Laikmeta zīmes

Esam nonākuši līdz trešajam un izšķirošajam pārbūves jeb perestroikas posmam. Šajā posmā notikumu attīstība bija tik strauja un pašu notikumu tik daudz, ka grūti par visiem viena raksta ietvaros pastāstīt. Tas bija laiks, kas lielā padomju impērija sāka irt pa vīlēm, notika vēl nepieredzēta ekonomikas lejupslīde, veikalu plaukti kļuva pilnīgi tukši un daudzu preču iegādei nācās ieviest talonu sistēmu, savukārt nacionālajās republikās pieauga vietējo tautu pašapziņa un neatkarības tendences, turpinājās lieli etniskie konflikti. Periods noslēdzās ar valsts apvērsuma mēģinājumu 1991.gada augustā. Aplūkosim šos procesus detalizētāk.

Perestroikas 3.posms (1989.gada jūnijs - 1991.gada septembris)

Pārbūves 3.posms ir iezīmīgs ar strauju situācijas destabilizēšanos Padomju Savienībā. Bet sākās viss diezgan cerīgi. 1989.gada jūnijā noslēdzās PSRS I Tautas deputātu kongress (TDK), kas bija jauna varas formācija padomju sistēmā. Pirms tam augstākā likumdevēja institūcija bija Augstākā Padome, tagad par tādu kļuva TDK. No 2250 tā deputātiem 2/3 ievēlēja vispārējās alternatīvās vēlēšanās, atlikušos izvirzīja dažādas sabiedriskās organizācijas. Kongresa funkcijās ietilpa PSRS ārējās un iekšējās politikas galveno virzienu noteikšana, Augstākās Padomes un tās priekšsēdētāja ievēlēšana, Ministru Padomes, Augstākās tiesas, Augstākās Arbitrāžas tiesas priekšsēdētāju, PSRS ģenerālprokurora un Konstitucionālās uzraudzības komitejas pilnvaru apstiprināšana.

Tautas deputātu kongress bija jauna, daļēji demokrātiskā ceļā ievēlēta varas institūcija PSRS.

Taču vēl pirms tam - 1989.gada martā - notika TDK deputātu vēlēšanas. Tās bija pirmās augstākās varas institūcijas vēlēšanas Padomju Savienībā, kurās iedzīvotājiem bija izvēle starp vairākiem kandidātiem. Kandidātu priekšvēlēšanu programmu apspriešana, tostarp televīzijas debatēs, kļuva par revolūciju vārda brīvības un reālas politiskas cīņas jomā. Tajās izkristalizējās jaunā politisko līderu paaudze, kurus vēlāk nosauks par “pārbūves meistariem” - Gavriils Popovs, Jurijs Afanasjevs, Anatolijs Sobčaks, Gaļina Starovoitova, citi. Tie bija politiķi, kas iestājās par PSKP varas monopola likvidēšanu, tirgus ekonomikas ieviešanu, savienoto republiku pilnvaru paplašināšanu. No Latvijas TDK ievēlēja 52 deputātus. Ap 80% mandātu ieguva Latvijas Tautas Frontes atbalstītie kandidāti.

Tautas kongresa delegāti no Latvijas Maskavā.
Apspriede viesnīcā “Moskva” (kreisajā pusē) un kongresa sēžu zālē (labajā pusē).

I Tautas deputātu kongresa sēdes tiešraidē translēja televīzija. Tūkstošiem PSRS pilsoņu uzmanīgi sekoja politiķu runām un debatēm. Kongresa pēdējā dienā radikālo reformu piekritēji apvienojās Starpreģionālajā tautas deputātu grupā, par kuras vadītājiem kļuva Andrejs Saharovs, Boriss Jeļcins, Jurijs Afanasjevs, Gavriils Popovs un Viktors Palms. Grupas mērķis bija dziļākas ekonomiskās un politiskās reformas valstī. Savus politiskos pretiniekus, kuri balsoja stingrā saskaņā ar PSKP CK noteiktajām vadlīnijām, Starpreģionālā grupa iesauca par “agresīvi paklausīgo vairākumu”.

“Perestroikas” laikā politiķu runas un debates piesaistīja daudzu PSRS iedzīvotāju uzmanību.

Pēc kongresa noslēguma sākās reāla politiskā cīņa starp Padomju Savienības Komunistisko partiju un demokratizācijas procesā izveidotajiem jaunajiem politiskajiem grupējumiem. 1989.gada 12.-24.decembrī notikušajā II TDK Starpreģionālā tautas deputātu grupa, par kuras vadītāju pēc A.Saharova nāves kļuva B.Jeļcins, pieprasīja PSRS Konstitūcijas 6.panta, kas noteica PSKP vadošo lomu, atcelšanu. Savukārt konservatīvie komunisti, norādot uz destabilizējošiem un dezintegrācijas procesiem valstī, pieprasīja vēl lielāku varas centralizāciju. Kā pretmetu Starpreģionālajai grupai padomju imperiālisma piekritēji izveidoja savu politisko grupu “Sojuz” (”Savienība”).

Radikālo reformu piekritēju Starpreģionālo deputātu grupu sākumā vadīja akadēmiķis
Andrejs Saharovs (kreisajā pusē), bet pēc viņa nāves grupa pulcējās ap Borisa Jeļcina personību.

Kļuva skaidrs, ka radikālas pārmaiņas PSRS īstenot nevarēs, kamēr nebūs likvidēts komunistu varas monopols. Nācās iesaistīt tautu. 1990.gada februārī sākās iedzīvotāju mītiņi un demonstrācijas, kurās tika pieprasīta Konstitūcijas 6.panta atcelšana. Gorbačovs piekrita šādam solim, taču vienlaikus pieprasīja papildus pilnvaras izpildvarai. Galīgi PSRS Konstitūcijas 6.pantu atcēla III Tautas deputātu kongress 1990.gada martā, pieņemot konstitucionālus labojumus, kas atļāva arī citu politisko partiju darbību, tā būtībā ieliekot pamatu daudzpartiju sistēmai. Kongress ieviesa arī PSRS prezidenta institūciju un par pirmo valsts prezidentu ievēlēja Mihailu Gorbačovu. Tomēr Gorbačovs saglabāja arī PSKP CK ģenerālsekretāra posteni, jo, kā pats izteicās: “Suni nedrīkst atlaist no pavadas”.

Tauta pieprasa PSRS Konstitūcijas 6.panta un kompartijas varas monopola atcelšanu.

Visā Padomju Savienībā sāka organizēties dažādas politiskās grupas, kas vēlāk pārtapa partijās. Likums “Par sabiedriskajām apvienībām” tika pieņemts 1990.gada oktobrī. Kā pirmās partijas valstī tika reģistrētas Demokrātiskā Savienība un Vladimira Žirinovska Liberāli demokrātiskā partija. Vairākums jauno politisko partiju bija opozīcijā PSKP, tomēr lielākā daļa darbojās tikai vienas savienotās republikas ietvaros, tā arī nespējot kļūt par valsts mēroga politiskām kustībām.

Vladimira Žirinovska dibinātā Liberāli demokrātiskā partija
bija viena no pirmajām nekomunistiskajām politiskajām partijām PSRS.

Savukārt PSKP piedzīvoja smagu krīzi, sašķeļoties vairākās ideoloģiski atšķirīgās grupās. 1990.gada jūlijā notikušā PSKP XXVIII kongresā radikālāk noskaņotie kompartijas biedri ar Borisu Jeļcinu priekšgalā izstājās no partijas. Turpmākajos mēnešos kompartijas rindas pameta tūkstošiem tās biedru. Līdz 1990.gada beigām partijas biedru kopskaits no 20 miljoniem saruka līdz nepilniem 15 miljoniem un process turpinājās arī nākamajos gados. No PSKP izstājās arī lielākā daļa Baltijas republiku kompartiju biedru, nodibinot savas vietējās nacionālkomunistu partijas.

Krīze Padomju Savienības Komunistiskajā partijā 1990.gadā.

“Suverenitāšu parāde”. 1990.gada martā notikušajās savienoto republiku Augstāko Padomju vēlēšanās daudzviet uzvaru guva reformistu kustības. Arī Baltijas republikās pārliecinošu pārsvaru vēlēšanās ieguva Tautas Fronšu izvirzītie kandidāti. PSRS centrālās varas nespēja sekmīgi īstenot reformas noveda pie tā, ka republikas vairs nevēlējās bez ierunām pakļauties Maskavas diktātam, bet pieprasīja suverenitāti - vispirms ekonomisku, vēlāk arī politisku. Savu suverenitāti 1989. - 1990.gadā pasludināja visas PSRS savienotās republikas un lielākā daļa autonomiju. Tiesa, sākumā gan runa nebija par izstāšanos no PSRS, bet tikai suverenitāti un pašnoteikšanos tās ietvaros.

Pirmā par savu suverenitāti jau 1988.gada 16.novembrī paziņoja Igaunijas PSR. Igauņiem 1989.gadā sekoja Lietuvas PSR (26.maijā), Latvijas PSRS (28.jūlijā) un Azerbaidžānas PSR (23.septembrī). 1990.gadā “suverenitāšu parādē” iesaistījās Gruzijas, Uzbekijas, Moldāvijas, Ukrainas, Baltkrievijas, Turkmēnijas, Armēnijas, Tadžikijas, Kazahijas un Kirgīzijas Padomju Sociālistiskās Republikas. Par savu suverenitāti paziņoja arī gandrīz visas autonomās republikas. Pirmā to 1990.gada 19.janvārī izdarīja Nahičevānas APSR, kam sekoja Kalnu Karabaha Azerbaidžānā,  Dienvidosetija, Abhāzija un Adžārija Gruzijā, Piedņestra un Gagauzija Moldāvijā, kā arī virkne Krievijas PFSR autonomiju.

“Perestroikas” un “glasnostj” iespaidā suverenitāti vēlējās teju visas PSRS tautas.
Uzraksti uz transparentiem vēsta: “Mēs Krievijā neiestājāmies” un “Ukraina izstājas no PSRS”
(attēlos kreisajā pusē); “Krievu brāļi! Tatarstānas suverenitāti jūsu un mūsu brīvībai!” (labajā pusē).

Arī Krievijas PFSR, tāpat kā citur, uzvaru vēlēšanās guva radikālo reformu piekritēji, kas apvienojās blokā “Demokrātiskā Krievija”. Par KPFSR AP priekšsēdētāju tika ievēlēts Boriss Jeļcins. 1990.gada 12.jūnijā Krievijas AP pieņēma “Deklarāciju par KPFSR valstisko suverenitāti”. Līdz ar to saasinājās konfrontācija starp Krieviju un PSRS centrālo valdību. Līdzīgi procesi norisinājās arī citās PSRS republikās, kas izpaudās kā centieni paturēt iekšējos resursus pašu republiku rīcībā, nedaloties tajos ar Maskavu. Tika pasludināts vietējo likumu pārākums pār PSRS likumiem. Izņēmums bija nozares, ko republikas “brīvprātīgi” nodeva centrālās varas jurisdikcijā, piemēram, aizsardzība un ārlietas. Formāli tas viss bija pretrunā PSRS Konstitūcijai un izraisīja tā saukto “likumu karu” ar Centru.

Likumu karš starp Kremli un Krievijas valdību.
Uzraksts uz plakāta attēlā centrā: “Sarkanie mēsli, rokas nost no mūsu Jeļcina!”

Pēc I Tautas deputātu kongresa tika izveidota jauna PSRS valdība Nikolaja Rižkova vadībā. Tās galvenais uzdevums bija ekonomisko reformu īstenošana un principiāli jaunu vadības metožu ieviešana. Radikāli tika mainīts arī pats valdības sastāvs, ievērojami samazinot nozaru ministriju skaitu - no 52 līdz 32. Tomēr jau 1989.gada rudenī kļuva skaidrs, ka reformēt PSRS ekonomiku centralizētās sociālistiskās saimniekošanas sistēmas ietvaros nav iespējams. Mēģinājums plānveida ekonomikas modelī iepīt atsevišķus tirgus ekonomikas elementus nedeva cerētos rezultātus. Valsts arvien dziļāk slīdēja hroniskā preču deficīta un vispārējas ekonomiskās krīzes bezdibenī.

Nikolajs Rižkovs PSRS vēsturē iegājis kā krīzes premjers.

1989.gada vasarā notika pirmais masu streiks PSRS jaunākajā vēsturē. Tas aptvēra lielāko daļu PSRS ogļu ieguves šahtu. Streikoja Komi APSR, Kuzbasa, Donbasa, Karagandas un citu reģionu ogļrači. Iemesls bija zemais drošības tehnikas līmenis šahtās, kas izraisīja arvien biežākus ogļraču nāves gadījumus, tāpat ogļu ieguves plāna nemitīga kāpināšana apstākļos, kad tūkstošiem tonnu ogļu stāvēja neiekrautas. Tomēr daudz būtiskāks iemesls bija pārtikas un rūpniecības preču piegāžu pasliktināšanās ogļu ieguves reģionos un totālais ikdienā nepieciešamo preču deficīts veikalos.

Ogļraču masveida streiks aptvēra visus PSRS ogļu ieguves reģionus.
Attēlā kreisajā pusē ogļraču gaida uz sarunām premjeru “biedru Rižkovu”.

Ogļraču streiks vēl vairāk pasliktināja jau tā slikto ekonomisko situāciju valstī. 1989.gada rudenī pirmoreiz pēckara laikā Padomju Savienībā tika ieviesti taloni atsevišķām precēm. Sākumā tika limitēts cukurs, vēlāk arī ziepes, sērkociņi, cigaretes, alkohols un citas preces. Biežāki kļuva nelaimes gadījumi un avārijas rūpniecības uzņēmumos. Valsts budžets 1989.gadā pirmoreiz daudzu gadu laikā bija ar deficītu. Drīz vien atsevišķas ekonomiskās grūtības pārauga liela mēroga krīzē - 1989.gadā ekonomikas pieauguma tempi strauji kritās, bet 1990.gadā sākās katastrofāla lejupslīde.

Ekonomiskās krīzes dēļ veikalu plaukti kļuva tukši,
rindā bija jāstāv pat pēc maizes un tāda padomju deficīta kā tualetes papīrs.

Tas noveda pie iedzīvotāju dzīves līmeņa krišanās. Hroniskais preču deficīts sasniedza apogeju un tukšie veikalu plaukti kļuva par vienu no šī laika simboliem. Perestroikas eiforiju nomainīja vilšanās un pārliecības trūkums par rītdienu, sabiedrībā pieauga antikomunistisks noskaņojums. Arvien vairāk cilvēku sāka izceļot uz ārzemēm, jo robežas pēc ilgiem izolācijas gadiem beidzot bija atvērtas.

Valdībai nācās nopietni apsvērt pilnvērtīgas tirgus ekonomikas ieviešanu valstī. Tika izstrādāti divi alternatīvi ekonomiskās attīstības modeļi. Ekonomistu Staņislava Šataļina un Grigorija Javlinska darba grupas koncepcija “500 dienas” paredzēja strauju pāreju uz tirgus ekonomiku, bet premjera Rižkova izstrādātā “tirgus sociālisma” koncepcija - pakāpenisku pāreju vairāku gadu garumā, saglabājot valsts plānošanu un kontroli. Vienlaikus tika ierosināts paaugstināt cenas gandrīz visām preču grupām. 1990.gada maijā Rižkovs uzstājās Augstākajā Padomē ar savas valdības ekonomiskās programmas izklāstu, taču neguva atbalstu. Tiesa, deputātu piekrišanu neguva arī “500 dienu” koncepcija. Tika ierosināts abas šīs koncepcijas apvienot, taču turpmākajos gados faktiski nekas no tā netika izdarīts.

Grigorijs Javlinskis (kreisajā pusē), Staņislavs Šataļins (labajā pusē)
un viņu 500 dienu programma pārejai uz tirgus ekonomiku PSRS.

Rižkova publiskotās ieceres par cenu celšanu noveda pie baumu izplatīšanās sabiedrībā un ārkārtas situācijas tirdzniecības nozarē - no veikalu plauktiem tika izpirkts gandrīz viss, kas tur atradās. Bažās par hiperinflāciju cilvēki pirka vienalga ko - dažu dienu laikā tika izpirkti vairāku mēnešu krājumi. Sākās masu protesta mītiņi, kuros iedzīvotāji pieprasīja cenas precēm nepaaugstināt. Gorbačovs, kurš ne reizi vien bija solījis, ka cenas PSRS paliks iepriekšējā līmenī, publiski distancējās no valdības programmas. Augstākā Padome bija spiesta atlikt Rižkova reformu īstenošanu uz vēlāku laiku.

Tādas 1990. - 1991.gadā Padomju Savienībā izskatījās pārtikas veikalu vitrīnas.

Tomēr, kā par perestroikas izraisītajām pārmaiņām mēdza teikt Gorbačovs, “process uže pošol” (”process jau sācies”). 1990.gada jūnijā PSRS AP pieņēma lēmumu “Par pārejas uz tirgus ekonomiku koncepciju”, bet oktobrī “Pamatvirzienus tautsaimniecības stabilizēšanai un pārejai uz tirgus ekonomiku”. Jauno reformu pamatideja vairs nebija “sociālisma pilnveidošana”, bet sabiedrības demokratizācija un pāreja uz kapitālistiska tipa tirgus ekonomiku. Jaunie lēmumi paredzēja pakāpenisku valsts īpašumu decentralizāciju, akciju sabiedrību un banku dibināšanu, privātās uzņēmējdarbības paplašināšanu. Oficiāli legalizēja privātīpašumu (1990.gada 6.marta “Likums par īpašumu PSRS”), veidojās fondu un valūtas biržas, kooperatīvi kļuva par uzņēmējsabiedrībām.

1990.gada decembrī Rižkova valdība demisionēja. PSRS Ministru Padome kļuva par Ministru Kabinetu, kura vadību uzticēja Valentīnam Pavlovam. Jaunā valdība savu darbu sāka ar naudas reformu, kuras ietvaros tika mainītas 50 un 100 rubļu banknotes pret jaunā parauga banknotēm. To varēja izdarīt tikai trīs dienas - no 1991.gada 23. līdz 25.janvārim, turklāt apmainīt varēja tikai 1000 rubļus. Savukārt no iedzīvotāju noguldījumu kontiem Valsts Krājkasē turpmāk bija ļauts izņemt ne vairāk kā 500 rubļus mēnesī. Tā kā cilvēkiem varēja būt vairākas krājgrāmatiņas dažādās Krājkases nodaļās, pilsoņu pasēs izdarīja atzīmi par naudas noņemšanu. Oficiāli naudas reformas mērķis bija cīņa ar naudas viltošanu un ēnu ekonomiku, taču patiesais iemesls bija vēlme konfiscēt iedzīvotājiem “liekos skaidras naudas uzkrājumus”, lai kaut nedaudz atrisinātu preču deficīta problēmu.

Premjers Valentīns Pavlovs un viņa naudas reformas rezultātā aplaupītā pensionāre,
kas izņem no Valsts Krājkases savu vēl atlikušo naudiņu.

Nepopulāro Pavlova “šoka” reformu nākamais posms sākās 1991.gada 2.aprīlī, kad PSRS negaidīti tika noteiktas jaunas cenas teju visām preču grupām. Lieki teikt, ka jaunās cenas bija divas trīs reizes augstākas par iepriekšējām. Tiesa, valsts uzņēmumu pakalpojumu un preču cenas joprojām palika regulējamas. Visas šīs darbības noveda pie totālas iedzīvotāju neuzticības PSRS centrālajai valdībai.

Cilvēki protestē pret cenu celšanu.
Uzraksts uz plakāta vēsta: “Cenu liberalizācija - tautas mānīšana un aplaupīšana!”

1991.gadā PSRS ekonomika bija nonākusi visdziļākajā krīzē. Ekonomikas pieauguma tempi bija kritušies no +2,3% 1985.gadā līdz -11% 1991.gadā, budžeta deficīts sasniedza 20-30%, valsts ārējais parāds pieauga no 25 miljardiem ASV dolāru 1985.gadā līdz 103,9 miljardiem. PSRS zelta rezerves saruka no 2500 tonnām 1985.gadā līdz 240 tonnām 1991.gadā. PSRS rubļa vērtība devalvējās no 0,64 rubļiem par vienu ASV dolāru 1985.gadā līdz 90 rubļiem par dolāru 1991.gadā. Turklāt brīvajā tirgū Rietumvalstu valūtu kurss bija vēl vairākas reizes augstāks nekā oficiāli noteiktais.

Lai aizsargātu vietējos iedzīvotājus, savienotajās republikās, tāpat Krievijas PFSR apgabalos un pilsētās ieviesa īpašas apliecības, piemēram “Maskaviešu kartiņu”, “Latvijas Republikas pircēja vizītkarti” un tamlīdzīgi. Iebraucējiem no citām republikām, reģioniem, pilsētām, kuriem nebija šādas kartiņas, veikalos preču izvēle bija gaužām niecīga. Uz atsevišķu republiku un reģionu robežām tika izvietoti muitas punkti, kuru uzdevums arī bija pasargāt vietējo tirgu no deficīta preču aizplūšanas. Dažās republikās parādījās vietējā “nauda” - kuponi, kas bija derīgi vienīgi šo republiku teritorijā. Deficīta preces pārdeva tikai par šiem kuponiem, kādi iebraucējiem, protams, nebija pieejami.

Attēlos kreisajā pusē - uzraksti veikalos un ēdnīcās vēsta, ka klientus apkalpo tikai uzrādot pircēja apliecības vai par preču taloniem. Labajā pusē - dažāda tipa pircēju vizītkartes un preču taloni.

Turpinājās glasnostj politikas īstenošana. Lai gan sākumā glasnostj bija iecerēta kā kompartijas un valdības vadīta un kontrolēta diskusija “atsevišķu trūkumu kritikai”, tā ātri vien izgāja no varas kontroles. Valdība 1990.gada 12,jūnijā bija spiesta pieņemt likumu “Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem”, kas pilnībā aizliedza jebkādu cenzūru un garantēja vārda brīvību plašsaziņas līdzekļos. Ar 1989.gadu pilnībā pārtrauca ārzemju radiostaciju slāpēšanu. Uzlabojās arī varas un Baznīcas attiecības. 1990.gada 1.oktobrī tika pieņemts likums “Par sirdsapziņas brīvību un reliģiskajām organizācijām”, kas atcēla daudzus ierobežojumus, kādi draudzēm bija noteikti iepriekš. Ziemassvētki un vēlāk arī citi nozīmīgi reliģiski svētki atkal kļuva par oficiāli atzītām un svinamām dienām.

Jāpiemin arī divi nozīmīgi šī perioda kinodarbi. Pirmais ir krievu režisora Staņislava Govoruhina dokumentālā lente “Tā dzīvot nedrīkst”. Filmā skaudri atklāta perestroikas laika padomju dzīves īstenība - nabadzība, noziedzības pieaugums, politiskās sistēmas krīze. Savukārt Jura Podnieka piecu sēriju filma “Mēs”, kuru Rietumos vairāk pazīst ar nosaukumu “Soviets”, bija perestroikas laikmeta svarīgāko notikumu hronika, kas visai pasaulei atklāti parādīja PSRS sabrukšanas procesu, tostarp etniskos konfliktus, dažādas katastrofas un politisko pretstāvi nacionālajās republikās.

Kreisajā pusē - filmas “Tā dzīvot nedrīkst” plakāts, labajā pusē - seriāla “Mēs” tituls un kadrs no filmas.

Ārpolitikā joprojām darbojās Gorbačova pasludinātais “jaunās domāšanas” kurss. Pēc Otrā Pasaules kara PSRS bija politiski un militāri kontrolējusi visu Austrumeiropu, taču 1989.gada otrajā pusē sākās “sociālistiskās sadraudzības nometnes” sairšana. PSRS šo procesu nekavēja. Pakāpeniski valdības maiņa notika Polijā, Ungārijā, Čehoslovākijā, Bulgārijā, Albānijā, Mongolijā. Rumānijā Čaušesku režīms tika gāzts asiņainā revolūcijā, bet Dienvidslāvijā pārmaiņas noveda pie pilsoņu kara.

Vissīkstāk pārmaiņām pretojās Vācijas Demokrātiskās Republikas jeb VDR (DDR) komunistu elite. Politiskās represijas pat pastiprinājās. Kad 1989.gada augustā Ungārija atvēra savu rietumu robežu, tūkstošiem VDR pilsoņu bēga no valsts, lai no Ungārijas nokļūtu Austrijā un VFR. 1989.gada oktobrī sākās demonstrācijas pret pastāvošo režīmu. Komunistu līderis Ērihs Honekers gribēja tās apspiest ar militāru spēku, taču pārējā partijas vadība nebija gatava asinsizliešanai un 18.oktobrī par pēdējo komunistiskās VDR vadītāju uz dažām nedēļām kļuva jaunākais un liberālākais Egons Krencs.

Austrumvācieši protestē pret komunistisko režīmu un tūkstošiem pamet “sociālistisko paradīzi”.

1989.gada 9.novembra vakarā, neprecīzi interpretējot lēmumu par dažiem robežas šķērsošanas atvieglojumiem, VDR robežsargi atļāva brīvu robežas šķērsošanu uz Rietumberlīni. Sajūsminātie vācieši masveidā devās pāri robežai, bet pēc tam sāka Berlīnes mūra (vairāk lasiet ŠEIT) nojaukšanu. 1.decembrī VDR parlaments atcēla Konstitūcijas pantus, kas nodrošināja Sociālistiskās Vienotības partijas varas monopolu. 1990.gada martā VDR notika pirmās demokrātiskās vēlēšanas, bet 20.septembrī jaunais parlaments nobalsoja par VDR pievienošanos Vācijas Federatīvajai Republikai.

1989.gada 9.novembra vakars - pusgadsimtu šķirtā vācu tauta satiekas uz Berlīnes mūra.
Uzraksts uz transparenta labajā apapakšējā attēlā: “Vācija - apvienotā Tēvzeme”.

1989.gadā sākās PSRS karaspēka izvešana no visām Austrumeiropas valstīm. 1991.gada 28.jūnijā savu pastāvēšanu beidza sociālistisko valstu Savstarpējās Ekonomiskās palīdzības padome (SEPP), bet 1991.gada 1.jūlijā - arī Varšavas līguma militārais bloks. Iepriekš Gorbačovs stingri pastāvēja uz Varšavas bloka un NATO vienlaicīgu likvidēšanu, taču pēc tam, kad PSRS, apmaiņā pret daudzu miljardu aizdevumu, bija piekāpusies kancleram Helmūtam Kolam, pieļaujot apvienotās Vācijas abām daļām būt par NATO militārā bloka loceklēm, visas runas par NATO likvidēšanu kļuva bezjēdzīgas.

1990.gada 21.novembrī Francijas galvaspilsētā tika parakstīta tā sauktā Parīzes harta, kas izbeidza pusgadsimtu ilgušo konfrontāciju divu pasaules politisko un ekonomisko sistēmu starpā. Hartu parakstīja 35 Eiropas valstu, ASV un Kanādas pārstāvji, arī Gorbačovs. Radikālas pārmaiņas notika PSRS attiecībās ar Trešās pasaules valstīm. Jau 1989.gada sākumā PSRS karaspēks atstāja Afganistānu, bet II Tautas deputātu kongress karu Afganistānā atzina par “rupju politisku kļūdu”. 1989.gadā padomju karaspēka pameta arī Mongoliju. 1989.gada maijā-jūnijā notika Gorbačova vizīte Ķīnas Tautas Republikā, kas noveda pie abu valstu divpusējo attiecību normalizēšanās.

PSRS ārlietu ministrs Eduards Ševardnadze un Mihails Gorbačovs (labajā pusē sēž)
pēc Parīzes hartas parakstīšanas.

PSRS atteicās arī no iesaistīšanās Etiopijas, Angolas, Mozambikas un Nikaragvas iekšējās politiskās cīņās, tāpat Lībijas un Irākas režīmu atbalstīšanas. Ievērojami tika samazināti palīdzības apjomi dažādiem komunistiskiem un puskomunistiskiem režīmiem un citu valstu kompartijām. Laikā no 1986. līdz 1989.gadam šāda palīdzība PSRS izmaksāja 56 miljardus rubļu - vairāk nekā 1% no iekšzemes kopprodukta. 67% no šiem līdzekļiem bija domāti Kastro režīma atbalstam Kubā.

“Mīļais draugs, naudas vairs nebūs!” - Gorbačova vēstījums Fidelam Kastro ir stingrs un noteikts.

Šajā laikā PSRS nodibināja diplomātiskās attiecības ar valstīm, ar kādām līdz tam tādas nebija - Albāniju, Izraēlu, Dienvidāfrikas Republiku, Dienvidkoreju, kultūras un ekonomiskā jomā arī ar Taivānu. 1989.gada 1.decembrī Gorbačovs apmeklēja Vatikānu, kur viņu pieņēma pāvests Jānis Pāvils II, bet 1990.gada 15.martā tika nodibinātas diplomātiskās attiecības arī ar šo teokrātisko monarhiju. Otro reizi Gorbačovs Vatikānu apmeklēja 1990.gada novembrī. Šīs vizītes atstāja lielu iespaidu uz Gorbačova attieksmi pret kristīgo Baznīcu, kaut padomju līderis uzskatīja sevi par ateistu.

Mihails Gorbačovs vīzītē pie pāvesta Jāņa Pāvila II.

1989.gada 2.-3.decembrī uz padomju kuģa “Maksims Gorkijs” Maltas galvaspilsētā Valletā notika Gorbačova tikšanās ar ASV prezidentu Džordžu Bušu-vecāko. Abu valstu līderi apsprieda kodolieroču un ķīmiskā bruņojuma samazināšanu, kā arī situāciju Austrumeiropā un Centrālamerikā. Tikšanos Gorbačovs noslēdza ar vārdiem: “ASV un PSRS ir nolemtas dialogam un sadarbībai. Lai tā notiktu, jābeidz skatīties vienam uz otru kā uz ienaidnieku”. Kopumā sešos valdīšanas gados Gorbačovs ar ASV prezidentiem tikās 11 reizes - piecas ar Ronaldu Reiganu un sešas ar Džordžu Bušu-vecāko.

Gorbačova kārtējā vizīte ASV. No kreisās - Džordžs Bušs-vecākais un Ronalds Reigans.

Kaut arī ļoti negribīgi, PSRS tomēr atzina 1939.gada Molotova-Ribentropa pakta slepeno protokolu esamību. II Tautas deputātu kongress šos protokolus, kas sadalīja pirmskara Eiropu ietekmes sfērās, 1989.gada decembrī nosodīja un atzina par spēkā neesošiem. Tā bija milzīga Baltijas deputātu uzvara, kuri šo jautājumi pastāvīgi uzturēja Kongresa dienaskārtībā. Savukārt 1990.gada 22.februārī PSKP CK Starptautiskās nodaļas vadītājs Valentīns Falins ziņoja Gorbačovam, ka ir atrasti dokumenti, kas pierāda faktu, ka Otrajā Pasaules karā internētos 4500 poļu virsnieku Katiņas mežā nogalinājuši NKVD darbinieki. Tas sagrāva padomju propagandas mītu, it kā slepkavību būtu izdarījuši vācieši. Vēlāk izrādījās, ka kopumā dažādās nometnēs un cietumos  čekisti nogalinājuši nepilnus 22 000 Polijas pilsoņu. PSRS bija spiesta atzīt arī šo noziegumu un sākt nopietnu šīs lietas izmeklēšanu.

Viens no lielākajiem PSRS pastrādātajiem kara noziegumiem - 1940.gada martā
Katiņas mežā pie Smoļenskas tika noslepkavoti 4500 poļu virsnieku - karagūstekņu.

Tikmēr iekšzemē turpinājās dažādi etniskie konflikti. 1989.gada jūnijā Novijuzeņā, Kazahijas PSR, izcēlās etniskās sadursmes starp kazahiem un ieceļotājiem no Ziemeļkaukāza, kuros bojā aizgāja ap 100 cilvēku. Kalnu Karabahā eskalējās armēņu - azerbaidžāņu konflikts (lasiet raksta 2.daļā). Tas 1990.gada 13. - 20.janvārī noveda pie plašiem armēņu grautiņiem Azerbaidžānas PSR galvaspilsētā Baku, kuru laikā notika laupīšanas, slepkavības, armēņu īpašumu dedzināšana un iznīcināšana. Tāpat kā Sumgaitā (raksta 2.daļā), armēņi tika smagi piekauti, mesti lejā no daudzstāvu namu balkoniem. Grautiņos pēc dažādām ziņām bojā aizgāja no 90 līdz 150 cilvēkiem, ap 300 tika ievainoti.

Bēgdami no grautiņiem Baku armēņi pamet Azerbaidžānas teritoriju.

Naktī no 1990.gada 19. uz 20.janvāri Baku tika ievestas papildus PSRS karaspēka daļas. Oficiāli deklarētais operācijas mērķis bija armēņu pasargāšana, taču patiesībā militāristu uzdevums bija sagraut Azerbaidžānas Tautas Fronti. Ienākot pilsētā, PSRS karavīri uzvedās kā ienaidnieka teritorijā, šaujot pa labi un kreisi uz visu, kas kustas. Ielās ļaudis lūdza karavīrus nešaut un stājās tankiem ceļā, taču tika samalti zem kāpurķēdēm. Tanki brauca pāri visam - barikādēm, automašīnām, pat ātrās palīdzības transportam. Žēloti netika ne pusaudži, ne sievietes. Tajā naktī tika nogalināti 186 mierīgie iedzīvotāji un Baku milicijas darbinieki, ap 800 ievainoti. Šodien 20.janvāris, ko Azerbaidžānā sauc par “Melno janvāri” vai “Asiņaino janvāri” (vairāk lasiet ŠEIT), tiek pieminēts kā Tautas sēru diena.

Viens no padomju karavīru noslepkavotajiem Baku iedzīvotājiem 1990.gada 20.janvāra rītā.

1989.gadā saasinājās abhāzu un gruzīnu attiecības. 18.martā Lihnā notika abhāzu sapulce, kurā tika runāts par Abhāzijas atdalīšanos no Gruzijas PSR. 15. un 16.jūlijā Suhumi notika vardarbīgas sadursmes abhāzu un gruzīnu studentu starpā, kuros bojā aizgāja 16 cilvēki. No jauna abhāzu un gruzīnu attiecības saasinājās pēc tam, kad Gruzija paziņoja par 1918.gada Gruzijas Demokrātiskās Republikas Konstitūcijas atjaunošanu, kas nepieļāva nekādu autonomiju pastāvēšanu. Par vienīgo valsts valodu tika noteikta gruzīnu valoda. 1990.gada 25.augustā Abhāzijas APSR Augstākā Padome pieņēma deklarāciju par Abhāzijas suverenitāti. Baidoties par savas tautas un valodas nākotni, abhāzi, pretēji gruzīniem, uzskatīja par labāku palikt PSRS sastāvā. Vēlāk, 90.gados, šī etniski politiskā pretstāve noveda pie plaša bruņota konflikta. Līdzīgi notikumi norisinājās arī Dienvidosetijā.

Gruzijas separātiskie reģioni Abhāzija un Dienvidosetija.

Sākoties moldāvu nacionālajai atmodai, republikā izraisījās diskusija par Moldovas un Rumānijas atkalapvienošanos. Rumāņu (moldāvu) valoda tika pasludināta par vienīgo valsts valodu. Besarābiju (Moldovu) PSRS okupēja 1940.gadā, bet Dņestras upes otrs krasts padomju valdījumā bija atradies jau kopš 20.gadiem. Šo teritoriju apdzīvoja galvenokārt krievi, kas bija par PSRS saglabāšanu. 1990.gada 12.augustā notika referendums, kura rezultātā 2.septembrī tika pasludināta Piedņestras Moldāvu Padomju Sociālistiskā Republika. 2.novembrī Moldāvijas policijas un brīvprātīgo vienības devās uz Dubosariem, lai atjaunotu Moldovas suverenitāti pār šo teritoriju. Notika apšaude, vairāki cilvēki gāja bojā. Līdzīgi notikumi norisinājās Moldāvijas dienvidos, kur tika pasludināta Gagauzijas Republika. 1990.gada 25.-30.oktobrī valdība uz Gagauziju nosūtīja brīvprātīgo vienības atjaunot likumīgo kārtību, bet gagauziem palīgā ieradās brīvprātīgie no Piedņestras. Tolaik lielu asinsizliešanu Moldovā izdevās novērst, tomēr vēlākos gados konflikts Piedņestrā pārauga reālā karadarbībā.

Separātisko Moldāvijas apgabalu simbolika.
Kreisajā pusē Piedņestras Moldāvu PSR karogs un ģerbonis,
labajā pusē - Gagauzijas 90.gadu karogs un ģerbonis.

Arī Vidusāzijā turpinājās etniskie konflikti. 1990.gada februārī Tadžikijas galvaspilsētā Dušanbē sākās nemieri, kuru iemesls bija baumas, ka no Baku ieradīšoties 5000 armēņu bēgļu, kuriem tikšot piešķirti dzīvokļi tikko uzceltās mājās, kamēr daudzi vietējie pie jaunas mājvietas netiek gadiem. Baumas izrādījās provokācija, tomēr izraisīja lielus antikomunistiskus nemierus. Tika ieņemta un aizdedzināta Tadžikijas kompartijas CK ēka, demolēti veikali. Apspiežot nemierus, bojā aizgāja 25 cilvēki, 600 tika ievainoti. Savukārt 1990.gada jūnijā Kirgīzijas pilsētā Ošā izcēlās konflikts starp kirgīzu un uzbeku iedzīvotājiem. Nemieros piedalījās ap 35 000 cilvēku, tika sagrābtas daudzas izpildvaras un iekšlietu struktūru ēkas, uzbrukts milicijas darbiniekiem. Kopumā nemieros cieta ap 10 000 cilvēku.

Ošas grautiņu laikā nodedzinātā dzīvojamā ēka.

Vairākās republikās jaunievēlētās nacionāli orientēto politisko spēku valdības pamazām uzņēma kursu uz pilnīgu valstisku neatkarību no PSRS. 1989.gada 23.augustā Baltijas republiku Tautas Frontes organizēja akciju “Baltijas ceļš”, protestējot pret 1939.gadā noslēgtā PSRS - Vācijas līguma slepenajiem pielikumiem, kura rezultātā igauņi, latvieši un lietuvieši zaudēja savu valstu neatkarību. Sadodoties rokās, ap diviem miljoniem cilvēku izveidoja apmēram 700 kilometru garu dzīvu ķēdi, kas savienoja visu trīs republiku galvaspilsētas - Tallinu, Rīgu un Viļņu. Šī akcija ieguva milzu publicitāti Rietumos un visai pasaulei pierādīja, ka baltiešu vēlme pēc neatkarības ir patiesa un nelokāma.

1989.gada 23.augustā divi miljoni igauņu, latviešu un lietuviešu vienojās “Baltijas ceļā”.

1989.gada 26.augustā PSKP CK savā lēmumā “Par stāvokli Baltijas padomju republikās” atklāti piedraudēja baltiešu “nacionālistiem”, ka to “separātiskās darbības” radīs “katastrofālas sekas”. 27.augustā LTF Padome ar PSRS tautas deputātu no Latvijas līdzdalību pieņēma protesta telegrammu PSKP un Gorbačovam. Divu dienu laikā zem tās Latvijā tika savākti 204 085 paraksti. Taču tā paša gada 2.novembrī Maskava atkal brīdināja Baltijas republikas un Moldāviju, pieprasot atcelt pieņemtos likumus, kas esot pretrunā PSRS Konstitūcijai. Atbildot uz draudiem, baltieši oficiāli pasludināja padomju okupāciju un šo valstu iekļaušanu PSRS sastāvā 1940.gadā par prettiesisku un nelikumīgu.

1990.gada 11.martā Lietuva pirmā pieņēma Neatkarības deklarāciju. Kaimiņiem 4.maijā sekoja Latvija un 8.maijā Igaunija. Arī Gruzija 1991.gada 9.aprīlī pasludināja par izstāšanos no PSRS. Līdzīgu nodomu vēl pauda Armēnija un Moldāvija, taču līdz Augusta pučam šīs republikas savas neatkarības deklarācijas tā arī oficiāli nepieņēma. Pret nacionālo republiku “separātismu” gan vissavienības, gan republiku līmenī aktīvi cīnījās PSRS vienotības aizstāvji - konservatīvie komunisti, militāristi un citi impēriskās ideoloģijas piekritēji. Latvijā tādi bija LPSR Darbaļaužu internacionālā fronte (Interfronte) un AP frakcija “Līdztiesība”, bet PSRS līmenī - tautas deputātu politiskā grupa “Sojuz”.

Attēlā augšā - Lietuvas parlamentārieši pēc Neatkarības pasludināšanas 1990.gada 11.martā;
attēlā apakšā - Latvijas Augstākās Padomes deputāti rāda uzvaras zīmi iznākot no AP nama
pēc Neatkarības deklarācijas pieņemšanas 1990.gada 4.maijā.

Arī Gorbačovs izmisīgi centās panākt kaut daļēju PSRS saglabāšanu. Vispirms 1990.gada 3.aprīlī PSRS AP pieņēma likumu “Par jautājumu, kas saistīti ar savienotās republikas izstāšanos no PSRS, risināšanas kārtību”, kura noteikumi faktiski izslēdza reālu iespēju republikām iegūt neatkarību. Savukārt IV Tautas deputātu kongresā, kas notika 1990.gada 17.-27.decembrī, tika nolemts sarīkot referendumu par PSRS saglabāšanu. Kongress arī apstiprināja konstitucionālas izmaiņas, kas piešķīra PSRS prezidentam papildus pilnvaras. Tika ieviests PSRS viceprezidenta postenis, kuru ieņēma Genādijs Janajevs, nomainīts PSRS Iekšlietu ministrs Bakatins, kura vietā stājās bijušais Latvijas PSR čekas vadītājs un kompartijas 1.sekretārs Boriss Pugo. Atlūgumu iesniedza ārlietu ministrs Eduards Ševardnadze, no tribīnes brīdinot deputātus par jaunas diktatūras tuvošanos.

Kreisajā pusē - PSRS ārlietu ministrs Eduards Ševardnadze brīdina par diktatūras tuvošanos;
labajā pusē - viens no aktīvākajiem padomju impēristiem, pulkvedis Viktors Alksnis.

Ka Ševardnadzes brīdinājums nav izdomājums, pirmie dabūja pārliecināties baltieši. Jau pirms tam, 1990.gada martā, padomju desantnieki bija ieņēmuši vairākas kompartijai piederošas ēkas Viļņā. 18.aprīlī sākās Lietuvas enerģētiskā blokāde. 1991.gada 2.janvārī tika ieņemts Preses nams Rīgā, bet 8.-9.janvārī Viļņā ieradās VDK specvienība “Alfa”, Pleskavas desanta divīzija un citas karaspēka daļas, kas 11.janvārī sāka uzbrukumu republikas stratēģiskajiem objektiem, dažu dienu laikā ieņemot Preses namu Viļņā, televīzijas retranslācijas staciju Nemenčinē, telefona centrāles un citas ēkas Viļņā, Alītā, Šauļos, Klaipēdā, Kauņā. Naktī uz 13.janvāri specvienība “Alfa” un desantnieki šturmēja Viļņas televīzijas torni. Kopumā šajās dienās Lietuvā tika nogalināti 15 cilvēki un ap 900 ievainoti.

PSRS karavīri Viļņā pie ieņemtajiem stratēģiskajiem objektiem.

Atbildot uz asiņainajiem notikumiem Viļņā, 13.janvārī Rīgā, Daugavmalā, Tautas Fronte organizēja protesta mītiņu, kurā piedalījās ap 500 000 cilvēku. Galvaspilsētā ieradās smagā lauksaimniecības un ceļu būves tehnika no visas Latvijas. Lai Viļņas notikumi neatkārtotos Latvijā, sākās barikāžu celtniecība ap stratēģiski svarīgiem objektiem un Vecrīgā. Ap nozīmīgiem objektiem barikādes tika celtas arī vairākās citās Latvijas pilsētās. Turpmākajās dienās Rīgas OMON kaujinieki (vairāk lasiet ŠEIT) uzbruka barikāžu dalībniekiem uz Vecmīlgrāvja un Brasas tiltiem, piekaujot cilvēkus un sadedzinot 17 automašīnas. Tika arī ieņemta Rīgas milicijas skola, izdemolētas telpas un nolaupīti ieroči. 20.janvāra vakarā notika uzbrukums Iekšlietu ministrijai, kura gaitā pēc apmēram stundu ilgas kaujas ēka tika ieņemta. Kopumā barikāžu dienās dzīvību zaudēja astoņi cilvēki, bija arī ievainotie.

Barikādes Rīgas ielās 1991.gada janvārī.

1991.gada 3.martā notika referendums, kurā PSRS pilsoņiem bija jāatbild uz jautājumu, vai viņi atbalsta “PSRS saglabāšanu kā atjaunotu līdztiesīgu suverēnu republiku federāciju”. Pozitīvi atbildēja 76% no tiem, kas piedalījās referendumā. Tomēr sešās PSRS republikās, kuras bija nostājušās uz neatkarības ceļa, referendums tika boikotēts - Igaunijā, Latvijā, Lietuvā, Moldāvijā, Gruzijā un Armēnijā. Tā vietā notika referendumi par atbalstu pilnīgai valstiskai neatkarībai, kurā nospiedošs vairākums šo republiku iedzīvotāji atbalstīja neatkarību. Latvijā neatkarību atbalstīja 74% iedzīvotāju, lai gan referendumā piedalījās arī cittautieši un karaspēka daļās dienošie Latvijas pastāvīgie iedzīvotāji.

Virknē republiku iedzīvotāju viedoklis par turpmāku palikšanu PSRS bija nepārprotams.

Neskatoties uz to, ka milzīgs skaits PSRS iedzīvotāju nepiedalījās referendumā, Kremlis tā rezultātus interpretēja kā atbalstu Savienības saglabāšanai. 1991.gada 20.augusts tika noteikts kā jaunā Savienības līguma parakstīšanas diena. Sākās Padomju Suverēno Republiku Savienības projekta izstrāde. Tobrīd vēl nebija skaidrs, vai jaunā savienība būs federācija, konfederācija vai neatkarīgu valstu sadraudzība. Līgumu bija gatavas parakstīt Krievija, Kazahija un Uzbekija. Baltkrievija un Tadžikija svārstījās, bet Ukraina, Turkmēnija, Azerbaidžāna un Kirgīzija lēmumu vēlējās pieņemt vēlāk.

1991.gada 19.augustā sarīkojot valsts apvērsumu, impērijas aizstāvji spēra izmisuma soli, lai mēģinātu saglabāt PSRS tās vecajā veidolā. Vēsturē tas iegājis ar Augusta puča nosaukumu. Puča uzdevums bija aizkavēt jaunā Savienības līguma parakstīšanu. 19.augusta rītā visi plašsaziņas līdzekļi Padomju Savienībā ziņoja, ka prezidents Gorbačovs “slimības dēļ” nevar veikt savus pienākumus un turpmāk tos izpildīs viceprezidents Genādijs Janajevs. Vienlaikus tika izveidota Valsts ārkārtas stāvokļa komiteja (VĀSK, krieviski - ГКЧП), kas pārņēma visu varu valstī. VĀSK sastāvā bija astoņi kompartijas, drošības dienestu un armijas vadošie darbinieki, kas agrāk bija atbalstījuši Gorbačova reformas.

VĀSK pučisti preses konferencē. Centrā - PSRS viceprezidents Genādijs Janajevs.

Dienu iepriekš VĀSK locekļi bija apmeklējuši Gorbačovu vasarnīcā Forosā, Krimā, pieprasot nekavējoties izsludināt valstī ārkārtas stāvokli vai arī nodot visas pilnvaras viceprezidentam Janajevam. Gorbačovs atteicies, pēc kā kopā ar ģimeni un miesassargiem ticis VDK specvienību bloķēts vasarnīcas teritorijā, kurai atslēgtas visas sakaru ierīces. 19.augusta rītā Maskavā tika ievests karaspēks - 4000 karavīri, 279 kaujas mašīnas, 148 bruņutransportieri un 362 tanki. Valstī tika izsludināts ārkārtas stāvoklis uz sešiem mēnešiem, apturēta politisko partiju un nevalstisko organizāciju darbība, aizliegti mītiņi, ielu gājieni un demonstrācijas, ieviesta cenzūra. Līdzīgi notika arī Ļeņingradā un citās lielākajās PSRS pilsētās, tostarp visu Baltijas republiku galvaspilsētās.

Karaspēks Maskavas ielās 1991.gada 19.augusta rītā.

Pučistu lielākā kļūda bija tā, ka viņi pieļāva Krievijas prezidenta Borisa Jeļcina ierašanos Krievijas PFSR Padomju namā. “Baltais nams” kļuva par pretošanās kustības štābu. Jau pirmajā puča dienā atsevišķas Tamaņas motorizēto strēlnieku divīzijas daļas pārgāja Jeļcina pusē. Stāvot uz viena no divīzijas tankiem Jeļcins paziņoja par pučistu izdoto rīkojumu neatzīšanu Krievijas teritorijā. Pie “Baltā nama” un citās vietās Maskavā pulcējās tūkstošiem Krievijas iedzīvotāju. Tika celtas barikādes.

Krievijas prezidents Boriss Jeļcins no tanka pie “Baltā nama” aicina iedzīvotājus pretoties pučistiem.

20.janvārī VĀSK izdeva rīkojumu par tiešās prezidenta pārvaldes ieviešanu Baltijas republikās, Moldāvijā, Armēnijā, Gruzijā, atsevišķos KPFSR un Ukrainas PSR apgabalos, Ļeņingradā un Sverdlovskā. Tajā pašā dienā tika pieņemts lēmums “Balto namu” ieņemt triecienā. Operācijā vajadzēja piedalīties armijas, iekšlietu karaspēka un VDK kaujiniekiem. Tomēr VDK specvienības “Alfa” un “Vimpel” komandieri atteicās sākt uzbrukumu, lai “neitralizētu pretošanās kustības vadītājus”. Naktī uz 21.augustu vairākās Maskavas vietās notika demonstrantu sadursmes ar armiju, kurās trīs barikāžu aizstāvji zaudēja dzīvību. Arvien vairāk armijas vienību pārgāja Jeļcina pusē.

Tautas pretošanās apvērsuma rīkotājiem.
Kreisajā pusē - uzraksts uz plakāta: “Nē - fašismam! Jā - Jeļcinam! Visi uz streiku!”.

21.augustā daļa pučistu izlidoja uz Forosu pie Gorbačova, lai mēģinātu glābt, kas vēl glābjams, taču prezidents atteicās “ciemiņus” pieņemt. Bruņotu automātistu pavadīta viņiem pa pēdām uz Forosu devās arī Krievijas valdības delegācija, lai atbrīvotu Gorbačovu un vestu viņu atpakaļ uz Maskavu. Viceprezidents Janajevs bija spiests parakstīt rīkojumu par VĀSK darbības izbeigšanu un visu tās pieņemto lēmumu atcelšanu. Pēc pusnakts Gorbačovs no Krimas izlidoja uz Maskavu. Lielākā daļa VĀSK locekļu tika arestēti, bet iekšlietu ministrs Boriss Pugo nošāvās. Pučs bija izgāzies.

Atbrīvotais PSRS prezidents Mihails Gorbačovs ar ģimeni atgriežas Maskavā.

Pučistus pilnībā atbalstīja tikai Azerbaidžānas PSR un Baltkrievijas PSR vadība. Pārējās republikās VĀSK rīkojumi tika pasludināti par nelikumīgiem. Vēlāk kļuva zināms, ka gatavojoties apvērsumam, sazvērnieki bija pasūtījuši 250 000 rokudzelžu komplektus un milzīgu skaitu aresta orderu. Tika baumots, ka lielāko pilsētu dzelzceļa stacijās stāvot gari vagonu sastāvi, kam vajadzējis nogādāt arestētos uz “attālākiem PSRS apgabaliem”. Pēc visa spriežot, paredzēto represiju apjoms būtu bijis milzīgs. Tā kā apvērsuma atbalstītāji lielākoties bija kompartijas biedri, Boriss Jeļcins 1991.gada 23.augustā parakstīja rīkojumu par Krievijas Komunistiskās partijas darbības apturēšanu.

Turpinājums sekos.

Līdzīgie raksti:

Nekas nav atrasts