Laikmeta zīmes

2018.gada nogalē Latvijas Nacionālā arhīva mājaslapā internetā sākti publicēt VDK arhīva materiāli. Īpašu interesi sabiedrībā izraisījusi čekas aģentu uzskaites kartotēka, pareizāk sakot tas, kas no tās palicis Latvijā. Tomēr daudziem aģentu kartīšu izpēte sagādā krietnas galvassāpes, jo bez papildus zināšanām par VDK nav īsti saprotama daudzo tās daļu un nodaļu numerācija un citi apzīmējumi, kas atrodami kartītēs. Tāpēc šajā rakstā centīsimies īsi ieskicēt Latvijas PSR VDK vēsturi, iestādes kopējo struktūru, kā arī atsevišķu tās struktūrvienību numurus, nosaukumus un darba uzdevumus. Ceram, ka tas palīdzēs labāk saprast gan jau publiskotos VDK dokumentus, gan tos, kas vēl tikai tiks publicēti tuvākajos gados.

Tā sauktās čekas pirmsākumi Latvijā meklējami tūlīt pēc valsts okupācijas 1940.gada 17.jūnijā, kad Rīgā ieradās PSRS Iekšlietu Tautas komisariāta (NKVD) darbinieku grupa Semjona Šustina vadībā, kurš konspirācijas nolūkos ar segvārdu Silnieks darbojās Augusta Kirhenšteina valdības Politiskās policijas priekšnieka, padomju spiega Vikentija Latkovska formālā pakļautībā. Pēc Latvijas pievienošanas PSRS, 1940.gada 30.augustā tika izveidots Latvijas PSR Iekšlietu tautas komisariāts Alfona Novika vadībā, bet par viņa vietnieku un Valsts Drošības pārvaldes priekšnieku kļuva Šustins. Pašu pārvaldi no Alberta ielas pārcēla uz bijušo Iekšlietu ministrijas ēku Brīvības un Stabu ielu stūrī, kuras pagrabā iekārtoja aresta telpas un šautuvi nāves sodu izpildei. Baltezerā, Katlakalnā un Ulbrokas mežā tika izveidoti masu kapi nošauto aprakšanai. Represiju rats sāka savu gaitu…

Kreisajā pusē -čekas māja 1940./1941.gadā; labajā pusē - cilvēku nošaušanas telpa
“Stūra mājas” pagrabā (augšā), čekistu upuri čekas šautuvē-poligonā Baltezerā (apakšā).

1941.gada 26.februārī Iekšlietu tautas komisariāta Valsts Drošības pārvaldi reorganizēja par Latvijas PSR Valsts Drošības tautas komisariātu. Pēc Otrā Pasaules kara komisariāts kļuva par Latvijas PSR Valsts Drošības ministriju. Tolaik tās galvenais uzdevums bija cīņa ar pretpadomju pagrīdi, nacionālajiem partizāniem un Rietumu specdienestu iesūtītajiem sakarniekiem. Pēc Staļina nāves padomju režīmam kļūstot liberālākam, 1954.gadā tika izveidota Valsts Drošības komiteja pie Latvijas PSR Ministru Padomes, bet kopš 1978.gada tās nosaukums bija Latvijas PSR Valsts Drošības komiteja jeb VDK. Komiteju likvidēja ar Latvijas Republikas Augstākās Padomes 1991.gada 24.augusta lēmumu “Par PSRS valsts drošības iestāžu darbības izbeigšanu Latvijas Republikā”.

LPSR VDK vadība

Juridiski LPSR VDK bija padota LPSR Ministru Padomei, taču patiesībā kā PSRS VDK (КГБ СССР) teritoriāla struktūrvienība pakļāvās vadībai no Maskavas. Pavēles par galvenajiem LPSR VDK darba virzieniem, tāpat par tās personālsastāva pieņemšanu darbā un atvaļināšanu parakstīja PSRS VDK priekšsēdētājs. Arī VDK apakšstruktūru darbu un svarīgākās izstrādes koordinēja un kontrolēja atbilstošas augstākstāvošas struktūras Maskavā. Rīkojumus Komitejai varēja dot arī LKP Centrālā komiteja un PSKP Centrālā komiteja. Darbs VDK tika pielīdzināts dienestam PSRS Bruņotajos spēkos, izņemot atsevišķus brīvā līguma darbiniekus, kas nebija saistīti ar valsts noslēpumu.

Padomju čekista apliecība un krūšu nozīme; labajā pusē PSRS VDK simbolika.

LPSR VDK priekšsēdētājs un tā vietnieki. Čekistu darbu Latvijā vadīja LPSR VDK priekšsēdētājs. Šajā amatā strādājuši Semjons (Sīmanis) Šustins (1940-1941), Alfons Noviks (1944-1953), Jānis (Ivans) Zujāns (1953-1954), Jānis Vēvers (1954-1963), Longins Avdjukevičs (1963-1980), Boriss Pugo (1980-1984), Staņislavs Zukulis (1984-1990) un Edmunds Johansons (1990-1991). Priekšsēdētājam bija trīs vietnieki, kas katrs atbildēja par savu darba jomu. VDK priekšsēdētāja 1.vietnieks parasti bija Maskavas ieliktenis, viņa kompetencē atradās pretizlūkošanas operatīvā darba kontrole. 2.vietniekam tradicionāli bija jābūt “nacionālajam kadram”, viņš atbildēja par ideoloģiskās cīņas (5.daļas) jomu. Savukārt priekšsēdētāja 3.vietnieks pārraudzīja VDK kadru, finanšu un saimnieciskos jautājumus.

Latvijas čekas priekšnieki.
Augšējā rundā no kreisās - Semjons Šustins, Alfons Noviks, Jānis Zujāns, Jānis Vēvers;
apakšējā rindā - Longins Avdjukevičs, Boriss Pugo, Staņislavs Zukulis, Edmunds Johansons.

LPSR VDK Kolēģija. Kolēģija bija čekas vadošā struktūra, kuras kompetencē atradās visu VDK svarīgāko jautājumu risināšana un lēmumu pieņemšana. To veidoja 12 augstākie VDK vadītāji - LPSR VDK priekšsēdētājs, priekšsēdētāja vietnieks, 1., 2. un 5.daļas priekšnieki, 4. vai 6.daļas priekšnieks, Ventspils pilsētas daļas priekšnieks, kāds no Daugavpils, Liepājas vai Jelgavas daļu priekšniekiem, viens no rajonu nodaļu priekšniekiem, Baltijas kara apgabala Sevišķās daļas priekšnieks vai kāds no citu ieroču šķiru Sevišķo daļu priekšniekiem. Paplašinātajā kolēģijas sastāvā bija VDK priekšsēdētājs, visi viņa vietnieki, visu VDK daļu priekšnieki, BKA visu ieroču šķiru Sevišķo daļu priekšnieki.

LPSR VDK Partijas komiteja. Visi čekas štata darbinieki bez izņēmuma bija Komunistiskās partijas vai Komjaunatnes biedri. Saskaņā ar PSRS Konstitūciju vadošā loma visās dzīves jomās Padomju Savienībā piederēja kompartijai, tāpēc tā faktiski bija noteicēja arī VDK un nosprauda tās galvenos darba virzienus un uzdevumus. VDK Partijas komiteja gan čekas operatīvo darbu būtiski neietekmēja, veicot galvenokārt tikai čekistu ideoloģiskās audzināšanas funkcijas. LPSR VDK Partijas komitejā strādāja trīs cilvēki - partijas pirmorganizācijas sekretārs un divi instruktori.

Kreisajā pusē - VDK ģenerāļa formastērps; labajā pusē augšā - LPSR VDK veidlapas fragments, attēlā labajā pusē apakšā - LPSR VDK slepenās telefongrāmatas titullapas fragments.

LPSR VDK Speciālā inspekcija. Inspekcijas uzdevums bija uzraudzīt “sociālistiskās likumības ievērošanu” VDK darbā, veikt VDK darbinieku dienesta pārkāpumu izmeklēšanu un nepieciešamības gadījumā sagatavot materiālus nodošanai Kara tribunālam. Citiem vārdiem - Speciālā inspekcija bija “čeka čekā”, tāds kā iekšējās drošības dienests, kas pakļāvās tieši LPSR VDK priekšsēdētājam.

LPSR VDK Sekretariāts un administratīvās daļas. Latvijas PSR VDK bija savs Sekretariāts, Kadru, Finanšu (FINO) un Saimniecības daļa (HOZO). Šīs struktūrvienības nodarbojās ar to pašu, ko līdzīgas daļas dara jebkurā iestādē vai uzņēmumā. Kadru daļa atbildēja par personālsastāva uzskaiti, Finanšu daļa par naudas plūsmu un tās izlietojumu Komitejā, bet Saimniecības daļas pārziņā bija VDK saimnieciskās lietas. Sekretariāta ietvaros darbojās arī VDK juridiskais dienests.

LPSR VDK operatīvās un izmeklēšanas struktūrvienības

Saskaņā ar nolikumu par PSRS VDK, Komitejas galvenais darba virziens bija operatīvais darbs. LPSR VDK bija divu veidu operatīvā darba struktūrvienības - tā sauktās numurētās un profilētās. Lielākā struktūrvienība bija daļa, kas savukārt dalījās nodaļās, kuru skaits katrā daļā bija dažāds, atkarībā no veicamo uzdevumu apjoma. Katrā nodaļā strādāja apmēram pieci operatīvie darbinieki. Atsevišķu uzdevumu veikšanai uz laiku vai pastāvīgi varēja izveidot operatīvās grupas. VDK darba tiesiskās normas reglamentēja “Nolikums par PSRS Valsts Drošības komiteju pie PSRS MP un tās reģionālajiem orgāniem”. Tiesa, kā stāsta bijušie čekisti, vismaz LPSR VDK ierindas darbinieki ar šo nolikumu nekad nav tikuši iepazīstināti - tas stingrā slepenībā glabājies VDK priekšsēdētāja seifā.

Latvijas PSR Valsts Drošības komitejas darbinieka dienesta apliecība.

VDK 1.daļa - Ārējā izlūkošana. Izlūki tika uzskatīti par čekas eliti, tāpēc gan centrālajā aparātā Maskavā, gan savienoto republiku VDK struktūrās izlūkdienests vienmēr tika apzīmēts ar pirmo kārtas numuru. LPSR VDK 1.daļa, lai arī skaitījās republikas pakļautības struktūra, patiesībā pakļāvās PSRS VDK Pirmajai galvenajai pārvaldei Maskavā un savu darbu organizēja atbilstoši tās darba plānam.

LPSR VDK 1.daļai bija vairākas nodaļas. 1.nodaļas uzdevums bija nelegālais izlūkošanas darbs ārzemēs. Nodaļai bija divi galvenie darba virzieni. Pirmais bija tā saukto nelegāļu atlase un sagatavošana. Atbilstoši instrukcijai, par nelegāli varēja būt “padomju iekārtai uzticams cilvēks ar augstām personīgām un lietišķām īpašībām”. Nelegāļus izvēlējās galvenokārt no operatīvo darbinieku, bet atsevišķos gadījumos arī no aģentu vidus. Otrs nodaļas darba virziens bija piesegdokumentu sagatavošana nelegāļiem. Pie tādiem piederēja pases, dzimšanas apliecības, izglītības dokumenti, citi “papīri” -  viss, kas varēja kalpot nelegāļa leģendas apstiprināšanai.

Pirmās daļas 2.nodaļa nodarbojās ar ārējo pretizlūkošanu. Tās galvenais uzdevums bija pretizlūkošanas darbs latviešu trimdas organizācijās, mēģinot panākt to darbības ievirzīšanu PSRS interesēm vēlamā gultnē. Kā VDK piesegorganizācija emigrācijas ietekmēšanai bija izveidota “Komiteja kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs”, kas šo uzdevumu veica ar dažādu propagandas pasākumu un ietekmes aģentu palīdzību. Ietekmes aģentus vervēja no trimdas kultūras un sabiedrisko darbinieku vidus. Šis darba virziens dažkārt sakrita ar 5.daļas 1.nodaļas darbu. Tādos gadījumos notika abu nodaļu darba koordinēšana un informācijas savstarpēja apmaiņa.

Vairākas no VDK pieserorganizācijām darbojās ēkā M.Gorkija (tagad Kr.Valdemāra) ielā 11a. Te atradās Latvijas Komiteja kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs, Latvijas un ārzemju draudzības un kultūras sakaru biedrība, Miera aizstāvēšanas Latvijas republikāniskā komiteja un Ārzemju tūrisma pārvalde. Visas šīs iestādes darbojās VDK izlūkošanas un pretizlūkošanas interesēs.

Vēl viens 2.nodaļas darba virziens bija tā sauktā ebreju līnija, kas tika organizēta saistībā ar ebreju masveida izbraukšanu no PSRS 20.gadsimta 70.gados. Rīgā bija izveidots īpašs koridors ebreju izbraukšanai uz ārzemēm. Ar ebreju lietām VDK nodarbojās arī 5.daļas 6.nodaļa, taču tās pārziņā vairāk bija pretizlūkošana un cīņa ar cionismu. Caur ebreju kanālu uz Rietumvalstīm nereti tika nosūtīti padomju spiegi. Daļa savervēto bija ebreju izbraucēji, kuriem bija potenciālas iespējas ārzemēs ieņemt nozīmīgus amatus. Pirms VDK 1.daļas 4.nodaļas izveidošanas 2.nodaļa veica arī ārvalstu pilsoņu izpēti, meklējot personas, kuras varētu izmantot kā padomju ietekmes aģentus ārvalstīs.

Pirmās daļas 3.nodaļa nodarbojās ar zinātniski tehnisko izlūkošanu. Nodaļas uzdevums bija piekļūt ārvalstu zinātniski tehniskajai informācijai, dažādiem projektiem, rasējumiem un tamlīdzīgiem PSRS interesējošiem materiāliem. Šādas zagtas informācijas galvenais pasūtītājs bija PSRS militāri rūpnieciskais komplekss un tautsaimniecība. Starpposms starp čeku un informācijas patērētājiem bija VDK piesegorganizācija - PSRS Zinātnes un tehnikas valsts komiteja, kuru vadīja augsta ranga VDK amatpersona. Aģentus nodaļa vervēja gan no Latvijas iedzīvotāju, gan ārzemju pilsoņu vidus.

VDK 1.daļas 4.nodaļas uzdevums bija ārējā politiskā izlūkošana. Nodaļa tika izveidota 20.gadsimta 80.gados uz 2.nodaļas bāzes un nodarbojās ar potenciālo padomju ietekmes aģentu izpēti un vervēšanu no ārzemēs dzīvojošu personu vidus sabiedriski politisko procesu ietekmēšanai dažādās ārvalstīs. Nodaļas kompetencē bija arī informācijas sagatavošana LPSR vadībai par tai interesējošām aktuālām politiskām tēmām, kā ziņu avotus izmantojot starptautiskas konferences un citus legālus pasākumus. Tomēr galvenā informācijas bāze tika iegūta no VDK kontaktpersonām ārzemēs.

Ietekmes aģentus un informatorus no ārzemnieku vidus VDK “puiši” un “meitenes”
ar šādām pasēm kabatā vervēja arī dažādos starptautiskos saietos.

VDK 1.daļai bija atsevišķs sekretariāts un pašai savs arhīvs. Tiesa, tā aģentūras daļa, kas darbojās no LPSR, tika reģistrēta arī VDK 10.daļā - vispārējā arhīvā, taču ārzemju aģentūras uzskaiti veica tikai PSRS VDK Pirmā galvenā pārvalde Maskavā. Visi 1.daļas darbinieki, kuriem vajadzēja doties ilgstošā izlūkošanas darbā uz ārzemēm, pirms tam tika apmācīti un sagatavoti PSRS VDK Pirmās galvenās pārvaldes Sarkankarogotajā J.Andropova vārdā nosauktajā institūtā Mitišču rajonā Piemaskavā.

VDK 2.daļa - Pretizlūkošana. Daļas galvenais uzdevums bija atklāt un neitralizēt ārzemju izlūkdienestu spiegus un diversantus Latvijas PSR teritorijā - gan ārzemniekus, gan padomju pilsoņus. Daļai bija sava aģentūra gan Latvijā, gan ārzemēs. LPSR VDK 2.daļa pakļāvās PSRS VDK Otrajai galvenajai pārvaldei. 1991.gadā daļā strādāja apmēram 50 - 60 operatīvie darbinieki.

Pavisam LPSR VDK 2.daļai bija 11.nodaļas. 1.nodaļa nodarbojās ar ārzemju spiegu atklāšanu, novērošanu un neitralizēšanu, veicot operatīvo darbu, kura rezultātā spiegu vai nu arestēja un tiesāja, pārvervēja darbam padomju izlūkdienestā vai arī izraidīja no PSRS. Lai jau laikus atklātu potenciālos spiegus, 2.daļas 2.nodaļa veica ārzemnieku uzraudzību LPSR teritorijā. Līdz 1967.gadam 2.daļas paspārnē darbojās arī 3.nodaļa, kuras uzdevums bija sevišķi bīstamu valsts noziedznieku meklēšana. Par “sevišķi bīstamiem” varēja pasludināt gan ārzemju izlūkdienestiem strādājošus padomju pilsoņus un padomju varai naidīgas personas, gan padomju režīma kritiķus un īpaši nepakļāvīgos, tostarp no reliģisko organizāciju vides. Vēlāk 3.nodaļas darbu pārņēma VDK 5.daļa. VDK 2.daļas 4.nodaļa nodarbojās ar specifisku uzdevumu - savu aģentu iefiltrēšanu pretinieka specdienestos.

Ārzemnieku uzraudzībā VDK palīdzēja tās piesegorganizācija - Vissavienības ārzemju tūrisma firma “Intūrists”. Gandrīz visi tās gidi bija VDK aģenti, tāpat daudzi ārzemju viesiem paredzēto viesnīcu darbinieki. Viesnīcu numuriņos un publiskās telpās notika audio un video novērošana.
Čekai kalpoja arī jaunatnes ārzemju tūrisma birojs “Sputņik” un tā darbinieki.

Par valsts drošībai svarīgu objektu pretizlūkošanas jeb tā saukto objektu režīma nodrošināšanu atbildēja VDK 2.daļas 5.nodaļa. To pašu jūras transporta objektos veica 6.nodaļa, dzelzceļa transportā 7.nodaļa, jūras zvejas objektos - 9.nodaļa. Par padomju rūpniecības un zinātnes valsts noslēpumu saglabāšanu rūpējās 10.nodaļa, bet par gaisa transporta un aviācijas pretizlūkošanas nodrošinājumu - 11.nodaļa. Specifiskus uzdevumus veica 2.daļas 8.nodaļa, kuras uzdevums bija cīņa ar nelegālām valūtas operācijām un kontrabandu. Viens no uzraudzības objektiem bija Rīgas un citu ostas pilsētu Interklubi, kas bija paredzēti ārzemju jūrnieku izklaidei un ideoloģiskai apstrādei, tostarp vervēšanai.

1982.gadā uz 2.daļas 5. un 6.nodaļu bāzes tika izveidota LPSR VDK 6.daļa pretizlūkošanas nodrošināšanai ekonomikas sfērā. 1991.gadā 6.daļa atkal tika sadalīta - objektu režīma nodrošinājums tika nodots 2.daļas kompetencē, bet valsts ekonomisko noslēpumu aizsardzība - Organizētās noziedzības apkarošanas daļas kompetencē. 1982.gadā no 2.daļas 6., 7., 9. un 11.nodaļas tika izveidota specializēta Transporta pretizlūkošanas nodrošinājuma daļa.

VDK 3.daļa - Tiesībsargājošo iestāžu uzraudzība. Šī daļa tika izveidota 80.gadu sākumā. Tās galvenais uzdevums bija korupcijas novēršana un apkarošana LPSR iekšlietu sistēmā. Daļā strādāja apmēram 30 operatīvie darbinieki. 80.gadu nogalē, kad PSRS tika atļauts dibināt kopuzņēmumus, kooperatīvus un citas organizācijas, kas darbojās ārējās tirdzniecības jomā, 3.daļas darbs tika pārorientēts uz organizētās noziedzības apkarošanu. 1990.gada beigās izstrādātajos jaunajos 3.daļas pienākumos bija iekļauta organizētās noziedzības apkarošana vadības un ekonomikas sfērā, ārējās ekonomiskās darbības sfērā, finanšu, kredītu un nodokļu sfērā. Tāpat daļas uzdevumu lokā palika arī korupcijas apkarošana tiesībsargājošās iestādēs. 1991.gadā uz šīs un daļēji arī 6.daļas bāzes tika izveidota Daļa cīņai ar organizēto noziedzību (OP daļa).

20.gadsimta 80.gadu otrajā pusē VDK sāka pastiprināti nodarboties arī ar kontrabandas un nelegālo valūtas darījumu apkarošanu. Attēlā nelegāli ievestās un čekistu izņemtās ārzemju preces.

LPSR VDK 3.daļas uzdevumos ietilpa arī cīņa ar sabotāžu ekonomikas jomā, kā arī kontrabandā, narkotiku tirdzniecībā un nelikumīgās valūtas operācijās iesaistīto noziedzīgo grupu apkarošana. Tāpat daļa veica virkni pretizlūkošanai un izlūkošanai raksturīgu uzdevumu, atklājot un neitralizējot ārzemju specdienestu darbību ekonomikas jomā, iefiltrējot aģentus kapitālistisko un jaunattīstības zemju kontrabandas centros un imigrācijas dienestos, veidojot leģendētus viltus kontrabandas kanālus un iesaistoties dažādās operatīvās “spēlēs”. 3.daļai bija arī sava operatīvā aģentūra.

VDK 4.daļa - Pretizlūkošana transporta jomā. Daļa tika izveidota 1982.gadā uz 2.daļas 6., 7., 9. un 11.nodaļas bāzes. Tajā strādāja apmēram 35 operatīvie darbinieki. Daļā bija četras nodaļas. 1.nodaļa nodarbojās ar dzelzceļa, dzelzceļa staciju, depo un citu dzelzceļa infrastruktūras objektu drošības nodrošināšanu. 2.nodaļas pienākumos ietilpa Latvijas jūras kuģniecības, jūrskolu un citu jūrniecības objektu uzraudzība. 3.nodaļa rūpējās par civilo aviāciju, kompāniju “Aeroflot”, lidostu “Rīga” un citiem civilās gaisa satiksmes objektiem. 4.nodaļas aprūpē bija jūras un okeāna zvejas kā arī refrižeratoru flote un viss, kas saistīts ar zvejniecību ārvalstu akvatorijās. Arī 5.nodaļas darbs bija saistīts ar jūrniecību - tās pārziņā atradās LPSR tirdzniecības flote, jūrnieku interklubi un muitas dienesti.

VDK 4.daļas uzmanības lokā bija pretizlūkošana transporta uzņēmumos,
tostarp aviosabiedrībā “Aeroflot” (attēlā kreisajā pusē), Latvijas Jūras kuģniecībā (labajā pusē augšā)
un jūrnieku interklubos (labajā pusē apakšā - Rīgas interkluba bārs).

VDK 5.daļa - Cīņa ar ideoloģisko diversiju. Šī bija visplašākā daļa PSRS VDK, tostarp arī Latvijas PSR čekā. Daļa tika izveidota uz 2.daļas 3.nodaļas (sevišķi bīstamu valsts noziedznieku meklēšana) bāzes1967.gadā, kad ideoloģiskā pretizlūkošana un cīņa ar pretpadomju elementiem tika pasludināta par vienu no PSRS VDK prioritātēm. 1990.gadā daļā strādāja apmēram 50 - 60 operatīvie darbinieki, kuru rīcībā bija apmēram 13 - 15% visu LPSR VDK aģentu resursu. Latvijā 5.daļas darbība specifiski bija vērsta galvenokārt uz latviešu vides kontroli. Maskava saprata, ka krievu tautības čekisti šo uzdevumu nespēs adekvāti paveikt, tāpēc 5.daļas štata darbinieku un aģentūras personālsastāvs tika formēts galvenokārt no latviešu tautības cilvēkiem jeb tā sauktajiem “nacionālajiem kadriem”.

1990.gadā 5.daļa tika pārdēvēta par Konstitucionālās iekārtas aizsardzības daļu (Z daļa). Jaunās daļas galvenie uzdevumi bija PSRS konstitucionālās iekārtas aizsardzība un cīņa ar terorismu. Daļas pārorientācija bija saistīta ar paredzamo VDK darbības depolitizāciju. PSRS VDK vadība savienoto republiku “nacionālajiem kadriem”, tostarp LPSR VDK latviešu tautības čekistiem neuzticējās. Atmodas gados VDK darbinieku vidū bija notikusi zināma noslāņošanās - liela daļa latviešu čekistu uzskatīja Baltijas valstu aiziešanu no PSRS par neizbēgamu vai vismaz atbalstīja Gorbačova reformu kursu, kamēr krievu tautības darbinieki bija gatavi nelokāmi aizstāvēt PSRS nedalāmību. Šādas nenoteiktas politiskās situācijas dēļ LPSR VDK darbinieku un aģentu personas un darba lietas 1989. - 1990.gadā tika pārvestas uz Krieviju, bet liela daļa aģentu kartotēkas - iznīcināta.

VDK 5.daļas priekšnieks no 1986. - 1989.gadam Jānis Trubiņš. Vēlāk Trubiņš kļuva par LPSR VDK priekšsēdētāja vietnieku. Šodien intervijā krievu presē (attēlā labajā pusē) pauž,
ka neko nenožēlo un ir lepns par savu kādreizējo darbu čekā.

LPSR VDK 5.daļas 1.nodaļas uzdevums bija darbs ar latviešu emigrāciju, īpašu uzmanību pievēršot latviešu valodā raidošo radiostaciju personālam, galvenokārt “Radio Brīvība/Brīvā Eiropa” latviešu redakcijai Minhenē. 2.nodaļas uzraudzībā atradās Latvijas radošā inteliģence - literāti, mūziķi, mākslinieki, teātra un kino ļaudis, žurnālisti. Atmodas laikā nodaļa strādāja ar Latvijas Tautas fronti, TV raidījumu “Labvakar” un citām Atmodas organizācijām, ciktāl tas attiecās uz radošām personībām tajās. Uz 2.nodaļas bāzes bija izveidota 7.nodaļa, kura strādāja ar akadēmisko inteliģenci un studējošo jaunatni. Nodaļas pārraudzībā bija visas Latvijas augstskolas. Tā kā uzraugāmā vide 2. un 7.nodaļai bija līdzīga, to darba plānošana notika saskaņoti. 7.nodaļa nodarbojās arī ar kandidātu atlasi darbam VDK no studentu vidus, citiem vārdiem - rekrutēja augstskolās nākamos čekas darbiniekus.

5.daļas 3.nodaļas uzdevums sākumā bija par sevišķi smagiem valsts noziegumiem sodu izcietušu personu uzraudzība. Ja kāds bija notiesāts par “dzimtenes nodevību” vai pretpadomju darbību, viņš zem “čekas mikroskopa” palika visu mūžu. Sākoties Atmodas procesiem 80.gadu otrajā pusē, par 3.nodaļas galveno galveno darba lauku kļuva “radikālie nacionālisti” - cilvēktiesību grupa “Helsinki-86″, Latvijas Nacionālās neatkarības kustība (LNNK), Vides aizsardzības klubs (VAK), Pilsoņu komitejas, Aizsargu organizācija un citas nacionālistiskā virziena tā sauktās neformālās organizācijas.

5.daļas 4.nodaļa uzraudzīja garīdzniecību un reliģiskās sektas, kā arī tā sauktos padomju vāciešus un viņu repatriāciju uz Vāciju. Nodaļas piesegorganizācija bija LPSR Ministru Padomes Reliģijas kultu lietu padome, kurā strādāja atvaļinātie VDK virsnieki. Aģentus galvenokārt vervēja no lielo konfesiju - katoļu, pareizticīgo, luterāņu garīdznieku vidus. Izmantoti tika arī tiešie kontakti ar konfesiju vadību, kurus lielākoties savervēja kā tā sauktās uzticamības personas. Par sektām PSRS tika uzskatīti baptisti, septītās dienas adventisti, vasarsvētku ticīgie un citas mazākas kristiešu grupas, tāpat arī Jehovas liecinieki, krišnaīti, dažādas citas netradicionālās reliģiskās organizācijas. Kontrole pār šīm grupām čekai gan bija visai apgrūtināta, jo to atbalstītāju loks bija noslēgts. Tāpēc atsevišķos gadījumos tika izmantoti citu PSRS republiku VDK aģenti - attiecīgo “sektu” locekļi vai autoritātes.

VDK piesegorganizācijas “Krievu Pareizticīgās Baznīcas lietu padome” pilnvarotā Latvijas PSR ziņojums LPSR Ministru Padomes priekšsēdētāja vietniekam par pareizticīgo garīdzniecības
attieksmi pret valsts izvērsto karojoši ateistisko un pret ticīgajiem vērsto kampaņu presē.

Līdzīgi uzdevumi bija 6.nodaļai, kuras kompetencē bija cīņa ar cionismu un tā sauktās ebreju līnijas uzraudzība. Ebreju līnija bija kopš 20.gadsimta 70.gadu sākuma Rīgā izveidots ebreju emigrācijas koridors. Ebreji, kas vēlējās izbraukt uz pastāvīgu dzīvi ārvalstīs, ieradās Latvijā, kur pēc kāda laika saņēma vai nesaņēma izbraukšanas atļauju no PSRS. Šo koridoru kontrolēja 6.nodaļa. Izbraucēju vidū bija daudz izcilu savas profesijas speciālistu, kuri ārzemēs potenciāli varēja ieņemt atbildīgus amatus. Šādus cilvēkus VDK mēģināja iesaistīt sadarbībā. 80.gadu nogalē, izmantojot ebreju līniju, uz ārzemēm tika izraidīti virkne pretošanās kustības dalībnieku, kaut arī viņi nebija ebreji. Līnijas aizsegā Rietumos tika iefiltrēti arī VDK spiegi un aģenti. Vienlaikus 6.nodaļa cīnījās arī ar cionisma ideju izplatīšanos un uzraudzīja ar cionisma kustību saistītu personu vai organizāciju darbību.

Specifiski uzdevumi bija 5.nodaļai. Tie nebija tieši saistīti ar ideoloģisko cīņu, bet tuvāki Operatīvi tehniskās daļas darbam. 5.nodaļas uzdevums bija anonīmo autoru atklāšana, rokrakstu ekspertīze un ieroču identifikācija. Tajā strādāja eksperti, kuriem vajadzēja noskaidrot anonīmo vai zem pseidonīma publicēto pretpadomju sacerējumu autoru patieso identitāti, kā arī veikt rokrakstu un ieroču ekspertīzi.

LPSR VDK 5.daļas 8.nodaļas uzdevums bija komunikācija ar sabiedrību. Nodaļa tika izveidota 1989. - 1990.gadā un jaunajos politiskajos apstākļos tai, sadarbībā ar plašsaziņas līdzekļiem, vajadzēja izskaidrot sabiedrībai VDK mērķus un uzdevumus, veidojot Komitejas kā mūsdienīga specdienesta tēlu un kliedējot sabiedrībā valdošos stereotipus par čekas zvērībām, kas palikušas tālu Staļina “personības kulta” pagātnē. Stereotipu par čekas visvarenību nodaļa gan īpaši kliedēt nesteidzās.

LPSR VDK 5.daļas sastāvā bija arī divas grupas. Grupas bija operatīvās vienības, kuras uz laiku vai pastāvīgai darbībai izveidoja konkrētu uzdevumu veikšanai. 5.daļas 5.grupas uzdevums bija informācijas uzkrāšana, sistematizācija un analīze. Grupu izveidoja Atmodas gados 80.gadu beigās, kad lielā VDK Informācijas analīzes daļa vairs nespēja nodrošināt informācijas apstrādes operativitāti un konspirāciju. Kļūstot pieejamiem personālajiem datoriem, katra VDK daļa, kas nodarbojās ar operatīvo darbību, centās izveidot pati savu informācijas analīzes grupu. Tāda bija arī 5.daļai. Savukārt 9.grupu izveidoja 1990.gadā. Tās uzdevums bija LPSR augstāko amatpersonu apsardze. Grupas numerācija atvasināta no PSRS VDK 9.pārvaldes, kas nodarbojās ar PSRS pirmo personu apsardzi.

Latvijas Republikas vadītāji un AP deputātu grupa 1991.gada augusta puča dienās.
Pirmais no kreisās - 1.policijas bataljona (tā saukto Balto berešu) kaujinieks;
otrais - Anatolija Gorbunova miesassargs no VDK 5.daļas 9.grupas.

VDK 6.daļa - Pretizlūkošana ekonomikas jomā. Kā atsevišķa daļa izveidota 1982.gadā uz 2.daļas 5. un 10.nodaļas bāzes. Daļas darba pamatvirziens bija svarīgu valsts objektu režīma un informācijas slepenības nodrošinājums. Daļā strādāja apmēram 20 operatīvie darbinieki. 6.daļai bija trīs nodaļas, kas rūpējās par objektu drošību - 1.nodaļa uzmanīja militāri rūpnieciskā kompleksa uzņēmumus un iestādes, 2.nodaļa - valsts iestādes un rūpnieciskās ražošanas objektus, 3.nodaļa - zinātniskos institūtus un pētniecības iestādes. 1991.gadā objektu režīma nodrošinājums tika nodots 2.daļas kompetencē, bet informācijas slepenības nodrošinājums - Daļai cīņai ar organizēto noziedzību (OP).

VDK 7.daļa - Ārējā novērošana (NN daļa). Čekistu žargonā saukta par “naružku” (no krievu val. - наружное наблюдение). Daļas uzdevums bija izpildīt citu operatīvo daļu pasūtījumus, nodrošinot tām vizuālo un cita veida novērošanas informāciju. Konspirācijas nolūkos 7.daļai bija atsevišķa ēka Mēness ielā un atsevišķa kompartijas pirmorganizācija, kas rajona partijas komitejā bija reģistrēta bez iestādes atšifrējuma. 7.daļā strādāja 140 - 150 darbinieki. Daļas 1. un 2.nodaļa nodarbojās ar VDK interesējošu personu novērošanu un izsekošanu. Līdz 80.gadiem 1.nodaļas izsekojamie bija tikai no ārzemēm iebraukušas personas, kamēr 2.nodaļa “ganīja” PSRS pilsoņus, taču 80.gadu otrajā pusē šī atšķirība tika likvidēta un abas nodaļas turpmāk izsekoja gan padomju pilsoņus, gan ārzemniekus.

Apmēram tā izskatījās čekisti no Ārējās novērošanas daļas, kas cilvēku izsekošanas vajadzībām visbiežāk izvēlējās automašīnu “Volga”, bet dažkārt arī citu marku padomju automobiļus.

Ar Latvijas iedzīvotāju un viesu izsekošanu nodarbojās arī 7.daļas 4.nodaļa, taču tās specifika bija tāda, ka savu uzdevumu veikšanai nodaļa izmantoja tehniskos palīglīdzekļus - noklausīšanās un novērošanas iekārtas, citus speclīdzekļus. Savukārt 7.daļas 3.nodaļas pienākums bija apkopot visu novērošanā iegūto operatīvo informāciju un sagatavot operatīvo atskaiti par to pasūtītājam.

VDK 8.daļa - Šifrēšanas un dešifrēšanas dienests. Tehniskā daļa, kas nodarbojās ar pretinieka izlūkdienestu šifru kodu atšifrēšanu un to uzlaušanu, sastādīja un nosūtīja tālāk Maskavai no ārzemēm saņemtās padomju izlūku šifrotelegrammas un citas šifrētas ziņas.

Padomju šifrēšanas un dešifrēšanas aparāts M-125 “Fialka” (”Vijolīte”).

VDK 9.daļa - Valdības apsardzes dienests. Faktiski tā pati 1990.gadā izveidotā 5.daļas 9.grupa, kuras uzdevums bija LPSR (LR) augstāko amatpersonu apsardze. Par LPSR VDK 9.daļu ir ārkārtīgi maz informācijas, taču maz ticams, ka pirms 1990.gada Latvijas kompartijas un valdības nomenklatūras augstākā ešelona cilvēkus neviens neapsargāja. PSRS līmenī to veica PSRS VDK 9.pārvalde un domājams, ka līdzīga struktūra bija arī Latvijas PSR čekā.

VDK 10.daļa - Arhīvs. LPSR VDK arhīvā tika glabāta visa valsts drošības iestāžu uzskaites un operatīvā dokumentācija no 1940.gada, tostarp aģentūras un rezidentūras aktīvā un arhīva kartotēka, aģentu, rezidentu, konspiratīvo dzīvokļu turētāju, VDK ārštata darbinieku personas un darba arhīva lietas, operatīvo uzskaišu aktīvās un arhīva lietas - operatīvās pārbaudes (DOP), novērošanas (DON), izstrādes (DOR), meklēšanas (DOROS), kā arī litera lietas. Par litera lietām sauca operatīvās uzskaites lietas pa konkrētām darba līnijām, piemēram, “cīņa ar nacionālistiem”, “cīņa ar pretpadomju elementiem no sektantu vides”, vai arī par konkrētiem objektiem, piemēram, “ārvalstu vēstniecības, misijas un konsulāti”, “LPSR VDK centrālās ēkas preizlūkošanas nodrošinājums”. Tāpat arhīvā glabājās operatīvie materiāli par ārzemniekiem, slepenās lietvedības lietas un citi čekas dokumenti.

Politiskajai situācijai LPSR 80.gadu beigās kļūstot nenoteiktai, daļa arhīva operatīvo lietu tika aizvestas uz Krieviju, daļa iznīcināta, bet aktuālās lietas palika Latvijā. Ir zināms, ka pilnīgi iznīcināja operatīvās novērošanas lietas, profilakses lietas, korespondences perlustrācijas dokumentāciju. VDK aģentu personas un darba lietas uz Krieviju aizveda 1990.gada beigās un turpmāk visus aģentu ziņojumus sūtīja uz turieni. Latvijā palika tikai aktīvās aģentūras kartotēka un daļa arhīva aģentu kartotēkas.

VDK arhīvā glabājās  dažādas nozīmes operatīvās uzskaites lietas.

VDK 11.daļa - Izmeklēšana. Ja kāda no VDK operatīvajām daļām ieguva apstiprinājumu un pietiekamus faktus par kādas personas vai personu grupas darbību, kurā saskatāmas PSRS vai LPSR Kriminālkodeksā noteikta nozieguma pazīmes, operatīvie materiāli tika nosūtīti Izmeklēšanas daļai, kas ierosināja krimināllietu un veica pirmstiesas izmeklēšanu, sagatavojot dokumentāciju lietas nodošanai tiesā. Uzraudzību pār VDK Izmeklēšanas daļu veica īpaši nozīmēts LPSR Prokuratūras prokurors. VDK darbības beigu posmā 1989. - 1990.gadā Izmeklēšanas daļas uzdevums bija politiski represēto personu lietu pārskatīšana un nevainīgi notiesāto reabilitācijas jautājumi.

VDK reģionālās daļas. Visā Latvijas teritorijā, atbilstoši LPSR administratīvi teritoriālajam iedalījumam, bija izveidotas VDK reģionālās struktūras. Rīgā, Ventspilī, Liepājā, Daugavpilī, Jūrmalā un Jelgavā atradās VDK daļas, republikas rajonos - nodaļas. Kopumā Latvijā bija 28 VDK reģionālās daļas un nodaļas. Pilsētu daļās katrā strādāja 10 - 18 darbinieki, rajonu nodaļās 3 - 5 darbinieki.

VDK Informācijas analīzes daļa (IAO). Daļas uzdevums bija uzkrāt un analizēt no operatīvajām daļām ienākošo informāciju, sagatavot informācijas apkopojumus, analīzi un pārskatus. Līdz 70.gadu vidum informāciju uzkrāja un analizēja ar perfokaršu palīdzību. Kopš 70.gadu vidus IAO darbā ieviesa skaitļojamo tehniku un sāka elektronisko informācijas sistēmu veidošanu. Sistēma “Delta Latvija” tika radīta pretizlūkošanas informācijas glabāšanai, savukārt sistēma “Marss” - aģentūras uzskaitei un analīzei. Pēc LPSR VDK likvidēšanas Latvijas Republikas atbildīgo iestāžu rīcībā nonāca apmēram 100 tīši sabojātas un tāpēc nenolasāmas elektronisko skaitļojamo mašīnu disku paketes, no kurām ar RTU speciālistu palīdzību daļēji izdevās restaurēt tikai “Delta Latvija” informāciju.

VDK pretizlūkošanas datubāzes “Delta Latvija” elektronisko skaitļojamo mašīnu disketes.

80.gadu vidū daļa pamazām zaudēja sākotnējo nozīmi informācijas apstrādē, analizē un analīzes rezultātu sagatavošanā, lielā mērā kļūstot par uzraudzības un kontroles struktūru, kas kontrolēja VDK izpildīto un neizpildīto uzdevumu statistiku, sagatavoja dažādu administratīvo rādītāju pārskatus. Operatīvo daļu pieprasījumi vairs netika izpildīti laicīgi, turklāt plašais ESM apkalpotāju loks apgrūtināja informācijas konfidencialitātes nodrošināšanu. Šo iemeslu dēļ, tiklīdz kļuva pieejami personālie datori, katra operatīvā daļa centās izveidot savu informācijas analīzes sistēmu. Tāda bija Z daļā, Organizētās noziedzības apkarošanas daļā un citās. 80.gados IAO daļā bija nodarbināti apmēram 15 cilvēki.

VDK Operatīvi tehniskā daļa (OTO). Šai daļai Rīgā bija divas nodaļas. 2.nodaļa atradās Puškina ielā, kur darbojās apmēram 20 stacionāras telefonu noklausīšanās iekārtas, tāpat akustiskās un vizuālās kontroles un novērošanas tehniskā nodrošinājuma dienesti. Puškina ielas telpas bija speciāli ekranētas aizsardzībai pret noklausīšanos. Nodaļā strādāja apmēram 40 - 50 cilvēki. Savukārt 6.nodaļas uzdevums bija korespondences perlustrācija - no ārzemēm vai PSRS republikām sūtītas korespondences atlase pēc īpašām pazīmēm, tās atvēršana ar speciāliem līdzekļiem un pārbaude. Nodaļas apmēram 10 darbinieki galvenokārt strādāja Latvijas pasta starptautisko sūtījumu daļā 50.sakaru nodaļā Stacijas laukumā. 6.nodaļa savu darbību izbeidza 1990.gada otrajā pusē.

VDK lietotā spectehnika. No kreisās - videonovērošanas aparatūra “ЖК-110М”,
minifotokamera “Ajaks” un ierakstošā miniiekārta “Jahta”.

VDK Radiopretizlūkošanas (R) daļa. R daļā strādāja apmēram 200 cilvēku. Lai gan daļa operatīvā nozīmē bija pakļauta LPSR VDK, būtībā tā atradās tiešā PSRS VDK Otrās galvenās pārvaldes Radio pretizlūkošanas pārvaldes dienestā. R daļas radioiekārtas atradās Olainē un Baložos. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas 1991.gadā R daļa pārgāja PSRS armijas Baltijas kara apgabala Sevišķās daļas pārziņā un līdz pat Krievijas armijas izvešanai turpināja kontrolēt apmēram 1/5 Eiropas ētera. Vēlāk R daļu pārbāzēja uz Pleskavas apgabalu Krievijā. Bez VDK radiopretizlūkošanas Latvijas teritorijā darbojās arī Padomju armijas Ģenerālštāba Galvenās izlūkošanas pārvaldes (GRU) Radiopretizlūkošanas dienests, kura radioizlūkošanas iekārtas bija izvietotas Ādažos un Bolderājā.

PSRS specdienestu radioizlūkošanas un radiopretizlūkošanas daļas atradās arī Latvijā.

Neskaidra ir tā saukto radiozāģu jeb radiosignālu traucējumus radošo ģeneratorstaciju formālā pakļautība, taču vismaz sākumā tās bija saistītas ar VDK “radioelektroniskās cīņas” darbu. Šādas stacijas bija visās lielajās Latvijas pilsētās. Rīgā šāds radiotorņu komplekss atradās slēgtā teritorijā Kr.Barona ielā 119. Radiosignāla traucētāju uzdevums bija slāpēt visas Rietumu radiostacijas jeb kā padomju propaganda tās sauca - “naidīgās radiobalsis”, kas raidīja latviešu un nedaudz mazākā apmērā arī krievu valodā. Rietumvalstu radiopārraižu traucēšana tika pārtraukta tikai 1990.gadā.

Valdības sakaru daļa (OPS) atradās M.Gorkija (tagad - Kr.Valdemāra) ielā un tajā bija nodarbināti 100 - 110 cilvēki. Daļas galvenie uzdevumi bija Latvijas PSR nomenklatūras - LKP Centrālkomitejas, LPSR Ministru Padomes, LPSR Augstākās Padomes, Augstākās tiesas un citu valsts iestāžu sakaru nodrošināšana (profesionālajā žargonā - “verhuika”), tāpat augstfrekvences sakaru nodrošināšana LPSR pirmajām personām, kompartijas rajonu un pilsētu pirmajiem sekretāriem, Iekšlietu ministrijas dežūrdaļām, lielākajām karaspēka daļām, karaspēka daļu Sevišķajām daļām. Šāda šifrēta sakaru sistēma aptvēra visu PSRS teritoriju. Šifrētus operatīvos sakarus OPS nodrošināja arī pašai VDK.

Pārvietojamās speciālo sakaru iekārtas “Altai”,
kuras tika izmantotas valdības, iekšlietu sistēmas un VDK sakaru nodrošināšanai.

VDK Mobilizācijas daļa (MO). Daļas uzdevums bija VDK aktīvās virsnieku rezerves uzskaite. VDK virsnieku rezerve tika veidota no augstskolu kara katedras beigušiem studentiem, kuri bija savervēti darbam VDK speciālu uzdevumu veikšanai īpašos apstākļos, piemēram, kara gadījumā. Savervētos studentus apmācīja īpašos kursos, kuros tie apguva tehniskās iemaņas, konspirācijas pamatus un citas slepenā darba gudrības. VDK savervētie rezerves virsnieki tika noņemti no uzskaites PSRS Bruņoto spēku kara komisariātos un reģistrēti VDK Mobilizācijas daļā. MO strādāja trīs cilvēki.

VDK Izmeklēšanas izolators. LPSR VDK bija pašai savs izmeklēšanas izolators, kas atradās Stūra mājas pagrabā. Tajā tika ievietotas VDK operatīvo darbinieku īslaicīgi aizturētās personas, kā arī apcietinātās personas, kuru krimināllietas izmeklēja VDK Izmeklēšanas daļa.

“Stūra mājas” izmeklēšanas izolators - bēdīgi slavenie čekas pagrabi šodien.

****

Kopumā Latvijas PSR VDK strādāja 360 - 400 operatīvie darbinieki. Tiem jāpieskaita ap 150 ārējās novērošanas darbinieku, 200 radiopretizlūkošanas darbinieku, 100 valdības sakaru daļas darbinieku, citu tehnisko daļu darbinieki. Pilsētu un rajonu dalās un nodaļās strādāja apmēram 120 operatīvie darbinieki. Katra operatīvā darbinieka rīcībā (čekistu žargonā - uz sakariem) bija 10 - 20 aģenti. No 1940. - 1953.gadam LPSR VDK aģentūras sarakstos bija ap 12 000 aģentu, no 1953. - 1991.gadam - ap 24 000. VDK likvidācijas brīdī 1991.gadā VDK aktīvā aģentūra uzskaitīja ap 4300 aģentu.

Ar VDK sadarbojās arī citas cilvēku grupas - ārštata darbinieki, konspiratīvo un satikšanās dzīvokļu turētāji, uzticamības personas. Uzticamības persona bija cilvēks, kurš pēc operatīvā darbinieka lūguma ziņoja par VDK interesējošām personām un faktiem, tomēr nebija savervēts kā aģents. Uzticamības personas netika reģistrētas un uzskaitītas, taču to skaits vairākkārt pārsniedza aģentu skaitu. Konspiratīvo un satikšanās dzīvokļu turētāji bija vai nu aģenti, lielākoties pensionāri, vai esošie un bijušie VDK darbinieki. Rīgā vien bija ap 100 konspiratīvo dzīvokļu un satikšanās vietu. Atsevišķi VDK darbinieku kabineti un darba telpas bija iekārtotas arī citu valsts un sabiedrisko iestāžu ēkās.

Līdzīgie raksti:

Nekas nav atrasts