Laikmeta zīmes

2021.gada 23.maija vakars kā jau svētdienā šķietami nesolīja nekādus pārsteigumus starptautiskajā arēnā. Līdz brīdim, kad informācijas aģentūru ziņu lentēs parādījās karsta ziņa - Minskas lidostā piespiedu kārā nosēdināta Īrijas aviokompānijas “Ryanair” lidmašīna, kas veica reisu no Atēnām uz Viļņu. Negadījumi starptautiskajā aviācijā vienmēr pievērš pastiprinātu uzmanību, īpaši ja tie saistīti ar terorismu vai citām politiski motivētām aktivitātēm. Un šoreiz bija gan spridzināšanas draudi, gan kara aviācijas izmantošana, lai piespiestu lidaparātu mainīt kursu. Turklāt izrādījās, ka tas viss sarīkots ar vienu vienīgu mērķi - arestēt baltkrievu opozīcijas aktīvistu, telegramkanāla “Nexta” bijušo redaktoru un žurnālistu Ramanu Prataseviču.

Šķiet, šodien neviens vairs nešaubās, ka tā bija specdienestu sarīkota operācija. Pat tie, kas vārdos atbalsta Lukašenko melus, labi saprot, kas patiesībā noticis. Baltkrievijas diktators šai akcijai bija gatavojies pamatīgi. Saprotot, ka citas valsts lidmašīnas piespiedu nosēdināšana ir rupjš starptautiskās gaisa satiksmes noteikumu pārkāpums, tika izplatītas pasaciņas par spridzināšanas draudiem. Vēlāk izrādījās, ka ziņa, kas it kā saņemta no Šveices, patiesībā laika ziņā pienākusi pusstundu vēlāk, nekā Minskas lidostas dispečeri par to paziņoja lidmašīnas apkalpei. Arī “Hamas” teroristi, kuru vārdā draudi it kā izteikti, kategoriski noliedz, ka būtu jelkā saistīti ar šo notikumu.

Patiesi - kāda palestīniešiem vajadzība spridzināt īru aviokompānijai piederošu Polijā reģistrētu lidmašīnu, kas veic rutīnas reisu starp divām Eiropas galvaspilsētām? Uz to, ka “Hamas” e-pasta vēstule ir feiks, norāda arī vairāki Izraēlā dzīvojoši avoti. Pirmkārt, “Hamas” nekad neizmanto jēdzienu “Gazas josla”, bet “Palestīnas zeme”. Otrkārt, arābu radikāļi nelieto vārdu “Izraēla”, jo neatzīst šīs valsts tiesības pastāvēt. Tā vietā viņi saka “cionisti” vai “cionistu organizācija”. Treškārt, “Hamas” nekad nepazemotos, rakstiskā formā lūdzot Izraēlai pārtraukt uguni, jo viņi šajā konfliktā par uzvarētājiem uzskata sevi. Meli izrādījās arī Minskas apgalvojums, ka vēstule ar spridzināšanas draudiem nosūtīta vienlaikus Viļņas, Atēnu un Minskas lidostām. Viļņa un Atēnas noliedz, ka būtu ko tādu saņēmušas.

Ernesta Kļaviņa karikatūra.

Draudu nosūtīšanai izmantots e-pasta serviss “ProtonMail”, kas nodrošina vēstuļu šifrēšanu, liedzot noteikt sūtījuma autoru un nosūtīšanas vietu. Serviss gan reģistrēts Šveicē, taču vēstule var būt sūtīta no jebkuras pasaules vietas, arī no Baltkrievijas. Lai pastiprinātu bumbas draudu šķietamību, līdzās Minskas lidostas skrejceļam tika novietotas ugunsdzēsēju un neatliekamās medicīniskās palīdzības mašīnas, visi pasažieri un viņu bagāža pēc nolaišanās rūpīgi pārmeklēta ar dienesta suņu palīdzību. Lukašenko atbalstošie mediji tūdaļ izplatīja ziņu, ka “Baltkrievija izglābusi Eiropu” un lidmašīnas apkalpe pati lūgusi baltkrievus viņus uzņemt, jo gan Viļņa, gan Varšava, gan Ļvova esot atteikušās to darīt. Arī šī ziņa izrādījās meli, jo visas nosauktās lidostas noliedz, ka minētās lidmašīna būtu lūgusi tām atļauju nosēsties. Lieki teikt, ka mistiskā teroristu bumba lidmašīnā tā arī atrasta netika.

Pretēji Baltkrievijai, Krievija pat nemēģināja spēlēt paslēpes, Valsts Domes deputātu un Putina partijas “Vienotā Krievija” politiķu vārdā sveicot Baltkrievijas specdienestus ar “spoži veiktu operāciju”. Arī pats Lukašenko, kaut joprojām uzsver, ka rīkojies likumīgi, tajā pašā laikā paudis: “Bija bumba vai nebija, bet, ja man paziņoja, ka lidmašīnā ir terorists, es nekavējoties devu pavēli nosēdināt lidmašīnu.” Tātad lidmašīna būtu nosēdināta tik un tā, jo Lukašenko drošībnieki Prataseviču pasludinājuši par teroristu. Žurnālists - terorists? Acīmredzot neatkarīgi mediji Lukašenko šķiet vienlīdz bīstami kā terorisms.

Režīms publicējis sarunu fragmentus starp lidmašīnas apkalpi un Minskas lidostas dispečerdienestu, kurā ekipāža it kā pati nolemj mainīt kursu un nosēsties Minskā. Taču jāsaprot, ka apkalpes galvenais uzdevums ir gādāt par lidaparāta un pasažieru drošību. Ja pastāv reāli draudi, lidmašīna jānosēdina tuvākajā lidlaukā. Viļņa konkrētajai lidmašīnai bija daudz tuvāk nekā Minska, taču baltkrievu dispečeri uzstājīgi rekomendēja mainīt kursu tieši uz Baltkrievijas galvaspilsētu. Savukārt kaujas iznīcinātāja parādīšanās varēja nozīmēt tikai vienu - ja pastāv draudi, ka lidmašīna var tikt uzspridzināta vai taranēt kādu stratēģiski svarīgu objektu, galēju briesmu gadījumā to var notriekt. Pilotiem bija pamatots iemesls šo situāciju uzskatīt par reālu draudu lidmašīnai un pasažieriem, turklāt, pretēji Lukašenko apgalvojumam, viņiem tika liegts sazināties ar “Ryanair” vadību. Tobrīd lidmašīnas apkalpe vēl nezināja, kāds “vērtīgs pasažieris” atrodas tās salonā, kura dēļ viss šis teātris tiek spēlēts.

“Ryainair” reisa 4978 lidojuma maršruts un piespiedu nosēdināšana Minskā.

Ramanu Prataseviču un viņa draudzeni Sofiju Sapegu aizturēja tūlīt pēc izkāpšanas no lidmašīnas, nošķirot no pārējiem pasažieriem. Tas apliecina, ka mērķis bija tieši viņš. Pēc pāris dienām režīmu atbalstošie mediji nāca klajā ar video, kurā Pratasevičs stāsta, ka attieksme pret viņu esot korekta, viņam neesot nekādu veselības problēmu un viņš sadarbojoties ar izmeklēšanu, sniedzot atzīšanos “par masu nekārtību organizēšanu Minskā”. Tomēr ir labi zināms, kā šādas “atzīšanās” Baltkrievijā tiek panāktas. Rūpīgi, taču visai nemākulīgi uzklātais grims nespēja noslēpt zilumus un sitienu pēdas uz Ramana sejas, kas liecina par spīdzināšanu. Baltkrievijas cietumos opozicionāri mēdz arī mirt, tāpēc ir saprotams, ka izdzīvošanas instinkta vadīti cilvēki piekrīt sevi apsūdzēt. Atcerēsimies kaut vai Svjatlanu Cihanousku, kas pēc nonākšanas Lukašenko drošībnieku nagos arī sniedza līdzīgu “atzīšanos”.

Nav skaidra Krievijas loma šajā incidentā. Formāli operāciju droši vien veica Lukašenko drošībnieki, taču ir aizdomas, ka šo akciju varētu būt organizējuši vai konsultējuši Krievijas specdienestu cilvēki. Par to netieši liecina fakts, ka no Minskas izlidojot uz Viļņu, lidmašīnā bez arestētajiem neatgriezās vēl divi Baltkrievijas un četri Krievijas pilsoņi. Jau Atēnu lidostā Pratasevičs esot ceļabiedriem sūdzējies, ka nepazīstami cilvēki viņam sekojot un pat mēģinājuši slepus nofotografēt viņa dokumentus. Katrā ziņā Krievija šajā notikumā visādi atbalsta oficiālo Minsku un nekādi neiebilst pret savas valsts pilsones Sapegas arestu, kaut citos gadījumos ceļ milzīgu traci, kad tiek aizskarti tās pavalstnieki.

Krievijai patīk šādas starptautisko sabiedrību kacinošas akcijas, jo tā ir iespēja Rietumiem lieku reizi parādīt, ka Kremli un tā satelītus nevar “nolikt uz ceļiem”. Putinam un Lukašenko ir arī svarīgi savai opozīcijai likt saprast, ka neviens nevar justies drošs, ka viņus atradīs un sodīs, neskatoties uz to, kurā valstī tie būs patvērušies. Līdzīgs vēstījums bija arī indēšanas skandāli un Navaļnija demonstratīvā apcietināšana pēc atgriešanās no ārstēšanās ārzemēs. Pratasevičs ir tikai viens no simtiem Lukašenko režīma opozicionāru, kas šobrīd atrodas aiz restēm vai aizdzīti trimdā. Nesen cietumā nomira vai tika nogalināts opozīcijas aktīvists Vitolds Ašuraks, ieslodzījumā joprojām atrodas arī prezidenta kandidāta Viktara Babarikas biroja vadītāja Marija Kaļesņikava un daudzi citi baltkrievi.

Neraugoties uz parasto Rietumu neizlēmību, šoreiz reakcija bija negaidīti ātra un asa. Daudzi Eiropas līderi Baltkrievijas režīma rīcību novērtēja gan kā “gaisa pirātismu”, gan kā “valsts terorismu”, kas “nepaliks bez ilgtermiņa sekām”. Par jaunām mērķētām sankcijām pret Lukašenko režīmu paziņojusi Eiropas Savienība. Sankcijas ieviesušas arī ASV, Kanāda, Lielbritānija, Ukraina, Moldova, Melnkalne un citas valstis ārpus ES. Incidenta izmeklēšanu nolēmusi veikt Starptautiskā Civilās aviācijas organizācija un ANO. Baltkrievijas lidmašīnām liegts ielidot ES gaisa telpā un arvien vairāk pasaules aviokompāniju atsakās šķērsot Baltkrievijas gaisa telpu. Solidaritātes akcijas baltkrievu tautas un politieslodzīto atbalstam notikušas vairāk nekā 60 Eiropas pilsētās, kā arī daudzviet visā pasaulē.

Brīvību Ramanam Pratasevičam, brīvību Sofijai Sapegai!

Eiropas Raidorganizāciju apvienība EBU iesaldējusi Baltkrievijas Televīzijas un radio kompānijas, ko paši baltkrievi iesaukuši par “Gebelss - TV”, dalību šajā organizācijā, jo Baltkrievijas televīzija publiski demonstrēja video ar Prataseviča “atzīšanos”, bet pēc starptautiskajiem noteikumiem ar spīdzināšanas palīdzību iegūtu “atzīšanās video” demonstrēšana ēterā tiek uzskatīta par līdzdalību spīdzināšanā. Prataseviča vecāki, kas nemitīgi sastopoties ar režīma draudiem bija spiesti pamest Minsku  un tagad dzīvo Polijā, ar asarām acīs lūdz starptautisko sabiedrību neapmierināties ar tukšu nosodījumu un “bažu izteikšanu”, bet izdarīt maksimālu spiedienu uz Lukašenko režīmu, lai viņu dēls tiktu atbrīvots. “Mēs esam pārliecināti, ka mūsu dēlam piespieda atzīt vainu” - teic Ramana māte.

Ramana Prataseviča vecāki lūdz pasaules līderus nepalikt vienaldzīgiem par dēla likteni.

Tikmēr Lukašenko savu vainu neatzīst un turpina stāstīt, ka rīkojies saskaņā ar starptautiskajiem likumiem. Lielisks arguments viņam ir 2013.gadā pēc ASV prasības panāktā Bolīvijas prezidenta Evo Moralesa lidmašīnas nolaišanās Austrijā, jo bija ziņas, ka uz tās borta atrodas bijušais specdienestu darbinieks Edvards Snoudens, kuru medīja par valstiski slepenas informācijas izpaušanu. Daudzi uzskata, ka Batjka rīkojies šī precedenta iespaidā. Lai gan Starptautiskā Civilās aviācijas konvencija paredz valstīm iespēju dot pavēles citas valsts gaisa kuģiem, taču to nedrīkst darīt tādu nieku dēļ, kā varai netīkama opozicionāra arests. Pēc tik nekaunīgas cilvēku nolaupīšanas neviens, kam piešķirts politisks patvērums citā valstī, vairs nevar justies drošs. Jāpiebilst, ka nedēļu pirms šī notikuma, šajā pašā maršrutā lidoja Svjatlana Cihanouska, kuru Lukašenko režīms arī pasludinājis par teroristi.

Pārsteidz, ka Latvijas interneta vidē daudzi sliecas atbalstīt Lukašenko. Ir konkrētu uzskatu cilvēki, kas Krievijas un Baltkrievijas autoritāro režīmu darbību slavē vienmēr, tomēr šoreiz nav runa par politiskiem uzskatiem, bet aviopasažieru drošības apdraudējumu un cilvēku, kuriem patvērumu piešķīrušas citas valstis, nekaunīgu nolaupīšanu. Parasti “Laikmeta zīmes” izvairās minēt konkrētu Krievijas interešu aizstāvju vārdus, jo mēs gribam runāt par procesiem, nevis cilvēkiem. Taču šoreiz mūs pamatīgi nokaitināja kāda interneta vidē pazīstama autoritāru režīmu slavinātāja nicinošie komentāri par Ramanu Prataseviču. Tāpēc nolēmām, ka tautai savi “varoņi” jāzina. Šī “varoņa” vārds ir Aivis Vasiļevskis, kurš pievienojas Lukašenko režīma propagandai un nepamatoti apsaukā baltkrievu čekas pagrabos spīdzināto žurnālistu par neonacistu ekstrēmistu un Rietumu specdienestu aģentu.

No kurienes tādi spriedumi? Jo Pratasevičs, redz, esot karojis pret prokrieviskajiem kaujiniekiem Donbasā “neonacistu” vienībā “Azov”. Par “neonacistiem” gan šo brīvprātīgo vienību sauc tikai Krievijas propaganda. Patiesībā, kā atklāj bataljona “Azov” bijušais komandieris Andrejs Bileckis, Pratasevičs gan bijis viesos pie vienības, taču kā žurnālists, nevis kaujinieks. Vasiļevskis arī apsūdz žurnālistu līdzdalībā Kijevas Maidana organizēšanā. Patiesībā Pratasevičs nekad nav slēpis, ka atradās Ukrainā masu protestu un karadarbības laikā 2013. - 2014.gadā, taču vienīgi pildot fotokorespondenta un žurnālista pienākumus. Ramans Pratasevičs strādājis arī radio “Svoboda” un dažādos Baltkrievijas medijos, darbojies bijušā Čehoslovākijas prezidenta Vāclava Havela žurnālistikas programmā.

Ramans Pratasevičs Ukrainā darbojās kā žurnālists un fotogrāfs.
Tomēr, apmeklējot karadarbības zonas, arī žurnālisti nereti valkā militāru ietērpu.
Attēlā labajā pusē - Pratasevičs (pirmais no kreisās) viesojoties bataljonā “Azov”.

Savas žurnālista darbības dēļ viņš 2019.gadā bija spiests atstāt Baltkrieviju, tādēļ pret Lukašenko vērsto protestu laikā nemaz neatradās Baltkrievijā, kaut arī daudz rakstīja par šiem notikumiem. Tas neliedza Lukašenko drošībniekiem pret viņu safabricēt vairākas krimināllietas, apgalvojot, ka tieši Pratasevičs organizējis un koordinējis masveida nekārtības. Kā žurnālists neatrodoties valstī to varēja izdarīt? Ar saviem rakstiem un paša dibināto informatīvo kanālu “Nexta”, ko režīms pasludinājis par ekstrēmistisku, bet pašu Prataseviču par teroristu. Patiesībā “Nexta” tikai ziņoja par režīma zvērībām, un par protestu koordinatoru kļuva tikai tāpēc, ka citu iespēju izplatīt necenzētu informāciju tolaik nebija. Tad jau arī Latvijas radio un televīziju vajadzētu pasludināt par “ekstrēmistiem un teroristiem”, jo Atmodas laikā un 1991.gada augusta puča dienās šie mediji koordinēja dažādu pasākumu norisi.

Pratasevičs (attēlā kreisajā pusē) ir viens no neatkarīgā telegramkanāla “Nexta” dibinātājiem.

Visiem, kas līdzīgi Vasiļevskim aizstāv Putina, Lukašenko un līdzīgu “vadoņu” “stingro rīcību”, derētu padomāt, vai tamlīdzīgas darbības nevarētu vērst arī pret viņiem pašiem. Aivis sociālajos tīklos ir sarakstījis pietiekami daudz tāda, lai pēc Putina un Lukašenko kritērijiem viņu pasludinātu par bīstamu “ekstrēmistu un teroristu”. Krievijā un Baltkrievijā viņš par saviem pret valdību vērstajiem izteicieniem jau sen sēdētu cietumā un pats uz savas ādas izbaudītu, ko nozīmē, kad vienkāršu blogeri tikai par uzskatiem un informācijas izplatīšanu tiesā kā bīstamu teroristu. Taču Vasiļevskis dzīvo demokrātiskā valstī, kur izmanto vārda brīvības sniegtās priekšrocības, lai šo valsti un demokrātiju nomelnotu.

Latvijā ir diezgan daudz cilvēku, kas tādos autoritāros līderos, kā Putins un Lukašenko, saskata valsti sakārtot spējīgus “saimniekus”. Vēlmi pēc “stingras rokas” veicina atmiņas par Kārli Ulmani. Tomēr jāsaprot, ka Ulmaņa maigā diktatūra, kuras laikā netika nogalināts neviens režīma pretinieks, nav salīdzināma ne ar citām tā laika diktatūrām, ne ar 21.gadsimta autoritārajiem režīmiem. Arī Ulmaņa autoritārismam bija blaknes, taču mūsu “vadonim” patiešām rūpēja valsts uzplaukums un tautas labklājība. Putins un Lukašenko, līdzīgi kā Hitlers, slimo ar mesiānisma sindromu, kas liek justies Dieva izredzētiem, kuri vienīgie spēj savu valsti pasargāt. Indivīds un tauta ir tikai instrumenti viņu dižo plānu sasniegšanā, kuru viedoklim nav itin nekādas nozīmes uz valstiski grandiozo mērķu fona.

Uzzinot par jaunajām sankcijām, Lukašenko izsaka draudus Eiropai. Viņš pārpludināšot Eiropas Savienību ar bēgļu straumēm un narkotiku kravām, kuras brīvi laidīšot cauri Baltkrievijas teritorijai. Tā kā Baltkrievijas robežsardze valsts robežas tomēr kontrolē, tas iespējams vienīgi tad, ja Lukašenko šādas akcijas rīkotu tīši, taču lielas bēgļu straumes un narkotikas apdraudētu pašu Baltkrieviju. Starp citu, kompetenti avoti zina stāstīt, ka cigarešu kontrabanda uz Eiropu esot viens no Lukašenko ģimenes slepenajiem ienākumu avotiem. Kamēr Baltkrievijas diktators pagaidām tikai draud, Krievija sākusi rīkoties, neļaujot savā teritorijā ielidot vairāku valstu lidmašīnām, kas boikotē Baltkrievijas gaisa telpu. Šāda rīcībai nav nekāda pamata, jo aviopārlidojumu aizliegums Krieviju neskar. Adekvāta atbilde būtu liegt arī Krievijas lidmašīnām lidot uz Eiropu, tomēr tolerantā Eiropa šādu soli nekad nespers.

Lai atgādinātu gļēvajiem Rietumiem, ka ar diktatoriem jārunā valodā, kādu tie saprot, Saeimas deputāts, mākslinieks Aigars Bikše sociālajos tīklos ievietoja aicinājumu “aizturēt visu Baltkrievijas hokeja komandu un atbrīvot uz Latvijas-Baltkrievijas robežas apmaiņā pret visiem Baltkrievijas teroristiskā režīma politieslodzītajiem”. Uzreiz bija skaidrs, ka tas drīzāk uztverams kā provokācija, lai liktu pašapmierinātajiem Eiropas politiķiem sarosīties un sākt domāt: “Kā var mierīgi noskatīties uz situāciju, kur vara nežēlīgi salauž cilvēkus?” Taču Latvijā atradās ļaudis, kas par mākslinieka sarkasmu runā kā reālu aicinājumu rupji pārkāpt starptautiskās normas, pieprasot Bikšem nolikt deputāta mandātu. Cerētās diskusijas vietā situācija atkal tiek izmantota politisku rēķinu kārtošanai.

Mākslinieks Bikše pret diktatoru Lukašenko.

Un tad kā refleksija uz Minskā notikušo vairākās vietās Rīgā Baltkrievijas oficiālie karogi tika nomainīti ar baltkrievu nacionālo baltsarkanbalto karogu, ko pēc pēdējo gadu notikumiem mēdz asociēt ar baltkrievu pretošanās simbolu Lukašenko diktatūrai. Rīgas centrā, iepretī viesnīcai “Latvija”, Latvijas ārlietu ministra Edgara Rinkeviča atbalstīts, karogu nomaiņu veica pats Rīgas mērs Mārtiņš Staķis. Skandāls izcēlās pamatīgs. Lukašenko reaģēja ar visu Latvijas diplomātu izraidīšanu no Baltkrievijas, kam sekoja simetriska Latvijas atbilde, savukārt Starptautiskās Hokeja federācijas prezidents Renē Fāzels pieprasīja noņemt IIHF un pasaules čempionāta karogus vietās, kur plīvo baltsarkanbaltais. Staķis viņa lūgumu nekavējoties apmierināja, hokeja karogus aizstājot ar Rīgas pilsētas karogiem.

Karogu maiņa izraisīja rezonansi ārvalstīs un pašu mājās. Baltkrievu opozīciju atbalstošo valstu politiskie un sabiedriskie darbinieki pat pieprasīja izslēgt Baltkrievijas hokeja izlasi no pasaules čempionāta, ko IIHF un Latvijas Hokeja federācija kategoriski atteicās pat apspriest. Tas arī nebūtu pareizi, jo, lai arī hokejs Baltkrievijā ir īpašā Lukašenko uzraudzībā, atbalsta vēstījumu diktatoram savulaik it kā parakstījuši tikai daži no Baltkrievijas izlases dalībniekiem. Tomēr arī Latvijas publiskajā vidē un sociālajos tīklos Staķa un Rinkeviča rīcību bargi kritizē. Nepārsteidz, ka šādi reaģēja mūžīgie Krievijas interešu lobētāji, taču šoreiz kritiski bijuši arī cilvēki ar visnotaļ nacionāliem uzskatiem, tostarp pat tādi, kas citos gadījumos nosodījuši Lukašenko un simpatizējuši baltkrievu opozīcijai.

Baltkrievijas hokeja izlase un tās bargais uzraugs Batjka Lukašenka.

Kādi ir argumenti? Dažiem nepatīk Rinkeviča kunga seksuālā gaume, līdz ar to slikts ir viss, ko viņš dara. Citiem nepatīk partija, kas aizstāv tādus kā Rinkevičs, tādēļ arī Staķis, kurš šo partiju pārstāv, ir kritizējams. Vēl kādiem Staķa un Rinkeviča paļāšana ir priekšvēlēšanu cīņas elements, jo viņi paši vai viņu partija kandidē pašvaldību vēlēšanās. Protams, nesnauž Krievijas atbalstītie interneta troļļi un cilvēki, kas vienmēr un visās lietās aizstāv Krievijas un tās sabiedroto viedokli, skaļi vaimanājot par briesmīgajām sekām, kas nu gaidāmas Latvijai. Un tikai nedaudzi karogu sāgu mēģina analizēt bez politiskiem vai personīgiem aizspriedumiem, koncentrējoties uz riskiem, ko šāda akcija var radīt.

Kad “Laikmeta zīmes” uzzināja par karogu nomaiņu, pirmajā emociju uzplūdā bijām gatavi skaļi aplaudēt ārlietu ministram un Rīgas mēram, kaut arī mums nepatīk ne Edgara dzīvesveids, ne Mārtiņa neoliberāļu partija. Jo karogs, ar ko mēs asociējam Baltkrievijas valstiskumu un baltkrievu tautu, nepārprotami ir nacionālais baltisarkanbaltais, nevis Lukašenko Baltkrievijas PSR karoga pārveidotā versija. Tomēr, apdomājot visus par un pret, nespējam arī nesaredzēt vairākus riskus, kādus var radīt divu mūsu politiķu emocionāli karstgalvīgā atbilde uz “Ryanair” lidmašīnas piespiedu nosēdināšanu.

Pirmkārt, Lukašenko reakcija uz notikušo karogu maiņu bija negaidīti asa. Diplomātijā ārkārtīgi reti ir gadījumi, kad valsts izraida nevis dažus, bet pilnīgi visus citas valsts diplomātus. Par nopietnu diplomātisko krīzi uzskata jau vēstnieku atsaukšanu “uz konsultācijām”, taču visu diplomātu izdzīšana ir diplomātisko attiecību pilnīga iesaldēšana, teju karastāvoklis. Turklāt runa ir par simbolisku oficiālo karogu nomaiņu dažās Rīgas vietās, kas faktiski ir dekoratīvas pilsētvides instalācijas, nevis valstiski objekti. Visās pasaules hokeja čempionāta norises vietās Baltkrievijas oficiālie karogi joprojām plīvo, tāpat oficiālās pieņemšanās un pasākumos neviens tos visdrīzāk nemainīs. Acīmredzot, karogu nomaiņa Lukašenko tik ļoti tracina tāpēc, ka, kaut netieši, tomēr norāda uz viņa režīma neleģitimitāti.

Šāda attieksme pret paša tautas karogu pārsteidz. Baltisarkanbaltais bijis gan Baltkrievijas Tautas Republikas karogs 1918. - 1919.gadā, gan Baltkrievijas Republikas karogs no 1991. - 1995.gadam (par Baltkrievija valstiskuma vēsturi lasiet ŠEIT). Dodot prezidenta zvērestu 1994.gadā, Lukašenko zvērēja tieši pie baltsarkanbaltā karoga. Gadu vēlāk viņš to nomainīja, atgriežoties pie pārveidotiem padomju simboliem. Skaidrs, ka šis karogs Batjkam nepatīk, tomēr tas bijis valsts oficiālais karogs, zem kura viņš kļuva par prezidentu. Kādēļ tāds naids? Arguments, ka karogs kalpojis baltkrievu kolaboracionistiem Otrā pasaules kara gados, neiztur kritiku, jo tādā gadījumā būtu jāaizliedz daudzu Eiropas valstu karogus, kurus šo valstu pašpārvaldes un militārās struktūras lietoja, sadarbojoties ar vāciešiem. Piemēram, Krievijas trikoloru, kas bija viens no Vlasova armijas (lasiet ŠEIT) simboliem.

Baltkrievu nacionālais karogs un ģerbonis (augšējā attēlā kreisajā pusē)
un Lukašenko pārveidotie padomju laika simboli (apakšējā attēlā kreisajā pusē).
Attēlā labajā pusē - Lukašenko dod prezidenta zvērestu pie baltsarkanbaltā karoga 1994.gadā

Tomēr, šādi tracinot Lukašenko, var ciest Latvijas uzņēmēji, kas darbojas Baltkrievijā. Diktators var viņu darbu visādi apgrūtināt, jo autoritāru režīmu pārvaldītās valstīs ekonomika bieži tiek izmantota politiskai šantāžai. No otras puses, mūsu uzņēmējiem, uzsākot biznesu autoritārā valstī, kur viss atkarīgs tikai no viena cilvēka gribas, ar šādiem riskiem bija jārēķinās. Lukašenko režīms var arī mēģināt sist pa Latvijas ekonomiku, pārtraucot sadarbību kādās jomās, piemēram, tranzīta kravu pārvadāšanā. Tāpat Baltkrievija var aizliegt atsevišķu mūsu preču importu, tā nodarot zaudējumus Latvijas uzņēmējiem, kamēr Latvija kā demokrātiska valsts baltkrievu preces visticamāk neboikotēs. Nopietnus zaudējumus noteikti radīs arī aizliegums Baltkrievijas aviokompāniju lidmašīnām nosēsties Latvijas lidostās.

Jāņem vērā arī Krievijas ietekme, kas var provocēt Lukašenko uz vēl radikālākiem soļiem. Krievija šobrīd uzvedas tā, it kā būtu aizskarta Putina nevis Lukašenko cieņa. Pagaidām gan tikai vārdos. Tiek draudēts iekļaut Latviju Krievijai naidīgo valstu sarakstā, par ko gan runā jau sen, taču līdz šim tas nav izdarīts. Atsākušās runas par Latvijas preču, īpaši daudzcietušo šprotu konservu boikotu Krievijā. Izskanējuši arī radikālāki aicinājumi, piemēram, izslēgt Rīgas “Dinamo” komandu no Kontinentālās hokeja līgas un izdarīt tā, “lai tie nekur nebūtu redzami”. Tie visi gan nav oficiālu struktūru izteikumi, taču parāda, ka karogu nomaiņas aizsegā Krievijā tiek kāpināts naida noskaņojums pret Latviju, kas var ietekmēt arī Baltkrievijas oficiālo eliti un tās atbalstītājus uz vēl ekstrēmāku rīcību pret Latvijas valsti.

“Krievu pasaules” adepti incidentu ar karogiem kārtējo reizi izmanto Latvijas kaunināšanai.

Par to liecina Baltkrievijas ģenerālprokuratūras ierosinātā krimināllieta pret Mārtiņu Staķi un Edgaru Rinkēviču par “smagu noziegumu pret Baltkrievijas interesēm”. Interesanti, ka lieta sākta pēc kriminālkodeksa panta par “apzinātu darbību, kas vērsta uz nacionālā naida izraisīšanu pēc nacionālās piederības pazīmes”. Lukašenko šādi liek vienlīdzības zīmi starp sava režīma un baltkrievu tautas interesēm. Kurā brīdī Staķis un Rinkevičs būtu kurinājuši naidu pret baltkrievu tautu “pēc nacionālās piederības pazīmes”? Tieši pretēji - karogus izkāra, lai atbalstītu baltkrievus cīņā pret diktatoru. Daudzi gan domā, ka realitātē līdz tiesai nenonāks, jo tik augsta līmeņa citas valsts oficiālas amatpersonas parasti netiesā. Tad jau arī Krievijai vajadzētu tiesāt ASV prezidentu, kurš izteicās, ka Putins ir slepkava. Ja tiesa tomēr notiks, Lukašenko, iespējams, cer uz abu politiķu aizturēšanu, kad tie vairs nebūs valsts amatos. Baltkrievija varētu arī izdot abu “apsūdzēto” starptautiskā aresta orderi.

Lukašenko galma prokurors Andrejs Šveds nolēmis bargi sodīt Rīgas “huligānus” Staķi un Rinkeviču.

Tomēr galvenais risks visā šajā epopejā ir PRECEDENTS. Lai kā mums nepatiktu kādas valsts oficiālie simboli, to patvaļīga nomaiņa var radīt neprognozējamas sekas, kas galu galā sāpīgi atspēlēsies pašai Latvijai. Jau tagad Krievijā atskanējušas balsis, kas pieprasa Latvijas sarkanbaltsarkano karogu nomainīt ar padomju laika Latvijas PSR sarkanziliviļņoto. Protams, Krievijas varasiestādes neko tādu nepieļaus pie Latvijas vēstniecības, kā to pieprasa krievu šovinisti, tomēr mazāk oficiālās vietās un pasākumos šādas patvaļīgas politiskas akcijas var notikt. Šajā situācijā vēl jo vairāk kas tāds var notikt Lukašenko valstī, jo diktatora rīcība krīzes brīžos kļūst neaprēķināma.

Zināma taisnība ir arī tiem, kas saka, ka šādas skaļas akcijas patiesībā nenes nekādu praktisku labumu, ne arī palīdz baltkrievu politieslodzītajiem. Interneta vidē parādījās priekšlikums, ka daudz efektīgāk būtu bijis nevis publiskās vietās novākt oficiālos Baltkrievijas karogus, bet Baltkrievijas izlases spēļu laikā arēnās pār skatītāju soliem izklāt milzīgus baltsarkanbaltos karogus, kuras tad ieraudzītu TV skatītāji arī Baltkrievijā. Tā kā Covid pandēmijas dēļ pasaules čempionāts noris bez skatītāju klātbūtnes, šādu akciju sarīkot varētu, tomēr nav garantija, ka Lukašenko neliktu pārtraukt spēļu translēšanu Baltkrievijā, un pavisam noteikti Starptautiskajā hokeja federācijā tiktu iesniegts kārtējais protests. Un Renē Fāzels atkal bļautu, lai karogi tiek novākti, tikai šoreiz tas būtu jādara, jo spēļu halles ir oficiālas IIHF čempionāta norises vietas. Kā tas ietekmētu Latvijas hokeja nākotni?

Pēc karogu nomaiņas, bet īpaši pēc Bikšes aicinājuma, Lukašenko paziņoja, ka Baltkrievijas hokeja izlase Rīgā jūtoties apdraudēta. Šīm bažām gan nav pamata, jo neviens baltkrievu hokejistiem nav uzbrucis un negrasās to darīt. Tomēr nebūtu brīnums, ja baltkrievu pagalam neveiksmīgajā spēlē 2021.gada pasaules čempionātā, Lukašenko propaganda vainotu tieši Latviju. Savukārt Krievijas plašsaziņas līdzekļos parādījies “sensacionāls” virsraksts, ka “kaujas geji uzbrūk Baltkrievijai”. Ar to, droši vien, domāta Rinkeviča “orientācija”, taču šis izteiciens izraisījis jautrību interneta vidē. Ilgus gadus Krievija savu tautu biedēja ar baltiešu snaiperēm, tā sauktajām Baltajām zeķubiksēm, kas it kā piedalījušās Čečenijas karā. Turpmāk, acīmredzot, “krievu pasauli” apdraudēs latviešu “kaujas geji”.

Skaļi virsraksti Krievijas presē pauž, ka no Baltijas Baltkrievijai uzbrūk “kaujas geji”. Attēlā redzamais cilvēks gan ir tikai Rīgas domes tehniskais darbinieks, kam ar gejiem visticamāk nav nekāda sakara.

Ja baltkrievus Eiropā fiziski nekas neapdraud, tad Lietuvas un Polijas valdības gan ir nopietni nobažījušās par savā teritorijā dzīvojošo baltkrievu pasargāšanu no Lukašenko režīma iespējamiem uzbrukumiem. Drošības apsvērumu dēļ baltkrievu trimdiniekiem lūgts sociālajos tīklos neievietot un publiski neizpaust personīgo informāciju, piemēram, dzīvesvietas adreses un tamlīdzīgi. Polijas ārlietu ministra vietnieks Pāvels Jablonskis par to izteicies: “Mēs nezinām, uz ko šis režīms ir spējīgs.”

Kaut gan Lukašenko propaganda apgalvo, ka Latvijas rīcība noņemot karogus “izraisījusi patriotisma sprādzienu Baltkrievijā”, ar to domājot atbalstu režīmam, tā nebūt nav. Gan Staķis, gan Ārlietu ministrija saņem daudz pateicības vēstuļu no baltkrievu diasporas visā pasaulē, arī no Latvijas baltkrieviem. Izņēmums ir Daugavpils baltkrievu kopiena, kas lielā mērā atrodas Krievijas un Lukašenko informatīvās telpas ietekmē. Protams, Baltkrievijā daļa sabiedrības atbalsta Lukašenko, tomēr pēc pērnā gada notikumiem (lasiet ŠEIT) tā noteikti vairs nav lielākā baltkrievu daļa. Ja vēl pirms desmit gadiem Baltkrievijas sabiedrībā atbalsts Lukašenko bija visai augsts, bet opozīcija salīdzinoši maza un bez liela atbalsta tautā, tad tagad viss ir mainījies. To pierāda daudzās pateicības no Baltkrievijas iedzīvotājiem par atbalstu viņu cīņai ar diktatūru gan e-pasta vēstulēs, gan sociālajos tīklos.

Lukašenko, ej prom! - tādu vēstījumu diktatoram sūta liela daļa Baltkrievijas iedzīvotāju.

Šobrīd Latvijas un Baltkrievijas diplomātiskās attiecības faktiski ir pārtrauktas. Vai un kad tās varētu uzlaboties? Cerību dod fakts, ka Lukašenko nevienu Latvijas diplomātu nav pasludinājis par persona non grata, bet tikai izraidījis “līdz attiecību normalizēšanai”. Taču, vai Lukašenko režīma apstākļos attiecību normalizēšana vispār ir iespējama? Ja režīms turpinās līdzīgas “akcijas”, kā ar “Ryanair” lidmašīnu, un veiks jaunas represijas pret pašu iedzīvotājiem, attiecību krīze Rietumu un Baltkrievijas starpā tikai pastiprināsies. Rietumvalstīm beidzot jāsaprot, ka uz tādiem autoritāriem līderiem kā Lukašenko, “nopietnu bažu izteikšana” neiedarbojas. Svjatlana Cihanouska izteikusies, ka ES līdzšinējā stratēģija “nav spējusi mainīt režīma izturēšanos un izraisījusi arvien lielāku nesodāmības sajūtu. Lukašenko pārvērš manu valsti par Eiropas Ziemeļkoreju, kas ir neparedzama un bīstama.”

Lukašenko pats apzināti kāpina spriedzi, propagandējot naratīvu par Rietumu sazvērestību un valsts apvērsuma rīkošanu Baltkrievijā, šajā kontekstā īpaši izceļot Poliju un Baltijas valstis. Tāpat Batjka ir izteicis absurdus apgalvojumus, ka NATO grasoties iebrukt Baltkrievijā. Opozīcija tiek mērķtiecīgi novājināta, nežēlīgi iebiedēta un izdzīta no valsts. Statistika rāda, ka padomju varas gados pēc Staļina nāves līdz 1987.gadam, kad represijas izbeidza, Baltkrievijā tika notiesāti 138 PSRS režīma pretinieki. Taču Lukašenko režīms tikai pēdējā gada laikā vien ir ierosinājis krimināllietas pret 944 politiskajiem oponentiem, no kuriem 688 jau ir notiesāti un 406 no tiem starptautiski atzīti par politieslodzītajiem.

Jāatzīst, ka daļa Baltkrievijas iedzīvotāju joprojām atbalsta režīmu. Baltkrievu rakstniece, Nobela prēmijas laureāte Svjatlana Aleksijeviča saka: “Daži vēl tic Lukašenko. Citi viņu ienīst. Pa vidu ir pelēkā masa. Viņi baidās no pārmaiņām, viņiem pietiek ar to, ka var nopirkt ārzemju mašīnu, aizbraukt uz Ēģipti vai iegādāties Ķīnā ražotās drēbes.” Visvairāk Batjku atbalsta pensionāri, kam nodrošinātas, lai arī zemas, tomēr pieticīgai dzīvei pietiekamas pensijas. Savukārt ekonomiski aktīvo cilvēku labklājība, pretēji Lukašenko propagandai, ko nekritiski izplata arī daži interneta komentētāji Latvijā, nemaz tik rožaina nav. Baltkrievijas ekonomika jau gadiem piedzīvo nopietnas problēmas un virs ūdens turas tikai uz valsts dotāciju un Krievijas tirgus rēķina. Pēc statistikas datiem, baltkrievi pārtikai vien spiesti tērēt ap 50% no ģimenes budžeta. Tāpēc arvien vairāk cilvēku uzskata, ka vajadzīgas pārmaiņas.

Skaidrs ir viens - ārējs spiediens vien nespēs panākt Lukašenko krišanu. To var izdarīt tikai pati Baltkrievijas tauta. Cerība ir, jo baltkrievi beidzot ir modušies no gadiem ilgā vienaldzības miega un šo kustību apturēt vairs neizdosies. To var uz kādu laiku nomākt ar nežēlīgām represijām, taču vēsture pierāda, ka masu represijas bieži vien ir režīma pēdējās konvulsijas un agri vai vēlu šādi režīmi krīt. Tomēr Lukašenko noteikti atceras Čaušesku un citu diktatoru bēdīgo galu, tāpēc cīnīsies līdz pēdējam. Baltkrievijas armijas ģenerāļi jau paziņojuši, ka ārkārtas situācijā gatavi pret protestētājiem izmantot kaujas ieročus. Ja situācija kļūtu pavisam nekontrolējama, Lukašenko varētu izšķirties pat par pilsoņu kara izprovocēšanu. Bet tas nozīmētu asiņainu vardarbības eskalāciju, uz kuru pasaule nevarēs nereaģēt, kas savukārt var radīt neparedzamu konfliktu ar Krieviju. Baltkrievu tautu gaida grūtas dienas un smaga cīņa. Mēs varam tikai ticēt, ka viņiem izdosies, un iespēju robežās atbalstīt šo cīņu.

Līdzīgie raksti:

Nekas nav atrasts