Laikmeta zīmes

Viena no populārākajām aukstajām mērcēm pasaulē ir majonēze. Radusies Vidusjūras reģionā 18.gadsimtā, šodien majonēze kļuvusi par iemīļotu ēdiena piedevu visā pasaulē. Īpaši tas sakāms par Lieldienu laiku, kad daudzu tautu ēdienkartē lielā daudzumā tiek patērētas putnu olas, ar kurām majonēze labi sader kopā. Taču šī izcilā franču mērce lietojama ne tikai kopā ar olu ēdieniem - tā lieti noderēs gan latviešu rasolā, gan kopā ar krievu pelmeņiem, gan citu tautu ēdienos. Šajā rakstā pastāstīsim par šī franču kulinārijas brīnuma izcelsmi un attīstību, kā arī par pasaulslavenu zīmolu, ar kuru mums visvairāk asociējas majonēze - “Hellmann’s”.

Majonēzes vēsture

Majonēze nav kāds mūsdienās radīts dresings, kā daudzi domā, bet sena tradicionāla franču virtuves aukstā mērce. Par šo kulinārijas izstrādājumu Brokhauza un Efrona enciklopēdiskajā vārdnīcā teikts: “Majonēze (franc.) - mērce no olu dzeltenumiem, Provansas eļļas, etiķa, sinepēm un citām sastāvdaļām, domāta ēšanai kopā ar aukstu zivi vai medījumu”. Paša franču valodas vārda “majonēze” izcelsme gan ir neskaidra. Franču virtuves enciklopēdijas “Larousse Gastronomique” 1961.gada izdevums raksta, ka vārds radies no vecfranču vārda “moyeu”, kas, citu starpā, nozīmē arī olu dzeltenumu. Tomēr daudz populārāka ir versija, kas majonēzes nosaukumu saista ar tās ģeogrāfisko izcelsmes vietu, proti, Vidusjūras salas Menorkas galvaspilsētu Majonu.

Par majonēzes vēsturisko izcelsmi ir vairākas versijas. Populārākā saistās ar jau minēto Majonas pilsētu Baleāru salās Vidusjūrā. Septiņgadu kara laikā franču karaspēks hercoga Rišeljē vadībā 1757.gadā ieņēma Spānijai piederošo Menorkas salu un apmetās tās galvaspilsētā Majonā. Taču jau nākamajā gadā salā izcēlās britu karaspēks un aplenca pilsētu. Francūži sīksti aizstāvējās un pilsētas mūri palika neieņemti, taču sāka pietrūkt pārtikas. Beigās bija palikušas tikai tītaru olas, olīveļļa un citroni. No šiem produktiem franču pavāri ikdienas gatavoja omleti. Karavīri varbūt ar vienveidīgo ēdienu būtu samierinājušies, taču Rišeljē, kurš bija liels gardēdis, šāda barība sagādāja mokas. Viņš pavēlēja savam personīgajam pavāram izdomāt kādu jaunu ēdienu. Nabaga pavārs, riskējot ar galvu, sakūla olu dzeltenumus, pievienoja sāli, cukuru un garšvielas, pēc tam olīveļļu un citronu sulu. Rišeljē un viņa armija bija sajūsmā - pat vienkārša maizes šķēle kopā ar šo mērci garšoja kā īsts gardums. Jauno izstrādājumu nosauca par Majonas mērci (spāniski - salsa mahonesa; katalāņu valodā - maonesa). Vēlāk, kad šī mērce nonāca kontinentā, to sāka saukt franču vārdā - mayonnaise.

Francijas maršals, Luī Fransuā Armāns de Vinerots du Plesī, hercogs Rišeljē (labajā pusē),
pēc kura pavēles Menorkas salā Majonas pilsētā (sarkanais punkts kartē kreisajā pusē augšā)
pirmoreiz tika radīta majonēze (kreisajā pusē apakšā).

Cita versija majonēzes izcelsmi saista ar to pašu 18.gadsimtu, tikai 1782.gadu, kad franču hercogs Luī de Krilons, kurš kalpoja spāniešiem, atkaroja no angļiem Majonas pilsētu. Par godu uzvarai Krilons sarīkoja plašas dzīres un pavēlēja pavāriem pagatavot tām kaut ko neparastu. Pavāri, izmantojot vietējos produktus, ar kādiem bija slavena Menorkas sala, sajauca olu dzeltenumus ar olīveļļu, pievienoja tiem sāli, cukuru, sarkanos piparus, citrona sulu, un izgatavoja pārsteidzošu auksto mērci, ko cēla priekšā dzīru dalībniekiem. Vēlāk šo mērci nosauca Majonas pilsētas vārdā.

Iespējams arī, ka “salsa mahonesa” tomēr pirmie radīja
ģenerāļa Luī de Balbas de Bērtona de Kriona, Majonas hercoga (labajā pusē) pavāri.

Padomju Savienībā visu izgudrojumu izcelsmi centās piedēvēt krievu tautai vai vismaz Krievijai. Arī kulinārijā. Saskaņā ar šo versiju majonēzi radījis kāds Maskavā dzīvojošs franču pavārs. Iespējams, ka tas bijis slavenais Olivjē, kurš ir arī cita kulta ēdiena - Olivjē salātu autors. Stāstot savam māceklim, kā pagatavot sinepju mērci, viņš teicis: “Ņem olu dzeltenumus, sajauc tos ar sinepēm, sāli un cukuru, pievieno nedaudz olīveļļu un turpina maisīt. Kad būsi pielējis visu eļļu, pievieno etiķi vai citrona sulu”. Māceklis precīzi izpildījis skolotāja norādes, taču, kad atnesis gatavo produktu Olivjē, izrādījies, ka sanākusi bieza, krējumam līdzīga masa. Pavārs bija aizmirsis pateikt, ka jālieto nevis svaigu, bet vārītu olu dzeltenums. Visticamāk “krievu versija” gan ir tikai padomju propagandistu izdomājums.

Padomju pārtikas rūpniecības plakāti, kas reklamē majonēzi.

Taču pilnīgi iespējams, ka majonēze ir daudz senāks produkts, kas radies vairākos Vidusjūras reģionos vienlaicīgi. Daži uzskata, ka šī mērce netika radīta ne 1758., ne 1782.gadā, un nepavisam ne Majonas pilsētā. Pat ja majonēzi radīja Rišeljē pavārs Majonā, viņš noteikti balstījās uz iepriekš iegūtām kulinārijas zināšanām un pieredzi. Jo majonēzei ir priekštece - spāņu mērce aioli, kuras sastāvā ietilpst olu dzeltenumi, olīveļļa un ķiploki. Dienvideiropas iedzīvotājiem šī mērce pazīstama kopš senseniem laikiem. Par to rakstījis jau Virgīlijs. Franču aristokrāti vienkārši deva tai francisku nosaukumu un padarīja populāru visā Eiropā. Kāpēc aristokrāti? Tāpēc, ka 18. un 19.gadsimtā majonēze bija ļoti dārgs produkts. Pareizi sajaukt olas dzeltenumu ar eļļu ir ļoti grūti un tolaik tas bija roku darbs. Tikai līdz ar elektrisko virtuves instrumentu parādīšanos majonēze kļuva pieejama visiem.

Aioli ķiploku mērce ir tradicionāla Vidusjūras kulinārijā;
attēlā labajā pusē - aioli mērces rūpnieciskā versija.

Neskatoties uz strīdiem par majonēzes izcelsmi, ir skaidrs, ka tieši 18.gadsimts šo produktu padarīja pazīstamu aristokrātu virtuvēs visā Eiropā, kļūstot par klasisku piedevu aukstajiem ēdieniem. Izgatavota pēc oriģinālreceptes, majonēze tiek uzskatīta par izsmalcinātu produktu. Kā teicis kāds slavens franču pavārs: “Visam, kas nāk no Francijas, vienkārši pienākas būt izsmalcinātam”. Franču virtuve ir bagāta dažādām mērcēm - to ir vairāk nekā 3000. Lielākā daļa radītas 18. un 19.gadsimtā. Vairākas no tām nosauktas nevis pavāru, bet aristokrātu vārdos. Piemēram, Bešamela mērcei vārdu devis marķīzs Luijs de Bešamels, savukārt Subizas sīpolmērcei - viena no Subizas princesēm.

Vēl viens šefpavārs, kuram piedēvē “salsa Mahonesa” pārvēršanu mūsdienu majonēzē -
tā sauktās franču augstās virtuves pārstāvis Marī Antuāns Karems.

Majonēzes oriģinālrecepte ietver olu dzeltenumus, augu eļļu, sāli, piparus un etiķi. Aromātam var pievienot dažādas piedevas, piemēram, citronu un sinepes. Kā senatnē, tā mūsu dienās majonēzes vērtību nosaka tās sastāvdaļu kvalitāte. Labu majonēzi raksturo augstvērtīga olīveļļa un kvalitatīvas olu piedevas. Klasiskās majonēzes kvalitāti var novērtēt arī ārēji - jo majonēze biezāka un krēmīgāka, jo tā kvalitatīvāka. Mūsdienu virtuvē majonēzi var lietot praktiski pie visiem ēdieniem, bet pie dažiem tā ir neaizvietojama, piemēram, Olivjē salātos, kopā ar siļķi “kažokā” un citiem. Majonēze ir laba arī veselībai - tajā atrodams E vitamīns, kas ir nozīmīgs antioksidants un pasargā no sirds saslimšanām. Daudzi majonēzi lieto skaistumkopšanā - gan kā matu masku, gan kā sastāvdaļu sejas maskām.

Dažādās zemēs majonēzei ir savas īpatnējas garšas īpašības. Tā Vācijā un Nīderlandē majonēzi tradicionāli mazliet saldina. Savukārt Austrumeiropā un Krievijā tās pagatavošanā izmanto saulespuķu eļļu un sinepju eļļu, kamēr citur tā ir olīveļļa un saberztas sinepju sēklas. Majonēzei ir arī daudz un dažādas variācijas, atkarībā no ģeogrāfiskās vietas un lietotajām piedevām. Tā radusies, piemēram, tatāru mērce - majonēze ar gurķiem un kaperiem, vai krievu mērce - majonēze ar ikriem.

Majonēzes mērču variācijas - tatāru mērce (kreisajā pusē) un krievu mērce (labajā pusē).

Šodien majonēze lielākoties tiek izgatavota rūpnieciski un ir viens no izplatītākajiem pārtikas produktiem pasaulē. Mūsdienās aizvien iecienītākas kļūst diētiskās majonēzes ar pazeminātu tauku saturu, kā arī majonēzes ar dažādām piedevām - mārrutkiem, sēnēm, zaļumiem, ķiplokiem un citiem. Tomēr šādas majonēzes vai pie mums tik iecienītā Provansas majonēze Rietumeiropā vispār netiktu uzskatītas par īstu majonēzi zemā tauku procenta dēļ. Rietumeiropā par majonēzi drīkst saukt tikai tādu, kam tauku procents sasniedz 80%. Majonēzes, kuru tauku procents ir 50-70% robežās, tiek sauktas par salātu majonēzēm, bet ar tauku procentu 20-49% - par salātu mērcēm (dresingiem). Īstās majonēzes maksā dārgi un ir kalorijām bagātas, tāpēc pat attīstītajās valstīs tās patērē ne vairāk kā 5% iedzīvotāju. Lielākoties ļaudis pērk salātu majonēzi - tā sastāda apmēram 50% no visa patēriņa.

“Hellmann’s” - majonēžu karalis

Populārākais majonēžu izgatavotājs pasaulē ir “Hellmann’s”. Uzņēmuma radītājs un izveidotājs ir ASV dzīvojošais vācu imigrants Ričards Helmans. Darba gaitas Ričards sāka agri. Jau kopš 14 gadu vecuma viņš sāka strādāt savas dzimtās pilsētas Vetšavas tirgū. Vēlāk līdzīgu darbu Ričards veica arī Sprīvaldē, Hallē, Hamburgā un Brēmenhāfenē. Tad viņš pieteicās darbā britu pārtikas ražošanas firmā “Crosse & Blackwell” un sāka strādāt uzņēmuma fabrikā Londonā. Anglijā Ričards apguva angļu valodu. Reiz darba gaitās viņš iepazinās ar ASV pārtikas ražotāja “Goldberg, Bowen & Co” prezidentu, kurš uzaicināja viņu strādāt Sanfrancisko. Ričards piekrita un 1903.gada rudenī devās pāri okeānam.

Vetšavas titgus laukums, kur jaunībā augļus un dārzeņus tirgoja Ričards Helmans.

1903.gada oktobrī viņš ieradās Ņujorkā, kas bija starpposms ceļā uz Sanfrancisko. Staigājot pa pilsētu, Ričards uz Franklina ielas nejauši ieraudzīja kompānijas “Francis H. Leggett Co” biroju. Tā kā šo firmu viņš pazina no Londonas laikiem, kad strādājot “Crosse & Blackwell” bija izplatījis dažus tās produktus, Ričards nolēma ieiet birojā sasveicināties. Uzņēmuma īpašnieks piedāvāja viņam palikt Ņujorkā un strādāt šīs kompānijas labā. Ričards piedāvājumam piekrita.

Jau Vācijā Ričards bija iepazinies ar Margaretu Fosbergu, kura kopā ar vecākiem arī emigrēja uz ASV, kur Fosbergi iegādājās delikatešu veikalu. 1904.gada augustā Ričards un Margareta apprecējās. 1905.gada vidū viņi nolēma īrēt veikala telpas un tam līdzās atrodošos dzīvokļus Kolumba avēnijā. Šeit Helmanu pāris atvēra savu delikatešu veikalu “Hellman’s Delicatessen”. Ričards izstrādāja majonēzes recepti, ko nelielos daudzumos pārdeva saviem klientiem. Taču drīz Helmana majonēze kļuva tik populāra, ka viņš to sāka tirgot arī citos veikalos, pastāvīgi uzlabojot produkta recepti. Helmana majonēze tika pildīta koka kastītēs, kādās parasti pārdeva sviestu. Klienti to īpaši bija iecienījuši salātu pagatavošanai. Drīz šo majonēzi jau pārdeva glaunākajos pilsētas gastronomos.

Ričards Helmans (labajā pusē) un Helmanu pirmais veikals “Hellman’s Delicatessen”.

1911.gadā veselības problēmu dēļ Helmans pārdeva daļu biznesa un kopā ar sievu devās atpūtas braucienā uz Eiropu. Viņi apmeklēja Ričarda dzimtās vietas Vācijā, tad devās uz Parīzi. Tur Ričards satika savu bijušo kolēģi no “Crosse & Blackwell” laikiem Metu Martinesu, kam Francijā bija pārtikas bizness. Viņa firma piegādāja produktus viesnīcām un citiem uzņēmumiem. Cita starpā Martiness izgatavoja un pārdeva arī majonēzi. Helmanu interesēja šī biznesa ideja, taču viņš nebija pārliecināts, cik piemērotas šādai tirdzniecībai ir koka sviesta kastes, kādās tolaik pildīja majonēzi.

Atrodoties Eiropā Helmans saņēma ziņu, ka viņa Ņujorkas partneris ir miris. Viņš nolēma atgriezties ASV. Sākumā Helmani gribēja iegādāties biļeteti uz tikko ūdenī nolaistā superkuģa “Titāniks” pirmo reisu, tomēr pārdomāja un nopirka biļeti uz lētāku kuģi. ASV viņi atgriezās 1912.gada aprīlī un atkal pārņēma sava delikatešu veikala vadību. Drīz vien viņiem vajadzēja piegādāt lielu daudzumu majonēzes kādām viesībām un tas pamudināja Ričardu vēlreiz pārdomāt Martinesa biznesu Parīzē. Jautājums vienīgi bija par to, vai arī Amerikā šāds biznesa veids varētu izrādīties veiksmīgs.

“Hellmann’s” produkcijas izplatītāji ar saviem auto pie Helmana veikala.

Ričards sāka eksperimentēt ar majonēzes receptūru, cenšoties atrast jaunu formulu, kas būtu atšķirīga no iepriekš ražotās. Pēc ilgiem eksperimentiem viņš nonāca pie receptes, kas izrādījās ļoti veiksmīga. Tajā tika izmantota augu eļļa, etiķis, jēlu olu dzeltenumi, sāls, cukurs un pipari. Pircēju vidū majonēze guva milzu popularitāti. Ričards mēģināja to pārdot arī viesnīcām, fasējot viena galona akmens traukos, ko uzskatīja par higiēniskākiem nekā koka kastītes. Tomēr šis bizness nenesa augļus. Tajā pašā laikā veikalos Helmana majonēzi pirka aizgūtnēm - visu no rīta piegādāto daudzumu, klienti līdz vakaram izpirka. Majonēze tika pārdota no lielām stikla burkām, pircējiem to fasējot mazos koka spainīšos. Taču tad Helmanam radās spoža ideja majonēzi pārdot stikla tarā ar etiķeti. Šādi fasētu majonēzi bija paredzēts tirgot gan paša Helmana, gan citos pārtikas veikalos.

Ričards Helmans ar saviem darbiniekiem pie majonēzes ražotnes.

1912.gada 1.septembrī veikalu plauktos pirmoreiz parādījās Helmana majonēze stikla burciņā ar skrūvējamu vāku. Sākumā bija divu tilpumu burciņas - trīsarpus unces un astoņarpus unces lielas, vēlāk četru lielumu burciņas - mazā, vidējā, pinte un kvarta. Burciņas pēc to satura izlietošanas bija paredzētas otrreizējai izmantošanai mājas konservu pagatavošanai. Tām tikai vajadzēja nomainīt gumijas apmali, kuru Helmans piedāvāja kopā ar majonēzes burciņu. Uz etiķetes bija trīs zilas lentas. Zilā krāsa tolaik un arī tagad simboliski apzīmē pirmo vietu konkursos un gadatirgu izstādēs, tātad - vislabāko. Helmana majonēzes popularitāte auga un viņš 1913.gadā reģistrēja zilās lentas zīmējumu kā preču zīmi. Helmans nolīga arī virkni distributoru, kas izplatīja viņa produktu Ņujorkas veikalos.

“Hellmann’s” distribūcijas automobiļi izvadāja preci veikaliem visā pilsētā.

1914.gada maijā Helmans vienkāršoja etiķeti, atstādams tikai vienu zilu lentu un reģistrēja preču zīmi ar nosaukumu “Blue Ribbon Mayonnaise”. 1915.gadā viņš pārdeva savu veikalu un atvēra nelielu majonēzes fabriku Manhetenā, taču jau gada nogalē viņam piederēja liela fabrika Longailendā. 1916.gadā tika reģistrēta kompānija “Richard Hellman Inc.”. Helmans mēģināja ražot arī citus pārtikas produktus, tomēr galu galā koncentrējās tikai uz majonēzes ražošanu un savu produktu izplatīšanu ārpus Ņujorkas apgabala robežām. Šim mērķim tika izveidots autoparks preču transportēšanai, bet 1919.gada novembrī Helmans izsniedza licenci Džonam Bērmanam majonēzes ražošanai Čikāgā.

1920.gadā avīze “New York Tribune” lūdza vairākus šefpavārus novērtēt tobrīd tirgū nopērkamās rūpnieciski ražotās salātu mērces. Helmana majonēze tika atzīta par labāko. Noskaidrojās, ka tās tauku saturs ir 85%, kas bija daudz vairāk nekā jebkurai citai salātu mērcei. Vadošo pavāru atzinība krietni vairoja produkta pārdošanas apjomus. 20.gadsimta 20.gadu sākumā Helmana majonēzi sāka tirgot arī Kanādā, bet 1922.gadā sākās lielākas piecstāvu fabrikas ēkas celtniecība Longailendā.

“Hellmann’s Blue Ribbon Mayonnaise” - 20.gadsimta pirmās puses iecienītākā majonēze ASV.

1920.gada jūlijā Ričards Helmans kļuva par ASV pilsoni. Tajā pašā gadā nomira viņa dzīvesbiedre Margareta. 1922.gada maijā Helmans apprecējās otrreiz, šoreiz ar Ninu Maksvelu. Medusmēneša laikā apmeklējot Sanfrancisko, Helmans nolēma būvēt majonēzes fabriku arī tur, lai varētu apgādāt klientus Rietumkrastā. 1922.gadā Bērmans Čikāgā publicēja pirmo Helmana majonēzes pavārgrāmatu “The Chef’s Standby: Blue Ribbon Recipes”. 20.gadu vidū ASV bija aptuveni 600 rūpniecisko majonēzes ražotāju. 1925.gadā 40 lielākie uzņēmumi izveidoja Amerikas majonēzes produktu ražotāju asociāciju ar biroju Filadelfijā. Par asociācijas vadītāju ievēlēja Ričardu Helmanu.

Viena no Helmana “Blue Ribbon Mayonnaise” ražotnēm.

Līdz ar to Helmanam bija daudz konkurentu, kas piedāvāja majonēzi un salātu mērces stikla tarā. Viņš atbildēja, ieguldot savā uzņēmumā lielus līdzekļus un ieviešot jaunas tehnoloģijas. 1927.gadā uzņēmums jau spēja saražot trīs tonnas majonēzes stundā un gadā pārdot produkciju 15 miljonu dolāru vērtībā, no kuriem viens miljons bija tīrā peļņa. Tiem laikiem tā bija pietiekami liela nauda. Uzņēmuma produkciju patērētājiem piegādāja 600 automobiļu. Tika atvērtas jaunas fabrikas Atlantā un Tampabejā. Bez klasiskās majonēzes uzņēmums ražoja arī Tartara mērci un Sviestmaižu mērci.

Uzņēmuma “Richard Hellman Inc.” akcija 1927.gadā.

1927.gada augustā Helmans pārdeva savu uzņēmumu pārtikas ražotājam “Postum Cereal Company”, kas 1929.gadā pārtapa par “General Foods”. Pats Helmans devās pensijā, kļūstot par biznesa konsultantu un pieprasītu lektoru uzņēmējdarbības jautājumos. 1929.gadā viņš nodibināja divus labdarības fondus - “The Richard Hellmann Foundation” ASV un “Die Hellmann-Stiftung” dzimtajā Vetšavas pilsētā Vācijā. Helmans bija arī daudzu klubu, organizāciju un apvienību biedrs.

1932.gadā preču zīme “Hellmann’s” tika apvienota ar zīmolu “Best Foods”, kas ražoja Helmana majonēzei līdzvērtīgu produktu, ko izplatīja ASV Rietumkrastā. Līdz ar to kompānija ieguva dominējošo lomu majonēžu ražošanā gan ASV Austrumu, gan Rietumu piekrastes teritorijās. Līdz pat šai dienai majonēze ar preču zīmi “Best Foods” ASV tiek tirgota uz rietumiem no Klinšu kalniem, sākot ar Montanu, Vaijomingu, Kolorādo un Ņūmeksiku, kā arī ārpus Savienotajām Valstīm Āzijas valstīs, Austrālijā un Jaunzēlandē. Savukārt majonēze ar preču zīmi “Hellmann’s” tiek izplatīta uz Austrumiem no Klinšu kalniem, bet ārpus ASV - Kanādā, Latīņamerikas valstīs, Eiropā, Tuvajos Austrumos un Austrālijā. Tajos gados abu šo preču zīmju produkti kopā aizņēma 45% visa ASV majonēžu tirgus.

1955.gadā “Best Foods” iegādājās riekstu sviesta “Skippy” ražotāju “Rosefield Packing Co”, savukārt pašu “Best Foods”, kopā ar “Hellmann’s” preču zīmi, 1958.gadā nopirka “Corn Products Refining Company”. Apvienoto uzņēmumu nosauca par “Corn Products Company”, bet 1969.gadā tas kļuva par “CPC International Inc.”. Līdz 1960.gadam zīmoli “Hellmann’s” un “Best Foods” tika prezentēti kā atsevišķi produkti, taču pēc 1968.gada “Best Foods” savā dizainā iekļāva zilās lentas zīmi, padarot šos zīmolus radniecīgus. Kopš 2007.gada abu preču zīmju un to produktu dizains ir absolūti identisks. Eiropā “Hellmann’s” majonēze kļuva pazīstama pēc 1960.gada, tāpat arī Brazīlijā, Argentīnā un Kolumbijā. Un drīz vien, piemēram, Lielbritānijā šī marka aizņēma jau 50% majonēžu tirgus.

1971.gada 2.februārī Ričards Helmans devās Mūžībā, taču viņa radītais produkts turpināja uzvaras gājienu visā pasaulē. 20.gadsimta 80.gados ar “Hellmann’s” zīmolu sāka ražot mērces ar pazeminātu tauku saturu un bez holesterīna, bet 90.gados majonēzei un mērcēm pievienojās arī dažādu veidu sinepes. 1997.gadā kompānija “CPC International” sadalījās. Atsevišķi tika nodalīta kukurūzas produktu ražošana, savukārt “Hellmann’s” pievienoja pārtikas ražotājiem “Bestfoods Corporation”. 2000.gadā “Bestfoods Corporation” iekļāvās milzīgajā britu - holandiešu pārtikas koncernā “Unilever”.

Šodien zīmolu  “Hellmann’s” un “Best Foods” majonēžu receptes ir pilnīgi vienādas. Šie produkti bijuši amerikāņu, un nu jau arī eiropiešu virtuves neatņemama daļa vairāku paaudžu laikā. Populārākā un pirktākā “Hellmann’s” majonēze joprojām ir “Hellmann’s Real Mayonnaise”. Taču pircēji pieprasa arvien jaunas garšas un mērču veidus, tāpēc 21.gadsimtā ar “Hellmann’s” preču zīmi tiek ražota virkne produktu - dažādu veidu majonēzes un dresingi, dažādas mērces, sinepes, mārrutki, ketčups un citas preces. 2010.gadā “Hellmann’s” kļuva par pirmo zīmolu ASV pārtikas industrijā, kas savos produktos atteicās lietot sprostos turētu vistu olas. “Hellmann’s” bija un joprojām ir majonēze Nr.1 pasaulē.

Līdzīgie raksti:

Nekas nav atrasts