20
Jēzus ļaužu atmoda jeb Jēzus revolūcija 20.gadsimta 60.gadu beigās un 70.gadu sākumā bija fenomens, kas pārmainīja mūsdienu evaņģēliskās kristietības seju. Izmantojot tā laika jaunatnes kontrkultūras elementus, “Jēzus trakie”, kā viņus nosauca neticīgie, spēja ar Evaņģēlija vēsti uzrunāt tūkstošiem hipiju, bezpajumtnieku, narkomānu un citu subkultūru un sabiedrības grupu pārstāvjus, pievedot tos Kristum un pilnībā izmainot viņu dzīvi. Raksta 1.daļā (lasiet ŠEIT) stāstījām par to, kā Jēzus kustība radās un attīstījās vispirms Kalifornijā, pēc tam visās Amerikas Savienotajās Valstīs, par lielākajiem šīs kustības novirzieniem, organizācijām un to līderiem, kā arī par dažādām kustības izpausmēm un kalpošanas veidiem. Publikācijas 2.daļā pievērsīsimies Jēzus ļaužu mācībai un praksei, viņu organizācijām Čikāgā un Lielbritānijā, pastāstīsim par tā saukto Jēzus mūziku un vēl dažiem Jēzus kustības aspektiem.
Jesus People USA
Šis Jēzus kustības atzars no citiem atšķiras un ir īpašs ar to, ka darbojas joprojām, kaut pārējās Jēzus ļaužu organizācijas sen izbeigušas savu eksistenci vai arī pievienojušās institucionālām draudzēm. “Jesus People USA” jeb JPUSA ir pilsētas komūna Čikāgā, kas tiek dēvēta par “ASV lielāko komunālo (kopdzīvošanas - Red.) eksperimentu”. Kopiena apvieno hipiju, rokeru, baikeru, panku un citu subkultūru iezīmes un tradīcijas. Tās galvenais kalpošanas virziens ir evaņģelizācija un sociālā kalpošana, kā arī dažādu mūzikas un mākslas projektu īstenošana. Dažādos laika posmos kopienas locekļu skaits svārstījies no 100 līdz 450 cilvēkiem. Kopš 1989.gada JPUSA daļa no evaņģēliski piētiskās “Evangelical Covenant Church” un kopienas līderi ir šīs Baznīcas oficiāli mācītāji.
“Jesus People USA” saknes meklējamas 1971.gadā, kad hipiju evaņģēlists Džims Palosāri Milvokos nodibināja “Jesus People Milwaukee”, kas īpaši koncentrējās uz evaņģelizācijas un sociālo darbu. Viņi atvēra kristīgu kafejnīcu “The Jesus Christ Power House”, kuras paspārnē attīstījās ceļojošu mūziķu - evaņģēlistu grupa. Grupā darbojās arī Glens Kaizers un viņa sieva Vendija, kuri izveidoja grupu “Charity”, kas vēlāk pārtapa “Resurrection Band” jeb “Rez Band”. Vēlāk “Charity” no Milvokiem devās uz Geinsvillu Floridā, kur pievienojās “Jesus People USA Traveling Team” komandai, ar kuru rīkoja “Jēzus koncertus” daudzās ASV Vidējo Rietumu pilsētās. 1973.gadā “Traveling Team” sadalījās vairākās grupās un viena no tām apmetās Čikāgā, sākot tur aktīvu evaņģelizācijas un sociālo kalpošanu.
Kreisajā pusē - vieni no “Jesus People USA” dibinātājiem Glens un Vendija Kaizeri;
labajā pusē - rokgrupas “Charity” (augšā) un “Resurrection Band” (apakšā).
Līdz 1974.gada sākumam kopiena jau bija krietni izaugusi un nostiprinājusies. Vispirms JPUSA garīgais vadītājs bija mācītājs Džons Herins Seniors, taču iekšējo nesaskaņu dēļ viņš 1974.gada 18.martā kopienu atstāja. Tas noveda pie būtiskām pārmaiņām vadības struktūrā - JPUSA pārgāja uz kolektīvās vadības principu, kas deva pozitīvu ieguldījumu komūnas attīstībā. Jēzus ļaužu kustība ar retiem izņēmumiem bija balto iedzīvotāju kustība, taču JPUSA jaunā vadība pirmoreiz sāka diskusiju par nepieciešamību kustībā iesaistīt arī citu rasu cilvēkus. Kopiena vairākos projektos sadarbojās ar līdzīgu afroamerikāņu komūnu “New Life” Rona Brauna vadībā, līdz 1978.gadā abas kopienas apvienojās. Kopš tā laika “Jesus People USA” ir daudzrasu multikulturāla pilsētas tipa kopiena.
JPUSA izdzīvoja arī pēc tam, kad lielākā daļa Jēzus ļaužu kopienu 80.gadu sākumā beidza pastāvēt. Astoņdesmito nogalē Čikāgu skāra smaga mājokļu krīze, kāpēc JPUSA cilvēki no dažādiem komunāliem mājokļiem pārcēlās uz kopēju namu. Lai veicinātu sociālo kalpošanu, tika nodibināta bezpeļņas organizācija “Cornerstone Community Outreach”, kuras paspārnē darbojas patversmes vientuļiem vīriešiem un sievietēm, vientuļajām māmiņām un viņu bērniem, no vardarbības cietušām sievietēm. 1990.gadā JPUSA iegādājās vecu viesnīcu, ko atjaunoja un nosauca par “Friendly Towers”. Jaunajā mītnē JPUSA darbība kļuva vēl plašāka un aptverošāka, kopienas līderiem atsaucoties Dieva aicinājumam koncentrēties uz kalpošanu Čikāgas arvien pieaugošajam bezpajumtnieku pulkam.
Kreisajā pusē - “Friendly Towers” ēka Čikāgā, JPUSA galvenā mītne;
labajā pusē - JPUSA ēdnīca trūkumcietējiem (augšā), patversmes istabiņa (apakšā).
JPUSA līdzīgu komūnu lielākā problēma ir atrast veidu, kā nodrošināt elementāras izdzīvošanas iespējas. Šī iemesla dēļ “Jesus People USA” izveidojusi vairākus uzņēmumus un ražotnes, kas palīdz finansēt kopienas dzīvi un kalpošanu. Galdniecība, jumta seguma darbi, T-kreklu apdruka, gleznošana, mākslinieciskais dizains - tie ir tikai daži no JPUSA “misijas biznesa” veidiem. Kopienai pieder arī ierakstu studija “Tone Zone” un mūzikas ierakstu kompānija “Grrr Records”. Tas viss sniedz Čikāgas Jēzus ļaudīm finansiālu stabilitāti un ļauj īstenot daudzus sociālos projektus.
JPUSA “biznesa” uzņēmumi iekļauj dizainu, galdniecību, T-kreklu apdruku.
Šodien JPUSA kalpo jauno Kristus mācekļu sagatavošanā, ielu evaņģelizācijā, kristīgās padomdošanas programmās “Lielais brālis” un “Lielā māsa”, veco ļaužu aprūpē, uztur zemo cenu dzīvokļus senioriem, patversmes bezpajumtniekiem, zupas virtuvi un krīzes grūtniecības centru. Kopienas cilvēki aktīvi iesaistījusies pretabortu kustībā, JPUSA ir arī sava skautu vienība pusaudžiem, notiek aktīvs darbs ar bērniem. Savu kalpošana kopiena veic ne vien Čikāgā, bet sociālās misijas jomā sadarbojas ar vietējiem kristiešiem Meksikā, Gvatemalā, Kambodžā, Bosnijā un Rumānijā.
Jēzus ļaužu kalpošana iekļauj gan kristīgo padomdošanu, gan darbus zupas virtuvē,
gan evaņģelizāciju un sarunas ar cilvēkiem uz ielām.
No 1971. līdz 2003.gadam JPUSA izdeva žurnālu “Cornerstone Magazine”, kas publicēja rakstus par teoloģiju, politiku, kultūru, mākslu, mūziku, literatūru, kino un citām tēmām no kristīgā redzesviedokļa. Kopš 1984.gada kopienas paspārnē tika rīkots ikgadējs mūzikas un mākslas festivāls “Cornerstone”, kas nedēļas garumā apmeklētājiem piedāvāja koncertus, teatralizētus uzvedumus, dejas, vizuālās mākslas izstādes, kinofilmas, sporta pasākumus un citas izklaides. Mūzikas stili festivālā variēja no smagā roka, pankroka un kristīgās metālmūzikas līdz popmūzikai, repam, džezam, blūzam un kantrī. Tieši mūzika bija galvenais “Cornerstone” pievilkšanas spēks, tomēr festivāls nebija tikai izklaide vien. Katra festivāla diena noslēdzās ar lekcijām un diskusijām “Cornerstone University”, kurās tika apspriesti ar teoloģiju, filozofiju, politiku, globalizāciju un seksualitāti saistīti jautājumi.
JPUSA žurnāla “Cornerstone” dažādu gadu izdevumi.
Ar laiku “Cornerstone” kļuva par vienu no lielākajām evaņģēlisko kristiešu pulcēšanās vietām ASV. 1991.gadā festivāls no Čikāgas izstāžu centra pārcēlās uz kopienas iegādāto 600 akru lielo fermu ārpus pilsētas. Tas būtiski palielināja apmeklētāju skaitu, kam nu bija iespēja ierasties lielās grupās un veidot telšu pilsētiņas, īstenojot hipiju un citu jauniešu subkultūru sapni par dzīvi laukos. Viens no festivāla rīkotājiem visus gadus bija grupas “Resurrection Band” līderis un arī viens no JPUSA vadītājiem Glens Kaizers, kas pēc “REZ” darbības beigām izveidoja blūza grupu “Glenn Kaiser Band”, ar kuru regulāri piedalījās “Cornerstone”. Diemžēl, neraugoties uz festivāla gluži vai globālo popularitāti, finansiālu apstākļu dēļ tas 2012.gadā pārtrauca savu darbību.
Lielākais “Jesus People USA” pasākums daudzus gadus bija “Cornerstone” festivāls.
Viena no būtiskākajām JPUSA iezīmēm ir kopdzīve komūnā. Ideja balstīta Apustuļu darbu grāmatas pirmo kristiešu piemērā, kuriem “viss bija kopīgs”. Kopienas cilvēki pieturas pie atziņas, ka “dzīve komūnā nozīmē pilnībā veltīt katru savas dzīves jomu kalpošanai Jēzum Kristum”. Dievkalpojumu kārtībā un kalpošanā JPUSA cenšas ieturēt līdzsvaru starp protestantu liturģisko un vasarsvētku harizmātisko garīgumu. Kopienas teoloģijas pamatā ir tradicionālā kristīgā mācība ar Trīsvienības doktrīnu, Bībeli kā Dieva nemainīgu Vārdu, Kristu kā vienīgo Glābēju, un Svētā Gara darbību katrā kristietī. No citām Jēzus kustības kopienām JPUSA atšķiras, apvienojot tradicionālo evaņģēlisko konservatīvismu ar kreisi orientētu sociālo praksi. Šis ideoloģiskais vidusceļš nodrošinājis kopienai lielu atbalstu Čikāgas sociāli neaizsargāto sabiedrības slāņu vidū, palīdzot tos pievest Kristum.
“Jesus People USA” komūnas locekļi sapulcējušies uz pielūgsmi un Bībeles studiju.
“Jesus People USA” joprojām ir spilgtākais un vienīgais vēl palikušais amerikāņu jaunatnes kontrkultūras un Jēzus ļaužu evaņģēlisma paraugs. Šodien vairākums JPUSA pirmās paaudzes cilvēku jau ir sirmi vectētiņi un vecmāmiņas, kādēļ komūnas darbs arvien vairāk kļuvis atkarīgs no īstermiņa brīvprātīgo un institucionālo draudžu palīdzības. Tieši tāpēc JPUSA savulaik pievienojās vairāk nekā 800 draudžu lielajai “Evangelical Covenant Church”. Var jau būt, ka šāds sadarbības modelis izrādīsies ilgtspējīgs, taču tas tik un tā ir kompromiss, kas novedīs pie tā, ka kopienā paliks arvien mazāk oriģinālās Jēzus kustības pazīmju un tā arvien vairāk institucionalizēsies.
Jēzus kustība Apvienotajā Karalistē
Garīgā atmoda, kas 20.gadsimta 60.gadu nogalē un 70.gadu sākumā strauji izplatījās ASV, drīz vien nonāca arī Lielbritānijā, kur tās ietekme izpaudās vairākos kristīgos novirzienos un organizācijās. Sākot ar harizmātiskajām un vasarsvētku draudzēm, Jēzus kustības ietekmē Anglijas draudzēs pamazām iesakņojās modernais dievkalpojumu stils, kādu to pazīstam šodien. Var droši teikt, ka Jēzus ļaužu iesētā sēkla veidojusi Apvienotās Karalistes evaņģēliskās Baznīcas mūsdienu seju. Tāpat kā visur, arī Lielbritānijā šī kustība bija Dieva atbilde jaunatnes sociālajām un kultūras prasībām.
Britu Jēzus kustības saknes ir ASV Rietumkrasta Jēzus ļaužu kustībā. Amerikāņu hipiju pāris Džims un Sjū Palosāri kādā telts dievkalpojumā bija piedzīvojuši sastapšanos ar Jēzu un dramatisku savas dzīves pārmaiņu. Viņi devās uz Džima dzimto pilsētu Milvokiem, kur kopā ar vēl pieciem ticīgajiem nodibināja kafejnīcu “Jēzus Kristus spēka nams” (Jesus Christ Power House), sāka izdot avīzi “Street Level”, atvēra Jēzus māceklības skolu. Kopienas paspārnē darbojās arī kristīgā rokgrupa “The Sheep”. Līdz 1971.gada beigām “Jēzus Kristus spēka namam” pievienojās vairāk nekā 150 cilvēki.
Evaņģēlists Džims Palosāri sludina Dieva Vārdu hipiju komūnai okeāna krastā.
1972.gadā Džims un Sjū kopā ar 30 kopienas locekļiem devās evaņģelizācijas braucienā uz Eiropu. Viņi apmeklēja Zviedriju un Somiju, kur grupa “The Sheep” ierakstīja albumu “Jeesus-Rock!”. Vēlāk grupa devās uz Vāciju, kur nauda izbeidzās un ceļotāji palika bez iztikas līdzekļiem. Apstākļu spiesti viņi mēģināja pārdot “The Sheep” bungu komplektu ASV Lautzenhauzenas gaisa spēku bāzei, taču tad saņēma negaidītu telegrammu. Kristīgais uzņēmējs Kenets Fremptons rakstīja: “Brauciet uz Angliju. Steidzīgi. Nauda nav problēma.” Londonas dienvidos viņš amerikāņu evaņģēlistiem bija iekārtojis divus komunālos namus un nelielu kafejnīcu, kur tiem sākt savu kalpošanu Britu salās.
1972.gadā “The Sheep” uzstājās Ziemeļvalstu baznīcās un izdeva albumu “Jeesus-Rock!”.
Drīz pēc tam “Rainbow” teātrī Londonā notika “The Sheep” koncerts un jauna albuma ieraksts, bet nākamajā gadā ar Keneta Fremptona atbalstu tika iestudēts mūzikls “Lonesome Stone”, kura pirmizrāde notika 1973.gada 27.maijā tajā pašā “Rainbow” teātrī. Mūzikls tika izrādīts divu mēnešu garumā un tā iespaidā tūkstošiem britu hipiju iepazina Jēzu Kristu. Ar izrādi “Lonesome Stone” evaņģēlistu komanda devās arī uz ASV, bet 1974.gadā mūzikls tika izrādīts pirmajā britu kristīgās mākslas un mūzikas festivālā Grīnbeltā. Tas bija sākums Jēzus ļaužu kustībai Lielbritānijā.
Mūzikls “Lonesome Stone” bija notikums, kas deva impulsu Jēzus ļaužu atmodai Lielbritānijā.
Apvienotajā Karalistē Jēzus ļaužu kustība bija daudzpusīga un decentralizēta, tomēr tajā iezīmējās trīs lielākas formācijas. Pirmā bija “The Jesus Family” , ko 1972.gadā nodibināja jau minētie Džims un Sjū Palosāri. Kopienas locekļi bija aktīvi ielu evaņģelizācijā un daudz darbojās kristīgās mūzikas jomā. Ārpus Londonas otrs “Jēzus ģimenes” centrs atradās Mančesterā, bet vienīgā kopienas komūna ārpus galvaspilsētas tika izveidota Stokportā. “The Jesus Family” bija gandrīz visas ASV Jēzus ļaužu pazīmes, taču, atšķirībā no Amerikas domubiedriem, briti daudz necentās veidot neatkarīgas kristiešu komūnas, bet vairāk sadarbojās ar vietējām draudzēm un iekļāvās to kalpošanā.
Džims un Sjū Palosāri un “The Jesus Family” komanda evaņģelizācijas brauciena laikā.
Otrs grupējums “The Jesus Army” (Jēzus Armija) izveidojās uz Bagbrūkas baptistu draudzes bāzes Northemptonšīrā. Draudzē kalpoja harizmātisks mācītājs Noels Stentons. Evaņģēlista Artūra Blesita viesošanās laikā 1971.gadā draudzi skāra Jēzus atmodas fenomens. Draudze tika pārdēvēta par “Jēzus armiju” un tai piemita lielākā daļa Jēzus ļaužu kustības pazīmju, tomēr tās mācība iekļāva arī īpašu pravietisku skatījumu uz kristiešu kopību kā Dieva pilsētu Ciānu, tāpat pārliecību, ka Jēzus tūkstošgadu valdīšana notiks pirms viņa fiziskās atgriešanās uz zemes, nevis pēc tās. “Jēzus armijā” bija ne tikai hipiji, baikeri un narkomāni, bet arī Oksfordas un Kembridžas universitāšu absolventi un vietējo ciemu iedzīvotāji. Kopiena centās piepildīt pirmās draudzes pieredzi, dzīvojot kopā komūnās.
Jēzus Armijas dievkalpojumā cilvēki slavē To Kungu.
Trešā Jēzus kustības radītā kristiešu grupa Britu salās bija “Jesus Liberation Front” (Jēzus atbrīvošanas fronte), kuru 1971.gada vasarā nodibināja Džefs Bons un Kriss Boksals. Ielu evaņģelizācija ātri piepulcēja kopienai pirmos 40 jauniešus. Kopienas cilvēki pievienojās arī “Jaunatnes ar misiju” (YWAM) komandai 1972.gada Minhenes Olimpisko spēļu laikā, kalpojot tur kā evaņģēlisti. Drīz pēc tam ap 3000 kustības dalībnieku visā valstī sāka veidot komūnas, kuru dzīvesveids atbilstu pirmā gadsimta draudzes principiem. Grupai bija daudzas Kalifornijas Jēzus kustības pazīmes. Fronte veidoja savas kopienas un iesaistījās arī vietējo draudžu aktivitātēs.
Jēzus kustība Lielbritānijā guva izpausmi arī citās iniciatīvās. Piemēram, organizācija “Musical Gospel Outreach” tika dibināta, lai izmantotu mūsdienīgu kristīgo mūziku evaņģelizācijā. Organizācija izdeva biļetenu “Buzz”un tajā iesaistījās daudzas britu Jēzus kustības mūzikas grupas. Savukārt “Youth For Christ” un “Operation Mobilisation” ļāva jauniešiem piedalīties kristīgās misijas darbā, bet “Campus Crusade for Christ”, kurā bija liela Jēzus kustības ietekme, 1973.gadā vien apmācīja ap 30 000 jauno evaņģēlistu. Londonā tika atvērta 1973.gadā Sanfrancisko dibinātās ebreju evaņģelizācijas misijas “Jews for Jesus” britu nodaļa. Evaņģelizācijas darba daļa bija arī Grīnbeltas mūzikas festivāls.
Attēlā kreisajā pusē - britu Jēzus mūzikas žurnāla “Buzz” dažādu gadu izdevumi;
attēlā labajā pusē - organizācijas “Jews for Jesus” aktīvists dala uz ielas evaņģelizācijas lapiņas.
Amerikāņu Jēzus ļaužu kustības ietekme bija pamatā Apvienotās Karalistes evaņģēliskās Baznīcas transformācijai 20.gadsimta 70. un 80.gados, kas radīja lielas pārmaiņas visā Lielbritānijas kristietībā. Kristīgajā subkultūrā Jēzus kustība iekļāvās gan ar tās radīto mūziku, gan dievkalpojumu prakses izmaiņām Apvienotās Karalistes draudzēs. Kustība atnesa jaunu elpu stagnējošajai britu Baznīcai, iekļaujot tās kalpošanā dažādus jaunatnes kontrkultūras aspektus, kas pieļāva plašas dievkalpojumu stila variācijas. Jēzus kustība arī pacēla britu jaunās paaudzes morāles latiņu un uzpūta garīga entuziasma liesmu Apvienotās Karalistes draudzēs, kurām beidzot bija spilgts piemērs Dieva dzīvi mainošajam spēkam arī ārpus baznīcu sienām, katras nācijas un valsts specifiskajā kultūrvidē.
Jēzus kustības mācība un garīgās prakses
Jēzus ļaužu atmoda tiek raksturota kā konservatīvi evaņģēliska kustība ar noslieci uz vasarsvētku un harizmātisko garīgumu. Īpašā cieņā Jēzus ļaudīm bija Bībele kā neapšaubāms un nemainīgs Dieva Vārds, kuru viņi varēja lasīt un studēt stundām ilgi. Atzīmējot kustības kopējo evaņģēliski fundamentālo virzienu, tomēr jāteic, ka teoloģiskās mācības nianses katrā konkrētā grupā vai kopienā varēja atšķirties, atkarībā no grupas vai kopienas garīgajām saknēm un līderu uzskatiem. Turklāt laika gaitā daudzām Jēzus ļaužu grupām dažādu iemeslu dēļ viņu teoloģiskie un doktrinālie uzskati mainījās.
Jēzus ļaužu akcents bija evaņģelizācija un Dieva Vārda sludināšana - uz ielas, pludmalē, visur.
Absolūti lielākā daļa Jēzus kustības akceptēja Trīsvienības doktrīnu, kaut bija daži grupējumi, kas praktizēja principu Jesus only. Īpašā godā kustībā bija Svētā Gara persona un tās darbs katrā kristietī un Kristus Draudzē kopumā. Jēzus ļaudis ticēja, ka visi cilvēki piedzimst grēka skarti un tiem nepieciešama glābšana, ko ar savu vietniecisko upuri pie krusta cilvēcei dāvā Jēzus Kristus, kurš ir apsolītais Mesija un Dieva Dēls. Ticot Viņa upurim un apņemoties itin visā sekot Viņa pēdās, ticīgais nodibina personīgas attiecības ar Kristu, kas paver ceļu uz piepildītu dzīvi uz zemes un mūžīgu dzīvošanu pēc fiziskās nāves Debesīs. Jēzus ļaudis arī ticēja, ka Jēzus otrā atnākšana uz zemes un laiku noslēgums ir neizbēgami notikumi, kas piepildīsies salīdzinoši tuvā nākotnē.
Jēzus kustība uzskatīja, ka Bībelē minētās pārdabiskās Svētā Gara dāvanas Kristus Draudzē darbojās arī šodien. Viņi ticēja brīnumiem un zīmēm no Dieva, dievišķai dziedināšanai, lūgšanu spēkam un pārdabiskai Svētā Gara darbībai. Pētījumi rāda, ka 72% Jēzus ļaužu runāja mēlēs (svešās valodās, ko nekad nebija mācījušies - Red.), tomēr šajā jautājumā dažādās kustības grupās bija dažādi uzskati. Ne visi uzskatīja, ka nepieciešama īpaša Svētā Gara kristība un ka mēles ir tās pazīme. Tāpat dažāda izpratne valdīja par pravietošanu, atziņas runu un citām Gara dāvanām un to praktisko pielietojumu.
Nāc, Svētais Gars! - Jēzus ļaudis godināja Svēto Garu kā personu
un ticēja Svētā Gara pārdabisko dāvanu darbībai Kristus draudzē arī šodien.
Tā kā Jēzus kustība nebija centralizēta, liela loma katras tās daļas praksē un mācībā bija vietējiem apstākļiem un personībām, kas vadīja konkrētu Jēzus ļaužu grupu. Tomēr bija arī visai kustībai vienojošas iezīmes. Atšķirībā no brāļiem un māsām institucionālajās baznīcās, Jēzus ļaudis palika uzticīgi savām jaunatnes kontrkultūras saknēm - vīrieši audzēja bārdas, abu dzimumu pārstāvjiem bija gari mati, apģērbs bija izteikti ikdienišķs vai arī hipiju kultūrai atbilstošs ar raibiem aksesuāriem, krellēm un citiem atribūtiem. Dievkalpojumos Jēzus ļaudis nereti sēdēja uz grīdas, bieži vien aplī. Dievkalpojumu gaisotne bija izteikti pacilājoša, emocionāla, ar skaļām lūgšanām un skaļu mūziku.
Hipiju stila kristieši - 20.gadsimta 70.gadu Rietumu evaņģēlisko baznīcu fenomens.
Ļoti iecienītas bija neformālās tikšanās kopējos Bībeles studiju vakaros vai kristīgās kafejnīcās. Svētā Vakarēdiena prakse bija atkarīga no konkrētās Jēzus ļaužu grupas saiknes ar kādu no institucionālajām konfesijām. Kristības lielākoties notika pagremdes veidā, kristot tikai apzinīga vecuma ticīgos. Bieži jaunos ticīgos kristīja nekavējoties pēc tam, kad tie bija pieņēmuši Jēzu par savas dzīves Kungu. Kristībām tika izmantotas publiskas vietas - okeāna pludmales, upju un ezeru piekrastes, pat publiskie peldbaseini. Tas ļāva jaunajiem ticīgajiem cilvēku priekšā publiski paust savu gatavību sekot Jēzum Kristum, kā arī deva iespēju evaņģelizēt kristības vērojošos cilvēkus.
Jēzus ļaužu kristības notika lielākoties brīvā dabā, pilnībā iegremdējot kristāmo ūdenī.
Tomēr bija viena pazīme, kas Jēzus ļaudis atšķīra no citām evaņģēlisko protestantu grupām. Tā bija dzīve komūnās, ko kustība patapināja no hipiju kultūras, un kas atbilda viņu izpratnei par Apustuļu darbu grāmatā aprakstīto pirmo kristiešu kopdzīvi. Askētiskais dzīvesveids, kādu piekopa daudzas Jēzus ļaužu komūnas, atšķīrās no vairuma vidusmēra amerikāņu evaņģēlisko kristiešu dzīvesveida un nereti izraisīja neizpratni gan no tradicionālo kristiešu, gan žurnālistu un citu novērotāju puses. Kaut arī dzīve komūnā bija obligāta prasība vien nedaudzās Jēzus kustības grupās, tomēr komunālās kopdzīves mājas varēja atrast gandrīz katras Jēzus ļaužu kopienas infrastruktūrā un daudzi izcili Jēzus atmodas kalpotāji kaut vai nelielu laiku, bet ir izbaudījuši dzīvi komūnā.
Jēzus ļaudis komūnās kopīgi dzīvoja, strādāja, kalpoja un pielūdza Dievu.
Lielākajai daļai Jēzus ļaužu kopienu nebija savu baznīcu - tās aizstāja kristīgās kafejnīcas, kādas bija gandrīz katram kustības grupējumam. Kristīgā kafejnīca bija Jēzu ļaužu kopāsanākšanas, sadraudzības un evaņģelizācijas vieta, kur notika Bībeles studijas, dievkalpojumi, lūgšanu sapulces, kristīgi koncerti , kristiešu sadraudzības vakari, ko apmeklēja ne vien Jēzus kustības ļaudis, bet arī tradicionālo draudžu jaunatne. Kafejnīcu nosaukumi bieži vien bija intriģējoši un cilvēku uzmanību piesaistoši, piemēram, “Valzivs vēders”, “Augšāmceltā Dēla nams”, “Sinepju graudiņš” un citi.
Kafija ar Jēzu - kristīgās kafejnīcas bija iemīļotākās Jēzus ļaužu satikšanās un sarunu vietas.
Jēzus kustības straujo izaugsmi sekmēja tās saikne ar jaunatnes kontkultūru, mēģinājums savienot augsto mākslu ar popārta elementiem. Viens no svarīgiem aspektiem bija arī tā saukto Jēzus avīžu (Jesus Papers) izdošana, kuru dizains apzināti tika veidots hipiju kontkultūras mākslinieciskajā stilā. Tādas avīzes kā “Hollywood Free Paper”, “Right On!”, “Cornerstone”, “Street Level” un citas bija populāras gan vietējā, gan reģionālajā līmenī, bet dažas ieguva vispārnacionālu nozīmi. Jēzus kustības izdevumi publicēja evaņģelizējošus rakstus, kristiešu liecības, komentārus par dažādiem jautājumiem un informāciju par Jēzus ļaužu rīkotajām Bībeles studijām, sapulcēm un koncertiem.
Kreisajā pusē augšā - lielākās Jēzus ļaužu avīzes “The Holywood Free Paper” tipogrāfijā;
apakšā un attēlā labajā pusē - Jēzus kustības preses brīvprātīgie izplatītāji uz ielām.
Vēl viens mantojums, ko Jēzus revolūcija atstājusi mūsdienu kristīgajai subkultūrai, ir dažādu krustiņu, rotaslietu, nozīmīšu, plakātu, uzlīmju, auto uzlīmju plašā lietošana. Jēzus ļaužu vidē šie aksesuāri bija ārkārtīgi populāri, ļaujot to nēsātājiem būt “gaismai pasaulē”, publiski izmantojot tādus saukļus kā “Tikai viens ceļš” , “Vienmēr izvēlies labāko” vai “Jēzus nāk!”. Lielais pieprasījums pēc šādām lietām 20.gadsimta 70.gados krietni mainīja kristīgo grāmatu veikalu sortimentu, iekļaujot to piedāvājumā arī dažādus kristīgos suvenīrus, kādus šodien varam redzēt jebkuras kristīgās grāmatnīcas vitrīnās.
Taču nozīmīgākā Jēzus kustības iezīme bija mūzika. Kustībā darbojās neskaitāmi kristīgie bardi, solisti un mūzikas grupas, kas savā mūzikā iekļāva kristīgo vēsti, savukārt Bībeles studijās un mājas grupās veidojās jauns - slavas un pielūgsmes mūzikas stils. Iekļaujot savā muzikālajā kalpošanā folkmūziku, rokmūziku, popmūziku un citus jaunatnes muzikālos stilus, Jēzus kustība panāca, ka tradicionālā kristietība sāk pieņemt šīs agrāk par “pasaulīgām” uzskatītās muzikālās izpausmes, kas savukārt atnesa būtiskas pārmaiņas evaņģēlisko kristiešu attieksmē pret populāro kultūru vispār.
Jēzus mūzika
Tieši Jēzus kustība bija šūpulis fenomenam, ko šodien pazīstam kā mūsdienu kristīgo mūziku (Contemporary Christian music - CCM). Pirms Jēzus revolūcijas Baznīcas mūzika asociējās vai nu ar gregoriāņu dziedājumiem un protestantu korāļiem, vai ar spiričueliem, gospeli un evaņģēliskajām himnām. Jēzus ļaužu kultūras ietekmē parādījās tādi jēdzieni kā Jēzus mūzika (Jesus music) un Jēzus roks (Jesus Rock), kaut patiesībā kustības radītā mūzika ir gan kristīgās rokmūzikas un popmūzikas, gan kristīgā blūza, džeza un citu kristīgo mūzikas veidu pamatā. Un tieši šajā vidē izveidojās kāds līdz tam nezināms kristīgās mūzikas veids - slavas un pielūgsmes mūzika (Praise & Worship).
Jēzus revolūcijas garīgajā atmodā pie Kristus atgriezās daudzi ielu muzikanti un sekulārie mūziķi. Kļuvuši par kristiešiem, viņi turpināja spēlēt tādā pašā muzikālajā manierē, kādā bija spēlējuši iepriekš, tikai tagad savu jauno garīgo pieredzi izpauda dziesmu tekstos, kuros sāka skanēt nepārprotams kristīgs vēstījums. Kopā ar šāda veida mūziku draudzēs ienāca jauni, līdz tam baznīcās neierasti mūzikas instrumenti, piemēram, elektriskās ģitāras un bungas. Tas radīja milzīgas pārmaiņas daudzu draudžu muzikālajā kalpošanā. Arvien biežāk baznīcās korus, ērģeles un garīgās himnas aizstāja slavēšanas grupas, elektriskie mūzikas instrumenti un pielūgsmes mūzika.
Jēzus roka tēvs Lerijs Normens (vidū) un biļete uz viņa koncertu (labajā pusē).
Uz biļetes uzraksts: “Kādēļ lai visa labā mūzika piederētu velnam?”
Kreisajā pusē apakšā - vēl viens Jēzus mūzikas pionieris Rendijs Stounhils.
Jaunatnes iecienīto muzikālo stilu izmantošana Kristus vēsts pasludināšanā bija faktors, kas piesaistīja Jēzus kustībai līdz tam pilnīgi bezdievīgus jauniešus. Lai arī sākumā tradicionālās baznīcas šo mūziku sauca par “pasaulīgu” vai pat “grēcīgu”, tā sauktie Jēzus trakie nedomāja atteikties no savas paaudzes muzikālās gaumes. Par Jēzus mūzikas pionieri uzskata Leriju Normenu, kas savus pirmos kristīgos albumus ierakstīja jau 1969. - 1970.gadā. Normena dziesma “I Wish We’d All Been Ready” kļuva par visas Jēzus kustības himnu. Normenam sekoja plejāde spožu mākslinieku - Rendijs Stounhils, Berijs Makgvaiers, Fils Kigijs, Kīts Grīns, Andrē Kroučs, grupas “Love Song”, “Second Chapter of Acts”, “Servant”, “Petra”, “Resurrection (REZ) Band” un daudzi citi. Lielbritānijā slavenākie Jēzus mūzikas mākslinieki bija grupa “Malcolm and Alwyn”, Grehems Kendriks un Adrians Snels.
Agrīnās Jēzus mūzikas mūziķi - grupa “Love Song” (kreisajā pusē),
Kīts Grīns (labajā pusē augšā) un grupa “2nd Chapter of Acts” (labajā pusē apakšā).
Mūzika bija viena no Jēzus ļaužu galvenajām iezīmēm. Tie bija gan vienkārši melodiski dziedājumi kopienu dievkalpojumos, gan virtuozs ģitāras solo kristīgās kafejnīcās, gan lieli kristīgās mūzikas koncerti, kas pulcēja tūkstošiem klausītāju. 20.gadsimta 70.gados notika arī pirmie lielie Jēzus mūzikas festivāli, no kuriem ievērojamākais bija jau minētais “Explo’72″ Dalasā, ko sponsorēja organizācija “Campus Crusade for Christ”. Tas pulcēja vairāk nekā 180 000 kristīgās mūzikas fanu. Vēlāk šim festivālam pievienojās “Jesus People USA” rīkotais mūzikas un mākslas festivāls “Cornerstone” Ilinoisā, bet Apvienotajā Karalistē lielākais Jēzus mūzikas un mākslas festivāls, kurš šobrīd diemžēl zaudējis savas kristīgās tradīcijas, ik gadu notika Grīnbeltā.
Kādā no Jēzus ļaužu mākslas, mūzikas un evaņģelizācijas festivāliem.
Par pirmo Jēzus mūzikas ierakstu kompāniju uzskata 1971.gadā draudzes “Calvary Chapel” paspārnē dibināto “Maranatha!music” Kostamesā, Kalifornijā. Tiesa, jau 1970.gadā Jēzus mūzikas pionieris Lerijs Normens bija nodibinājis firmu “One Way Records”, kas izdeva vairāku Jēzus mūzikas mākslinieku ierakstus. Taču, tā kā “Calvary Chapel” tika uzskatīta par Jēzus kustības centru, “Maranatha!Music” kļuva par kustības vadošo mūzikas kompāniju. Tā izdeva gan pašu draudzes dažādo mūzikas kolektīvu, gan citu Jēzus kustības mūziķu ierakstus. Tomēr lielāko ievērību izdevniecība guva ar slavas un pielūgsmes mūziku, par kuras šūpuli arī tiek uzskatīta “Calvary Chapel”.
“Maranatha!music” bija lielākā Jēzus mūzikas ierakstu izdevniecība.
Jēzus ļaužu dedzīgais entuziasms, kas izpaudās arī mūzikā, ir pamatā visai mūsdienu kristīgās mūzikas industrijai. Jēzus mūzikas galvenais mērķis bija cilvēku pievešana Kristum, taču kustībai izsīkstot, kristīgā mūzika diemžēl komercializējās. Jēzus kustība ietekmējusi kristīgās mūzikas attīstību arī citās pasaules daļās, īpaši Latīņamerikā, Eiropā un Austrālijā. Latīņamerikas zemēs kustības iespaidā izveidojās reģiona kristietībai jauna garīgā mūzika, kas raksturīga ar ekspresīvām dziesmām, skaļu plaukšķināšanu un dejošanu. Tā vai citādi Jēzus mūzika ietekmējusi visu laikmetīgās kristīgās mūzikas attīstību ne vien 20.gadsimtā, bet turpina to ietekmēt arī jaunajā - 21.gadsimtā.
****
Jēzus ļaužu atmoda varēja rasties tāpēc, ka ne narkotikas, ne “brīvā mīla”, ne ezotēriskās prakses nespēja jauniešos radīt ilgstošu apmierinātību. Kustībai pievienojās arī jaunieši no tradicionālajām evaņģēliskajām Baznīcām, kurus piesaistīja “kristīgo hipiju stils” kā vidusceļš starp radikālo kontrkultūru un viņu konfesijas tradicionālismu. Kristiešu kopienas, mūzikas festivāli, jaunas muzikālas formas, ielu gājieni un kristīgās kafejnīcas uzrunāja gan Baznīcu jaunatni, gan līdz tam neticīgus jauniešus. Tomēr svarīgākā Jēzus kustības pazīme bija atgriešanās pie vienkārša Evaņģēlija un Jaunās Derības kristietības saknēm, kas koncentrējās uz Jēzus dzīvi un mācību, pieprasot personiskas attiecības ar Viņu un liekot uzsvaru uz māceklību un evaņģelizāciju.
Tā vai citādi Jēzus kustība ietekmēja kristīgo vidi daudzviet pasaulē. No ASV tā sasniedza Lielbritāniju, Austrāliju un Rietumeiropu, kur izveidojās lielākas vai mazākas Jēzus ļaužu kopienas. Lielākie Jēzus ļaužu centri Eiropā bija Lielbritānijā, Nīderlandē un Skandināvijā. Latvijā un Igaunijā okupācijas dēļ kustībai ienākt un attīstīties nebija iespējams, taču tās ietekme bija jūtama netieši, evaņģēlisko draudžu, īpaši baptistu jaunatnei ietekmējoties no Jēzus mūzikas un veidojot līdzīgas muzikālas apvienības. Tieši Igaunija un Latvija bija pirmās Padomju Savienībā, kur kristīgajā vidē sāka izmantot elektriskos mūzikas instrumentus un radās pirmās mūsdienu kristīgās mūzikas grupas. Draudzēs parādījās jaunieši, kas audzēja bārdas un garus matus, tā tracinot konservatīvos draudzes locekļus. Latvijā šādas mūzikas pionieris bija tagadējais Kristīgā radio prezidents Tālivaldis Tālbergs.
Skandināvu Jēzus ļaužu gājiens Stokholmas ielās.
Laika gaitā Jēzus kustība pamazām izsīka, hipiju stila popularitātei mazinoties un kustības cilvēkiem kļūstot vecākiem, tomēr tās ietekme uz kristīgajām konfesijām un kristīgo kultūru redzama joprojām. Tūkstošiem kustības sekotāju iekļāvās tradicionālajās baznīcās un kristīgajās organizācijās, nereti ieņemot tajās vadošas pozīcijas. Tāpat Jēzus kustības dievkalpojumu neformālā gaisotne ietekmējusi gandrīz visas mūsdienu evaņģēliskās konfesijas un draudzes. Jēzus kustības ietekmi mēs šodien varam redzēt faktiski jebkurā mūsdienīgā dievkalpojumā jebkurā konfesijā jebkurā pasaules malā. Jēzus atmoda radikāli izmainīja evaņģēliskās kristietības seju, padarot to tādu, kādu pazīstam šodien.
Līdzīgie raksti:
- Nekas nav atrasts
