31
Latvijas kristīgās konfesijas. Baptistu draudžu vēsture – 2.daļa
Ievietoja | Sadaļa Baznīcas vēsture | Publicēts 31-01-2020
1940 - 1990
Pēc padomju okupācijas varas nodibināšanās 1940.gada 17.jūnijā Latvijas baptisti piedzīvoja būtiskus draudžu darba ierobežojumus un represijas pret atsevišķiem mācītājiem un draudžu locekļiem. Jau pirmajā okupācijas dienā čekas aģenti Pestīšanas Templī Rīgā meklēja mācītāju Viljamu Fetleru, kurš esot “spiegu iesūtītājs Padomju Savienībā”. Patiesībā Fetlera vadībā tika sagatavoti un nelegālam darbam PSRS nosūtīti evaņģēlisti un misionāri. Mācītāju un viņa ģimeni izglāba tikai tas, ka viņi tobrīd neatradās Latvijā, jo bija izbraukuši uz ASV. Tāpat 1940.gada vasarā okupanti noslepkavoja Pāvilostas draudzes kora diriģentu Mārtiņu Freidenfeldu.
Visai drīz pēc okupācijas “kultūras vajadzībām” pirmo reizi tika nacionalizēts LBDS Savienības nams. Septembra nogalē tika slēgts Garīgais seminārs - nelīdzēja pat pārrunas ar okupantu izveidotās marionešu valdības izglītības tautas komisāru Jūliju Lāci. 1941.gadā par dalību pretošanās kustībā apcietināja Rīgas Golgātas draudzes padomes locekli un bijušo Ulmaņa valdības sabiedrisko lietu ministra Alfrēda Bērziņa sekretāru Alfrēdu Otomāru Ceimeru. 1941.gada 15.oktobrī viņam un vēl 10 latviešu patriotiem Krievijā piesprieda nāvessodu. Bet 1941.gada 14.jūnijā kopā ar 15 000 Latvijas pilsoņu moku ceļā uz Sibīriju devās arī 200 baptistu draudžu locekļi un viņu piederīgie.
Lielā terora laikā PSRS 30.gadu otrajā pusē bija represēti simtiem tur dzīvojošo latviešu baptistu. 1940. - 1941.gadā līdzīgas represijas piedzīvoja arī baptisti Latvijā. No zināmākajiem Baigā gada baptistu ticības upuriem minami LBDS Padomes loceklis un Liepājas pilsētas galva Ēvalds Rimbenieks (miris 1943.g.), Garīgā semināra pasniedzējs, komponists un Latvijas Armijas kapteinis Kārlis Līdaks (nošauts 1942.g.), LBDS viceprezidents Jānis Laudams (miris 1952.g.) un viņa sieva, dzejniece Ilze Laudama, Aizputes pilsētas galva Jānis Jirgensons (miris 1943.g.), viņa sieva Lidija (mirusi 1943.g.) un dēls Ilgvars, Rīgas Atmodas draudzes mācītājs Roberts Fetlers (miris 1941.g.), viņa sieva Tatjana un dēli Boriss (miris 1941.g.) un Jurijs (miris 1943.g.).
Trīs no Baigā gada upuriem - Liepājas pilsētas galva Ēvalds Rimbenieks,
komponists un diriģents Kārlis Līdaks un mācītājs Roberts Fetlers.
Vācu okupācijas režīms nebija neko maigāks par padomju okupāciju. Draudzēm gan atdeva padomju laikā atņemtos īpašumus, tomēr dievkalpojumu skaits tika ievērojami samazināts. Okupācijas vara 1941.gada vasarā nošāva baptistu mācītāju Jāni Jansonu un ebreju tautības mācītāju Jāzepu Švarcu. Daudzus dievnamus pārvērta par vācu armijas kazarmām vai noliktavām. Karadarbības dēļ tika nopostīti Bātas, Embūtes, Gramzdas, Gulbenes, Veldas, Priekules un vairāku citu draudžu dievnami.
Neskatoties uz kara apstākļiem, kalpošanas darbs vācu okupācijas laikā izvērtās visai plašs. Mācītāji regulāri pulcējās uz sanāksmēm, 1942.gadā tika sasaukts LBDS kongress, notika Bībeles korespondences kursi, vairākas Dziesmu dienas. Lielu svētību visai sabiedrībai deva mācītāja Kārļa Lejasmeijera vadītie Pārdomu vakari, kuros tika iztirzātas kara apstākļiem svarīgas tēmas, piemēram, “Ciešanas un to nozīme”. Baptistu draudžu locekļi piedalījās arī ebreju slēpšanā no holokausta šausmām. Zināms, ka ebreju slēpšanā piedalījušies baptistu mācītāji Andrejs Bermaks, Fricis Pušķevics un Juris Lamberts, draudžu locekļi Marta Fridrihsberga, Žanis Eilenbergs un citi.
Kad Sarkanā Armija 1944.gadā atkal tuvojās Rīgai, lielas bēgļu straumes devās uz Rietumiem, tostarp baptistu draudžu locekļi. Viņu vidū bija 35 mācītāji, arī LBDS prezidents (bīskaps) Rūdolfs Vītols. Šādā situācijā Jelgavas Atmodas draudzes mācītājs Kārlis Lāceklis aicināja baptistu draudžu pārstāvjus no Sarkanās Armijas kontrolē esošām teritorijām uz konferenci Rīgā 1944.gada 11.-12.novembrī. Konferencē tika ievēlēta LBDS Pagaidu padome, par tās priekšsēdētāju kļuva Kārlis Lāceklis. Tika nolemts oficiāli reģistrēt arī līdzšinējās draudžu filiāles, tā izveidojot deviņas jaunas draudzes.
Latvijas baptistu pirmais pēckara bīskaps Kārlis Lāceklis ar ģimeni.
Taču okupācijas varas noteikta prasība bija Latvijas baptistu iekļaušanās Vissavienības Evaņģēliski kristīgo-baptistu savienībā (VEKBS) ar centru Maskavā. Lai pierunātu latviešus šādam solim piekrist, Rīgā no 1945.gada 9.-22.aprīlim uzturējās VEKBS Padomes ģenerālsekretārs Aleksandrs Karevs un Padomes loceklis Nikolajs Levindanto. 11.aprīlī Latvijas mācītāju apspriedē tika pieņemta rezolūcija par Latvijas Baptistu draudžu savienības (LBDS) pievienošanos VEKBS. Tomēr rezolūcija noteica, ka Latvijas baptistu bīskapam arī turpmāk jāpaliek latvietim un viņu izraudzīsies Latvijas draudžu mācītāji no sava vidus. Tika arī paredzēta Garīgā semināra darba turpināšana un kristīgas literatūras izdošana.
1945.gada 21.aprīlī LBDS Pagaidu padome sasauca kongresu, kurā piedalījās delegāti no 33 draudzēm. Uz kongresu nevarēja ierasties pārstāvji no Kurzemes, kur vēl turpinājās karadarbība, kaut tur atradās vairums draudžu. Kongress akceptēja LBDS “brīvprātīgo” pievienošanos VEKBS. Līdz ar to LBDS beidza pastāvēt un sāka darboties jauna struktūra - VEKBS evaņģēliski kristīgo-baptistu draudžu pārvalde Latvijas PSR. Likvidēja LBDS Padomi, draudžu kongresus un vietējo draudžu autonomiju. Ar represiju draudiem jaunajai struktūrai piespieda pievienoties vasarsvētku, evaņģēlisko kristiešu, metodistu, Brāļu draudžu, Pestīšanas armijas, Zilā krusta un citu mazāku konfesiju draudzes. Tādejādi 1945.gada vidū Latvijā bija reģistrētas 111 baptistu draudzes ar 12 451 draudzes locekli.
Tomēr okupācijas vara negrasījās ļaut latviešu bīskapam vienam ganīt savas avis bez uzraudzības no Maskavas. No Krievijas tika atsūtīts VEKBS Padomes pilnvarotais pārraugs Baltijas republikās Nikolajs Levindanto. Ļoti iespējams, ka Levindanto bija čekas aģents vai tā sauktā uzticamības persona. Viņa iecelšanu amatā un darbību Latvijas baptisti nekādi nespēja ietekmēt, bet okupācijas varas LPSR Reliģisko kultu lietu pilnvarotais ieguva padomju varai pilnīgi pakļāvīgi “Baltijas bīskapu”.
Maskavas uzspiestais pārraugs pār baptistu draudzēm Baltijas republikās,
čakls padomju varas rīkojumu izpildītājs, “Baltijas bīskaps” Nikolajs Levindanto.
Pēc kara padomju iestādes sāka privātpersonu un organizāciju nekustamā īpašuma nacionalizāciju. Dievnamu atsavināšana notika Reliģisko kultu lietu pilnvarotā Voldemāra Šeškena vadībā. Ticīgie zaudēja kontroli pār saviem īpašumiem, taču vairumā gadījumu varēja turpināt izmantot iepriekšējās telpas, noslēdzot par tām īres līgumu. Tomēr, ja kādu draudzi jebkura iemesla dēļ izlika no telpām, tas gandrīz vienmēr nozīmēja arī tās likvidāciju. Protams, draudze varēja pulcēties uz dievkalpojumiem ārpus dievnama, taču tā pēc padomju likumdošanas skaitījās nelegāla un sodāma rīcība.
Jau 1944.gadā Šeškens pieprasīja nodot dažus baptistiem piederošus Rīgas namus pilsētas rīcībā, jo uzskatīja, ka septiņas baptistu baznīcas Rīgā ir par daudz - Maskavā esot tikai viena. Baptistu vadība bija gatava atstāt par ticīgo līdzekļiem uzcelto pansionāta ēku Mārupes ielā un baznīcu Vīlandes ielā, tomēr vara pieprasīja tieši Savienības namu, kur bija plānots izvietot Jaunatnes teātri. 1945.gada 11.jūlijā LPSR Tautas komisāru padome pieņēma lēmumu nodot ēku teātrim. Neskatoties uz to, baptistiem tika atņemtas arī ēkas Mārupes un Vīlandes ielā. Dievnamu atņemšana un draudžu likvidēšana notika arī citur Latvijā. Daudzas draudzes nespēja samaksāt tām uzliktos augstos nodokļus par “sabiedrisko ēku” (pašu dievnamu) izmantošanu un bija spiestas likvidēties.
Daži no padomju varas atņemtajiem baptistu dievnamiem Rīgā -
Ciānas draudzes dievnams Vīlandes ielā un Savienības nams Lāčplēša ielā 37.
Bīskaps Lāceklis atteicās labprātīgi parakstīt Savienības nama nodošanas dokumentus, kas vēlāk bija viens no iemesliem viņš arestam un notiesāšanai. Savukārt “Baltijas bīskaps” Levindanto dokumentus parakstīja - tiesa, tikai pēc tam, kad viņam atņemtajā namā piešķīra dzīvokli. Kamēr no Maskavas atsūtītais “pārraugs” priecājās par iegūto mājokli, daudzi vietējie baptistu mācītāji tika apcietināti un represēti. Kopumā pirmajos pēckara gados tika notiesāti 14 baptistu mācītāji. Arī 1949.gada deportācijā uz Sibīriju aizveda daudzus baptistu kalpotājus un draudžu locekļus.
Pēc kara vairs netika sasaukti draudžu kongresi, mācītāju sanāksmes notika neregulāri. Ievēlot amatā bīskapus, to kandidatūru iepriekš vajadzēja apstiprināt varas iestādēs. Pēc bīskapa Lācekļa aresta, 1946.gada septembrī par baptistu bīskapu kļuva Liepājas Otrās draudzes mācītājs Augusts Korps, bet pēc viņa aiziešanas Mūžībā, 1949.gadā par bīskapu ievēlēja Rīgas Mateja draudzes mācītāju Andreju Rēdlihu, kamēr populāro teologu Jāni Rīsu piespieda atteikties no kandidēšanas. Tas liecina, ka garīdznieku sanāksmes bija vien formalitāte, lai radītu ilūziju, ka “iezemiešu” viedoklis tiek uzklausīts.
Baptistu bīskapi Augusts Korps un Andrejs Rēdlihs;
labajā pusē - draudzēs mīlētais Jānis Rīss, kam okupanti neļāva kļūt par bīskapu.
1950.gadā tika noteikti jauni ierobežojumi. Dievkalpojumos aizliedza deklamēt dzeju, dziedāt solo, duetus un citus vokālos dziedājumus. Atļauta bija tikai kopīga draudzes dziedāšana un kora dziesmas. Koris drīkstēja kalpot tikai savā draudzē un tajā drīkstēja dziedāt vienīgi pilngadīgi draudzes locekļi. Izsludināja aizliegto dziesmu sarakstu. Pilnīgi tika aizliegts dziesmu krājums “Bērnu kokle”. Bīstama okupantiem šķita arī krājuma “Cerības Auseklis” dziesma: “Iesim cīņā Jēzus vārdā, / Bruņas Viņš un patvērums. / Tanī uzvarēsim droši / Visas varas, kas pret mums.” Kopumā no 19 baptistu dziesmu krājumiem aizliedza dziedāt 74 dziesmas, bet no 18 dziesmām tika izņemti atsevišķi panti.
Strikti tika piekodināts nekristīt par 18 gadiem jaunākas personas, bet vislabāk kristāmo skaitu vecumā no 18 līdz 25 gadiem samazināt līdz minimumam. Kristībām bija jānotiek visklusākajos apstākļos bez iepriekšējas izsludināšanas. Tos, kas apmeklēja kādu mācību iestādi, kristīt nebija atļauts vispār. Nedrīkstēja veikt nekādu darbu ar jauniešiem, bija aizliegtas svētdienskolas un māsu pulciņi. Latvijas baptistiem tika liegts uzsākt jebko bez saskaņošanas ar VEKBS Maskavā.
1953.gada oktobrī par baptistu bīskapu kļuva Fricis Hūns, bet 50.gadu nogalē Hruščova antireliģiskās kampaņas ietvaros sākās jaunas ticīgo vajāšanas. 1959.gadā Rīgas Atmodas draudze bija spiesta atdot Pestīšanas templi Lāčplēša ielā 117, kur ierīkoja Latvijas Universitātes sporta zāli. Likvidēja Bātes draudzi, Kalētu draudzei atņēma telpas un pēc tam likvidēja. Tas pats notika ar Saikavas un Pampāļu draudzēm. Dobeles draudzei atteicās pagarināt nomas līgumu, pēc kā draudzi likvidēja. Līdzīgi notika ar Sabiles un Tadaiķu draudzēm. 1961.gadā atņēma un Latvijas Televīzijai nodeva Āgenskalna draudzes dievnamu Rīgā. No 1960. līdz 1964.gadam tika likvidētas 17 baptistu draudzes.
Bīskaps Fricis Hūns; attēlā labajā pusē - Fricis Hūns (vidū) starp uzraugiem no VEKBS
Jakovu Židkovu (kreisajā pusē) un Nikolaju Levindanto (labajā pusē).
Likvidēja arī Baltijas republiku nacionālo bīskapu amatus, par vienīgo noteicēju atstājot čekai padevīgo Levindanto. Par mācītājiem drīkstēja kalpot tikai Reliģisko kultu lietu pārvaldes apstiprināti cilvēki, kuram tika izsniegta īpaša sludinātāja apliecība. Bez šādas apliecības sludināšana bija nelikumīga un sodāma. Sludināšanas tiesības varēja atņemt par vissīkākajiem pārkāpumiem. Pret ticīgajiem regulāri tika vērsti ateistiskās propagandas apmelojumi presē. Daži šo spiedienu neizturēja. 60.gadu sākumā savu ticību publiski noliedza baptistu mācītāji Pēteris Grauze un Oskars Puķītis.
Maskavas ieliktenis Nikolajs Levindanto un mācītājs Augusts Krauze,
kas rakstīja ziņojumus Maskavai, apsūdzot savus ticības brāļus un amata biedrus.
Draudžu skaita samazināšanās dinamiku labi raksturo statistika. Ja 1946.gadā Latvijā bija 118 baptistu draudzes ar 12 054 draudžu locekļiem, tad 1955.gadā vairs tikai 87 draudzes ar 6647 draudžu locekļiem, bet beidzoties Hruščova laika vajāšanām 1965.gadā - 66 baptistu draudzes ar 6332 locekļiem. Līdz ar Hruščova ēras beigām spiediens uz draudzēm atslāba - 60.gadu otrajā pusē draudžu likvidācija vairs nepārsniedza vienu divas likvidētas draudzes gadā. Padomju vara saprata, ka ar administratīviem pasākumiem baptistus iznīdēt neizdosies, labāk izvēloties tos stingri kontrolēt.
1960.gadā VEKBS nosūtīja draudzēm Instruktīvo vēstuli, kas noteica vēl drastiskākus aizliegumus. Vēstule balstījās uz jauno “Nolikumu par Evaņģēliski kristīgo-baptistu savienību PSRS”. Nolikumā VEKBS Padome tika noteikta par nepārvēlējamu struktūru, netika paredzēta kongresu sasaukšana. Draudzes tika stingri brīdinātas neiesaistīt dievkalpojumos bērnus, iesakot vecākiem tos vispār nevest uz baznīcu. Kristāmo skaitu vecumā līdz 30 gadiem vajadzēja maksimāli ierobežot, kristību kandidātiem pirms kristīšanas noteica divu gadu pārbaudes laiku. Ieteica atturēties no publiskas aicināšanas uz grēku nožēlu, draudžu skaitlisko pieaugumu aizstājot ar ticīgo “garīgo kvalitāti”.
Nolikums radīja protestus baptistu draudzēs. 1961.gadā Ukrainā izveidojās tā sauktā Iniciatīvas grupa Genādija Krjučkova, Alekseja Prokofjeva un Georga Vinsa vadībā. Grupa prasīja atcelt Nolikumu, panākt reālu Baznīcas atdalīšanu no valsts, izbeigt valsts iejaukšanos Baznīcas dzīvē, tiesības vecākiem audzināt savus bērnus ticībā, kristīgās literatūras izdošanas atjaunošanu. Lai minētos jautājumus apspriestu, tika pieprasīts sasaukt draudžu kongresu. 1962.gada februārī Iniciatīvas grupa pārtapa kongresa sagatavošanas Orgkomitejā. Par tās ģenerālsekretāru kļuva Georgs Vins.
Iniciatīvas grupas, vēlāk Orgkomitejas un Baznīcu Padomes dibinātāji un vadītāji (no kreisās) - Aleksejs Prokofjevs, Genādijs Krjučkovs un Georgs Vins.
1963.gada 15.-17.oktobrī Maskavā VEKBS kongresu tomēr sasauca - pirmo pēc Otrā Pasaules kara. Taču Orgkomitejas cilvēkiem vārds netika dots, tāpēc daudzas draudzes nolēma izstāties no VEKBS un ateistiskās valsts iestādēs vairs nereģistrēties, pārejot uz darbu pagrīdē un pulcējoties dzīvokļos, privātmājās un nereti arī mežā. Tika izveidota jauna draudžu apvienība, ko nosauca par Baznīcu Padomi. Tas izraisīja nežēlīgas varas represijas. No 1961.gada līdz PSRS sabrukumam tika apcietināti vairāk nekā 500 baptistu mācītāji un garīgā darba vadītāji, galvenokārt no Orgkomitejas draudzēm. Daudzus ticīgos ieslodzīja psihiatriskajās slimnīcās, ticīgiem vecākiem atņēma bērnus.
Orgkomitejas draudze pulcējas uz dievkalpojumu sniegotā mežā.
Latvijas baptistu vadība gan uzskatīja, ka labāk tomēr izmantot legālas, lai arī ierobežotas darbības formas. 1965.gada martā notika mācītāju sanāksme, kur cita starpā apsprieda arī Orgkomitejas aktivitātes. Uz izteikto kritiku Levidanto esot atcirtis: “Jūs esat mazi, jūs neko nezināt, jums jāstāv klusu!” Tomēr daudzi latviešu baptisti slepeni atbalstīja Orgkomitejas darbu. Materiāli tika atbalstītas apcietināto Orgkomitejas darbinieku ģimenes, Latvijā bāzējās visa Padomju Savienības nelegālās kristīgās literatūras iespiešanas darba vadība. Mūsu zemē pagrīdē tika izgatavotas sešas ofseta iespiedmašīnas, kas darbojās nelegālajās tipogrāfijās Latvijā, Igaunijā, Baltkrievijā un Krievijā.
Ražīgākā Baznīcu Padomes pagrīdes tipogrāfija Latvijā Līgatnes “Līčkalnos”;
attēlā labajā pusē - Latvijā izgatavotā divpusējā ofseta iespiedmašīna, kas pēc “Līčkalnu”
tipogrāfijas likvidēšanas kā unikāls eksponāts glabājās Kriminālistikas muzejā.
Visražīgākā bija pagrīdes tipogrāfija Līgatnes “Līčkalnos”, kuru 1974.gada rudenī diemžēl atklāja un tās darbiniekus notiesāja. Taču turpināja darboties pagrīdes tipogrāfijas trīs vietās Jelgavā, tostarp baptistu baznīcas dzīvojamās mājas bēniņos, kur tika iespiestas 80 000 Dziesmu grāmatas un Jaunās Derības krievu valodā, vēlāk arī pilna Bībele. Jelgavnieka Elmāra Sīļa mājā želatīna-glicerīna tehnikā 15 000 eksemplāru lielā metienā drukāja žurnālu “Pestīšanas Vēstnesis” krievu valodā. Visus padomju gadus Latvijā, Ventspils draudzes sludinātāja Voldemāra Ašnevica mājas bēniņos un saimniecības ēkā slēpās Baznīcu Padomes vadītājs Genādijs Krjučkovs, kuru čeka tā arī nespēja notvert. Krievu brāļiem aktīvi palīdzēja latviešu baptisti Elmārs Sīlis, Kārlis Zvirgzdiņš, Alfrēds Jankovskis, Zvaigznīte un Ojārs Ginteri, Rihards Rozis, Godiņu un Eisānu ģimenes un daudzi citi.
Orgkomitejas draudžu atbalstītāji Latvijā - Voldemārs Ašnevics (kreisajā pusē) un Elmārs Sīlis (labajā pusē); attēlā vidū - pašizgatavota pagrīdes drukas mašīna izstādē “Vai vērts?” Rakstniecības muzejā.
1966.gada 10.janvārī nomira VEKBS bīskaps Baltijas republikās Nikolajs Levindanto. Tika sasaukts Latvijas baptistu kongress, kurā par bīskapu vienbalsīgi ievēlēja mācītāju Pēteri Egli. Pirmo reizi pēc LBDS likvidēšanas tika ievēlēta Bīskapa padome. Kongresā tika pieņemts arī lēmums dibināt Pensiju fondu, lai atbalstītu pensionētos garīdzniekus. Pēteris Egle ieguva nedalītu cieņu Latvijas draudzēs. Lai arī neizdevās iesākt garīdznieku izglītības kursus, notika regulāras mācītāju konferences, tika noturēti kongresi, kalpošanu sāka jauni sludinātāji. Neskatoties uz to, varas antireliģiskās politikas dēļ baptistu draudžu skaits Latvijā 1976.gadā bija sarucis līdz 60 draudzēm ar 6000 locekļiem.
Bīskaps Pēteris Egle; labajā pusē - bīskapa uzruna Rīgas Mateja draudzē.
1977.gadā, Pēterim Eglem atsakoties kandidēt uz vēl vienu termiņu, par Latvijas baptistu bīskapu ievēlēja Liepājas Ciānas draudzes mācītāju Jāni Tervitu. Darbu sākot, bīskaps deklarēja baptistu draudžu kopdarbu kā Latvijas Baptistu draudžu brālību (LBDB). Par savus darbības uzdevumu jaunais bīskaps minēja maksimālu neatkarību no Maskavas, vienlaikus saglabājot maksimālu sadarbību ar to, tāpat kristīgas literatūra izdošanu un teoloģiskās izglītības atsākšanu. Ik gadu notika Informatīvās sanāksmes, tika rīkoti LBDB kongresi. Lielu vērību bīskaps pievērsa vietējo draudžu apmeklēšanai.
Bīskaps Jānis Tervits; labajā pusē - vecā (P.Egle) un jaunā (J.Tervits) bīskapa diskusija.
1980.gadā tika saņemta atļauja ierobežotam teoloģiskās izglītības darbam. Bīskapa vadībā notika Sludināšanas lekcijas, kas sagatavoja jaunus draudžu garīdzniekus. Pirmo kursu 1983.gadā pabeidza 12 mācītāji, otro 1988.gadā gan tikai seši. Savdabīgi mācītāju kvalifikācijas celšanas kursi bija arī garīdznieku sanāksmes. Populāri kļuva tā sauktie kopīgie draudžu Brālības dievkalpojumi. No 1978. līdz 1989.gadam notika 50 šādi dievkalpojumi dažādās Latvijas pilsētās. Latviju bieži apmeklēja ārzemju baptistu delegācijas. 1985.gada janvārī Jānis Tervits bīskapa amatā tika ievēlēts atkārtoti.
Sludināšanas lekciju pirmā izlaiduma audzēkņi, tobrīd zināmi baptistu draudžu sludinātāji un mācītāji, salidojumā 20 gadus pēc kursa beigšanas. Vidū - bīskapa J.Tervita atraitne Lidija Tervite.
Bīskaps Tervits bija padomju varai samērā lojāls vadītājs. Par to liecina arī tas, ka viņš tika iekļauts gandrīz visos VEKBS organizētos garīdznieku braucienos uz ārzemēm, bieži apmeklēja baptistu, tostarp trimdas latviešu draudzes individuālos braucienos. Iespējams, ka tā bīskaps centās mazināt varas spiedienu uz draudzēm, tomēr daudziem šāda attieksme šķita nepieņemama. Nacionālās atmodas laikā 80.gadu nogalē Tervits kategoriski iebilda jebkādai baptistu “iesaistei politikā”, kaut daudzi garīdznieki un draudžu locekļi aktīvi piedalījās Atmodas notikumos. Nesaskaņas radīja arī bīskapa vēršanās pret jauniešu aktivitātēm, tostarp pret modernās kristīgās mūzikas atskaņošanu baznīcās. Šo domstarpību dēļ 1990.gada LBDB kongresā Jānis Tervits zaudēja bīskapa amatu.
****
Okupācijas perioda kontekstā īpaši akcentējama latviešu baptistu šķietami pasīvā, taču konsekventā pretošanās padomju varas aizliegumiem. Aizliegts ticīgajiem tolaik bija gandrīz viss, tomēr daudzi mācītāji un draudzes centās šos aizliegumus cik iespējams apiet. Ar dažādiem nevainīgiem nosaukumiem tika rīkoti evaņģelizācijas pasākumi, organizēti neformāli jauniešu saieti, Bībeles studijas un bērnu kristīgā izglītība, pagrīdes apstākļos izdota garīgā literatūra. Tā kā gandrīz vienīgā oficiāli atļautā aktivitāte bija koris, arī aizliegtais garīgais darbs lielākoties notika koru aizsegā. Baptistu draudžu kori pārkāpa gandrīz visus varas aizliegumus, nereti ignorēja aizliegto dziesmu sarakstu, nelegāli pavairoja nošu materiālu, piedalījās citu draudžu dievkalpojumos, kas bija stingri aizliegts.
Liels baptistu draudžu pienesums Latvijas jaunās paaudzes garīgajā attīstībā okupācijas apstākļos bija nelegālais svētdienskolu darbs. Pirmās nelegālās svētdienskolas izveidojās jau 50.gadu otrajā pusē un 60.gadu sākumā Ventspils, Jelgavas, Liepājas, Rīgas Mateja un Rīgas Golgātas draudzēs. Nereti svētdienskolas nodarbībām tika izmantotas bērnu dzimšanas un vārda dienu svinības, ko vara nespēja aizliegt un kontrolēt. Aktīvākie pagrīdes svētdienskolu darbinieki šajā laikā bija Emma Martiņjāne, Mirga Godiņa, Lia Šulce, Zvaigznīte Gintere, diriģents Jānis Ezeriņš un daudzi citi.
Augšējā attēlā - nelegālās svētdienskolas jeb tā sauktā Ceturtā korīša audzēkņi Rīgas Mateja draudzē; attēlā apakšā - Mateja draudzes svētdienskolas stīgu instrumentu ansamblis.
Attēlos vidū - kordiriģents un nelegālās svētdienskolas vadītājs Jānis Ezeriņš.
1952.gadā Apriķos notika pirmais jaunatnes Jāņu dienas izbraukums, kas vēlāk pārtapa ikgadējā vasaras nometnē, kurā piedalījās ne tikai jaunatne, bet visu paaudžu kristieši. Arī darbam ar jauniešiem tika izmantotas dzimšanas dienu svinības, kas nereti izvērtās Bībeles studijās vai mazos dievkalpojumos. Oficiālo valsts svētku aizsegā divas reizes gadā notika jauniešu “salidojumi” pārmaiņus Rīgā un Liepājā. 60.gadu beigās un 70.gadu sākumā parādījās modernās kristīgās mūzikas grupas - pirmo izveidoja Tālivaldis Tālbergs, kurai 1974.gadā sekoja leģendārā “Maran ata”.
Kreisajā pusē - baptistu jaunieši jaunatnes salidojumā Liepājas Pāvila baznīcā;
labajā pusē - baptistu draudžu “Lielo Jāņu” nometne 20.gadsimta 80.gados (augšā),
grupas “Maran ata” un kora uzvestais Dž. un K.Ouvensu mūzikls “Liecinieks” (apakšā).
Pagrīdes apstākļos tika tulkota un izdota garīgā literatūra. Mašīnrakstā pavairoja vairāk nekā 250 autoru 589 darbus, kuru kopmetienu lēš ap 18 000 eksemplāru. Unikāls darbs bija izdošanai gatavotā jaunā Dziesmu grāmata, ko veidoja no kādas poligrāfiski augstvērtīgas grāmatas izgriezti burti, kurus salīmēja tā, lai veidotu dziesmu tekstus. Brīvprātīgie Dziesmu grāmatu gatavoja septiņus gadus, taču darbs netika pabeigts, jo padomju iestādes 1978.gadā “pēkšņi” atļāva Dziesmu grāmatu izdot oficiāli. Pie oficiāliem izdevumiem pieskaitāms arī kopš 1979.gada iznākušais Baptistu draudžu kalendārs.
Pagrīdes dziesmu grāmatas sagatavošanai un brīvprātīgajiem darbiniekiem veltītais stends
izstādē “Vai vērts?”; labajā pusē - varas atļautā oficiālā baptistu dziesmu grāmata.
Lai paklausītu “Dievam vairāk nekā cilvēkiem”, baptistu mācītāji nereti savā kalpošanā bija spiesti pārkāpt padomju likumdošanas antireliģiskās normas. Tomēr par to varēja tikt atņemta mācītāja reģistrācijas apliecība vai mācītājs pārcelts uz mazāk aktīvu draudzi, kas arī regulāri tika darīts. Starp apsūdzībām bija tādi kuriozi kā “baptistu sludināšana no padomju sabiedrības atrauj cilvēkus, jo kāda komjauniete sākusi apmeklēt jūsu dievkalpojumus” vai aizliegums svētrunas ieskaņot magnetofona lentē, jo tā esot reliģijas propaganda. 1976.gadā izraidīšanu no PSRS piedzīvoja Aizputes draudzes mācītājs Jānis Šmits, kas ar savu kuplo ģimeni izbrauca vispirms uz Vāciju, bet vēlāk uz Kanādu.
Padomju varas nemīlētais mācītājs Jānis Šmits;
attēlā labajā pusē - Šmitu ģimene atvadās no Aizputes draudzes pirms aizbraukšanas no Latvijas.
Vairāki baptistu draudžu locekļi aktīvi darbojās nacionālās pretošanās kustībā. Pazīstamākie ir Lidija Lasmane-Doroņina, Jānis Rožkalns, Jānis Vēveris. Rožkalna vadītajā “Latvijas Neatkarības kustībā” bija vēl vairāki baptistu draudžu locekļi. Jāpiemin arī Ojārs, Zvaigznīte un Sarma Ginteri, tāpat Pāvils un Olafs Brūveri. Cilvēktiesību grupā “Helsinki-86″ darbojās Edmunds Cirvelis. Nacionālās atmodas notikumos 80.gadu beigās aktīvi piedalījās mācītāji Almers Ludviks, Aivars Šķuburs, Juris Šulcs, draudžu darbinieks Viljams Šulcs un dažādos veidos arī daudzi citi baptistu draudžu locekļi.
1990 - 2015
Par vēsturisku kļuva baptistu draudžu kongress 1990.gada 26.-27.janvārī. Tajā tika atjaunots Latvijas Baptistu draudžu savienības (LBDS) darbs, pieņemta LBDS pagaidu Satversme. Līdz ar to beidzās latviešu baptistu atkarība no Vissavienības Evaņģēlija kristīgo-baptistu savienības Maskavā. Par LBDS bīskapu ievēlēja Jelgavas draudzes mācītāju Jāni Eisānu. Vēlāk tika atjaunotas arī LBDS struktūras - Svētdienskolu apvienība, Māsu apvienība, Koru apvienība, Jaunatnes apvienība, Garīdznieku brālība, izveidota Mediķu apvienība. 1990.gadā LBDS bija 59 draudzes ar 4529 draudžu locekļiem.
1991.gadā tika atjaunots teoloģiskās izglītības darbs, nodibinot LBDS Garīgā semināra pēcteci - Teoloģijas semināru, ko 2005.gadā pārdēvēja par Kristīgās vadības koledžu. Par tā direktoru kļuva Ilmārs Hiršs. Sākumā seminārs sagatavoja kalpotājus tikai baptistu draudzēm, bet kopš 2002.gada uzņem visu konfesiju kristiešus. Liela daļa šodienas Latvijas baptistu mācītāju ir semināra/koledžas absolventi. Kopš 2005.gada Kristīgās vadības koledža ir valsts akreditēta augstākās izglītības iestāde.
Mācības LBDS Teoloģijas seminārā; labajā pusē - semināra ilggadējs vadītājs Ilmārs Hiršs.
Deviņdesmito gadu sākumā LBDS sāka atgūt nekustamos īpašumus. Draudzēm atdeva Āgenskalna baznīcu, Vīlandes ielas baznīcu un Pestīšanas templi Rīgā, daudzus lauku un mazpilsētu dievnamus. 1992.gadā tika atgūts LBDS Savienības nams Lāčplēša ielā 37. Šajā laikā 11 baptistu draudzes atguva, remontēja, pārbūvēja un paplašināja savus dievnamus. Kopš 1990.gada baptisti uzcēluši arī vairākus jaunus dievnamus - Dundagā 1996.gadā, Ogrē un Ozolniekos 2010.gadā.
Pirmais atjaunotās neatkarības laikā uzceltais baptistu dievnams Dundagā.
Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas tika atjaunota arī baptistu garīgās literatūras un periodikas izdošana. 1990.gadā sāka iznākt žurnāls “Labā Vēsts” (1990 - 2002), vēlāk “Baptistu Draudzēm” (1991 - 1994), “Gaismiņa” (1990 - 2000). Kopš 1995.gada oficiālais LBDS izdevums ir “Baptistu Vēstnesis”. Daudzas draudzes izdod arī savus periodiskos izdevumus. Ar garīgās literatūras izdošanu nodarbojas apgāds “Amnis”. Arī starpkonfesionālā Latvijas Kristīgā radio dibinātāji visi ir baptistu draudžu locekļi.
Pirmajos neatkarības gados baptistu kalpotājiem bija plaša iespēja apmeklēt dažādus kongresus un sanāksmes ārvalstīs, savukārt no citām valstīm Latvijā ieradās sludinātāji, evaņģēlisti un misionāri. Tika dibinātas jaunas draudzes, attīstīts darbs ar bērniem, sociālā kalpošana. Sporta arēnās notika vairāki lieli evaņģelizācijas dievkalpojumi “Cerība”, bet 1993.gadā no Vācijas un 1995.gadā no Puertoriko organizētas Billija Grehema (par viņu lasiet ŠEIT) evaņģelizācijas dievkalpojumu video retranslācijas. Baptistu dievkalpojumus svētdienās sāka pārraidīt arī Latvijas Televīzija.
Pēc LBDS atjaunošanas bīskapa amatā kalpojuši mācītāji Jānis Eisāns (1990 - 1996), Andrejs Šterns (1996 - 2002), Jānis Šmits (2002 - 2006). 2006.gadā par bīskapu ievēlēja jauno, enerģisko Pēteri Sproģi, kas šajā amatā kalpoja līdz 2018.gadam. Jaunā bīskapa sapnis bija desmit gados izveidot 100 jaunas baptistu draudzes Latvijā. Mērķa īstenošanai bija vajadzīgi jauni sludinātāji, evaņģēlisti un citi kristīgie kalpotāji. Šim mērķim 2008.gadā tika dibināts Baltijas Pastorālais institūts (BPI).
Augšējā attēlā - LBDS bīskapi Jānis Eisāns, Andrejs Šterns un Jānis Šmits;
attēlā apakšā - bīskaps Pēteris Sproģis un viņa izlolotais Baltijas Pastorālais institūts.
Pēc 1990.gada tika atjaunota arī baptistu Dziesmu svētku tradīcija. Trešie baptistu Dziesmu svētki notika 1992.gadā Talsos ar 600 dalībniekiem, ceturtie - 1996.gadā Ogrē, piektie - 2000.gadā Ventspilī, sestie - 2005.gadā Liepājā. Septītie baptistu Dziesmu svētki 2010.gadā tika svinēti reizē ar Latvijas baptistu draudžu 150 gadu jubileju Ventspilī. Astotie notika 2015.gadā Cēsīs. LBDS Mūzikas apvienības vadībā notikušas arī vairākas baptistu draudžu Dziesmu dienas un mūzikas festivāli.
Latviešu baptistu draudzes joprojām pastāv arī ārpus Latvijas. Amerikas Savienotajās valstīs un Kanādā tās apvienojušās Amerikas Latviešu baptistu draudžu apvienībā (ALBA). Savukārt Brazīlijā darbojas Brazīlijas Latviešu baptistu apvienība (BLBA), kas uztur arī indiāņu misiju Bolīvijas džungļos Rinkonā. Latviešu baptisti dzīvo arī Lietuvā un Igaunijā. LBDS ietvaros darbojas vairākas krievu baptistu draudzes un Internacionālā draudze, kur dievkalpojumi notiek angļu valodā.
Augšējā attēlā - Amerikas Latviešu Baptistu Apvienības Bukskauntijas draudzes dievnams;
attēlā apakšā - Brazīlijas Latviešu Baptistu Apvienības indiāņu misija “Rincon del Tigre”, Bolīvijā.
2010.gadā Latvijas baptisti ar plašiem pasākumiem un dievkalpojumiem Ventspilī un Užavā atzīmēja savas pastāvēšanas 150 gadu jubileju. Šodien LBDS ir Eiropas Baptistu Federācijas un Pasaules Baptistu Savienības pilntiesīga dalībniece. Latvijā darbojas arī dažas neatkarīgas baptistu draudzes, kas nav LBDS sastāvā. 2016.gada sākumā Latvijā bija 6839 baptisti, kas apvienoti 95 draudzēs.
Paldies! Labs pārskats!