Laikmeta zīmes

2018.gada 22.decembrī 25 gadu jubileju svinēja viena no pirmajām nevalstiskajām radiostacijām Latvijā - Latvijas Kristīgais radio. Gadsimta ceturksnis - tas ir daudz vai maz? Vēstures skatījumā vien niecīgs mirklis, taču kāda cilvēka vai organizācijas dzīvē - nopietns atskaites punkts. Savu skanējumu sācis tālajā 1993.gada 22.decembra vakarā, šodien Kristīgais radio kļuvis par mediju, bez kura vairs nav iedomājama kristīgās sabiedrības ikdiena Latvijā. Patiesība vārdos un mūzikā - tāds ir Latvijas Kristīgā radio pamatbauslis. Stāstīt patiesību par Jēzu Kristu kā vienīgo Glābēju un atklāt Bībeli kā vienīgo patieso Dieva vēsti cilvēcei. Būt Kristus Evaņģēlija balsij Latvijā un visur, kur vien runā un saprot latviešu valodu.

Doma par iespēju Latvijā veidot kristīgu radio pirmoreiz izskanēja 1989.gadā, kad tagadējais LKR prezidents Tālivaldis Tālbergs ar sievu Ingrīdu kā duets “Vārds” koncertēja Amerikas Savienotajās Valstīs. Reiz vēlu vakarā staigājot pa Klīvlandes ielām, trimdas sabiedriskais darbinieks un Klīvlandes latviešu baptistu draudzes vecajs Torilds Barbins uzdeva Tālim jautājumu: “Ko tu teiktu, ja Latvijā būtu kristīga radiostacija?” Jāatgādina, ka tolaik Latvija vēl atradās Padomju Savienības sastāvā un par kristīgu radio neviens pat iedomāties nevarēja. Tikai Amerikā Tālis pirmoreiz bija uzzinājis, kā skan kristīga radiostacija, tāpēc spēja vien atbildēt: “Jā, tas būtu brīnišķīgi!” Ar to tad saruna arī beidzās.

Iespējams, runāts par radio izveidi tika tāpēc, ka Barbins vēlējās investēt kādā projektā Latvijā, kas veicinātu Kristus vēsts izplatīšanos. Kāpēc lai tas nebūtu kristīgs radio? Tomēr pie šīs domas viņš vairs neatgriezās un savu naudu ieguldīja kristīgas vidusskolas izveidē. Tolaik jau arī ideja par kristīgu radiostaciju Latvijā vēl bija pārāk pārdroša un neticama. No jauna tā atdzima 1991.gada oktobrī, kad Latvijā no Francijas ieradās Bordo kristīgās radiostacijas “Harmonie” vadītāji Klotilde un Lusjēns Fulkjē. Viņu radiostacijai tolaik apritēja 10 gadi un par šo svētību francūži vēlējās pateikties Dievam, palīdzot izveidot kristīgu radio zemē, kur tāda vēl nav. Izvēle krita uz tikko neatkarību atguvušo Latviju.

Fulkjē pāris sazinājās ar Latvijas Kristīgo misiju, kas sarunās iesaistīja labu franču valodas pratēju Rintu Bružēvicu. Francūži jautāja Rintai, vai viņu interesē kristīgs radio un vai viņa gribētu tādu izveidot Latvijā? Rintai ideja patika, taču viņa neko nesaprata no tehniskām lietām, tādēļ vērsās pie Rīgas Politehniskā institūta (tagad RTU) absolventa radioinženiera Māra Dravnieka. Sākumā Māris bija skeptisks, uzdodot neskaitāmus jautājumus, uz kuriem Rintai nebija atbildes - kāds būs raidītājs, ko vēl francūži gatavi ziedot, kur būs radio telpas, kādai auditorijai tiks raidīts un kas to visu darīs? Rinta bija tuvu izmisumam - Māri, mums piespēlē tik kolosālu ideju, bet tu… Tad Māris teica: “Ejam pie Tāļa!”

Rinta Bružēvica, Tālivaldis Tālbergs un Māris Dravnieks -
pirmie, kas Latvijā sāka domāt par kristīgu radio.

Tālivaldis Tālbergs tolaik gan kristīgajā sabiedrībā, gan ārpus tās bija pazīstams kā kristīgs mūziķis. Visi - gan Rinta, gan Māris, gan Tālis bija no vienas - Rīgas Mateja baptistu draudzes. Iepazinies ar francūžu piedāvājumu, Tālis bija ar mieru iesaistīties. Taču Klotilde un Lusjēns jau bija noslēguši sadarbības līgumu par radiostacijas izveidi ar Latvijas Kristīgo misiju, tādēļ radās jautājums, kā šāda trīspusēja sadarbība starp Kristīgo misiju, Bordo radiostaciju un Tāļa uzņēmumu “Vārds & Co” varētu notikt - līgums taču bija noslēgts tikai starp francūžiem un LKM. Drīz pēc tam Rinta Bružēvica kā Kristīgās misijas pārstāve devās uz Bordo, kur piecus mēnešus apguva radio darba pamatus.

1992.gada maijā Franciju apmeklēja vēl vairāki topošā radio iniciatīvas grupas dalībnieki, lai radiostacijā “Harmonie” iepazītu kristīgu radiostaciju reālā darbībā. Viņu vidū bija arī Tālivaldis Tālbergs un Amerikas latvietis Ilgvars Vērmelis, ar kuru Tālis un Ingrīda iepazinās savas koncerttūres laikā ASV. Francijā radio “Harmonie” šefs Lusjēns sadalīja topošā radio vadības grožus - Māris Dravnieks tika iecelts par tehnisko direktoru, Tālis par programmas direktoru, bet par radio prezidentu kļuva Kristīgās misijas vadītājs Vadims Kovaļovs. Francūži arī vēlējās topošajam Latvijas Kristīgajam radio uzdāvināt raidītāju, antenu, studijas tehniku un savas 10 darba gados uzkrātās zināšanas.

Problēmas radās brīdī, kad Tālbergs piedāvāja noslēgt jaunu trīspusēju sadarbības līgumu, bet Lusjēns vēlējās palikt pie jau noslēgtā līguma ar Kristīgo misiju, kam savukārt nepiekrita Tālis. Līdz ar to trīspusējā sadarbība izbeidzās un Tālbergs aicināja LKM pārstāvošos Rintu Bružēvicu un Māri Dravnieku turpināt darbu pie radio veidošanas kopā ar viņu. Šādam risinājumam piekrita arī Ilgvars un ziedoja radio izveidei starta kapitālu - 700 dolārus. Jau pirms došanās uz Franciju Tālis Elektronisko sakaru inspekcijai bija iesniedzis pieprasījumu piešķirt jaunajam radio raidīšanas frekvenci.

Tālivaldis Tālbergs savā birojā - studijā Mateja baznīcas bēniņos 90.gadu sākumā.

Radio veidošanas darbs turpinājās Mateja baznīcas bēniņos, kur Tālbergs bija iekārtojis savu studiju. Šeit reizi nedēļā uz sarunām un lūgšanu pulcējās Kristīgā radio iniciatīvas grupa - Ingrīda un Tālivaldis Tālbergi, Rinta Bružēvica, Māris Dravnieks, Sendija Burka, Atis Lagzdiņš un Hardijs Svarinskis. Vislielākā pieredze radio darbā bija Sendijai un Mārim, kas abi tolaik strādāja Latvijas valsts radio. Sendijai Burkai jau bija pieredze kristīgu raidījumu veidošanā - sākumā jauniešu raidījuma “Ritms” kristīgajā pielikumā, vēlāk raidījumā “Vārds un mūzika” Latvijas radio 1.programmā.

Latvijas Kristīgā radio dibinātāju iniciatīvas grupa.
No kreisās - Ingrīda Tālberga, Hardijs Svarinskis, Rinta Bružēvica,
Tālivaldis Tālbergs, Sendija Burka, Māris Dravnieks un Atis Lagzdiņš.

Pamazām iezīmējās Kristīgā radio koncepcijas aprises - tam jābūt neatkarīgam, starpkonfesionālam, tajā jāskan dažādām mērķa grupām adresētiem raidījumiem, radio muzikālo seju jāveido mūsdienīgai kristīgai mūzikai. Tika apspriesti arī tehniskas dabas jautājumi - kur meklēt telpas studiju izveidei, kā tikt pie raidīšanas atļaujas un raidošās tehnikas, cik tas viss maksās un kur tam ņemt naudu? Par raidīšanu domstarpību nebija - mājā, kurā būs studija, jābūt arī antenai. Lai viss būtu pa rokai. Kā potenciālās radio atrašanās vietas tika izraudzītas trīs - Mateja baznīcas bēniņi, Āgenskalna baptistu baznīcas torņa bēniņi vai 1991.gadā denacionalizētais baptistu Savienības nams Lāčplēša ielā 37.

Apspriede Mateja baznīcas “augšistabiņā”.
No kreisās - Rinta Bružēvica, Tālivaldis un Ingrīda Tālbergi, Sendija Burka.

Āgenskalna draudze dažādu iemeslu dēļ savas telpas atteica, bet Latvijas Baptistu draudžu savienības ģenerālsekretārs Ilmārs Hiršs atļāva Savienības nama bēniņos sākt radio telpu izbūvi. Tika noslēgts īres līgums uz 15 gadiem. Tiesa, radās jautājums - kā raidītāja un antenas darbība iespaidos apkārtējo namu iemītniekus? Pretī Savienības namam atradās poliklīnika, kurā bija smalka medicīnas aparatūra. Bija bažas, vai šī tehnika nesāks raustīties brīdī, kad tiks ieslēgts raidītājs? Tomēr stratēģiski Lāčplēša ielas nams bija daudz izdevīgāks par Āgenskalna baznīcu. Arī telpas te bija divreiz plašākas un krasi kontrastēja kaut vai ar to pašu Bordo radiostaciju “Harmonie”, kur gan studija, gan raidītājs un antena atradās iespiesti parasta 12 stāvu īres nama trīsistabu dzīvokļa šaurībā.

Nams Lāčplēša ielā 37, kura 6.stāva bēniņos 25 gadus atradās Kristīgā radio redakcija un studijas.

Kādu dienu Tālivaldim Tālbergam piezvanīja Latvijas Valsts radio un TV centra direktors Inārs Jēkabsons: “Tālberga kungs, mums ir iespēja Zaķusalas tornim nopirkt lielo “Tesla” antenu, taču tā maksā 100 000 dolāru. Valstij ir tikai 50 000. Vai jūs būtu gatavi kopā ar radio “Skonto” nopirkt otru pusi?” Lai gan radio tādas naudas nebija, Tālis piedāvājumam piekrita. Tika parakstīts vienošanās - nodomu protokols, ka valsts un divas privātās radiostacijas kopīgi iegādāsies šo antenu. Un jau pavisam drīz atskanēja vēl viens zvans no TV torņa, kas vēstīja, ka antena no Čehoslovākijas ir jau ceļā un vajadzētu iemaksāt naudu. Tikai - kur to ņemt? Atlika vien lūgt Dievu un paļauties uz Viņa žēlastību.

Kreisajā pusē - radioinženieris no ASV Karls Gols konsultē topošā radio veidotājus;
labajā pusē - Tālivaldis Tālbergs ar mazo antenu un raidītāju.

Tomēr kaut kas bija jādara arī pašiem. Vienīgais, ko šādā situācijā varēja izdomāt - steidzami zvanīt uz ASV Ilgvaram un lūgt finansiālu atbalstu. Sākumā Ilgvars piesardzīgi mēģināja pierunāt palikt pie mazās franču antenas, bet tad pateica skaidri - man tādas naudas nav! Par laimi LVRTC direktors Jēkabsons bija sarunājis, ka Kristīgā radio daļu samaksās radio “Skonto” un pēc tam naudu būs jāatdod viņiem. Tālis turpināja teju ik nakti zvanīt uz Ameriku, lūdzot palīdzēt. Ilgvars Vērmelis atceras: “Mums tas bija liels pārbaudījumus, jo katru reizi, kad bija zvans no Latvijas, es zināju, ka summas būs astronomiskas!” Tomēr pamazām jaunās antenas priekšrocības kļuva skaidras gan Latvijā, gan ASV - ar to varēja raidīt daudz lielākā attālumā nekā ar franču antenu. Naudu kaut kur vajadzēja dabūt.

Šādus zvanus ārzemju draugiem, saņemot kārtējo maksājumu rēķinu,
LKR prezidentam Tālivaldim Tālbergam radio sākuma gados nācās veikt itin bieži.

Deviņdesmitajos gados privātais bizness Latvijā finanšu domstarpības nereti mēdza kārtot ar visai bandītiskām metodēm. Arī pie Tālberga pēc pāris mēnešiem ieradās divi “Skonto” sūtīti vīri. Saruna bija īsa: “Ja rīt naudas nebūs, mēs ar tevi runāsim citādi!” Tālis apsolīja, ka nauda būs, un rīt visi kopā dosies uz banku to saņemt. Patiesībā tā bija laika vilcināšana, lai kaut uz brīdi tiktu vaļā no draudīgajiem parāda piedzinējiem. Nākamajā rītā divu vīru pavadībā Tālis devās uz banku bez jebkādām cerībām, ka nauda kontā varētu būt. Taču pie kases lodziņa viņu gaidīja pārsteigums - bankas maisiņš ar 10 000 dolāru! Ilgvaram tomēr bija izdevies savākt naudu Kristīgā radio atbalstam.

Ejot atpakaļ uz auto, Tālis tikko valdīja asaras. Dievs patiesi ir žēlastības pilns un nekad nenokavē! Arī citiem Kristīgā radio veidotājiem tas bija īsts brīnums. Protams, Ilgvaram un ziedotājiem Amerikā šis upuris nenāca viegli, taču, kā smejas Tālis - tas dullais Latvijā taču bija jāpestī laukā. Par saņemto naudu “Skonto” pārstāvis izrakstīja kvīti, taču vajadzēja vēl 15 000 dolāru. Kad tie būs? “Būs, būs,” - solīja Tālis. Un ticiet vai nē - bija. Ar Dieva svētību un ārzemju draugu palīdzību parāds tika nokārtots.

Pēc 1993.gada Lieldienām sākās radio telpu izbūve. Padomju laikā namā Lāčplēša ielā 37 saimniekoja Ļeņina komjaunatnes LPSR Valsts Jaunatnes teātris. Vienīgā kaut cik lietojamā telpa ēkas 6.stāvā bija bijusī teātra audumu krāsotava, viss pārējais - tikai skursteņi un tumši, neizbūvēti bēniņi. Par Ilgvara ziedotajiem pirmajiem 700 dolāriem Tālis nopirka pusi dzelzceļa vagona ar būvmateriāliem. Būvdarbi turpinājās visu vasaru un rudeni. Jaunā radio atklāšana bija nolikta uz 22.decembri. Dažas dienas pirms tam sākās raidīšana testa režīmā, atskaņojot tikai mūziku. Sendija Burka atceras: “Tas nabaga mazais disku spēlētājs stāvēja uz ķieģeļiem un blakus kaut kāda disku kaudzīte. Tikai ķieģeļi un skurstenis, bet tomēr tas viss skan izplatījumā. Tāda jocīga sajūta…”

Kristīgā radio telpu izbūve 1993.gada vasarā un rudenī.

Un tad pienāca 1993.gada 22.decembra vakars, kad pulksten 19 ēterā pirmoreiz atskanēja LKR prezidenta Tālivalža Tālberga balss: “Iesākumā bija Vārds un Vārds bija pie Dieva…” Latvijas Kristīgais radio bija sācis savu skanējumu. Pirmā programma ilga tikai trīs stundas. Tajā skanēja dažādas uzrunas, mūzika un programmas nobeigumā raidījums “Vakara svētbrīdis”, ko vadīja Āgenskalna baptistu draudzes mācītājs Edgars Mažis. Kā atceras šī notikuma aculiecinieki, telpu izbūve tobrīd vēl nebija pabeigta - kaut kas tehniski nestrādāja, kaut kur vēl nebija ieliktas durvis un logi, kāds raidījuma laikā kaut ko vēl lodēja, cits urba. Un tomēr - jauns radio Latvijā bija piedzimis.

Latvijas Kristīgā radio prezidents Tālivaldis Tālbergs 1993.gada 22.decembra vakarā.

Nosaukums “Latvijas Kristīgais radio” neradās uzreiz. Pirms tam tika izsludināts konkurss par labāko radiostacijas nosaukumu. Balvā bija apsolīti 20 dolāri, kas tiem laikiem bija diezgan liela nauda. Priekšlikumi tika iesūtīti simtiem. Starp tiem - “Radio Silīte” (Jēzus taču piedzima silītē), “Radio PNA” (Palīdzība no augšienes), “Radio Tuk-tuk”, “Kristofons”, “Sol mažors”, “Taure”, “Atveries!”, “Latva”, “Kāpēc?”, “Atsvars”, “Ģimenes radio”, “Harmonija”, “Radio Mīlestība”, “Atklāsme”, “Pārliecība”, “Klints”, “Sāls”, “Pamats”, “Stūrakmens”, “Liecinieks”, “Alfa un Omega”, “Divpadsmit”, “Vēstnesis”, “Koinonia”, “Metanoia”, “Agape”, “Svētība”, “Lūgšana”, “Dzīvība”, “Ticība”, “Radio 3:16″ un citi nopietni un mazāk nopietni priekšlikumi. Taču radio veidotāji palika pie nosaukuma - Latvijas Kristīgais radio.

Nosaukt radiostaciju šādi bija liels izaicinājums. Latvijas vārdu tolaik lietoja vien valsts radio, neviena privātā radiostacija to neuzdrošinājās. Kad Tālis pirmoreiz izteica šo priekšlikumu, Māris Dravnieks pārjautāja: “Latvijas?” Tolaik Kristīgajam radio bija tikai viens raidītājs, kura raidīšanas zona bija 60 kilometri ap Rīgu. Tomēr Dievs bija ielicis Tāļa sirdī pārliecību, ka jaunais radio skanēs visā Latvijā. Līdzīgi tapa pazīstamais LKR sauklis: “Patiesība vārdos un mūzikā”. Tā laika programmas direktore Sendija Burka stāsta: “Tālis iesauca mani kabinetā un teica: ārā tu no šejienes neiziesi, kamēr neizdomāsi. Un es teicu: kāpēc nevarētu būt - patiesība vārdos un mūzikā? Un pie tā mēs arī palikām.”

Sākumā LKR raidīja galvenokārt tikai mūziku. Vakaros skanēja vien divi raidījumi - “Radio svētdienskola” bērniem un “Vakara svētbrīdis”. Pēc pusgada uz radio atnāca mācītājs Uldis Rožkalns, kurš pirmais sāka klausītājus uzrunāt: “Mīļā radiodraudze”. Piecdesmit gadus padomju okupācijas režīms bija liedzis kristiešiem iespēju piedalīties plašsaziņas līdzekļu darbā, kristīgās pārliecības dēļ nebija iespējams iegūt arī augstskolas diplomu žurnālistikā. Tāpēc pirmajā laikā radio darbiniekiem visu nācās apgūt no nulles - neviens īsti nezināja, kā veidot raidījumus. Lielu atbalstu šajā jomā LKR sniedza zviedru “IBRA Radio”, sarīkojot vairākus seminārus par šo tēmu. Pamazām cilvēki apguva radio darba specifiku, tapa arvien jauni raidījumi, tika pilnveidota studijas iekārta un tehnika.

Attēlā augšā - Kristīgā radio ētera studija sākuma gados;
attēlā apakšā - LKR raidījumu ierakstu studija, pie pults Atis Lagzdiņš.

Jau no pirmajām darba dienām LKR sevi pozicionēja kā starpkonfesionālu radio. To panākt nemaz nebija tik viegli. Radio prezidents tika saukts uz sapulci pie Reliģijas lietu pilnvarotā, kurā piedalījās visu konfesiju bīskapi. Šādam “starpkonfesionālam” darbam vajadzēja saņemt bīskapu piekrišanu. Vienīgais jautājums no bīskapu puses bija, vai konfesijām par raidlaiku būs jāmaksā? Saņēmuši noliedzošu atbildi, bīskapi piekrita. Tomēr skepse valdīja arī mācītāju vidū, kuri tika aicināti piedalīties raidījumā “Vakara svētbrīdis”. Kāds teica: “Nezinu, vai te kaut kas var sanākt, vai mēs uz vienas platformas visi varēsim saprasties?” Šodien neviens vairs pat iedomāties nevar, ka varētu būt arī citādāk. Kristiešu auditorija Latvijā ir pārāk maza, lai katrai konfesijai būtu racionāli attīstīt savu radio.

Viens no pirmajiem “Radio svētdienskolas” kolektīviem pirms raidījuma.
Bērniem, paldies Dievam, ar starpkonfesionālo ekumenismu problēmu nebija.

Lai Kristīgais radio varētu skanēt, tikai pirmajā darba gadā vien tika ieguldīti 76 000 dolāru. Tiem laikiem milzīga summa. Faktiski pirmos trīs radio darba gadus viss finansiālais slogs gūlās galvenokārt uz trimdas latviešu un ārvalstu kristiešu pleciem. Latvijā cilvēki vēl nebija pieraduši ziedot garīgam darbam. Īpaša pateicība pienākas Ilgvaram Vērmelim no Oklahomas, ASV, kas ziedojumu un palīdzības darbā Latvijas Kristīgajam radio veiksmīgi iesaistīja arī savu Vaildvudas draudzi un tās mācītāju Brūsu Hesu, kurš LKR klausītājiem pazīstams no raidījumu cikla “Dārgumi katrai dienai”.

Ilgvars Vērmelis savā darba vietā Kristīgajā radio.

Smags laiks LKR darbā iestājās 1995.-1996.gadā, kad izrādījās - arī ārzemnieku iespējas nav bezgalīgas. Stāvoklis kļuva kritisks - radio faktiski atradās bankrota priekšā. Tolaik LKR prezidentam Tālivaldim Tālbergam atkal radās iespēja apmeklēt ASV. Uz Ameriku viņš devās ar lielām cerībām savākt vajadzīgo naudu radio darba turpināšanai. Ceļojot pa Štatiem, Tālis tikās arī ar pazīstamo latviešu mācītāju Kārli Grūberu. Sirmais Dieva vīrs viņam jautāja: “Nu, brāli, kā tev iet?” - “Iet labi, tikai naudiņas nav.” - Viņi kopīgi pielūdza Dievu un Grūbers teica: “Tagad paskatīsimies, kā Tas Kungs to visu nokārtos.” Pirmajā mirklī Tālis bija šokēts. Kā tad tā?! Radio ir zem sitiena, izšķiras jautājums būt vai nebūt, bet viņš saka - paskatīsimies! Ko tad tagad darīt? Braukt mājās, sēdēt un skatīties?

Amerikas tautietis Vilis Gailītis, kurš 1995.gadā uzdāvināja LKR piecus personālos datorus.

Atgriezies Latvijā, Tālis turpināja lūgt Dievu un domāt, kā rīkoties tālāk. Kredīta pieprasījumus bankas noraidīja. Šodien Tālis par to baņķieriem ir pateicīgs, kaut tobrīd bija ārkārtīgi dusmīgs. Atlika tikai viena iespēja - lūgt palīdzību klausītājiem. Tomēr morāli šāds solis bija ļoti smags, īpaši tāpēc, ka Latvijā nedzīvo tie turīgākie ļaudis. Tālis ilgi cīnījās ar domām - ārzemnieki palīdzēja uzbūvēt, viņi lai arī sponsorē. Šādos grūtos brīžos pamostas arī tādas negatīvas cilvēciskas īpašības kā lepnība un kauns. Kā tas izskatīsies - darbu iesākuši, tagad nespēj to pabeigt. Ko cilvēki par to domās?

Kādu svētdienu Tālis uzaicināju savu mammu uz kafejnīcu pusdienās. Tur viņš pamanīja vecu, salīkušu māmuļu, kas gāja no viena stenda pie otra, bet neko neņēma. Kad viņa devās durvju virzienā, Tālis juta, ka Dievs liek viņam pieiet pie šīs večiņas. Viņš jautāja: “Mammīt, ko jūs vēlētos?” - “Es neko nevēlos, es gribu nomirt!” - Izrādās, viņa jau trīs dienas nebija neko ēdusi. Astoņdesmit gadus veca māmuļa, bez naudiņas. Vēlāk pārdomājot šo gadījumu, Tālis slavēja Dievu par viņam piešķirto žēlastību palīdzēt. Viņš no tā bija guvis milzīgu prieku un gandarījumu. Tā bija kā zīme, ka neaicinot klausītājus ziedot, tiem tiek laupīta iespēja piedzīvot Dieva prieku un svētību. Šī kļūda bija jāizlabo.

Sapratis, ka jāpārtrauc visu gaidīt tikai no ārzemēm, Tālis devās pie mikrofona un aicināja Latvijas kristiešus ziedot LKR darbam. Ne visi to pieņēma uzreiz. Laikā, kad radio ēterā nepārtraukti skanēja aicinājumi ziedot, daudzi kritizēja Tāli un Kristīgo radio par to, ka tiem trūkst paļāvības uz Dievu. Tomēr tieši Dievs bija tas, kurš tik skaidri parādīja, kāds ceļš ejams finanšu piesaistes jomā. Kopš tā laika Latvijas Kristīgā radio darbu uztur gandrīz tikai klausītāju un labvēļu brīvprātīgie ziedojumi. Visus šos gadus radio nav paņēmis nevienu aizņēmumu bankā. Pretēji citām privātajām radiostacijām, Kristīgais radio sevi nepozicionē kā mediju, kurš ienākumus gūst no komercreklāmām. Finansiāli radio ir bijuši vieglāki un grūtāki periodi, tomēr Dievs ir bijis uzticams un vienmēr svētījis īstajā laikā.

Lai varētu skanēt visā Latvijā, LKR kopš 1996.gada aktīvi iesaistījās cīņā par nacionālās apraides atļaujas saņemšanu. Dažādu iemeslu dēļ pirmajos darba gados Latvijas Radio un televīzijas padome (tagadējā NEPLP) šādu atļauju LKR nedeva. Viens no argumentiem bija Kristīgā radio zemais reitings, turklāt kristieši šādu apraidi finansiāli nemaz nevarēšot atļauties. Taču Tālis turpināja uzstāt uz atļaujas piešķiršanu. Pirms kārtējās padomes sēdes, viņš lūdza Dievam kādu argumentu, ar ko varētu atspēkot padomes iebildumus. Dievs deva brīnišķīgu atbildi: “Jūs esat zemes sāls.” Tālis saprata - starp pārtikas produktiem sālij nav visaugstākie reitingi, tomēr bez tās nespēj iztikt neviens. LKR uzdevums nav dzīties pēc reitingiem, bet būt kā sālij, pasludinot Latvijai nesagrozītu Evaņģēlija vēsti.

Nacionālās apraides atļauja Latvijas Kristīgajam radio tika piešķirta tā septiņu gadu jubilejā 2000.gada nogalē. Tiesa, par šo faktu radio darbinieki uzzināja tikai vēlāk. Dievs pēkšņi bija atvēris ilgi aizslēgtās durvis. Jau pirms tam LKR bija ieguvis apraides tiesības Talsos, Liepājā un Kuldīgā, taču pēc nacionālā statusa piešķiršanas varēja sākties raidītāju uzstādīšana visā Latvijas teritorijā. Šodien LKR raida no 11 raidītājiem Rīgā, Kuldīgā, Liepājā, Talsos, Cesvainē, Ventspilī, Jēkabpilī, Valmierā, Alūksnē, Krāslavā un Daugavpilī. Pēdējo - divpadsmito raidītāju plānots uzstādīt Rēzeknē, kas nodrošinās plašāku dzirdamību Latgales reģionā. Ir piepildījies kristīgā brāļa un LKR drauga Marata Samauska reiz izteiktā atziņa: “Dievam pieder visas frekvences, bet Viņš izvēlas šīs…”

Latvijas Kristīgā radio programmu veido kristīgā mūzika latviešu, angļu un krievu valodā (55% no kopējā raidlaika apjoma) un kristīga satura raidījumi latviešu un krievu valodā, kurus veido brīvprātīgie, kas par savu darbu nesaņem samaksu. LKR savā darbībā vadās no nemainīga garīgā principa - par vienīgo patiesības mērauklu un noteicošo autoritāti uzskatīt Bībeli (Veco un Jauno Derību) tās oriģinālajā veidā kā Svētā Gara iedvesmotu, nemaldīgu, autoritatīvu Dieva Vārdu. Kristīgā radio darbs norit saskaņā ar “Garīgās darbības programmu”, “Starpkonfesionālās sadarbības programmu” un “LKR Ticības apliecību”. Radio programmu veidošanā piedalās cilvēki no katoļu, luterāņu, baptistu, adventistu, vasarsvētku un nekonfesionālajām draudzēm un reliģiskajām kustībām.

Kopš 1998.gada Latvijas Kristīgais radio pieejams internetā. LKR mājaslapā www.lkr.lv tiek piedāvāta iespēja daļu raidījumu noklausīties vai lejupielādēt raidījumu arhīvā, lasīt kristīgas ziņas, nosūtīt jautājumus un aizlūgšanu vajadzības. Divdesmit četras stundas diennaktī radio tiešraidē skan arī globālajā tīmeklī, līdz ar ko Latvijas Kristīgais radio kļuvis pieejams klausītājiem jebkurā zemeslodes malā, kur vien pieejams internets un kāds runā latviešu valodā. Tāpat kā daudzas citas radiostacijas, arī LKR kopš 2012.gada piedāvā vairākus savus raidījumus noskatīties videoversijā atsevišķā interneta vietnē http://lkrtv.lv. Šim nolūkam radio telpās izbūvēta atsevišķa TV studija.

Latvijas Kristīgā radio televīzijas studijā top kārtējais raidījums.

Gadu gaitā Latvijas Kristīgais radio attīstījis arī vairākas blakus nozares. 1996.gadā tika izveidots LKR Uzticības tālrunis cilvēkiem, kas nonākuši dzīves grūtībās. Uzticības tālrunis darbojās naktīs, kad dažādu konfesiju brīvprātīgie sarunājās ar bezizejas situācijās nonākušiem cilvēkiem, sniedzot tiem garīgu atbalstu, padomu un aizlūgšanu. Finansiāli smagajos darba gados līdzekļu piesaistei tika izveidota LKR Reklāmas aģentūra, kurā strādāja 30 darbinieki, kas Latvijas uzņēmumiem un firmām piedāvāja ētera laiku reklāmu izvietošanai. Tomēr ar laiku nāca atskārsme - tā kā Kristīgais radio ir paša Dieva projekts, arī finanses tam nāks pa garīgiem ceļiem nevis cilvēciskas darbošanās rezultātā.

LKR Uzticības tālruņa reklāma;
attēlā apakšā - ilggadējā Kristīgā radio vēstuļu daļas vadītāja Lidija Brūvere.

2000.gadā LBDS vadība deva atļauju Kristīgajam radio izremontēt Savienības nama pagrabtelpas un ierīkot tur kafejnīcu. Šeit par salīdzinoši normālām cenām varēja paēst siltas pusdienas, tāpat nobaudīt karstu kafiju vai tēju ar smalkmaizītēm. Paēduši bija gan radio darbinieki un viesi, gan Savienības namā strādājošie, gan cilvēki no apkārtējiem birojiem un iestādēm. Ik dienas 25 porcijas bez maksas tika izdalītas arī trūkumcietējiem. Radio kafejnīca Savienības nama pagrabā darbojās septiņus gadus, savu pastāvēšanu diemžēl izbeidzot 2000.gadu beigu globālās finanšu krīzes laikā.

Latvijas Kristīgā radio kafejnīca un tās ilggadējā vadītāja Aivita Rožkalne.

Lielākais LKR projekts ārpus radio darba bija ikmēneša kristīgais žurnāls “Tikšanās”, kas iznāca no 2000.gada marta līdz 2012.gada februārim. Tā galvenā redaktore bija padomju gados kristīgās pārliecības dēļ no Latvijas Valsts Universitātes Žurnālistikas fakultātes 4.kursa izslēgtā Maira Ošeniece. “Tikšanās” tolaik bija pirmais un vienīgais starpkonfesionālais kristīgais žurnāls Baltijā un visā Eiropā. Savs atvērums žurnālā bija piecām Latvijas kristīgajām konfesijām, katrā numurā tika publicētas arī mācītāju Čārlza Stenlija un Brūsa Hesa svētrunas. Savi atvērumi bija pusaudžiem, jauniešiem, uzņēmējiem, sievietēm, ceļotājiem, kristīgās mūzikas mīļotājiem.

Attēlā augšā - LKR šoferis Arvīds Auniņš pie Lāčplēša ielas 37 durvīm līdzās Kristīgā radio plāksnei piestiprina žurnāla “Tikšanās” redakcijas plāksni; labajā pusē - žurnāla galvenā redaktore
Maira Ošeniece. Apakšējā attēlā - “Tikšanās” dažādu gadu vāka dizains.

2002.gadā ar Brūsa Vilkinsona populāro grāmatu “Jabeca lūgšana” savu darbību sāka LKR izdevniecība “Atklāsme”. Piecu gadu laikā tika izdoti vairāki desmiti grāmatu, brošūru un kalendāru. Savukārt 2005.gadā ar amerikāņu partneru atbalstu tapa LKR Ierakstu studija, kuras mērķis bija veicināt latviešu kristīgās mūzikas attīstību un atbalstīt jaunos kristīgos mūziķus viņu radošajā izaugsmē. Trīs gadu laikā studijā tika ierakstīts gan krietns skaits kristīgu dziesmu, gan vairāki mūzikas albumi. Diemžēl sekojošā finanšu krīze izbeidza arī šo abu nozaru darbību.

Izdevniecības “Atklāsme” pirmā direktore Simona Tālberga pie sava darbagalda.

Latvijas Kristīgajā radio prezidents Tālivaldis Tālbergs teic: “Kristīgais radio ir unikāls projekts, ko nevar salīdzināt ar biznesa projektiem. Es kā cilvēks, kurš sevi neuzskata par bailīgu vai neuzņēmīgu, bez Dieva aicinājuma nekad nebūtu sācis tik vērienīgu projektu. Dažreiz esmu Dievam jautājis: “Kāpēc Tu izvēlējies mani? Kāpēc man jādara tas, ko iepriekš neviens nav darījis?” Man nebija iespējas mācīties no sava tēva, tuvinieku vai draudzes pieredzes. Bet Dievs sacīja: “Dari to!” Un es atbildēju: “Jā, Kungs!” Tāpēc es nekad neesmu skatījies atpakaļ, bet ar Dieva žēlastību eju tikai uz priekšu.”

Pasaules kontekstā LKR ir unikāls radio. Nav pasaulē citas kristīgās radiostacijas, kur tik sekmīgi spētu sadarboties tik dažādu konfesiju cilvēki, kas nevis cenšas sludināt savas konfesijas mācību vai pārākumu, bet kopīgi atver Bībeli un runā par to, kas patiesi svarīgs Svētajos Rakstos - par Jēzu Kristu. Par šādu kristīgu sadarbību mūs apskauž daudzviet pasaulē. Latvijas Kristīgais radio ir Eiropas Kristīgo radio konferences dalībnieks. Tajā ietilpst 650 radiostacijas no 15 Eiropas valstīm. Saskaņā ar oficiālajām reitingu tabulām, LKR klausītāju skaits tikai Latvijā vien pārsniedz 100 000 cilvēku.

Šobrīd noslēdzies viens Latvijas Kristīgā radio svarīgs darba posms. Ar Dieva palīdzību, svētību un žēlastību aizvadīti 25 darba gadi, sludinot Labo Vēsti Latvijas iedzīvotājiem. Zīmīgi, ka jauno darba cēlienu radio sāk jaunās un plašākās telpās Stabu ielā 77a, Rīgā. Arī tā ir negaidīta Dieva žēlastība. Atliek vien novēlēt, lai arī no Stabu ielas studijas, tāpat kā tas 25 gadus notika no Lāčplēša ielas 37.nama bēniņiem, turpinātu skanēt tīra un nepiesārņota Evaņģēlija vēsts - “patiesība vārdos un mūzikā 24 stundas diennaktī”. Dieva svētītu nākamo gadsimta ceturksni, Latvijas Kristīgais radio!

Līdzīgie raksti:

Nekas nav atrasts