Laikmeta zīmes

Kā katru pirmdienu, arī 2020.gada 21.septembrī Latvijas Televīzijas ēterā bija skatāms raidījums “Aizliegtais paņēmiens”. Tēma - “Garīgā varmācība, manipulācijas ar cilvēku prātiem, naudas izspiešana. Vai un kādas ir reliģijas robežas?” Šādā kontekstā tika “ķidāta” mācītāja Mārča Jencīša un viņa draudzes “Kristus pasaulei” kalpošana. Jencītis ir pretrunīgi vērtēta personība, par kuru viedokļi dalās pat kristiešu vidū. Taču šoreiz nav runa par to, kā mēs katrs viņa darbību vērtējam, bet gan par “Aizliegtā paņēmiena” darba metodēm un žurnālistu ētiku. Vai ir pieņemami manipulēt ar cilvēku sacīto, izraujot atsevišķus teikumus no konteksta un samontējot tos sev vēlamā secībā? Jo tieši tāds bija konkrētais raidījums. Par to domāsim šajā publikācijā.

Reaģējot uz raidījumu, mācītājs Jencītis ar rūgtu nožēlu teica: “Man patiešām kauns par to mediju patvaļu, kas tiek pieļauta mūsu valstī. Šo raidījumu un to, kā tas veidots, var salīdzināt, it kā kāds būtu paņēmis cita autora grāmatu un sagraizījis to pa atsevišķiem burtiņiem, vārdiem, teikumiem, un tad pēc sava prāta un iepriekšēja ļauna nodoma to salicis, salīmējis sev vēlamā gaismā, lai izsmietu, nomelnotu un apmelotu. Es tiešām gaidīju profesionālu raidījumu, kur tiks aplūkoti dažādi vai vismaz divi viedokļi, kur varēs diskutēt, argumentēt, komentēt. Tomēr šeit ir tikai meli no sākuma līdz beigām, pausts absolūti vienpusējs, virspusējs viedoklis, kas apkauno, pazemo, izsmej un nomelno.”

Kāds varbūt teiks, ka “atmaskotais” vienmēr noliegs savu vainu, taisnosies un mēģinās uzbrukt “atmaskotājiem”. Tomēr šoreiz viss patiešām nav viennozīmīgi. “Laikmeta zīmēm” ir privilēģija pazīt Mārci Jencīti personīgi. Zinām viņa pagātni, zinām pirmos soļus kalpošanā - vispirms Limbažos, pēc tam citur Latvijā un ārvalstīs. Pazīstam cilvēkus no viņa draudzes - gan kalpotājus, gan tādus, kas dažādu iemeslu dēļ no draudzes aizgājuši. Zinām Mārča vadības stilu un kļūdas. Tāpēc par viņa kalpošanu varam spriest ne tikai no “parādes puses”. Taču arī mums raidījums par šo draudzi šķita virspusējs un daudzejādā ziņā nepatiess. Mēs tajā saskatām laicīgu cilvēku nesapratni par kristīgo novirzienu atšķirīgajām kalpošanas formām, tāpat dažādiem kristīgās mācības un prakses aspektiem.

Tomēr šiem aspektiem it kā vajadzētu būt skaidriem praktizējošiem kristiešiem, lai kādai konfesijai tie piederētu. Izrādās, tā nebūt nav. Varbūt tiem, kas Bībeli uzskata par svētu un nemainīgu Dieva Vārdu, tas arī ir skaidrs, taču ne “Aizliegtā paņēmiena” uzaicinātajiem “ekspertiem”. Šo vārdu apzināti liekam pēdiņās, jo “eksperti” raidījumā sarunāja daudz muļķību. Raidījumā viņi tika pieteikti kā teologi, kam taču būtu labi jāpazīst Svētie Raksti un jāsaprot, ka daudz kas no tur rādītā un teiktā ir interpretēts nepareizā gaismā. Diemžēl tieši “eksperti” visasāk uzbruka Jencītim, nereti paužot Bībeles skatījumā visai kontroversiālus viedokļus. Kas tādā gadījumā viņi par teologiem? Bet līdz tam vēl nonāksim.

Raidījumā apgalvots, ka Jencītis “draudzi vada, balstoties uz trīs principiem - nemitīgi draudi ar elli un naids pret tiem, kas šo draudzi nepieņem; nauda jeb desmitā tiesa - ziedo, pat ja tev naudas nav; dezinformācijas izplatīšana par laicīgo pasauli”. Dzirdot šādu formulējumu, uzreiz rodas aizdomas, ka raidījuma veidotāji vai nu nepārzina Bībeli (kā lai sekulārs žurnālists to spētu), vai arī nodarbojas ar apzinātu mācītāja un draudzes diskreditāciju. Grūti iedomāties, ka vienīgā Jencīša sprediķu tēma būtu elle un dievkalpojumos viņš nemitīgi lamātu no draudzes aizgājušos vai vērptu dažādas sazvērestības teorijas. Tas ir absurds. Par to katrs var pārliecināties, noskatoties Jencīša svētrunas internetā.

Viens no galvenajiem pārmetumiem draudzei ir “baidīšana ar elli”. Taču ar to nevienu nav jābaida - katrs pats var izlasīt Bībelē, ko Dievs saka par dzīvi pēc fiziskās nāves un divām esamībām, kur cilvēks var pavadīt Mūžību. Patīk tas kādam vai nē, bet vienu no šīm esamībām sauc par elli. Laicīgi cilvēki to var nesaprast un nepieņemt, taču arī viena no raidījuma ekspertēm, teoloģe Ilze Jansone saka: “Nokļūšana ellē, manuprāt, ir skaidri viduslaiki. [..] Kristietība tomēr nav stāsts par velnu, kā velns sagrābs cilvēku.” Jā, kristietība patiesi nav stāsts par velnu, bet Jēzu Kristu, kurš velnu uzvarējis, taču tas nenozīmē, ka garīgā būtne sātans nepastāv un arī elles nav. Bībele par to runā nepārprotami.

Kā “eksperte - teoloģe” var to nezināt? Bet varbūt viņa domāja ko citu? Kristīga dzīvesveida izpētes fonda vadītāja un interneta vietnes “Tuvumā” redaktore Aija Volka saka: “Domu par elli es sapratu atšķirīgi - iespējams, Jansone norāda: kristietības būtība nav par sātana varu un elli.” Var jau būt, ka Aijai taisnība, tomēr “Laikmeta zīmes” uzmanīgas dara teikums - “Nokļūšana ellē ir skaidri viduslaiki”. Cits teologs Ņikita Andrejevs piebilst: “Atnāk tāds reliģiskais bandīts un draud tev: ja tu nedarīsi tā, kā es saku, tev būs elle”. Vai mācītājs, kurš māca draudzei biblisku patiesību par grēku, kuru neatzīstot un neatstājot var nonākt ellē, ir “reliģisks bandīts”? Un elle izdomāts viduslaiku jēdziens? Šādi izteikumi liek jautāt, vai konkrētie teologi paši tic Bībeles patiesībai kā neapšaubāmam Dieva Vārdam?

Bibliski orientēti teologi par vienu no mūsdienu kristietības lielākajām problēmām uzskata faktu, ka šodien vairs netiek skaidri sludināts par elli un sātanu kā reālu garīgo pretinieku. Tas noticis tā sauktās liberālās teoloģijas iespaidā, kura cenšas kristīgo vēsti pieskaņot mūsdienu pasaules ideoloģiskajiem uzstādījumiem, revidējot un koriģējot Dieva Vārdu. Elle taču skan tik netoleranti! Nav politkorekti teikt, ka mīlošais un visu piedodošais Dievs varētu kādu “iemest ellē”! Tā taču ir viduslaiku tumsonība! Uzskats par elli nekādi neatbilst mūsdienu pasaules liberālajai ideoloģijai. Taču pienāks brīdis, kad “mācītājus”, kas šādi revidē Dieva Vārdu, cilvēki nolādēs. Nevis Jencītis vai cits “sektants”, bet tie, kas liberālo “teologu” maldu pievilti būs nonākuši pavisam reālā moku vietā, ko sauc par elli!

Visi “Aizliegtā paņēmiena” pieaicinātie eksperti ir Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes absolventi. Tieši šī fakultāte pazīstama kā galvenā liberālo teologu kalve Latvijā. Paldies Dievam, ne visi fakultāti beigušie kļūst par liberāļiem, tomēr liela daļa noteikti. Pat cilvēki, kam pirms mācībām fakultātē bija visnotaļ bibliski uzskati, to pabeidzot nereti sāk paust pavisam ačgārnas idejas un daži pat pazaudē biblisko ticību. Jo ja kāds uzskata, ka Bībele nav negrozāms Dieva Vārds, bet tikai daļēji satur Dieva Vārdu, kā to māca liberālā teoloģija, tāds neglābjami saskarsies ar nopietnu problēmu - revidējot Dieva Vārdu atbilstoši katra laikmeta ideoloģiskajām nostādnēm pazūd vienīgais dievišķais kritērijs par to, kas labs vai ļauns, pareizs vai nepareizs. Jēzus par tādiem “mācītājiem” teica: “Tie ir akli akliem ceļa rādītāji; bet, ja akls aklam ceļu rāda, abi divi iekritīs bedrē” (Mateja ev. 15:14).

Taču atgriezīsimies pie “baidīšanas ar elli”. Raidījuma atreferējumā vietnē “LSM.lv” ievietota saite uz konkrētu Jencīša svētrunu, pēc kuras tad arī radies spriedums par “baidīšanu”. Var diskutēt par detaļām, taču “Laikmeta zīmes” nespēja šajā sprediķī atrast neko, kas būtu “baidīšana”. Normāls sprediķis par to, kā nenonākt ellē. Iespējams, par baidīšanu nosaukti sprediķa beigās pasludinātie ironiskie 18 padomi… kā nonākt ellē. Iesakām katram pašam izlasīt šo sprediķi un tā 18 padomus. Ja kāds šajā ironiskajā un vienlaikus nopietnajā brīdinājumā saskata “baidīšanu ar elli”, tam kaut kas nav kārtībā ar humora izjūtu vai ir pavisam maz saprašanas par kristīgām vērtībām un dzīvesveidu.

Arī Jencīša palīdze Luīze Zveja aicina saprast teiktā kontekstu un “draudus ar elli” komentē šādi: “Ne jau tā, ka es neaizgāju uz dievkalpojumu, un momentā esmu ellē. Vienkārši - ja tu pazaudē ticību, tu vari nokļūt ellē, jo tu pazaudē saikni ar Dievu”. Tas taču ir skaidrs katram kristietim, un tieši tā jāsaprot Jencīša sprediķis. Tajā nav nekā, kas būtu pretrunā Dieva Vārdam. Kur te manipulācija ar cilvēkiem? Komentējot “ekspertu-teologu” teikto, Ilvars Mičs raksta: “Palasiet Manceļa sprediķus un Ireneja rakstus - viņi tieši tāpat piemin un runā par elli kā Mārcis Jencītis. Mācītājs Mancelis, mīlēdams latviešus, simts reizes vairāk biedēja ar elli, lai glābtu grēciniekus. Mārcis Jencītis sprediķo tāpat kā mācītāji Mancelis, Gliks, Fetlers, Beldavs. Jēzus pats ļoti bieži biedēja ar elli. Bet teologi - speciālisti ir liberālās teoloģijas gūstā un tālu no biblisko doktrīnu ortodoksālās izpratnes un prakses”.

Iespējams, “ekspertiem” tika izklāstīta žurnālistu jau iepriekš sagatavota versija par notiekošo draudzē, jo viņi uzreiz metas nolīdzināt Jencīti ar zemi. Tā Ilze Jansone pauž: “Draudi ar dzīves kvalitātes pasliktināšanos [..] ir skaidra manipulācija ar cilvēku. Tas ir sava veida psiholoģisks terors, lai saglabātu pār šiem cilvēkiem kontroli”. Savukārt Ņikita Andrejevs Jencīša darbību vērtē kā reliģisko varmācību, nosaucot mācītāju par “reketieri un bandītu”. Šādi izteikumi aktualizē jautājumu par autoritatīvo vadības stilu, kādu Latvijā praktizē vairāku draudžu mācītāji. Vai tas patiesi ir totalitārisms, psiholoģiska varmācība un nesamērīga kontrole, kā to nereti pauž arī plašsaziņas līdzekļi?

Vispirms būtu jāsaprot, ka Dieva Valstība nav demokrātija, bet monarhija. Augstākais Visuma monarhs ir Dievs - Radītājs, Tēvs, Kristus, Svētais Gars. Arī kristīgā Draudzē jeb Baznīcā ir noteikta hierarhiskā vertikāle. Lai arī Kristū visi ir brāļi un māsas, tomēr kādus Dievs draudzē iecēlis par apustuļiem, bīskapiem, mācītājiem. Tas nozīmē ne tikai godu un sava veida varu, bet arī kalpošanu un atbildību. Atbildību Dieva priekšā par cilvēkiem, kurus Dievs uzticējis ganīt, lai tie sasniegtu ticības galamērķi - dvēseļu pestīšanu un mūžīgo dzīvību pēc fiziskās nāves. Iespējams, kādi cilvēki šādas mācītāju rūpes par draudzes locekļu dvēselēm var uzskatīt par pārspīlētām un nepieņemamu kontroli, taču visbiežāk, vismaz Latvijā, tas nenotiek savtīgu motīvu, bet mācītāja sakāpinātās atbildības sajūtas dēļ.

Katram mācītājam ir Dieva dots redzējums un mērķi. Nevar prasīt, lai mācītājs draudzi vadītu pretēji savai sapratnei un redzējumam, jo viņam reiz būs Dieva priekšā jāatbild gan par draudzi, gan cilvēkiem, kas tam uzticēti. Jencītis neapšaubāmi ir mācītājs ar autoritatīvu vadības stilu, taču ja kādam nav pieņemams mācītāja garīgais redzējums, viņš var aiziet no draudzes bez naida un sarūgtinājuma, godīgi paskaidrojot savas aiziešanas iemeslus. Iespējams, kādam draudzes loceklim tā var šķist nodevība, taču lielākoties mācītāji un draudze šādus godīgus aizgājējus atlaiž ar mieru. Svarīgākais, lai šie cilvēki paliktu ar Dievu un atrastu savu vietu citā kristīgā draudzē. Pavisam citādi ir ar tiem, kas aiziet ar ļaunumu un nepiedošanu sirdī, bet pēc tam dažādā veidā nomelno draudzi un tās mācītāju.

Jencīša palīdze Luīze Zveja par to saka: “Visi tādi nav, bet viena daļa izskatās ļoti ļauni. Uzbrukumi no viņiem bija ļoti lieli - meli un nepatiesība”. Tādi cilvēki patiesi ir kā “sapuvuši āboli”, kas izplata garīgu indi. Arī “Laikmeta zīmēm” nācies saskarties ar ļaudīm, kas kļūst ļauni, ja mācītājs uzreiz nepieņem viņu teoloģiskās fantāzijas vai norāda uz grēku to dzīvē. “Tuvumā.lv” vadītāja Aija Volka raksta: “Arī man nācies atsevišķas personas bloķēt, jo kristiešu naids internetā mēdz būt biedējošs. Heiteri lielākoties ir vieni un tie paši - staigā no draudzes uz draudzi, pieslejas kādam līderim, sāk to idealizēt, tad aplaužas (jo visi ir tikai cilvēki), sāk viņu ienīst, tad atrod nākamo… Tāda mūsdienu elkdievības forma.”

Diezgan dīvains ir psihoterapeita Nila Konstantinova raidījumā teiktais, ka valstij “līdzīgi, kā mēs kontrolējam, kas strādā par skolotājiem, ārstiem, psihoterapeitiem, tāpat vajadzētu kontrolēt, kas ir cilvēki, kuri strādā ar ievainojamām cilvēku grupām”. Ņikita Andrejevs piebalso: “Lielbritānijā par šādu rīcību [kā Jencītim] mācītāju var atcelt no amata”. Opā! Gluži kā padomju laikā - katram garīdzniekam sava valsts izsniegta “mācītāja apliecība”? Un tieši sekulārā vara lai izlemj, kad un vai šādu “licenci” izsniegt un kad to atņemt? Šādi ekspertu izteikumi būtībā pasaka to, ka darbā ar atkarīgajiem un citām sociālā riska grupām drīkst strādāt tikai tādi kristieši, kas nevis vadās pēc bibliskiem principiem, bet cieši ievēro sekulārās varas noteiktās vadlīnijas. Taču tā būtu īsta katastrofa atkarīgajiem un gals viņu cerībām jebkad izmainīt savu dzīvi. Jo patiesu brīvību un dzīves pārmaiņas var dod tikai Kristus.

Kristīga dzīvesveida izpētes fonda vadītāja Aija Volka teic: “Tas taču vispārīgi labi zināms, ka tas, kurš pats bijis “bedrē” un no tās izrāpies, labāk sapratīsies ar to, kas šobrīd ir “bedrē”. Liela daļa kristiešu pat baidās runāt ar narkomāniem vai kādu, kas sēž cietumā, turpretī Jencītis, kurš pats bijis narkomāns un pats bijis cietumā, zina viņu domāšanu un problēmas labāk. “Siltumnīcā augušiem” kristiešiem to grūtāk saprast”. Gan Jencītis, gan Andrejs Mediņš Bruknā, gan citi kristīgo atkarīgo rehabilitācijas centru un kopienu vadītāji, kas gandrīz visi paši kādreiz bijuši atkarību gūstā, bet Kristus spēkā no tā atbrīvoti, patiesi daudz sekmīgāk spēj strādāt ar šādiem “dzīves pabērniem” nekā jebkurš mīkstā klubkrēslā moderni iekārtotā kabinetā sēdošs pašpārliecināts psihoterapeits.

Neviens sekulārs žurnālists, kurš runā vai raksta par kristietību, nespēj apiet jautājumu par naudu. Izņēmums nav arī “Aizliegtais paņēmiens”: “Par naudu runā dievkalpojumos, par ziedošanu runā mājas grupiņās. Draudzē ir ziedošanas priekšraksts: “Desmitā tiesa ir precīzi 10% no visiem taviem ienākumiem pirms nodokļu, kredītu, īres, komunālo un citu maksājumu nomaksas”. Par to ļoti satraucas Ņikita Andrejevs: “Kāpēc cilvēki domā, ka Dievs nodarbojas ar šādiem jautājumiem, ka viņš skaita, cik tu esi naudas iedevis draudzei?” Jansone savukārt atzīst, ka “ir šī desmitā tiesa Bībelē, bet Bībelē ir daudz kas. Bībelē ir arī dzīvnieku upuri, tad kāpēc mēs neupurējam dzīvniekus?”

Diezgan dīvaini “teologu” spriedumi. Dievs patiešām neskaita, cik naudas katrs iedevis, taču Dievs runā par cilvēka sirdi - devīgu, dāsnu, pašaizliedzīgu sirdi. Dieva Vārds saka: “Priecīgu devēju Dievs mīl!” (2.Korintiešiem 9:7). Protams, runa nav tikai par naudu, bet devīgumu kā kristīgu tikumu. Savukārt Jansones izteicienu, ka “Bībelē ir daudz kas”, var saprast arī tā, ka ne jau visu, kas rakstīts Dieva Vārdā, cilvēkam jāizpilda. Patiešām, ne viss, kas rakstīs jūdu Bauslībā, šodien ir aktuāls, jo līdz ar Jēzu Kristu daudzas lietas ieguvušas savu piepildījumu. Tāpēc ir beigusies arī dzīvnieku upurēšana par saviem un tautas grēkiem, jo Kristus pie krusta pats kļuva par upuri, izpirkdams cilvēces grēkus uz mūžīgiem laikiem. Pavisam citādi ir ar Dieva Vārdu, kurš atklāj Dieva gribu un skaidri pasaka, ko cilvēkam būs vai nebūs darīt, lai viņš dzīvotu svētīgu dzīvi uz zemes un sasniegtu mūžīgo dzīvību.

Desmitā tiesa ir Bauslības priekšraksts, tomēr arī Jaunā Derība piemin gan desmito tiesu, gan daudz runā par ziedošanu un došanu. Kristiešu vidū attieksme pret desmito tiesu ir dažāda. Vieni uzskata, ka tas ir Vecās Derības likums, kas vairs nav jāpilda, citi - gluži pretēji. “Laikmeta zīmes” domā, ka lai gan desmitā tiesa Jaunās Derības laikmetā nav obligāts likums, tās došana ir mīlestības izpausme Kristum un pats princips lieliski disciplinē kristieti naudas lietās. Ne velti Dievs Bauslībā noteica tieši tādu procentu, un mēs zinām, ka Dieva teiktais vienmēr ir labākais. Pastāv viedoklis -  ja visi kristieši apzinīgi dotu desmito tiesu, draudzēm vairs nebūtu nekādu naudas grūtību. Parasti tie, kas ārkārtīgi dedzīgi pretojas desmitās tiesas principam, dod krietni mazāk par 10%. Ārkārtīgi reti ir gadījumi, kad kāds dod vairāk. Šāds skopums neliecina par īpašu mīlestību uz Kristu un draudzi. Savukārt tie, kas uzticīgi dod pat no mazuma, piedzīvo Dieva svētību. To var apliecināt miljoniem kristiešu visā pasaulē.

Sekulārās sabiedrības milzīgo satraukumu par kristīgo draudžu naudas lietām varētu izskaidrot ar stereotipisko uzskatu, ka mācītāji draudzes locekļu ziedoto naudiņu izmanto savas labklājības celšanai. Taču tā nav tiesa, vismaz Latvijas kontekstā ne. Jā, ir bijuši gadījumi, kad atsevišķas draudzes ziedojumu tēmai veltījušas neproporcionāli lielu dievkalpojuma laiku, tāpat kādi draudžu cilvēki, nepareizi saprazdami Dieva likumus, rīkojušies nesaprātīgi ziedojumu jautājumā. Tomēr Latvijā draudžu naudas lietas rūpīgi uzmana Valsts Ieņēmumu dienests, kas nepieļauj nekādas mahinācijas. Katram mācītājam ir noteikta alga, par kuru tiek maksāti nodokļi. Protams, lielās draudzēs arī alga būs lielāka. Taču neviens Latvijas garīdznieks ar savu kalpošanu nav kļuvis par miljonāru. Diemžēl žurnālisti uzmetas par kristiešu maciņa aizstāvjiem, nepajautājot pašiem kristiešiem, ko viņi par to domā. Bez kāda pamata desmitā tiesa un ziedojumi tiek nosaukti par “izspiešanu”, kaut neviens draudzes loceklis nejūtas ne piepkrāpts, ne “izspiests”. Ziedošana ir katra sirdsapziņas jautājums.

Bet tagad atgriezīsimies pie “Aizliegtā paņēmiena” ekspertiem. Daudziem šķiet dīvaini, ka ekspertu lomā tika uzaicināti cilvēki, kas kā teologi sabiedrībā ir mazāk pazīstami. Sludinātājs un NBS kapelāns Zigmārs Atvars saka: “Uzskatu, ka Latvijā ir daudz kompetentākas personas par šo tēmu, kurām šeit nebija iespēja izteikties. Jāatceras, ka neviens no konkrētā sižeta “ekspertiem” nav kādas tradicionālas Baznīcas praktizējošs garīdznieks vai ilgstoši augstu amatu ieņēmusi persona, kas izteiktos no sava skatupunkta”. Kāpēc raidījuma veidotāji izvēlējās tieši šādus “ekspertus”? Varbūt tāpēc, ka Mārcis Jencītis ir ikgadējās Tautas lūgšanu sapulces veidotājs, bet šajā sapulcē piedalās gandrīz visu Latvijas kristīgo konfesiju vadošie garīdznieki. Viņi Jencīša kalpošanu censtos vērtēt objektīvi, kas nekādi neiederētos iecerētajā mācītāja un draudzi nomelnojošajā raidījumā.

Bet varbūt raidījuma veidotājus iespaidojis vārda “teologs” akadēmiskais skanējums? Jāteic, šis jēdziens mūsu dienās vairs ne vienmēr nozīmē ticīgu praktizējošu kalpotāju, bet tikai personu, kas mācījusies teoloģiju kā zinātni. Lai cik jocīgi tas izklausītos, bet teologs var vispār neticēt Bībeles Dievam. LU Teoloģijas fakultāti beigušie “jauno laiku” teologi lielas kristiešu daļas acīs nav autoritātes, jo tiek pamatoti kritizēti par reliģiski liberāliem uzskatiem, arī no tradicionālo konfesiju vadītāju puses. Tāpēc pienācis laiks pavērt priekškaru un iepazīties ar “Aizliegtā paņēmiena” ekspertu-teologu komandu. Visa informācija par viņiem ir publiski pieejama plašsaziņas līdzekļos un interneta vidē.

Ilze Jansone publiskajā telpā tiek pieteikta kā rakstniece un teoloģe. Beigusi LU Teoloģijas fakultāti; ir doktora grāds teoloģijā un reliģiju zinātnē. Bet vai tā nav tā pati Ilze Jansone, kuras pirmais darbs literatūrā bija veltīts “divu puišu mīlestībai”, bet nākamais “lesbiešu identitātei”? Un vai tā nav tā pati Jansone, kas 2018.gada 4.maijā Maltas galvaspilsētā Valletā “apprecēja” savu draudzeni Ilzi Jankovsku? Tā pati Jansone, kas intervijā sevi atklāti nosaukusi par agnostiķi un ateoloģi, kas nozīmē “pretējs teoloģijai”. Centīsimies būt politkorekti un nepaust nekādu vērtējumu Jansones privātajai dzīvei un (a)teoloģijai. Tomēr prognozējam, ka būs pietiekami daudz “netolerantu” un “tumsonīgu” kristiešu, kuri Jansones pieķeršanos LGBT dzīvesveidam un “ateoloģijai” novērtēs daudz skarbāk.

Nils Konstantinovs, agrāk pazīstams ar pseidonīmu Sakss. Grāds teoloģijā un psiholoģijā, specializējies pusaudžu psihoterapijā. Pusaudžu resursu centra vadītājs. Bet tas taču ir tas pats Nils Sakss, kurš pārtulkoja un 2008.gadā tieši Kristus piedzimšanas svētku vakarā klubā “Melnā piektdiena” sātaniskās metālmūzikas pavadībā prezentēja “Sātana baznīcas” dibinātāja Antona Šandora Laveja grāmatu “Sātana bībele”. Tas pats Sakss, kurš izveidoja izdevniecību, kurā plānoja izdot grāmatas par seksu, okultismu, pedofiliju un “citām sabiedrībā par tabu uzskatītām tēmām”. Tas pats, kuru kardināls Pujats nosaucis par “sātanisma piekritēju”, kurš turklāt vēl reklamējas kā katolis. Arī šoreiz neteiksim neko, jo cilvēki var mainīties. Tomēr ir dīvaini, ka personai, kura savulaik aktīvi aizrāvusies ar sātanisma idejām, Latvijas Republikā ļauts brīvi strādāt ar bērnu un pusaudžu psihi.

Par trešo ekspertu Ņikitu Andrejevu zināms vismazāk. Kā visi, ar viņš studējis LU Teoloģijas fakultātē. Studiju laikā sapratis, ka dzīvē grib piepildīt tuvākmīlestības idejas. Kalpo Rīgas Sv.Pestītāja anglikāņu draudzē. Bet tieši šī draudze visvairāk pazīstama ar atbalstu LGBT kopienai, tieši šīs draudzes baznīcā praida laikā notikuši LGBT “dievkalpojumi”, un šīs draudzes kalpotāju vidū ir arī homoseksuāli orientētas personas. Iespējams, Ņikitam ar to visu nav nekāda sakara, taču lielais uzsvars uz tuvākmīlestību, kas pats par sevi nav nekas nepareizs, var liecināt par mūsdienās izplatītiem teoloģiskiem maldiem, ka Dievs ir nebeidzama mīlestība, noklusējot to, ka Viņš ir arī taisnīgs soģis un nenožēlotu grēku neatstāj nesodītu. Varbūt tieši tāpēc Andrejevam tik ļoti nepatīk “biedēšana ar elli”?

Bet varbūt taisnība ir Aijai Volkai, ka teologi, iespējams, tika raidījuma veidotāju pievilti: “Teologu teiktais tika izkadrēts fragmentēti un samontēts kopā vienā zupā, samiksējot dažādas tēmas. Vai tiem teologiem tika parādīts sižets, vai arī uzdoti konkrēti jautājumi jau ar [noteiktu] ievirzi? Ja par pamatu būtu teologu pētījumi par [šo] kustību, tā būtu pavisam atšķirīga pieeja”. Pat ja tā, tas tikai lieku reizi pierāda, ka “Aizliegtā paņēmiena” žurnālisti strādājuši manipulatīvi (tieši tas, ko viņi pārmet Jencītim), ar iepriekšēju nodomu veidojot negatīvas ievirzes raidījumu. Taču tad tā vairs nav žurnālistika, kas izgaismo problēmu, lai kaut ko mainītu, bet ideoloģiski tendēts “melnā kompromata” raidījums.

Objektivitātes labad jāsaka, ka raidījums “Aizliegtais paņēmiens” izdarījis arī labas lietas. Atcerēsimies kaut vai žurnālistu “operāciju” gaitā atklātās nodokļu nemaksāšanas shēmas ēdināšanas nozarē vai kontrabandas cigarešu tirdzniecības tīklu Rīgas Centrāltirgū. Tomēr pēdējā laika raidījumi par Bruknas kopienu un draudzi “Kristus pasaulei” liek domāt vai nu par laicīgās un kristīgās sabiedrības pilnīgi atšķirīgo domāšanas un izpratnes veidu, vai raidījuma veidotāju nepatiku pret kristietību kā tādu. Iespējams, raidījuma veidotāji domā, ka izdarījuši labu darbu “izgaismojot sektantus, kas krāpj cilvēkus”. Tomēr, kā saka Aija Volka: “[Raidījumā] ir tik daudz jautājumu un tēžu vienā katlā un ekspertu komentāri tādā pašā selektīvā rasolā, ka diez vai kādam radās lielāka skaidrība. Diemžēl šāds sižets [sabiedrības] aizspriedumus [pret kristietību] tikai pastiprina, nevis izskaidro būtību”.

Šī raksta mērķis nav mācītāju Jencīti un viņa draudzi ne aizstāvēt ne pelt. “Laikmeta zīmes”, iespējams, daudz ko darītu citādāk nekā Mārcis, taču tas ir subjektīvs viedoklis. Lielākā daļa draudzes locekļu mīl savu mācītāju un draudzi, neskatoties uz to, ko par to domā citi, vismazāk jau sekulārā pasaule. Savukārt mūsu kritērijs, vērtējot kāda garīdznieka vai draudzes kalpošanu, ir tas, vai cilvēki šajā draudzē var sastapties ar Kristu. Par draudzi “Kristus pasaulei” mums ir pārliecība, ka neskatoties uz nepilnībām, kādas gadās katrā draudzē, cilvēki tur piedzīvo Kristu. Dažādām konfesijām un draudzēm var būt atšķirīgs skatījums uz atsevišķiem kristīgās mācības un prakses aspektiem, taču galvenais ir vienots uzskats pamatjautājumos, kas skar dvēseles glābšanu un mūžīgo dzīvību.

Lai kāda būtu katra personīgā attieksme pret Jencīša personību un viņa darbību, tomēr vairums kristiešu, vismaz publiskajā telpā, šo “Aizliegtā paņēmiena” sēriju uzskata par manipulatīvu, virspusēju un nekorektu. Tieši tāpēc Mārcis Jencītis pēc raidījuma saņēmis tik daudz atbalsta un iedrošinājuma vēstuļu. Pats Mārcis, gan atstādams draudzes locekļiem brīvas rokas, ja tie vēlas veikt kādus pretpasākumus, raksta: “Personīgi es, riebuma un sašutuma vadīts atkāpjos, lai šie raidījuma veidotāji dzīvo ar to, ko viņi izdarījuši. Jēzus pie krusta teica šādus vārdus: “Tēvs, piedod tiem, jo tie nezina, ko dara.” Arī es saku: Dievs, ja Tu vari, tad piedod viņiem, jo viņi nezina, ko dara!”

Bet vai patiešām nezina? Daudzi ir pamanījuši, ka pēdējā laikā plašsaziņas līdzekļos un publiskajā telpā arvien biežāk parādās negatīvi sižeti par kristiešiem. Vai tā ir sagadīšanās? Daudzi uzskata, ka nav, un uzdod jautājumu: Mediņš, Jencītis - kurš būs nākamais? Arī mācītājs Jencītis domā tāpat: “Raidījuma “patiesība” nomelnojoši un apmelojoši skar ne tikai mani personīgi un manis vadīto draudzi “Kristus Pasaulei”, bet kopumā visu Latvijas kristīgo Draudzi, ticīgos. Uzskatu, ka ir nodarīts ļoti nopietns kaitējums visai ticīgo saimei. Pārsteidzošākais un nepatīkamākais, ka to dara Latvijas valsts televīzija”. Piebildīsim - nevis valsts, bet sabiedriskā televīzija, kuras pienākums būtu godprātīgi, bez subjektīvas attieksmes paušanas atspoguļot visu sabiedrības slāņu, tostarp kristiešu viedokli.

Aija Volka raksta: “Nopietna problēma ir sabiedrībā valdošie aizspriedumi, nosaucot par garīgi slimu ikvienu, kurš vispār piesauc Dievu”. Diemžēl šādi sižeti sabiedrības izpratni par dažādiem kristietības strāvojumiem nevis veicina, bet tieši pretēji - nodara ļaunu. To jau tagad spiesti izbaudīt daudzi draudzes “Kristus pasaulei” locekļi. Lamas, pazemojumi, pat draudi fiziski izrēķināties ir tikai neliela daļa no tā, ko viņi pēdējās nedēļās piedzīvojuši. Dažiem raidījuma melīgās interpretācijas dēļ pasliktinājušās attiecības ar radiem un draugiem, citiem radušies sarežģījumi ģimenē. Kādam piedraudēts ar atlaišanu no darba, ja viņš nepametīs draudzi. Draudzei tiek atteikta telpu īre evaņģelizācijas un citiem pasākumiem. “Aizliegtā paņēmiena” sižets ir veicinājis naidu un šķelšanos sabiedrībā. Vai raidījuma veidotāji ir gatavi par to atbildēt kaut vai savas sirdsapziņas priekšā?

Vienmēr esam brīnījušies par kristiešiem, kas aplaudē šādiem nomelnojošiem raidījumiem un rakstiem, ja vien tie ir par kādu citu nevis pašu konfesiju. Šie cilvēki nesaprot, ka plašsaziņas līdzekļiem ir vienalga, kādu konfesiju vai draudzi nomelnot. Ja šodien vairāk tiek uzbrukts brīvdraudzēm, rīt ar tikpat lielu prieku “izķidās” kādu tā saukto tradicionālo konfesiju draudzi vai mācītāju. Varbūt paši žurnālisti to nesaprot, taču viņi piedalās neredzamā garīgā cīņā, kurā ir tikai bandinieki un marionetes šīs pasaules valdnieka Lucifera rokās. Šis Gaismas eņģelis Bībelē tiek saukts par “brāļu apsūdzētāju”. Apsūdzot kristiešus sātana mērķis ir “apgaismot” cilvēku prātus tā, lai tie nespētu iepazīt Patiesību - Kristu. Plašsaziņas līdzekļu tieksme veidot galvenokārt tikai negatīvus sižetus par kristiešiem ir šīs lielās garīgās cīņas atblāzma laicīgajā materiālajā pasaulē.

Tomēr gan Andrejam Mediņam, gan Mārcim Jencītim, gan visiem garīdzniekiem un draudzēm, par kuriem sensāciju kārie žurnālisti jau sagatavojuši “kompromatu” vai vēl tikai gatavos, ir mierinājums Dieva Vārdā. Raksti saka: “Visi, kas grib svētbijīgi dzīvot Kristū Jēzū, arī tiks vajāti” (2.Timotejam 3:12). Runa te nav par uzspēlētu svētulīgumu, bet gan vērtībām. Pasaules vērtības vienmēr būs pretrunā Dieva vērtībām, kristīgām vērtībām. Un pasaule vienmēr ienīdīs tos, kas nepakļaujas tās ideoloģijai un (ne)vērtībām. Nav svarīga draudze vai konfesija - šis uzbrukums ir vērsts pret mums visiem, pret kristīgām vērtībām un dzīvesveidu. Tomēr Kristus Kalna sprediķī apsola: “Svētīgi taisnības dēļ vajātie, jo tiem pieder Debesu Valstība. Svētīgi jūs esat, ja jūs lamā un vajā un ar meliem par jums runā visu ļaunu Manis dēļ. Esiet priecīgi un līksmi, jo jūsu alga ir liela Debesīs” (Mateja ev. 5:10-12).

P.S. Kamēr tapa šis raksts, notikumi ir gājuši savu gaitu. Lai gan mācītājs Mārcis Jencītis personīgi nolēma neveikt nekādus pretpasākumus pret raidījuma “Aizliegtais paņēmiens” neobjektivitāti un meliem, draudzes “Kristus pasaulei” locekļi tam nepiekrita un gatavo pieteikumu tiesai. Viņi uzskata, ka draudzes prestižam un visai Latvijas kristīgajai sabiedrībai nodarīts milzīgs kaitējums, turklāt no naida runas un pat fiziskas izrēķināšanās draudiem cietuši arī vienkāršie draudzes locekļi. Ja šāda tiesa notiks, tas būs svarīgs precedents visām Latvijas draudzēm un konfesijām. Jo šoreiz nav runa par netīkamu viedokli, bet manipulāciju ar informāciju un apzinātu nepatiesības paušanu. Vienlaikus draudze internetā publicējusi video un atklātu atbildi uz “Aizliegtā paņēmiena” sižetu, kuros punktu pa punktam atspēko raidījumā izteiktos melus un atklāj žurnālistu manipulatīvās metodes.

Ar video varat iepazīties ŠEIT.
Draudzes atbilde raidījumam teksta formātā izlasāma ŠEIT.

Līdzīgie raksti:

Nekas nav atrasts