30
Rakstu sērijā “Pasaules zīmolu ikonas”, izņemot atsevišķus rakstus, līdz šim esam stāstījuši galvenokārt par dažādiem ēdieniem un dzērieniem, tāpat par populārākajiem to ražotājiem. Rakstījām par kokakolas un pepsikolas, hamburgera un piparkūku, majonēzes un košļājamās gumijas vēsturi. Nu laiks vēl kādam kulta ēdienam - picai. Lai gan vēsturnieki par to vēl strīdas, itālieši ir pārliecināti, ka pica ir tieši viņu nacionālais ēdiens. Tomēr, kā tas noticis ne reizi vien, pasaules slavu šis dažādām piedevām bagātais mīklas plācenis ieguva pēc tam, kad to viņpus okeānam uzlaboja amerikāņu pavāri. Kopš tā laika pica kļuvusi par kulta ēdienu visā pasaulē. Tādēļ iepazīsimies ar šī produkta izcelsmi, vēsturi un attīstību arī mēs.
Picas vēsture
Picai līdzīgs ēdiens bijis pazīstams jau neolīta laikmetā. Tolaik tā bija plakanmaize, kam pievienotas dažādas piedevas. Senie grieķi uz karsta akmens cepa plakanmaizi plakountos, ko papildināja ar eļļu, garšaugiem, sīpoliem, ķiplokiem un sieru. Maize tika izmantota kā šķīvis, kurā pildīja dārzeņu sautējumu vai biezzupu. Savukārt Platons savā darbā Republika piemin maizi, kas bagātināta ar sviestu, sieru, sīpoliem, garšaugiem, un apslacīta ar vīnu. Sestajā gadsimtā pirms Kristus Persijas ķēniņa Dārija I karavīri uz saulē sakarsētiem vairogiem cepuši plakanmaizi ar sieru un datelēm. Atsauce uz picai līdzīgu ēdienu ir arī Virgīlija teiksmā par Aineju, kur aprakstīts, kā Ainejam un trojiešiem pasniedz ar vārītiem dārzeņiem pildītas apaļas maizītes. Līdzīgas “picas” bija pazīstamas Romā, Ēģiptē un Babilonā, par tām raksta senie vēsturnieki Herodots un Katons Vecākais.
Plakanmaizes gatavošana Senās Romas mozaīkā (attēlā kreisajā pusē)
un Senās Ēģiptes sienas gleznojumā (attēlā labajā pusē).
Par picas priekšteci Itālijas teritorijā uzskata seno romiešu plakanmaizi fokača (panis focacius), kuras vēsture iesniedzas etrusku laikos. Senajā Romā populāra bija placenta, tulkojot - plakana cepta maize. Tas bija mīklas plācenis, kam virsū lika šķietami nesavienojamus produktus - sieru, medu, lauru lapas un dažāda veida piparus. Daži pētnieki picas izcelsmi saista ar pizzarelle maizītēm (būtībā macu), ko senajā Romā dzīvojošie jūdi ēda Pashas (Lieldienu) svētku laikā pēc dievkalpojuma. Viens no pētniekiem apgalvo, ka pica pirmoreiz radusies vairāk nekā pirms 2000 gadiem, kad romiešu leģionāri, atgriežoties no dienesta Palestīnā, tradicionālajai jūdu macas maizei pievienojuši olīveļļu un sieru. Citi picas izcelsmi saista ar vairākos Itālijas reģionos tradicionālajām Lieldienu maizītēm.
Klasiskā etrusku / romiešu / itāļu plakanmaize fokača ar dažādām piedevām.
Seni picai līdzīgas plakanmaizes veidi, kas pārklāti ar sieru, gaļu, dārzeņiem un garšaugiem, sastopami visā pasaulē. Senajā Grieķijā tāda bija pitas maize, Ziemeļitālijā piadina, Libānā mankoucheh, Balkānos lepinja, Katalonijā, Valensijā un Baleāru salās coca. Sardīnijā šādu produktu sauc carasau, spianata, guttiau, pistoccu. Somijā līdzīga plakanmaize ir rieska, Elzasā flammkuchen, Vācijā zwiebelkuchen, Francijā - quiche. Plakanmaizei līdzīgi pārtikas produkti sastopami arī citās pasaules daļās, piemēram, Ķīnā, kur to sauc bing. Indijā šāds ēdiens ir paratha, bet Centrālajā un Dienvidāzijā šādu maizi sauc naan, ja tā raudzēta, vai roti, ja tās sastāvā rauga nav.
Attēlos augšā - Ziemeļitālijas piadina un Katalonijas coca;
attēlos apakšā - Libānas “mankouchen” un Elzasas “flammkuchen”.
Daži uzskata, ka vārds “pica” (pizza) cēlies no latīņu vārda pinsa, kas nozīmē plakanmaizi. Citi domā, ka vārda pamatā ir grieķu vārds pitta, kas apzīmē apaļu, augstā temperatūrā ceptu plakanmaizi, nereti ar dažādām piedevām. Savukārt vārds pitta radies vai nu no sengrieķu pikte (raudzēta mīkla), kas latīņu valodā pārtapis par picta, vai arī no sengrieķu pissa. Itāļu valodas etimoloģijas vārdnīca vārda izcelsmi skaidro kā dialekta vārdu pinza (saspiest), kas cēlies no latīņu vārda pinsere (zīmogs). Visbeidzot, vārda “pica” izcelsmi saista ar lombardiešu vārdu bizzo vai pizzo, kas nozīmē “pilna mute”.
Uzskata, ka vārds “pica” radies no tradicionālās grieķu pitas maizes nosaukuma.
Dokumentāli vārds “pica” pirmoreiz minēts kādā latīņu tekstā 977.gadā centrālās Itālijas pilsētā Gaetā. Tekstā norādīts, ka konkrēta īpašuma nomniekam jādod Gaetas bīskapam duodecim pizze (divpadsmit picas) ik gadu Ziemassvētku dienā un vēl divpadsmit ik gadu Lieldienu svētdienā. Viduslaikos picas pamazām iemantoja mūsdienām tuvāku izskatu un garšu. Picas, kādas tās pazīstam šodien, radās 1522.gadā Neapolē, izmantojot garnēšanai no Amerikas ievestos tomātus. Tad arī šādas plakanmaizes sāka saukt par picām. Līdz tam picas tipa maizēs izmantoja ķiplokus, speķi, sieru, baziliku un citas sastāvdaļas. Pica bija ēdiens vienkāršiem ļaudīm, ko cepa un pārdeva uz ielām. Pavāri picu neatzina par nopietnu ēdienu un tās recepti recepšu grāmatās atrast nevarēja.
Apmēram tā varēja izskatīties picas maizes cepšana 15. - 16. gadsimtā.
Picas pagatavošanai izmantoja dažādas sastāvdaļas, olīveļļu un garšaugus. Jaunu dimensiju picas attīstībai deva mocarellas siers, kas drīz kļuva par neatņemamu šī ēdiena sastāvdaļu. 17.gadsimtā izveidojās jauns maiznieka arods - picas cepēji (pizzaiolo). Pamazām pica nonāca arī uz aristokrātu galdiem. Lieli picas cienītāji bijuši Neapoles karalis Ferdinands IV un viņa sieva Marija Karolīna. No Neapoles picas cepšanas tradīcija izplatījās Itālijas centrālajos un dienvidu apgabalos. Pica kļuva par vienu no iecienītākajiem ēdieniem kā vietējo, tā ārzemnieku vidū. To pierāda arī slavenais franču rakstnieks Aleksandrs Dimā (tēvs), kurš 1843.gadā aprakstījis dažādus itāļu picu paveidus.
Picu cepēju un tirgotāju “pizzaiolo” amats senos zīmējumos.
Pieaugot picas popularitātei, tās cepšana no ielām pārcēlās uz speciālām maiznīcām, kur klienti varēja pasūtīt picas ar dažādām sastāvdaļām. Pirmā picērija pasaulē bija vēl šodien strādājošā Pizzeria Port’Alba Neapolē. Tā dibināta 1830.gadā. Šī picērija arī pirmā piedāvāja picu piegādi koka rāmītī ar mīkstu polsterējumu, kas ļāva to pasūtītājam nogādāt vēl siltu. Otra populāra Neapoles picērija, kas darbojas vēl šodien, ir 1870.gadā dibinātā Pizzeria da Michele. Neapolē saglabājušās arī citas vēsturiskās picērijas, kas klientiem piedāvā gandrīz tikai tradicionālās neapoliešu picas.
Vecākā picērija pasaulē “Pizzeria Port’Alba” strādā vēl šodien.
Visā pasaulē pazīstamā klasiskā pica radās 1889.gada 11.jūlijā, kad Itālijas karaļa Umberto I sieva karaliene Savojas Margarita apmeklēja Neapoles picēriju Brandi. Cepējs Rafaēle Espozito par godu karalienei izcepa trīs dažādus picu veidus. Viena no tām bija garnēta ar tomātiem, mocarellas sieru un baziliku. Pildījums simbolizēja jaunā Itālijas karoga krāsas - sarkano (tomāti), balto (mocarella) un zaļo (baziliks). Karalienei šī pica iepatikās un Espozito savu recepti nosauca viņai par godu - Pizza Margherita. Šodien šī vienkāršā pica ir jebkuras picērijas ēdienkartē jebkurā pasaules malā.
Itālijas karaliene Savojas Margarita un viņas godināšanai radītā pica.
Neapoles picas recepte kļuva pazīstama visā Itālijā, tomēr katrs reģions centās izstrādāt arī savu picas versiju. Lai aizsargātu tradicionālo Neapoles recepti, 1984.gadā tika nodibināta Associazione Verace Pizza Napoletana (Īstās neapoliešu picas asociācija), kuras uzdevums ir sekot Neapoles picu kvalitātes standartu ievērošanai. Asociācija ik gadu novērtē un izceļ tās picērijas visā pasaulē, kas popularizē un kopj Neapoles picas īpašās tradīcijas, filozofiju un pagatavošanas metodes.
Uz Amerikas Savienotajām Valstīm picas recepti aizveda itāliešu imigranti 19.gadsimta beigās. Ēdiens iemantoja lielu popularitāti itāļu diasporas vidū Ņujorkā, Čikāgā, Sentluisā, Filadelfijā. Picu pārdevēji staigāja pa ielām ar metāla podu uz galvas, kurā bija siltas picas. Viens picas gabaliņš maksāja divus centus. Pirmoreiz vārds “pica” ASV publiski izskanēja 1904.gadā avīzē The Boston Journal, reklamējot Džovani un Dženaro Bruno piedāvātās neapoliešu picas. Arī pirmās kafetērijas un veikali, kas piedāvāja picas, parādījās 20.gadsimta sākumā. Ilgus gadus tika uzskatīts, ka pirmā oficiāli atzītā picērija ASV ir Dženaro Lombardi uzņēmums Ņujorkā, kam licence izsniegta 1905.gadā. Taču tagad kļuvis zināms, ka vēl pirms Lombardi 1903.gadā savu picēriju atvēris cits itālis - Filipo Milone.
Kreisās puses foto - Dženaro Lombardi picērija Ņujorkā, kuru līdz šim uzskatīja par vecāko ASV;
foto labajā pusē - itāļu picas popularizētājs ASV Filipo Milone, kura uzņēmums parādījās ātrāk.
Tomēr līdz 1940.gadu vidum pica palika gandrīz tikai Amerikas itāliešu ēdiens. Viss mainījās Otrā Pasaules kara laikā, kad amerikāņu karavīri, kas cīnījās Itālijā, iepazina tur vietējo picu. Tradicionālais itāliešu ēdiens karavīriem iegaršojās tik ļoti, ka atgriezušies dzimtenē, viņi sāka to popularizēt citiem kara veterāniem. Jau 1943.gadā divi uzņēmīgi vīri Aiks Sjuels un Riks Rikardo radīja jauna paveida picu deep dish pizza un atvēra picēriju Pizzeria Uno Čikāgā. Tajā pašā gadā durvis vēra Josey’s Pizza Ņūnenā, Džordžijā, 1954.gadā Sakramento Kalifornijā parādījās Shakey’s Pizza, 1958.gadā - Pizza Hut Vičitā, Kanzasā. Picērijas vērās vaļā viena pēc otras visā valstī, radās tādi uzņēmumi kā Bertucci Pizza, Domino Pizza, Happy Joe Pizza, California Pizza Kitchen, Godfather’s Pizza un citi.
Pirmā mūsdienīgā amerikāņu picērija “Pizzeria Uno” Čikāgā (kreisajā pusē),
tās dibinātājs Aiks Sjuels un viņa izgudrotā Čikāgas “deep dish pizza” (attēlos labajā pusē).
Ar laiku Savienotajās Valstīs tika radītas neskaitāmas picu variācijas, no kurām daudzām ir vien attāla līdzība ar itāļu oriģinālu. 20.gadsimta 60.gados pica jau bija kļuvusi par amerikāņu kulta ēdienu. To veicināja arī picu pusfabrikātu parādīšanās 1957.gadā, vēlāk arī saldētu picu plašais piedāvājums lielveikalos. Līdz ar to pica kļuva viegli pieejama ikvienam - atlika to tikai uzsildīt cepeškrāsnī vai mikroviļņu krāsniņā. Šodien ap 13% amerikāņu atzīst, ka iekļauj picu savā ēdienkartē katru dienu. No ASV pica sāka savu uzvaras gājienu visā pasaulē, un šodien nav zemes, kur nebūtu kaut viena picērija.
Trīs lielākie starptautiskie franšīzes picēriju tīkli pasaulē.
Kas ir pica
Pica ir tradicionāls itāļu ēdiens, kas šodien pazīstams visdažādākajos variantos. Pica sastāv no picas maizes, kas pārklāta dažādiem pārtikas produktiem. Parasti picas mīklu gatavo no īpašiem miltiem, dabīgā rauga, sāls un ūdens. Tradicionāli mīklu gatavo ar rokām, bet mūsdienās izmanto arī elektriskos mīklas maisītājus. Pēc samīcīšanas mīklai ļauj divas stundas atpūsties, tad to sadala pikučos un ļauj stāvēt vēl astoņas stundas. Tad mīklu rullē plānos vai biezākos plāceņos, pārklāj ar tomātu mērci un liek uz tās izejvielas pēc izvēles. Klasisko picu cep tikai malkas krāsnīs, tomēr mūsdienu picērijās lielākoties izmanto elektriskās krāsnis. Malkas krāsnī augstās temperatūras dēļ pica ir gatava pēc pusotras minūtes, bet elektriskajās krāsnīs tam vajadzīgas 8 līdz 10 minūtes.
Picas pildījums var būt ļoti daudzveidīgs. Neatņemama picas sastāvdaļa ir siers, taču var būt arī picas bez siera. Visbiežāk lieto mocarellas sieru, bet daudzos picu veidos arī citas šķirnes - Čedaras sieru, parmezāna sieru, fetas sieru, gorgonzolas sieru, dažādus reģionālos sierus. Visbiežāk picās izmanto tomātu mērci, bet var būt arī citas mērces. No eļļām galvenokārt lieto olīvu vai citu augu eļļas, retāk valriekstu vai trifeļu eļļu. No gaļas produktiem lieto salami vai peperoni desu, vītinātu šķiņķi, bekonu, liellopu vai vistas gaļu. No jūras produktiem - anšovus, tunci, lasi, garneles, mīdijas, kalmārus. Kā dārzeņu piedevas izmanto tomātus, sīpolus, ķiplokus, artišoku, baklažānus, olīvas, kaperus, spinātus, papriku, čili un halapeno piparus, avokado, ananāsus. No sēnēm galvenokārt šampinjonus, retāk trifeles. Garšvielām izmanto baziliku, oregano, melnos piparus, čili. Dažkārt lieto arī dažādus riekstus.
Viens no picas veidiem ir pārlocītā pica calzone, kas tulkojumā nozīmē “aploksne ar pildījumu”. Tā tiek pasniegta kā pildīts pīrāgs. Tradicionāli pildījumu veidi calzone picām ir rikotas biezpiens, šķiņķis, mocarellas vai parmezāna siers, oregano. Otrs pīrāgveida picas tips ir stromboli - garena ruletes veida pica ar pildījumu. Neliela izmēra pica, kas paredzēta vienam cilvēkam, tiek saukta par pizzetta. Pazīstams arī picas paveids schiacciata, kas ir plakanmaizes plācenis vai pīrāgs ar piedevām.
Kreisajā pusē - pica “calzone”; attēlā labajā pusē - stromboli pica.
Pēdējos gados arvien lielāku popularitāti visā pasaulē iegūst veģetārās picas. To pildījumam neizmanto gaļu, bet dažkārt arī piena produktus. Reizēm veģetāro picu pagatavošanā nelieto arī graudaugu miltus, bet picas mīklu gatavo no linsēklu, burkānu, seleriju un kabaču masas maisījuma. Populāras pasaulē kļuvušas arī saldās deserta picas. To pildījumā var būt šokolāde, dažādi augļi un ogas, ievārījums, medus, jogurts, saldie krēmi. Šādas picas pamatne var būt cepta arī kā vafele.
Veģetārā pica (kreisajā pusē) un saldā deserta pica (labajā pusē).
Picas tiek pārdotas gan svaigas, gan sasaldētas, veselas vai sadalītas porcijās. Lielo picu pirms ēšanas sagriež ar speciālu nazi trīsstūrveida gabalos. Taisnstūra formas picas griež kvadrātveida gabalos. Visus picu veidus ēd ar rokām, tomēr daudzos restorānos pasniedz arī nazi un dakšiņu.
Picu pusfabrikāti, saldētas picas un speciālie picu naži.
Itāļu picas
Itāļu picas standarts ir Neapoles pica. Īstas neapoliešu picas gatavo tikai no vietējām izejvielām, piemēram, Sanmarzano tomātiem, kas aug vulkāniskajos līdzenumos uz dienvidiem no Vezuva, un mocarellas siera, ko ražo no ūdens bifeļmātes piena. Picas mīklu gatavo no kviešu miltiem, dabīgā rauga, sāls un ūdens. Mīklu sagatavo ar rokām. Picu cep 60 - 90 sekundes aptuveni 500 grādu augstā temperatūrā akmens krāsnī ar ozolkoka malku. Picas pamatnei jābūt kraukšķīgai un aromātiskai.
Īstās Neapoles picās izmanto Sanmarzano šķirnes tomātus (kreisajā pusē augšā) un ūdens bifeļmātes piena mocarelllas sieru (kreisajā pusē apakšā), tās cep ar malku kurināmās krāsnīs.
Neapoles picai piešķirts statuss “Garantēta tradicionālā īpatnība”. Ir divi Neapoles picas veidi - Pizza Margherita ar tomātu pastu, mocarellas sieru, baziliku un augstākā labuma olīveļļu, un Pizza Marinara, ko veido no tomātu pastas, ķiplokiem, oregano un augstākā labuma olīveļļas, lai gan dažas picērijas pievieno arī baziliku. Marinara tiek uzskatīta par senāku nekā Margarita. To pirmoreiz pagatavojusi kāda vietējā zvejnieka sieva, kad viņš atgriezies no jūras. Šos picu veidus Itālijā dēvē par “tīrajām picām”.
Itāļu “tīrās picas” - Neapoles “Margherita” (kreisajā pusē) un “Marinara” (labajā pusē).
Otra iecienītākā pica Itālijā ir tā sauktā Romas jeb Lazio pica. Populāras tās variācijas ir Pizza Rustica un Pizza Al Taglio. Pizza Rustica ir bieza kēksveida pica un to cep cepešpannā, pildījumam izmantojot marinētas sēnes, sīpolus, artišokus un citus produktus. Romas picas parasti pārdod pēc svara un tās ir pavisam atšķirīgas no neapoliešu picām. Neapoles picai raksturīga biezāka, ar rokām veidota mīklas pamatne, savukārt Romas stila picai pamatne ir plāna. Arī šīs picas cep malkas krāsnī.
Kreisajā pusē - klasiskā plānā Romas “Lazio” pica (augšā)
un pīrāgveida “Pizza Rustica” (apakšā); attēlā labajā pusē - “Pizza Al Taglio”.
Itālijā ir arī daudz reģionālo picu paveidu. Pizza Capricciosa tiek garnēta ar sēnēm, prošuto šķiņķi, artišokiem un vārītu olu, savukārt Pizza Pugliese ar kaperiem un olīvām, bet Veronese - ar sēnēm un prošuto šķiņķi. Sicīlijas Sfincione picai var būt dažādas sastāvdaļas, sākot ar svaigām olīvām, beidzot ar cieti vārītām olām un jūras produktiem. Ligūrijā var nobaudīt picu Focaccia ar bazilika pesto un rozmarīnu. Bez reģionālajām variācijām ir picas, kas iecienītas visā Itālijā, piemēram, Quattro Formaggi ar četru veidu sieriem, vai Quattro Stagioni (”Četri gadalaiki”), kurā izmanto artišokus, sēnes, tomātus un vītinātu šķiņķi. Iecienītas ir arī picas ar anšoviem, mīdijām, garnelēm un ceptu tunci.
Augšējā rindā - “Pizza Capricciosa” un Ligūrijas “Focaccia” pica;
attēlos apakšā - Sicīlijas “Sfincione” pica un “Quattro Stagioni” jeb “Četru gadalaiku” pica.
Ziemeļamerikas picas
ASV picas kļuva populāras pateicoties itāļu un grieķu imigrantiem, kā arī amerikāņu karavīriem, kas pēc 2.Pasaules kara atgriezās no Eiropas. Amerikāņi picu cepšanai piegāja radoši, tradicionālo itāļu picu sastāvdaļām pievienojot visus iespējamos produktus un tā radot jaunus picu veidus. Amerikā picas mīklas pagatavošanai izmanto ne tikai olīveļļu, kā tas ir itāļu picās, bet jebkuru augu eļļu. Dažās picu receptēs netiek izmantota tomātu pasta (tā sauktās baltās picas) vai arī lieto citas mērces. Bet ir arī picas, kas pārklātas tikai ar tomātu mērci vai tomātu šķēlītēm un garšvielām. Tāpat izdomātas picas “kājām gaisā”, kam siera kārta tiek likta zem maizes pamatnes, bet virspuse apziesta ar mērci. Amerikāņu picās mēdz izmantot arī kūpināto sieru, kas nekad nebūtu iedomājams Itālijas picās.
Viena no “baltās picas” verrsijām un tomātu picas šķēlītes.
ASV ir daudz picu paveidu. Ņujorkas pica mēdz būt liela izmēra. Tās pamatā ir neapoliešu recepte. Ņujorkas pica ir plāna, tāpēc to nereti ēd salokot picas šķēli uz pusēm vai saliekot divas kopā. Šis picas veids dominē ASV ziemeļaustrumu štatos. Ņujorkas picas paveids ir Grandma Pizza, kam ir taisnstūra forma un mazāk siera. Savukārt Ņūheivenas pica iecienīta Konektikutā. Parasti tā ir “baltā pica” bez tomātu mērces, ar ķiplokiem un cieto sieru. Tai ir plāna kraukšķīga un nedaudz rūgtena pamatne, ko kompensē dažādi saldi ingredienti. Grieķu pica ir populāra Jaunanglijā. Tai ir bieza pamatne un to cep krāsnī uz pannas. Picas sastāvā ir fetas siers, olīvas un grieķu garšvielas.
Augšējā rindā - plānās Ņujorkas picas šķēle un “Grandma” pica;
attēlos apakšējā rindā - Grieķu stila pica un Ņūheivenas pica.
Čikāgas picu sauc arī par deep dish picu. To gatavo cepamtraukā ir tai ir bieza pamatne un augsta mala. Sieru liek tieši uz pamatnes, tad visas pārējās sastāvdaļas, virsu pārklāj ar mērci. Šīs picas variācija ir stuffed pizza, kuras pildījumu pārklāj ar otru picas maizes plātni un visu pārlej ar mērci. Cits Čikāgas picas variants ir ar plānu pamatni, ko apsmērē ar tomātu mērci un tad liek citas sastāvdaļas, bet virsū mocarellas sieru. Čikāgas picu bieži mēdz griezt nevis trīsstūrveida šķēlēs, bet kvadrātveida gabalos. Šīs picas veids iecienīts ASV vidējo rietumu štatos. Sentluisas pica ir populāra Misūri un Ilinoisas štatos. Mocarelas vietā tajā izmanto Provel sieru. Pamatni pārklāj ar sagrieztiem produktiem, bekona kārtu, lieliem sīpola gabaliem un papriku. Arī šo picu griež kvadrātveida gabalos.
Kreisajā pusē - dažādi Čikāgas “deep dish” picas veidi; labajā pusē - Sentluisas pica.
Kalifornijas picā izmanto netradicionālas sastāvdaļas, galvenokārt svaigus produktus. Viens no šīs picas veidiem ir tā sauktā Taizemes pica ar vistas gaļu, pupiņām, burkāniem, zemesriekstu un bārbekjū mērci. Savukārt pasaulē populāro Havajas picu radīja grieķu izcelsmes amerikānis Sems Panopulis 1962.gadā. Tradicionālās šīs picas sastāvdaļas ir bekons vai šķiņķis, ananāsa ripiņas vai gabaliņi un mocarellas siers. Paradoksāli, bet Havaju salu iedzīvotāji šo picas veidu tikpat kā nelieto, toties tas ir ārkārtīgi populārs visos ASV rietumu štatos, kā arī Kanādā, Austrālijā un Eiropas valstīs.
Kreisajā pusē - Kalifornijas pica, labajā pusē - Havajas pica.
Ziemeļamerikā ir vēl daudz citu picu veidu. Var minēt Tako picu, kurā izmanto izejvielas, kas raksturīgas taco ēdieniem, piemēram, salātlapas, smalcinātu liellopu gaļu, tomātu šķēlītes, kukurūzas čipsus, Čedaras sieru, krējumu un taco mērci. Nic-o-boli pica tiek gatavota no izejvielām, kas raksturīgas ruletes tipa picai stromboli, taču pati šī pica cepta kā calzone jeb pārlocītā pica. Grilpica (Grilled pizza) kā veids radusies Providensā, Rodailendas štatā. Tai ir plāna pamatne, ko cep nevis krāsnī, bet uz grila. Pildījumu kārto uz picas maizes grilētās (apakšējās) daļas. Izplatīti picas analogi ir arī tā sauktie angļu pīrāgi (English muffin), franču maizes pica (French bread pizza) un pica-beigelis (pizza bagels), kurus visbiežāk garnē ar tomātu mērci, rīvētu sieru un peperoni desu.
Tako pica (kreisajā pusē) un pica beigelis (labajā pusē).
Kanādā pica kļuva pazīstama 20.gadsimta 50.gados, tomēr īstu popularitāti ieguva vien 60.gados. Visizplatītākais veids ir īpašā Kanādas pica (Canadian-style pizza), kurai ir četras nemainīgas sastāvdaļas - tomātu mērce, mocarellas siers, sēnes un bekons. Pārējās izejvielas tiek liktas pēc gaumes un pieprasījuma. Reizēm mocarellas sieru kombinē ar Čedaras sieru, pievieno arī peperoni desu, sīpolus. Monreālas apkārtnē iecienītas picas, kuru sastāvā ir oregano, pētersīļi un ķiploki.
Tradicionāla Kanādas stila pica.
Pastāv dažādi Kanādas picas varianti. Pazīstamākie ir Hot Dog Stuffed Crust Pizza, kuras maizes pamatnes apmalītē iecepts hotdogs (cīsiņš), un Grilled Chicken Club pica ar Alfredo mērci, grilētām vistas gaļas strēmelītēm, bekonu, kubiciņos sagrieztu tomātu, salātlapu un mocarellas sieru. Savukārt Smokey Maple Bacon Pizza komplektējas ar Alfredo mērci, kļavlapu dūmos kūpinātu bekonu, sēnēm, rīvētu Čedaras sieru un mocarellas sieru. Īpašs ēdiens Kvebekas provincē ir Pizza-ghetti. To servē pusi šķīvja aizpildot ar uz pusēm pārgrieztu picu, bet otru pusi ar spageti makaroniem, kas pārlieti ar tomātu mērci. Cits šī ēdiena variants ir pica, kur spageti klāj tieši uz picas pamatnes, virsū liekot sieru.
Kreisajā pusē - “Hot Dog Stuffed Crust Pizza”, labajā pusē - “Pizza-ghetti” porcija.
Picas pasaulē
Ķīnā pirmās picērijas parādījās 1990.gadā. Nereti tajās izmanto vietējās izejvielas - krabju nūjiņas, tunci, sojas mērci, kukurūzu. Populāra ir pica ar Pekinas pīles gaļu. Savukārt Japānā picas ienāca jau 20.gadsimta 70.gados. Japāņu picās lieto majonēzes mērci, kukurūzu, kartupeļus, avokado, zuti, kalmārus. Iecienīta ir pica ar lasi un terijaki mērci. Īpašs jāpāņu picas veids ir okonomiyaki - cepts plācenis ar garnelēm vai citiem jūras produktiem, dārzeņiem un speciālu mērci, pārkaisīts ar kaltēta tunča strēmelītēm. Dienvidkorejā picās izmanto kukurūzu, saldo kartupeļu šķēlītes, garneles, krabju gaļu. Īpaši iecienītas ir Bulgogi picas ar grilētu gaļu un Kimči picas ar marinētiem dārzeņiem.
Japāņu “okonomiyaki” (kreisajā pusē) un visā Āzijā iecienītā Kimči pica (labajā pusē).
Picēriju tīkls strauji attīstās Indijā. Indiešu pica ir daudz asāka par Eiropas vai Amerikas picu, tajā izmanto vietējās izejvielas, piemēram, Tanduri cāli, svaigo sieru paneer, marinētu ingveru. Populāra ir Tikka pica ar marinētu cāļa gaļu. Indijas picām ir daudz dažādu recepšu, kurās daudz tiek izmantoti dārzeņi. savukārt Indonēzijā iecienītas picas ar gaļu, peperoni un tunci. Vietējie picu veidi ir asā Balado pica ar čili un vistas vai liellopa gaļu, Rendang pica ar pikanto rendang liellopu gaļu un Satai pica ar liellopu vai vistas gaļu un riekstu mērci. Taizemē populāras ir dažāda veida picas ar Tom Yum mērci.
Indijas stila pica (kreisajā pusē) un jūras velšu pica ar “Tom Yum” mērci (labajā pusē).
Irānas jeb persiešu pica pildīta ar malto gaļu, papriku, sēnēm, sīpoliem, mocarellas sieru un persiešu garšvielām, kas padara to garšu unikālu. Iecienītākie vietējo picu veidi ir Makhloot un Makhsoos. Turcijā līdzās tradicionālajiem picu veidiem izmanto arī vietējās izejvielas - maltu liellopu gaļu, cieto desu veidus, vietējos sierus, olīvas un zaļumus. Populāri ir vietējo picu paveidi Pide un Lahmacun. Arī Izraēlā picām ir savas īpatnības. Ebreju virtuvē nekad netiek pieļauta gaļas baudīšana vienlaikus ar piena produktiem, tāpēc ebreju picās ir daudz dārzeņu, svaigais siers labane un Tuvo Austrumu garšvielas. Ebreju picu pamatnei, īpaši Lieldienu laikā, izmanto mīklu bez rauga jeb macas maizi.
Turku pica “Lahmacun” (kreisajā pusē) un ebreju macas pica (attēlā labajā pusē).
Austrālijā populāras ir visas itāļu un Amerikas picu šķirnes, taču pastāv arī vietējie varianti. Tradicionālo Austrālijas picu sauc australiana, tās sastāvā ir mocarellas siers, šķiņķis vai bekons un cepta ola, reizēm arī garneles. Kopš 80.gadiem tiek piedāvātas īpašas gardēžu picas (gourmet pizzas). Tās var būt pildītas ar lasi, bocconcini siera bumbiņām, ķenguru, emu vai krokodila gaļu.
Austrāliešu “gourmet” līnijas picas.
Meksikāņu picu veido vietējās izejvielas - liellopu gaļa, čorizo žāvētā desa, cepti vai grilēti sīpoli, čili vai halapeno pipari, tomāti, paprika, avokado, garneles, gliemenes. Savukārt argentīniešu picai ir bieza pamatne (media masa) un daudz siera. Populārākais picu veids ir muzzarela ar trīs veidu sieriem, iecienītas ir arī picas ar šķiņķi, konservētu papriku un longaniza desu, kā arī fugazza ar sieru un sīpoliem vai fugazzeta - ar sīpoliem pārkaisītas divas picas šķēles ar siera pildījumu. Brazīliešu picai ir krietni mazāk tomātu mērces. Populārākās šķirnes - Pizza Com Catupiry un četru sieru pica.
Argentīniešu sīpolpica “fugazza” (kreisajā puzē) un brazīļu “catupiry” (labajā pusē).
Picas Latvijā
Latvijā pirmā picērija durvis vēra vēl padomju laikā - 1988.gadā kolhoza “Ādaži” ciematā. Latviešu un dienvidslāvu arhitektu veidotājā ēkā galdiņi atradās daļēji izolētās “kabatās”, veidojot intīmu gaisotni. Restorāns bija ļoti populārs un vienmēr pārpildīts. Picu pildījumi apmierināja teju visus ar “ārzemju ēdieniem” nelutinātos padomju pilsoņus. Otra picērija 1991.gadā tika atvērta kafejnīcas “Jānītis” telpās Rīgā, Elizabetes un Ernesta Birznieka-Upīša ielu stūrī. Little Johnny piedāvāja amerikāņu stila picas. 90.gados pie picērijas vienmēr stāvēja rinda. 1994.gadā darbu sāka pirmā Pica Lulū, ko atvēra no Kanādas atbraukušais latvietis Elmārs Tannis. Lulū raksturīgas eksotiskas picu receptes un neierastas mērces. Šī picērija pirmā Latvijā piedāvāja Havaju picu un pirmā sāka picu piegādi.
Attēlos - pirmā Latvijas picērija Ādažos; labajā pusē apakšā - picērijas “Little Johnny” reklāma.
Pārējie šobrīd Latvijā pazīstamie picēriju zīmoli darbību sāka 21.gadsimtā. 2001.gada decembrī Liepājā tika atvērta pirmā Čili Pizza. Šodien Čili picēriju tīkls izaudzis līdz vairāk nekā 20 picērijām Rīgā, Jūrmalā, Liepājā, Daugavpilī, Jelgavā, Ogrē, Valmierā, Siguldā. Latvijā darbojas vēl vairākas populāras picērijas - CanCan Pica, Express Pizza un citas. Atvērts arī viens starptautiskā tīkla Hut Pizza restorāns. Pica kļuvusi par vienu no pieprasītākajiem ēdieniem un picēriju apmeklēšana ir daudzu ģimeņu neatņemamu tradīcija. Picas piedāvā gan ēšanai uz vietas, gan līdzņemšanai. Liela daļa restorānu piedāvā arī picu piegādi. Izvēle - no klasiskās Margaritas līdz dažādām Āzijas garšām.
****
Šodien pica kļuvusi par kulta ēdienu visos kontinentos, visās tautās un zemēs, kur vien tā pieejama. Pica ir viens no populārākajiem un pieprasītākajiem ēdieniem pasaulē gan ātrās apkalpošanas, gan smalkajos restorānos, un nereti arī mājas virtuvē. 2017.gada decembrī klasiskās Neapoles picas cepšanas tradīcijas iekļautas UNESCO Nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā.
*********************
Līdzīgie raksti:
- Nekas nav atrasts
