Laikmeta zīmes

Pēc vasaras atvaļinājuma atsākoties televīzijas sezonai, kopš septembra vidus Latvijas Televīzijas ēterā atkal skatāms raidījums “Saknes debesīs”. Esam jau rakstījuši (lasiet ŠEIT), ka pavasarī par nepārdomātiem izteicieniem citā plašsaziņas līdzeklī no darba tika atlaists raidījuma vadītājs Aleksis Daume. Par jauno vadītāju raidījumu producējošais uzņēmums “Hansa Media” iecēla politisko karjeru Saeimā beigušo Ilmāru Latkovski. Jau tolaik daudzi izteica bažas, vai līdz ar jauno vadītāju netiks mainīts arī raidījuma idejiskais virziens. Par to, ka bažas nav bijušas bez pamata, liecina vairāki vēstījumi, ko bijušie raidījuma veidotāji publicējuši sociālajās vietnēs internetā. Kas īsti noticis ar raidījumu “Saknes debesīs”?

****

Vispirms lai runā paši “Saknes debesīs” bijušie veidotāji. Lūk, divi emocionāli vēstījumi draugiem un atbalstītājiem sociālajos tīklos. Pirmo piedāvājam Vandas Brūveles rakstīto.

Raidījums ar nosaukumu “Saknes debesīs” LTV1 ēterā sāk jaunu sezonu. Bet “Saknes debesīs” līdzšinējā radošā komanda atvadās no saviem skatītājiem un atbalstītājiem. Šo vairāk nekā piecu gadu laikā esam sastapušies ar brīnišķīgiem cilvēkiem, apceļojuši visu Latviju, filmējot vietas, lietas un notikumus, kā arī paši esam kļuvuši par nešķiramiem domubiedriem, kopā apēdot pudu sāls. Esam arī visi auguši gan kā personības, gan garīgi, jo katrs raidījums, katra tikšanās devuši jaunas atziņas un veduši mūs tuvāk Debesīm. Paldies Dievam par iespēju uzrunāt jūs tik daudzus gadus!

Šī gada augustā raidījumu veidotājs uzņēmums “Hansa Media” mūs e-pastā informēja, ka “esam apvienojuši vadītāja un galvenā redaktora funkcijas, abas veiks Ilmārs Latkovskis, pats sagatavojot satura lietas”, un, ka “esam apvienojuši režisora un montāžas režisora funkcijas vienam cilvēkam, tādēļ šo darbu veiks cits speciālists.” Jau pirms tam tika atlaisti citi raidījuma veidošanā iesaistīti cilvēki, kā arī nomainīta parole raidījuma “Facebook” kontam. Tā nu esam izrādījušies nevajadzīgi…

Saka, ka krīzes situācijā parādās lietu patiesā būtība - gan pozitīvā, gan negatīvā nozīmē. Tāpēc cenšamies neļaunoties par notikušo (katrs no sava krājuma izdod to, kas nu tajā ir - Lūkas ev. 6:45) un paļaujamies uz Dieva vadību un Viņa apredzību arī turpmāk. Ceram, ka jaunā raidījuma veidotāji, pārņemot gan mūsu izveidotā raidījuma nosaukumu, gan radošo koncepciju, gan arī vairāk nekā 3400 “Facebook” atbalstītāju, izmantos doto iespēju tuvoties Dievam un saknēm Debesīs, nevis tikai runāt par garīgumu. Jo - kam gan vajadzīgs ceļš, kas neved uz Templi?

Paldies jums, ka bijāt ar mums kopā! Uz tikšanos atkal, citā laikā, citā vietā, bet - ar saknēm Debesīs!

Bet tagad raidījuma bijušās redaktores Sendijas Burkas-Šaicanovas paustais.

Jaunajā raidījuma “Saknes debesīs” sezonā mūsu vārdus vairs titros neredzēsiet. Diemžēl teju sešus gadus ilgais laika posms lielākajai daļai no mūsu lieliskās komandas ir beidzies. Žēl tikai, ka tas notiek tik nekrietnā veidā, izstumjot no procesa tos cilvēkus, kuri šo raidījumu radīja, uzrakstot projektu, piedaloties konkursā un laika gaitā iemantojot daudzu cilvēku simpātijas un uzticību.

Mums šis laiks ir bijis garīgi bagāts, iepazīstot tik daudz cilvēku, kuri tic tam, ko dara, bagātina apkārtējos un pilnīgi noteikti - dara dzīvi labāku. Paldies visiem, kuri piedalījās skatījās un novērtēja!

Paldies mūsu komandai, ar kuru kopā bija brīnišķīgi strādāt. Operatori, grimētāji, ģērbēji, administratore, producente, redaktori, režisore, montāžas režisore, skaņu puikas, grāmatvede, titri. Skaisti kadri, dziļš saturs, apčubināti viesi un cilvēciskas attiecības. Tas ir lielas komandas sirds darbs! Lai arī bieži bijām noguruši, skrienot no viena darba uz otru, bet darbs “Saknēs” vienmēr bija īpašs - gan garīgi, gan fiziski uzlādējošs. Un rezultāts nepievīla!

Taisnības labad jāpiebilst, ka man tika piedāvāts turpmāk veidot sižetus, bet no šīs iespējas es atteicos, jo nedomāju, ka man būtu jāturpina darbs projektā, kas bez līdzšinējās radošās komandas līdzdalības ticis mainīts. Žēl arī, ka komunikācija (ne)notika tādā veidā. Pāri visam - paldies Dievam par lielisko režiju, savedot kopā tik radošu, cilvēcīgu un profesionālu komandu!

****

“Laikmeta zīmju” veidotājiem par raidījumu “Saknes debesīs” ir bijušas pretrunīgas sajūtas. No vienas puses - izņemot dievkalpojumu tiešraides tas ir teju vienīgais raidījums Latvijas televīzijās, kas runā par garīgiem jautājumiem. Taču no otras puses… Mēs esam par radikālu kristietību, ar to šajā gadījumā saprotot nevis šaurpierību, sektantismu vai kādu īpaši eksaltētu uzvedību, bet skaidri pasludinātu Evaņģēlija vēsti. Tas obligāti nenozīmē nepātrauktu Bībeles citēšanu vai didaktisku moralizēšanu. Pietiktu, ka cilvēki, par kuriem tiek veidoti sižeti vai kuri piedalās studijas diskusijās, nepārprotami paustu uzticību kristīgām vērtībām un Dieva Vārdam atbilstošus uzskatus.

Kāpēc tas ir svarīgi? Tāpēc, ka runa nav par viedokļu plurālismu, bet mūžīgo dzīvību. Mēs ticam, ka cilvēks ir garīga un tādēļ nemirstīga būtne, un brīdī, kas atstāsim savu šīszemes čaulu - materiālo ķermeni, mūsu dzīve turpināsies. Un tad būs eksistenciāli svarīgi, vai Mūžību pavadīsim kopā ar Dievu, vai arī šķirti no Viņa vietā, ko teologi dēvē par elli. Bet Svētie Raksti, kuriem mēs ticam kā patiesam un nemainīgam Dieva Vārdam, skaidri norāda, ka Kristus ir vienīgais ceļš, kas aizved mūs pie Dieva (Jāņa ev. 14:6), un vienīgi ticība Kristus vietnieciskajam upurim pie krusta glābj mūs no garīgas nāves (Jāņa ev. 3:36). Tāpēc skaidri pasniegta Evaņģēlija vēsts būtībā ir mūsu dzīvības vai nāves jautājums.

No šāda viedokļa raugoties, “Saknēm debesīs” ne vienmēr izdevies paust skaidru un nepārprotamu kristīgu viedokli. To no raidījuma nemaz nevarēja prasīt, jo pretēji daudzu uzskatiem, tas nekad nav bijis kristīgs raidījums, bet gan raidījums par “cilvēka garīgumu ikdienā”. Visai izplūdis formulējums, tomēr citādāk raidījums droši vien nekad nebūtu nonācis LTV ēterā. Iespējams, tieši šī iemesla dēļ no sabiedriskās televīzijas programmas izmeta raidījumu “Vertikāle”, kas pirms “Saknēm debesīs” ilgus gadus bija skatāms LTV1. Šo raidījumu veidoja Romas Katoļu Baznīcas cilvēki un sižetos vairāk bija redzami šai konfesijai piederīgie, tomēr tas viennozīmīgi bija kristīgs raidījums. Diemžēl mūsdienu liberālajai sabiedrībai tik “vienpusīgs” un “netolerants” raidījums šķita nevajadzīgs - tā pieprasa abstraktu garīgumu bez personificēta Dieva, bez Kristus, bez “vienīgā ceļa” koncepcijas.

Tomēr “Saknes debesīs” bijušais kolektīvs vismaz centās šo nekonkrēto garīgumu ievirzīt konkrētākos rāmjos. Raidījumos izskanēja arī patiesi kristīgas domas un viedokļi, taču bija arī sižeti, pēc kuriem pārliecinātam kristietim nācās domāt - ko gan ar šādu Dieva Vārdam neatbilstošu vēstījumu raidījuma veidotāji gribēja pateikt, kurp virzīt savu skatītāju? Ir saprotams, ka radošajai komandai bija jārespektē LTV prasība par dažādu garīgo atziņu un prakšu atspoguļošanu raidījumā, tomēr raidījumu veidotājiem vienmēr paliek iespēja pat kontroversiālus un Evaņģēlija vēstij pretējus viedokļus parādīt tā, lai skatītājam nerastos iespaids, ka tieši tāds ir pareizais garīgais ceļš un raidījuma komanda to atbalsta.

Droši vien ne visa bijusī “Saknes debesīs” komanda ir praktizējoši kristieši, taču daži tādi noteikti ir. Tāpēc pēc kārtējā ne pārāk kristīgā raidījuma noskatīšanās mums dažkārt bijis jādomā, kas spiež šos cilvēkus šādus pretrunīgus raidījumus veidot. Iespējams, raidījuma veidotājiem ir atšķirīgs viedoklis vai liberālāki uzskati kādos jautājumos, bet varbūt tā vienkārši ir spiesta konjunktūra, jo žurnālistiem, pat ja viņi ir kristieši, sava maizīte kaut kā jānopelna. Ne visi var strādāt kristīgos plašsaziņas līdzekļos un veidot tikai kristīgus raidījumus. Tomēr paliek jautājums, cik morāli pieņemami ir šādi kompromisi, īpaši jautājumos, kas skar mūžīgo dzīvību. Bet tas lai paliek uz katra paša sirdsapziņas.

Pirmais “Saknes debesis” vadītājs bija Mārtiņš Staķis. Tolaik viņa tēls šķita ļoti pozitīvs - ģimenes cilvēks, labs vīrs un tētis, zemessargs, Latvijas patriots, bet galvenais - kristietis, turklāt pazīstamā kristocentriskā draudzē. Tomēr drīz pamanījām dīvainības Mārtiņa uzskatos, kas dažos jautājumos sasaucās ar tā sauktās liberālās teoloģijas priekšstatiem. Un tad Mārtiņš devās politikā… Diez kāpēc vairs nepārsteidza, ka Staķis apvienojās tieši ar pazīstamiem neoliberāļiem kustībā “Par”, bet vēlāk ar liberāļu partiju “Attīstība”. Tagad vēl klāt nākuši neomarksisti no “Progresīvajiem”. Mums tomēr grūti saprast, kā cilvēks, kurš sevi uzskata par kristieti, spēj strādāt vienā komandā ar ļaudīm, kuru vērtības ir klajā pretrunā Dieva Vārdam. Šis fakts neatgriezeniski sabojājis Mārtiņa tēlu daudzu kristiešu acīs.

Raidījuma vadītāja pienākumus pārņemot Aleksim Daumem, sižetu par kristiešiem kļuva vairāk, arī sarunām studijā biežāk tika uzaicināti kristīgas vērtības pārstāvoši cilvēki. Vismaz mums tā šķita. Tiesa, dažkārt arī Aleksim gadījās paust diskutablus viedokļus, tāpat raidījumā bija arī kristīgā skatījumā nepieņemami sižeti, tomēr, mūsuprāt, raidījuma saturs kļuva kristietībai daudz tuvāks. Ievērojām, ka raidījumam parādījušies sponsori - uzņēmumi, kuru īpašnieki ir kristieši. Iespējams, arī tāpēc satura veidotājiem kļuva brīvākas rokas, tomēr tas ir tikai minējums. Diemžēl bēdīgi slavenā intervija par zviedru Grietiņas “nospārdīšanu” pielika punktu Daumes karjerai “Saknēs debesīs”.

Lai arī tik bargi kritizējam raidījuma saturu, tomēr vienmēr esam to skatījušies un uzskatām, ka tas noteikti bija sabiedrībai vajadzīgs. Kaut ne vienmēr līdz galam kristīgi, raidījuma sižeti un diskusijas mudināja cilvēkus domāt par savu patieso garīgo būtību un ar garīgo realitāti saistītiem jautājumiem. Un, ja atzīstam, ka nevis cilvēki, bet Dieva Svētais Gars ir tas, kurš pārliecina “par grēku, taisnību un tiesu”, kāpēc lai Viņš nevarētu lietot “Saknes debesīs” sižetus, vedot cilvēkus tuvāk Glābējam Jēzum Kristum. Turklāt tas bija vienīgais raidījums Latvijā, kas vispār runāja par šādām tēmām.

Tomēr pēc Daumes atlaišanas un Ilmāra Latkovska iecelšanas raidījums vadītāja postenī radās nopietnas bažas par “Saknes debesīs” turpmāko kursu. Ne velti jau tolaik raidījuma veidotāji izplatīja SOS saucienu, aicinot aizlūgt par raidījuma nākotni - vai tas paliks kaut daļēji kristīgs, vai arī aizies pavisam citā virzienā. Kādu brīdi vēl cerējām, ka viss beigsies labi, jo Latkovska kungs galu galā ir tikai raidījuma vadītājs, bet redaktori, tātad satura veidotāji - citi. Taču laikam jau pašam Latkovskim šāda “atkarība” nebija īsti pa prātam, un, izmantojot Covid krīzi, raidījuma komandā tika veikts apvērsums.

Savulaik Ilmāru Latkovski uzskatījām par labu žurnālistu, ar kuru daudzos jautājumos mūsu domas saskanēja. Taču tad Ilmārs nomaldījās ezotērikas purvā. Cita, mūsuprāt, garīgos maldos esoša cilvēka Jura Rubeņa mudināts Latkovskis pievērsās meditācijai. Nē, ne jau meditācijai un kontemplācijai tradicionāli kristīgā izpratnē, bet gan atbilstoši budisma un hinduisma tradīcijām. Viņš pabeidza “Via Integralis” kontemplācijas skolu Šveicē, iegūstot meditācijas skolotāja diplomu, izveidoja pats savu meditācijas centru “Contemplatio”, vada nodarbības Nacionālās bibliotēkas “Klusuma un meditācijas istabā”. Internetā atrodama arī informācija, ka Latkovskis ir augstas pakāpes skotu rita masons, bet brīvmūrniecības idejas neapšaubāmi ir idejisks pretstats patiesai kristietībai.

Ņemot to visu vērā, Latkovska nonākšana “Saknes debesīs” vadītāja amatā mums šķita īsta traģēdija raidījumam. Un izrādās, bažas nav bijušas bez pamata. Izstumjot pēdējos kristiešus no raidījuma veidošanas, abstraktā garīguma piekritēji nu ieguvuši platformu, kurā noteicošais būs ezotēriskais garīgums, iespējams, dažkārt pat ar kristīgu laķējumu, tikai… bez Kristus. Mūsdienu pasaule jau arī pieprasa šādu garīgumu - Visuma saprātu, bet ne Dievu Radītāju; misticismu, bet ne Kristu; kosmosa enerģiju, bet ne Svēto Garu; Austrumu meditāciju, bet ne patiesu lūgšanu un grēku nožēlu. Jo visi garīgie ceļi taču vedot pie viena Dieva un garīgumu varot piekopt arī ārpus kristietības un Baznīcas… Diemžēl tie ir ļoti lieli maldi, mūžības perspektīvā skatoties - toksiski, garīgu nāvi nesoši maldi.

Jau pirmā “Saknes debesīs” jaunās sezonas tēma lika domāt, ka raidījuma “atjaunotā koncepcija” pārliecinoši dodas tieši šādā virzienā. Neirobioloģija, meditācija, Austrumu medicīna, ajūrvēda, kosmoss, sapņi, mistiķi - lūk, vārdi un jēdzieni, kas kuplā skaitā tika lietoti raidījumā. Tiesa, otrā un trešā raidījuma tēmas arī no kristīgā viedokļa bija nozīmīgas - kas notiek ar cilvēku pēc fiziskās nāves, no kurienes rodas ļaunums. Uzaicināti izteikties bija pat kristiešu garīdznieki. Diemžēl visi uzaicinātie teologi pārstāvēja tās sauktās liberālās teoloģijas nostādnes. Cietumu kapelāne Rudīte Losāne gan visumā pauž kristīgu pasaules uzskatu, taču pārlieku aizrāvusies ar feminismu (lasiet ŠEIT). Savukārt bijušie Rīgas Lutera draudzes mācītāji Kaspars Simanovičs un Indulis Paičs gājuši sava skolotāja Jura Rubeņa pēdās un nodibinājuši “noētiskās veselības kopienu “Elizeja”", kurā līdzās kristīgiem principiem “integrēta arī citu garīgo mācību pieredze”, tostarp joga. Šķiet, komentāri lieki.

Ir skaidrs, ka jaunās “Saknes debesīs” būs pavisam cits raidījums, lai arī nosaukums palicis vecais. Iespējams, tajā piedalīties joprojām tiks aicināti arī mācītāji un teologi, tomēr patiesi kristīgs viedoklis izskanēs reti, ja vispār izskanēs. Jo tos, kas meklē abstraktu garīgumu, kā magnēts pievelk tieši tie garīdznieki vai teologi, kuri pauž ļoti strīdīgus un nereti Svētajiem Rakstiem neatbilstošus viedokļus. Toties viņi māk gudri runāt un atstāt izglītotu, inteliģentu cilvēku iespaidu. Tomēr lielākajā daļā kristīgās sabiedrības šie teologi nav autoritātes. Bībele brīdina: “Lai neviens sevi nepieviļ! Ja kāds jūsu starpā uzskata sevi par gudru šīs pasaules lietās, tam jātop muļķim, lai tas kļūtu gudrs. Jo šīs pasaules gudrība Dieva acīs ir muļķība” (1.Korintiešiem 3:18, 19). Neievērojot Dieva gudrību, ignorējot Viņa teikto un paļaujoties tikai uz paša cilvēcisko gudrību, cilvēku patiesi var saukt par bezprātīgu muļķi.

Runājot par ezotēriku, filozofiju un mistisku, kas tik tīkami Ilmāram Latkovskim, mūsu pārliecība ir, ka šāda “gudrība” nevienu nevedīs tuvāk Dievam, bet tieši pretēji - projām no Viņa. Vienīgais ceļš pie Tēva ir Kristus, bet ceļi, kas neved atpakaļ pie Radītāja, nav vajadzīgi nevienam. Kā, citējot slaveno frāzi no Tengiza Abuladzes kinofilmas “Grēku nožēlošana”, raksta Vanda Brūvele - kam vajadzīgs ceļš, kas neved uz Templi? Šo pārdomu nobeigumā vecā raidījuma “Saknes debesīs” piemiņai bijām nodomājuši veltīt vārdus: “Miers viņa pīšļiem!” Taču tad padomājām un sapratām, ka Dievs spēj pat ar tām Evaņģēlija drumslām, kādas cerams laiku pa laikam tomēr nokļūs “jaunās koncepcijas” raidījumos, uzrunāt kādu un aizvest Sava Dēla krusta pakājē. Ticēsim un lūgsim, ka tas piepildīsies.

Līdzīgie raksti:

Nekas nav atrasts