Laikmeta zīmes

Esam jau rakstījuši par vienas latviešu tautas daļas tieksmi svinēt visus jaunos, salīdzinoši nesen no ārzemēm ienākušos svētkus, piemēram, Helovīnu vai Valentīna dienu, bet bieži vien aizmirst par mūsu pašu svētku un atceres dienām (lasiet ŠEIT). Rakstījām arī par Valentīna dienas patieso nozīmi, par kuru daudzi šodienas svinētāji, šķiet, pat nenojauš (lasiet ŠEIT). Taču šoreiz runāsim par gluži citiem, no padomju pagātnes aizgūtiem svētkiem, kurus, kā tagad izrādās, zināma daļa Latvijas iedzīvotāju svin joprojām. Nesen plašsaziņas līdzekļos pazīstamais kinorežisors Jānis Streičs pauda visai skarbu viedokli, proti - sveikt Latvijas vīriešus Padomju armijas dienā ir tumsonība un kauns! Un, kaut arī cienījamajam režisoram ir absolūta taisnība, tomēr kādai sabiedrības daļai acīmredzot šī diena ir pietiekami svarīga, tāpat kā otri “pavasara svētki” - Sieviešu diena. Par abiem “pagātnes svētkiem” tad arī šis raksts.

Varoņu vai agresoru svētki?

Tie, kas dzīvojuši padomju laikā, atcerēsies, ka pēc Jaungada brīvdienām nākamie svētki bija jau 23.februārī - Padomju armijas un Jūras kara flotes diena, kam 8.martā sekoja Starptautiskā sieviešu diena. Tiesa, 23.februāris gan nebija brīvdiena, taču tika atzīmēts daudzās ģimenēs un darba kolektīvos. Pat ja neviens no tuviniekiem nebija dienējis PSRS Bruņoto spēku rindās, “vīriešu dienā” tik un tā tika sveikti visi pazīstamie vīrieši un pat mazi puikas. Tagad daudziem, kas šos svētkus nekad nav svinējuši un nesvinēs, tostarp Streiča kungam, par lielu pārsteigumu atklājies, ka šo dienu joprojām atzīmē krietns skaits mūsu līdzpilsoņu, un, kas īpaši satraucoši - arī jaunā paaudze, kura pati Padomju armijas “jaukumus” nav izbaudījusi. Bet varbūt būtu bijis derīgi - iespējams, tad nesvinētu…

Tomēr jāteic, ka arī padomju laikā ne visi šos svētkos svinēja. Piemēram, “Laikmeta zīmju” redaktora paziņu lokā nebija neviena, kas būtu 23.februāri atzīmējuši. Ja padomju gados šo svētku svinēšanu vēl varēja attaisnot, jo okupācijas laikā lielākajai daļai latviešu vīriešu kaut kāda saistība ar Padomju armiju tomēr bija - obligātā karadienesta apstākļos vairumam jauniešu gribi vai negribi bija jādodas armijā un jāpavada tur divus vai trīs gadus, - tad kāds iemesls šos svētkus svinēt neatkarīgajā Latvijā šodien? Mēģinājumi visu šo balagānu nodēvēt par kaut kādu mistisku Vīriešu dienu ir vien salkans knupītis vēstures nezinātājiem, kura ideja, starp citu, arī meklējama jau padomju laikos.

Diemžēl arī neatkarīgajā Latvijā daudzi joprojām svin okupantu armijas svētkus.

Kas tad šī diena ir patiesībā? Oficiālajās padomju vēstures grāmatā bija rakstīts, ka 1918.gada 23.februārī nodibināta Sarkanā armija un tajā pašā dienā tās daļas varonīgi cīnījās un atvairīja uzbrūkošo vācu armiju. Taču tie ir kārtējie komunistu meli. Patiesībā dekrēts par Strādnieku un zemnieku Sarkanās armijas izveidošanu tika izdots jau 1918.gada 28.janvārī, tomēr cara laika virsnieki un vidusšķiras pārstāvji atteicās tajā dienēt, tāpēc Sarkanās armijas kodolu tās sākuma gados (izņemot latviešu strēlnieku daļas) veidoja dažādi anarhisti, dauzoņas un puskrimināli elementi.

Piedzērušies sarkanarmieši izlaupa alkohola veikalu (kāda laikabiedra zīmējums).

Izmantojot totālu krievu armijas sabrukumu, Vācijas karaspēks pārgāja uzbrukumā. Viens no boļševiku līderiem Ļevs Trockis 1918.gada 22.februārī izplatīja uzsaukumu “Sociālistiskā dzimtene briesmās!” Tomēr tikai salīdzinoši neliels cilvēku skaits pievienojas Sarkanajai armijai. Pilnīgi meli ir arī stāsts, ka šajā dienā Sarkanās armijas daļas izturējušas pirmo pārbaudījumu cīņā ar uzbrūkošo vācu armiju. Vairākas sarkano matrožu vienības, kurām bija uzdots apstādināt vācu uzbrukumu pie Narvas, aizmuka no kaujas lauka. Jau 23.februārī vācieši ieņēma Minsku, bet 25.februārī - Pleskavu. Uzbrukums apstājās tikai pēc tam, kad boļševiku vadoņi piekrita parakstīt kaunpilno Brestas miera līgumu. Patiesībā 23.februāris ir diena, kad Sarkanā armija gļēvi aizbēga no kaujaslauka.

Kreisajā pusē augšā - Tocka uzsaukums “Sociālistiskā dzimtene briesmās!”; vidū - Sarkanās armijas komandiera krūšu nozīme, kurā bez sarkanas zvaigznes redzams ar”i kāds padomju varai vēlāk neiedomājams simbols; apakšā - redzams, ka jau 1919.gadā Sarkanās armijas diena tika atzīmēta.

Tas gan netraucēja komunistu propagandai apgriezt vēsturi kājām gaisā. Jau 1919.gada 23.februāris tika pasludināts par “Sarkanās kārtības dienu”, kad tika organizētas masveida “buržuju” aplaupīšanas akcijas, kuras smalki nodēvēja par “konfiskācijām”. Mītu par uzvaru pie Pleskavas un Narvas Staļins radīja tikai 1938.gadā. Grāmatā “PSKP vēstures īsais kurss” tika pausta jauna šo svētku versija, kas vairs nebija saistīta ar 1918.gada dekrētu, bet to, ka 1918.gada 23.februārī pie Narvas un Pleskavas it kā tikusi apturēta vāciešu virzīšanās uz Petrogradu un tāpēc šī diena atzīmējama kā armijas dzimšanas diena. Patiesībā kaujas šeit notika vēlāk - 3.martā, turklāt tās beidzās ar ievērojamu vācu uzvaru. Taču tieši melīgo Staļina versiju PSRS propagandas aparāts turpināja uzturēt daudzus gadus.

Stāsti par varonīgo Sarkanās armijas uzvaru 1918.gadā bija padomju propagandas meli.

No 1918. līdz 1945.gadam 23.februāri sauca par Sarkanās armijas dienu. No 1946. līdz 1993.gadam tā bija Padomju armijas un Jūras kara flotes diena, kuru visu okupācijas laiku bija spiesti svinēt arī Latvijas iedzīvotāji. Putina Krievijā kopš 2002.gada 23.februāris ir Tēvzemes aizstāvju diena un oficiāla brīvdiena. Lieki teikt, ka Krievija ir arī reanimējusi veco Staļina versiju par šiem svētkiem. Krievijas Valsts dome jau 1995.gadā ar likumu noteica, ka 23.februāris vairs nav Padomju armijas un Jūras kara flotes diena, tomēr ir pieminama diena, kad Sarkanā armija 1918.gadā “uzvarēja ķeizariskās Vācijas karaspēku”. Šo versiju par melīgu atzīst pat liela daļa mūsdienu Krievijas vēsturnieku.

Ir gluži saprotami, ka šo dienu Latvijā atceras un svin nostaļģijas mākti krievu cilvēki, īpaši bijušie padomju militāristi - tie paši, kas 9.maijā pulcējas pie “uzvaras staba” Pārdaugavā. Bet kādēļ latvieši? Pat tiem, kuriem savulaik nācās dienēt Padomju armijā, šīs “piedzīvojums” nevarētu būt nekāds iemesls svinēšanai. Daudzi “krievos” pavadīto laiku atceras kā ieslodzījumam līdzīgu, kad velti tika pazaudēti vairāki dzīves gadi. Gandrīz visi vairāk vai mazāk bijuši spiesti iepazīties ar pazemojošo “ģedovščinas” sistēmu - pret jauniesauktajiem vērstu vecāko biedru “ārpusreglamenta attiecību” praksi. Bija arī jaunieši, kas armijā gāja bojā, un nevis dienesta pienākumus pildot, bet vecāko karavīru vardarbības dēļ. Daži no armijas atgriezās morāli vai fiziski sakropļoti, jo ilgāku laiku dabūja dzīvot kopā ar - negribam nevienu aizvainot - ļoti atšķirīgu kultūru un tradīciju etnisko grupu pārstāvjiem.

“Ģedovščina” - vardarbīga jaunāko dienesta biedru spīdzināšana - bija Padomju armijas ikdiena.

Protams, ne visiem armijas laiks bija tik bēdīgs, tomēr atrašanās trulajā un nereti galēji stulbajā padomju militāristu vidē patiesi nav iemesls svinībām. Mums nevajadzētu padarīt svešas armijas, kura vēstures gaitā veikusi neskaitāmus asiņainus noziegumus pret citām zemēm un tautām, svētkus par kārtējo balagānu, kā to daži mēģināja darīt jau padomju laikā. Tolaik darba kolektīvos šo dienu nereti izmantoja, lai pasēdētu pie svētku galda un ierautu pa glāzītei. Pat tie jaunieši, kas gudroja, kā izvairīties no iesaukšanas armijā, sveicienus šajā dienā tomēr pieņēma, uzdāvināto torti notiesāja un šņabja pudeli izdzēra. Skolās “vīriešu dienā” tika sveikti pat mazi puikas, kam ar armiju nebija nekāda sakara. Skolotāju arguments - dienās viņi taču reiz kļūs par “Tēvzemes aizstāvjiem”.

Dienests Padomju armijā bieži vien izcēlās ar patiesi izcilu idiotismu.

Komentāru vētra, kādu interneta vidē radīja Jāņa Streiča emocionālā uzruna 23.februāra svinētajiem, parādīja, ka arī šodien dažam “padarmijas veterānam” ar visnotaļ latvisku uzvārdu šņabja dzeršana ir galvenais arguments šo svētku atzīmēšanai. Lasot necienīgos izteikumus, kādi tika vērsti pret cienījamo režisoru, neviļus radās sajūta, ka tos rakstījuši lielkrievu šovinisti vai padomju propagandas nozombēti cilvēciņi, nevis normāli latvieši. Prātā nāca vēl viens “padomju varoņu” svētku datums - 2.augusts, kad atzīmēta tiek Gaisa desanta karaspēka diena. Jēgu pārdzēruši bijušie padomju desantnieki šos “svētkus” plaši atzīmē Krievijā, taču daudzus gadus arī Latvijā Vērmanes parkā šajā dienā redzami padomju desantnieku formās tērpti galvenokārt krieviski runājoši “pilsoņi” un viņus pavadošās “pilsones”. Diemžēl viņu vidū redzami arī latvieši. Patiešām jājautā - kas ar mums notiek?!

Tā pašu krievu mākslinieku skatījumā “Tēvzemes aizstāvju dienu” atzīmē Putina Krievijā.
Kas gan ar šādiem svētkiem var būt kopīgs eiropeiskās Latvijas iedzīvotājiem?

Tiem, kas ar nostalģiju svin 23.februāri kā Vīriešu dienu, vajadzētu atcerēties - tieši Sarkanā armija bija tā, kas okupēja Latviju 1940.gadā un ar kuras durkļiem tika nodrošinātās masu deportācijas 1941. un 1949.gadā. Tā ir arī armija, kas sevi apzīmogoja ar visbaisāko vardarbību un masveida izvarošanām Vācijā un Austrijā 1945.gadā (lasiet ŠEIT). Tā bija armija, kas apspieda tautu brīvības alkas Vācijā 1953.gadā (lasiet ŠEIT), Ungārijā 1956.gadā (lasiet ŠEIT) un Čehoslovākijā 1968.gadā (lasiet ŠEIT) un desmit gadus karoja Afganistānā (lasiet ŠEIT), nogalinot vai sakropļojot arī vairākus desmitus latviešu puišu. Šodien šīs armijas pēctece Krievijas armija veikusi agresiju Gruzijā (lasiet ŠEIT), okupējusi Krimu, tās pārstāvji karo Ukrainas Donbasā. Nav nekāda morāla attaisnojuma neatkarīgā demokrātiskā Latvijas valstī svinēt svešas, agresīvas un mums nedraudzīgas armijas svētkus.

Diemžēl daļa Latvijas uzņēmēju, sajutuši naudas smaku, 23.februārī sākuši piedāvāt īpašas “svētku” atlaides un rīkot dažādus “Vīriešu dienas” pasākumus. Peļņas dēļ tiek aizmirsta vēsture, valstiskās vērtības un nacionālais pašlepnums. Kāds teiks - cilvēki vienkārši grib svinēt svētkus. Jauniešiem “Vīriešu diena” ir tikai iemesls kārtējās pārtijas sarīkošanai, bet armijas veterāniem - iespēja satikties un atcerēties jaunību. Var jau būt, ka tā, tomēr, ņemot vērā daudzu padomju svētku ideoloģisko slodzi, nav gluži vienalga, kādus svētkus vai piemiņas dienas izmantot ballītei. Nedod Dievs, ka mūsu likumdevējiem kādreiz nāktos lemt par Vīriešu dienas oficiālu iekļaušanu atzīmējamo dienu kalendārā, kā tas jau noticis ar citiem padomju svētkiem - Sieviešu dienu. Mūsu varoņu piemiņas diena ir 11.novembris - Lāčplēša diena, bet ja kādam tik ļoti nepieciešami vēl vieni “vīriešu svētki”, lai atzīmē ANO noteikto Starptautisko vīriešu dienu 19.novembrī vai Tēva dienu septembra otrajā svētdienā.

Klāras Cetkinas un noļukušo tulpju diena

Tagad parunāsim par otriem padomju nostaļģijas svētkiem - Starptautisko sieviešu dienu. Arī šie svētki Latvijā laiduši dziļas saknes un cilvēku apziņā saistās galvenokārt ar obligātām vīriešu dāvanām sievietēm, kas visbiežāk ir tulpju pušķis, šampanietis un saldumi. Pārsvarā visi jau sen aizmirsuši Sieviešu dienas patieso būtību, tās sākotnējo politisko un sociālo jēgu. Radīta kā cīņas diena par dzimumu līdztiesību, arī šie svētki pamazām pārvērtušies par vienu dienu gadā, kad uzdāvināt sievietēm ziedus vai kādu dāvaniņu. It kā nekādas politikas. Bet vai tā patiesi ir? Kas patiesībā ir Starptautiskā sieviešu diena, kā tā radusies un attīstījusies? Pacentīsimies to noskaidrot.

Saskaņā ar bijušajā Padomju Savienībā populāru mītu, Sieviešu dienas tradīcija radusies, pateicoties 1857.gada 8.marta notikumiem Ņujorkā, kad ielās izgājušas tekstilrūpniecībā nodarbinātās sievietes, protestējot pret smagajiem darba apstākļiem un pieprasot īsāku darba dienu un lielāku samaksu par padarīto. Policija demonstrāciju izklīdinājusi ar šāvieniem, vairāki desmiti protestētāju nogalinātas vai ievainotas. Līdzīgi mītiņi šajā datumā notikuši arī vēlākajos gados un kreisās partijas visā pasaulē sākušas šos notikumus atzīmēt - sākumā kā sēru dienu, vēlāk kā sieviešu solidaritātes dienu. Vēsturniekiem gan nav izdevies atrast ticamus pierādījumus, ka kaut kas tamlīdzīgs Ņujorkā būtu noticis. Šķiet, mīts radīts 20.gadsimta 60.gados Padomju Savienībā, lai pamatotu Starptautiskās sieviešu dienas lielo politisko nozīmi, atbilstoši komunistiskās ideoloģijas nostādnēm.

Policija aiztur sieviešu tiesību aktīvisti.

Noteikti zināms ir tas, ka 1908.gada 28.februārī pēc Ņujorkas sociāldemokrātiskās sieviešu organizācijas aicinājuma 15 000 sieviešu devās gājienā cauri Manhetenai ar lozungiem, kuros pieprasīja sieviešu līdztiesību, darba dienas ilguma samazināšanu un vienādu samaksu ar vīriešiem par vienādi veiktu darbu, tāpat bērnu darba aizliegšanu un vēlēšanu tiesību piešķiršanu sievietēm. 1909.gadā Amerikas Sociālistiskā partija pasludināja februāra pēdējo svētdienu par Nacionālo sieviešu dienu, bet 1910.gada 27.augustā Otrās Internacionāles VIII kongresa ietvaros Kopenhāgenā notiekošajā Starptautiskajā sociālistiskajā sieviešu konferencē vācu sociāliste Klāra Cetkina ierosināja noteikt vienu sieviešu solidaritātes dienu. Konference nolēma, ka šī diena būs 19.marts.

Atēlā kreisajā pusē - Sieviešu solidaritātes dienas iniciatores Klāra Cetkina un Roza Luksemburga;
attēlā labajā pusē - 1914.gada 8.marta Sieviešu dienas Vācijā plakāts.

Otrās Internacionāles kongresā 1911.gadā tika pieņemts lēmums Starptautisko sieviešu dienu atzīmēt visā Eiropā. Jau nākamā gada 19.martā notika plašas sociāldemokrātu rīkotas akcijas Dānijā, Vācijā, Austroungārijā un Šveicē, kurās piedalījās vairāk nekā miljons vīriešu un sieviešu. 1912.gadā Sieviešu dienu atzīmēja 12.martā, bet 1913.gadā datumi dažādās zemēs jau atšķīrās - Vācijā sievietes svinēja savu solidaritāti 12.martā, Austroungārijā, Šveicē, Nīderlandē - 9.martā, Krievijas impērijā un Francijā - 2.martā. Krievijā tā bija pirmā reize, kad tika atzīmēta Sieviešu diena. Pēterburgā notika mītiņš, kurā tika apspriests sieviešu balsstiesību jautājums, valsts nodrošinājums māmiņām, dzīves dārdzības samazināšana. Nākamajā gadā daudzās Eiropas valstīs sievietes organizēja maršu vienā dienā - 8.martā. Tā kopš 1914.gada par Starptautisko sieviešu solidaritātes dienu kļuvis tieši 8.marts.

Sievietes pieprasa vēlēšanu tiesības, 20.gadsimta sākums.

Nākamais nozīmīgais datums Sieviešu dienas evolūcijas procesā bija 1917.gada 23.februāris (pēc jaunā stila - 8.marts). Šajā dienā Krievijas galvaspilsētā Petrogradā sievietes izgāja ielās ar lozungu “Maizi un mieru”. Sieviešu dienas pasākumu izmantoja boļševiki, kas šajā dienā organizēja plašus mītiņus, streikus un demonstrācijas, kuros piedalījās 128 000 strādnieku. Demonstranti izlauzās līdz pilsētas centram un Pilsētas domes ēkai. Tas bija sākums Februāra revolūcijai Krievijā. Pēc četrām dienām imperators Nikolajs II parakstīja dekrētu par balsstiesību piešķiršanu sievietēm. Tomēr tas revolūciju neapstādināja un cars bija spiests atteikties no troņa. 1917.gadā pilnas vai daļējas balsstiesības sievietes ieguva arī Jaunzēlandē, Austrālijā, Somijā, Norvēģijā, Dānijā un Īslandē.

Sieviešu manifestācija Petrogradā 1917.gada 23.februārī (pēc jaunā stila - 8.martā).

1921.gadā Padomju Krievijā II Komunistiskā sieviešu konference nolēma padarīt Starptautisko sieviešu solidaritātes dienu par svinamu. Tomēr līdz pat 20.gadsimta 60.gadu vidum Padomju Savienībā šajā dienā tika suminātas galvenokārt vīrišķīgās sievietes-varones, kas bija guvušas panākumus tradicionāli vīrišķīgās profesijās. Tāpat kā citos padomju svētkos, cildinātas tika pamatā kārtējās sociālistiskā darba uzvaras un sieviešu loma tajās, tāpat revolūcijas un Lielā Tēvijas kara veterānes sievietes. Par svinamu šī diena kļuva arī visās tā sauktajās sociālistiskās sadraudzības valstīs un zemēs, kurās liela loma bija komunistiskajām, sociālistiskajām un citām kreisajām partijām. Tomēr lielākajā daļā pasaules šī diena joprojām palika kā cīņas diena par līdztiesību.

Padomju kartiņas, kas cildina sievietes - darba varones.
Uzraksts attēlā labajā pusē: “Sveicam 8.martā, biedrene priekšsēdētāja!”

Jau 30.gados PSRS tika likvidētas iestādes, kas nodarbojās ar sieviešu līdztiesības jautājumiem. Palikušās bija tikai butaforija. Pamazām revolucionārā tematika izzuda no Sieviešu dienai veltītajām atklātnītēm, akcenti tika pārcelti uz sievietes skaistumu un mātišķumu, padarot šos svētkus par alternatīvu “buržuāziskajai” Mātes dienai. Šāda valdības politika vainagojās ar PSRS Augstākās Padomes prezidija 1965.gada lēmumu, kas, sākot ar 1966.gadu, pasludināja Starptautisko sieviešu dienu par valsts svētkiem un oficiālu brīvdienu. Tika uzskatīts, ka sociālismā sieviešu diskriminācija ir izskausta un sievietēm vairs par kaut ko jācīnās. Tā šī diena zaudēja savu sociāli politisko būtību.

Kopš 20.gadsimta 60.gadu vidus PSRS valdība centās
Sieviešu dienu pārvērst par “Pavasara svētkiem” un “Māmiņu dienu”.

1975.gadā, atzīmējot Starptautisko sievietes gadu, ANO 8.martu noteica par oficiālu Starptautisko sieviešu dienu. Savukārt 1977.gadā ANO Ģenerālā asambleja rezolūcijā Nr. A/RES/32/142 ieteica dalībvalstīm ik gadu, datumu izvēloties atbilstoši vietējai kultūrai un paražām, svinēt Cīņas par sieviešu tiesībām un Apvienoto Nāciju Organizācijas starptautisko miera dienu. Lēmums tika pieņemts ANO pasludinātās Starptautiskās sievietes desmitgades (1976 - 1985) ietvaros. Tādejādi pasaulē Sieviešu diena joprojām palika cīņas diena par sieviešu līdztiesību, kaut daudzās valstīs tā palēnām arī kļuva par svinamu dienu, politiska rakstura akcijas atstājot galvenokārt feministu organizāciju ziņā.

Padomju propaganda visādi centās uzsvērt 8.marta svētku starptautisko raksturu.

Šodien Sieviešu diena ir oficiāli svētki galvenokārt bijušajās PSRS republikās un sociālistiskās sadraudzības valstīs - Gruzijā, Armēnijā, Azerbaidžānā, Krievijā, Baltkrievijā, Ukrainā, Moldovā, Kazahstānā, Kirgizstānā, Tadžikistānā, Uzbekistānā, Turkmenistānā, arī vienā Vācijas pavalstī, Tunisijā, Angolā, Burkinā-Faso, Gvinejā-Bisau, Gabonā, Zambijā, Ugandā, Sjerra Leonē, Mozambikā, Madagaskarā, Ķīnā, Mongolijā, Ziemeļkorejā, Kambodžā, Laosā. Sieviešu dienu atzīmē vēl virknē valstu, kur tā nav brīvdiena, piemēram, Itālijā, Brazīlijā un citur. Savukārt Laosā un Ķīnā šī diena ir brīvdiena tikai sievietēm. Dažās valstīs Sieviešu dienai ir dots cits nosaukums. Piemēram, Armēnijā tā ir Mātes un skaistuma diena, arī Uzbekistānā un Tadžikistānā šie svētki pārdēvēti par Mātes dienu.

Ilgu laiku šķita, ka atjaunotajā Latvijā no šīs padomju tradīcijas esam tikuši vaļā. Līdz 2008.gadam Starptautisko sieviešu dienu Latvijā oficiāli neatzīmēja. Kreisi prokrieviskās partijas gan sapni par atsevišķu padomju svētku, tostarp Sieviešu dienas, reanimāciju nebija atmetušas nekad. Saeimā atkal un atkal tika iesniegti priekšlikumi pasludināt šo dienu par svinamu, kas gan vienmēr tika noraidīti, taču dažkārt tikai ar pāris balsu starpību. Zīmīgi, ka šo priekšlikumu atbalstīja ne vien Sociālistiskās partijas un “Saskaņas” biedri, bet arī daži tā saukto latvisko partiju deputāti. 2007.gada 24.maijā sovjetiskā nostalģija tomēr uzvarēja, pārmācot visus argumentētos iebildumus, un Saeima likumā “Par svētku, atceres un atzīmējamām dienām” noteica, ka turpmāk 8.marts tiks svinēts arī Latvijā. Tā Sieviešu diena kopš 2008.gada atkal ir atzīmējama diena bez oficiālas brīvdienas statusa.

Kreisajām partijām Saeimā tomēr izdevās īstiem padomju svētkiem piešķirt mīļi nevainīgu izkārtni.

Ir skaidrs, ka šodien lielākā daļa cilvēku Latvijā Sieviešu dienu nesaista ar tās ideoloģisko pagātni, tomēr šīs dienas vēsture nepārprotami liecina, ka tā bija iecerēta kā instruments cīņai par sieviešu tiesībām, turklāt šo dvētku saknes iesniedzas dziļi marksistiskajā ideoloģijā. Arī feministu kustība, kas Sieviešu dienas karogu pārņēma vēlāk, pārstāv neomarksistiskus uzskatus. Ne vienmēr tie ir tikai dzimumu līdztiesības jautājumi, kas tiek pacelti, bet arī destruktīvas un ģimeni postošas prasības - brīvība daudzkārt mainīt seksuālos partnerus, kopdzīve bez oficiālas laulības, abortu likumu maksimāla liberalizācija un absurdā ideja par “tiesībām uz savu ķermeni”, vienlaikus pilnīgi ignorējot nedzimuša bērna tiesības uz dzīvību. Feministu organizāciju dēļ daudzās zemēs 8.marts nebūt nav miermīlīgi svētki ar ziediem un šampanieti, bet ar radikālo feministu mītiņiem un demonstrācijām.

Mūsdienās Sieviešu dienas pasākumu rīkošana daudzās zemēs nonākusi radikālo feministu rokās.

Padomju ideoloģija 20.gadsimta 60., 70. un 80.gados 8.martu gandrīz pilnībā depolitizēja, piešķirot šai dienai svinamdienas statusu, kuros tiek izrādīta īpaša cieņa sievietei. Tam kalpoja arī Sieviešu dienas neitrālie blakusnosaukumi - Pavasara svētki vai Māmiņu diena. Tomēr ne jau velti tauta šiem svētkiem piešķīra dziļi ironisko “noļukušo tulpju svētku” nosaukumu, jo tie bieži vien bija tikai kārtējais iemesls iedzeršanai. Protams, sievietēm ir patīkami šajā dienā saņemt ziedus un apsveikumus, bet vai patiešām Latvijā ar sieviešu un vīriešu līdztiesību viss ir tik ideāli, ka nav vairs par ko cīnīties? Tā vietā, lai šajā dienā apspriestu sieviešu līdztiesības jautājumus, mēs esam šo dienu pārvērtuši kārtējā tusiņā. Sievietēm patīk, ka viņām dāvina ziedus? Nav šaubu. Taču, kas jums, latviešu vīrieši, liedz savas sievietes apsveikt jebkurā citā gada dienā vai pat katru dienu? Kāpēc esat izvēlējušies tieši 8.martu, kam ir tik diskutabla ideoloģiska pagātne? Pazīstamais aktieris un kinorežisors Oļģerts Dunkers reiz izteicās: “Latvieši nemīl sievieti tikai vienreiz gadā!” Vai viņš būtu kļūdījies?

****

Protams, Sieviešu dienas legalizēšana nav pats traģiskākais, kas ar Latviju varēja notikt. Pretenzijas rada latviešu nesaprotamā tendence visus svētkus pārvērst lielā tingeltangelī, kura kņadā pazūd to patiesā jēga. Helovīnu no pagāniskiem ķeltu druīdu svētkiem vai kristīgās Visu svēto dienas, kad pieminam aizgājušos, esam padarījuši par spokošanās balagānu un bīstamu koķetēriju ar okulto sfēru. Valentīna diena no patiesas mīlestības cildināšanas kļuvusi par lētu šokolādes sirsniņu un izlaidīgu tikumu svētkiem. Līdzīgi noticis ar Jāņiem, savukārt Ziemassvētku patiesā būtība aizstāta ar masīvu komercijas un dāvanu kultu. Šāda šo un daudzu citu svētku profanācija liek jautāt, vai patiešām mūsu tautai, tāpat kā savulaik Romas impērijas pilsoņiem, svarīgākais ir “maize un izpriecas”, bez dziļāka satura un jēgas, kas tieši tiek svinēts un kāpēc? Kā tas beidzās romiešiem, mēs zinām…

Lai piedod mums sievietes, bet “Laikmeta zīmēm”, tāpat kā daudziem, kas piedzīvojuši padomju laikus, Sieviešu diena joprojām asociējas artās komunistiski feministiskajām saknēm un vēlīnā sociālisma pusvītušajiem tulpju lakstiem pēc alkohola dvakojošu vīreļu rokās, kas par varas makti centās nobučot visas ceļā sastaptās sievietes. Tomēr, ja jau latviešu sievietes šādus svētkus vēlas, lai nu būtu. Šķiet, Klāra Cetkina un viņas idejas ir uzvarējušas. Taču par 23.februāri gan nevajadzētu būt diskusijām - okupantu armijas “svētku” dienai nav vietas demokrātiskas valsts svētku kalendārā.

Līdzīgie raksti:

Nekas nav atrasts