27
Raksta pirmajā daļā (lasiet ŠEIT) rakstījām par to, kā mazs puisēns Raivo tika atdzīvināts pēc ilgstošas uzturēšanās zem ūdens (noslīkšanas), pilnībā dziedināts un atjaunots. Tie, kas mazliet pārzina medicīnas jomu, zinās, ka, ja organismam pietrūkst skābekļa, kā tas ir noslīkšanas gadījumā, septiņas minūtes ir robeža, pēc kuras smadzenēs rodas neatgriezeniski bojājumi un cilvēks kļūst invalīds. Taču Raivo šodien ir pilnībā dziedināts! Arī ārsti to atzīst par īstu brīnumu. Publikācijas noslēdzošajā daļā Raivo tētis Jānis turpina stāstīt par Raivo dziedināšanu un būtiskiem garīgiem secinājumiem šī notikuma kontekstā.
****
Zanes Biķes glezna “Tu mani neatlaid” (2019.gads).
“Melnā” piektdiena - 2019.gada 26.aprīlis
Lai gan mums ar sievu kopumā nav nekādu negatīvu piezīmju par slimnīcas personālu un mēs esam pozitīvi pārsteigti par labo aprūpi, tomēr naktī no ceturtdienas uz piektdienu dažas nepatīkamas epizodes ar kādu darbinieci nopietni iedragāja jau tā trauslo manas sievas miegu. Arī tā informācija un vērtējums, ko nākamajā dienā sniedza ārsti, sirdi padarīja vēl smagāku, lai gan mēs centāmies neielaist sevī nekādu šaubu ēnu, kas mazinātu ticības spēku.
Mēģinājām saņemties, tomēr diemžēl man un sievai izraisījās diezgan dziļš teoloģisks strīds, kā arī nopietnas nesaskaņas par sadzīviskām lietām. Tajā brīdī mēs ļāvāmies dusmām un uzreiz neizdarījām to, kas teikts Dieva Vārdā: “Dusmās neapgrēkojieties: lai saule nenoriet, jums dusmojoties, un nedodiet vietu velnam.” (Ef. 4:26-27)
Tas iedragāja mūsu ģimenes “garīgo pārklāju” un jau pēcpusdienā rezultējās pamanāmās epileptiskās izpausmēs Raivo. Kad sieva mani nomainīja pie Raivo gultas, un es devos mājup pie vecākajiem bērniem, atnāca ziņa, ka Raivo piedzīvojis vēl nopietnāku lēkmi. Tad mēs lūdzām draudzi un citus aizlūdzējus iesaistīties cīņā pret tumsas uzbrukumu.
Paldies Dievam, Raivo stāvoklis pēc lūgšanām un zāļu ievadīšanas stabilizējās. Tomēr nākamā nakts bija nemierīga, jo Raivo piedzīvoja dažu refleksu izraisītas spazmas. Faktiski visā Raivo dziedināšanas laikā šī bija vienīgā diena, kas vērtējama ar mīnusa zīmi jeb regresu dēla atlabšanā. Tas skaidri parādīja, cik ļoti svarīgi ir saglabāt ģimenes garīgo vienotību un nedot vietu nekādiem dēmoniskiem spēkiem, kas to tik vien gaida, lai uzbruktu un ārdītu. Tam ir jāstājas pretī: “Tad nu padodieties Dievam, stājieties pretim velnam, un viņš bēgs no jums; tuvojieties Dievam, tad Viņš tuvosies jums. Šķīstījiet rokas, grēcinieki, un skaidrojiet, šaubīgie, sirdis!” (Jēk. 4:7-8)
Tumsa centās uzbrukt arī man. Pirms pusnakts iebraucu degvielas uzpildes stacijā piepumpēt riepas. Braucu garām auto, ieturot distanci, kad pēkšņi stāvošās mašīnas durvis tika atvērtas un tas pamatīgi iedragāja mana auto durvis un spārnu. Visu gan atrisinājām likumīgā kārtībā un bez “asumiem”.
Vēl tajā pašā vakarā abi ar sievu izlīgām un sakārtojām savas attiecības. Tad jutām, ka sirdī ienāk miers un mēs turpinājām lūgšanas. Jau no pirmajām dienām mūs uzrunāja, bet tagad vēl jo īpaši mūsos nostiprinājās Dieva Vārds: “Bet lai viņš lūdz ticībā, nemaz nešaubīdamies, jo, kas šaubās, līdzinās vēja dzītam un mētātam jūras vilnim. Jo tāds cilvēks, vīrs ar dalītu dvēseli, nepastāvīgs visos savos ceļos, lai nedomā, ka viņš no Tā Kunga ko saņems.” (Jēk. 1:6-8)
Līdz pilnīgai uzvarai
Nākamajā dienā Raivo bija mierīgs, bet sakarā ar vakardienas lēkmēm ārsti nolēma veikt magnētisko rezonansi (MR) galvai. Tā kā MR veic pilnā narkozē un tad cilvēka dvēsele un gars ir īpaši “atvērti”, lūdzām Dieva apsardzību. Man neatļāva iet telpā, tāpēc stāvēju gaitenī un paceltām rokām lūdzu Dievu un Jēzus vārdā sasaistīju tumsas spēkus. Garām ejošie cilvēki droši vien bija pārsteigti, redzot manu darbošanos, bet tas lai ir viņiem par liecību. Vēlāk mūs vēlreiz apciemoja draudzes vecaji un mēs kopā saistījām visu tumsu, Jēzus vārdā nocirtām ļaunos garīgos pavedienus un svaidījām Raivo ar eļļu.
Sākotnējie MR rezultāti vēstīja, ka nekā akūta Raivo smadzenēs nav. Nākamajās dienās turpinājās dēla atlabšana un negatīvie simptomi strauji mazinājās. Pirmdien uzzinājām, ka MR norāda uz nelielu smadzeņu tūsku, bet otrdienas encefalogramma parādīja, ka iespējami epileptiski simptomi. Darījām kā līdz šim - nevis izmisumā saķērām galvas, bet vērsāmies pie Dieva, zinot precīzi, ko lūgt.
Gan paši ar sievu, gan kopā ar draudzes vecajiem atzinām, nožēlojām un lūdzām Dievam piedošanu par saviem un dzimtas grēkiem, garīgi nošķirdami mūsu ģimeni un Raivo no šādas ietekmes. Šajā garīgajā cīņā bija gan lūgšanu paisumi, gan bēgumi, pieauga arī aizlūdzēju skaits. Tomēr kvantitātei nav izšķirošas nozīmes, svarīgs ir ticības spēks, kad daudzi ir vienā prātā kādas lietas dēļ (Mat. 18:19).
Par spīti negatīvajiem rezultātiem un ārstu bažām, prognozēm, realitātē mēs redzējām citu - daudz labāku ainu. Trešajā nedēļā pēc negadījuma dēla veselības atjaunošanās kļuva arvien straujāka. Dažbrīd mums ar sievu šķita, ka pat gaiss palātā virs Raivo gultiņas tā kā vibrē un iemirdzas. Dienu no dienas Raivo maņas strauji atjaunojās. Vienu brīdi pamanījām, ka viņš pats sāk noturēt galvu. Nākamajā dienā konstatējām, ka dēla abu roku darbība ir pilnībā atjaunojusies un viņš jau sāk noturēt kājas. Ceturtdien, 2019.gada 2.maijā, Raivo sāka staigāt patstāvīgi.
Trešajā nedēļā pēc notikuma Raivo sāka staigāt. Foto no Biķu ģimenes arhīva.
Jāsaka, ka ārstiem bija grūti noticēt Raivo veselības stāvokļa krasajam uzlabojumam. Viņiem bija pieejama iepriekšējā informācija, prognozes… Mēs ar sievu vienīgie savu dēliņu redzējām visu laiku un varējām novērot labās pārmaiņas viņa stāvoklī. Sakarā ar to, ārsti lika mums pat dokumentēt šo progresu, lai viņiem par to ziņotu. Viens ārsts ar mūsu atļauju pats dokumentēja Raivo video, lai šo gadījumu NMP ekipāžām lekcijā prezentētu kā ideālu iznākumu ilgstošai sākotnējai glābšanai.
Piektdien un sestdien Raivo jau skraidīja apkārt un bija pat grūti viņu savaldīt, kad viņš spēlējās slimnīcas gaiteņos un bērnu istabiņās, kā arī ar citiem bērniem. Runāt viņš pamazām atsāka divas nedēļas pēc Lieldienām, svētdienā, 2019.gada 5.maijā. Nākamajā pirmdienā un otrdienā viņa runa pilnībā atjaunojās tai līmenī, kāds tas bija pirms negadījuma, un parādījās pat jauni vārdi!
Tagad arī ārsti un personāls brīnījās. Viņi bija pārsteigti un mēs no viņiem dzirdējām šādas frāzes: “Fenomenāli straujas pārmaiņas!”, “Tas patiešām ir brīnums!”, “Pārsteidzoši rezultāti!”. Kurioza situācija izveidojās, kad bija paredzēts Raivo sūtīt uz kustību un runas rehabilitāciju, uz ko citi vecāki paši ļoti lūdz nosūtījumu. Bet mūsu gadījumā tas vairs nebija vajadzīgs! Kāds vadošs ārsts, novērtējot Raivo stāvokli, apstiprināja, ka došanās uz rehabilitāciju nav nepieciešama un tā būtu tikai nevajadzīga vīrusu ķeršana. Tātad arī medicīnas pārstāvji, par spīti dramatiskajam sākumam, būtībā atzina, ka Raivo ir pārsteidzošā kārtā pilnībā dziedināts. Tas ir OTRS BRĪNUMS! Slava Dievam par pārdabisko iejaukšanos, pilnīgu dēla dziedināšanu un atļauju mums redzēt Viņu darbībā!
Raivo spēlējas slimnīcas nodaļā trīs nedēļas pēc notikuma. Foto no Biķu ģimenes arhīva.
Kopš izrakstīšanas no slimnīcas 2019.gada 8.maijā Raivo atkal ir mājās un bauda veselību, mieru, prieku un ģimenes tuvumu. Jāsaka godīgi, mums - vecākiem, par spīti realitātei, ir grūti tagadējo “bildi salikt kopā” ar to, kad ieraudzījām dēliņu nekustīgu. Var teikt, ka tā ir nedaudz amnētiska nerealitātes sajūta… Jūtamies tā, it kā nekas nebūtu noticis, it kā mēs būtu pamodušies pēc smaga sapņa. Bet paldies Debesu Tēvam - šim sapnim ir ideālas beigas un brīnišķīgs turpinājums dzīvē kopā ar Viņu!
Atgriezušies mājās, jūtam arī to, ka no Raivo strāvo īpaša mīlestība. Viņš ievērojami vairāk nekā iepriekš nāk ar mums samīļoties. No viņa burtiski staro Dieva mīlestība - tā plūst kā garīga eļļa. Nepamet sajūta, ka Raivo ir bijis pie Jēzus Debesīs un nu ir atgriezies!
Pārdomas un secinājumi
Ir jāsecina - ja Raivo augšāmcelšanas brīnums notiktu uzreiz pļavā, tikai mūsu klātbūtnē, tad daudzi varētu teikt - nu kāds tur brīnums, bērns vienkārši aizrijās un pēc tam atklepoja! Bet nu viss ir dokumentēts ar medicīniskiem pierādījumiem. Tam ir viens mērķis - dot godu Dievam, lai reālais brīnums apliecinātu Jēzus Kristus varu un spēku!
Jāatgādina, ka Jēzus nesteidzās pie Lācara, kuru Viņš mīlēja (Jņ. 11). Lācars nomira un kapā sāka pat smirdēt. Kādēļ Jēzus nesteidzās? Tāpat Jēzus īpaši nesteidzās pie Jaira meitiņas (Lūk. 8), kas arī nomira. Kādēļ tā? Vai Jēzum bija vienalga, nebija žēl? Tieši pretēji - Rakstos teikts, ka Jēzus noskuma par tuvinieku bēdām, Viņš iežēlojās (Mat. 14:14 u.c.). Lācaru un arī Jaira meitu pēc nāves Viņš augšāmcēla ar vienu mērķi - dot godu Dievam! Jēzus tāpat ir izvēlējies pagodināties mūsu ģimenē!
Vēlos arī izcelt Rakstu vietu, kur Jēzus ir teicis šādus stiprinošus vārdus mums: “Kas Man tic, tas arī tos darbus darīs, ko Es daru, un vēl lielākus par tiem darīs, jo es aizeju pie Tēva. Un visu, ko jūs lūgsiet Manā Vārdā, to Es darīšu, lai Tēvs tiktu pagodināts Dēlā.” (Jņ. 14:12,13)
Raivo mājās un kopā ar savu ģimeni. Foto no Biķu ģimenes arhīva.
Bet, kas gan varētu būt lielāks brīnums par augšāmcelšanu no mirušajiem, ļaunu garu izdzīšanu, dziedināšanu, pravietošanu? Tas ticīga cilvēka dzīvē ir ļoti daudz un vareni! Iespējams, būs arī kas vairāk, ko Kristus spēkā ticīgie darīs. Bet ir arī vērts padomāt par kvantitāti - to, kādā apjomā mums, ticīgajiem ies līdzi zīmes (Mk. 16:15-19). Esmu arī pārliecināts, ka vislielākais brīnums šeit virs zemes notiek, kad Dievs izmaina neticīgu sirdi un cilvēks, kas Dievu nav pazinis, kļūst par dedzīgu Jēzus sekotāju, un velta Viņam visu savu dzīvi. Tas ir VISLIELĀKAIS BRĪNUMS, kas var notikt ar cilvēku! Un šāds cilvēks kopā ar Dievu dzīvos mūžīgi: “Jēzus viņai sacīja: “ES ESMU augšāmcelšanās un dzīvība; kas Man tic, dzīvos, arī ja tas mirs, un ikviens, kas dzīvo un tic Man, nemirs nemūžam!” (Jņ. 11:25-26)
Mēs ar sievu nekad nebijām tik dedzīgi un daudz lūguši. Lūgšanās bieži teicām: “Jēzus Kristus vārdā!” Kādreiz agrāk varbūt tas reizēm ir arī sacīts kā sava veida “formula”, pareizie vārdi, bet tagad šie vārdi ir īpaši, jo pilnībā savienojas ar mūsu ticību (Ebr. 4:2), Gara vadību un notiekošu realitāti (Jņ. 16:23-24).
Iespējams, kādreiz mums var piezagties baiļu domas, tomēr tad ir labi apzināties, ka mēs pilnībā varam paļauties uz varenu, visu pārraugošu Dievu, mūsu Tēvu. Ja mūsu dzīvē nav apzināts grēks vai cits garīgs “caurums”, tad mēs esam pilnīgā Dieva apsardzībā un pārraudzībā. Bez Viņa ziņas mums pat mats nevar nokrist no galvas, un pie mums piepildās Viņa apsolījums: “Un mēs zinām, ka tiem, kas mīl Dievu, visas lietas nāk par labu, tāpēc ka tie pēc Viņa mūžīgā nodoma ir aicināti.” (Rom. 8:28)
Būtiskākās atziņas
- Dievs mūsu ģimenei ar šo brīnumu - reālu augšāmcelšanos no mirušajiem un pilnīgu dēliņa dziedināšanu, ir parādījis nepelnītu žēlastību (Ef. 2:8), ko mēs nekādā veidā nejūtamies pelnījuši un neesam cienīgi to saņemt.
- Dievs Sava Gara spēkā (1.Kor. 12:8-10) deva mums un daudzu citu cilvēku sirdīs stipru, nelokāmu ticību, ka rezultāts būs pilnīga dziedināšana, kas arī pilnībā ir piepildījies.
- Stipra, nešaubīga ticība (Jēk. 1:6-8; Ebr. 11:1; 6) ir kristieša dzīves pamats. Tā nedrīkst būt izdomāta, tai jābūt saskaņā ar Dieva gribu (Rom. 12:2). Tādēļ ir svarīgi dzirdēt Dievu (Jņ. 10:27) un citas domas neuzdot par Viņa prātu. Būtiski ir iemācīties domas garīgi “filtrēt”.
- Svarīgi ir ar Dievu lūgšanā un ikdienā satikties garā, nevis prātā, jo Dievs ir Gars (Jņ. 4:24) un tikai tā Viņu var sastapt, dzirdēt un iepazīt. Lai izveidotos šis “pieslēgums”, pēc tā ir jātiecas, atmetot visu lieko, kas traucē. Vienīgais ceļš pie Dieva ir Jēzus Kristus (Jņ. 14:6).
- Skaidra atziņa - mūsu izglābtajam dēlam un ikvienam citam ir vērts dzīvot tikai un vienīgi kā Jēzus Kristus sekotājam un lieciniekam (Ap.d. 1:8). Citādi cilvēka dzīvei nav jēgas.
- Dievs Tēvs mūs ikvienu ļoti mīl (Jņ. 3:16) un Viņš vēlas, lai mēs no visas sirds pie Viņa tiektos, jo Viņš ir labais Tēvs (Rom. 8:15). Iespējams, mūsu pieredze ar miesīgo tēvu ir negatīva vai nepilnīga. Tomēr mēs varam droši uzticēties savam Debesu Tēvam, Viņš ir ideāls Tēvs un Radītājs. Attiecības ar Dievu būtībā ir svarīgākais dzīvē jeb augstākais bauslis: “Bet Jēzus tam sacīja: “Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas sirds un no visas dvēseles, un no visa sava prāta. Šis ir augstākais un pirmais bauslis. Otrs tam līdzīgs ir: tev būs savu tuvāku mīlēt kā sevi pašu.”" (Mat. 22:37-40)
- Dievs ar šo brīnumaino Raivo dziedināšanas notikumu sasniedz daudz vairāk mērķu, nekā šobrīd mēs varam ieraudzīt vai iedomāties (Jes. 55:9). Pirmkārt, Viņš Pats tiek pagodināts caur šo brīnumu; otrkārt, Viņš daudz ko maina visos, kas bija šai notikumā iesaistīti; treškārt, tiek celta ticība Viņam.
- Cik vareni ir darbībā piedzīvot vareno Dieva Ģimeni - Draudzi - visus mūsu mīļos aizlūdzējus un atbalstītājus! To ir grūti aptvert, bet to varējām sajust kā tādu neredzamu atbalstu jeb vilni, kas mūs ar Dieva spēku nesa uz priekšu!
Pateicības
Pāri visam mūsu sirdīs ir nebeidzama pateicība Visuvarenajam Dievam! Pateicība mūsu mīļajiem vecākiem un tuviniekiem par vispārēju atbalstu. Paldies par vareno atbalstu visiem lūdzējiem Ogres Trīsvienības baptistu draudzē un saistībā ar to, kā arī mācītājam Dainim Pandaram un diakonei Aijai Grīnbergai par apciemojumiem un garīgu iestāšanos mūsu labā. Tāpat arī paldies Guntaram Vadonim ar ģimeni par iedrošinošajiem apciemojumiem. Paldies arī Artūram Rižeščonokam no Latvijas Lūgšanu tīkla par apciemojumu, aizlūgšanu un Raivo svaidīšanu ar eļļu.
Pateicamies mediķiem no NMP 229.brigādes un otras brigādes par profesionālu un neatlaidīgu Raivo reanimēšanas darbu! Pateicamies ITN ārstiem Reinim Balmakam, Valdim Skotelim un personālam par profesionalitāti, gādīgām rūpēm un diplomātiju. Pateicība arī Neiroloģijas nodaļas ārstei Inesei Kazainei un pārējiem nodaļas ārstiem un personālam par rūpēm un gādīgajām rokām.
Pateicamies Latvijas Kristīgajam radio un Latvijas Lūgšanu tīklam par lūgšanu un informatīvo atbalstu, kā arī lūdzēju pulkam, kas pievienojās. Īpaša pateicība par lūgšanu cīņu un atbalstu Rīgas Mateja baptistu draudzei un Rasai Cirvelei, kristiešu draudzei “Pērle”, “Influx” draudzei Norvēģijā, vasarsvētku draudzei “Cerība”, citām draudzēm un daudziem Latvijā, Igaunijā, Vācijā, Norvēģijā, ASV un citur!
Mīļa pateicība vairākiem mūsu draugiem par mīļām rūpēm un laiku mūsu vecāko bērnu pieskatīšanā šajā saspringtajā laikā. Tie bija: Sanita un Jānis Jaunzemi, Lelde un Arnolds Vēriņi, Ilze un Jānis Neideri, kā arī Margarita un Arnis Hofmaņi. Paldies jums visiem!
Nevar nepieminēt kādu īpašu Dieva svētību caur Viņa bērniem. Kaut gan nevienam nebijām neko teikuši, daudzi sajuta pamudinājumu sirdī mūsu ģimeni bagātīgi svētīt arī finansiāli, jo mūsu uzņēmumam iznāca vairāku nedēļu dīkstāve. Dievs caur jums vareni parūpējās par šo būtisko jomu!
Vēlos nobeigt ar brīnišķīgajiem Jēzus vārdiem - ja mēs paši dosim citiem, kam ir vajadzība, gan savu laiku, gan lūgšanas, gan palīdzību un arī praktisku atbalstu, tad Dievs ikvienam devējam paredzējis šādu apsolījumu: “Dodiet, tad jums taps dots: pilnu, saspaidītu, sakratītu un pārpārēm ejošu mēru jums iedos jūsu klēpī; jo ar to mēru, ar ko jūs mērojat, jums atmēros.” (Lūk. 6:38)
Lai Dievs bagātīgi svētī ikvienu visās jomās un ved tuvāk Sev, lai jūs Viņu vēl vairāk iepazītu un iemīlētu!
Zanes Biķes glezna “Pāri plūstošs mērs” (2018.gads).
