Laikmeta zīmes

Okupācijas laikā dzīvojošie labi atceras tā saukto perestroikas jeb pārbūves laiku pirms paša PSRS sabrukuma. Droši vien par šo posmu Padomju Savienības vēsturē skolā un no vecākiem un vecvecākiem kaut ko dzirdējuši arī tie, kas dzimuši jau neatkarīgās Latvijas gados. Kas īsti bija perestroika? Pārmaiņu process PSRS ideoloģiskajā, ekonomiskajā un politiskajā dzīvē, kuru izstrādāja un vadīja PSKP CK ģenerālsekretārs, vēlāk PSRS prezidents Mihails Gorbačovs un viņa komanda. Perestroikas mērķis bija PSRS ekonomikas intensificēšana un pārveidošana, kā arī sabiedriski politiskās sistēmas demokratizācija. Šis šodien tik pretrunīgi vērtētais laiks būtiski skāra arī okupētās Latvijas iedzīvotājus - toreizējo Latvijas PSR. Šajā rakstā nedaudz ieskicēsim svarīgākos perestroikas procesus, notikumus un ideoloģiskos jēdzienus.

Priekšvēsture

1982.gada 10.novembrī nomira ilggadējais Padomju Savienības līderis - PSKP CK ģenerālsekretārs Leonīds Brežņevs, kurš “sestajā daļā zemeslodes” bija valdījis kopš 1964.gada un kura valdīšanas laiku vēlāk nosauca par stagnācijas periodu. Viņa nāve iesāka bēru procesiju sēriju, kad vecišķie padomju līderi vairāku gadu garumā “krita” viens pēc otra, gluži kā mušas rudenī. Ja padomju pilsonis kārtējo reizi sava televizora ekrānā visas dienas garumā redzēja tikai un vienīgi simfonisko mūziku vai baletu “Gulbju ezers”, viņš varēja būt drošs - kārtējais PSRS vadonis ir devies “pa skuju taku”. Brežņevam pēc pusotra gada sekoja Jurijs Andropovs, savukārt tam pēc gada - Konstantīns Čerņenko.

PSRS ilggadējā vadoņa Leonīda Iļjiča Brežņeva bēres. No kreisās puses pirmais zārku nes
nākamais “ģenseks” Jurijs Andropovs, trešais - viņa pēctecis Nikolajs Čerņenko.

Tieši abi pēdējie “vadoņi” iesāka procesu, kas vēlāk izvērtās pārbūvē jeb perestroikā. Bijušais Valsts Drošības komitejas (VDK) vadītājs Jurijs Andropovs par PSKP CK ģenerālsekretāru kļuva 1982.gada 12.novembrī. Viņš bija pirmais no augstākajiem padomju funkcionāriem, kurš saprata, ka turpinot Brežņeva laika stagnācijas politiku, PSRS ekonomika tuvākā vai tālākā nākotnē piedzīvos sabrukumu un kopā ar to, iespējams, arī visa padomju valsts. Lai izvairītos no šāda scenārija, bija steidzami jāveic nopietnas reformas. Andropovs mēģināja tās sākt. Šajā procesā viņu PSKP CK Politbirojā atbalstīja funkcionāru “jaunā paaudze” - Mihails Gorbačovs, Nikolajs Rižkovs, Heidars Alijevs un citi.

Reformu iesācējs PSRS Jurijs Andropovs (kreisajā pusē) un
iesākto reformu turpinātājs aiz inerces - Konstantīns Čerņenko (attēlā labajā pusē).

Diemžēl Andropova čekista domāšanas veids lika iecerētās reformas sākt ar represijām - “kadru tīrīšanu”, “disciplīnas atjaunošanu” un tamlīdzīgām “stingras rokas” politikas izpausmēm. PSKP Centrālkomitejā un PSRS valdībā tika nomainīti 30% darbinieku, republiku un reģionu vadībā - 20%. No desmit PSKP sekretāriem nomainīja trīs, no 23 PSKP Centrālkomitejas departamentu vadītājiem - astoņus, no 153 apgabalu vadītājiem - 35. No 64 valdības ministriem nomainīja 18, no 24 valsts komiteju vadītājiem - 12. Tos, kas savus amatus bija ieņēmuši ilgstoši, ar godu pavadīja pensijā vai iecēla dažādos goda amatos. Darbinieki, kas nāca veco vietā, vidēji bija 10 - 15 gadu jaunāki par iepriekšējiem. Daudzi no viņiem vēlāk Gorbačova varas laikā ieņēma augstākos valsts amatus.

Līdzās “kadru tīrīšanai” tika pasludināta cīņa ar korupciju partijas un valdības augstākās nomenklatūras aprindās. Tika arestēta virkne korumpētu amatpersonu. Diemžēl cīņa ar korupciju neskāra visu PSRS nomenklatūru. Grēkāžu lomai tika izraudzīti Vidusāzijas, īpaši Uzbekijas PSR, un Aizkaukāza republiku nomenklatūras darboņi, lai arī augsta līmeņa korupcija bija izplatīta gandrīz visās padomju republikās. Tomēr vismaz pret daļu augsta līmeņa korumpantu tika sākta izmeklēšana, kas vēlāk vainagojās ar viņu notiesāšanu. Par korupciju tika arestēti arī zemāka ranga ierēdņi un vadītāji. Īpašu vērību pievērsa likumpārkāpumiem tirdzniecības sfērā. Andropova valdīšanas laikā strauji palielinājās teju par visiem krimināliem un arī politiskiem noziegumiem notiesāto cilvēku skaits.

Daži no Andropova pretkorupcijas kampaņas “upuriem” - PSRS iekšlietu ministrs Nikolajs Ščolokovs (kreisajā pusē augšā) un viņa vietnieks, Brežņeva znots Jurijs Čurbanovs (kreisajā pusē apakšā); attēlā labajā pusē - PSRS prokuratūras izmeklētāji Tēlmans Gdļans un Nikolajs Ivanovs,
kas atklāja un izmeklēja kokvilnas mafijas lietu Uzbekijas PSR.

Nepatīkams pārsteigums padomju pilsoņiem izrādījās Andropova mēģinājums “disciplinēt” vienkāršos darba ņēmējus. Jāteic, Padomju Savienībā daļa algota darba veicēju patiešām savu darbu veica “kak popalo” (pa roku galam). Savukārt dažādi brīvdomātāji, mākslas un kultūras cilvēki, kuru daiļradi oficiālā vara neatzina, bija spiesti strādāt par kurinātājiem, naktssargiem un citos mazapmaksātos darbos. Nereti gan “strādāja” tikai viņu darba grāmatiņas, bet cilvēki paši nodarbojās ar sev tīkamākām lietām. Arī dažādu kantoru un biroju darbiniekiem darbs bieži vien nebija pārāk intensīvs un viņi darba laikā mēdza iepirkties vai kārtot savas personīgās lietas. Tāpēc darba dienās pilsētu ielas bija ļaužu pārpilnas, kaut teorētiski visiem vajadzēja atrasties savās darbavietās.

“Darba disciplīnas pārkāpējiem - karš!” - vēsta sienas avīze kādā padomju rūpnīcā.

Andropovs uzskatīja, ka šāda izlaidība grauj padomju ekonomiku. 1982.gada decembrī sākās cilvēku tvarstīšana uz ielām. Darba dienās darba laikā milicija ķēra cilvēkus uz ielas, kinoteātros un veikalos, lai noskaidrotu, kāpēc viņi neatrodas darbā. Tāpat tvarstīja skolniekus, profesionāli tehnisko skolu un tehnikumu audzēkņus, augstskolu studentus. Par neatrašanos darbavietā darba laikā strādniekiem un biroju darbiniekiem atņēma prēmijas, izteica rājienu, rīkoja “biedru tiesas”. Nepatikšanas par stundu vai lekciju “bastošanu” sagaidīja arī skolēnus un studentus. Pastiprinājās cīņa pret tā sauktajiem bezstrādes ienākumiem. Ar to padomju terminoloģijā saprata visus, kas maizi pelnīja, nestrādājot oficiālā darba vietā, piemēram, deficīta preču pārdevējus, kurus dēvēja par “spekulantiem”. Bet, tā kā deficīts Padomju Savienībā bija teju viss, tā bija laba augsne dažādām mahinācijām un korupcijai.

Milcijas un brīvprātīgo kārtības sargu “družiņņiku” reids ielās, atklājot “darba diciplīnas pārkāpējus”.

Tomēr Andropova laikā tika sāktas arī nopietnākas reformas ekonomikā. 1982.gada 22.novembrī PSKP CK plēnumā apsprieda jauno tehnoloģiju ieviešanas problēmas un pirmoreiz izskanēja sauklis par ekonomikas “paātrinājumu” (uskoreņije).1983.gada sākumā Andropovs uzdeva par ekonomiku atbildīgajiem partijas funkcionāriem izstrādāt priekšlikumus tautsaimniecības reformēšanai. Starp priekšlikumiem bija uzņēmumu saimnieciskā aprēķina modelis, to patstāvības palielināšana, kooperatīvu, kopuzņēmumu un akciju sabiedrību dibināšana. Balstoties uz šiem priekšlikumiem, tika sākts eksperiments ekonomikā. Sākumā reformas neieviesa visā valstī, bet tikai atsevišķās nozarēs un uzņēmumos, kam ļāva paturēt daļu peļņas un būs neatkarīgākiem no centrālās plānošanas. Darbinieku algas piesaistīja uzņēmuma peļņai, uzņēmumi paši varēja noteikt cenas savām precēm. 1984.gadā bija paredzēts šādas reformas ievest visā valstī, taču Andropova nāve šos plānus apturēja.

Jurijs Andropovs apmeklējot vienu no eksperimentā iesaistītajām padomju rūpnīcām.

Andropova plānoto reformu patiesie apjomi nav zināmi, taču daudzi uzskata, ka viņš būtu mēģinājis valsti attīstīt līdzīgi Ķīnai - vienlaicīgi liberalizējot ekonomiku, bet politiski saglabājot vai pat pastiprinot partijas diktatūru. Kaut arī Andropova pēctecis Konstantīns Čerņenko tika uzskatīts par Brežņeva laika stagnātu, arī viņš vismaz vārdos turpināja Andropova sākto kursu uz “tautsaimniecības attīstības paātrināšanu” un “ekonomikas vadības sistēmas pārbūvi”. Čerņenko arī uzstāja, ka jāturpina palielināt vieglās rūpniecības preču ražošanu un jāsamazina aizsardzības budžets par labu civilajai ražošanai.

Čerņenko turpināja arī varas decentralizācijas politiku, brīdinot, ka pārmaiņām ekonomikā sekos pārmaiņas politikā. Turpinājās Andropova sāktā cīņa ar korupciju. Tika piespriesti un izpildīti vairāki nāvessodi. Pēc apsūdzībām korupcijā nošāvās Brežņeva draugs, iekšlietu ministrs Nikolajs Ščolokovs. Turpinājās aresti Uzbekijas PSR, kur mahinācijās ar kokvilnu valstij bija nozagti divi miljardi rubļu. Tomēr gadījās arī stulbākas “reformas”. Lai nākotnē nodrošinātu rūpnīcas ar darbaspēku, skolās ieviesa obligāto darba dienu, kad mācību vietā skolēni devās uz rūpnīcu ražotnēm strādāt. Tas pasliktināja izglītības kvalitāti - lai izbrīvētu šo dienu, skolu programmās samazināja humanitāro stundu skaitu. Skolēnus par lētu darbaspēku pārvērst neizdevās, toties smagi cieta izglītības kvalitāte.

Propagadas plakāts, kas aicina jauniešus no skolas sola doties taisnā ceļā uz rūpnīcu.

Perestroikas 1.posms (1985.gada marts - 1987.gada janvāris)

Pēc Čerņenko nāves par PSKP CK ģenerālsekretāru 1985.gada 11.martā kļuva jaunākais Politbiroja loceklis Mihails Gorbačovs. Viņu, tāpat kā citus “jaunos”, augstākajā vadībā bija ievedis Andropovs. Savulaik Čerņenko bija gribējis Gorbačovu iecelt par PSKP CK otro sekretāru, taču tam sīksti pretojās Politbiroja “vecā gvarde”. Tomēr Čerņenko slimības dēļ Gorbačovs jau labu laiku faktiski bija vadījis Politbiroja sēdes. Izmantojot situāciju, kad vairāki “vecās gvardes” pārstāvji neatradās Maskavā, ar PSRS ārlietu ministra Andreja Gromiko, aizsardzības minista Dmitrija Ustinova un “jauno” atbalstu Gorbačovs tika ievēlēts augstākajā kompartijas un būtībā arī valsts vadītāja amatā.

Fonā - avīzes “Pravda numurs, kas ziņo par Gorbačova iecelšanu PSKP CK ģenerālsekretāra postenī.

PSKP CK plēnumā 1985.gada 23.aprīlī pirmoreiz tika atklāti runāts par PSRS ekonomiskajām un sociālajām problēmām. Gorbačobs paziņoja, ka Andropova sākto reformu eksperimentālā fāze ir beigusies un jāpāriet uz visas saimnieciskās un pārvaldes sistēmas kardinālu pārveidošanu. Tika pasludināta “valsts sociāli ekonomiskās attīstības paātrinājuma” programma. Tās mērķis bija efektīvi izmantot zinātniski tehniskā progresa sasniegumus ekonomikā un pilnveidot plānveida ekonomikas sistēmu. Tas gan nenozīmēja atteikšanos no “sociālistiskā attīstības ceļa”, bet tikai tā “uzlabošanu” un “intensificēšanu”. Pamatā viss palika pa vecam, ieviešot vien dažas administratīva rakstura reformas.

PSKP CK 1985.gada aprīļa plēnuma prezidijā starp vecajiem kadriem jau bija manāmas jaunas sejas - cilvēki, kas vēlāk kļuva par Gorbačova līdzstrādniekiem “perestroikas” procesos.

Jēdziens “pārbūve” (perestroika) pirmoreiz parādījās 1985.gada 15. - 17.maijā Gorbačova vizītes laikā Ļeņingradā (tagad - Sanktpēterburga), kur, tiekoties ar pilsētas kompartijas aktīvu, ģenerālsekretārs runāja par sabiedriski politiskās dzīves pārbūves nepieciešamību. Šo saukli tūdaļ pārtvēra plašsaziņas līdzekļi un ar laiku tas kļuva par PSRS beigu posma galveno ideoloģisko lozungu.

Jēdziens “perestroika” kļuva par PSRS beigu cēliena galveno ideoloģisko saukli.

Lai reformas izdotos, Gorbačovam vajadzēja atbrīvoties no vecajiem kompartijas “dinozauriem”, kas bija pret jebkādām pārmaiņām. 1985. - 1986.gadā tas arī tika izdarīts, vecos funkcionārus gandrīz pilnīgi aizstājot ar komunistu jauno paaudzi, no kuriem daļa bija Andropova laikā amatos iecelti. Kremlī ienāca viens no kvēlākajiem reformu piekritējiem Aleksandrs Jakovļevs, tāpat Nikolajs Rižkovs, ekonomists Vadims Medvedevs, Boriss Jeļcins un citi. No darba tika atbrīvoti 40% PSKP CK locekļu un 60% kompartijas apgabala komiteju sekretāru, Politbiroja sastāvs atjaunots par 2/3. Jaunā Politbiroja locekļi gandrīz visi bija lojāli Gorbačovam un viņa reformu politikai, vismaz sākumā.

Gorbačova reformu lielākie atbalstītāji - Aleksandrs Jakovļevs, Boriss Jeļcins, Eduards Ševardnadze.

Paātrinājums jeb uskoreņije. Tā nosauca reformu programmu, kas, atzīstot PSRS ekonomisko atpalicību no pasaules vadošajām ekonomikām, būtībā bija vecā padomju lozunga “panākt un pārspēt kapitālistus” jauna versija. Lai to īstenotu, vajadzēja gan modernizēt ekonomiku, gan veikt pārmaiņas politiskajā sistēmā. Mašīnbūves attīstība kļuva par paātrinājuma galveno prioritāti. Tieši mašīnbūves attīstība tika uzskatīta par atslēgu visas tautsaimniecības modernizēšanai. Otrs mērķis bija ražošanas automatizācija un kompjuterizācija - nozare, kurā PSRS atpalicība bija īpaši liela. Reformu plānos bija veicināt mašīnbūves attīstības tempus par 1,7 reizēm straujāk, nekā citas tautsaimniecības nozares. Jau 90.gadu beigās PSRS mašīnbūvei vajadzēja sasniegt pasaules vadošo valstu līmeni. Šim mērķim tika iedalīti 200 miljardi rubļu - divas reizes vairāk nekā iepriekšējos desmit gados.

Rūpniecības intensifikācijas atslēgu Gorbačovs saskatīja smagās mašīnbūves attīstībā.

Tomēr kapitālieguldījumi smagajā rūpniecībā un ražošanas iekārtu imports nedeva cerētos rezultātus. Tas nekādi neietekmēja patēriņa un pārtikas preču tirgu, uz ko cerēja vienkāršā tauta. Tieši pretēji - importa darbagaldu un ražošanas iekārtu iepirkumi atņēma jau tā ierobežoties konvertējamas valūtas līdzekļus pārtikas un plaša patēriņa preču iepirkšanai. Tas savukārt noveda pie slēptās inflācijas pieauguma un vispārēja hroniska preču deficīta valstī. 1987.gada sākumā PSRS valdība bija spiesta atzīt, ka paātrinājuma politika ir izgāzusies un jāsāk domāt par nopietnākām reformām ekonomikā - būtisku valsts uzņēmumu patstāvības paplašināšanu un privātās uzņēmējdarbības attīstīšanu.

Valūtas rezervju pārmērīga tērēšana tautsaimniecības kompjuterizācijai un
ražošanas iekārtu iepirkumiem ārzemēs, samazinot tos patēriņa preču izgatavošanai,
galu galā noveda pie hroniska deficīta un tukšiem veikalu plauktiem.

Lai gan perestroikas 1.posmā būtiskas pārmaiņas PSRS plānveida ekonomikā netika veiktas, tomēr dažas jaunas vēsmas manīt varēja. Lai intensificētu ražošanu, uzņēmumos sāka ieviest divu un pat trīs maiņu darba režīmu. Lai ražošanas uzņēmumu vadībai būtu lielākas iniciatīvas iespējas, tika samazināta centrālo ministriju kontrole pār uzņēmumiem. Tā kā padomju rūpnīcu produkcija nereti bija zemas kvalitātes, līdzās pašu uzņēmumu tehniskās kontroles dienestiem tika ieviesta īpaša Valsts standarta komitejai (Gosstandart) pakļauta Valsts produkcijas pieņemšanas institūcija (Gosprijom, gosprijomka). Šī neatkarīgā komisija svarīgākajos tautsaimniecības uzņēmumos izlases veidā pārbaudīja saražotās produkcijas atbilstību valsts standartam un tehniskajai dokumentācijai, tādejādi cenšoties atklāt un izskaust brāķi, uzlabojot vispārējos preču kvalitātes rādītājus.

Produkcijas valsts pieņemšanai veltīta karikatūra (kreisajā pusē), padomju aģitācijas lapiņas par produkcijas kvalitāti, “gosprijomkas” nozīmīte un kvalitātes pārbaudes zīmodziņa paraugs.

Atzīstot “atsevišķus PSRS sociāli ekonomiskās sistēmas trūkumus”, tika veiktas vairākas administratīva rakstura kampaņas. Viena no tām bija Pretalkohola kampaņa, jo dzeršanas un alkoholisma problēma Padomju Savienībā bija ļoti akūta, negatīvi ietekmējot arī tautsaimnieccību. 1985.gada maijā PSKP CK izdeva rīkojumu “Par pasākumiem žūpības un alkoholisma pārvarēšanai”. Kampaņas iniciatori bija Politbiroja locekļi Mihails Solomoncevs un Jegors Ļigačovs, kuri uzskatīja, ka viens no ekonomikas stagnācijas iemesliem ir vispārējais morālais pagrimums un nevīžīga attieksme pret darbu, ko izraisījis masveida alkoholisms. Kampaņas mērķis bija ekonomiski un sociāli ieguvumi - darba disciplīnas nostiprināšana, darba ražīguma un produkcijas kvalitātes paaugstināšana, citi.

1985.gada maijā PSRS sākās Mihaila Gorbačova pasludinātā cīņa ar žūpību un alkoholismu.
Kreisajā pusē augšā - PSKP CK lēmums par kampaņas sākumu, sāniski - lozungs “Žūpībai - karš!”.

1984.gadā PSRS bija sasniegusi pasaules rekordu alkohola patēriņā - viens padomju pilsonis gadā patērēja 10,4 litrus absolūtā alkohola. Ja atskaita atturībniekus, sievietes, kas tomēr dzēra mazāk, un bērnus, tad sanāk, ka katrs padomju vīrietis tolaik izdzēra puslitru alkohola divās dienās. Kampaņas plāns paredzēja samazināt degvīna un citu alkoholisko dzērienu ražošanu par 10% ik gadu, bet 1988.gadā ogu (izņemot vīnogas) un augļu vīnu ražošanu PSRS izbeigt pavisam.

Alkohola patēriņš un žūpība PSRS bija sasnieguši patiesi biedējošus apmērus.

Kā jau totalitārā valstī, kampaņas īstenošana tika veikta visai drakoniskām metodēm. Dienvidu republikās masveidā izcirta vīnogulājus, kā dēļ vairāki vīndari beidza dzīvi pašnāvībā. Alkoholu izņēma no preču sortimenta vilcienu restorānvagonos, lidmašīnās, viesnīcu restorānos, ēdnīcās. Masveidā slēdza alkohola tirdzniecības vietas - piemēram, Maskavā tika slēgtas divas trešdaļas dzērienu veikalu. Alkoholu drīkstēja pārdot tikai no pulksten 14 līdz 19, tā cena tika gandrīz dubultota. Sekas bija dramatiskas - pie atlikušajiem dzērienu veikaliem vienmēr stāvēja milzu rindas, notika kautiņi, ļaudis mira ar sirdstrieku, tika pūļa nospiesti vai kautiņos nosisti. No filmām un teātru izrādēm izņēma visas ainas ar alkohola lietošanu un tostus, vīna dzeršana tika pielīdzināta nekulturālībai, kāzas tika ieteikts rīkot bez alkohola. Par jauno likumu pārkāpšanu bija paredzēti bargi administratīvie un kriminālsodi.

Cīņa par grādīgā pudeli pie retajiem dzērienu veikaliem pretalkohola kampaņas gados.

Oficiālie kampaņas rezultāti bija iedvesmojoši - trīs gadu laikā alkoholisko dzērienu patēriņš valstī samazinājās vairāk nekā 2,5 reizes, kas savukārt sekmēja dzīves ilguma palielināšanos. Vīriešu dzīves ilgums palielinājās par 2,6 gadiem, dzimstība pieauga par 500 000 jaundzimušo gadā, mirstība līmenis kritās par 1,6 miljoniem cilvēku, salīdzinājumā ar iepriekšējiem gadiem. Tāpat samazinājās negadījumu skaits ražošanā un uz autoceļiem, sāka kristies noziedzības līmenis. Tai pat laikā savu bagātību un ietekmi strauji vairoja tirdzniecības mafija, bet kampaņas ekonomiskais efekts izrādījās patiesi graujošs - valsts budžets zaudēja vairāk nekā 65 miljardus rubļu, par deficītu kļuva preces, kuras agrāk bija brīvā pārdošanā, piemēram, cukurs, katastrofāli pieauga kandžas tecināšanas apjomi. Cilvēki saindējās un mira no viltota alkohola, uzplauka toksikomānija un narkotiku lietošana.

Viens no pretalkohola kampaņas saukļiem bija “Atturība - dzīves norma!” (kreisajā pusē);
attēlos labajā pusē - pretalkohola mītiņi un demonstrācijas Gorbačova politikas atbalstam.
Uzraksts uz transparentiem vēsta: “Alkohols un sociālisms ir nesavienojami!”

1986.gada maijā sākās cīņa ar bezstrādes ienākumiem. Kaut arī šī kampaņa bija paredzēta galvenokārt, lai cīnītos ar tā saucamajiem “spekulantiem”, tomēr vietējā vara daudzviet zem kampaņas lozunga sāka represijas pret privātajiem puķu audzētājiem un tirgotājiem, automobiļu īpašniekiem, kas piedāvāja neoficiālus taksometra pakalpojumus, mūziķiem un māksliniekiem, kuri nodarbojās ar privātstundu pasniegšanu, vai, piemēram, mājās ceptas maizes tirgotājiem Vidusāzijā. Tomēr šī kampaņa drīz tika izbeigta, jo 1986.gada 19.novembrī vadība pieņēma likumu “Par individuālā darba veikšanu”. Par tādu tika atzīts “sabiedriski derīgs darbs preču ražošanā un maksas pakalpojumu sniegšanā, kas nav saistīts ar darba attiecībām valsts vai sabiedriskajās institūcijās”. Tādejādi pirmoreiz ilgu gadu laikā PSRS tika atzīta privātā uzņēmējdarbība, tiesa - krietni ierobežotā formā.

Cīņai ar bezstrādes ienākumiem un korupciju veltītie plakāti.
Uzraksts vēsta: “Apturēt un bargi sodīt bezstrādes rubļa mīļotājus!”

1986.gada februārī - martā notikušajā PSKP XXVII kongresā tika pieņemta virkne ekonomisku un sociālu programmu, kas paredzēja jaunu investīciju un struktūrpolitiku ekonomikā. Tika pasludināts kurss uz “sociālisma pilnveidošanu”, kas aizstāja agrāko partijas kursu uz “komunisma uzcelšanu”. Līdz 2000.gadam bija paredzēts PSRS ekonomisko potenciālu dubultot, pieņemta programma “Dzīvoklis - 2000″, kas paredzēja plašu dzīvojamo namu celtniecības kampaņu visā Padomju Savienībā, lai gadsimtu mijā katru padomju ģimeni nodrošinātu ar atsevišķu dzīvokli.

Savs dzīvoklis daudziem PSRS pilsoņiem bija nesasniedzams sapnis, tāpēc viena no “perestroikas” programmām paredzēja dzīvojamo namu celtniecības intesifikāciju. Lai gan ātrā tempā būvētie lielpaneļu nami bija visai zemas kvalitātes, padomju cilvēki bija laimīgi dzīvot kaut tādos.

Tika turpināta arī partijas vadošo kadru pakāpeniska nomaiņas politika. Politbiroja sēdē 1986.gada aprīlī Gorbačovs paziņoja par nepieciešamību sarīkot partijas plēnumu kadru jautājumos. Tikai šādā plēnumā bija iespējams pieņemt kardinālus lēmumus par kardinālām pārmaiņām kadru politikā. 1986.gada jūnijā,  tiekoties ar PSKP CK sekretāriem un nodaļu vadītājiem, Gorbačovs izteica šādu domu: “Bez “mazās revolūcijas” partijā mums nekas neizdosies, jo reālā vara valstī taču pieder partijas institūcijām. Tauta uz savu kakla necietīs partijas aparātu, kurš neko nedara pārbūves labā.”

PSKP XXVII kongresā pirmoreiz parādījās arī jēdziens glasnostj jeb “atklātība”. Kongresā Gorbačovs paziņoja: “Principiāls ir jautājums par atklātības paplašināšanu. Tas ir politisks jautājums. Bez atklātības nav un nevar būt demokrātijas, masu politiskās jaunrades, to piedalīšanās valsts pārvaldē.” Plašsaziņas līdzekļiem tika piešķirta lielāka brīvība sabiedrības problēmu atspoguļošanā un dažāda ranga priekšnieku kritizēšanā. Virknei vadošo laikrakstu un žurnālu tika nomainīti galvenie redaktori, redakcijās sāka strādāt jauna tipa žurnālisti, kurus vēlāk nosauca par “pārbūves žurnālistiem”.

Padomju propagandas plakāts vēsta: “Drošāk, biedri! Atklātība - mūsu spēks!”

Sākumā glasnostj politika bija paredzēta kā iespēja norādīt uz problēmām valsts tautsaimniecībā, kas ļautu tās operatīvi novērst, tomēr visai drīz tā pārkāpa sākotnējo ietvaru. 1986.gada maijā PSRS Kinematogrāfistu savienības V kongresā negaidīti tika pārvēlēta visa tās valde, pārbūves atbalstītājiem nomainot vecos ideoloģiski tendētos valdes locekļus. Pēc līdzīga scenārija vēlāk tika nomainīta visu radošo savienību un organizāciju vadība. Līdzīgi procesi notika arī Latvijas radošajās savienībās.

1986.gada 4.septembrī Padomju Savienības cenzūras institūcija Galvenā literatūras pārvalde jeb Glavļits izdeva pavēli Nr.29, kas uzdeva cenzoriem turpmāk uzmanību veltīt galvenokārt valsts un militāro noslēpumu aizsardzībai nevis politiskai cenzūrai. Tā paša gada 25.septembrī ar PSKP CK lēmumu tika izbeigta atsevišķu ārzemju radiostaciju traucēšana. Šis rīkojums gan bija pretrunīgs - traucēt pārtrauca “Amerikas Balss” un BBC raidījumus, taču pastiprināja “Radio Brīvība”, “Radio Brīvā Eiropa”, radio “Vācu vilnis” un dažu citu radiostaciju traucēšanu. Pilnībā ārzemju radiostaciju traucēšana tika izbeigta tikai 1988.gada 30.novembrī. 1986.gada beigās sāka publicēt arī agrāk aizliegto literātu grāmatas un rādīt cenzūras aizliegtās filmas. Pirmā uz ekrāniem iznāca gruzīnu režisora Tengiza Abuladzes filma “Grēku nožēlošana”, kas kritizēja Staļina personības kultu.

Kadri no Tengiza Abuladzes antistaļinistiskās filmas “Grēku nožēlošana”.
Leģendāri kļuvuši vārdi no filmas: “Kam vajadzīgs ceļš, kas neved uz Baznīcu?”

Perestroikas sākuma posmā 1985. - 1986.gadā PSRS ārpolitika attiecībās ar Rietumiem vēl palika diezgan kategoriska, pat neraugoties uz nelielo PSRS un ASV attiecību uzlabošanos. Tiesa, Gorbačovs no sirds vēlējās attiecības uzlabot straujāk, jo valsts ekonomikas izaugsmes labad vajadzēja krasi samazināt PSRS milzīgos bruņošanās izdevumus, kas oficiāli bija 15% no valsts budžeta, bet neoficiāli pēc dažādām versijām sasniedza 25 - 40% budžeta. Attiecību uzlabošana starptautiskajās attiecībās tika pasludināta par “Jaunās domāšanas” (Novoje mišļenije) politiku.

Gorbačova “jaunās domāšanas” politikas galvenie aspekti izklāstīti viņa grāmatā
“Pārbūve un jaunā domāšana mūsu valstij un visai pasaulei”.

Pirmā Gorbačova tikšanās ar ASV prezidentu Ronaldu Reiganu Ženēvā 1985.gada rudenī noslēdzās ar deklarāciju par atomkara nepieļaujamību. Jau 1985.gada vasarā PSRS pasludināja kodolieroču izmēģinājumu moratoriju un vēlmi pakāpeniski samazināt savu kodolbruņojumu. 1986.gada 15.janvārī PSRS valdība paziņoja par kodolatbruņošanās programmas sākšanu, kam vajadzēja noslēgties 2000.gadā. Korekcijai tika pakļauta arī PSRS politika Afganistānā. 1986.gada maijā šīs valsts komunistiskais līderis Babraks Karmals tika nomainīts ar mērenāko Mohammadu Nadžibullu, kurš mainīja valsts Konstitūciju un pasludināja kursu uz nacionālo samierināšanos. PSRS centās nostiprināt jaunās afgāņu valdības pozīcijas, lai varētu sākt padomju karaspēka izvešanu no valsts.

Padomju karaspēks Afganistānā; labajā pusē - “jaunās domāšanas” pirmērs darbībā:
1986.gadā PSRS nomainīja Afganistānas komunistu līderi
Babraku Karmalu (augšā) ar Mohammadu Nadžibullu (apakšā).

1986.gada oktobrī notika vēsturiska PSRS un ASV līderu tikšanās Īslandes galvaspilsētā Reikjavīkā, kas iezīmēja jaunā PSRS ārpolitikas kursa sākumu - pirmo reizi vēsturē padomju līderis bija gatavs nopietni piekāpties ASV interesēm apmaiņā pret ekonomisko un finanšu palīdzību. Kaut arī Gorbačovs sarunās sīksti tirgojās par katru līguma nosacījumu punktu un tikšanās beidzās bez redzamiem rezultātiem, padomju iniciatīvas ieguva plašu starptautisku rezonansi. Tieši Reikjavīkas tikšanās bija sākums PSRS ārpolitikas kursa maiņai un Aukstā kara beigām turpmākajos gados.

Mihails Gorbačovs un Ronalds Reigans paraksta
PSRS un ASV galotņu tikšanās Reikjavīkā gala dokumentu.

1986.gada decembrī notika arī pirmās atklātās pretpadomju demonstrācijas. Tās izraisīja Gorbačova lēmums atcelt no Kazahijas Komunistiskās partijas pirmā sekretāra amata kazahu Dinmuhamedu Kunajevu un viņa vietā iecelt krievu Genādiju Kolbinu, kuram ar Kazahiju pirms tam nebija bijis nekāda sakara. Protestējot pret šo lēmumu, 17. un 18.decembrī Almaatā sākās plašas jaunatnes demonstrācijas, kurām pievienojās arī citi kazahu sabiedrības slāņi. Demonstrācijas pamazām aptvēra arī citus Kazahijas rajonus un pilsētas un pārauga protestos pret komunistisko režīmu kā tādu. Vēsturē šie notikumi iegājuši ar kazahu nosaukumu Želtoksan (vairāk lasiet ŠEIT).

Kazahu demonstrācijas 1986.gada decembrī pret Maskavas patvaļīgo diktātu.

Šie notikumi kļuva par pirmajiem masu protestiem PSRS, kas bija vērsti pret Maskavas diktātu. Tiem bija gan politiski, gan ekonomiski, gan etniski un lingvistiski priekšnoteikumi. Kazahu dzimstības līmenis strauji palielinājās, taču republikas pamatnācija dzīvoja galvenokārt lauku reģionos. Savukārt pilsētās, kur vairākumā bija krievi, turpinājās izteikts rusifikācijas process. Kazahiem, kas centās pārcelties uz dzīvi pilsētās, nācās saskarties ar neiespējamību iegūt mājokli un iekārtoties darbā vājo krievu valodas zināšanu dēļ. Lai iegūtu kaut cik normālu darbu, krievu valodas zināšanas bija obligātas. Tajā pašā laikā krieviem kazahu valodas prasme netika prasīta vispār - pat gadījumos, kad tos nozīmēju vadošos amatos rajonos ar pārsvarā kazahu iedzīvotājiem. Tas izsauca tautas neapmierinātību, kura rezultējās decembra notikumos. Lai gan valstī bija pasludināta pārbūves un atklātības politika, kazahu tautas nemieri 1986.gadā tika bargi apspiesti un to iniciatori notiesāti.

Decembra nemieru apspiešanā tika iesaistītas milicijas un PSRS Iekšējā karaspēka vienības.

Turpinājums sekos.

Līdzīgie raksti:

Nekas nav atrasts