Laikmeta zīmes

Jau kādu laiku ir dzirdēts, ka zemēs, kas sevi lepni dēvē par demokrātisko pasauli, demokrātija vairs ne vienmēr ir tā, kāda tā bija kaut vai tikai pirms 30 - 40 gadiem. Īpaši vārda un izteikšanās brīvības jomā. Šodien ne tikai autoritāros režīmos, bet arī tradicionāli demokrātiskās zemēs ir tēmas un uzskati, par kuru publisku paušanu var iedzīvoties mazākais publiskā nosodījumā, bet nereti krietni nopietnākās nepatikšanās darbā, skolā, sabiedrībā. Uzbrukumu var piedzīvot jūsu bizness, sociālie kontakti, reputācija, bet dažās zemēs varat pat tikt apsūdzēts kā bīstams likumpārkāpējs. Jums var oficiāli paziņot, ka uz noteiktiem uzskatiem un viedokļiem vārda brīvības jēdziens neattiecas, bet par to publisku paušanu draud administratīvs vai kriminālsods.

Latvijā līdz šim izteikšanās brīvības ierobežojumi bijuši salīdzinoši nelieli un attiekušies galvenokārt uz prokrieviskas propagandas un viltus ziņu izplatītājiem. Taču viss ir mainījies līdz ar Satversmes tiesas lēmumu, ar kuru Latvijas Republikā par aizsargājamām atzītas “visa veida ģimenes”, tostarp arī viena dzimuma pāru kopdzīve, lai gan valsts pamatlikums par laulību atzīst tikai savienību starp vīrieti un sievieti, bet Civillikumā fiksēts, ka ģimenes jēdziens balstīts galvenokārt laulībā. Šis klaji politiskais spriedums izprovocējis homoseksuāļus un viņu draugus arvien agresīvāk pieprasīt savas “tiesības”, vienlaikus asi uzbrūkot visam pēc viņu domām “neprogresīvajam”. Tagad arī Latvijā neviens vairs nevar būt drošs, ka savu uzskatu un viedokļa dēļ netiks brutāli nozākāts, izsmiets un pazemots.

Par šīs agresijas upuri kļuvusi jauna sieviete, sabiedrībā pazīstama influencere un apģērbu veikala “Butterfly” īpašniece Elīna Didrihsone. Būdama kristiete, Elīna uz kāda fana jautājumu, ko viņa domā par homoseksuāļiem, godīgi atbildēja, ka šāds dzīvesveids viņai nav pieņemams: “Es viņu nesaprotu, nekad nesapratīšu un nekad neatbalstīšu. Tā Dievs mūs nav radījis. Sievietei ir jābūt ar vīrieti un vīrietim ar sievieti. Ikvienam mīlestības stāstam ir jāsākas un jābeidzas ar lielu un kuplu ģimeni”. Normāls un korekti izteikts viedoklis, kuram var piekrist vai nepiekrist. Taču Didrihsones teiktais izsauca milzu ažiotāžu interneta sociālajos tīklos. Kas tad bija lielākie sašutuma paudēji? Tieši šis agresīvais homosex un viņu draugu mazākums, starp kuriem arī sabiedrībā populāras personas.

Neapšaubāmi, arī šiem cilvēkiem ir tiesības uz viedokli, kuras viņi var paust tikpat korektā formā, kā to izdarīja Elīna. Taču argumentētas diskusijas vietā agresīvais mazākums izvēlējās sākt mobingu pret Didrihsoni un viņas uzņēmumu, publiski aicinot boikotēt Elīnas biznesu un pārtraukt sociālajos tīklos sekot viņas profiliem. Kafijas tirgotāji “Es mīlu kafiju” pat vispār pārtrauca sadarbību ar Didrihsoni. Bija arī ne mazums nekorektu personīgu uzbrukumu. Ne katrs spētu izturēt tik masveidīgu naida vilni, īpaši, ja esi tikai godīgi atbildējis uz uzdotu jautājumu. Arī Elīna sāka nevajadzīgi taisnoties, kaut paužot viedokli patiesībā neko nebija nogrēkojusies, pretēji tiem, kas pret viņu vērsa psiholoģisku vardarbību.

Protams, šāds uzbrukums radīja pretreakciju. Cilvēki, kas pirms tam par Didrihsoni pat dzirdējuši nebija, apvienojās, lai dotu pretsparu agresīvajiem interneta “varoņiem”. Un ne tikai kristieši, bet visi, kam tuvas tradicionālās vērtības un dabiskas ģimenes modelis. Cilvēki tika un tiek aicināti atbalstīt Elīnu un viņas uzņēmumu, savukārt pret Didrihsones aprējējiem vērš viņu pašu ieročus - gan sociālo tīklu profilu atsekošanu, gan neuzticības izteikšanu uzņēmumam “Es mīlu kafiju”. Elīnai atbalstu izteikuši arī vairāki radoši cilvēki, kas ironiskos video iesmej par saviem homofīlajiem kolēģiem.

Ir tikai pareizi, ka kristieši un visi, kam rūp tradicionālā dzīvesziņa, pauž stingru viedokli par notikušo un atbalstu Elīnai, lai agresīvajam mazākumam beidzot pielektu, ka viņu uzbrukumi nepiespiedīs cilvēkus mainīt savu Dieva Vārdā un dabas likumos balstīto nostāju. Paldies Dievam, Latvijā vēl ir pietiekami daudz cilvēku, kas spēj atšķirt baltu no melna, patiesību no meliem, sievieti no vīrieša un dabisku ģimeni no viena dzimuma personu kopdzīves. Taču jāatceras arī, ka šī cīņa nav miesīga, bet garīga. Dieva Vārds saka, ka “cilvēka dusmas nesagādā Dieva taisnību” (Jēkaba 1:20) un, ka mums būtu jāatstāj “vietu Dieva dusmām” (Romiešiem 12:19). Varbūt arī šajā gadījumā svētīgāk būtu bijis ignorēt homosex naida izvirdumus, tā vietā ar vēl lielāku pārliecību turpinot sludināt dievišķo patiesību, vienlaikus paužot solidāru atbalstu Elīnai un viņas uzņēmumam šajā viņiem tik sarežģītajā brīdī.

Šādā kontekstā “Laikmeta zīmēm” uzrunājoša šķita kristiešu draudzes “Prieka Vēsts”, kuras locekle ir arī Elīna Didrihsone, jauniešu mācītāja Dāvida Gleškes publicētā uzruna “visiem LGBTQ+ aktīvistiem un viņu atbalstītājiem”. Mūsuprāt šis raksts koncentrētā veidā pasaka to, ko ikviens kristietis, kura pārliecība balstīta bibliskos principos, un ikviens labas gribas cilvēks, kurš ciena dabas likumus un tradicionālo dzīvesziņu, varētu teikt saviem homoseksuālajiem draugiem un paziņām, transpersonām un citiem “progresīvajiem”. Korekti un bez apvainojumiem. Tā kā šis Dāvida raksts ir brīvi pieejams un izlasāms internetā, atļāvāmies to pilnībā pārpublicēt arī šajā “Laikmeta zīmju” publikācijā.

Šī ziņa ir visiem LGBTQ+ aktīvistiem un viņu atbalstītājiem. Pēdējo dienu laikā maza sabiedrības daļa, pazīstamus cilvēkus ieskaitot, publiski pauda sašutumu un nosodījumu par Elīnas, kura nekad nav slēpusi savu ticību Dievam, atbalstu dabīgai ģimenei. Kādi no tiem aicināja boikotēt viņas uzņēmumu, bloķēt viņu sociālajos tīklos, citi pārtrauca sadarbību, bet vairums no tiem truli apsaukājās. Prieks, ka tik daudzi sabiedrības locekļi vēlāk iesaistījās, paužot atbalstu Elīnai un vārda brīvībai. Man šķita, ka viss jau ir pateikts, bet tad sapratu, ka tomēr vēlos ko teikt.

1. Mēs jūs neienīstam

Sociālajos tīklos pret dabiskas ģimenes aizstāvjiem izskan apvainojumi un apsūdzības, kuras, ja tās būtu patiesas, tiktu krimināli sodītas. Tā ir naida kurināšana, neslavas celšana un apmelošana. Draugi, mēs nevēlam jums ļaunu un nekad neesam darījuši pāri. Mēs vēlam to labāko jums un visai Latvijas sabiedrībai. Arī jūs to vēlaties, pareizi? Mūsu domas dalās tikai par to, kā nonākt galamērķī. Apmainīsimies argumentiem nevis apvainojumiem.

2. Cik tālu jūs esat gatvi iet?

Var jau būt, ka viss, kas jums šobrīd interesē, ir dzīvesbiedru tiesības, bet to var arī panākt neizjaucot ģimenes un laulības institūciju. Progresīvie vienmēr turpinās progresēt. Cik tālu jūs esat gatavi iet? Šobrīd tikai 0,00001% sabiedrības atbalstītu domu, ka vīrieša un sievietes dzimums neeksistē, bet ASV tā jau kļuvusi par normu. Vīrieši, kuri domā, ka ir sievietes, dominē sieviešu sporta veidos. Bērniem tiek dotas hormonu injekcijas, lai viņiem neattīstītos bioloģiski noteiktās pazīmes. Kur un kad jūs novilksiet sarkano līniju? Kā jūs secināsiet, ka vienlīdzība, par kuru it kā cīnāties, ir sasniegta? Kā jūs iebildīsiet progresīvajam pūlim, kad domāsiet, ka šī robeža tiek pārkāpta?

3. Jūs mūs neiebiedēsiet!

Jūs varat draudēt, apmelot, izdarīt spiedienu uz organizācijām un uzņēmumiem, izmantot slavenību platformas, bet jūsu ārdīšanās mūs neapklusinās. Jūs nevarat mūs nospiest, jo mēs zinām, kas Latvijas iedzīvotājiem ir svarīgs, un mēs zinām, par ko un kāpēc stāvam. Mūs neinteresē tas, ko darāt savās guļamistabās vai klubos, bet laulības un ģimenes institūcija Latvijā pastāvēs. Mēs zinām, kas ir vīrieši un sievietes. Mēs zinām, kas ir laulība un ģimene. Jums būs jāizdomā kaut kas cits.

4. Esiet patiesi liberāļi

Ja jums patīk liberālās vērtības, sekojiet tām. Pretējās puses “kancelēšana” ir fašisma un totalitārisma izpausme. Patiess liberālisms iestājas par vārda, ticības brīvību un iecietību. Jums ir tiesības runāt to, ko vēlaties, bet arī mūsu viedoklim ir tiesības pastāvēt un tikt sadzirdētam. Lai uzvar labākie argumenti! Tikai tie, kuru pozīcija ir vāja un nepamatota, ķeras pie bandītu taktikas.

5. Neesiet liekuļi

Slavenības publicē ierakstus, uzņēmumi publiski pauž sadarbības pārtraukšanu, cilvēki, kuri neko nezina par Elīnu, aicina bloķēt viņas profilu. Viņi tā sabiedrībai vēlas sūtīt signālu, ka ir cēlāki par “vienkāršajiem” ļaudīm. Bet ļaujiet man jums kaut ko teikt. Ja jūs sekojāt Elīnai, jūs noteikti zinājāt, ka viņa tic Dievam un vērtē ģimeni. Viņas teiktais iepriekš bija paciešams, jo paši kaut ko ieguvāt un nebija spiediena viņu nosodīt. Ja jūs viņai tagad atsekojāt un nosodījāt, JŪS ESAT LIEKUĻI. Uzņēmumi, kuri pārtrauca sadarbību viena 100% paredzama storija dēļ, IR LIEKUĻI. Slavenības, kuras bijušas draudzīgas ar viņu, bet tagad nosoda, IR LIEKUĻI. Tie, kas padodas mazas interneta aktīvistu grupas spiedienam nosodīt un apmelot viņu un viņas draudzi - JŪS ESAT LIEKUĻI.

****

Es pazīstu Elīnu personīgi, un lai gan neesmu viņas sekotājs, apbrīnoju to, ko viņa ir spējusi paveikt. Ir daudzi ilggadēji mediju un šovbiznesa mīluļi, kuriem sapņos rādās tādi panākumi, kādus sasniegusi viņa. Viņi to nav spējuši sasniegt ar televīzijas un mediju palīdzību, bet tagad mediji runā par Elīnu, lai iegūtu viņas sekotāju uzmanību. Elīna ir viens no Latvijas veiksmes stāstiem. Stāsts par to, kā meitene no laukiem var izsisties, lietojot stipru ticību un neatlaidīgu darbu. Paldies tev, Elīna, par drosmi būt tādai, kāda esi, stāvēt par to, par ko stāvi. Latvijas “eliti” es aicinu mācīties no viņas, nevis apskaust.

Tiktāl Dāvids Gleške. Pirmkārt, ir ļoti svarīgi, ka viņš pasaka to, ko tik daudzi pārprot, proti - kristieši neienīst homoseksuāļus kā cilvēkus un personības, bet ienīst grēku, kādā viņi dzīvo. Par to runā arī Elīna Didrihsone: “Es nekad neesmu bijusi pret cilvēkiem. [..] Es nekad neesmu teikusi, ka tu esi neriktīgs vai tevi ir jāizdzēš no šīs zemes”. Kāds no viņas “kritiķiem” gan lika manīt, ka Elīna būtu “jāizdzēš”. Tajā pašā laikā kristieši nevar klusēt, ko par homoseksuālu dzīvesveidu domā Dievs. Radītājs katram cilvēkam devis brīvu izvēli paklausīt Viņa likumiem vai nē, taču patiesi brīva izvēle var būt tikai tad, ja cilvēks ir informēts par to, kādas konsekvences viņa izvēle atnesīs viņam pašam un sabiedrībai. Dievs “negrib, ka kādi pazustu, bet lai visi nāktu pie atgriešanās” (2.Pētera 3:9). Kristieši nekad nav vērsušies pret homoseksuāļiem kā cilvēkiem, bet tikai pret viņu aplamo dzīvesveidu.

Svarīgs ir arī jautājums, cik tālu savās prasībās LGBT un citi “progresīvie” gatavi iet? Kad Rīgā notika pirmie praida gājieni, homoseksuāļi aicināja sabiedrību uz iecietību un izpratni, jo neko sabiedrībai radikāli nepieņemamu viņi negrasoties pieprasīt. Taču izrādījās, ka ar iecietību vien bijis par maz - šodien jau tiek prasīts atzīt viendzimuma pāru kopdzīvi par normālu ģimenes formu un perspektīvā arī legalizēt viendzimuma “laulības”, mainot Satversmi. Nav šaubu, ka drīz sekos prasība atļaut homoseksuāliem pāriem adoptēt bērnus, transpersonu tiesības apmeklēt pretējam dzimumam domātās ģērbtuves, tualetes un dušas telpas, visbeidzot atzīt dažādus mākslīgi konstruētus sociālos dzimumus (genderus). Sarkanās līnijas? Tādas nav, jo “progresīvie” vienmēr būs gatavi turpināt seksuālo “progresu”, abreviatūrai LGBTQ+ pievienojot arvien jaunus burtus un plusiņus.

Protams, arī pašas Elīnas Didrihsones personība daudziem var šķist gana kontroversiāla, īpaši viņas pārspīlētā tieksme pēc mākslīgā skaistuma. Taču šoreiz nav runa par to, bet par mūsu visu tiesībām brīvi paust viedokli, neriskējot par to tikt pazemotiem. “Progresīvo” tipisku reakciju uz viņiem netīkamu viedokli spilgti raksturo reklāmista Ērika Stendzenieka teiktais: “Jūs, kas sludināt runas brīvību, viedokļa brīvību, demokrātiju, plurālismu, iekļaušanu un pieņemšanu, esat gatavi nolinčot ikvienu, ar kuru jums nesakrīt viedoklis! Jūs sakāt: “Visi viedokļi ir svarīgi, visi ir pieņemami”, bet - “Bloķējam Didrihsoni! Iznīcinām viņas biznesu! Darām visu, lai viņa nekad vairs neparādītos sociālajos tīklos! Lai viņa nomirst un sapūst savā tumšajā istabā ar melnām sienām, zem segas, embrija pozā!”"

Tajā pašā laikā, kā atzīmē arhibīskaps Jānis Vanags: “[Šie] karotāji neuzskata sevi par ļauniem. [..] Viņi stāsta un tic, ka dara pasauli labāku, iekļaujošāku, laipnāku un mīlošāku. Gluži kā teica Jēzus: “Viņi jūs nokaus, domādami, ka ar to kalpo Dievam.” Kā var tā notikt, ka labu griboši, sabiedriski aktīvi un izglītoti cilvēki kļūst par [..] kaut ko līdzīgu nesen piesauktajiem kaujas suņiem?” Savu skaidrojumu piedāvā kanādiešu profesors Gads Sāds: “Postmodernie ideopatogēni [..] izvirza [..] šķietami cēlu mērķi, [..] taču ceļā uz šo mērķi ir jānogalina patiesība. [Patogēna] nēsātājam tā šķiet pieņemama maksa”. Kā vienu no ideopatogēnu klātbūtnes simptomiem Sāds min biofobiju - naidu pret bioloģiju un noliegumu, ka tai varētu būt nozīme dzimuma vai ģimenes izpratnē. To, ka arī daļa Latvijas sabiedrības inficēta ar “prāta ideopatogēniem”, pierāda komentāri Didrihsones “skandāla” sakarā.

Atbildot uz “Laikmeta zīmju” repliku par vārda brīvību, kāda komentāru rakstītāja augstprātīgi norādīja, ka homofobija, tāpat kā antisemītisms vai rasisms, neietilpstot kategorijā “vārda brīvība”. Sāksim ar to, ka jēdziens “homofobija” ir pašu homoseksuāļu izgudrots, ar mērķi pazemot tos, kas nepiekrīt viņu ideoloģijai. Par fobiju parasti dēvē slimīgas bailes no kaut kā. Medicīniski fobijas tiek klasificētas kā psiholoģiska slimība. Lieli teikt, ka oficiālajā fobiju sarakstā homofobijas nav un nevar būt, jo lielākā daļa cilvēku, kas neatzīst homoseksuālu dzīvesveidu par normu, tā dēļ neizjūt “neizskaidrojamas bailes”, jo viņu argumenti ir pavisam citi. Līdz ar to jēdziens “homofobija” patiesībā tiek lietots, lai apzīmētu sociāla vai reliģiska rakstura pretenzijas pret homoseksuālismu, taču vienlaikus tā mērķis ir pazemot LGBT oponentus, jo vārds “fobija” netieši norāda uz psihisku nelīdzsvarotību vai pat slimību.

Otrkārt, “Laikmeta zīmēm” līdz šim ir šķitis, ka brīvā demokrātiskā sabiedrībā drīkst apspriest un runāt par jebkuru tēmu. Mums ne reizi vien ir gadījies iesaistīties diskusijās ar cilvēkiem, kas pauž klaji rasistiskus vai antisemītiskus uzskatus, kas mums nav pieņemami, tomēr mēs atbalstām cilvēku tiesības savu viedokli paust, lai kāds tas būtu, un aizstāvēt savus uzskatus korektās argumentētās diskusijās. Tieši tā ir demokrātijas būtība. Taču “jaunie progresīvie” mēģina sabiedrībai uzspiest domu, ka ir tēmas, par kurām viedokli, ja tas atšķiras no politiski akceptētā “vienīgā pareizā”, publiski izteikt nedrīkst. Kā raksta režisors Alvis Hermanis: “Latvijā valda [..] bailes runāt atklāti. Situācija [..] ir precīzi tāda pati kā padomju laikos”. Runas brīvības ierobežojumi, kādus mums uztiepj pseidoliberāļi (jo īsts liberālisms atbalsta viedokļu dažādību), ir demokrātijai nepieņemams un bīstams ceļš.

Pazīstamais homoseksuālis Kašers, kas Didrihsonei uzbruka īpaši skarbi, pauž: “Homofobija nav atšķirīgs viedoklis, bet gan konkrētas grupas diskriminācija”. Piedodiet, bet kādā tieši veidā Didrihsones personīgais viedoklis par to, ka viņai homoseksuāls dzīvesveids nav pieņemams, jelkādi diskriminē homoseksuāļus? Vai tad cilvēkam vairs nedrīkst būt savs viedoklis par kādu konkrētu sabiedrības grupu vai sociālu parādību? Vai Elīna jebkādā veidā aicināja ierobežot homoseksuāļu darba, sociālās, veselības aprūpes un izglītības iespējas? Uz neko tādu kristieši nekad nav aicinājuši un nedomā to darīt. Taču, ja par “diskrimināciju” tiek nosaukts fakts, ka homoseksuāļu dzīvesveids kādam šķiet absolūti nepieņemams, vai tas, ka kāds publiski nosauc homoseksuālismu par grēku, tad tā vienkārši ir jēdzienu pārdefinēšana - metode, ko LGBT lobijs plaši izmanto visā pasaulē. Viedoklis, kas nepauž naidu vai aicinājumu uz vardarbīgu apspiešanu, nevar būt un nav diskriminācija.

Savukārt influencere Beta Beidz domā, ka “naids, kurš slēpjas zem reliģijas, ir vienkārši naids”. Šis ir vēl viens jēdzienu pārdefinēšanas piemērs, ko izmanto LGBT. Kaut Didrihsones teiktajā nevar atrast ne kripatu naida, atsevišķi viņas nosodītāji nepārprotami norāda uz “naida runu”. Tātad, ja es saku, ka man homoseksuāls dzīvesveids nav pieņemams, es ar to sludinu naidu? Pēc daudzu “progresīvistu” domām - jā. Patiesībā pēc definīcijas naida runa “izplata, mudina, veicina vai attaisno rasistisku naidu, ksenofobiju, antisemītismu vai citas naida formas” pret “minoritātēm, migrantiem un ārvalstu izcelsmes cilvēkiem”, kā arī aicina uz vardarbību pret kādu personu vai sabiedrības grupu. Tā nav naida runa, ja kāds publiski pauž, ka kādas personas vai grupas rīcība un dzīvesveids viņam nav pieņemams. Par naida runu nevar nosaukt arī to, ja kāds citē, ko par homoseksuālismu saka Bībele. Centieni to definēt kā naida runu ir nelikumīgs mēģinājums aizbāzt citādi domājošajiem muti.

No salīdzinoši nelielas diskriminētas sabiedrības grupas homoseksuāļi šodien paši kļuvuši par tiem, kas diskriminē citus. Kaut LGBT joprojām ir izteikts mazākums jebkurā sabiedrībā, viņu ietekme politiskajā, sociālajā, kultūras un plašsaziņas līdzekļu sfērā ir neadekvāti liela, īpaši Rietumu pasaulē. Tas novedis pie tā, ka daudzu valstu likumdošanā LGBT tiesības tiek pieskaitītas “elementārām cilvēktiesībām”, kaut patiesībā tās tādas nekad nav bijušas. Cilvēka pamata tiesības ir tiesības uz dzīvību, brīvību, taisnīgu tiesu, domu, apziņas, reliģijas un pulcēšanās brīvību, ēdienu, mājokli, izglītību, netikt diskriminētam rases un etniskās izcelsmes dēļ. Līdz 20.gadsimta 70.gadiem nevienam pat prātā neienāca LGBT īpašās “tiesības” attiecināt uz vispārējām cilvēka pamattiesībām. Viss mainījās brīdī, kad “seksuālo orientāciju” mākslīgi iekļāva minoritāšu jēdzienā, tā atkal pārdefinējot jēdzienu nozīmi, jo pirms tam jēdziens “minoritāte” tika attiecināts vienīgi uz rases, etniskajām un reliģiskām grupām. Tāpēc LGBT “tiesības” patiesībā ir politisks un sociāls nevis cilvēktiesību jautājums.

Lielais tradicionālo un kristīgo vērtību piekritēju atbalsts ir palīdzējis Elīnai nesalūzt zem naida izpausmju smaguma. Pati Elīna saka: “Viss kārtībā, viss ir labi. Iekšā sirdī ir miers”. Patiesībā mobingotāju skaits nemaz nebija tik liels, varbūt pāris desmiti sabiedrībā pazīstamu geju, lesbiešu un transpersonu. Tiesa, viņiem līdzi pavilkās arī viņu kolēģi un draugi, kam LGBT+ šķiet gana moderns, trendīgs un intelektuāļu subkultūras meinstrīmam atbilstošs. Arī tie 4000 cilvēku, kas atsekoja Didrihsones profiliem sociālajos tīklos, ir nieks salīdzinājumā ar viņas 80 000 lielo kopējo sekotāju skaitu. Ar savu godīgo stāju teikt to, ko tu patiesībā domā, nevis to, ko no tevis sagaida politkorektā sabiedrība, Elīna ir ieguvusi krietni lielāku pazīstamību un atbalstītāju pulku nekā pirms šī gadījuma. Pirmais Latvijas “progresīvo” mēģinājums arī mūsu zemē īstenot Rietumos ierasto “dzēšanas kultūru” (cancel culture) ir izgāzies, atstājot aiz sevis vien skaļu troksni un nedaudz verbālas mēslu smakas.

Ko tradicionālo, konservatīvo un nacionālo uzskatu cilvēki var mācīties no šī gadījuma? Pirmkārt solidaritāti. Dieva Vārds teic: “Visi, kas grib svētbijīgi dzīvot Kristū Jēzū, arī tiks vajāti” (2.Timotejam 3:12). Piebildīsim, ka vajāti tiks arī tie, kas savas vērtības stingri balsta Dieva nemainīgajos likumos nevis grēcīgās pasaules ideoloģijās un modes tendencēs. Tāpēc solidaritātes paušana cilvēkam, kas tiek vajāts biblisku uzskatu dēļ, ir svarīga, jo rīt šādā situācijā var nonākt ikviens no mums. Otrkārt, publiski paust Dieva un dabas likumos balstītu viedokli mūsdienu pasaulē ir ļoti būtiski. Mēdz teikt, ka katram cilvēkam esot sava taisnība. Var jau būt, taču Patiesība ir tikai viena, tāpēc to jāturpina sludināt, īpaši apstākļos, kad mums cenšas iestāstīt, ka viss ir relatīvs un vienas objektīvas patiesības nemaz nav. Treškārt, kā teica arhibīskaps Vanags: “Ja esi teicis patiesību, netaisnojies pūlim”. Mēs dzīvojam pasaulē, kur turpmāk tradicionālu viedokli un tiesības to paust nāksies aizstāvēt ar ticības un stingras pārliecības spēku. Lai mums visiem izdodas atrast Patiesību un nosargāt mūsu Latviju!

Līdzīgie raksti:

Nekas nav atrasts