Laikmeta zīmes

Pēdējos gados arvien vairāk kristiešu no Latvijas, pārsvarā jauni cilvēki, dodas īsākos vai garākos misijas ceļojumos uz tuvākām vai tālākām pasaules zemēm. Esam lasījuši vai dzirdējuši par misijas darbu Baškīrijā, Tuvo Austrumu zemēs, Āfrikā un citur. Šajā rakstā stāstīsim par Jelgavas vasarsvētku draudzes locekles Evijas Čerevko misijas braucienu uz Peru. Šajā Dienvidamerikas zemē Evija uzturējās trīs mēnešus, kalpodama peruāņu bērniem un nabadzīgiem cilvēkiem pilsētu ielās, graustu rajonos, kalnos un džungļos. Savos iespaidos, emocijās un piedzīvojumos Evija gatava dalīties arī ar “Laikmeta zīmju” lasītājiem.

****

Dievs ir bijis tik dzīvs, labs un brīnumains manā dzīvē! Viņš pārvērta manu sapni realitātē un apgrieza manu mazo dzīvīti kājām gaisā. Viņš dāvāja man privilēģiju trīs mēnešus pavadīt Peru. Šis laiks ir atstājis milzu nospiedumu manī. Cilvēki, valoda, kultūra, daba - itin viss. Ko es tur darīju? Palīdzēju bērniem spēlēties! Nu, apmēram uz to pusi. Interesanti, ka vēl tikai dažus mēnešus pirms tam man nebija ne mazākā priekšstata par šīs zemes dzīvi, taču šodien es mīlu šo valsti un tās cilvēkus, it kā tie būtu manējie. Jo Dievam viss ir iespējams! Manā dzīvē tie nav tikai tukši vārdi - esmu to redzējusi, piedzīvojusi, izbaudījusi un joprojām turpinu redzēt, piedzīvot un izbaudīt ik dienas.

Pirms apmēram desmit gadiem Dievs man lika redzēt interesantu sapni, kura nozīmi es tolaik nesapratu un nespēju izskaidrot. Taču gāja laiks, un mācoties Baltijas Kalpošanas skolā Ozolniekos, Dievs kā tādu puzli salika kopā manu turpmāko dzīvi. Un tad kādu dienu es iegāju BSM direktora Daniela Pedrazas kabinetā, lai pateiktu, ka mana sirds deg par Peru. Tā bija nedēļa, kad mums skolā mācīja par misiju. Dievs manā sirdī jau sen bija ielicis misijas kalpošanu un es pat nojautu, uz kuru pusi man būtu jādodas, taču nebija nekādu ieceru, iespēju vai kontaktu, absolūti nekā konkrēta.

Bet tad Dievs man ļāva vēlreiz izdzīvot sapni, ko biju redzējusi pirms desmit gadiem. Bija parasta mācību stunda, uz kuru pasniedzējs atnesa globusu. Pēc mācībām sameklēju uz globusa Peru un pēkšņi sapratu, ka Dievs tobrīd dara kaut ko īpašu. Sapnī biju redzējusi, ka lidoju augstu virs zemes. Un šī zeme dalījās divās krāsās - daļa bija brūna, otra daļa zaļa. Cauri zaļajai teritorijai tecēja milzīga upe. Un tagad, veroties globusā, es ieraudzīju Peru, kura arī bija divās krāsās - brūnā un zaļā. Un cauri zemei tecēja liela upe - Amazone. Vēl pēc trim dienām es uzzināju, ka Latvijas Vasarsvētku draudžu apvienība jau finansiāli atbalsta kādas kristīgas radiostacijas darbu Peru džungļos (lasiet ŠEIT).

Jaunajā Derībā Pirmajā Vēstulē korintiešiem teikts, ka ir kādi, kas dēsta, kādi, kas aplaista, bet Dievs ir tas, kurš dod spēku augšanai. Tāpēc cildināms nav ne dēstītājs, ne tas, kurš aplaista, bet Dievs. Kāds mācītājs reiz teica, ka mēs varam būt prasti kā zirga deķis, tomēr Dievam esam īpaši. Arī šis ceļojums bija Dieva darbs no sākuma līdz beigām. Esmu pateicīga Dievam, ka varēju to piedzīvot. Dievam ir vajadzīgas atvērtas sirdis, kas atsaucas Viņa aicinājumam. Ja esam Dieva bērni, mums jādzīvo Viņam - tad piedzīvosim Dieva varenību savā dzīvē. Viņš ir aicinātājs, Viņš būs arī darītājs.

Vai esat savā dzīvē reāli sastapušies ar Dievu? Manā dzīvē tādas tikšanās ir bijušas. Arī Peru piedzīvoju daudzu Bībeles Rakstu vietu piepildīšanos, īpaši vienu: “Jūsu aicinātājs ir uzticams. Viņš būs arī darītājs” (1.Tes. 5:24). Kad Dievs runā, tu vienkārši zini, ka tas ir Viņš. Dieva balsi nevar sajaukt ne ar ko citu. Tie ir īpaši satikšanās brīži, uz kuriem var droši paļauties. Ja Dievs kaut ko ir runājis jūsu dzīvē, Viņš to arī piepildīs. Viss, ko Viņš vēlas no mums, ir atvērta sirds un paklausība Viņam.

Misijas brauciens uz Peru bija patiesi dzīvi mainošs notikums. Esot šajā zemē, mani uzrunāja Rakstu vieta: “Cik tīkamas to kājas, kas pauž Labo Vēsti” (Rom. 10:15). Tāpēc gribu iedrošināt ikvienu Dieva bērnu, kam sirdī ir misijas darbs - jūs esat tās Dievam tīkamās kājas! Kur vien jūs iesiet, jūs varat būt un jums jābūt gaismai, kas spīd pasaules tumsā. Pateicība Dievam, ka Viņš ļāva man to piedzīvot.

Mazliet par Peru. Tā ir valsts Dienvidamerikā, kas robežojas ar Ekvadoru, Kolumbiju, Brazīliju, Bolīviju un Čīli. Peru ir trešā lielākā valsts Dienvidamerikā. Oficiālā valoda ir spāņu, daudz lieto arī kečua un aimaru indiāņu valodas, taču kopumā valstī runā 90 dažādās valodās. Iedzīvotāju skaits pārsniedz 30 miljonus, starp tiem ir apmēram 200 indiāņu ciltis. Tomēr ir lietas, ko šajā zemē bija grūti saprast. Vismaz man. Vispirms tā ir lielā nabadzība. Ārpus lielajām pilsētām cilvēki dzīvo ārkārtīgi nabadzīgi. Peru ir dabas resursiem ļoti bagāta zeme, tomēr valsts joprojām atrodas nabadzīgo Trešās pasaules jeb kā tagad saka -  attīstības valstu sarakstā. To man patiešām ir grūti saprast.

Tajā pašā laikā Peru ir krāšņa zeme. Tur ir viss - džungļi, kalni, tuksnesis, okeāns. Es pirmoreiz dzīvē redzēju okeānu. Tā bija varena sajūta - kaut kas milzīgs, grandiozs. Šādos brīžos tu saproti, cik nepārspējams mākslinieks ir mūsu Dievs. Un visu šo skaistumu un varenību Bībele sauc vienkārši par Dieva kāju pameslu? Kāda godība tad valda Debesīs! Kad es skatījos uz Peru krāšņo dabu, man bieži pat aizrāvās elpa. Šķita, ka visa radība daudzina lielā Radītāja vārdu un izteic Viņa varenību.

Dzīvoju Ajakučo (Ayacucho) pilsētā, kas tulkojumā nozīmē - Nāves stūris. Tā ir otra nabadzīgākā pilsēta valstī. Pilsētas centrā vēl var sastapt kādas 21.gadsimta pazīmes - elektrību, ūdensvadu, telefonu, internetu, taču lielākā daļa cilvēku dzīvo graustu rajonos bez ūdens un elektrības. Jutos, it kā būtu atmesta pāris gadsimtus pagātnē. Viens piemērs. Ajakučo centrā uz ielas pie vienkārša galdiņa sēž vīrs, par kuru man teica - viņš esot labākais jurists rajonā. Pie viņa galdiņa stāvēja gara rinda - visi, kam vajadzēja juridisku palīdzību. Tas viss notika zem klajas debess tieši uz ielas, arī visi dokumenti tika rakstīti turpat uz ielas ar vecu rakstāmmašīnu. Bija dīvaini, tomēr interesanti visu to redzēt.

Ajakučo pilsēta Ajakučo reģionā Huamangas provincē Peru dienvidos.
Attēlos kreisajā pusē - pilsētas centrs (augšā), Peru brīvības cīņu piemineklis pie Ajakučo (apakšā).
Attēlā labajā pusē - tirdzniecība Ajakučo ielās.

Es dzīvoju pie diviem brīnišķīgiem misionāriem, kas mani laipnu uzņēma un ar kuriem kopā es kalpoju. Mariela Klārka un Horhe Farinelli abi ir no Argentīnas. Galvenais viņu darbalauks ir kristīgie bērnunami un nabadzīgo ļaužu paēdināšana. Mariela pirmā sāka šo kustību gan ar bērnunamiem, gan comedores (ēstuvēm), kur bērni atnāk, paēd, bet brīvprātīgie viņus skolo un pavada laiku ar viņiem. Manas garīgās mājas visus trīs mēnešus bija evaņģēliskā draudze “Emanuel”. Tajā ir līdz 100 draudzes locekļiem, tomēr precīzi to pateikt nevar, jo katru svētdienu redzamas kādas jaunas sejas.

Izjāde ar zirgiem Ajakučo apkārtnē; Evija - attēla centrā.

Apmeklējot pilsētas graustu rajonus, gājām no mītnes uz mītni un runājām ar vietējiem. Cilvēki dalījās savā dzīvesstāstā, stāstīja, kam viņi dzīvē iet cauri. Mana sirds bija pilna smaguma tā, ka es sāpēs sāku pat kliegt. Satiku kādu ģimeni, kuras galva bija aizbraucis uz Limu un nu jau piecus gadus pazudis bez vēsts. Neviens nezina, kur viņš ir, vai vispār ir dzīvs. Sieva man stāstīja, cauri kādām grūtībām viņa ar bērniem iet, ka nepietiek līdzekļu pat pārtikai. Negribu noniecināt Latvijas cilvēku problēmas, taču tās ir pavisam cita veida problēmas, bet Peru runa ir par izdzīvošanu. Tur cilvēku lielākais sapnis ir kaut reizi dienā paēst. Neskatoties uz to, viņi ir draudzīgi, priecīgi un atvērti ļaudis.

Pēc graustu apmeklējuma sapratu, ka mājas, kurās dzīvoju Ajakučo, ir īsta pils, salīdzinājumā ar redzēto. Iegāju savā istabā, nogūlos Dieva priekšā uz vaiga un sāku raudāt. Emocijas plūda pāri malām. Kādas trīs nedēļas biju turējusies un nevienam savas emocijas nerādīju, taču tovakar sabruku Dieva priekšā un piedzīvoju, ko nozīmē Rakstu vieta, kas saka, ka Svētais Gars aizlūdz par mums ar bezvārdu nopūtām (Rom. 8:26). Ir tādi brīži mūsu dzīvē vai kalpošanā, kad šķiet - visa ir par daudz un tu vairs nespēj to nest. Tieši tad Svētais Gars nāk palīgā un aizlūdz Dieva priekšā par mums.

Tovakar aizgāju gulēt, tā arī ne vārda Dievam nepateikusi. Viņš tāpat zināja, kā es tobrīd jutos. Kad nākamajā rītā piecēlos, manā telefonā bija paziņojums, ka bankas kontā ieskaitīta nauda. Nākamo divu nedēļu laikā šādas īsziņas pienāca regulāri un ar vienu mērķi - ēdienam. Kad Dievs redz mūsu sirdi, Viņš sāk darboties. Divu nedēļu laikā, man nevienam neko nelūdzot, latviešu tauta pēkšņi bija sadomājusi sūtīt man uz Peru ziedojumus ēdiena iegādei. Slava Dievam! Pēc divām nedēļām, kad izņēmu naudu no bankas, mēs iepirkām daudz pārtikas un devāmies ēdināt izsalkušos.

Ik dienas gatavojām ēdienu un devāmies kalnos, lai paēdinātu cilvēkus. Īpaši centāmies pabarot bērnus. Šajā kalpošanā bija arī smagi brīži. Kalnu ciematos bērnu ir ļoti daudz. Mēs vedām jau sagatavotas ēdienu porcijas, tomēr to skaits bija ierobežots. Smagākais brīdis pienāk, kad tu saproti - visiem ēdiena nepietiek. Vienmēr kāds paliks aiz svītras. Tas ir sirdi žņaudzošs brīdis, kad tev bērniem, kuriem ēdiena nepietiek, jāpasaka: “Zini, šodien nav tava diena.” To pateikt ir ārkārtīgi grūti zemē, kur tas ir izdzīvošanas jautājums. Tomēr šie bērni nekad nezaudēja optimismu, bet mierīgi noteica: “Labi, tad mēs atnāksim rīt.” Diemžēl mēs zinājām, ka 65% gadījumu arī rīt nebūs viņu diena…

Liela daļa manas kalpošanas aizritēja bērnunamā. Par maniem lielākajiem draugiem tur kļuva puisītis vārdā Hesus un meitenītes Sajuri un Frida. Katram bērnam ir savs dzīvesstāsts, kā viņš nonācis bērnunamā. Misionāriem un Peru kristiešiem šajā jomā vēl ir daudz ko darīt, jo vajadzības ir patiesi lielas. Liela daļa bērnu bērnunamā nonāk tāpēc, ka valstī ir ļoti izplatīta prostitūcija. Pusaudži prostitūcijā, tāpat narkotiku lietošanā tiek iesaistīti jau no 13 gadu vecuma. Un, kad šīs 13 - 15 gadus vecās prostitūtas ieņem bērnu un dzemdē, pēc tam šie bērni parasti nonāk bērnunamos.

Draudze, ar kuras cilvēkiem kopā strādāju, kalpo kā brīvprātīgie vairākos bāreņu namos. Viņu lielais sponsors, no kā bērnunami saņem finansiālu atbalstu, ir starptautiskās kristiešu labdarības organizācijas “VisionTrust” Peru nodaļa. Šobrīd draudze cer, tic un lūdz, lai valsts uzdāvinātu tai zemi, jo zemi nopirkt Peru ir nereāli. Šī ir viena no lielākajām narkotiku izgatavošanas zemēm, tāpēc notiek cīņa par katru brīvu zemes gabalu, kur varētu audzēt narkotiku saturošus augus. Cenas zemei ir milzīgi uzpūstas - viens kvadrātmetrs maksā 500 eiro. Ja valsts draudzei zemi uzdāvinās, draudze vēlas uz tās uzcelt kristīgu ciematu, kur būtu gan veco ļaužu aprūpe, gan bāreņu nams, gan citas lietas.

Nodarbība peruāņu bērnunama klasē.

Mēs daudz evaņģelizējām Ajakučo ielās. Noskaidroju, ka spāņu valodā “Jēzus tevi mīl!” skan “Jesus te ama!” Ieraudzīju uz ielas kādu sievieti, piegāju viņai klāt, apskāvu un teicu: “Jesus te ama!” Viņa tā jocīgi paskatījās uz mani un saka: “Nu, man jau tā šķita, ka viņš uz mani acis met!” Kā gan es varēju zināt, ka Peru katrs otrais vīrietis ir Hesus (tā izrunā vārdu “Jesus”), tāpat kā pie mums Jānis! Izrādījās, kundzes kaimiņu arī sauc Hesus un viņš patiešām met acis uz viņu. Tāpēc Peru nevar cilvēkiem tā vienkārši pieiet klāt uz ielas un pateikt: “Jēzus tevi mīl!” Jāpasaka konkrēti, par kādu Jēzu ir runa.

Man bija unikāla iespēja doties kalpošanā arī uz džungļiem. Kalpotāju komanda, ar kuru kopā strādāju, ilgi domāja, vai var ņemt mani līdz. Ir tāda ašeninku cilts, kas vēl joprojām staigā nacionālajos tērpos, ar apzīmētām sejām. Mani baidījās pie viņiem vest, jo manas ādas krāsa stipri atšķiras no viņu ādas krāsas, turklāt šie indiāņi ir maza auguma un es uz viņu fona izskatīšoties pārāk liela. Pirmie misionāri, kas savulaik devās pie šīs cilts, tika nogalināti. Mūsdienās viņi gan tev tieši neuzbruks, taču noindēt var. Viņiem ir savas dziras, un ja tu viņiem nepatīc, sekas var būt bēdīgas. Peru ir arī ciltis, kas joprojām skraida apkārt ar šķēpiem rokās, taču tās dzīvo vairāk uz Ekvadoras pusi.

Ašeninku indiāņu bērni.

Ašeninki dzīvo izkaisīti visā Peru teritorijā, bet vietā, kur bijām mēs, lai varētu uzturēt vismaz kaut kādus kontaktus ar šo cilti, viena misionāre no Čīles četrus gadus soli pa solim centās iekarot viņu uzticību. Pie viņiem nav itin nekādas civilizācijas. Visas ēkas ir no bambusa - mājas, tualetes, viss pārējais. Indiāņi cauru dienu vai nu gatavo ēdienu, vai spēlē futbolu, kas tur ir ļoti populārs. Toties augļi džungļos gan ir visdažādākie. Dabūju nobaudīt tādus, par kuriem līdz tam pat nebiju dzirdējusi.

Ašeninkiem nav sava Bībeles tulkojuma. Patiesībā tā ir liela problēma Peru, jo ne visi iedzīvotāji runā spāniski. Ļoti daudzi vidējās un vecākās paaudzes cilvēki runā tikai savas cilts valodā. Daudzām no valsts 90 valodām nav savas rakstības, līdz ar to nav arī Bībeles tulkojuma. Es pirmoreiz biju pie tautas, kurai nav Bībele. Bija grūti aptvert, ka tā var būt. Latvieši, mēs pat neapzināmies, kāda tā ir svētība, ka varam ik dienas lasīt Dieva Vārdu savā dzimtajā valodā, tāpat mums ir pieejamas visdažādākās Bībeles skolas. Latvieši ir patiesi svētīta tauta. Mums nav par ko sūdzēties.

Es mācīju ašeninku bērniem mūziku. Līdzi aizvedām savus mikrofonus un skaņu iekārtas, jo džungļos, protams, nekā tāda nav. No Latvijas biju paņēmusi līdzi melodiku - ar muti pūšamas klavierītes. Kad indiāņu bērni ieraudzīja šo instrumentu, viņi bija starā - kā kaut kas tāds var izdvest skaņas. Viņiem šī mantiņa ļoti patika. Vēl viena lieta, ko novēroju džungļu ciltīs - viņiem ir dabiska tieksme pielūgt. Ja viņi nepielūdz dzīvo Dievu, tad pielūdz koku, akmeni, elkus vai garus. Šīs primitīvās tautas ir cilvēki, kas tic. Un, ja viņi kaut kam tic, tad dara to ar 100% pārliecību. Tieši tāpēc Dievs tur var darīt tik daudz brīnumu.

Evija māca ašeninku indiāņu bērniem spēlēt melodiku.

Piedalījos arī draudzes dievnama celtniecībā kalnos. Sastapu tur vecu kundzi, kas katru rītu, kad sākām būvdarbus, izgāja no savas būdiņas, pacēla rokas pret debesīm un dziedāja Dievam slavas dziesmas kečua valodā. Viņa sevi sauca par Aurēliju un vaicāja: “Vai es sev skaistu vārdu esmu izdomājusi?” Izrādās, tas viņas dzīvē ir jau kāds sestais vārds. Kundze īsti nezināja arī savu vecumu. Viņai šķita, ka ir 98 gadus veca. Un atkal - mums katram ir savs vārds, mājas un vecāki, bet tur ļoti daudziem veciem cilvēkiem nav pat sava vārda. Viņi paši izdomā sev vārdus. Viņi arī nezina, cik viņiem gadu, bet cilvēka vecumu nosaka, vadoties pēc kādiem vēsturiskiem notikumiem.

Jāteic, peruāņi neizceļas ar īpašu loģiku un amata prasmi. Neesmu celtnieks, neko no tā nesaprotu, taču pat man bija skaidrs, ka tā lietas nedara. Par darba drošību vispār nebija ko runāt. Būvniecības stalažas tika veidotas no dēļiem un vairāki no tiem bija ar lieliem caurumiem. Vienu dienu gadījās, ka galvenais celtnieku boss nokrita no divu metru augstuma uz akmeņu kaudzes. Kritiens bija briesmīgs, asinis plūda aumaļām. Tikt līdz slimnīcai nebija nekādu iespēju. Mēs lūdzām par šo cilvēku, jo viņa stāvoklis neizskatījās labs. Bet tad parādījās Aurēlijas kundze, kas bija devusies rīta pastaigā. Viņa vienkārši pacēla savas svētās rokas un sāka dziedāt slavas dziesmu. Kad dziesma izskanēja, darbu vadītājs piecēlās, nopurinājās un… viņam bija izsista tikai rokas plaukstas locītava - viss pārējais savā vietā. Tas ir fantastiski, kā Dievs lieto cilvēkus, un Viņam nav svarīgi, cik jauns vai vecs tu esi!

Evija kopā ar Aurēlijas kundzi.

Divas nedēļas no rīta līdz vakaram es būvlaukumā staipīju smagus akmeņus un ķieģeļus. Tādu darbu nekad nebiju darījusi, bet paldies Dievam, ka Viņš deva man iespēju pielikt savu roku un palīdzēt. Tomēr tas bija milzīgs pārbaudījums manai pacietībai. Mēs, sešas meitenes, desmit stundas no vietas nesām ķieģeļus no vienas kaudzes un otru, jo tā bija noteicis būvdarbu vadītājs. Taču pēc desmit stundām atnāca cits meistars un saka, ka ķieģeļi atkal jānes atpakaļ. Dieva slavēšana tobrīd nebija ne prātā, tomēr, tā kā tur bija daudz bērnu, sākot jau no četru gadu vecuma, kas visas šīs desmit stundas bija palīdzējuši un strādājuši kopā ar mums, es sapratu, ka man vienkārši nav tiesību sūdzēties. Ja šo darbu nekurnot dara mazi bērni, arī man tas ir jādara bez kurnēšanas.

Lai tomēr viss nešķistu pārāk skaisti, gribu pastāstīt par kādu neveiksmi, kuru sev ilgi nespēju piedot. Divas nedēļas pirms aizbraukšanas no Peru, es saslimu. Mēs mazgājām dievnamā krēslus un es jutu, ka sāk sāpēt kakls. Devos uz vietējo kafejnīcu iedzert tēju. Biju vienīgā apmeklētāja. Tā es tur sēžu un dzeru tēju, līdz pie manis pienāk klibs, drūms vīrs un jautā, vai es varētu viņam nopirkt maizīti. Es, cīnīdamās ar temperatūru, strupi atcirtu: “Nē!” Viņš uz mani paskatījās un tikpat sadrūmis aizgāja. Savā neveselībā pat nesapratu, kas īsti noticis, taču pēc kādas pusminūtes atausa, ko esmu izdarījusi. Kā es šim cilvēkam varēju pateikt: “Nē”! Kad jūs dzīvojat vietā, kur cilvēki cīnās par ēdienu, un tu kādam pasaki: “Nē!”, tas ir briesmīgi. Te nu bija misionārīte, kas atbraukusi kalpot cilvēkiem!

Kalpošanas laiks Peru nebija viegls, taču šķita, ka Dieva spēkā tomēr varu izturēt, iet un darīt. Taču tagad biju izgāzusies. Galvā skanēja tikai viena Rakstu vieta: “Es biju izsalcis un jūs neesat Mani paēdinājuši” (Mat.ev. 25:42). Es burtiski sabruku, tik slikti tobrīd jutos. Aizgāju mājās, kur bija pieejams internets, un protams, pirmais, ko ieraudzīju, bija videoklipiņš par kādu bezpajumtnieku, kuru neviens nepaēdināja. Ak, Kungs, arī tas vēl! Karsti lūdzu Dievam piedošanu, stundām raudāju Viņa priekšā. Protams, es zinu, ka Dievs man piedeva, taču šis notikums vēl ilgi turpināja grauzt manu sirdi.

Bezpajumtnieki Peru pilsētu ielās.

Pārbraucot mājās, lidostā mani sagaidīja mamma un citi cilvēki. Kāda brīnišķīga meitene, ar kuru kopā savulaik bijām mācījušies Bībeles skolā, iedeva man atklātnīti. Mājās es to atvēru un lasu: “Es biju izsalcis un jūs esat Mani paēdinājuši; Es biju izslāpis un jūs esat Mani dzirdinājuši; Es biju svešinieks un jūs esat Mani uzņēmuši” (Mat.ev. 25:35). Sapratu, ka Dievs man saka - Evija, viss ir kārtībā. Dievs mums dod uzdevumu dzīvot saskaņā ar Viņa Vārdu un dažkārt mums šķiet, ka esam tajā izgāzušies. Tad no sirds lūdzam Dievam piedošanu un Viņš mums piedod. Mums varbūt pašiem ir grūtāk tikt pāri šādiem notikumiem, bet Dievs mums piedod un sniedz atkal jaunas iespējas.

Gribu pateikt milzīgu paldies visiem atbalstītājiem, jo jūs bijāt neatņemama šī misijas ceļojuma daļa. Man bija dota privilēģija doties uz Peru fiziski, taču jūs ar savām lūgšanām, finanšu un cita veida atbalstu bijāt šajā zemē kopā ar mani. Atrodoties Peru, es skaidri zināju, ka aiz manis ir mana Jelgavas Vasarsvētku draudze, mans mācītājs Agris Ozolinkevičs, visa Latvijas Vasarsvētku draudžu apvienība un bīskaps Modris Ozolinkevičs, misionārs Daniels Pedraza un daudzi citi. Esmu Dievam par to ļoti pateicīga. Kad Dievs mums uztic kaut ko darīt, mēs varam pilnībā uzticēties Viņam. Nav nekā labāka kā atrasties Dieva gribā. Viņš mūs iznesīs cauri visām grūtībām, palīdzēs, apgādās, stiprinās.

Tikko pārbraukusi no Peru, lūdzu Dievam, lai viņš nesūta man ceļā cilvēkus, kuri sāktu sūdzēties, ka Latvijā ir grūta dzīve, jo tad no manas mutes nevarētu nākt nekas labs. Es pat varētu tādam cilvēkam “mīlestībā” iešaut pa ausi. Mēs ar visām savām šķietamajām grūtībām un problēmām patiesībā dzīvojam kā karaļi un karalienes, salīdzinājumā ar to, kā dzīvo vairums cilvēku pasaulē. Mēs esam Dieva svētīta nācija un pat nespējam līdz galam novērtēt, cik daudz Dievs mums dāvinājis. Latvija ir maza valsts, bet Dievs mūs neizsakāmi mīl. Novērtēsim to, ka mums ir brīvi pieejams Dieva Vārds latviešu valodā, ka katram ir savs vecāku dots vārds, kurš nav jāmaina ik pēc desmit gadiem. Novērtēsim visu, ko Dievs mums dāvinājis, un pienesīsim Viņam godu, slavu un pateicību.

Līdzīgie raksti:

Nekas nav atrasts