28
2017.gada oktobrī, “Laikmeta zīmes” publicēja rakstu, kurā bija stāstīts par divām tautām, kas cīnās par savas valsts izveidošanu - katalāņiem un kurdiem (lasiet ŠEIT). 2018.gada janvārī rakstā “Katalonijas vēlēšanas - būt vai nebūt jaunai Eiropas valstij?” pievērsāmies tieši Katalonijai pēc tur notikušā neatkarības referenduma un Spānijas vardarbīgās rīcības katalāņu neatkarības kustības apspiešanā (ŠEIT). Ka šai tēmai būs turpinājums, par to bijām droši, jo katalāņu ilgas pēc savas valsts bija acīmredzamas. Kurdiem situācija bija krietni sarežģītāka, taču cerība vienmēr mirst pēdējā. Tomēr, ka par abām tautām atkal nāksies rakstīt vienā publikācijā un jauni notikumi šo tautu vēsturē vēlreiz norisināsies vienlaikus – to nedomājām.
Pēc neatkarības referenduma Katalonijā 2017.gadā, kurā, neskatoties uz Spānijas centrālās varas pretdarbību, par neatkarību nobalsoja 90% no tiem 43% balstiesīgo kataloniešu, kas vispār tika līdz balsošanas urnām, Spānijas valdība likvidēja Katalonijas autonomiju, ieviesa tiešo Madrides pārvaldi, bet tobrīd leģitīmās Katalonijas valdības locekļus, vairākus parlamenta deputātus un sabiedrisko organizāciju vadītājus arestēja. Daļa valdības patvērās ārzemēs, lai nākotnē turpinātu cīņu par neatkarību. 2017.gada 22.decembrī notika ārkārtas vēlēšanas, kurās katalāņi, pretēji Madrides cerībām, atkal ievēlēja partijas un politiķus, kas iestājas par Katalonijas neatkarību. Tomēr lielas daļas katalāņu tautas cerības bija pieviltas, cīņas entuziasms aprimis, un šķita, ka vismaz tuvākajos gados neatkarības tendences izdevies mazināt tiktāl, lai Madride varētu justies samērā komfortabli.
Pa to laiku spāņu nacionālistu Marjano Rahoju premjerministra amatā nomainīja sociālists Pedro Sančess. Tas katalāņiem nākotnē ļāva raudzīties cerīgāk, jo tieši sociālistu valdīšanas laikā 2006.gadā tika panākta vienošanās par nācijas statusa piešķiršanu šai tautai un katalāņu valodas kā valsts valodas noteikšanu Katalonijas teritorijā. Diemžēl nacionālisti šo vienošanos apstrīdēja tiesā un 2010.gadā Spānijas Augstākā tiesa vienošanos atzina par antikonstitucionālu, pazeminot Katalonijas statusu no nācijas uz parastu Spānijas reģionu. Šo pazemojumu katalāņi nespēj aizmirst. Šī iemesla dēļ sākās vēl nepieredzēts neatkarības kustības uzplaukums, kas rezultējās divos neatkarības referendumos 2010. un 2017.gadā, kuros absolūtais vairākums katalāņu teica “jā” savai valstij.
2019.gada 14.oktobrī Spānijas Augstākā tiesa par neatkarības referenduma rīkošanu piesprieda 12 katalāņu politiķiem un neatkarības aktīvistiem dažāda veida sodus. Spāņu acīs referendums bija “dumpis, sacelšanās un naudas izšķērdēšana”. Bijušajam Katalonijas vicepremjeram Urialam Džunkerasam piesprieda 13 gadus, bijušajam valdības runasvīram Džordi Turulam, ārlietu ministram Raulam Romevam un darba ministrei Dolorsai Rassai 12 gadus, reģionālā parlamenta spīkerei Karmei Forkadeļai 11,5 gadus cietumā. Bijušajam iekšlietu ministram Joakimam Fornam un bijušajam teritoriālajam ministram Žuzepam Ruļam - 10,5 gadus katram, savukārt Katalāņu Nacionālās sapulces vadītājam Džordi Sančesam un “Omnium Cultural” līderim Džordi Kuišaram - katram 9 gadus cietumā. Trim apsūdzētajiem tiesa piesprieda bargus naudassodus, bet uz bijušā Katalonijas reģionālās valdības vadītāja Karlesa Pudždemona vārda izdots jauns aresta orderis.
Notiesātie katalāņu politiķi. Viņu vienīgā vaina - savas tautas un zemes mīlestība.
Tas neapšaubāmi bija politiski motivēts spriedums. Spānijas valdība šādu faktu, protams, noliedz. “Tādā demokrātijā kā Spānija neviens netiek pakļauts prāvai politisko ideju, bet gan noziedzīgas rīcības dēļ” - uzsvēris Spānijas premjers Sančess. Spāņu politiķi par katru cenu cenšas piedot notikušajai prāvai parastas krimināllietas raksturu. Tas nav nekas jauns. Šādu paņēmienu cīņā ar disidentiem plaši izmantoja arī Padomju Savienība. Arī PSRS oficiāli nebija neviena politiski notiesātā - visi bija parasti “kriminālnoziedznieki”, lai gan Kriminālkodeksā pastāvēja gan nodaļa “Noziegumi pret valsti” ar neapšaubāmi politisku kontekstu, gan specializētas politisko ieslodzīto soda nometnes.
Arī PSRS vadoņi nemitīgi skandēja, ka par pārliecību nevienu netiesā. Un tā bija taisnība. Savā galviņā katrs varēja domāt, ko vien vēlas, un savā guļamistabā runāt pēc sirds patikas. Taču tiklīdz kādas varai netīkamas domas tika paustas publiski, tas bija kriminālnoziegums - pretpadomju aģitācija un propaganda. Līdzīgi ir mūsdienu “demokrātiskajā” Spānijā. Lai taču katalāņi savās virtuvēs sapņo par neatkarību līdz nelabumam! Bet tiklīdz viņi par to runās skaļi vai, nedod Dievs, rīkos tautas nobalsošanu, tas skaitīsies dumpis un sacelšanās pret spāņu demokrātiju. Jājautā, kas tā par demokrātiju, kurā kāda tauta nedrīkst pat iepīkstēties par kaut vai teorētisku iespēju izveidot savu valsti? Kas tā par demokrātiju, kurā cilvēki nedrīkst referendumā brīvi balsot par iespēju būt neatkarīgiem pat tad, ja šim referendumam ir tikai konsultatīvs raksturs un nav oficiālu juridisku seku? Laikam jau spāņu “demokrātija” izmisīgi baidās pat no katalāņu tautas morālas uzvaras.
Spānijas konstitūcija, pretēji starptautiski noteiktiem tautu pašnoteikšanās tiesību principiem, neparedz kāda valsts reģiona atdalīšanos no karalistes. Tas būtu pieņemami etniski viendabīgā jeb gluži pretēji - etniski ļoti sadrumstalotā valstī. Taču Katalonijas gadījumā runa ir par sociāli un politiski nobriedušu nāciju, kura ir gatava savai valstij. Baskus, kuri gadu desmitiem cīnījās par neatkarību pat vardarbīgā formā, spāņu valdība nomierināja, piešķirot Basku zemei plašu autonomiju. Kāpēc Katalonijas gadījumā spāņi nav gatavi sēsties pie sarunu galda un piešķirt Katalonijai kaut vai tās pašas privilēģijas, kādas ir baskiem? Tā vietā Spānija piekopj diktāta politiku, pievienojoties to valstu pulkam, kur pat tikai doma par kādas tautas iespējamu neatkarību tiek sodīta visbargākajā veidā.
Bargie sodi katalāņiem ir brīdinājums citām Spānijas provincēm, kur manāmas “separātisma” tendences. Sak’ - daudz pīkstēsiet, sapūsiet Spānijas cietumos! Par dumpi un sacelšanos! Par uzdrīkstēšanos apšaubīt spāņu monarhijas vienotību! Taču aiz Katalonijas neatkarības jautājuma stāv daudz nozīmīgāks - ekonomika un finanses. Protams, savu lomu spēlē arī spāņu pašlepnums - kā tas var būt, ka kāda tautiņa negrib dzīvot kopā ar mums vienotā valstī?! Nepateicīgie! Tomēr daudz svarīgāks ir ekonomiskais faktors. Proti - Katalonija ir ekonomiski spēcīgākā un labklājības ziņā turīgākā Spānijas province. Barselona ir otra lielākā pilsēta karalistē, nozīmīgs rūpniecības centrs. Ja Katalonija kļūtu neatkarīga, Spānijas ekonomikai rastos milzu problēmas. Tāpēc centrālā vara nav gatava runāt pat par katalāņu autonomijas paplašināšanu, kur nu vēl par neatkarību.
Spānijas valdība sakās cerējusi, ka Augstākās tiesas lēmums beidzot ļaus pārvarēt krīzi Katalonijā. Kāds naivums! Cerēt, ka tautas ievēlētu politiķu notiesāšana tikai par to, ka viņi bijuši uzticīgi saviem vēlētājiem, piepildot katalāņu tautas cerības uz savu valsti, atnesīs mieru reģionā, ir vai nu neizmērojama muļķība vai tukša muldēšana, labi zinot, ka nekāda miera nebūs. Bet premjers Sančess apbrīnojamā pārliecībā pauž: “Pēc sprieduma mums visiem vajag pāršķirt jaunu lapu un sākt jaunu nodaļu, balstītu mierīgā līdzāspastāvēšanā. [..] Ja malā tiek nolikts ekstrēmisms, mēs varam strādāt pie modernas un tolerantas Katalonijas Spānijā”. Viss skaidrs - atsakieties no jebkādiem sapņiem par neatkarību, padodieties Spānijas diktātam, esiet toleranti pret spāņu migrantu bariem un viņu valodu, tad jūs dzīvosiet mierīgi Spānijas karalistes un konstitūcijas pavēnī. Pretējā gadījumā…
Taču katalāņi tā dzīvot vairs nevēlas. Katalonijas politiķu notiesāšana par tautas nobalsošanas rīkošanu izraisījusi jaunus nemierus reģionā. Tas jau bija paredzams. Visai pasaulei tas bija skaidrs, tikai ne spāņu valdībai, kura liekulīgi klāsta, ka neviens cilvēks nestāv pāri likumam, tādēļ katalāņu tiesāšana bijusi leģitīma un pareiza. Katalāņi tiek aicināti uz dialogu, kaut spāņu valdība patiesībā runāt nemaz nevēlas un piekāpties negrasās. “Šodienas lēmums apstiprina sakāvi kustībai, kurai neizdevās iegūt ne atbalstu pašu mājās, ne starptautisku atzīšanu” - tā premjers Pedro Sančess. Tie ir meli. Atbalsts pašu mājās neatkarības kustībai bija, ir un būs, bet starptautiskās atzīšanas trūkums saistīts ar Madrides draudiem ikvienam, kas ko tādu uzdrošinātos. Tiesas spriedums nav katalāņu sakāve, bet drīzāk katalizators jauniem protestiem un neatkarības kustības uzplaukumam.
Katalāņi pieprasa brīvību ieslodzītajiem politiķiem.
Katalonijas šā brīža ārlietu ministrs Alfrēds Bosks norādījis, ka Spānijas Augstākās tiesas lēmums ir liela vēsturiska kļūda. Tas problēmu nevis atrisina, bet tikai saasina. Katalonijas valdība aicinājusi starptautisko sabiedrību iesaistīties konfliktā. “Neviens nedrīkst klusēt, saskaroties ar šādu [tautu] pamattiesību pārkāpumu,” uzsver Bosks. Bet starptautiskā sabiedrība kā vienmēr ir impotenta. Eiropas Savienība nevēlas naidoties ar vienu no savām lielākajām dalībvalstīm, arī ASV neies sīkas tautiņas dēļ, kuras zemē tām nav nekādu interešu, naidoties ar Spāniju. Latvijā vairums iedzīvotāju gan simpatizē katalāņiem, taču valdība nav gatava konfliktēt ar NATO sabiedroto, kuras karavīri taču “sargā Latvijas robežas”. Redzot starptautiskās sabiedrības vienaldzību, trimdā dzīvojošais Katalonijas ekspremjers Karless Pudždemons sociālajos tīklos secinājis: “Tā ir varmācība! Tagad vairāk nekā jebkad esmu kopā ar jums un jūsu ģimenēm. Pienācis laiks reaģēt kā vēl nekad!”
Un tauta sadzirdēja bijušo premjeru. Barselonas ielās atkal izgājuši tūkstošiem cilvēku, kas protestē pret katalāņu politiķu notiesāšanu un pieprasa Katalonijas neatkarību. Un Madride atkal atbild ar represijām un pārmērīgu vardarbību. Līdz zobiem apbruņotu policistu kordoni, ūdens un granātmetēji, gumijas lodes un steki, protestētāju vilkšana pa zemi aiz rokām un kājām. Fiksēts pat gadījums (video atrodams internetā), kad trīs spāņu policijas busiņi pilnā ātrumā triecas iekšā protestētāju pūlī. Labi, ka cilvēki paspēja pašķirties un nebija upuru. Diemžēl vardarbība sākusies arī no protestētāju puses. Līdz šim katalāņu neatkarības cīņa bijusi izteikti miermīlīga, tomēr tagad sāk izpausties nerakstītais likums, ka vardarbība provocē vardarbību. Lai gan vairums katalāņu ir pret vardarbību, tomēr tāda notiek aizvien biežāk, un pēc pirmās protestu nedēļas slimnīcās nonākuši jau ap 200 ievainoto.
Katalāņu jauniešu nakrs protesti (attēlā augšā) un policijas reakcija (apakšējā attēlā).
18.oktobrī Katalonijā notika vispārējs streiks. Tika bloķēti reģiona autoceļi, Barselonas lidostā atcelts vairāk nekā 100 avioreisu. Nestrādāja rūpnīcas, durvis slēdza veikali, kultūras un sabiedriskās iestādes. Neatkarības atbalstītāji piecos masu gājienos no piecām reģiona pilsētām ieradās Barselonā uz protesta demonstrāciju. Protestētāju skaitu lēš ap 500 000 cilvēku. Tomēr šādu ģenerālstreiku katalāņiem vajadzēja rīkot brīdī, kad Madride atcēla Katalonijas autonomiju un ieviesa savu tiešo pārvaldi. Ja tolaik tauta būtu sākusi konsekventu nepakļaušanās akciju, Madrides pārvalde nebūtu spējīga pastāvēt. Tā nespētu ne arestēt tautas izvirzītos politiķus, ne vispār funkcionēt, jo totāla nepakļaušanās paralizētu tās darbību. Taču brīdis tika palaists garām un tagad būs daudz grūtāk. Atsevišķas ģenerālstreika dienas nepalīdzēs, pat ja tās atkārtu katru nedēļu, kas ir maz ticams. Vai nu katalāņi izšķirsies par totālu ilgtermiņa nepakļaušanos, vai arī nav vērts ko tādu vispār iesākt.
“Llibertat! Brīvība!” - katalāņu tautas vēlme pēc savas valsts ir nepārprotama.
Policijas nepamatotā brutalitāte izvedusi ielās vēl vairāk cilvēku. Tagad galvenās protesta akcijas notiek tieši vietās, kur atrodas spāņu policijas iecirkņi. Bet Eiropa un “demokrātiskā” pasaule klusē un izliekas nemanām spāņu policijas brutalitāti. Daļēji tas ir arī tāpēc, ka negatīvu ietekmi uz katalāņu neatkarības kustības tēlu atstājusi dedzīgāko katalāņu jauniešu iesaistīšanās cīņās ar policistiem. Spāņu policisti ir vardarbīgi? Bet, piedodiet, huligāni met uz viņiem akmeņus, dedzina degmaisījuma pudeles, bojā ceļazīmes un apgaismes stabus, dauza veikalu vitrīnas. Nemieri taču ir jāaptur, un policija tikai dara savu darbu. Apmēram tā domā un izsakās Spānijas un citu valstu līderi, izliekoties nemanām, ka protestētāju vardarbību radījusi tieši policijas nepamatotā vardarbība, nevis otrādi.
Tomēr ne visi Katalonijas iedzīvotāji vēlas neatkarību. Sarosījies tā sauktais klusējošais vairākums. Tie ir cilvēki, kas vēlas saglabāt Spānijas nedalāmību. Kāpēc vairākums? Tāpēc, ka pat daudzi žurnālisti nesaprot atšķirību starp katalāņiem un kataloniešiem. Pirmie ir tauta ar savu valodu un kultūru, kas etniski atšķiras no spāņiem (kastīliešiem), otrie - Katalonijas iedzīvotāji, kas iebraukuši no citiem Spānijas reģioniem. Katalāņu tauta gandrīz visi ir par neatkarību, kamēr katalonieši - pret. Latviešiem šai situācijai būtu jābūt saprotamai - pamattauta grib neatkarību, bet iebraucēji - “vareno un nedalāmo”. Pamattauta grib savu valodu, bet migranti - dižo spāņu mēli. Turklāt katalāņi atrodas vēl drūmākā pozīcijā, nekā latvieši PSRS - to skaits lielās migrācijas dēļ ir vairs tikai 38% no Katalonijas iedzīvotāju kopskaita. Lūk, jums “klusējošais vairākums”. Tie ir migranti - Katalonijas “interfronte”.
“Klusējošais vairākums” - Katalonijas spāņu “interfrontisti”.
Protams, neviens nevēlas, lai Katalonijā sāktos asiņaini nemieri un ietu bojā cilvēki. Un tomēr. Eiropas politiķi vienbalsīgi pauž, ka Katalonijas neatkarības jautājums risināms tikai Spānijas likumdošanas ietvaros. Bet ko darīt, ja Spānijas likumdošana, pārkāpjot tautu tiesības, liedz katalāņiem iespēju jebkad izveidot savu valsti? Lūkojoties vēsturē, varam redzēt, ka neviena valsts, neviena tauta savu neatkarību nav izcīnījusi likumīgi. Vai Latvijas neatkarība no Krievijas likumdošanas viedokļa 1918.gadā bija likumīga? Un aiziešana no PSRS 1990.gadā? Cik likumīga pēc tā laika likumiem bija Lielā Franču revolūcija, ar ko tā lepojas demokrātiskā Francija? Vai ASV neatkarība no Lielbritānijas? Neviena revolūcija, neviens neatkarības karš nekad nav likumīgs no formālās likumdošanas viedokļa. Arī katalāņi neatkarību nesaņems uz šķīvīša ar zelta maliņu. To nāksies izcīnīt pašiem.
Pārsteidz Spānijas valdības nevēlēšanās sākt kaut mazāko dialogu ar katalāņiem. 2019.gada 21.oktobrī pasauli sasniedza ziņa, ka Spānijas premjers Pedro Sančess devies uz nemieru skarto Barselonu. Politikas vērotāji atviegloti nopūtās - premjers kā īsts valstsvīrs dodas uz nemieru pārņemtu valsts provinci, lai klātienē risinātu problēmu. Kas tev deva! Sančess pat nemēģināja sēsties pie sarunu galda ar likumīgo reģiona vadību, bet apmeklēja tikai spāņu policijas mītni un ievainotos policistus slimnīcā, bet pēc tam devās atpakaļ uz Madridi, vēl paspējot asi nosodīt Katalonijas reģionālās valdības vadītāju Kimu Torru, kurš neesot gādājis par sabiedrisko kārtību un mieru reģionā. Bet Katalonijas premjers taču vairākkārt pieprasījis “dialogu bez priekšnosacījumiem” un mēģinājis sazināties ar Sančesu, tomēr vienmēr ticis atraidīts. “Sančess pastāvīgi atsakās no dialoga, [izrādot] necieņu katalāņu tautai,” uzsvērusi katalāņu politiķe Marta Vilata Torresa.
Lai latviešu lasītājam situācija būtu skaidrāka, salīdzināsim to ar 1991.gada janvāra barikāžu laiku Rīgā. Pieņemsim, ka uz nemieru pārņemto Rīgu tolaik dotos prezidents Gorbačovs vai cits augstākā ranga PSRS līderis. Visi taču gaidītu kādas sarunas ar Latvijas valdību. Bet atbildīgais biedrs apmeklētu komunistu Rubiku, Interfronti un omoniešus, un tad brauktu mājās, atsakoties runāt ar latviešiem. Mēs to uztvertu kā spļāvienu sejā. Tieši tāpat jūtas katalāņi. Atbrauc Spānijas premjers un runā ar “okupantiem” nevis tautu. Jo vairums katalāņu spāņu policistus uztver tieši tā - kā okupantus. Katalāņiem ir pašiem sava policija, taču tā šobrīd ir atbruņota un uzturēt kārtību var vien nosacīti. Tāpēc katalāņu reakcija ir gluži saprotama: “Spānija, apsēdies un sāc beidzot runāt ar mums!”
“Spānija, sēdi un runā!” - šādi saukļi Katalonijas pilsētu ielās redzami aizvien biežāk.
Kāpēc Eiropa nepieprasa Spānijai saskaņot tās likumdošanu ar starptautisko tiesību normām par tautu pašnoteikšanos? Tāpēc, ka arī citām Eiropas zemēm tas ir neērts jautājums. Vecās Eiropas valstis radušās laikā, kad nacionālas valsts jēdziens nepastāvēja, bet robežas veidojās dinastiju apvienošanās, iebrukumu un aneksiju rezultātā. Tāpēc daudzās Eiropas valstīs ir mākslīgi apvienotas divas vai vairākas nācijas, kuru starpā nereti pastāv etniska un politiska spriedze. Kas notiks, ja arī citas Eiropas tautas, kam nav sava valsts, sāks pieprasīt neatkarību (par to lasiet ŠEIT)? 21.gadsimtā tautu pašnoteikšanās tiesības vairs nav modē. Nevienam šodien nav vajadzīga neatkarīga katalāņu valsts - ne ES, ne ASV, ne Krievijai. Latvija var teikt sevi laimīgu, ka paspējām ielekt aizejošajā vilcienā, kura durvis arvien ciešāk veras ciet. Šodien tas būtu teju neiespējami - kā Ukrainai vai Gruzijai, ko Eiropa un NATO baro ar miglainiem solījumiem, taču nav politiskas gribas tos izpildīt. Līdz ar to katalāņiem uz savu valsti ejams garš un grūts ceļš. Mēs varam šai tautai vien novēlēt - lai izdodas!
****
Mazliet cits stāsts ir par kurdiem. Daudziem tā šķiet tāla problēma, kura mūs tieši neskar, tāpēc nav lielas vajadzības tajā iedziļināties. Tomēr, latvieši, padomājiet - mums ir sava valsts un sava no jauna izcīnīta neatkarība, kaut gan esam tikai divi miljoni, bet 40 miljonus lielā kurdu tauta dzīvo sadalīta četru un vairāk valstu teritorijā, turklāt šīs valstis dara visu, lai kurdu neatkarība nebūtu iespējama nekad. Tas ir netaisnīgi gan Dieva, gan cilvēku priekšā. Rakstā “Vai 21.gadsimtā tautām ir tiesības uz pašnoteikšanos?” runājām par tolaik aktuālo Irākas kurdu situāciju, kad tiem atklāti draudēja gan Irākas valdības spēki, kas centās pārņemt savā varā naftas iegulu rajonus, gan kaimiņvalstis. Šodien runa ir par Sīrijas kurdiem, kuriem nākas saskarties ar pavisam reālu Turcijas militāru agresiju.
Kurdu sapnis vienmēr bijusi visu kurdu apvienota valsts. Kurdi par to cīnījušies gadu simtiem. Pirmā mūsdienu kurdu politiskā partija “Kivija Kurd” (”Kurdu cerība”) izveidojās 1912.gadā. Pirmā Pasaules kara laikā un pēc tā kurdi, tāpat kā armēņi, tika masveidā slepkavoti un deportēti no dzimtajām vietām. Sevras miera līgums 1920.gadā paredzēja Kurdistānai piešķirt autonomiju, taču tas netika ratificēts, savukārt 1923.gada Lozannas līgumā, kas aizstāja Sevras līgumu, vairs nebija minēta ne Kurdistāna, ne kurdi. Tādējādi šī tauta zaudēja iespēju izveidot savu valsti. Tomēr Irākas un Sīrijas karu laikā kurdiem izdevās izveidot spēcīgus militārus spēkus, kas vispārējā haosa apstākļos spēja nosargāt kurdu apdzīvotās teritorijas, faktiski padarot tās neatkarīgas. Kurdi karaspēks bija arī galvenais ASV sabiedrotais cīņā ar tā saukto Islāma valsti jeb teroristu organizāciju “Daesh”.
Gan Irākā, gan Sīrijā kurdu pašaizsardzības vienības bija vienīgās no vietējiem militāriem grupējumiem, kas sekmīgi spēja cīnīties ar “Daesh” un uzvarēt to. Faktiski kurdi pārņēma savā kontrolē visas kurdu apdzīvotās teritorijas šajās zemēs un reāli kļuva neatkarīgi no terorisma un nemieru plosītās centrālās varas ietekmes. Irākas kurdi šajā situācijā sarīkoja referendumu, kurā 92,73% nobalsoja par neatkarību. Tas izraisīja kaimiņvalstu naidīgu reakciju, slēdzot robežas ar Irākas Kurdistānu, aizliedzot aviopārvadājumus virs tās teritorijas, bloķējot degvielas un elektroenerģijas piegādes kurdu teritorijām. Turcija pat draudēja ar atklātu iebrukumu. Tolaik iebrukums vēl nenotika. Tas īstenojās 2019.gada oktobrī un nevis Irākā, bet Sīrijas kurdu apdzīvotajās teritorijās.
Sīrijas kurdu pašaizsardzības spēku karavīrs.
Turcijas atklātā agresija kļuva iespējama pēc tam, kad ASV prezidents Donalds Tramps deva rīkojumu izvest no reģiona ASV īpašo uzdevumu spēkus, kuri līdz tam aizsargāja kurdus. Turki nekavējoties sāka uzbrukumu, bet amerikāņi tā vietā, lai aizstāvētu sabiedroties, izveda arī atlikušo karaspēku, tā “iedurot kurdiem mugurā dunci”, kā šo situāciju raksturo kurdu politiķi. Tagad turkiem ir brīvas rokas un viņi to izmanto, metot bumbas un apšaudot Sīrijas ziemeļu pilsētas, kuras apdzīvo kurdi. Bojā iet ne vien kurdu karavīri, bet arī civiliedzīvotāji. Savas mājas pametuši vairāk nekā 300 000 cilvēku.
Turcija savu agresiju attaisno ar to, ka kurdu vadītie militārie Sīrijas Demokrātiskie spēki (SDF) it kā esot saistīti ar Turcijā par teroristisku uzskatīto un aizliegto Kurdu strādnieku partiju (PKK). Vai tā ir vai nav, grūti spriest, taču tikpat grūti ir iedomāties, ka SDF varētu uzbrukt militārajai lielvalstij Turcijai. Runa nav par to, bet Turcijas nevēlēšanos pieļaut kaut nelielu kurdu politisko pastāvību, jo tas būtu “slikts piemērs” Turcijas kurdiem, kuri arī gadu desmitiem cīnās par savu neatkarību. Turcija ne reizi vien paudusi, ka nekādos apstākļos nepieļaus jebkāda kurdu valstiskuma izveidošanos ne savā zemē, ne kaimiņvalstīs. Par turku šovinismu liecina arī tas, ka Turcijā tiek politiski vajāti ne vien PKK teroristi, bet arī legālo kurdu partiju politiķi, kas nemaz neprasa neatkarību, bet tikai autonomiju.
Turcijas uzbrukums ir neslēpta agresija, rupjš starptautisko tiesību pārkāpums. To nav izprovocējuši kurdu uzbrukumi Turcijai, bet turku valdības politiskās nostādnes nepieļaut kurdu valstiskumu. Tomēr formāli tas ir uzbrukums Sīrijas suverenitātei, taču prezidents Bašārs al Asads, kurš taču joprojām skaitās oficiālais valsts līderis, nedarīja neko, tāpat aiz viņa stāvošā Krievija. Tikai pēc tam, kad kurdu spēki izmisumā bija spiesti lūgt palīdzību Asadam, kaut kas sāka kustēties. Tomēr tā bija vien ārišķīga darbošanās, jo valdības armija tiešā sadursmē ar turkiem tā arī neiesaistījās. Vajadzēja ASV starpniecību, lai panāktu pamieru, piespiežot kurdus atkāpties no pierobežas zonas ar Turciju, būtībā palīdzot turkiem sasniegt viņu mērķi - 30 kilometru okupācijas zonas izveidošanu kurdu teritorijā.
Sīrijas kurdu pašpārvaldes ģerbonis un karogs.
Visnopietnākais ir jautājums par Turcijas nodomu un rīcības likumību. Primārais turku mērķis ir izveidot 30 kilometru platu drošības zonu uz Sīrijas - Turcijas robežas, lai nepieļautu teroristu brīvu kustību pāri robežai. Pieņemsim, ka šis mērķis, ņemot vērā apstākļus, ir leģitīms. Taču, vai tikpat leģitīms ir militārs iebrukums, apšaudot ne vien kurdu militāristus, bet arī civiliedzīvotājus? Vispirms uzbrukt un tikai tad runāt - tā nav starptautiski korekta rīcība. Labi, pēdējos gados Sīrija kļuvusi par caurstaigājamu pagalmu, kurā svešas armijas soļo iekšā un ārā, un kāpēc lai to nedarītu Turcija, ja reiz tai jāsargā savas robežas? Lai tā būtu. Arī kurdu militāro vienību atrašanās 30 kilometru no robežas nemazina to spēju vajadzības gadījumā aizstāvēt kurdu zemi. Pieņemsim, ka tas viss tā ir.
Taču otrs Turcijas mērķis Sīrijā ir daudz strīdīgāks. Un tas ir izvietot 30 kilometru drošības zonā sīriešu bēgļus, kas līdz šim uzturējās bēgļu nometnēs Turcijā. Pirmajā mirklī varētu šķist, ka tas taču ir pareizi - lai sīrieši dzīvo paši savā valstī nevis kaimiņzemēs vai Eiropā. Tomēr nevajadzētu aizmirst, ka daudzi bēga tieši no Asada režīma varmācības, tāpēc atgriešanās diktatora joprojām daļēji pārvaldītajā valstī viņiem būs liels emocionāls šoks. Sāls šai lietā slēpjas citur - lai pasargātu šos bēgļus no iespējamām Asada represijām, drošības zonā jāieved turku karaspēks. Citiem vārdiem - drošības zona nebūs demilitarizēta, bet gan svešzemju karaspēka okupēta teritorija. Kad, aizbildinoties ar teroristu uzbrukumiem, savulaik līdzīgi rīkojās Izraēla Libānā, Rietumi vaimanāja par nepieļaujamu agresiju un draudēja ar bargām sankcijām. Turcijas gadījumā attieksme tik konsekventa nav.
Izmitinot bēgļus kurdu apdzīvotajās teritorijās, tiks vardarbīgi mainīts reģiona etniskais sastāvs. Jau iepriekš Sīrijas un Irākas autoritārie vadoņi centušies kurdu apdzīvotās zemes “arabizēt”, masveidā izmitinot tajās etniskos arābus. Kurdu zemes ir bagātas ar naftas iegulām, tādēļ centrālās valdības dara visu, lai slāpētu šīs tautas neatkarības centienus. Ja izdotos panākt, ka kurdu teritorijas kļūst etniski neviendabīgas, kurdiem būtu daudz mazāka iespēja runāt par savu autonomiju, kur nu vēl neatkarību. Acīmredzot, tāds ir arī Turcijas mērķis, nometinot Sīrijas Kurdistānā arābu bēgļus.
Pasaules reakcija un neslēpto Turcijas agresiju kārtējo reizi bija formāla. Kamēr kurdu pilsētās sprāga bumbas, Eiropas un NATO līderi vārgi šļupstēja, ka iebrukums “radot bažas”, un aicināja Turciju “izrādīt savaldību”. Kaut gan Turcija bija atklāti pateikusi, ka ASV aiziešanu no kurdu teritorijām uzskata par “zaļo gaismu” savai agresijai, prezidents Tramps tēloja milzīgu izbrīnu par “sliktā puiša” Erdogana uzdrīkstēšanos un piedraudēja “sagraut Turcijas ekonomiku”. Dažas sankcijas tika ieviestas, taču vienlaikus kurdi piespiesti atvilkt savu spēkus no “drošības zonas”, un kad tas tika izdarīts, tikpat ātri visas sankcijas atcēla. Eiropa par sankcijām tikai runā, taču nesteidzas īstenot. Erdogans ir panācis savu - kurdu zemes ir okupētas bez lieliem zaudējumiem Turcijai.
Latvijai pārdomu vērtais šajos notikumos ir ASV rīcība. “Mūsu sabiedrotie garantēja mums aizsardzību, bet pēkšņi un bez brīdinājuma mūs pameta, pieņemot netaisnu lēmumu atvilkt karaspēku no robežas ar Turciju,” teikts SDF paziņojumā. Kurdi tika rupji nodoti un to izdarīja tieši “lielākie sabiedrotie”. “Mēs aicinām mūsu sabiedrotos pildīt savu pienākumu un uzņemties morālās saistības, lai aizsargātu mūs” - Turcijai jau uzbrūkot joprojām aicināja kurdi. Tramps nelikās dzirdot, vēl vairāk - izveda visu karaspēku no kurdu zemēm, atstājot tos pilnīgi vienus ienaidnieka priekšā. Attaisnojums šādai rīcībai tika atrasts kurdu līgumā ar Asada spēkiem. “Amerikāņu spēki nonāktu starp divām uzbrūkošām armijām, un tā ir nepieņemama situācija” - pauda ASV pārstāvis. Taču tieši ASV nodevība piespieda kurdus lūgt palīdzību Asadam, ko tie nemūžam nedarītu, ja amerikāņi pildītu savas saistības.
Sīrijas kurdi bija galvenais ASV sabiedrotais militārajā operācijā pret Islāma valsti, nesot lielākos dzīvā spēka upurus. Kāda bija Trampa pateicība? “Lai Sīrija un Asads aizsargā kurdus. [..] Kāpēc lai mēs karotu par Sīriju un Asadu, lai aizsargātu mūsu ienaidnieka zemi? Man nav iebildumu ne pret vienu, kurš vēlas aizsargāt kurdus, vai tā būtu Krievija, Ķīna vai Napoleons Bonaparts. [..] Mēs esam 7000 jūdžu attālumā,” sociālajos tīklos rakstīja Tramps, ciniski piebilstot, ka “kurdi nav ASV palīdzējuši Otrajā Pasaules karā”. Kāds te vispār sakars ar Otro Pasaules karu? Kurdi ar lieliem upuriem palīdzēja amerikāņiem pieveikt “Daesh”. Vai ar to nepietiek? Normālas valstis nemēdz nodot sabiedrotos.
“Tramps ir nodevis kurdus!” - šādu atziņu kurdi pauž piketos un demonstrācijās visā pasaulē.
Ja tāda ir Trampa attieksme, rodas jautājums, cik droša ir Latvijas stratēģiskā partnerība ar ASV? Vai ASV, tiklīdz būs iekšpolitiska nepieciešamība vai izdevīgs globāls darījums, nenodos arī Latviju? Arī mēs taču esam tūkstošiem jūdžu no ASV. Stājoties amatā, Donalds Tramps nepārprotami pauda, ka ASV intereses viņam vienmēr būs pirmajā vietā. Šāda patriotiska retorika daudziem Latvijā patīk, tomēr ASV kā globālas lielvaras izolēšanās radītu nopietnas problēmas visā pasaulē, arī Eiropā. Mums kaimiņos atrodas cita lielvalsts, kas arī cenšas iegūt globālas lielvaras statusu. Aizejot vienai lielvarai, noteicošu ietekmi kontinentā neglābjami iegūtu otra. Savu ietekmi Krievija var īstenot dažādos veidos. Vecajai Eiropai lieli izaicinājumi, iespējams, nedraud, taču Baltijas valstīm un Polijai var nākties sāpīgi izjust Krievijas varu, nemaz nerunājot par ārpus ES esošajām Ukrainu, Moldovu un Gruziju.
Smejies vai nē, bet vienīgā ieguvēja no Turcijas iebrukuma kurdu zemēs atkal ir Krievija. Ja turki sakautu kurdus, vinnētu Krievijas atbalstītais Asada režīms, kas kurdus uzskata par nodevējiem. Ja kurdi ir spiesti prasīt Asada aizsardzību, vinnētāji atkal ir Asads un Krievija, jo šāds līgums nemierīgos kurdus pakļauj Asada režīma kontrolei. Asads kategoriski noraida kurdu autonomiju un vēlas to apdzīvotos rajonus atkal pakļaut centrālajai varai. Krievijai ir izdevīgs arī divu NATO valstu - ASV un Turcijas strīds kurdu dēļ, jo tas rada nesaskaņas alianses dalībvalstu starpā. Turcijas agresija attālina šo valsti no iespējas jebkad pievienoties Eiropas Savienībai. Eiropai tas ir pat labi, taču Krievijai vēl labāk, jo “apbižotais” Erdogans arvien ciešāk nonāk tās apskāvienos. Visbeidzot, Krievija ar Erdoganu vienojusies, ka kopīgi pārvaldīs 30 kilometru okupācijas zonu Sīrijā. Krievija atkal ir uzvarējusi.
****
Latvijā atskan arī viedoklis, ka mums nevajadzētu atbalstīt katalāņus viņu neatkarības cīņā. Iemesls ir bažas, ka kas līdzīgs varētu notikt arī Latvijā - Latgalē. Protams, mums nedraudzīgu valstu un to vietējo aģentu mēģinājumi uzkurināt “latgaļu separātismu” ir bijuši, taču tie visi izgāzušies. Un, lai gan latgaliešiem ir savas likumīgas prasības par valodu un vēl dažiem jautājumiem (lasiet ŠEIT), tomēr absolūts latgaļu vairākums sevi uzskata par daļu no latviešu tautas un vēlas dzīvot vienotā Latvijas valstī. Katalāņu gadījumā ir citādi - šī tauta uzskata sevi par atšķirīgu no spāniešiem un nevēlas dzīvot ar tiem kopā vienā valstī. Saskaņā ar tautu pašnoteikšanās principiem, viņiem uz to ir visas tiesības.
Tāpat Latvijai būtu jāatceras pašas vēsture. Mēs esam aizmirsuši, cik nelāgi jutāmies 1918.gadā un vēlāk, kad pasaule lielā vienprātībā attiecās atzīt mūsu valsti de iure, līdz kļuva pilnīgi skaidrs, ka restaurēt veco Krieviju neizdosies. Vai 1990.gadā, kad Rietumu lielvalstis vienā balsī aicināja mūs vienoties ar Gorbačovu un nešūpot PSRS stabilitāti. Un cik priecīgi bijām, kad mūs atzina vispirms mazā Īslande, pēc tam pārējās valstis. Zīmīgi, ka visos šajos gadījumos, lielvalstis izturējās ļoti piesardzīgi, dažos gadījumos pat nodevīgi. Iemesls ir viens - lielā politika ir tirgus, kurā dominē intereses nevis morālās vērtības. “Laikmeta zīmēm” nav nekas pret Spānijas karalisti un valstīm, kurās šobrīd dzīvo kurdi. Tomēr, ja kāda nācija ir nobriedusi valstiskumam un to nepārprotami apliecina gadiem ilgi, nevienam nav tiesību šādai nācijai liegt savu valsti. Tāda ir mūsu pārliecība.
Līdzīgie raksti:
- Nekas nav atrasts
