Laikmeta zīmes

Koronavīrusa pandēmija smagi skārusi daudzas nozares visā pasaulē, būtiski ietekmējot arī kristīgo draudžu darbu un dievkalpojumu norisi. Laiks ir sarežģīts. Pat ja ierobežojumi tagad nedaudz tiek mīkstināti, uz pilnīgu pulcēšanās brīvību, kāda tā bija pirms pandēmijas, cerēt tik drīz vēl nevar. Īpaši tas skar lielās pilsētu draudzes, kuru locekļu skaits mērāms simtos. Tām nākas meklēt dažādus radošus risinājumus, kas apmierinātu gan sociālās distancēšanās prasības, gan ticīgos. Tomēr arī šajā situācijā jāapzinās, ka nekas pasaulē nenotiek bez Dieva ziņas, un pat mats nekrīt no galvas bez Viņa. Situāciju, kādā nonācām šopavasar, iepriekš neparedzēja neviens, taču Dievs to zināja un pieļāva notikt. Mums atliek vien uzticēties Viņa gudrībai un apredzībai. Un Dievs zina arī dienu un stundu, kad tas viss beigsies.

Bet kā tas sākās? 2020.gada 12.martā Latvijas Ministru Kabinets globālās pandēmijas dēļ izsludināja ārkārtas stāvokli. Līdzās citiem ierobežojumiem tika atcelti un aizliegti visi publiskie pasākumi, kuros cilvēku skaits pārsniedz 200 personas. Lielāko daļu kristīgo draudžu šis ierobežojums neskāra, tāpēc tika vienīgi ieteikts atturēties no dievkalpojumu apmeklēšanas riska grupām, piemēram, bērniem un senioriem, taču paši dievkalpojumi atcelti netika. Tomēr jau pēc dažām dienām, 14.martā, valdība noteica jaunus ierobežojumus, kas nu pieļāva vairs tikai neorganizētu pulcēšanos, tostarp “reliģisko norišu vietās”, ar ne vairāk par 50 cilvēkiem vienlaikus. Organizēti pasākumi tika aizliegti pavisam, attiecinot to arī uz regulāriem, iepriekš izsludinātiem dievkalpojumiem baznīcās un lūgšanu namos.

Jaunajos noteikumos daudzas draudzes iekļauties vairs nespēja. Protams, varēja meklēt kādus risinājumus, piemēram, svētdienās rīkojot vairākus dievkalpojumus un dievlūdzēju skaitu sadalot grupās, taču tas šķita pārāk komplicēti, turklāt daļai konfesiju viņu dievkalpojumu tradīciju dēļ ievērot visus distancēšanās pasākumus būtu problemātiski. Tāpēc svētdien, 15.martā, lielākā daļa Latvijas kristīgo draudžu dievkalpojumus noturēja tiešraidēs virtuālajā vidē. Tiesa, tā kā paziņojums par papildus ierobežojumiem izskanēja vien sestdienas pēcpusdienā, dažas draudzes nepaspēja laikus reaģēt un klātienes dievkalpojumi dažviet tomēr notika. Lielākoties tā gan nebija apzināta valdības rīkojumu pārkāpšana, kaut vairākas draudzes šī iemesla dēļ policijas brīdinājumu nopelnīja.

Tā lielākā daļa Latvijas kristiešu nonāca negribētas pašizolācijas apstākļos. Taču tas pavēra arī ceļu radošai domai un dažādām inovācijām draudžu kalpošanā. Internetā šobrīd skatāmas ne vien dievkalpojumu tiešraides un videoieraksti, bet arī mācītāju uzrunas, raidījumi bērniem, jaunatnei un citām mērķa grupām, dažādi kursi, semināri un pat virtuāls ALFA kurss. Turklāt kristiešiem ir iespēja noskatīties ne vien pašu draudzes, bet arī citu konfesiju un draudžu dievkalpojumus un raidījumus, tā labāk iepazīstot brāļus un māsas Kristus Miesā. Tāpat savstarpējai komunikācijai tiek aktīvi izmantoti interneta sociālie tīkli un saziņas lietotnes Zoom, Skype, WhatsApp un citas.

Taču izolācijas režīms radījis arī diskusijas par atsevišķu kristiešu un kristīgo grupu rīcību ārkārtas stāvokļa laikā. Jau kopš pirmajām tā dienām sociālajos tīklos bija lasāmi aicinājumi ierobežojumus ignorēt, jo nekādas pandēmijas jau neesot, un ja arī esot, kristiešus šī sērga noteikti neskaršot. Tāpat internetā regulāri parādījās video, kur cilvēki pulcējās, lai kopīgi dotos ielās sludināt Kristu. Un daudz kas no tā visa varēja šķist pareizs un gluži kristīgs, ja vien… ja vien šiem aicinājumiem cauri neskanētu arī krietna deva egoisma un nerēķināšanās ar citu interesēm. Štrunts par sabiedrības domām, galvenais, ka pašiem labi, jo kristiešus taču nekādas zarazas neskar!

Negribam vispārināt, taču nereti šādus aicinājumus izteica cilvēki tieši no mazām, nevienai konfesijai vai denominācijai nepiederošām draudzītēm, kādas pēdējos gados saradušās kā sēnes pēc lietus. Šādu draudžu un grupējumu līderi bieži vien ir kādas “īpaši garīgas” personas, kam neviena cita draudze nešķiet pietiekami “svēta”, jo visi, izņemot pašus, ir “atkāpušies no Dieva Vārda patiesības”. Arī savu mācību šādas draudzes nereti balsta atsevišķos no Bībeles kopējā konteksta izrautos pantos vai dogmās. Tāpat, līdzās uz nepakļaušanos vērstiem aicinājumiem, sociālajos tīklos tika un joprojām tiek publicētas dažādas sazvērestību teorijas, kuras diemžēl popularizē arī viens otrs kristietis.

Uzskats, ka koronavīruss kristiešus neskars, tiek balstīts apšaubāmā teorijā par to, ka “pareizs” kristietis vispār nevar saslimt. Un, ja tomēr saslimst, noteikti tiek dziedināts. Par dziedināšanu runājot, Svētajos Rakstos Dievs patiesi Sevi atklāj arī kā Jehova Raffa - Kungs, mūsu Ārsts (2.Mozus 15:26). Tāpat katrs kristietis zina, ka “Kristus brūcēs mēs esam dziedināti” (Jesaja 53:5; 1.Pētera 2:24). To neapšauba gandrīz neviens un lielākā daļa tam arī no sirds tic. Daudzi dievišķo dziedināšanu redzējuši pašu acīm un daudzi to piedzīvojuši personīgi. Taču, vai tas nozīmē, ka kristietis nekad un nekādos apstākļos nevar saslimt? Un, ka arī koronavīruss to neskars?

Neko tādu Dievs gan neapsola. Miesas kaites piemeklēja pat apustuļus un viņu mācekļus. “Dzeloni” Pāvila miesā daļa teologu uzskata par grūtībām un vajāšanām, kādas viņam nācās piedzīvot, taču tikpat liela daļa - par fizisku slimību (2.Korintiešiem 12:7-9). Arī Pāvila māceklis Timotejs sirga ar kādu kuņģa kaiti (1.Timotejam 5:23). Līdzīgi gadījumi sastopami daudzu kristīgo kalpotāju dzīvēs visā Baznīcas vēstures gaitā. Piemēram, pazīstamā evaņģēliste Katrīna Kūlmane, caur kuru dievišķu dziedināšanu saņēma tūkstošiem cilvēku, pati mūžībā aizgāja smagas sirdskaites dēļ. Kāpēc? Jo Dievs Viņam vien zināmu iemeslu dēļ dažkārt tomēr pieļauj slimības Savu bērnu dzīvē, kas reizēm tā arī netiek dziedinātas. Patieso iemeslu tam mēs uzzināsim tikai Debesīs.

Ir zināms, ka ar jauno koronavīrusu pasaulē saslimuši arī kristieši, tostarp mācītāji. Vairāki no šīs sērgas miruši. Vai viņi bija “nepareizāki” kristieši nekā citi? Protams, nē. Piemēram, itāļu mācītājs Džuzepe Berardelli nonācis slimnīcā ar koronavīrusu, atteicās no plaušu ventilācijas aparāta, ko viņam uzdāvināja draudze, kaut labi apzinājās, ka var nomirt. Nav tik svarīgi, kāpēc viņš tā darīja, svarīga ir viņa tālākā rīcība - slimnīcā viņš gāja no vienas palātas uz otru, sludinot Evaņģēliju un pievedot ļaudis Kristum. Berardelli nomira, taču, kā liecina ārsti, viņa optimisms, dzīvesprieks un dziļā ticība atstāja neizdzēšanu iespaidu gan uz slimniekiem, gan medicīnas personālu. Ārsts, kurš to stāstīja, teica: “Mums joprojām nav viegli, taču tagad, ja saslimsim un nomirsim, mēs zinām, uz kurieni dosimies!”

Šis mācītājs saslima un nomira, lai kāds cits dzirdētu Evaņģēliju un dzīvotu. Dievam vienmēr ir plāns un viņš to piepilda, pat ja kādam tādēļ jānonāk slimnīcā. Viena cilvēka liecība izglāba desmitus. Viņa miesa gan nomira fiziski, taču gars un dvēsele devās mājās pie Tēva. Dieva Vārds saka: “Vai dzīvojam, vai mirstam, mēs piederam savam Kungam” (Romiešiem 14:8). Kristietis ir brīvs no nāves bailēm, jo zina, ka fiziskā nāve ir sākums jaunai, daudz labākai un mūžīgai dzīvei. Kristietis var saslimt un nomirt, taču nekas nespēj viņu šķirt no Dieva mīlestības, kas atklājusies Kristū Jēzū (Romiešiem 8:38-39).

Mācītājs Džuzepe Berardelli, kurš ar savu kristieša stāju koronavīrusa laikā
kļuva slavens ne vien Itālijā, bet visā pasaulē.

Atšķirība starp neticīgu cilvēku un Dieva bērnu nav tajā, ka kristietis nevarētu saslimt vai nomirt, bet atziņā, ka ikviena cilvēka dzīve un nāve pilnībā atrodas Dieva rokās. Viss augstāk teiktais gan nenozīmē, ka mums tādēļ nebūtu jālūdz par slimajiem, jo ārsti gan ārstē, bet Dievs ir tas, kurš dziedina. Vienu gan mums nevajadzētu darīt - ja nu Dievs kaut kādu iemeslu dēļ nedziedina vai kavējas to darīt, nekad neapsūdziet slimnieku mazticībā, tā uzkraujot viņam papildus morālās atbildības nastu. Diemžēl šādu neētisku rīcību reizēm atļaujas viens otrs kristietis, nepadomājot, ka katra cilvēka dzīvei Dievam ir unikāls plāns, un Viņš vislabāk zina, kad, kur un kādā veidā dziedināt.

Visā pasaules vēsturē kristieši ir darbojušies kā brīvprātīgie dažādās sērgās, katastrofās un nelaimēs, kalpojot cilvēkiem fiziski, sociāli un garīgi. Viduslaikos, kad visā Eiropā plosījās mēris, tieši kristieši apkopa slimniekus, palīdzēja cilvēkiem un pēc nāves tos apbedīja, kamēr lielākā daļa sabiedrības bija “pašizolējusies” vai aizmukuši no pilsētām uz laukiem. Kaut daudzi, palīdzot līdzcilvēkiem, šajā sērgā nomira, citi turpināja kalpošanu, tā sniedzot brīnišķīgu liecību par Dieva mīlestību, kas devusi tiem drosmi un spēku kalpot. Jo “mīlestībā nav baiļu un pilnīgā mīlestība aizdzen bailes” (1.Jāņa 4:18).

Vai kristieši var līdzīgi rīkoties arī šīs pandēmijas laikā? Tas jau tiek darīts. Atšķirībā no daudzām valsts un sabiedriskajām organizācijām, tostarp sociālās palīdzības iestādēm, kas “izolējās”, kristīgās žēlsirdības organizācijas un diakonijas centri nav aizslēguši savas durvis tiem, kam palīdzība nepieciešama. Visā ārkārtas stāvokļa laikā turpināja darboties zupas virtuves, bezpajumtnieki un citi trūkumcietēji tika regulāri paēdināti, viņiem izsniedza pārtiku un citas nepieciešamās preces. Un tas viss notika nepārkāpjot noteikto distancēšanās attālumu un citus ārkārtas stāvokļa noteikumus. Ja radās problēmas, talkā nāca pašvaldības policija, kas palīdzēja regulēt cilvēku plūsmu.

Uz šī pozitīvā fona ne tik slavējama izrādījusies atsevišķu kristiešu grupu rīcība, kas pilsētu ielās un laukumos evaņģelizēja cilvēkus un aizlūdza par tiem. To darot, visbiežāk noteiktā distance diemžēl ievērota netika, un arī uzliekot cilvēkiem rokas aizlūgšanā, nereti tuvība bija teju maksimāla, bet nekāda dezinfekcija, protams, nenotika. Brāļi un māsas, kas tā dara, iespējams, nebaidās saslimt paši un ir pārliecināti, ka neaplipinās citus, bet aizlūgt par cilvēkiem un sludināt Evaņģēliju uzskata par savu svētu pienākumu. Kristīgs cilvēks šādu rīcību sapratīs, bet vai to sapratīs arī lielākā daļa sabiedrības, kas redz, kā kristieši pilnīgi atklāti un bez sirdsapziņas pārmetumiem pārkāpj likumu?

Apzinoties, ka Evaņģēlijs ir galvenās un teju vienīgās zāles jebkurai zemei, neveras mute nosodīt tos, kas šajā laikā sludina cilvēkiem Kristu. Tomēr padomāsim, vai vienmēr tas tiek darīts tā, lai cilvēkiem patiesi rastos vēlme iepazīt savu Glābēju? Esam pārliecināti, ka sludināt Evaņģēliju un aizlūgt par cilvēkiem IR IESPĒJAMS arī likumpaklausīgi - tā, lai nepārkāptu noteiktos ierobežojumus. Ar ļaudīm var sarunāties, ievērojot distanci, un arī aizlūgt iespējams, tieši nepieskaroties cilvēkam. Dieva spēks tāpēc nekļūs mazāks, jo Dievs vienādi darbojas gan tuvumā, gan no attāluma. Un Viņš zina arī šā brīža situāciju un jūsu iespējas. Atcerēsimies, ka Dievam vairāk patīk paklausība nevis upuris.

Varētu uzskatīt, ka dažu kristiešu nepārdomātās rīcības pamatā nav tīša nepaklausība, bet gan vieglprātīga attieksme pret vīrusa bīstamību un ar to saistītajiem ierobežojumiem. Tomēr reizēm rodas iespaids, ka šiem kristiešiem ir vienalga, ko par viņiem domā sabiedrība. Viņi taču kalpo Dievam! Taču, vai Dieva Vārds patiesi tā māca, un vai savā kalpošanā tā rīkojās Jēzus un apustuļi? Evaņģēlijam neapšaubāmi jātiek pasludinātam un šādu globālu krīžu laikā tas kļūst jo aktuālāk, taču Kristus sekotāju cienīgi būtu arī ieklausīties un saprast, ko domā un kā jūtas citi sabiedrības locekļi. Uzrunājot cilvēkus, Svētais Gars nekad neiet “pāri līķiem”, bet ir Džentlmenis, kas respektē arī Kristu nepazīstošu ļaužu bailes no sērgām, tāpat viņu vēlmi, lai noteiktos ierobežojumus ievērotu visi.

Te nonākam pie vēl viena būtiska aspekta. Proti, Dieva Vārds saka: “Ikviens lai ir paklausīgs varām, kas valda. Jo nav valsts varas, kā vien no Dieva, un tās, kas ir, ir Dieva ieceltas” (Romiešiem 13:1). Daži gan apgalvo, ka šie vārdi attiecoties tikai uz “labajām” valdībām, kas paklausa Dieva likumiem un darbojas “tautas interesēs”. Tomēr Dieva Vārds tā nemāca. Apustulis Pāvils šos vārdus uzrakstīja laikā, kad Israēlā un apkārtējās zemēs valdīja Romas okupācijas vara, kas nebūt nebija kristiešiem labvēlīga - tieši pretēji. Arī apustulis Pēteris mudina paklausīt valsts varai un citiem kungiem “visā bijībā, ne vien labajiem un lēnajiem, bet arī ļaunajiem” (1.Pētera 2:18).

Šāda attieksme varētu šķist pasīva, pat gļēvulīga. Tieši samierināšanos ar ļaunumu, tādejādi to veicinot, dažādas sekulāras ideoloģijas nereti pārmet kristiešiem. Taču, acīmredzot, ir kāds iemesls, kādēļ Dieva Vārds teic: “Pakļaujieties ikkatrai cilvēku starpā ieceltai kārtībai Tā Kunga dēļ, [..] jo tāda ir Dieva griba (1.Pētera 2:13-15). Paklausīt valsts likumiem ir Dieva griba un tas notiek Kunga dēļ. Kā to saprast? Dievs uz to mudina ne tāpēc, ka visi valdību un varu rīkojumi Viņa acīs būtu pareizi un taisnīgi, bet tāpēc, lai netiktu kavēta Evaņģēlija izplatīšanās. Jo mūsu cīņas ieroči ir garīgi nevis pasaulīgi. Cilvēku dumpis nekad nav atnesis mieru un Dieva taisnību, bet Evaņģēlija vēsts ir tā, kas izmaina sirdis. Savukārt izmainīti cilvēki spēj mainīt sabiedrību un valsti. Dieva Vārds mūs mudina paklausīt valdībām un varām tāpēc, lai neizraisītu nevajadzīgas varas dusmas un represijas pret Kristus Draudzi, kas nopietni kavētu tās pamatuzdevumu - Kristus vēsts pasludināšanu.

Un tomēr - vai paklausībai valdībām un varām jābūt absolūtai? Leģitīms izņēmums Dieva acīs ir tikai viens - ja varas likumi nonāk klajā pretrunā Dieva likumiem. Kad jūdu sinedrijs aizliedza kristiešiem mācīt un sludināt Kristus vārdā, apustuļi atbildēja: “Spriediet paši, vai ir taisnīgi Dieva priekšā jums vairāk klausīt nekā Dievam” (Apustuļu darbi 4:19), jo: “Mēs nevaram nerunāt par to, ko esam redzējuši un dzirdējuši” (Ap.d. 4:20). Arī padomju laikā, kad draudzēm bija aizliegts gandrīz viss, kas vien ir patiesas kristietības pamatā, daudzi mācītāji, kristīgie kalpotāji un draudžu locekļi apzināti pārkāpa valdības noteiktos ierobežojumus, jo “Dievam vairāk jāklausa nekā cilvēkiem” (Ap.d. 5:29). Raksti saka: “Tā ir žēlastība, ja kāds savas dievapziņas dēļ panes bēdas, netaisnību ciezdams (1.Pētera 2:19), jo “labāk ir ciest, darot labu, ja Dieva griba to prasītu, nekā darot ļaunu” (1.Pētera 3:17).

Jautājums ir - vai Latvijas valdības pandēmijas dēļ noteiktie ierobežojumi bija nonākuši kaut kādā pretrunā Dieva likumiem, lai tos iekļautu kategorijā “Dievam vairāk jāklausa nekā cilvēkiem”? “Laikmeta zīmes” uzskata, ka šoreiz tas tā nebija. Latvijā ierobežojumi bija mēreni un saprātīgi, turklāt bija noteikti nevis tādēļ, lai kādu nelikumīgi apspiestu, bet sabiedrības veselības vārdā. Neviens ierobežojums netika specifiski vērsts pret kristīgo Baznīcu vai Dieva likumiem, turklāt netika arī būtiski ierobežotas iespējas pasludināt Evaņģēliju, jo modernās tehnoloģijas to ļauj darīt gan radio un televīzijā, gan video un audio ierakstos, gan sociālajos tīklos un personīgās sarunās, un vēl desmitiem citu veidu. Nav aizliegts Evaņģēliju sludināt arī uz ielām, ja to dara ievērojot noteikumus.

Latvijas Republika nav diktatūra, bet demokrātiska mūsu pašu valsts. Var nepatikt politiķi, var nepatikt tā vai cita valdības rīcība, tomēr Latvijā joprojām ir atļauts brīvi sludināt Dieva Vārdu, kalpot Dievam un līdzcilvēkiem. Ieviestie ierobežojumi bija objektīvu apstākļu piespiesti un laika ziņā limitēti. Lielākā daļa kristīgo draudžu spēja tiem veiksmīgi pielāgoties, tomēr bija arī atsevišķi kristīgi grupējumi un indivīdi, kas izvēlējās nebūt likumpaklausīgi savas zemes pilsoņi. Vēl vairāk - sociālajos tīklos pat tika izteikts publisks nopēlums kristiešu vairākumam par to, ka tie “pārāk pakļaujas” valdības rīkojumiem. Taču, vai bija nopietns pamats nepakļauties? Īpaši tādēļ, ka paklausīt māca un uz to skubina Dieva Vārds?

Kristīgā centra “Labā Vēsts” dievkalpojumu zāle ārkārtas stāvokļa laikā,
kas paredz noteikto divu metru distancēšanos.

Mums jāmācās atšķirt situācijas, kad varas rīkojumi ir leģitīmi un pilnībā likumīgi, no situācijām, kad notiek tiešs uzbrukums Dieva likumiem. Pandēmijas dēļ noteiktie ierobežojumi tādi nebija. Ir nožēlojami brēkt, ka notiek “kristiešu vajāšanas”, ja kādam par atklātu nepakļaušanos valsts uzliek sodu. Dieva Vārds taču brīdina: “Kas pretojas valsts varai, saceļas pret Dieva iestādījumu. Bet tie, kas saceļas pret to, paši sev sagādā sodu” (Romiešiem 13:2). Ja kāds uzskata, ka rīkojies pareizi, lai tad ir arī gatavs “ciest par taisnību”. Tomēr ir jāprot atšķirt paša taisnību no Dieva taisnības. Un visvairāk vajadzētu padomāt par to, ko tā vai cita mūsu rīcība pārējai sabiedrībai vēsta par mūsu Dievu un kristiešiem kopumā: “Kāda slava jums būs, ja jūs panesīsit sitienus pārkāpumu dēļ?” (1.Pētera 2:20).

Tas nebūt nav mazsvarīgs jautājums. Mēs nevaram nosodīt sabiedrību, ja pandēmijas apstākļos tā pieprasa noteiktos ierobežojumus ievērot visiem bez izņēmuma. Mūsu pašu uzskati var atšķirties, taču sabiedrība kopumā kristiešus neuztver kā kādu izredzētu grupu, kam būtu īpašas izņēmuma tiesības, bet kā visus, kas tāpat var saslimt un aplipināt ar vīrusu līdzcilvēkus. Pasaules pieredze to arī apstiprina - kristieši ir gan saslimuši no koronavīrusa, gan inficējuši citus, pat ja pašiem slimība noritēja viegli vai vispār bez simptomiem. Tāpēc sabiedrības bažas, ka neievērojot noteikumus kristieši potenciāli var apdraudēt  apkārtējos, ir pilnīgi saprotamas. Mēs varam tam piekrist vai nepiekrist, taču tas būtu tikai kristīgi, ja mēs šajā ziņā respektētu arī citu cilvēku uzskatus?

Gan Kristus, gan apustuļi ar zināmu toleranci izturējās pret citu cilvēku uzskatiem un jūtām, lai labāk varētu tos uzrunāt ar Evaņģēlija vēsti. Pāvils teica, ka cenšas ar katru sabiedrības grupu runāt tā, it kā pats tai piederētu. Kāpēc? Lai katrā gadījumā kāds sastaptos ar Kristu un tiktu izglābts (1.Korintiešiem 9:19-22). Tā nav piekāpšanās sekulārās pasaules spiedienam, bet sapratne ar mērķi glābt dvēseles. Dieva Vārds māca: “Izturieties gudri pret tiem, kas nepieder pie draudzes; izmantojiet šo laiku” (Kolosiešiem 4:5). Spītīga nepakļaušanās likumam, īpaši, ja tam trūkst neapstrīdama pamatojuma, nekādi neveicina sabiedrības toleranci pret kristiešiem un līdz ar to arī Dieva vēsts izplatīšanos.

Bet, vai sabiedrības domas kristietim vispār ir svarīgas? Galvenais taču ir darīt to, ko liek Dievs! Patiesi, visā, kas skar kristīgās mācības pamatus, pestīšanu un mūžīgo dzīvību, mēs nedrīkstam ietekmēties no “modernās pasaules” spriedumiem, taču nav nekāda iemesla nerēķināties ar sabiedrības viedokli otršķirīgos jautājumos, kas vairāk ietekmē mūsu ieradumus, tradīcijas un ērtības nevis Dieva likuma īstenošanu. Vēl jo vairāk kristiešiem nevajadzētu tīši konfrontēt ar valsts likumiem, ja vien tie nav klaji bezdievīgi. Ne velti Dieva Vārds māca, ka kristieša dzīvei jābūt nevainojamai “arī pret tiem, kas ārpusē” (1.Tesaloniķiešiem 4:12). Vai apstākļos, kad pārējā sabiedrība ievēro noteiktos ierobežojumus, bet kristieši tos atklāti pārkāpj, mūsu dzīvi Kristū patiesi var saukt par nevainojamu?

Salīdzinot ar pārējo pasauli, pat tikai ar Baltijas valstīm, Latviju koronavīruss skāris salīdzinoši maz. Mums ir maz saslimušo un pavisam niecīgs skaits mirušo. Tas licis daudziem uz pandēmijas faktu un uz ar to saistītajiem ierobežojumiem raudzīties nievājoši. Tomēr mēs nezinām, kāda būtu situācija, ja ierobežojumi netiktu ieviesti. Tāpēc nevajadzētu kurnēt par ierobežojumu sagādātajām neērtībām, bet būt pateicīgiem par mūsu zemei parādīto žēlastību. Latvija pandēmijas kontekstā var sevi saukt par svētītu zemi, taču tam nevajadzētu dot iemeslu liekai bravūrai, bet jo vairāk pateicībai “ar lēnprātību un bijību, paturot labu sirdsapziņu, lai, kur jums ceļ neslavu, kaunā paliek tie, kas nopeļ jūsu labo dzīvi Kristū” (1.Pētera 3:16). Apzināti pārkāpjot noteikumus, kas attiecas uz visiem iedzīvotājiem vienādi, kristieši ne tikai neparāda “labu dzīvi Kristū”, bet arī neslava tad ir godam nopelnīta.

Daži kristiešu “neslavas” gadījumi ārkārtas stāvokļa laikā tika fiksēti. Kaut lielākajā daļā tie izrādījās vien čiks, taču arī tie pāris gadījumi, kas bija pamatoti, sabiedrības apziņā kristiešus nostādīja nelabvēlīgā gaismā. Jau tam vien, ka cilvēki kristiešus potenciāli uzskata par sabiedrības grupu, no kuras var sagaidīt likuma pārkāpšanu, vajadzētu likt mums daudz ko pārdomāt. Iespējams, šoreiz  pārpratumus izraisīja cilvēku nezināšana, ka dievnamos uz neorganizētiem pasākumiem arī ārkārtas stāvokļa laiku drīkstēja pulcēties līdz 25 personām, neskaitot kalpotājus. Lielākā daļa sabiedrības par to nebija informēta un uzskatīja, ka baznīcā aizliegta jebkāda aktivitāte. Tomēr, kamēr vienas kristīgās draudzes solidarizējās ar pārējo sabiedrību un godprātīgi ievēroja ārkārtas stāvokļa noteikumus, dažas atklāti un bravūrīgi pārkāpa likumu. Kā to vērtēt? Būsim tieši - kā dumpības garu, kas diemžēl mīt arī daudzos kristiešos. Un tas nav Dieva Gars. Kā reiz teicis kāds gudrs teologs: ja cilvēks nav spējīgs pakļauties laicīgām autoritātēm, viņam būs arī ļoti grūti paklausīt un pakļauties Dievam.

Vai draudzēm un konfesijām, kas apzinīgi ievēroja ārkārtas stāvokļa noteikumus, tas neradīja neērtības? Radīja. Vai draudžu locekļiem, kas vairākus mēnešus sadraudzību ar brāļiem un māsām bija spiesti kopt galvenokārt attālināti, tas nebija zināms diskomforts? Bija. Un tomēr, apzinoties, ka šāda situācija ir tikai uz laiku, un Kungs to visu zina un vēro, vai pārvarēsim šo situāciju kristieša cienīgi, lielākā daļa kristīgās sabiedrības izvēlējās būt likumpaklausīgi, piepildot Bībeles vārdus: “Neraudzīdamies katrs uz savām, bet arī uz citu vajadzībām” (Filipiešiem 2:4). Tajā pašā laikā citu kristiešu rīcība skaidri iezīmēja problēmu, kad priekšplānā tiek izvirzīti pašu “īpašie” uzskati, ignorējot sabiedrības kopējās intereses. Ne vienmēr tas notiek tīši ļaunprātīgi un, iespējams, šie cilvēki pat domā, ka kalpo Dievam “pareizāk” nekā citi. “Laikmeta zīmes” tomēr ir to pusē, kas šajā laikā gan turpināja piepildīt Kristus Lielo pavēli sludināt un darīt par mācekļiem visas tautas, gan vienlaikus respektēja arī valsts likumus, lai Dieva acīs paliktu “nevainojami un šķīsti, nepeļami Dieva bērni sabojātas un samaitātas paaudzes vidū, un tanī mirdzētu kā spīdekļi pasaulē” (Filipiešiem 2:15).

Līdzīgie raksti:

Nekas nav atrasts