgu cīņu ar sātanu. Trešā vīzija Frančesko piemeklēja 1903.gada 5.janvārī nakts sapnī - tajā Jēzus mudināja jaunekli sākt piepildīt Dieva aicinājumu viņa dzīvei.
Trīs personības, kas ietekmēja Frančesko dzīvi. Kreisajā pusē - kapucīņu mūks Kamillo, kura piemērs mudināja zēnu izvēlēties garīgo ceļu; labajā pusē - Frančesko privātskolotājs Andželo Kakavo. Vidū - skulptūriņa, kas attēlo Jēzus parādīšanos jauneklim vīzijā un aicinājumu sākt kalpošanu.
Frančesko arī nekavējās to darīt. Atvadījies no ģimenes, viņš 1903.gada 6.janvārī devās uz klosteri Morkonē, lai uzvilktu kāroto kapucīņu habitu, saņemdams arī jaunu vārdu - brālis Pio no Pjetrelčīnas, par godu Pjetrelčīnas aizbildnim svētajam pāvestam Pijam V. Pēc gada Pio nodeva paklausības, nabadzības un šķīstības solījumus. Šajā laikā viņa sirdī arvien vairāk nostiprinājās pārliecība, ka Dievs viņu gatavo lielai misijai cilvēku dvēseļu glābšanas darbā. Lai kļūtu par priesteri, viņš sāka septiņus gadus ilgas teoloģijas un filozofijas studijas, mācību nolūkos apmeklēdams vairākus klosterus.
Klosteris Morkonē (kreisajā pusē) un jauno mūku priekšnieks un skolotājs Tēvs Tomasso.
Taču tad Pio pēkšņi saslima, sūdzoties par apetītes zudumu, bezmiegu, ģīboņu viļņiem un briesmīgām migrēnas sāpēm. Viņš bieži vēma un spēja sagremot vien vieglu barību. Pio veselība pasliktinājās tik ļoti, ka viņa priekšnieki nolēma sūtīt brāli uz kalnu klosteri, cerot, ka gaisa pārmaiņa uzlabos viņa veselību. Šajā laikā ar Pio sāka notikt pārdabiskas lietas. Viņš pirmoreiz piedzīvoja atklātu dēmonisku uzbrukumu milzīga, šausmas iedvesoša melna suņa izskatā, pirmoreiz iepazina biolokācijas (pārvietošanās telpā - Red.) fenomenu, pēkšņi atrazdamies Udīnes pilsētas izsmalcinātā namā, kur vienlaicīgi dzima bērns un mira tā tēvs. Kāds klosterbrālis apgalvoja, ka redzējis Pio levitējot paceltu gaisā virs zemes. Viņa garīgajā dzīvē ciešanas mijās ar debešķīgu prieku, ellišķīgi uzbrukumi ar dievišķām vīzijām. Tas bija laiks, kad Pio gāja cauri milzīgai garīgai kausējamai krāsnij.
Tēvs Pio kā jauns mūks 20.gadsimta pirmajā gadu desmitā.
1908.gadā Pio tika iesvētīts par diakonu, bet 1910.gada 10.augustā arhibīskaps Paolo Šinosi Benevento pilsētas katedrālē ordinēja viņu priestera kārtā. Pēc četrām dienām Pio vadīja savu pirmo dievkalpojumu. Tomēr vājā veselība lika jaunajam priesterim ilgu laiku pavadīt ārpus klostera sienām savās mājās Pjetrelčīnā. Pio miesu bija skārusi ārstiem nezināma slimība - drudzis ar temperatūru, kas pārsniedza termometra iespējas. Taču arī dzimtajā pilsētā viņa veselības stāvoklis neuzlabojās. Līdz 1916.gadam viņš dzīvoja La Torretta tornī Pjetrelčīnā, klosterī atgriezdamies vien periodiski.
Pirmā Pasaules kara laikā Pio vairākas reizes tika iesaukts Itālijas armijā, tomēr vienmēr demobilizēts sliktā veselības stāvokļa dēļ. 1916.gada 4.septembrī ordeņa vadība beidzot atļāva viņam atgriezties klostera dzīvē, nosūtot uz Žēlsirdības Dievmātes kapucīņu klosteri Gargāno kalnos Sandžovanni Rotondo miestā. Tolaik tas bija neliels ciemats Kastelāno kalna pakājē, kur jau kopš 16.gadsimta kapucīņu mūki, saskaņā ar Sv.Franciska regulu, sludināja Evaņģēlija vēsti. Laikā, kad tur ieradās Pio, mūku kopienā bija tikai septiņi brāļi. Jaunais priesteris kļuva par klostera semināra skolotāju, bet vēlāk, kad vairākus mūkus iesauca militārajā dienestā, uzņēmās visa klostera vadību.
Tēvs Pio Itālijas armijas rindās Pirmajā Pasaules karā.
Pio ierašanās Sandžovanni iezīmēja krasu pavērsienu pilsētiņas dzīvē. Sākās pirms tam nepieredzēta franciskāņu garīguma atmoda, aicinot uz pilsētu neskaitāmas pēc patiesas dzīves ar Kristu izslāpušas dvēseles, kura reāls atspoguļojums bija pats Tēvs Pio. Viņa ierašanās šeit nebija nejauša, bet paša Kristus sagatavota, kurš 10 gadus pirms šī notikuma kādai vienkāršai ticīgai sievietei Lūcijai Fjorentīno deva atklāsmi, ka pēc Dieva gribas šajā vietā tiks iedēstīts spēcīgs un varens koks - priesteris, kurā darbosies pats Jēzus Kristus, un kas nesīs bagātīgus augļus dvēseļu ražā.
Kapucīņu klosteris Sandžovanni Rotondo 1916.gadā, kad te ieradās Tēvs Pio.
1918.gada 20.septembrī, stāvēdams krucifiksa priekšā, Tēvs Pio saņēma stigmas - Kristus brūces rokās, kājās un sānā. Vēstulē savam garīgajam vadītājam viņš rakstīja: “20.septembra rītā, pēc tam, kad biju svinējis Svēto Misi, es iesnaudos kora telpā, sajuzdams ko līdzīgu saldam miegam. Pilnīgs klusums bija ap mani un manī. Pēkšņi es tiku piepildīts ar lielu mieru un vienpatību, kas izdzēsa visu apkārtējo. Tad es ieraudzīju savā priekšā Personu. Viņa rokas, kājas un sāns asiņoja. Tas, ko tobrīd izjutu, vārdos nav pasakāms. Domāju, ka miršu. Un es būtu nomiris, ja Kungs nebūtu iejaucies un stiprinājis manu sirdi, kas gandrīz izlēca no manām krūtīm. Vīzija izzuda un es atskārtu, ka manas rokas, kājas un sāns asiņo. Iedomājieties agoniju, kuru es pārdzīvoju un turpinu pārdzīvot katru dienu.”
Krucifikss (attēlā kreisajā pusē), kura priekšā lūdzoties Tēvs Pio saņēma stigmas (labajā pusē).
Sākumā rētas bija nelielas, taču pēc dažiem mēnešiem tās palielinājās līdz diviem centimetriem diametrā, bet sānos rēta pieņēma krusta formu, stiepdamās no piektās līdz septītajai ribai. Piecdesmit gadus brūces nepārtraukti asiņoja. Asinis, kas plūda no stigmām, šķietami smaržoja pēc smaržvielām vai ziediem - parādība, kas pieminēta vairāku svēto dzīvesstāstos, un ko bieži dēvē par “svētuma smaržu”. Tomēr Tēvam Pio tās bija nemitīgas garīgas un fiziskas ciešanas. Lielākajā daļā tā laika fotogrāfiju redzams, ka Pio publiski valkā melnus bezpirkstu cimdus vai pārsējus ap rokām un kājām, lai paslēptu savas brūces, kuru dēļ bija iesaukts par stigmātiķi no Gargāno.
Viņa stigmas pētījuši daudzi speciālisti, taču nav nonākuši pie vienota slēdziena par to izcelsmi. Skaidrs ir viens - brūces nebija radušās kādas infekcijas rezultātā. Pio brūces ir mēģināts arī ārstēt, taču tās vienmēr parādījās no jauna. Veselu gadu brūces pētīja Barlētas pilsētas slimnīcas galvenais ārsts Luidži Romanelli, taču nespēja izskaidrot to rašanos. Pāvesta Benedikta XV ārsts, profesors Džuzepe Bastinelli apstiprināja brūču esamību, bet… ar to arī viss beidzās. Romas Universitātes patologs Dr.Amiko Bignami arī nespēja noteikt brūču izcelsmi. Gan Bignami, gan Dr.Džuzepe Sala vērsa uzmanību uz brūču gludajām malām un tūskas pilnīgu neesamību. Dr.Alberto Kazerta 1954.gadā veica Pio roku rentgenu, kas nekonstatēja nekādas kaulu struktūras novirzes.
Tēva Pio stigmas nepārtraukti asiņoja, notraipot ar asinīm gan miesu, gan drānas.
Ziņa par priesteri, kurš nes sevī Krustā Sistā tēlu, izplatījās lielā ātrumā, un uz Sandžovanni Rotondo sāka plūst cilvēku straumes. Ļaudīm, kas bija sākuši atjaunot dzīvi pēc Pirmā Pasaules kara, Tēvs Pio bija cerības simbols. Tie, kas nevarēja atbraukt, sūtīja Pio vēstules - miljoniem vēstuļu no visas pasaules ar lūgumu aizlūgt par viņu vai viņu tuvinieku veselību, par samezglojumiem un problēmām viņu dzīvē. Izplatījās baumas, ka Tēva Pio aizlūgumi tiekot brīnumainā veidā uzklausīti un atbildēti.
Tēvs Pio Sandžovanni Rotondo klosterī 20.gadsimta 20.gados.
Protams, netrūka arī ziņkārīgo. Uz Sandžovanni devās dažāda veida sensāciju mednieki. Presē parādījās polemikas, disputi, apsūdzības. Tas darīja uzmanīgus Baznīcas vadītājus. Vietējais bīskaps Paskvāle Džagliardi neticēja stigmu autentiskumam un apsūdzēja franciskāņus cilvēku mānīšanā. 1922.gadā Vatikāns sāka izmeklēšanu. Tēvs Pio tika pakļauts vairākām medicīniskām pārbaudēm, bet no 1931. līdz 1933.gadam viņam tika aizliegts publiski noturēt Sv.Misi, uzklausīt grēksūdzes, svētīt cilvēkus, pieņemt apmeklētājus, atbildēt uz vēstulēm, kā arī atklāti demonstrēt savas stigmas. “Visi viļņi šļācas man pāri. Pret mani ir vērsta nepatika. Es jūtos vientuļš un raudu dienu un nakti!” - rakstīts kādā tā laika Pio vēstulē. Taču priesteris cieta klusējot - svētās paklausības vārdā.
Laikā, kad Tēvam Pio bija aizliegts svinēt misi publiski, viņš to darīja privāti - vienatnē.
Divus gadus ilga Tēva Pio izolācija, bet cilvēki, nesaprazdami notiekošo, joprojām vēlējās redzēt svēto mūku. Kad ļaudis uzzināja par nodomu sūtīt Pio uz citu klosteri tālu Ziemeļitālijā, draudēja izcelties nemieri. Vatikāns nolēma atstāt viņu Sandžovanni. Beidzot, 1933.gadā, pāvests Pijs XI atļāva Pio atkal publiski noturēt Sv.Mises. Pats pāvests mūka divu gadu izolāciju komentēja šādi: “Mana attieksme pret Tēvu Pio nebija negatīva, taču es biju nepareizi informēts par viņu.” 1934.gadā Pio tika atkal atļauts uzklausīt grēksūdzes un arī sludināt, kaut viņš tā arī nekad netika nokārtojis sludinātāja eksāmenu.
Svētceļnieki uz Sandžovanni Rotondo klosteri devās gan ar autotransportu, gan kājām.
Tēvam Pio atgriežoties publiskā kalpošanā, Sandžovanni Rotondo pamazām atgriezās arī svētceļnieki. Filmas kadros redzams, kā ik rītu pulksten 4.30, kad tika atvērtas baznīcas durvis, ļaudis ar īsti itālisku temperamentu metas tajā iekšā, lai nokļūtu pēc iespējas tuvāk altārim. Sākoties Sv.Misei, iestājas Dienviditālijai neraksturīgs klusums. Visas acis godbijībā pavērstas uz altāri, kur Tēvs Pio svin katras dienas lielāko notikumu - Jēzus Kristus upuri. Tie, kuri kaut reizi dzīvē piedalījās šī priestera vadītajā Sv.Misē, liecināja, ka tās laikā laikam un telpai vairs nebija itin nekādas nozīmes. Caur Pio rokām it kā atdzīvojās visi Golgātas notikumi, kļūdami aktuāli tieši šeit un tagad. Ļaudis šajā vīrā saskatīja Dieva žēlsirdības liecinieku, kurā deg patiesa mīlestība uz savu Kungu un līdzcilvēkiem.
Tēvs Pio atkal kalpo publiski, 20.gadsimta 30.gadi.
1940.gadā Tēvs Pio sāka nabadzīgo ļaužu slimnīcas - Ciešanu atvieglošanas nama (Casa Sollievo della Sofferenza) celtniecības projektu. Viņš, kurš pats labi pazina fiziskās sāpes, vēlējās, lai šajā vietā slimnieki saņemtu patiesi sirsnīgu uzņemšanu un vislabāko iespējamo aprūpi. Pēc Otrā Pasaules kara ar Apvienoto Nāciju Palīdzības un atjaunošanas administrācijas (UNRRA) un Itālijas valdības starpniecību Pio ieguva projektam lielas investīciju summas. Lai Pio personīgi varētu uzraudzīt slimnīcas tapšanas gaitu, pāvests Pijs XII atbrīvoja mūku no dotā nabadzības solījuma. Slimnīca svinīgi tika atklāta 1956.gadā. Tēvs Pio to nosauca par savas dzīves lielāko veikumu.
“Casa Sollievo della Sofferenza” slimnīcas atklāšana 1956.gada 5.maijā.
Šīs milzīgās, visā reģionā modernākās slimnīcas uzcelšanā ar saviem ziedojumiem piedalījās cilvēki no visas pasaules. Caur Tēva Pio rokām šajos gados izgāja milzīgs naudas summas, tomēr neko no tā visa viņš nepaturēja sev. Ar savu dzīvi Tēvs Pio pierādīja, ka neizolējoties tikai savā šaurajā pasaulītē un nefokusējoties vienīgi uz savu dzīvi un problēmām, bet atdodot sevi visu Dievam, var paveikt tik daudz, cik nespēj neviens šīs pasaules varenais. Pateicoties Tēva Pio iniciatīvai, līdzās vecajai mazajai baznīciņai Sandžovanni Rotondo tika uzcelta arī jaunā Žēlsirdības Dievmātes baznīca.
Kreisajā pusē - ļaužu pūlis dodas uz Sv.Misi jaunajā Žēlsirdības Dievmātes baznīcā;
labajā pusē - Tēvs Pio apmeklē slimnieku Ciešanu atvieglošanas nama slimnīcā.
Bet kāds šis neparastais cilvēks bija ikdienas dzīvē? Vienkāršs, pazemīgs, ar veselīgu humoru apveltīts. Diemžēl atpūtas brīži Tēvam Pio bija īsi. Tie pārsvarā pagāja viņa cellē - nelielā istabiņā, kurā viņš nodzīvoja pēdējos 25 mūža gadus. Šeit viņš piedzīvoja ļaunā gara uzbrukumus, šeit tika Dieva mierināts, šeit sarunājās un jokoja ar klosterbrāļiem. No celles loga viņš māja sveicienus visiem, kas ik dienas pulcējās laukumā aiz klostera mūriem. Tēvs Pio bija īsts Sv.Franciska pēctecis, kas Kristus ciešanas izdzīvoja savā ikdienā, bija dziļš lūgšanu cilvēks, pazemīgs, prieka un cerības pilns, žēlsirdīgs un saprotošs, patiess Kunga Jēzus Kristus liecinieks šajā pasaulē.
Arī saskarsmē ar klosterbrāļiem Tēvs Pio bija pilns mīlestības un ar veselīgu humoru apveltīts.
Tēvs Pio uzskatīja, ka kristieša garīgai izaugsmei ir pieci pamatnoteikumi - grēksūdze vismaz reizi nedēļā, Sv.Vakarēdiena baudīšana katru dienu, garīgie lasījumi, Dieva Vārda meditācija (pārdomāšana - Red.) un regulāra sirdsapziņas pārbaude. Savus garīgos bērnus Pio pamācīja gan sarunās, gan ar vēstuļu starpniecību, izskaidrodams to, kas viņam pašam bija svarīgākais un dārgākais. Tiek lēsts, ka Pio 58 gadus ilgajā priesterības laikā vidēji ik gadu ar viņu satikās apmēram 75 000 cilvēku. Tas nozīmē, ka savas priestera dzīves laikā viņš sarunājies ar apmēram 4 miljoniem cilvēku. Protams, tie visi nebija Pio garīgie bērni šī jēdziena patiesajā nozīmē, tomēr visi varēja uzdot priesterim jautājumus un saņemt Dieva Vārdu un svētību, kas palīdzēja tiem ceļā pie Dieva.
Ik gadu Tēvs Pio saņēma simtiem tūkstošu vēstuļu no visas pasaules.
Katrs garīgais bērns Pio bija īpašs. Viņš gribēja ar katru runāt individuāli, saprast katra dzīves situāciju un apstākļus, lai palīdzētu šiem cilvēkiem garīgi pieaugt. Pio meklēja katrai problēmai vislabāko risinājumu un katram māceklim vislabāko garīgās vadības metodi. Viņš gribēja, lai katrs viņa garīgais bērns redzētu savas garīgas dzīves progresu ceļā uz pilnību Kristū. Viņš aicināja kristiešus dzīvot svētumā, nekad nepadoties ļaunā kārdinājumiem pat vismazākajās lietās, nekad nezaudēt Dieva klātbūtnes sajūtu un vienmēr atjaunot un atdzīvināt vienotību ar Dievu lūgšanā. Kā liecina viņa mācekļi, Pio rūpējās arī par savu garīgo bērnu ģimenēm, lai arī tās varētu tikt pievestas Kristum.
Pie Tēva Pio pēc padoma, mierinājuma un iedrošinājuma nāca vienkārši cilvēki un slavenības, nemācīti ļaudis un augstākās sabiedrības pārstāvji. Ikviens pēc šīs tikšanās jutās garīgi izgaismots. Lūdzoties Tēvs Pio bieži raudāja. Vaicāts, kādēļ viņš raud, stigmatizētais mūks teica: “Kā lai neraud, ja Jēzus joprojām cieš par tik daudziem cilvēkiem, kas neatgriežas no saviem grēkiem!” Redzēdami, ka Pio ir īpašas dāvanas, cilvēki mēģināja nokļūt viņa tuvumā. Lai tiktu līdz biktskrēslam, klosterbrāļiem ik dienas nācās izlauzt viņam ceļu cauri pūlim. Visi vēlējās viņam pieskarties, bet daži gāja pat tik tālu, ka no Pio habita centās nogriezt kādu strēmeli. “Tas ir pagānisms, tas ir fanātisms!” - tādos gadījumos viņš mēdza izsaukties. Tēvs Pio nevēlējās kļūt par elku - viņš bija tikai instruments Dieva rokās.
Ļaužu pūļi ik dienas centās pieskarties Tēvam Pio vai vismaz būt viņa tuvumā.
Vairāk par visu Pio mīlēja Euharistiju (Sv.Vakarēdienu - Red.). Viņš juta neremdināmas slāpes un izsalkumu pēc Svētās Komūnijas un ieteica ticīgajiem to baudīt ik dienas. Viņu ļoti ievainoja nevērība un vienaldzība pret šo mīlestības sakramentu, ko dažkārt nācās novērot pie ticīgajiem. “Man ir daudz, ko jums par to teikt, bet es nerodu vārdus, lai izteiktu. Varu tikai sacīt, ka tad, kad esmu tuvu Jēzum Vissvētākajā Sakramentā, mana sirds sitas tik strauji, ka, šķiet, ir gatava izlēkt no krūtīm. Vai tad jūs nespējat apdomāt, ka pats Dievs ir upuris par mūsu grēkiem!” Sv.Mise Pio vadībā varēja ilgt stundām - tik aizkustināts viņš bija ik reizes izdzīvojot Kristus upuri. Tās bija Mises, kas neatstāja vienaldzīgu nevienu. Kāds no aculieciniekiem par to ir teicis: “Mēs bijām kā aklie ap tādu, kurš redz!”
Kristus upura svinēšana Svētajā Vakarēdienā bija Tēva Pio iemīļotākā kalpošana.
Taču lielāko dienas daļu priesteris pavadīja biktskrēslā. Stundām ilgi viņš uzklausīja ļaužu grēksūdzes. Lai tiktu pie Tēva Pio uz grēksūdzi, cilvēki pierakstījās rindā un gaidīja dažreiz pat ilgāk par divām nedēļām. Pio bija dāvana redzēt visapslēptāko cilvēka dvēselē. Dažkārt viņš atgādināja cilvēkiem kādus aizmirstus grēkus, tos nosaucot precīzi pa dienām. Bet bija arī gadījumi, kad viņš kādu vienkārši aizdzina, īpaši, ja tie nāca ziņkārības dēļ vai bez patiesas grēku nožēlas. Tomēr tādai šķietami neiecietīgai rīcībai vienmēr bija pozitīvi augļi. Pēc dažām dienām šie cilvēki atgriezās, no sirds nožēlodami grēkus un saņemdami Dieva piedošanu. Pio atzina, ka viņam kā Dieva ieceltam ganam dažkārt nākas būt stingram: “Mani sāpina redzēt tik daudzas dvēseles, kas vēlas attaisnot savus ļaunos ceļus. Tas spīdzina mani, liek ciest, novārdzina manas smadzenes un liek raudāt manai sirdij.”
Uz individuālo grēksūdzi pie Tēva Pio cilvēki stāvēja pat vairāku nedēļu garā rindā.
Būdams lūgšanu vīrs, Pio lūdzās tādā mīlestības spēkā, ka viņa lūgšanu rezultātā notika lielas zīmes un brīnumi. Viņa laikabiedri liecina, ka Tēva Pio kalpošanā izpaudušās vairākas garīgās dāvanas un pārdabiskas parādības, tostarp dievišķa dziedināšana, biolokācija (pārvietošanās telpā - Red.), levitācija (pacelšanās miesā virs zemes - Red.), pravieša dāvana, dāvana runāt mēlēs, spēja darīt brīnumus, spēja ilgstoši atturēties no miega un ēšanas. Īpaša Pio dāvana bija spēja redzēt cilvēkā apslēpto un acumirklī pateikt viņa grēku nožēlas īstumu. Visu mūžu viņu pavadīja vīzijas un garīgi redzējumi, kuru laikā Pio sarunājās ar eņģeļiem. Iedvesmojoties no Tēva Pio lūgšanu dzīves, šodien pasaulē izveidotas jau vairāk nekā 3000 “Tēva Pio lūgšanu grupas” ar trim miljoniem locekļu.
Tēvs Pio bija lūgšanu vīrs un Dievs atbildēja uz viņa lūgšanām ar zīmēm un brīnumiem.
Tomēr līdzās brīnišķīgām Dieva dāvanām Pio piedzīvoja arī nemitīgus velna uzbrukumus. Leģendāri ir nostāsti par viņa biežajām pārdabiskajām nakts cīņām ar sātanu, kuras viņš izcīnīja savā cellē. Jau jaunības gados, kad Pio kādu laiku uzturējās Svētās Annas klosterī Fodžā, kopā ar viņu, kā vēlāk stāstīja klosterbrāļi, tur ieradās pats nelabais. Katru nakti parādoties jaunajam mūkam redzamā veidā, tas radīja tik neciešamu troksni, ka pārējie brāļi bija lielā neizpratnē. Šie garīgie un fiziskie uzbrukumi Tēvam Pio turpinājās visu mūžu, īpaši tad, kad viņš lūgšanā iestājās par kādu īpaši lielu grēcinieku vai garīgi apsēstu cilvēku. Nākamajā rītā visi redzēja viņu smagi piekautu, bieži saplēstām drēbēm.
Tēvs Pio savā cellē pēc kārtējās ciešanu un garīgās cīņas nakts.
1968.gada septembrī Sandžovanni Rotondo tika svinēta Tēva Pio stigmatizācijas piecdesmitā gadskārta. Notika vairāki dievkalpojumi. 21.septembrī viņš pēkšņi sajuta lielu nogurumu. Nākamajā dienā, 22.septembrī, Tēvs Pio daudzu tūkstošu svētceļnieku klātbūtnē svinēja Sv.Misi. Būdams vārgs, viņš ratiņkrēslā tika aizvests uz biktskrēslu, kur uzklausīja cilvēku grēksūdzes, bet vakarā kā parasts no savas celles loga māja sveicienus ticīgajiem laukumā pie klostera. Tas bija viņa pēdējais dievkalpojums. Naktī uz 23.septembri, pulksten 2.30, ar Jēzus vārdu uz lūpām viņš 81 gada vecumā dziļā mierā pārkāpa Mūžības slieksni. Bet stigmas no viņa rokām, kājām un sāna vienkārši pazuda.
Tēvs Pio ik vakaru sveica ticīgo tautu no savas celles loga (attēlos kreisajā pusē);
attēlā labajā pusē - Tēvs Pio svin savu pēdējo Svēto Misi.
Tēva Pio miesas tika apglabātas 26.septembrī Žēlsirdības Dievmātes baznīcas kriptā. Viņa bēru dievkalpojumu apmeklēja vairāk nekā 100 000 cilvēku. 1982.gadā Svētais Krēsls sāka Pio beatifikācijas procesu. Izmeklēšana ilga septiņus gadus. 1990.gadā pāvests Jānis Pāvils II pasludināja Tēvu Pio par Dieva kalpu, kas ir pirmais solis beatifikācijas un kanonizācijas procesā. 1997.gadā viņš tika pasludināts par godināmo, 1999.gadā par svētīgo, bet 2002.gada 16.jūnijā - par Romas Katoļu Baznīcas svēto. Viņa kanonizācijas ceremonijā Vatikānā piedalījās aptuveni 300 000 cilvēku. 2004.gadā pāvests Jānis Pāvils II Sandžovanni Rotondo iesvētīja Svētā Pio no Pjetrelčīnas svētnīcu, sauktu arī par Tēva Pio svētceļnieku baznīcu. Uz turieni tika pārvietots arī Tēva Pio šķirsts.
Tēva Pio bēres 1968.gada 26.septembrī.
Bet Tēva Pio stāsts ar to nebeidzas. Pateicoties Dieva darbam šajā cilvēkā un caur viņu, kādreizējais neievērojamais miests kļuvis par plaukstošu pilsētu, bet kapucīņu klosteris par garīgu centru, uz kurieni ik dienas plūst svētceļnieki no visas pasaules. Apbrīnas vērta ir vērienīgā Tēva Pio vārdā nosauktā brīvdabas baznīca, krusta ceļš, kas ved augšup Kastelāno kalnā, pretī tā virsotnē uzstādītajai augšāmceltā Kristus figūrai. Darbojas Ciešanu atvieglošanas slimnīca, Tēva Pio Radio un televīzijas centrs un daudz kas cits. Bet noslēpums joprojām paliek - kas bija un ir šī cilvēka fenomens? Šķiet, visprecīzāk to formulējis viens no Tēva Pio biogrāfiem: “Viņš ļāva mums ieraudzīt Jēzu!” Tādēļ arī vārdi, ko Tēvs Pio rakstīja savam garīgajam tēvam 1913.gadā, joprojām skan aktuāli: “Viskarstākās ilgas piederēt Jēzum deg manā sirdī. Tas neesmu es, bet Viņš, kurš ir manī un pār mani…”
****
Vēl daži attēli par to, kāda, pateicoties Tēva Pio personībai, Sandžovanni Rotondo izskatās šodien.
Jaunā Žēlsirdības Dievmātes baznīca, iesvētīta 1959.gadā. Kreisajā pusē - vecā klostera baznīciņa;
virs ieejas Tēva Pio celles logs, no kura viņš ik vakaru uzrunāja svētceļniekus.
Jaunās Žēlsirdības Dievmātes baznīcas iekštelpas, skats uz altāri.
Tēva Pio svētceļnieku baznīca, iesvētīta 2004.gadā.
Tēva Pio svētceļnieku baznīcas interjers.
Tēva Pio svētceļnieku baznīcas altāris.
Tēva Pio svētceļnieku baznīcas ērģeles.
Tēva Pio svētceļnieku baznīcas krusts un zvani.
Tagad Tēva Pio miesas atdusas īpašā vietā - tā sauktajā Zelta kriptā Svētceļnieku baznīcā.
Tēva Pio kapavietas kripta - kapela.
Tēva Pio kapavietas kriptas - kapelas sienu gleznojumi.
Freska Tēva Pio kapavietas kriptā - kapelā.
“Via Crucis” jeb Krusta ceļš līdzās Žēlsirdības Dievmātes baznīcai ved augšup Kastelāno kalnā.
Krusta ceļa vidū atrodas Jēzus mātes Marijas statuja ar mazo Jēzu rokās (attēlā kreisajā pusē),
bet tā noslēgumā ir brīvdabas siena - altāris ar augšāmceltā Kristus tēlu (labajā pusē).
Tēva Pio statuja (attēlā labajā pusē) Krusta ceļa sākumā
un Augšāmceltā Kristus tēls (attēlā kreisajā pusē) tā noslēgumā.
Kopš 1956.gada “Ciešanu atvieglošanas nams” izaudzis par modernu slimnīcu kompleksu.
Līdzīgie raksti:
- Nekas nav atrasts
Skaistākā filma, ko esmu redzējusi, ir par tēvu Pio. Pēc noskatīšanās es raudāju, dziļi un no sirds. Iesaku visiem uzmeklēt un noskatīties.