Laikmeta zīmes

Latvijas publiskajā telpā nereti dzirdama sūkstīšanās par varas absolūto nespēju ieklausīties tautas viedoklī. Dažkārt vara iedzīvotāju domas ignorē tik klaji, ka šāda cinisma priekšā cilvēkiem vienkārši nolaižas rokas. Tas novedis pie iedzīvotāju sabiedriskas un politiskas apātijas, jo “tāpat jau neko nevar izmainīt”. Šādas apātijas izpausme bija arī zemā vēlētāju aktivitāte Rīgas Domes ārkārtas vēlēšanās. Tāds varas “kurlums” ir ļoti bīstams, jo veido vienaldzīgu sabiedrību, kas krīzes situācijā var izrādīties liktenīgi valstij. Pēdējo mēnešu laikā bijuši divi spilgti varas arogances gadījumi - Marsa parka epopeja un sasteigtais lēmums par akustiskās koncertzāles būvniecību strīdīgā vietā. Par šiem gadījumiem vairāk mūsu rakstā.

****

Jautājums par tā saukto Marsa parku publiskajā telpā parādījās pēkšņi, it kā ne no kurienes. Šajā vietā starp Brīvības gatvi un Ropažu ielu gan Krievijas impērijas gados, gan Pirmās Republikas laikā atradās sporta biedrības “Marss” velotreks. Pēc padomju okupācijas, 1944.gadā velotreku pārņēma sporta biedrība “Daugava” un tajā tika izveidots Rīgas Centrālais riteņbraukšanas klubs. 1985.gadā velotreku tā sliktā tehniskā stāvokļa dēļ nojauca, taču kokiem apstādītā teritorija saglabājās. 1989.gadā tika atjaunots kluba vēsturiskais nosaukums un tas turpināja darboties līdz 2008.gada pavasarim. Pēc tam, līdz pat 2020.gadam, teritorija stāvēja neizmantota.

2019.gada nogalē zemes īpašnieks “Valsts nekustamie īpašumi” paziņoja par plāniem šajā vietā būvēt biroju ēku. Ņemot vērā zaļo zonu akūto trūkumu Rīgā, daļa apkārtnes iedzīvotāju un pilsētvides aktīvisti piedāvāja šajā teritorijā izveidot publisku parku. Līdzās bijušā velotreka teritorijai, Ropažu ielas pretējā pusē, bijušā “VEF” stadiona vietā izaudzis jauns pilsētas rajons - modernu biroju un dzīvokļu ēku komplekss, tā sauktā Jaunā Teika. Tā kā tur dzīvo diezgan daudz cilvēku, tostarp jaunas ģimenes ar bērniem, bet tuvākajā apkārtnē nav publisku parku, bijušā velotreka teritorija šķita labs risinājums, lai tādu izveidotu. Vajadzēja vien sakopt un revitalizēt šo zemes īpašumu.

Bet tad pēkšņi atklājās, ka šī vieta paredzēta jaunās Valsts Drošības dienesta ēkas celtniecībai. Izrādījās, ka valdība tā lēmusi jau 2017.gadā, taču tas neticis publiskots, jo ir valsts noslēpums. Apkārtnes aktīvisti gan iebilda, ka Rīgā ir pietiekami daudz tukšu degradētu teritoriju, kur būvēt - kāpēc vajadzīga tieši šī vieta tuvu pilsētas centram, ja reiz te ir zaļā zona, kuru nepieciešams tikai nedaudz sakopt? Tomēr Drošības dienests kategoriski pastāvēja uz biroja būvniecību tieši šajā vietā, jo esot jau veikta zemesgabala inženierģeoloģiskā izpēte, izstrādāts būvprojekts, sākta sadarbība ar būvuzraugiem un veikti citi priekšdarbi, ieguldot tajā visā vairākus miljonus eiro.

Tad apkārtnes un pilsētvides aktīvisti sāka kampaņu, lai “nepieļautu vairāku desmitu ilggadīgu koku izciršanu un atjaunotu publisku zaļo zonu”. Mēneša laikā Teikas apkaimes biedrībai, Rīgas apkaimju aliansei, biedrībai “Pilsēta cilvēkiem” un inovāciju kustībai “Vefresh” izdevās savākt vairāk nekā 15,5 tūkstošus iedzīvotāju parakstu - gan fiziskus, gan digitālajā platformā “Manabalss.lv”. Biedrības arī norādīja, ka ēkas būvatļauja un koku ciršanas atļauja izsniegta bez sabiedriskās apspriešanas, bez tam būvatļauja nav fiksēta publiskajos reģistros. 2020.gada 20.janvārī 11 189 no savāktajiem parakstiem tika iesniegti Saeimā, kur tos nodeva izvērtēšanai Nacionālās drošības komisijai.

Vienīgais no politiskajiem spēkiem, kas atbalstīja iniciatīvu par parka izveidi konkrētajā teritorijā, bija Jaunā konservatīvā partija. Tās tieslietu ministrs Jānis Bordāns atzīmēja, ka jautājums apspriests jau 2019.gada pavasarī, taču tolaik Tieslietu ministrijas piedāvātais risinājums ticis ignorēts. Tieslietu ministrija nosūtīja vēstuli Ministru prezidentam Krišjānim Kariņam, piedāvājot jauno Valsts Drošības dienesta biroju izvietot ēkā, kas tiek būvēta ministrijas iestāžu vajadzībām. 2020.gada 10.martā JKP frakcija iesniedza Saeimā lēmumprojektu par Drošības dienesta ēkas celtniecības apturēšanu Teikā.

Arī Rīgas domes vadība atbalstīja parka izveidi. Tā brīža Rīgas mērs Oļegs Burovs pauda: “Šajā vietā vienmēr bijusi zaļā zona, kur notika sporta nodarbības. Būtu tikai loģiski, ja zaļā zona tur arī paliktu un būtu pieejama visiem rīdziniekiem”. Atbilstoši teritorijas plānojumam, šajā vietā paredzēta jauktas apbūves zona. Pirms vairākiem gadiem pašvaldība esot piedāvājusi mainīt zonējumu, taču zemes īpašnieks tam nav piekritis. Tagad Rīgas dome piedāvāja vairākas alternatīvas VDD ēkas būvēšanai - Mežaparkā, pie Gustava Zemgala gatves, pie Bābelīša ezera vai pie lidostas “Rīga”.

Tomēr apkaimju biedrību un vides aktīvistu pūles meklēt atbalstu pie likumdevējiem izrādījās veltas. Nelīdzēja arī plaši izvērstā diskusija plašsaziņas līdzekļos un sociālajos tīklos internetā. Saeimas Nacionālās drošības komisija “Zaļo un zemnieku savienības” pārstāvja Māra Kučinska vadībā paziņoja, ka “Valsts drošības dienesta jaunās ēkas būvniecības atlikšana vai kavēšana pašreizējos drošības apstākļos nav pieļaujama un ēka ir jāceļ noskatītajā vietā Rīgā”. Savukārt Saeimas ārkārtas sēdē 21.maijā tika noraidīts JKP rosinātais lēmumprojekts apturēt VDD ēkas būvniecību.

Apkaimes aktīvisti mēģināja spert pēdējo izmisuma soli bijušā velotreka koku glābšanai. 28.maija rītā teju visas Brīvības ielas garumā vienlaicīgi notika 16 piketi, protestējot pret plānoto VDD ēkas būvniecību Brīvības gatvē 207. Protestētāji pulcējās četrus kilometrus garā cilvēku rindā no Brīvības pieminekļa līdz bijušā velotreka teritorijai. Aktīvisti arī solīja vajadzības gadījumā pieķēdēties pie parka kokiem, ja tos grasītos nozāģēt. Dažas dienas vēlāk 13 nevalstiskās organizācijas atklātā vēstulē aicināja atlikt Drošības dienesta ēkas būvniecību, līdz Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde nebūs lēmusi, vai bijušā velotreka “Marss” teritorija atbilst aizsargājamo kultūras pieminekļu statusam.

Drāmas pēdējais cēliens risinājās nākamās darbdienas rītā pēc Rīgas domes ārkārtas vēlēšanām. Agrā 31.augusta rīta stunsā “Marsa” teritorijā ieradās strādnieki, aizklāja publikas acīm velotreka teritoriju nodalošo žogu un sāka simtgadīgo koku iznīcināšanu. Notikuma vietā ieradās arī pilsētvides un apkaimes aktīvisti, lai protestētu un mēģinātu iesāktos darbus apturēt. Pāris desmiti aktīvistu ap parka teritoriju centās bloķēt satiksmi, pie sarkanās luksofora gaismas apzināti kavējoties uz gājēju pārejas un pat gulstoties uz ielas automašīnu priekšā. Vēlāk pret vairākiem protestētājiem policija sāka administratīvās tiesvedības procesu par sabiedriskās kārtības un satiksmes traucēšanu.

Lielo koku brutālā nozāģēšana un to dramatiskā aizstāvēšana izraisīja sabiedrības sašutumu un plašu polemiku. Tika izteikts viedoklis, ka tik pēkšņi koki zāģēti tādēļ, ka jaunievēlētajā Rīgas domē esot daudz parka aizstāvju, kas varētu mēģināt procesu aizkavēt. Prezidents Egils Levits koku zāģēšanu tūlīt pēc vēlēšanām nosauca par “zināma veida provokāciju”. Daudzi uzskata, ka lēmums veikt koku zāģēšanu pēc vēlēšanām nav nejaušība. Ja kokus zāģētu pirms vēlēšanām, JKP to varētu izmantot savā labā un pavērst pret “Jauno Vienotību”, kuras pārstāvētajai Finanšu ministrijai pakļauti “Valsts nekustamie īpašumi”. Ciest varētu arī “KPV LV” reitings, jo šīs partijas ministrs Sandis Ģirģens pārrauga Drošības dienestu. Tāpēc daļa sabiedrības domā, ka lēmums bijis politisks.

Gadījums ir pretrunīgs. Ir skaidrs, ka Drošības dienestam jaunas telpas nepieciešamas. Kā NATO un ES dalībvalsts drošības struktūrai, tam ir īpašas, paaugstinātas drošības prasības, tāpēc daudz vienkāršāk ir dienesta vajadzībām būvēt jaunu ēku, nevis pielāgot kādu vecu, kā daudzi ieteica. Taču, vai to vajadzēja būvēt tieši šajā vietā ar dzīvu satiksmi un aktīvu sabiedrisko dzīvi visapkārt? Šķiet, VDD šoreiz nonācis ķīlnieka lomā, jo būtībā tikai izvēlējās atbilstošāko no “Valsts nekustamo īpašumu” piedāvātajiem variantiem. Traucēja arī lielā slepenība. Ja apkaimes iedzīvotāji būtu laikus uzzinājuši, kādu ēku paredzēts būvēt, diskusija sāktos daudz ātrāk un varas pārstāvjiem nevajadzētu teikt, ka nebūvēt konkrētajā vietā nav iespējams, jo sagatavošanās darbiem iztērēts pārāk daudz naudas.

Tāpat ir nepieņemami, ka sabiedrības intereses šādā veidā tiek pretstatītas nacionālās drošības interesēm. Daudzi uzskata, ka bija iespējams apmierināt abas šīs intereses. Kāpēc VDD ēku nevarēja būvēt kādā tukšā teritorijā, kaut vai līdzās Valsts Ieņēmumu dienesta ēkai Mežaparkā, kur ir vairāk nekā 9000 kvadrātmetru plašs zemesgabals? Arī VID ēkai ir īpašs drošības statuss un kāpēc tai līdzās nevarētu atrasties VDD? Jo vairāk tāpēc, ka Rīgas dome šo teritoriju būvniecībai piedāvāja. Arī Valsts policijas jaunuzceltā galvenā ēka taču neatrodas pilsētas centrā. Drošības dienesta un politiķu spītība, ka ēkai obligāti jāatrodas tieši Brīvības gatvē, diemžēl raisa ļoti nepatīkamas asociācijas ar citu “drošības iestādi”, kura arī reiz atradās Brīvības ielā “Stūra mājā” pašā pilsētas centrā.

Šī nevienam nevajadzīgā asociācija atgādina par vēl vienu aspektu. Nevienai demokrātiskas valsts drošības iestādei nav vajadzīgs negatīvs imidžs sabiedrības acīs. Tieši pretēji - tai vajadzīga iedzīvotāju uzticība un atbalsts. No šāda viedokļa raugoties, elastīgums un vēlme uzklausīt sabiedrības viedokli VDD būtu nākusi tikai par labu. Tā vietā dienesta vadība izvēlējās ignorēt iedzīvotāju vēlmes, pat nemēģinot apspriest citus variantus sava biroja ēkas būvēšanai. Vēl vairāk - pie biedrības “Vefresh” vadītāja Viestura Celmiņa esot ieradies cilvēks, kurš pateicis nepārprotami: “Pārstāj bāzt degunu, citādi būs nepatikšanas!” Ar šādām čekistu metodēm sabiedrības uzticību neiegūt. Lai gan jaunās ēkas projekts veidots konkrētai vietai, to pārprojektējot un ēku būvējot citur būtu iegūts daudz vairāk, nekā atklāti konfrontējot ar sabiedrības interesēm.

Tomēr patiesais lēmējs jau nebija Drošības dienests. Par situāciju atbildīga ir valdība un Saeima. Tieši viņu lēmumi noteica iecerētā Marsa parka likteni. “Koku zāģēšana Marsa parkā ir traģēdija, kuru pieļāva valdības cinisms. Valsts neieklausījās savos iedzīvotājos. Ja viņi būtu ieklausījušies, būtu ieguvuši daudz vairāk. Pilsētai būtu liels ieguvums nevis zaudējums, ja to ēku uzbūvētu citur. Mēs ceram, ka šī ir pēdējā reize, kad valdība atļaujas tik klaji ignorēt sabiedrības vēlmes. Šī ir politiska spēle, kurā zaudētāji ir Teikas apkaimes iedzīvotāji,” teic Teikas apkaimes biedrības priekšsēdētāja Selīna Vancāne. Atliek vien cerēt, ka viņas teiktais reiz piepildīsies un varas ausis kļūs dzirdīgākas.

Turpinājums 2.lapā.

Līdzīgie raksti:

Nekas nav atrasts