26
Misijas ceļojums Indijas dienvidos
Ievietoja | Sadaļa Kristietis dodas pasaulē | Publicēts 26-03-2020
****
Kaspars: - Bībelē 96.Psalmā ir teikts: “Stāstiet tautām par Viņa godību, visām tautām par Viņa brīnuma darbiem!” Tas bija galvenais mērķis, kādēļ braucām uz Indiju. Pirms gada es biju konferencē Dienvidkorejā, kur sabrauca slavēšanas skolu vadītāji no visas pasaules. Bijām kādi 60 cilvēki, kas kopīgi lūdza un slavēja Dievu. Šajā konferencē viens brālis no Indijas vārdā Robins uzaicināja mani kalpot “Jaunatnes ar misiju” (JAM) Pielūgsmes kalpošanas skolā viņa zemē. Jau iepriekš biju daudz lūdzis par Indiju un gatavojies kādreiz turp aizbraukt, tāpēc sapratu - ir jābrauc. Sākumā biju paredzējis braukt viens, taču pieteicās vēl viena ticības māsa. Zinot, ka Tabitas sirdī ir misijas darbs, uzaicināju arī viņu. Vēlāk izrādījās, ka tā otra māsa nevarēs braukt, tāpēc uz Indiju devāmies ar Tabitu divatā.
Attēlā kreisajā pusē - reizēm Kaspars lidmašīnā bez Tabitas līdzās sev sēdināja arī ģitāru.
Labajā pusē - dodoties misijā vienmēr noderēs konkrētās nācijas tradicionālais tērps
Šī ceļojuma laikā mums bija astoņi pārlidojumi. Pirmā pietura bija Stambula Turcijā. Milzīga pilsēta, 18 miljoni iedzīvotāju, ceturtā lielākā pilsēta pasaulē un lielākā Eiropā. Puse pilsētas atrodas Āzijas kontinentā, otra puse - Eiropā. Kaut savulaik Konstantinopole bija viens no kristīgās pasaules centriem, šodien tur ir tikai ap 4000 kristiešu. Stambulā uzturējāmies diennakti, aizlūdzot par šo zemi, slavējot Dievu un dziedot Dieva godam uz ielas. Tā kā sarunājāmies latviski, varējām pat mošejā pielūgt Jēzu. Lūdzām, lai Kristus dzīvība un garīga brīvība ienāk šajā vietā, lai cilvēki iepazīst Jēzu Kristu kā Glābēju. Neviens mūs laukā nemeta, jo musulmaņi nesaprata, ko īsti lūdzam. Taču mēs zinājām, ka lūgšanai ir milzu spēks, un savā ziņā jebkuras misijas panākumi atkarīgi no lūgšanām.
Turcijas lielākajā megapolē Stambulā.
Bet nu par Indiju. 96.Psalms vēsta: “Dziediet Tam Kungam jaunu dziesmu, dziediet Tam Kungam, visa pasaule! Dziediet Tam Kungam, teiciet Viņa Vārdu, sludiniet dienu no dienas Viņa pestīšanu! Stāstiet tautām par Viņa godību, visām tautām par Viņa brīnuma darbiem! Jo liels ir Tas Kungs un augsti slavējams, Viņš jābīstas vairāk par visiem dieviem: patiesi, visi tautu dievi taču ir elki, bet Tas Kungs ir radījis Debesis.” Indijas kontekstā šie vārdi ir ārkārtīgi aktuāli, jo tur patiešām ir ļoti daudz elku. Tāpēc šai zemei vitāli nepieciešams dzirdēt glābjošo Evaņģēlija vēsti un sastapties ar Glābēju Jēzu Kristu.
Ej un sludini Evaņģēliju! - tāds aicinājums izlasāms arī pašā Indijā.
Tabita: - Man personīgi šīs 34 dienas bija laiks, kad ne par ko nav jāuztraucas, jo Dievs visu vada. Dažās vietās Indijā mums bija savi plāni un jau iepriekš zināms, ko tur darīsim, bet bija arī vietas, kur zinājām tikai cilvēku, pie kā apmetīsimies, taču kā varēsim kalpot - nezinājām. Tomēr Dievs pārsteidzošos veidos visu sakārtoja. Sludinājām gan “Jaunatnes ar misiju” skolās, gan baznīcās. Tāpēc gribu aicināt - ja kādam sirdī ir misijas darbs, neapslāpējiet šo aicinājumu. Iespējams, Dievs jūs grib kaut kur sūtīt un lietot Savam godam. Jēzus mūs aicina, lai sludinām tautām Viņa Valstību.
Kaspars: - Mērķis, kādēļ braucām uz Indiju, bija Kristus. Jau 2014.gadā mēs ar Tabitu runājām un lūdzām par šo zemi. Nu beidzot bijām Indijā! Pirmā vieta, kur ielidojām, bija Mumbaja. Tā ir liela pilsēta, kur dzīvo ļoti daudz cilvēku, ielās neskaitāms daudzums automašīnu un citu braucamlīdzekļu. Esmu bijis kādās 30 valstīs pasaulē, bet Indija man bija īsts kultūršoks. Visur, kur bijām, mēs daudz dziedājām un apliecinājām, ka Jēzus ir Kungs arī Indijā, ka Jēzus ir cerība Indijai, ka Indija pieder Dievam. Tas bija patiesi spēcīgi, kad kopā ar indiešu kristiešiem varējām to apliecināt visām varām debesīs, uz zemes un pazemē, un sajust, kā tumsas vara brūk un atkāpjas Kristus varenības priekšā.
Daudzas lietas Indijā eiropietim var radīt kultūršoku. Tā ir pavisam cita kultūra.
No Mumbajas devāmies uz Koimbatores pilsētu, kas atrodas Indijas dienvidos, Tamilnādas štatā. Tur ir daudz kalnu, tādēļ prātā nāca Bībeles vārdi: “Cik mīlīgi ir kalnos prieka vēstneša soļi, kas vēstī mieru, atnes labas ziņas un sludina pestīšanu” (Jes. 52:7). Arī mums bija brīnišķīga iespēja sludināt Labo vēsti šajā pilsētā. Koimbatorē apmetāmies “Jaunatne ar misiju” bāzē, kas atrodas tuvu pie lidostas. Mūsu mērķis bija mācīt JAM Kristus mācekļu skolā un JAM Pielūgsmes kalpošanas skolā.
Dienvidindijas skaistie kalnu skati.
Tas viss notika puslegālos apstākļos, jo Indijā varas iestādes izdara spiedienu uz kristiešiem. Indijas valdība cenšas ierobežot misionāru darbību, īpaši tādu, kas savu kalpošanu veic ārpus baznīcu sienām, jo varai nepatīk, ka hinduisti konvertējas kristietībā. Tāpēc lekcijas notika nevis JAM bāzē, bet Kristus mācekļu skolai kādā viesu namā, bet Pielūgsmes kalpošanas skolai JAM vietējā vadītāja mājā. Arī JAM bāzes ēkai ir pamatīga skaņas izolācija, lai slavēšanas laikā ārpusē nekas nebūtu dzirdams un netiktu uzlikts sods. Mums piekodināja ģērbties un izturēties kā parastiem tūristiem, nepievēršot sev lieku uzmanību. Tomēr mēs sapratām, ka Jēzus Kristus ir vienīgais ceļš, patiesība un dzīvība Indijai, tādēļ daudz lūdzām Dievu par šo zemi, kā arī varas un kristiešu attiecībām tajā.
Kaspars un Tabita kalpo ar pielūgsmi JAM bāzē Koimbatorē.
Kristus mācekļu skolā mācījām vienu nedēļu, pēc tam otru nedēļu Pielūgsmes kalpošanas skolā. Studentu nebija daudz - Kristus mācekļu skolā septiņi, no kuriem seši bija no Indijas, bet viens no Vācijas, savukārt Pielūgsmes kalpošanas skolā visi studenti bija indieši. Bijām ar viņiem kopā ne vien lekcijās, bet arī sadzīvē. Piemēram, Indijā visi ēd tikai ar rokām, karotes un dakšiņas tur vienkārši neeksistē. Arī JAM skolā rīsus nācās ēst ar rokām, pamērcējot tos mērcē. Pat vācietis to bija iemācījies. Tabita jau reiz bija viesojusies Indijā, tāpēc viņai problēmu nebija, bet es nevarēju pierast.
Tabita: - Ko mēs mācījām? Kaspars bija uzaicināts kā skolotājs, taču viņš teica, ka, ja Dievs man kaut ko saka, lai es to runāju droši. Pirms brauciena daudz prasīju Dievam, lai Viņš man dod ko runāt. Lai es nerunātu no sevis, bet Dievs runātu caur mani. Viena lieta, ar ko dalījos, bija 23.Psalmā teiktais par Labo ganu, kurš svaida ar eļļu savu avju galvas. Kāpēc laicīgie gani tā darīja? Viņi ieeļļoja savas aitiņas, lai kukaiņi tām netiktu klāt. Kukaiņi iekļūst aitas ausīs, iedēj tur oliņas, un vēlāk kāpuri var tikt pat līdz smadzenēm. Nabaga aitiņa nezina ko iesākt, mokās un sit galvu pret akmeni. Bet ja aitiņa ir ieziesta ar eļļu, kukaiņi klāt netiek. Tāpat Jēzus dod mums Svētā Gara eļļu, lai mūs aizsargātu un nekas garīgi ļauns nelīstu mums iekšā, neiekļūtu mūsu smadzenēs, nečukstētu melus un neietekmētu mūsu domas un lemtspēju. Tāpēc mums ik dienas jāstaigā un jādzīvo Svētajā Garā.
Kaspars: - Savukārt es stāstīju par to, kas ir pielūgsme un kāpēc ir svarīgi pielūgsmi un slavēšanu izmantot kā rīku misijas kalpošanā. Stāstīju arī par Lūgšanu namu kalpošanu, kā lūgšanas maina garīgo atmosfēru pilsētās. Ko darīja Pāvils un Sīla, kad tos iemeta cietumā? Slavēja Dievu! Un pēkšņi važas nokrita ne vien viņiem, bet arī visiem apkārtējiem. Mēs esam aicināti pat visgrūtākajos brīžos slavēt Dievu, jo esam radīti pielūgt, slavēt un izbaudīt patiesas attiecības ar mūsu Debesu Tēvu, dzīvojot Viņa klātbūtnē. Pielūgsme un slavēšana ir kaut kas ļoti īpašs, ko Dievs mums dāvinājis.
Runājām arī par to, cik svarīgi ir balstīties vienīgi uz Svētajiem Rakstiem, jo Dieva Vārds ir dzīvs un spēcīgs, un Bībelē atrodama visa patiesība. Pārrunājām vēl daudz ko citu. Man bija liels prieks kalpot kopā ar Tabitu. Katru dienu es sāku lekciju, bet Tabita turpināja. Tā mēs kopā kalpojām gan sludinot, gan mācot, gan aizlūdzot par studentiem. Dievs brīnišķīgi deva vārdus kā iedrošināt katru studentu. Visā šajā braucienā pār mums bija liels Dieva miers un svētība. Tāpēc Dievam viss gods!
Brīvajā laikā daudz staigājām pa pilsētu, lai lūgtu par šo vietu. Kādu dienu tā staigājot un lūdzot pienāca vakars. Man telefonā bija aplikācija taksometra izsaukšanai, lai varētu nokļūt atpakaļ JAM bāzē. Taču izrādījās, ka telefons ir izlādējies. Domājām, ko tagad darīt. Nolēmām ieiet kādas tūristu ēdnīcā, lai paēstu vakariņas un uzlādētu telefonu. Pie mums pienāca apkalpotājs, puisis ar punktiņu pierē. Indijā daudziem pierē ir šāds krāsains punktiņš. Puiša vārds bija Sudagars.
Tabita: - Nospriedām: ja reiz esam tur, mums ir jābūt par svētību. Nezinot, kā iesākt sarunu, pajautājām, kas tas par punktiņu viņam pierē. Viņš teica, ka tas saistīts ar viņa ticību. Jautājām, kā viņš zina, ka tā ir pareizā ticība. Puisis atbildēja, ka vecāki viņu tā mācījuši. Sākām sarunāties. Šķiroties nodomājām, ka būtu jauki viņu satikt vēlreiz un nodziedāt kādu dziesmu. Vēlāk atgriezāmies šajā vietā, taču puiša tur nebija. Gaidījām viņu vairāk nekā stundu, tomēr Kaspars bija pārliecināts, ka Sudagars atnāks. Un viņš atnāca. Ieraugot mūs, uzreiz sāka smaidīt. Parunājāmies, dziedājām dziesmas un aizlūdzām par viņu. Ar Sudagaru joprojām uzturam kontaktus un rakstām viņam vacapā par Jēzu.
Tabita, Kaspars un Sudagars.
Iepazināmies arī ar citiem cilvēkiem. JAM vietējā vadītāja Robina vecāku zelta kāzu atceres jubilejā satikām mācītāju Abrahamu. Viņš mūs uzaicināja kalpot savā draudzē. Dievkalpojumi tur notiek sešās valodās, jo Indijā ir vairāk nekā 2500 valodas un dialekti. Indija ir sadalīta 80 štatos un katrā štatā ir ne vien oficiālā valoda hindi un angļu valoda kā savstarpējās saziņas valoda, bet arī vietējā reģionālā valoda. Tātad katrs cilvēks Indijā prot vismaz trīs valodas un bieži vēl vairākus vietējos dialektus.
Kalpojot mācītāja Abrahama (vidū) draudzē.
Kaspars: - Gribēju kaut ko iemācīties indiešu valodā. Kristus mācekļu skolā jautāju studentiem: “Jūs visi esat no Indijas. Kā indiešu valodā skan: Dievs ir labs. Viņi man deva vismaz 20 dažādas versijas. Abrahama draudzē mēs apmeklējām dievkalpojumu angļu valodā, kur vadījām slavēšanu. Vēlāk palikām arī uz dievkalpojumu malialamu valodā, kur mēģinājām dziedāt kopā ar vietējo pielūgsmes grupu viņu mēlē. Bija neierasti redzēt, ka dievkalpojumā sievietes un vīrieši sēž atsevišķi - sievietes vienā baznīcas pusē, vīrieši pretējā. Tāpat šajā draudzē sievietēm galvas obligāti jāapsedz ar lakatu.
JAM bāzē iepazināmies ar vīru vārdā Riks. Viņš bija no Austrālijas. Arī Riks, tāpat kā mēs, kalpoja abās JAM skolās. Skolā viņš mācīja par Dieva aicinājumu kristieša dzīvē un par to, ka mūsu pienākums ir savu aicinājumu piepildīt. Pēc divām nedēļām, kad beidzām savu kalpošanu, vietējie mums sarīkoja lieliskas atvadas no skolas. Savā ziņā tas bija skumīgs, taču vienlaikus arī prieka pilns notikums.
Atvadas no Koimbatores “Jaunatne ar misiju”. Priekšplānā kreisajā malā - JAM bāzes vadītājs Robins. Labajā pusē ceturtais no labās debeszilajā kreklā stāv Riks no Austrālijas.
Tabita: - Indijā satikām daudz jauku cilvēku. piemēram, divus mīļus brāļus Kristū, kuri mums pastāstīja par sevi. Viena vārds ir Mandžū. Visa viņa ģimene bijuši hinduisti un tēvs pat hinduistu priesteris. Taču tad ģimeni skāra finansiāla krīze un viņi palika bez iztikas līdzekļiem un pajumtes. Šajā situācijā tieši kristieši bija tie, kas nevis centās viņus par katru cenu dabūt baznīcā, bet palīdzēja praktiski. Viņi nodomāja - ja reiz kristieši ir tādi, arī mēs gribam kalpot Dievam. Mandžū Dievs dziedināja arī no nopietnas slimības. Otrs brālis ir Ebijs, kuru vienmēr redzējām tikai smaidošu un sludinām: Dievs ir labs! Ebija sirds deg cīnīties ar prostitūciju Indijā, kas tur ir milzīga problēma. Zemāko kastu vīri pat sūta uz ielas savas sievas un vecāki meitas, jo tā viņiem ir vienīgā iespēja nopelnīt iztiku.
Kaspars un Tabita ar indiešu draugiem. Otrais un trešais no kreisās - Mandžū un Ebijs.
Iepazināmies arī ar kādu sievieti vārdā Maltī un ar viņas meitiņu Džočnu. Viņa dzīvē ir nonākusi pie atziņas, ka katra mūsu ieelpa un katra izelpa ir atkarīga tikai un vienīgi no Dieva žēlastības. Pirms kāda laika ģimenes tēvs cieta briesmīgā autoavārijā un gandrīz palika guļot uz gultas paralizēts. Taču notika brīnums un tagad, pēc trim gadiem, palikušas vien nelielas problēmas un viņš var staigāt. Redzot Dieva žēlastību, Maltī nolēma savu dzīvi veltīt Viņam, paklausot un darot visu, ko Dievs saka.
Kopā ar Maltī un viņas meitiņu Džočnu.
Kaspars: - Braukājot pa Indiju satikām dažādus cilvēkus no dažādām tautām. Lai gan viņi bija tik dažādi, sapratām, ka visi esam viena ģimene. Kāpēc? Jo Jēzus Kristus mūs vieno. Indijā dzirdējām neskaitāmus stāstus par to, kā Jēzus dziedina un maina cilvēku dzīves. Tas pats Kristus, kurš darbojas Latvijā, Izraēlā un citās zemēs, darbojas arī Indijā. Viņš ir vienīgais Kungs un Ķēniņš.
No Koimbatores braucām un Kunūru. Divdesmitā gadsimta 30.gados misijā uz Indiju no Latvijas devās tā laika luterāņu arhibīskapa Kārļa Irbes meita Anna Irbe. Indijā viņa nodzīvoja visu savu dzīvi un paveica daudz laba. Tūkstošiem cilvēku caur viņas kalpošanu iepazina Jēzu. Man jau sen bija sirdī aizbraukt uz vietu, kur viņa kalpoja. Kunūrā Anna pavadīja savas dzīves beidzamos gadus. Apmetāmies turpat netālu viesnīcā “Rezidence Rīga” (Riga Residency). Rīga Indijā? Jā! Šāds nosaukums viesnīcai dots godinot Annu Irbi. Šīs latviešu misionāres dēļ cilvēki tur joprojām pazīst un zina, kas ir Latvija.
Viesnīca “Rezidence Rīga”; kreisajā pusē apakšā - A.Irbes audžudēls, viesnīcas īpašnieks Amaldas.
Tabita: - Viesnīcas īpašnieks Amaldas atļāva mums tur uzturēties bez maksas. Dzīvojām labās istabās, mūs labi ēdināja. Izrādās, ka Anna Irbe Amaldas un vēl četrus bērnus faktiski uzaudzināja, jo vecākiem nepietika līdzekļu, lai sūtītu tos skolā. Kāpēc varējām dzīvot bez maksas? Amaldas to pamatoja ar to, ka Anna Irbe esot viņus iemācījusi parādīt viesmīlību. Vienalga, kāds cilvēks ienāk tavā mājā, zemas vai augstas kastas, gādā par viņu, dod viņam ēst un nešķiro, kādai sabiedrības grupai viņš pieder. Amaldas mums teica, lai latvieši brauc uz Kunūru un dzīvo viesnīcā bez maksas.
Saglabātās Annas Irbes relikvijas. Kreisajā pusē - misionāres automobilis;
labajā pusē - galds, kura apakšpusē vēl redzams Annas Irbes vārds.
Kaspars: - Kunūrā saglabājusies arī Annas Irbes māja. Viņa savulaik kalpoja kopā ar Amaldas tēvu, vietējo mācītāju, dibinot jaunas draudzes. Šajos skaistajos kalnos viņa pavadīja vecumdienas, bet savas misijas sākumā devās uz nabadzīgiem lauku ciematiem, kur dzīvo viszemākie bezkastas cilvēki. Viņa dzīvoja kopā ar šiem ļaudīm graustos, jo uzskatīja, ka ir atbraukusi kalpot, tāpēc viņai jābūt vienā līmenī ar tiem, kam viņa kalpo. Anna sāka vairākas draudzes, izveidoja zēnu patversmes. Kad Irbe beidza kalpošanu šajos ciematos, ap 5000 cilvēku pavadīja viņu un pateicās par to, ka viņas kalpošana mainījusi to dzīves. Agrāk šie ļaudis pielūdza elkus, bet tagad kalpoja dzīvajam Kristum.
Attēlos kreisajā pusē - Anna Irbe kalpošanas gados Indijā;
labajā pusē - Annas Irbes istaba viņas pēdējā dzīves vietā.
Mums bija arī iespēja kalpot pasākumā “Indijas jaunieši par Kristu”. Mēs dziedājām un iepazināmies ar vietējiem brāļiem un māsām. Svētdienas rītā mums bija paredzēts doties uz dievkalpojumu kādā lauku ciematā, taču lija spēcīgs lietus un mums pateica, ka ciematā nokļūt neesot iespējams.
Tabita: - Sākumā mums šķita smieklīgi, ka lietus dēļ var nebraukt uz vietu, kur paredzēts dievkalpojums. Taču vēlāk redzējām, ka lietus dēļ notikuši lieli nogruvumi. Tā kā mums bija brīvs laiks, pastaigājāmies par pilsētu, līdz ieraudzījām nogruvumu, kas bija noticis lietus dēļ. Vēlāk uzzinājām, ka nogruvumu dēļ bojā aizgājuši 17 cilvēki. Paldies Dievam, ka Viņš mūs pasargāja.
Kaspars: - Tāpat paldies Dievam, ka viņš mums deva cilvēkus, kuri mūs aizveda visur, kur vajadzēja. No Kunūras mums tālāk bija jādodas uz Maisūru, kur dzīvo mācītājs Jāzeps. Taču izrādījās, ka pa ceļu, kas ved uz Maisūru, kurš katrs nemaz nedrīkst braukt - ir jābūt speciālām braukšanas tiesībām, kas apliecina, ka tu dzīvo šajā reģionā. Tas tāpēc, ka svešinieki nemaz nebūtu spējīgi izbraukt šo līkumoto ceļu. Turklāt visu laika pa ceļu un tā malās pastaigājās ziloņi, bifeļi, pērtiķi un daudz citu dzīvnieku.
Uz ceļiem un ceļu malās Indijā var sastapt visdažādākos dzīvniekus.
Tabita: - Ar Jāzepu iepazinos Vācijā, kad mācījos JAM Kristus mācekļu skolā Hernhūtē. Viņš mani uzaicināja ciemos. Jāzepa stāsts ir īpašs. Viņam bija laba baznīca, daudz draudzes locekļu, sievai labi apmaksāts darbs. Abiem piedzima meitiņa un šķita, kas dzīvē viss ir kārtībā. Bet tad Dievs uzrunāja Jāzepu, ka viņam jādodas uz citu pilsētu. Kā Ābrahamam Bībelē. Viņš ar ģimeni devās turp, pat nezinot, kur paliks. Tagad viņiem ir laba māja un viņi gaida atļauju baznīcas būvniecībai. Pagaidām draudze pulcējas viņu mājās. Šobrīd draudzē ir ap 30 bijušo hinduistu, kas atzinuši patieso Dievu.
Mācītājs Jāzeps un viņa sieva Prafula, vidū Tabita un Kaspars kā goda viesi.
Kaspars: - Mums bija vienreizēja iespēja piedalīties indiešu kāzās. Taču stāsts nav par kāzām, bet cilvēkiem, kas tajās piedalījās. Kad Jāzeps pārcēlās uz Maisūru, pie viņa atnāca kāds veļas mazgājamo mašīnu labotājs. Jāzeps viņam teica, ka ir mācītājs un gatavs vajadzības gadījumā aizlūgt par viņu. Šis cilvēks atveda visu savu ģimeni, kas piedzīvoja atbrīvošanu, dziedināšanu un Dieva pieskārienu. Pēc tam viņš veda cilvēkus vēl un vēl, kas visi sāka apmeklēt draudzi. Viens no viņiem bija līgavas brālis, tāpēc mums bija iespēja nokļūt šajās kāzās. Jāzepa sirds deg par jauniešiem, no kuriem daudzi bija kāzās. Mēs varējām piedzīvot, cik brīnišķīgi Dievs atver durvis Savam Vārdam.
Indiešu kāzās. Vidū pa kreisi no jaunā pāra - Kaspars un Tabita.
Tabita: - Mācītājs Jāzeps un viņa sieva Prafula īpaša projekta ietvaros dodas uz ciematiem, lai raktu tur akas. Dzeramais ūdens Indijā ir liela nepieciešamība. Dēļ tā nepieejamības daudzi cilvēki mirst. Viņi vēlas ierīkot akas līdzās vietējām baznīcām, lai cilvēki nākot pēc ūdens, sastaptu kristiešus un, sarunājoties ar tiem, iepazītu Jēzu kā patieso dzīvības ūdeni. Savukārt kristiešiem tad nāktos padomāt, kā viņi dzīvo, jo pasaule nemitīgi vēro Dieva bērnu rīcību. Par to Indijā pārliecinājāmies ne reizi vien.
Viena no svarīgākajām lietām Indijā ir tīrs dzeramais ūdens.
Kaspars: - Indijā ir daudz skaistu piļu, taču mani vairāk satrauc, ka šajā zemē ir arī daudz elku tempļu. Tas nozīmē, ka cilvēki ir izslāpuši pēc patiesības, bet nezina, kur to atrast. Redzējām, ka vairāki cilvēki dauza kokosriekstus, pavadot to ar skaļiem bļāvieniem. Jautājām, kāpēc viņi tā dara. Izrādās, viņi esot apņēmušies sadauzīt 20 kokosriekstus savam dievam par godu. Visi tempļi ir pilni dažādiem elku tēliem. Tur ir tik spēcīgs reliģijas gars. Viņiem vajadzīga garīga brīvība, kādu tikai Kristus var dot.
Indijas pilis un tempļi. Kreisajā pusē - vietējais apgabala monarhs maharadža.
Tabita: - No Maisūras devāmies uz Bengalūru, pēc tam lidojām uz Deli. Tā kā man beidzās vīza, mums uz dažām dienām vajadzēja pamest Indiju. Nolēmām lidot uz Nepālu, kaut iepriekš tas nebija plānots. Katmandu pavadījām trīs dienas. Apmeklējām arī vienu no lielākajām budistu stūpām. Mūsu mērķis bija lūgt par cilvēkiem, lai Dievs viņus uzrunā un atver tiem gara acis. Kad pirms astoņiem gadiem es pabeidzu Kristus mācekļu skolu Vācijā, mēs devāmies uz Nepālu īslaicīgā misijas braucienā. Tolaik uzturējāmies kādā vietā, kuru tagad nolēmām sameklēt. Atradām šo namu un lūdzām tur Dievu.
Nepālā sapratām, ka Dieva bērnus var pazīt citu cilvēku vidū. Mēs atšķiramies. Jau lidostā ieraudzījām bariņu cilvēku, kuru izturēšanās šķita aizdomīgi līdzīga kristiešiem. Jautāt tieši, vai viņi ir kristieši, nevarējām, jo šajā zemē attieksme pret kristiešiem ir ļoti problemātiska. Vēlāk, dodoties uz naktsmītni, pie kādas kafejnīcas ieraudzījām šos pašus cilvēkus. Mums šķita, ka viņi varētu būt no JAM, taču pat ja tā būtu, viņi nedrīkstētu to teikt, jo Nepālā kristietība tiek apspiesta. Beigās atklājās, ka šie it kā kalnu tūristi patiešām ir Dieva bērni no Amerikas. Kopā slavējām un pielūdzām Dievu, iedrošinot viens otru.
Kopā ar amerikāņu jauniešiem Nepālā. Attēla labajā pusē - Tabita un Kaspars.
Kaspars: - Braucot uz Nepālu absolūti nezinājām, ko darīsim. Sameklējām vietējo “Jaunatne ar misiju” nodaļu, izstaigājām Katmandu un lūdzām par šo pilsētu. Mums bija arī iespēja būt vietējā Lūgšanu namā, kur slavējām Dievu. Tā bija ceturtdiena, bet piektdien mums vajadzēja lidot atpakaļ uz Deli.
Savulaik Izraēlā pie Tabora kalna, kur slavējām Dievu, satiku divas indiešu māsas. Viņas uzaicināja mani kādreiz aizbraukt ciemos. Atgriežoties no Nepālas, mums bija paredzēts Deli pavadīt trīs nedēļas nogales dienas, tāpēc palūdzām māsas, lai viņas mums kaut ko organizē. Taču izrādījās, ka māsas ir tik aizņemtas, ka neko noorganizēt nevarēja. Toties viņas atļāva, kamēr esam Nepālā, atstāt viņu miteklī mūsu lielās ceļasomas. Kad atgriezāmies, viņas aizveda mūs uz restorānu, kur varējām gardi paēst. Tomēr mums nebija ideju, ko īsti nākamās trīs dienas darīt. Taču Dievam vienmēr ir plāns.
Mūsu jaukās indiešu kristīgās māsas no Deli.
Vēl Nepālā esot, es ceturtdienas rītā uzrakstīju īsziņu uz “House of Rrayer Delhi”. Viņi uzreiz atbildēja: brauciet šurp un palieciet mājās pie mūsu mācītāja. Varēsiet arī kalpot. Piektdienas vakarā aizbraucām uz turieni un uzzinājām, ka sestdien mums jāsludina divās vietās un arī svētdien. Viņiem dievkalpojumi notiek viesnīcās. Ar Tabitu sarunājām, ka darīsim kā ierasts - es sākšu, bet viņa turpinās. Dievkalpojumos tas viss tik labi saderēja kopā - mēs brīnišķīgi papildinājām viens otru. Dieva Gars mūs vadīja un svētīja. Man bija arī iespēja pūst šofāru. Ieguvām daudz jaunu draugu. Nevienam citam pasaulē tā nav - tikai kristiešiem. Mums ir brāļi un māsas visā pasaulē.
Kaspars un Tabita kalpo Deli “House of Rrayer” dievkalpojumā.
Iepazināmies ar vīru vārdā Anmols. Viņam ir īpaša kalpošana. Viņš iet uz graustu rajoniem. Reizēm viņš uz turieni dodas viens, reizēm paņem kādus līdz. Taču viņam tas jādara slepenībā, jo varas iestādes viņu par to var sodīt. Neskatoties uz šo apstākli, viņš dodas uz graustiem un mēģina izglītot cilvēkus, jo bezkastu ļaudīm dalitiem jeb neaizskaramajiem nav nekādu citu iespēju iegūt izglītību.
Brālis Anmols un viņa draugi kalpo Indijas nabadzīgajiem.
Tabita: - Indijā mēs ne tikai kalpojām, bet šo to arī apskatījām. Klimats tur ir krietni citādāks nekā Latvijā. Indijā bijām novembrī un decembrī, bet ārā visu laiku bija 29-30 grādu. Gribu pastāstīt par dzeramo ūdeni. Vietās, kur dzīvojām, mums teica, ka dzeršanai ūdens jāņem no konkrētām vietām. Domāju: bet es taču ūdeni tik un tā vārīšu, gan būs labi. Paņēmu ūdeni no krāna un uzvārīju, pēc tam vairākas dienas cīnījos ar pamatīgu caureju. Nu bija skaidrs, ka arī vārītā ūdenī piesārņojums paliek. Arī pie ēdieniem nācās pierast. Kasparam patīk asi ēdieni, viņš pat pirms tam bija īpaši gatavojies, ēdot čili piparus. Man arī garšo asi ēdieni, tomēr, kad tos ēdu, es parasti raudu. Sēžu, ēdu un raudu.
Ūdeni Indijā var dzert tikai no pudelēm, bet ēdieni mēdz būt arī krietni asi.
Attēlā pa labi - rīsu plācenis ar dažāda asuma mērcītēm un svaigi spiestu augļu sulu.
Mazliet par Indijas dabu. Tur pat ēku iekšpusē nereti pa sienām rāpo ķirzaciņas. Braucot pa autoceļiem, var redzēt dažādus dzīvniekus. Ziloņi, bifeļi, pērtiķīši, gadoties arī tīģeri, daudz pāvu un vāveru. Mums bija prieks izbraukt no pilsētām uz laukiem. Draugi mūs aizveda uz kādu skaistu vietu. Vēl pirms dažiem gadiem tur nebija nekā. Taču viens cilvēks aizgāja uz turieni un lūdza, lai Dievs darbojas tajā vietā. Dievs deva viņam vīzijas, kas šajā vietā būs, taču nekas nenotika. Tad viņš saprata, ka viņam pašam jāpieliek roka, lai viss notiktu. Tagad tur uzcelts lūgšanu nams, kam apkārt daudz zaļumu un puķu. Līdzās šai oāzei atrodas vairākas Universitātes fakultātes, tur dzīvo un mācās studenti. Bijām arī tējas plantācijā. Izrādās, ka tēja ir nevis krūms, bet koks. Ja to neapgriež, tas izaug par garu koku. Tikām iepazīstināti ar visu tējas žāvēšanas un sagatavošanas procesu.
Attēlos augšā - paradīze, kas radusies Dieva un Viņam uzticama cilvēka sadarbības rezultātā;
attēlos apakšā - Indijas tējas plantācijas un tējas lapu apstrādes process.
Kaspars: - Esmu bijis daudzās pasaules vietās, taču šis brauciens bija viens no īpašākajiem. Galvenais mērķis, lai kaut kur brauktu, ir pasludināt, ka Jēzus ir Kungs, lūgt par cilvēkiem, stāstīt par to, cik labs un brīnišķīgs ir Dievs. Tas ir galvenais mērķis vispār kaut kur doties, jo Jēzus ir Ceļš, Patiesība un Dzīvība visām tautām. Jēzus ir visas pasaules Karalis, Visuma Karalis. Kristus ir visa centrā. Tāpēc gribu iedrošināt ikvienu - esiet misionāri tajā vietā, kur Dievs jums liek. Misionāri savā darba vietā, misionāri savā ģimenē, misionāri savā draudzē. Un arī misionāri citās zemēs. Jau Vecajā Derībā Dievs teica: ejiet un stāstiet visām tautām par Dieva varenajiem darbiem! Spīdiet šajā pasaulē, jo jūs esat pasaules gaisma. Spīdiet, jo Jēzus ir jūsos. Ikviens var nest Dieva mīlestību citiem.
Līdzīgie raksti:
- Nekas nav atrasts
