Laikmeta zīmes

Raksta 1.daļā (lasiet ŠEIT) iepazīstinājām ar īsu Latvijas žīdu kopienas vēsturi, runājām par latviešu un žīdu savstarpējām attiecībām vēstures gaitā un marginālo latviešu antisemītismu. Šoreiz pastāstīsim, kas mainījās 1940.gadā un kādi notikumi uz gadu desmitiem izjauca līdz tam pamatā labās latviešu un žīdu attiecības. Uzzināsiet arī par latviešiem, kas holokausta laikā glāba žīdu dzīvības, runāsim par vārdu “žīds” un “ebrejs” lietošanas problemātiku, kā arī apstākļiem, kas vēl mūsdienās joprojām kavē latviešu un žīdu attiecību pilnīgu sakārtošanu un visu domstarpību nolīdzināšanu. Lasi, pārdomā un izsaki savu viedokli.

Attiecību krahs

Tieši padomju okupācija 1940.gadā latviešu un žīdu attiecībās iedzina pirmo nopietno ķīli. Latviešu sabiedrības sašutumu izraisīja daļas prokomunistiski orientēto žīdu aktīvais atbalsts okupācijas režīmam. Nacistiskās Vācija ātrās militārās uzvaras Eiropā Latvijas žīdos bija radījušas nedrošības un baiļu sajūtu, kā dēļ daudzi ar atvieglojumu uzņēma Latvijas radio 17.jūnija ziņu, ka “Latvija pieņēmusi PSRS priekšlikumu ielaist savā teritorijā Sarkanās Armijas papildu kontingentu”. Pilsoniskās žīdu aprindas gan saprata, ka būtībā tā ir valsts okupācija, tomēr nepretojās jaunajai varai, jo uzskatīja, ka labāk pazaudēt īpašumus padomju okupācijā, nekā Latviju okupējot nacistiem - savu dzīvību.

Tomēr žīdu īpašā nozīme okupācijas noziegumos ir krietni vien pārspīlēta. Tā bēdīgi slavenajos 17.jūnija notikumos Stacijas laukumā Rīgā, kur huligānu pūlis ar nažiem un akmeņiem uzbruka policistiem, žīdu tautības cilvēki nebūt nebija galvenie dalībnieki, kā to vēlāk aprakstīja vācu propaganda. Nemieros piedalījās apmēram 20 - 30 žīdu komunistu, taču krievu un latviešu bija tikpat daudz, ja ne vēl vairāk. No vēlāk par šo incidentu notiesātajiem 26 cilvēkiem deviņi bija žīdi, kas nav maz, bet nav arī dominējoši, jo notiesāto krievu bija tikpat daudz, bet latviešu - astoņi. Pēc nacionālās piederības nemieru organizētāji bija vienādā skaitā. Lielākā daļa dzīvoja tuvējā Maskavas forštatē un jau pirms tam bija pazīstami kā krimināli dauzoņas, bet daļa bija no citiem pilsētas rajoniem.

Masu nekārtības Stacijas laukumā Rīgā 1940.gada 17.jūnijā.

Taisnība gan ir tas, ka komunistiski noskaņotie žīdi 1940.gadā aktīvi tika iesaistīti okupācijas režīma pārvaldes aparāta veidošanā. Viņi strādāja komisariātos (ministrijās), bija nacionalizēto uzņēmumu vadītāji, partijas un padomju iestāžu funkcionāri. Tomēr, pretēji bieži dzirdētiem vēsturiskiem mītiem, okupācijas režīma augstākajā vadībā žīdu tikpat kā nebija. Tā sauktajā Tautas Saeimā, kas nobalsoja par Latvijas pievienošanu PSRS, no 100 deputātiem tikai divi bija žīdi. Latvijas Komunistiskās partijas Centrālkomitejā no 35 locekļiem tikai viens bija žīds, bet Padomju Latvijas valdībā - Tautas Komisāru Padomē - neviens. Latvijā bija astoņas komunistu apgabala organizācijas, bet nevienu no tām nevadīja žīdu tautības persona. Tiesa, vidējā un zemākā vadības līmenī žīdu bija visai daudz.

Boļševiku transparentiem “rotātais” Rīgas Latviešu biedrības nams 1941.gadā.
Latvijas sovjetizācijā zemākos līmeņos bija iesaistīts arī krietns pulks žīdu tautības komunistu.

Par hrestomātisku kļuvis uzskats, ka ārkārtīgi daudz žīdu darbojās čekā. Taču arī tas ir mīts - no aptuveni 200 tā laika Valsts Drošības tautas komisariāta dažāda līmeņa atbildīgām amatpersonām žīdu bija tikai 25, turklāt absolūti lielākā daļa no tiem nebija vietējie, bet no Krievijas iesūtīti pārkrievoti boļševiki. Tāds bija arī LPSR valsts drošības komisārs Semjons (Simons) Šustins - cinisks karjerists, kurš Krievijā bija represējis daudzus savus tautiešus. Vairākos ideoloģiskos amatos čekā strādāja arī daži vietējie žīdi - Simons Bermans, Naums Rapoports, Ābrams Cipe. Tomēr žīdu dominances Latvijas čekā nebija. Priekšstatu par žīdu ievērojamo lomu padomju terora sistēmā radīja tas, ka vairākas žīdu tautības personas Latvijas čekā ieņēma visai redzamus amatus, bet šajā iestādē tika veikti smagi noziegumi pret latviešu tautu. Tieši šis fakts veicināja negatīvas attieksmes veidošanos pret žīdiem.

Bēdīgi slavenais Latvijas čekas priekšnieks Baigajā gadā - no Krievijas atsūtītais pārkrievojies žīds Semjons Šustins. Labajā pusē - Šustina parakstīta pavēle par cilvēku nošaušanu 1941.gadā.

Nodibinoties vācu okupācijas režīmam, latviešu pārliecināšanai par žīdu “noziegumiem” vajadzēja kalpot izdevumam “Baigais gads”, kas it kā balstījās uz patiesiem vēsturiskiem fotodokumentiem, taču komentāri pie fotogrāfijām bija interpretēti tā, lai visu vainu par komunistu zvērībām 1940.-1941.gadā uzveltu žīdiem. Grāmata neapšaubāmi bija Gebelsa propagandas izdevums, kam vajadzēja latviešu acīs attaisnot gaidāmās žīdu masu slepkavības. Daļu latviešu šī aģitācija patiešām ietekmēja, īpaši tos, kas paši vai viņu tuvinieki bija cietuši padomju represijās. “Žīdu zvērības” kalpoja arī kā morāls attaisnojums latviešu pašaizsardzības vienību “pretžīdu akcijām” pirmajās vācu okupācijas dienās.

Nacistu propagandas izdevumi - antisemītisks plakāts un grāmata “Baigais gads”,
kas visu vainu par boļševiku noziegumiem 1940./1941.gadā uzvēla žīdiem.

Apsūdzot žīdus represijās pret latviešiem padomju okupācijas gadā, vācu un vietējie propagandisti ne ar pušplēstu vārdu nepieminēja faktu, ka represijās piedalījās vien neliela daļa žīdu, kamēr gandrīz visa Latvijas žīdu elite tika arestēta un, tāpat kā latvieši, krievi un citu tautību Latvijas iedzīvotāji, 1941.gada 14.jūnijā izsūtīta uz Sibīriju. Izsūtīto vidū bija Latvijas Satversmes sapulces locekļi, Saeimas deputāti, politisko partiju vadītāji, rūpnieki, baņķieri, žīdu inteliģence. Apmēram puse no šiem cilvēkiem tika nošauti vai gāja bojā padomju lēģeros. Taču šos faktus vācu okupācijas vara apzināti noklusēja.

Jau okupācijas pirmajās dienās Latvijā ieradās tā sauktā Einzacgrupa A, ko komandēja SS brigādefīrers Valters Štālekers. Grupā bija 990 karavīru no vācu policijas, gestapo un SS vienībām, kuru uzdevums bija īstenot žīdu iznīcināšanu Baltijā. Grupa tika sadalīta vairākās iznīcināšanas vienībās (Einsatz- und Sonderkomando). Pretēji mūsu nedraugu apgalvojumam par “tūkstošiem latviešu” līdzdalību masu slepkavībās, cilvēku šāvēji galvenokārt bija vācieši. Tikai salīdzinoši neliels latviešu skaits tieši piedalījās eksekūcijās, bet vairākums tikai nodrošināja apsardzi, konvojēšanu un citus tehniska rakstura pasākumus. Tas gan šos cilvēkus neattaisno vēstures un cilvēcības priekšā.

Masu eksekūciju organizētājs Baltijā SS brigādefīrers Valters Štālekers (labajā pusē)
un viņa Einzacgrupas A darbība cilvēku iznīcināšanā (kreisajā pusē).

Pēc pazīstamā trimdas latviešu vēsturnieka un holokausta pētnieka Andrieva Ezergaiļa aplēses to latviešu skaits, kas 1941.-1942.gadā tieši šāva uz žīdiem, nepārsniedza 500 cilvēkus. Arī no Viktora Arāja latviešu SD komandas vairāk nekā 1000 kaujiniekiem cilvēku šaušanā tieši piedalījās ap 100. Citur Latvijā vēl ap 1000 latviešu policistu bija iesaistīti žīdu nogalināšanas akcijās, vairāk gan apsargu lomā. Neapšaubāmi, latvieši ir piedalījušies holokaustā, tomēr atbildību par to nedrīkst uzlikt visai tautai, ne arī Latvijas valstij, kura tobrīd bija okupēta un nekādi nespēja ietekmēt notikumu gaitu.

SD latviešu vienības komandieris SS šturmbanfīrers Viktors Arājs, kura komanda tieši piedalījās žīdu iznīcināšanā. Labajā pusē apakšā - aicinājums iestāties Arāja komandā,
ko 1941.gada 4.jūlijā publicēja laikraksts “Tēvija”.

Latvijas iedzīvotāju vairākums sirdī nosodīja žīdu slepkavošanu, taču atklāti protestēt baidījās, jo okupācijas režīms bargi sodīja katru, kas uzdrošinājās izrādīt līdzcietību žīdiem. Gaisotni negatīvi ietekmēja arī pašu latviešu piedalīšanās žīdu iznīcināšanā un regulārie antisemītiskie raksti presē, kuros tika pausti meli un atklāts naids pret žīdu tautu, aicinot atbalstīt tās iznīcināšanu un slavējot vāciešus par izlēmību šajā jautājumā. Otrā Pasaules kara gadi kļuva par tumšāko laiku latviešu un žīdu attiecību vēsturē. Kā atceras pretošanās kustības dalībniece Lidija Doroņina-Lasmane, daudziem latviešiem bija smagi apzināties, kā pēc baisā padomju gada tagad citi okupanti apcietina un nogalina viņu kaimiņus, darba un skolasbiedrus, ar kuriem ilgus gadus draudzīgi kopā dzīvots plecu pie pleca.

Latvijas teritorijā holokaustā tika nogalināti 70 000 Latvijas žīdu, viņu vidū gandrīz 1000 Brīvības cīņu dalībnieku, daudzi Lāčplēša un Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieri. Tie bija cilvēki, kas ar savu dzīvi un darbu bija pierādījuši lojalitāti Latvijas valstij un mīlestību savai vienīgajai dzimtenei - Latvijai. Otrais Pasaules karš un abas okupācijas bija laiks, kas radīja milzīgu plaisu latviešu un žīdu attiecībās, kura kā asiņojoša brūce nebeidza sāpēt vēl daudzus gadus un līdz galam nav dziedināta arī šodien, kaut atjaunotajā Latvijas valstī izdarīts patiešām daudz, lai visas domstarpības divu tautu starpā nolīdzinātu.

Holokausta upuru piemiņas vieta Rumbulas mežā.

Latvieši - žīdu šāvēji? Bet kā ar glābējiem?

Kā vācu okupanti nestāstīja cilvēkiem, ka padomju vara žīdus represēja ne mazāk kā citas Latvijas tautas, tāpat Latvijai nedraudzīgas varas šodien uzsver dažu simtu latviešu dalību holokaustā, aizmirstot pieminēt tos, kas, riskējot ar dzīvību, kara gados glāba žīdus no iznīcināšanas, slēpjot tos, apgādājot un citādi palīdzot. Žīdu slepkavošanu nosodīja latviešu vairākums, tomēr bailēs par savu un savu tuvinieku dzīvību ne visi uzdrošinājās aktīvi pretoties holokaustam. Tie, kas reāli centās palīdzēt žīdiem, tāpat kā visur Eiropā, bija mazākums. Tieši tāpēc pret holokaustu vērstā darbība nekļuva par masu kustību. To cilvēku motīvi, kas glāba žīdus, bija dažādi - vieni to darīja politiskas, citi reliģiskas pārliecības vadīti, taču visiem vienojošs bija ētiskais aspekts - cilvēciska solidaritāte un līdzcietība.

Jeruzalemē 1945.gadā tika nodibināts holokausta memoriāls, muzejs un institūts “Yad Vashem”, kas vāc ziņas arī par žīdu glābējiem. Kopš 1953.gada glābējiem tiek piešķirts goda diploms un tituls “Taisnīgais starp tautām”, kā arī tiesības iestādīt piemiņas koku Glābēju alejā Jeruzalemē. Apbalvoto vidū ir arī 65 Latvijas iedzīvotāji. Nelielais skaits izskaidrojams ar to, ka padomju režīma apstākļos izglābtajiem žīdiem, pret kuriem padomju drošības iestādes izturējās ar aizdomām, bija bīstami uzturēt sakarus ar Izraēlu, lai sniegtu ziņas par saviem glābējiem. Arī glābējiem pašiem Izraēlas piešķirtais goda nosaukums varēja sagādāt nepatikšanas. Tāpēc glābēju apzināšana sākās ļoti vēlu.

Žīdu glābēju balvas “Taisnīgais starp tautām” piemiņas medaļa un Goda diploms.

Pēc Rīgas žīdu kopienas muzeja “Ebreji Latvijā” savāktajām ziņām fiksēti 220 žīdu slēpšanas gadījumi, kuros bijuši iesaistīti vairāk nekā 400 glābēji. Arī šī uzskaite nav pilnīga, jo lielākā daļa glābēju un izglābto ir miruši, neatstājot par sevi nekādas ziņas. Izvērtējot visus šodien pieejamos avotus, var secināt, ka Latvijā kara gados izglābti apmēram 400 - 450 žīdu tautības cilvēki. Slēpto skaits gan bijis krietni lielāks, taču vairāki desmiti tika atklāti un nošauti. Arī viņu slēpējus apcietināja. Šobrīd zināmi 32 glābēju vārdi, kas tika vāciešu represēti. Astoņi no tiem gājuši bojā ieslodzījumā.

“Taisnīgo starp tautām” piemiņas zīme un aleja Liepājā, kas veltīta 26 žīdu glābējiem.

Palīdzēt saviem žīdu paziņām, sniedzot morālu atbalstu un apgādājot ar pārtiku, bija gatavi ne vien vienkāršie cilvēki, bet arī inteliģence. Starp tiem, kas atbalstīja žīdus, bija Zenta Mauriņa, mākslinieks Vidvuds Eglītis, arhitektūras profesora akadēmiķa Artūra Krūmiņa ģimene, aktiera Jāņa Oša ģimene un citi. Dažādu atbalstu žīdiem sniedza vairāki pareizticīgo priesteri, katoļu Rīgas Kristus Karaļa baznīcas prāvests Kazimirs Vilnis, luteriskās baznīcas mācītājs Gustavs Šaurums. Zināmi daudzi gadījumi, kad priesteri izsniedza žīdiem dokumentus par viņu piederību kristiešu draudzei, kristīja žīdu bērnus, kurus vecāki pirms nošaušanas bija paspējuši atdot līdzcietīgām latviešu ģimenēm.

2014.gadā pie desmit Rīgas namiem bruģī tika iemūrētas piemiņas plāksnes žīdu glābējiem.
Tāda ir arī pie Kristus Karaļa katoļu baznīcas Mežaparkā, kuras priesteris
Kazimirs Vilnis kara laikā slēpa vajātos žīdus.

Leģendāru slavu iemantojis Rīgas ostas strādnieks Jānis (Žanis) Lipke. Kopā ar ģimeni un draugiem viņš izglāba 55 žīdus, apmēram 20 noslēpjot savās mājās un citās vietās Rīgā, bet pārējos Dobeles pagastā vairākās zemnieku mājās iekārtotos bunkuros. Žanis Lipke tāds nebija vienīgais. Rīgā Sonja Švarca izglāba deviņus cilvēkus, Elvīra Rone astoņus, bet pazīstamais sportists un lielveikala īpašnieks Artūrs Motmillers - septiņus. Vienpadsmit žīdus Liepājā slēpa jūrnieks Roberts Seduls. Kad padomju aviācijas uzlidojumā Seduls gāja bojā, viņa ģimene ar kaimiņu palīdzību turpināja apgādāt pagrabā paslēptos žīdus līdz kara beigām. Arī Daugavpilī tika izglābti vairāki desmiti žīdu.

Jānis (Žanis) Lipke un viņa mājas šķūnītis Ķīpsalā,
zem kura bija izbūvēts bunkurs, kurā slēpās vajātie žīdi.

Žīds vai ebrejs? Varbūt tomēr jūds?

Viens no latviešu un žīdu nesaprašanās iemesliem joprojām ir vārdu “‘žīds” un “ebrejs” pielietojums publiskajā telpā. Vārds “žīds” Latvijā ienāca no Polijas, kur “žyd” nozīmē tikai tautību un tam nav nekādas nicinošas pieskaņas. Savukārt Krievijā “žīds” (жид) apzīmē kaut ko svešu, atgrūžamu. 1764.gadā ķeizariene Katrīna II izdeva dekrētu, kas aizliedza lietot vārdu “žīds” valsts dokumentos. Tā vietā bija jālieto vārds “ebrejs” (еврей), bet Impērijas Baltijas provincēs vācu hebräer vai ebräer. Tiesa, sadzīvē vārds “žīds” joprojām bija atļauts. Arī Kurzemes žīdu kopienās sākumā lietoja apzīmējumu “hebräer”, bet vārdu “žīds” - tikai runājot par Latgales žīdiem. Tomēr, tā kā Vācijā, no kurienes nāca liela daļa Kurzemes žīdu, pamatā lietoja vārdu “jude”, arī Kurzemē 19.gadsimtā ieviesās apzīmējums “žīds”.

Izņemot Krieviju un bijušās padomju republikas, jēdziens “ebrejs” pasaulē tiek lietots galvenokārt tikai neoficiālā apritē, runājot par jūdu tautas vēsturi vai kultūru. Lielākajā daļā valstu tiek izmantots vārds “žīds” jeb “jūds”. Gandrīz visā Austrumeiropā “žīds” ir oficiālais jūdu tautas nosaukums bez nicinošas nozīmes. Poliski “żyd”, čehu un slovāku valodā - “žid”, lietuviešu mēlē - “žydas”, ungāru valodā - “zsidó”. Šķiet, vārds Austrumeiropas tautās izveidojes pa franču modei izrunājot burtu “j” kā “ž”. Tomēr arī Eiropas žīdu valodā idišā šīs tautas pašapzīmējums ir līdzīgs - “id”. Par nepieklājīgu žargonu vai aizskarošu vārds “žīds” tiek uzskatīts mūsdienu krievu, ukraiņu, baltkrievu un rumāņu valodās.

Žīda vārdam krievu valodas leksikā ir nepārprotami negatīvs skanējums.

Vārda “ebrejs” izcelsme saistāma ar žīdu pašnosaukumu senebreju valodā “ivri”. No “ivri” radies grieķu vārds “hebrajos” un vēlāk latīņu “hebraeus”. Jēdziens pazīstams arī citās valodās, tomēr to lieto reti un galvenokārt žīdu kultūrvēstures kontekstā, bet ne kā tautības apzīmējumu. Lielākā daļa pasaules tautu žīdus sauc par jūdiem. Nosaukums atvasināts no Izraēla tautas patriarha Jūdas vārda. Senie žīdi sevi sauca par “iehudi”, tāpat arī senie grieķi, bet romieši - par “judaeus”. Jūdas cilme ņemta par pamatu Izraēla pēcnācēju nosaukumam daudzās valodās - angliski “jew”, vāciski “jude”, franciski “juif”, spāniski “judio”, itāliski “giudeo”, zviedru valodā - “judisk”, igauniski “juut”.

Latvijas brīvvalsts laikā (1918. - 1940.) vārdu “žīds” lietoja oficiāli. Divdesmitajos gados apritē vēl bija abi vārdi - “žīds” un “ebrejs”, bet 30.gados apzīmējums “žīds” kļuva par noteicošo. Vismaz oficiālajos dokumentos un presē lietoja tikai vārdu “žīds”. Ebreji pret to neiebilda, bet pieņēma kā pašu par sevi saprotamu savas tautas apzīmējumu. Šim vārdam nebija negatīva konteksta. Pēc padomju okupācijas sevi cienoši Latvijas žīdi pat jutās aizskarti, kad jaunajai varai iztapīgie sāka viņus saukt par ebrejiem.

Visu mainīja Otrais Pasaules karš. Nacistu propagandas iespaidā vārdam “žīds” radās negatīva pieskaņa. Latvijas žīdi uz paaudžu paaudzēm iegaumēja nicinošo saturu, kāds tajos gados no dažu latviešu mutes bija saklausāms vārdā “žīds”. Viņu apziņā šis apzīmējums kļuva cieši saistīts ar genocīdu pret žīdu tautu. Pēc kara no visiem pirmskara Latvijas žīdiem dzīvi bija palikuši tikai 14 000, un padomju okupācijai atjaunojoties, mūsu zemē ieceļoja liels skaits žīdu no Krievijas, Ukrainas, Baltkrievijas un citām padomju republikām, kas atzina tikai vienu savas tautas apzīmējumu - “ebrejs”.

Vācu propaganda žīdus tēloja kā visas cilvēces lielākos ienaidniekus.

Padomju Savienībā, tostarp Latvijas PSR, vārds “žid” tika uzskatīts par nepiedienīgu un oficiālajā apritē aizliegts, taču tautas valodā saglabājās. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas radās jautājums, vai reabilitēt seno latviešu vārdu “žīds”, vai palikt pie svešas varas uzspiestā ideoloģisma “ebrejs”? Kaut arī vecie Latvijas žīdi neiebilda, ka viņus šādi dēvē, no plašās Padomju Savienības iebraukušie un arī Latvijas žīdu jaunā paaudze, kas bija uzaugusi krievu valodas ietekmē, protestēja pret vārda “žīds” atgriešanos oficiālajā leksikā. Latvijas žīdu kopiena savas tautības apzīmēšanai 1989.gadā izvēlējās vārdu “ebrejs” un šo izvēli oficiāli darīja zināmu arī Latvijas valdībai.

Tomēr šajā rakstā apzināti esam izmantojuši latvisko vārdu “žīds”. Tā nav domāta kā provokācija, bet atgādinājums, ka šis valodnieciskais jautājums joprojām īsti nav atrisināts. Oficiālās valodas normas atjaunotajā Latvijā liek lietot vārdu “ebrejs”, tomēr tautas mutē konkrētās tautas apzīmēšanai joprojām visbiežāk lieto vārdu “žīds”. Varbūt šis aspekts varētu arī nebūt tik svarīgs, taču tas joprojām ir viens no latviešu un žīdu savstarpēja aizvainojuma iemesliem mūsdienās. Lielākā daļa šodienas Latvijas žīdu, kuru saknes meklējamas bijušajā PSRS, vēlas, lai tos sauc par ebrejiem, savukārt lielākā daļa latviešu šo vārdu uzskata par mākslīgi uzspiestu okupācijas laika palieku. Varbūt patiešām ir vērts nopietni apsvērt politiski neitrālā vārda “jūds” lietošanu, kas būtu pieņemams abām tautām?

Kas joprojām traucē abām tautām dzīvot saskaņā

Atmodas laikā latviešu un žīdu starpā valdīja laba sadarbība gan sabiedrības demokratizācijas procesos, gan cīņā par Latvijas neatkarības atgūšanu. 1988.gadā tika dibināta Latvijas Ebreju kultūras biedrība, vēl pēc gada Rīgā durvis vēra žīdu skola - pirmā Padomju Savienībā. Tautas fronte daļu no ziedojumos iegūtās naudas atvēlēja žīdu kopienai. Tolaik nevienam pat prātā neienāca, ka kādreiz atkal varētu rasties problēmas abu tautu starpā. Deviņdesmito gadu sākumā, kad Latvijas žīdu kopiena no Dalasas žīdiem saņēma vēstuli ar jautājumu, kura Austrumeiropas pilsēta no žīdu viedokļa būtu pelnījusi kļūt par Dalasas sadraudzības partneri, Latvijas žīdi nevilcinoties atbildēja - tuvākajā reģionā nav citas pilsētas, kur žīdu un pamatnācijas attiecības būtu tik labas kā Rīgā.

Arī 90.gados attiecības vēl saglabājās tikpat labas, rodoties vien dažiem sīkiem pārpratumiem, kas ātri tika nolīdzināti. 1998.gadā socioloģiskās aptaujas liecināja, ka 2/3 Latvijas iedzīvotāju, tostarp 3/4 latviešu uzskata - antisemītismam mūsu valstī nav pamata. Un tieši tad Latvijā uzradās visas pasaules “antisemītu vajātājs”, Simona Vīzentāla centra Izraēlā direktors Efraims Zurofs. Turpmākajos gados nebija mēnesis, kurā viņš nenāktu klajā ar kādu paziņojumu, aicinājumu vai prasību Latvijai “ebreju jautājumā”. Laiku pa laikam šis politiskais provokators pats ieradās Latvijā, lai apsūdzētu mūsu valsti “nacisma attaisnošanā” vai nosodītu “esešiešu maršu” 16.martā. Tieši Zurofa izaicinošā darbība bija viens no lielākajiem iemesliem nacionālā aizvainojuma reanimācijai žīdu un latviešu attiecībās.

Tieši pasaulē lielākā “nacistu mednieka” Efraima Zurofa parādīšanās Latvijā
izjauca līdz tam samērā labās latviešu un žīdu attiecības.

Interesi par “ebreju jautājumu” Latvijā Zurofs izrādīja jau krietni pirms tam, taču 1998.gadā viņš sāka uzstāties ar publiskiem paziņojumiem. Ultimatīvā tonī Latvijas Valsts prezidentam Guntim Ulmanim tika pieprasīts atvainoties par “daudzu tūkstošu latviešu” piedalīšanos žīdu slepkavošanā Otrā Pasaules kara laikā. Šim ultimātam trūka loģikas, jo 1998.gada janvārī Ulmanis bija saņēmis ASV žīdu organizācijas “Anti-Defamation League” Izcilo valstsvīru balvu tieši par “publiski pausto apstiprinājumu un atvainošanos par Latvijas piedalīšanos nacistu organizētajā ebreju masu slepkavošanā”. Tomēr Zurofam tas nebija šķērslis, lai sāktu starptautisku rīdīšanas kampaņu pret Latvijas valsti.

Latvijas valsts nevar uzņemties atbildību par holokaustu, kurš notika laikā, kad mūsu valstiskums okupācijas rezultātā bija iznīcināts. Kategoriski noliedzama arī kolektīvās vainas uzlikšana latviešu tautai par noziegumiem, ko tā nespēja ne novērst, ne aizkavēt. Tomēr uzņemties vismaz morālu nožēlu par to, ka mūsu tautieši piedalījušies noziegumos pret žīdu tautu, mēs varam un tas ir jādara. Tāpēc pozitīvi vērtējams Gunta Ulmaņa paustais viņa vizītes laikā Izraēlā 1998.gadā: “Mūsu vēstures apziņā [..] ierakstīti arī to latviešu vārdi, kuri piedalījās ebreju iznīcināšanā. Es to atzīstu ar dziļu nožēlu.” Kaut arī tā it kā nebija oficiāla atvainošanās, Izraēla to uztvēra ar gandarījumu un šo jautājumu uzskatīja par izsmeltu. Diemžēl Zurofa kungam un viņa domubiedriem bija cits viedoklis…

Holokausta piemiņas dienās upuru piemiņu godina arī Latvijas augstākās amatpersonas.

Ne bez Zurofa līdzdalības 1998.gadā pirmoreiz tik lielu ievērību ieguva leģionāru atceres dienas pasākumi, kas pirms tam nevienu īpaši nebija traucējuši. Kā uz pasūtījumu tā paša gada aprīlī pie Rīgas sinagogas nogranda sprādziens, bet Liepājas kapos tika apgānīts piemiņas akmens Otrajā Pasaules karā noslepkavotajiem žīdiem. Atliek vien minēt, no kurienes šīm provokācijām “auga kājas”, taču tieši tad sākās histēriskā Krievijas propagandas kampaņa, apsūdzot Latviju “nacisma heroizēšanā”. Arī Zurofs nekavējoties paziņoja, ka sprādziens, iespējams, bijis saistīts ar leģionāru 16.marta gājienu, tā piespiežot Latvijas valdību taisnoties starptautiskās sabiedrības priekšā.

Vēl skaļāka epopeja izvērtās ap Konrāda Kalēja lietu. Latvijas vēstniecība Izraēlā saņēma Zurofa vēstuli, kurā tika pieprasīts panākt Kalēja izraidīšanu no Austrālijas un tiesāšanu Latvijā. Kas bija Konrāds Kalējs? Kā vecākais leitnants viņš kara laikā dienēja vācu Drošības policijas (SD) latviešu rotā - bēdīgi slavenajā Arāja komandā. Vairāki dokumenti liecina, ka 1943.gadā Kalējs bijis Salaspils nometnes ārējās apsardzes priekšnieks, bet vēlāk sardzes komandieris žīdu spaidu darba nometnē Porkhovā. Nav šaubu, ka kara noziegumos un masu slepkavībās vainīgajiem sods ir jāsaņem, taču tam, ka Konrāds Kalējs būtu tieši piedalījies cilvēku šaušanā, nav neviena dokumentāla pierādījuma.

Konrāds Kalējs - aukstasinīgs slepkava vai vienkāršs Austrālijas pensionārs?

Par to, ka Kalējs piedalījies masu slepkavībās, nav liecinājis neviens no pēc kara vairāk nekā 300 nopratinātajiem Arāja komandas locekļiem. Okupācijas gados pat VDK nebija spējusi atrast nevienu pierādījumu Kalēja līdzdalībai genocīdā. Arī Austrālijas Īpašās izmeklēšanas vienība atzina, ka tai nav pierādījumu par Kalēja izdarītiem kara noziegumiem. Tādus neatrada ne ASV, ne Kanādas, ne Lielbritānijas tiesībsargājošās iestādes. Ja Kalējs patiesi būtu piedalījies žīdu šaušanā, kādām ziņām par to vajadzēja saglabāties. Taču Zurofs spītīgi turpināja pieprasīt Kalēja tiesāšanu arī bez tiešiem pierādījumiem, jo viņš tik un tā esot viens “latviešu nacistu kara noziedznieks”.

Lai gan ne Zurofs, ne Vīzentāla centrs tā arī nespēja sniegt nevienu Kalēja vainas pierādījumu, Latvijas prokuratūra tomēr sāka viņa lietas izmeklēšanu. Lieki teikt, ka nekādi jauni pierādījumi atrasti netika. 2001.gada maijā Austrālija nolēma izdot Kalēju Latvijai, tomēr, nesagaidījis deportāciju, viņš tā paša gada novembrī nomira, atstājot savas lietas izskatīšanu Dieva tiesai. Zurofs ar šādu iznākumu bija ārkārtīgi neapmierināts, apsūdzot Latviju par to, ka “kara noziedznieks miris netiesāts”. Zurofa kunga fanātiskie centieni par katru cenu notiesāt cilvēku, pat ja viņa vainai trūkst konkrētu pierādījumu, daudzos latviešos izraisīja sašutumu, tā iedzenot vēl vienu ķīli žīdu un pamatnācijas attiecībās.

Mirstošais Kalējs Austrālijas tiesas priekšā un saniknotais Zurofs, kurš uzskata,
ka tikai cilvēku tiesas spriedums var gandarīt holokausta upurus.

Ar katru gadu Zurofa izteikumi par Latviju kļuva arvien naidīgāki, līdz 2002.gadā viņš kārtējā leģionāru gājiena sakarā paziņoja, ka esot saskatāma līdzība starp latviešu leģionāriem un… islāmistu teroristu organizāciju “Al Qaeda”. Šī nemitīgā pretlatviskā propaganda panāca to, ka arī citas žīdu organizācijas, kas līdz tam Latvijai nekādus pārmetumus nebija izteikušas, sāka kritizēt valsts mazākumtautību politiku. Tā 2000.gadā Rīgas un Latvijas virsrabīns Nātans Barkāns pēkšņi paziņoja, ka “miers starp latviešiem un ebrejiem vēl nav pilnīgs” un “Latvijā dzīvo arī mūsu tautas ienaidnieki”. Efraima Zurofa mērķtiecīgi un neatlaidīgi sētā sabiedrības šķelšanas sēkla sāka nest savus indīgos augļus.

2004.gadā Zurofs beidzot “uzrāvās”. Pēc viņa izteiktās kritikas prezidentei Vairai Vīķei-Freibergai, kura esot nekorekti pielīdzinājusi komunistisko genocīdu holokaustam, no Zurofa norobežojās pat Latvijas Ebreju kopienu un draudžu padome, paziņojot, ka tai nav “pieņemama prakse, kad kāds no starptautiskajiem ebreju darbiniekiem nāk klajā ar nopietnu paziņojumu, kurā nosoda mūsu Valsts prezidenti, nekonsultējoties ar mums un neiepazīstoties ar mūsu domām un nostāju šajā jautājumā”. Pēc šī gadījuma Zurofs pieklusa un viņa retorika par Latviju kļuva piezemētāka. Tomēr viņš joprojām laiku pa laikam apmeklē mūsu zemi, lai piedalītos dažādos prokrievisko spēku rīkotos “antifašistu” semināros un konferencēs, jau šaurākā lokā turpinot apsūdzēt mūsu valsti “nacisma slavināšanā”.

“Ebreju jautājums” Latvijā Zurofa kungam vēl joprojām nedod mieru.

Pilnīgi nepieņemama daudziem latviešiem ir arī starptautiskās žīdu sabiedrības spītīgā nevēlēšanās atzīt padomju varas izdarītos noziegumus par līdzvērtīgiem nacistu noziegumiem. Vērojot Vācijas žīdu organizāciju skaļos protestus pret šāda viedokļa publisku paušanu vai Eiropas žīdu nikno pretošanos oficiālas ES rezolūcijas pieņemšanai, kas pielīdzinātu padomju veikto genocīdu nacistu noziegumiem, latvieši izjūt aizvainojumu, jo ārēji tas izskatās pēc pilnīgas žīdu kopienas ignorances pret citu tautu ciešanām, izceļot vienīgi savas tautas traģēdiju. Šāda savu interešu pacelšana pāri citu interesēm izraisa nepatiku tautās, kas cietušas no komunisma režīma, tā veicinot jauna antisemītisma attīstību.

Stāstot pasaulei par savas tautas ciešanām un apsūdzot citus līdzdalībā holokaustā, žīdi tajā pašā laikā kategoriski atsakās runāt par pašu tautiešu piedalīšanos represijās pret citām nācijām. Kad 1991.gadā Augstākās Padomes priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs atzīstot, ka starp latviešiem bija noziedznieki, kas piedalījās žīdu slepkavošanā, tomēr atļāvās piebilst: “Arī ebreju tauta var paškritiski atskatīties uz iepriekšējo paaudžu personību lomu vēsturē, īpaši [..] 1940.gada notikumos Latvijā”, sākās milzīga sašutuma vētra. Nu, kā tā var - pēc holokausta šausmām vēl par kaut ko apvainot žīdus! Arī Efraims Zurovs jautāts, vai viņš būtu gatavs apspriest žīdu piedalīšanos represijās pret latviešiem tikpat kvēli, kā to dara, apsūdzot latviešus dalībā holokaustā, ciniski atbildēja: “Tas neietilpst manos uzdevumos!” Šis dažu žīdu politikāņu cinisms iedragā visas žīdu nācijas reputāciju latviešu acīs.

Vēl viena problēma, kas rada neuzticēšanos Latvijas žīdu un pamatnācijas attiecībās, ir lielais žīdu skaits to partiju un organizāciju vadībā, kuras latvieši uzskata par valstij nedraudzīgām. Kas tad ir lielākie tā saukto krievvalodīgo tiesību aizstāvji Latvijā - Tatjana Ždanoka, Jakovs Pliners, Aleksandrs Giļmans, Josifs Korens, Vladimirs Lindermans un viņiem līdzīgie? Tie visi ir vairāk vai mazāk pārkrievojušies no Padomju Savienības iebraukušo žīdu pēcteči, kuru politiskās nostādnes atspoguļo padomju ideoloģiskās audzināšanas sekas. Labākais, ko varētu darīt Latvijas žīdu kopiena - publiski norobežoties no šādu “krievžīdu” politiskās darbības, skaidri paužot nostāju, ka šo cilvēku rīcība ir pretrunā Latvijas žīdu kopienas interesēm un mērķiem. Latvieši spētu šādu soli novērtēt.

Lielākie Latvijas krievvalodīgo tiesību cīnītāji un “cilvēktiesību aizstāvji” (no kreisās) -
Tatjana Ždanoka, Jakovs Pliners, Vladimirs Lindermans un Josifs Korens.
Latvijas žīdu kauna traips, kas pārstāv nevis savas, bet galvenokārt citas tautas intereses.

Visjaunākais akmens latviešu un žīdu attiecību dārziņā ir daudziem nesaprotamā ņemšanās ap žīdu īpašumu jautājumu jeb kā to moderni sauc - īpašumu restitūciju. Iespējams, Latvijas sabiedrībai nebūtu lielu iebildumu pret sinagogu un kapsētu atdošanu žīdu kopienai, taču prasīti tiek vairāki simti namu 200 miljonus eiro kopvērtībā. Te jāpiebilst, ka daudzi īpašumi vispārīgā kārtībā jau sen ir denacionalizēti un atdoti to agrākajiem īpašniekiem žīdiem vai viņu mantiniekiem. Problēma ir tā, ka denacionalizācijas process Latvijā ir noslēdzies un šobrīd nav likumīga pamata atdot žīdu kopienai īpašumus, uz kuriem noteiktajā laikā neviens nav pieteicies. Turklāt ir šaubas, vai kopiena, kura sarukusi līdz nieka dažiem tūkstošiem, spēs šos īpašumus pienācīgi apsaimniekot un uzturēt.

Taču ne jau tas ir galvenais. Lielākā problēma ir izņēmuma tiesības, kādas sev pieprasa žīdu kopiena, un kādas nav citām Latvijas mazākumtautībām un sabiedriskajām organizācijām. Ja reiz likums neparedz jaunu denacionalizāciju, tad tas ir likums visiem bez izņēmuma. Turklāt, izrādot labo gribu, Latvijas valdība 2016.gadā jau atdeva piecus kādreizējos īpašumus žīdu kopienai. Noteikti var runāt par vēl kādu īpašumu atdošanu, taču tikai kā izņēmuma soli, lai netiktu diskriminētas citas Latvijā dzīvojošās mazākumtautības, kurām likums šādu iespēju nepieļauj. Arī ASV diezgan neslēptā iejaukšanās šajā lietā, izdarot uz Latviju starptautisku spiedienu, daudzos latviešos radījušas dusmas un aizvainojumu. Vai žīdu kopienai to vajag? Žīdu interesēs nav vairot antisemītiska noskaņojuma nostiprināšanos Latvijā un radīt vēl vienu plaisu divu tautu mierīgas līdzāspastāvēšanas attiecībās.

Žīdu bijušo īpašumu restitūcijas jautājums radījis šķelšanos pašas žīdu kopienas vidū -
Latvijas Ebreju draudžu un kopienu padomes vadītājs Arkādijs Suharenko (kreisajā pusē)
pret jūdu draudzes “Šamir” rabīnu Menahemu Barkahanu (labajā pusē).

****

Kaut arī Latvija ir valsts, kur antisemītisms nav samilzusi problēma, ko atzīst arī paši žīdi, tomēr svītru zem latviešu un žīdu attiecību bilances vēl pavilkt nevar. Kas būtu jādara, lai šīs divas tautas varētu dzīvot pilnīgas tolerances un savstarpējas sapratnes gaisotnē? Latviešiem būtu vienreiz jābeidz izslēgt holokausta tēmu no tautas kolektīvās atmiņas un jāatzīst mūsu tautiešu piedalīšanās žīdu masu slepkavībās. Tāpat vajadzētu pilnīgi nolikt malā “virtuves” vai nopietnāku antisemītismu, atzīstot žīdus par Latvijas nācijai piederīgu tradicionālu Latvijas mazākumtautu - pilntiesīgiem Latvijas pilsoņiem. Savukārt žīdiem vajadzētu izrādīt lielāku toleranci ne vien savām, bet arī latviešu tautas ciešanām, un godīgi atzīt, ka arī žīdu tautības personas ņēmušas dalību represijās pret latviešiem. Nevajag arī pieprasīt savai kopienai īpašas tiesības, un, kas ļoti svarīgi - nepārprotami jānorobežojas no to prokrievisko žīdu tautības personu darbības, kuri ar savu darbību rada šķelšanos Latvijas sabiedrībā.

Atjaunotā Latvijas Republika gan likumdošanā, gan valdības politikā ir radījusi labvēlīgus apstākļus žīdu minoritātei. To apliecina gan publiski paustā cieņa žīdu tradīcijām un vēsturei, gan vēlme objektīvi izvērtēt latviešu un žīdu attiecības pagātnē. Tomēr, lai arī antisemītisms Latvijā joprojām ir margināla parādība, šādas noskaņas arvien biežāk var pamanīt gan interneta vidē, gan dažkārt arī publiski paustas. Šajā ziņā lielu lomu spēlē no Krievijas nākošā antisemītisma propaganda, kas diemžēl ietekmē arī daļu latviešu. Tomēr norobežojoties no antisemītisma ideoloģijas un tās izpausmēm, visas domstarpības latviešu un žīdu starpā ir atrisināmas. Viss, kas vajadzīgs - vēlme ieklausīties otrā, necenšoties uzspiest savu vērtību izpratni kā obligātu, tāpat nebūt nejūtīgiem pret otras tautas ciešanām, jo sarežģītajā 20.gadsimtā Latvijā tā vai citādi ir cietušas visas tautas. Ja mēs visu to spētu, latviešu un žīdu teju 80 gadu ilgušajiem attiecību samezglojumiem beidzot varētu pielikt punktu.

Līdzīgie raksti:

Nekas nav atrasts