27
****
Bahamas, Bahamas, welcome to Bahamas! - šī bija mūsu mīļākā frāze Bahamu salās, ko paši bijām izdomājuši un nepārtraukti skandinājām. Divas latviešu ģimenes pavadījām salās gandrīz mēnesi. Pirmā nedēļa bija fantastiska. Mēs vienkārši čilojām un izbaudījām skaisto laiku un skaistās pludmales. Tik skaistas pludmales vēl nekad dzīvē nebijām redzējuši. Šis smaragdzaļais un tirkīzzilais ūdens! Šķita - kā gan pasaulē var būt kaut kas tik skaists! Un mēs baudījām visu šo skaistumu.
Kad Latvijā izziņoja ārkārtas situāciju, sākām domāt, ko darīt. Mācītāja Valtera Ģērmaņa ģimenei Latvijā bija palikuši četri bērni, kurus pieskatīja radi un draugi. Taču, ja tiks aizvērtas lidostas, mājās tik drīz netiksim. Kaut ārkārtas stāvoklis bija noteikts līdz 14.aprīlim, par to, kā būs, īstas drošības nebija. Līdz ar to turpmāko Bahamu jaukumu baudīšanu nedaudz aptumšoja domas par tikšanu mājās. Visā pasaulē bija izsludināta globāla ārkārtas situācija, ik dienas pienāca arvien jaunas ziņas. Tajā pašā laikā bijām pārliecināti - ja esam šeit, Dievs ir kopā ar mums un rūpējas par mums.
Tomēr cilvēciskais prāts jau allaž centīsies rast kādus risinājumus. Tāpēc mums vajadzēja saprast, ko darīt ar pienākošo informāciju. Vai pieķerties tai un cīnīties pašu spēkiem, vai arī ņemt vērā to, kas rakstīts Bībelē, kur Dievs saka: “Es esmu tavs apgādnieks!” Bahamās dzīve ir ļoti dārga. Mēs bijām ieplānojuši tur uzturēties trīs nedēļas, taču tagad bija jāpaliek ilgāk. Tomēr Bībele teic - ja paļaujamies uz Dievu, Viņš nekad mūs neatstās ar izstieptu roku, bet parūpēsies par mums. Dievs saka: “Es esmu tev līdzās tuvumā un tālumā. Es zinu tavu nākotni, tu vari uz Mani paļauties. Es esmu tavs Patvērums.”
Sirdī mums bija pilnīgs miers, pat ja nāktos palikt Bahamās. Viss ir kārtībā, mēs varam palikt, un kur vēl labāk to darīt kā Bahamās. Tu esi skaistā vietā, vari peldēties, ēst augļus un izbaudīt skaisto laiku. Taču ar prātu šķita, ka kaut ko tomēr jāmēģina - vismaz jāpaskatās, kādi ir varianti. Ziņojām par mūsu situāciju Latvijas Ārlietu ministrijai, vēstniecībām un konsulātiem Bahamās, Jamaikā un Vašingtonā. Taču, kad nācām kopā lūgšanās, sirdī bija pilnīga pārliecība, ka Dievs ir ar mums un viss būs kārtībā. Varbūt šajā situācijā ir pat labāk, ka paliekam šeit. Mums vienkārši jāpaliek visiem kopā vienotiem.
Bet tad ārkārtas situāciju izsludināja arī Bahamās, kaut tur bija tikai četri saslimšanas gadījumi un tie paši vienas ģimenes ietvaros. Nāca paziņojums, ka neviena lidmašīna vairs nevarēs ielidot salās, izņemot repatriēšanas gadījumus. Arī mūsu reiss uz Eiropu tika atcelts. Uz Eiropu bija atcelti visi reisi un mājās varējām tikt tikai caur ASV. Taču vienam no mūsu grupas bija Latvijas nepilsoņa pase, tāpēc vajadzēja iebraukšanas vīzu ASV. Vairākas reizes braucām uz lidostu, lai noskaidrotu, kādi ir varianti. Taču visas durvis it kā pašas vērās ciet. Arī ASV vīzu nepiešķīra, jo dokumentos viens punkts nebija pareizi izpildīts. Bija sajūta, ka ir vienkārši jāpaliek un jāgaida. Jāpārstāj savā spēkā skriet un censties.
Ko vēl mēs varējām darīt? Nolīgt privāto lidmašīnu, kas maksā 100 000? Mēs vienkārši atslābām un sākām dzīvot Bahamās. Viesnīcu nācās atstāt, tāpēc noīrējām mājokli, kas bija pietiekami labs un lēts, lai dzīvotu tur mēnesi vai divus. Pēc vakariņām izgājām uz terases. Piebrauca mājokļa saimniece Bianka, kas pati ir no Rumānijas. Viņai pieder vairāk nekā 20 apartamenti, kurus tā izīrē tūristiem. Tas ir viņas iztikas avots. Bianka izkāpa no auto un viņas sejā varēja redzēt, ka cilvēks ir noguris un neapmierināts. Tiesa, pret mums viņa bija laipna un jau no pirmās dienas bija gluži kā Dieva sūtīts eņģelis. Viņa mums iedeva 50% atlaidi mājoklim, sagādāja visu, kas nepieciešams, iedeva savu auto bez maksas, lai mēs varētu braukt uz veikalu pēc pārtikas. Taču pati izskatījās galīgi pārstrādājusies.
Tomēr mums bija sajūta, ka Dievam ir kāds plāns viņas dzīvei. Katra cilvēka dzīvei Dievam ir plāns, bet ar viņu bija sajūta, ka kaut kas notiks, ka mēs tā vienkārši no turienes neaizbrauksim. Tā nu mēs sēžam uz terases. Saimniece apvaicājas, kā mums iet, bet sejā redzams, ka pašai nepieciešams iekšējs miers. Viņa sāka stāstīt, ka viss pamats zem kājām sabrucis, jo šis ir viņas vienīgais iztikas avots. Nav miera, ir stress, naktīs nevar normāli gulēt. Bahamās viss tūrisms tiek pilnīgi aizklapēts ciet. Mēs un vēl kāds esam vienīgie viņas vēl palikušie īrnieki. Cilvēki atceļ ceļojumus un rezervācijas. Kamēr viņa tā stāstīja, mēs jau zinājām, kas ir stiprā klints, uz kuras jābūvē dzīves pamati - Jēzus Kristus. Viss pārējais ir kā smiltis, bet kaut ko būvējot smiltīs, vētra un jūra visu aiznesīs projām.
Rihards sāka sarunu ar viņu, stāstot par to, kas rakstīts Bībelē - ka varam paļauties uz Dievu, neatkarīgi ne no kā. Viņa uz mums skatījās lielām acīm un nesaprata, kā varam būt tik mierīgi un vienkārši sēdēt, pat nezinot, vai tiksim mājās. Un vēl stāstāt, ka Dievs ir labs un rūpējas. Mēs sakām: “Protams, ir neziņa, taču arī pilnīga pārliecība, ka Dievs ir ar mums un par visu gādās, ka Viņš zina visas mūsu turpmākās gaitas. Tā mēs divas stundas stāstījām viņai par Dievu. Eva lasīja priekšā savu Bībeli angļu valodā un Bianka ar asarām acīs klausījās, izsaucoties: “Tas ir tieši tas, kas man šobrīd vajadzīgs!” Tad viņa ar asarām pieņēma Jēzu Kristu par savas dzīves Kungu. Kad apskāvām un samīļojām Bianku, viņa teica, ka sajūtot reālu Dieva pieskārienu. Viņa bija tik laimīga un priecīga.
Eva viņai uzdāvināja savu Bībeli, lai viņa varētu lasīt Dieva Vārdu. Bianka tā arī godīgi pateica: “Ja vēl pirms trim mēnešiem tu būtu man sludinājusi Evaņģēliju, es tevi būtu laipni atšuvusi. Taču tagad ir mirklis, kad esmu atvērta un man tas ir nepieciešams. Jo viss, uz kā esmu būvējusi savu dzīvi, vienkārši brūk. Man vairs nav pamata zem kājām.” Stāstījām viņai, kā pareizi lasīt Bībeli, vispirms jautājot Dievam, ko Viņš vēlas mums pateikt. Stāstījām, ka viņas dzīve un darbs būs pavisam citā līmenī, ja viņa ik dienu sāks ar Dievu. Tad viņa aizgāja mājās, atvēra Bībeli un teica: “Svētais Gars, runā uz mani!” Viņa lasīja Bībeli visu nakti, sūtīja pantus no Rakstiem savai draudzenei un brīnījās: “Kā tas var būt, ka Bībele tā runā uz mani! Agrāk es domāju, ka Bībele ir vienkārši vēsturisks materiāls, kam nav nekādas saistības ar manu dzīvi. Bet tagad es to lasu un Dievs ar mani runā caur Bībeli!”
Informācija turpināja pienākt. Pēc divām dienām uz un no Bahamām vairs nelidos neviena lidmašīna un tas būs vismaz uz trim mēnešiem. Domājām - Bianka ir pieņēmusi Kristu un, iespējams, tieši tas ir iemesls, kāpēc mums bija šeit jāpaliek. Bet tagad varbūt braucam mājās? Taču vakarā, kad Eva iedeva Biankai savu Bībeli, viņa sirdī sajuta, ka Biankai nepieciešama kristība ūdenī, un tas jāizdara, pirms mēs aizbraucam. Bija sajūta, ka netiksim mājās, kamēr tas nebūs paveikts. Nākamajā rītā Bianka atnāca pie mums un saka: “Man ir sajūta, ka man vajag kristīties ūdenī. Ko man darīt?” Mēs uzreiz sapratām, kas jādara. Aiz loga ir okeāns, pie mājas baseins, mēs esam kristieši un mūsu vidū ir mācītājs - mēs varam tevi vadīt šajā nodomā. Viņa tikai iepleta acis: “Ja? Tad rītdien!”
Kristības tika noliktas nākamajā dienā pulksten 12. Bijām pārsteigti - šajā neziņā Tu, Dievs, darbojies tik brīnišķīgi! Dienu iepriekš Latvijas goda konsuls Bahamās bija paziņojis, ka mums rezervēta vieta lidmašīnā uz Vāciju. Tas būs vienīgais un pēdējais reiss tuvāko divu nedēļu laikā, kas lido uz Eiropu, un tajā Vācijas valdība repatriēs savus pilsoņus no Bahamām un Kubas. Mums bija iespēja dabūt sešas vietas šajā lidmašīnā. Lidostā bija jābūt noteiktā laikā, jo ja neieradīsimies, aiz mums vēl gaida milzīga rinda ar cilvēkiem, kuri arī netiek mājās. Citas iespējas mums vairs nebūšot.
Cik bieži dzīvē mēs uzreiz lūdzam padomu Svētajam Garam? Vai biežāk nav tā, ka vispirms cenšamies paši saviem spēkiem atrisināt situāciju un tikai tad, kad visi gali plīst, lūdzam Dieva gudrību? Arī mēs centāmies savā spēkā rast risinājumu situācijai, bet, kad sanācām kopā lūgšanā, Dievs uz mums runāja caur Savu Vārdu no Jeremijas grāmatas 23:23-24, kur teikts: “Vai tad Es esmu tāds Dievs, kas redz tikai tuvumā, vai ne arī tālumā? Vai var kāds paslēpties kādā slepenā vietā, ka Es to neredzētu? - saka Kungs. Vai ne Es tas esmu, kas piepilda debesis un zemi?” Dievs ir gan tuvumā, gan tālumā, gan tagadnē, gan nākotnē, un ja paļaujamies uz Viņu, tad ar pārliecību zinām, ka Viņš rūpējas par mums arī otrā pasaules malā un jau iepriekš zina visus mūsu ceļus. Paldies Tev, Jēzu!
Nākamajā dienā pulksten 12 nokristījām Bianku. Viņa bija tik laimīga, sajūtot garīgu brīvību un Dieva pieskārienu. Kopā ar viņu kristībās bija arī viņas ģimene. Viņa šo pasākumu uztvēra ļoti nopietni. Pēc kristībām sēdāmies Biankas automašīnā un viņa mūs aizveda uz lidostu. Drīz vien kāpām lidmašīnā, par kuru mums nebija jāmaksā ne centa, jo visu apmaksāja Vācijas valdība. Lidojām uz Frankfurti Vācijā. Lidmašīna bija tīra, smaržīga, dezinfekcēta, lidostas tukšas, klusas, mierīgas. Cilvēku bija ļoti maz, visi staigāja maskās un mazgāja rokas. No Frankfurtes lidojām uz Tallinu, bet no turienes kaut kā tikām līdz Latvijas robežai, kur mūs jau gaidīja draugi ar vairākām automašīnām.
Rezumējums no tā visa ir šāds - kad mēs vienkārši noliekam savas nastas, rūpes un raizes, tad Dievs var beidzot kaut ko darīt. Citādi mēs paši mokāmies, cīnāmies un jūtamies neapmierināti, bet sirdī ir sajūta - beidz taču vienreiz ņemties un vienkārši nomierinies! Es esmu Tas pats Dievs vakar, šodien un mūžīgi. Es par tevi rūpējos. Tu parūpējies par to, lai varētu būt gaisma citiem, bet Es parūpēšos par tevi. Mēs priecājāmies kopā ar Bianku, kopā lasījām Bībeli, runājām ar viņu, kamēr Dievs visu kārtoja priekš mums. Slava Dievam par to! Tā bija mācība arī mums, ka jāfokusējas nevis uz problēmu, atstājot Dievu kaut kur fonā, bet tieši uz Viņu pašu. Mums katram ir savs darbs un rūpes, taču, ja esam kristieši, mūsu fokusam jābūt uz Dievu. Ja fokusēsimies uz Viņu, pārējais mums tiks piemests.
Esam ļoti priecīgi un pateicīgi Dievam, ka no pirmās dienas, kopš tika ieviesta ārkārtas situācija, mums sirdī bija pilnīgs miers. Mēs zinājām, ka jāpaļaujas tikai uz Dievu. Vīriem bija mazliet grūtāk, jo vīrieši ir tādi, kuriem vajag stabilitāti un saprašanu, kas notiks rīt. Neziņa sit viņus ārā no sliedēm un spiež pašiem sākt kaut ko risināt. Tomēr visa pamatā ir Dievs. Apstākļi pasaulē ir mainījušies, bet Dievs nav mainījies. Viņš ir Tas Pats vakar, šodien un mūžīgi. Viņš joprojām ir tev līdzās.
Vēlamies aicināt visus kristiešus izmantot šo laiku gudri. Izmantosim sociālos tīklus, lai uzrunātu cilvēkus. Visur, kur vien ejam, kur cilvēki ir izmisuši, mēs varam būt gaisma un dot citiem to mieru, kuru Jēzus ir dāvājis mums. Šis ir laiks, kurā beidzot varam lietot to, ko tik daudz esam dzirdējuši dažādās konferencēs un lasījuši grāmatās. Tāpēc pasludini kopā ar mums: “Šī brīža apstākļi mani neuzveiks, bet es tos uzveikšu, jo spēcīgāks ir Tas, Kurš manī, nekā tas, kas pasaulē! Es izvēlos tuvoties Dievam un iepazīt Viņu vēl personīgāk, vēl ciešāk. Šajā laikā es izvēlos piepildīt sevi tikai ar to patiesību, kura atklāta Bībelē, lai vienmēr būtu gatavs visam, kas stājas man pretī. Kungs Jēzus ir mans Glābējs, un es padaru Viņu arī par savu Aizstāvi un Patvērumu. Varenajā Jēzus Kristus vārdā! Āmen!”
Līdzīgie raksti:
- Nekas nav atrasts
