Laikmeta zīmes

Romas Katoļu Baznīcas Rīgas arhibīskaps metropolīts Zbigņevs Stankevičs, kurš līdz šim tika uzskatīts par diezgan progresīvu garīdznieku Romas katoļu kontekstā, tagad nonācis lielas kristīgās sabiedrības daļas nežēlastībā. Iemesls tam ir viņa izdotais aizliegums katoļu draudzēs sprediķos apšaubīt vakcināciju pret Covid-19, kam sekoja paziņojums par kāda priestera, kurš aktīvi vērsies pret vakcināciju, atstādināšanu no kalpošanas, kamēr kāds cits priesteris saņēmis stingru brīdinājumu šī paša iemesla dēļ. “Laikmeta zīmes” vienmēr izturējušās piesardzīgi pret steigā izteiktiem viedokļiem, kas skar tā vai cita kristīgā kalpotāja vai draudzes rīcību, pirms nav uzzināti visi fakti un iesaistīto motivācija. Tomēr šajā gadījumā arhibīskaps pavisam drīz TV3 un LTV raidījumos pats atklāja vismaz daļu no šī notikuma un sava lēmuma tapšanas aizkulisēm.

Izrādās, jūlija vidū Stankeviču sasniegušas ziņas, ka dažu priesteru pretvakcinēšanās nostājas dēļ atsevišķās katoļu draudzēs notiekot šķelšanās. Arhibīskaps uzskatījis par nepieciešamu sasaukt Rīgas arhidiecēzes Priesteru padomes sēdi, kas jūlija otrajā pusē attālināti arī notikusi. Priesteri konstatējuši, ka lielai daļai katoļu vakcinācija ir morāli pieņemama, taču ir arī daļa katoļu, kas ieņem aktīvi negatīvu nostāju vakcinācijas jautājumā. Tādēļ Priesteru padome pieņēmusi aicinājumu draudzēm nešķelties vakcinācijas pret Covid-19 jautājuma dēļ, kā arī neizplatīt “apokaliptiskus pandēmijas attīstības scenārijus” un ieklausīties argumentos par vakcinācijas nozīmīgumu.

Vienlaikus Priesteru padome uzsvēra, ka Baznīcas galvenais uzdevums ir sludināt Evaņģēliju un veicināt mieru un vienotību, nevis iestāties par vai pret vakcināciju. Motivēt iedzīvotājus vakcinēties ir valsts amatpersonu uzdevums, taču sabiedrības imunizācija nedrīkst tikt īstenota piespiedu kārtā. Padome arī uzsvēra, ka ir nekristīgi un morāli nepieņemami celt naidu un nesaskaņas vakcinēto un nevakcinēto personu starpā, un aicināja pieņemt vienam otru kristīgā mīlestībā un respektēt otra izvēli un sirdsapziņas pārliecību. Tie, kuriem sirdsapziņa vai veselība neļauj saņemt vakcīnu, lai domā par alternatīviem veidiem, kā rūpēties par savu un sabiedrības drošību, neļaujot šai slimībai izplatīties.

Tiktāl viss šķiet kristīgi un pareizi. Kurš gan varētu iebilst pret kristīgu mīlestību ticības brāļu un māsu starpā, pat ja tiem laicīgos jautājumos ir atšķirīgs viedoklis, tāpat pret brīvu izvēli vakcinēties vai to nedarīt. Un viss būtu skaisti, ja vien vārdi saskanētu ar darbiem. Paužot atziņu, ka kristīgā sprediķī jāsludina Evaņģēlijs, nevis vakcinēšanās vai nevakcinēšanās, Priesteru padome tajā pašā laikā pasludina, ka nav pieļaujama aģitācija no priestera vai draudzes locekļu puses tikai PRET vakcināciju. Kāpēc tā? Ja Baznīcas pamatuzdevums ir sludināt Labo vēsti par Jēzu Kristu, tad nepieņemami ir sludināt gan PRET, gan PAR vakcināciju. Kālab arhibīskapa un padomes nostāja ir tik vienpusīga?

Protams, saņemot ziņu par šķelšanos draudzēs vakcinācijas dēļ, arhibīskapam bija kaut kā jāreaģē. Tomēr, vai autoritārs aizliegums ir labākā izvēle? Ja tas būtu liegums no kanceles vispār nerunāt par vakcinēšanās tēmu, to šādā situācijā varētu saprast. Ja jau šis jautājums tik ļoti šķeļ ticīgos un nodara kaitējumu draudzēm, tad nerunājam par to vispār un neaģitējam ne par, ne pret. Baznīcas uzdevums taču ir sludināt Dieva Vārdu un pestīšanu Jēzū Kristū. Šāda arhibīskapa nostāja būtu skaidra un saprotama. Taču aizliegums sludināt vienīgi PRET šo problēmu saasina. Ir radīts iespaids, ka Stankevičs šajā jautājumā nostājies vienā pusē, un tas neveselīgo atmosfēru vēl vairāk padziļina.

Stankevičs un Priesteru padome savu nostāju arī neslēpj. Jāņem vērā, ka Romas Katoļu Baznīca ir stingri hierarhiska konfesija, kur augstāko vadītāju lēmumus nav pieņemts apšaubīt, bet tie ir izpildāmi pazemībā un paklausībā, pat ja šķiet nepareizi. Tāpēc arī vairums Latvijas katoļu garīdznieku uzskata, ka vakcinācijas jautājumā jāņem vērā Baznīcas autoritāšu norādes, bet pāvests Francisks ir teicis, ka no “ētiskā skatupunkta visiem ir jāvakcinējas”. Līdz ar to Latvijas katoļu vadītāju nostāja ir skaidra. Pats Stankevičs atzinis, ka potējies pret Covid sekojot tieši pāvesta ieteikumam. Priesteru padomes vēstījumā pausts: “Ja garīdznieks aicina izvairīties no vakcinācijas, tad viņš nostājas pret pāvesta [..] un Latvijas Bīskapu konferences paustajām nostājām, un tādējādi šķeļ Baznīcu no iekšienes.”

Stankevičs publiski nav atklājis represēto priesteru vārdus, taču jau iepriekš bija izskanējusi ziņa, ka Neretas katoļu baznīcas priesteris Andrejs Trapučka aicinot savus draudzes locekļus izvairīties no vakcinēšanās pret Covid. Draudzes locekļi gan teikuši, ka atklātu aicinājumu no kanceles nevakcinēties neesot dzirdējuši. Arī pats Trapučka apgalvo, ka nevienu nav aģitējis pret vakcinēšanos, tomēr neslēpj, ka viņa autoritāte vakcinācijas jautājumā ir kardināls Jānis Pujats, kura viedoklim viņš uzticoties, jo Pujatam ir pravietisks redzējums daudzās lietās, arī par potēšanos pret Covid. Tāpat vērā ņemams esot atsevišķu Amerikas un Eiropas ārstu viedoklis ar iebildumiem pret vakcinēšanos.

Kardināls Jānis Pujats, kam 2020.gada novembrī apritēja 91 gads, ir visskaļāk paudis negatīvu attieksmi pret vakcinēšanos. Viņš neslēpj, ka ir pret vakcīnām principā, jo “nevar zināt, ko šīs vakcīnas var cilvēka ķermenī izdarīt”. Daļai katoļu ir pretenzijas arī pret to, ka vakcīnu pētījumos izmantotas abortētu embriju šūnas. Vakcīnu ražotāji gan apgalvo, ka šie bērni netika nonāvēti vakcīnu radīšanas vajadzībām, un pētījumos izmantotas jau mirušu embriju miesas, līdz ar to vakcinēšanās nevar nozīmēt netiešu līdzdalību abortā. Latvijas katoļu Bīskapu konference šo skaidrojumu akceptēja, taču liela daļa ticīgo un daļa priesteru ne. Gan kardināla nostāja, kurš ir liela autoritāte Latvijas katoļiem, gan daļas ticīgo pretošanās vakcinēšanai pierāda, ka ne visi Latvijas katoļi piekrīt savu vadītāju rīcībai.

Lai arī Stankevičs publiski it kā pauž neitralitāti vakcinēšanās jautājumā un cilvēku brīvu izvēli, no viņa teiktā izriet, ka personīgi viņš viennozīmīgi atbalsta vakcinēšanos. Arhibīskaps arī izteicies, ka savā diecēzē “rūpīgi strādājis” ar garīdzniekiem, tāpēc “visi ir vakcinēti vai pārslimojuši Covid-19″. Lēmums vakcinēties ir Stankeviča personīga pārliecība un par to viņu nevar nosodīt. Līdz ar to skaidrāks kļūst arī viņa aizliegums sludināt tieši pret vakcināciju. Tomēr, ja reiz oficiāli pausts, ka arī katoļticīgajiem ir tiesības uz “sirdsapziņas pārliecību”, tad varbūt tomēr nevajadzētu izmantot varas resursu, lai “pārliecinātu” priesterus pieņemt “pareizu” lēmumu, bet atstāt šo jautājumu viņu pašu sirdsapziņai?

“Es pats esmu vakcinējies un varu apgalvot, ka jūtos ļoti atvieglots, jo varu izbaudīt brīvību, ko vakcinācija pret vīrusu man dod,” priecājas Stankevičs. Arī Priesteru padome pauž, ka “atteikšanās no vakcinēšanās liek šķēršļus tam, lai pandēmija tiktu ātrāk pārvarēta un varētu atgriezties pie ierastās dzīves sabiedrībā un Baznīcā. Ja visi būtu vakcinējušies, draudzēs varētu atsākties agrākās pastorālās darbības.” Jāteic, pat daži katoļi brīnās par arhibīskapa lielo sajūsmu, jo šobrīd jau ir skaidri redzams, ka, neskatoties uz vakcinēšanos, ierobežojumi paliks vēl kādu laiku un var tikt pat pastiprināti. Tās tas notiek visur pasaulē, pat Izraēlā, kur vakcinēti vairāk nekā 70% iedzīvotāju, taču solītā pūļa imunitāte tā arī nav iestājusies un saslimšana tikai pieaug. Diemžēl arī vakcinētie saslimst, tāpēc cerētā brīvība, kuru tik dāsni cilvēkiem sola mūsu valdība, pārskatāmā nākotnē visdrīzāk tā arī neiestāsies.

Nav arī saprotams, ko Stankevičs un Priesteru padome saprot ar ieteikumu neizplatīt “apokaliptiskus pandēmijas attīstības scenārijus”. Ja ar to domātas dažādas sazvērestību teorijas, tad šādam viedoklim var piekrist. Diemžēl arī ticīgie nereti pauž visfantastiskākās teorijas un uzskatus. Tomēr, ja ar to tiek norādīts, ka nevajag pandēmiju un tās dēļ ieviestos ierobežojumus saistīt ar Bībelē aprakstīto pasaules beigu laiku, tad šāds aicinājumam nav saprotams. Jā, šī brīža situācija varbūt arī vēl nav Antikrista valdīšana, Zvēra zīmes pieņemšana un pasaules gals, jo pirms tam jānotiek zināmiem procesiem. Taču nu jau pat daudziem skeptiķiem ar katru dienu kļūst redzamāk, ka procesi, kas šobrīd notiek pasaulē, mūs arvien straujāk pietuvina apokaliptiskajiem notikumiem. Tāpēc par to nerunāt un nebrīdināt cilvēkus no šī laika, kas tuvojas, būtu Dieva pavēles sludināt visu Viņa Vārda ignorēšana.

Pavisam dīvaini šķiet arhibīskapa vārdi par to, ka vakcinācija viņam dod drošību un brīvību. Daudziem ticīgajiem gan šķiet, ka patiesu drošību un brīvību dod tikai Jēzus Kristus. Runa nav par vakcinēšanos vai nevakcinēšanos, bet ja ticīgais par savas drošības garantu uzskata vakcīnu, nevis Dieva providenci, svētību un apsardzību, tad viņš ir uz ceļa, kurā viegli pazaudēt paļāvību Dievu varenībai. Jo tikai Kristus ir ticīgo Cerība, Brīvība un arī Ārsts. Kristietim primāri jāuzticas Dievam un tikai pēc tam ārstiem, zālēm un vakcīnām. Tas nenozīmē, ka viņš nedrīkst apmeklēt ārstus vai vakcinēties. Tomēr ne velti ir teiciens, ka ārsti gan ārstē, bet dziedina Dievs. Ja Dieva roka nepieskaras, nelīdzēs ne ārsti, ne vakcīnas.

Pēc paziņojuma par antivakcinēšanās uzskatu paušanas aizliegumu katoļu draudzēs un priesteru atstādināšanu, arhibīskaps sociālajos tīklos izpelnījies milzu kritiku un zaudējis reputāciju daļas katoļu un citu konfesiju ticīgo vidū. Epiteti viņa virzienā izskan visdažādākie. Ir pat tādi, kas apgalvo, ka arhibīskaps “pārdevies velnam”. Citi teic, ka īstā Baznīca ir neredzama, bet “redzamajā bieži vien sēž velns”. Dažs norāda, ka “gluži kā krievu laikos, arī tagad Baznīca pakļauta politiķu intrigām”, bet kāds komentētājs ir pārliecināts: “Aizliegums mācītājam izteikt savas domas par to vai citu jautājumu vairs nav reliģija, tā jau ir politika. Dieva kalpi var cilvēkus aicināt domāt un izvērtēt to, kas notiek, bet nedrīkst kādu ietekmēt un sūtīt potēties. Cilvēks ir brīvs un pats tiesīgs pieņemt lēmumus.” Kāds cits rezumē: “Jebkura uzspiešana rada pretreakciju! Cilvēki ir jāpārliecina ar argumentiem nevis represijām!”

Savā retorikā par vakcināciju Stankevičs apelē pie kristīgas mīlestības un rūpēm par tuvāko, kuram varbūt ir lielākas iespējas saslimt ar Covid un tādēļ nomirt, tāpat pie solidaritātes ar pārējo sabiedrību. Pirmais arguments patiešām varētu būt vērā ņemams, tomēr tas pamatā attiecas uz tiem, kas tieši saistīti ar kalpošanu sabiedrības mazaizsargātām grupām. Diemžēl arī vakcinētie slimo un pārnēsā vīrusu, līdz ar to arguments par vakcināciju kā pārliecinošu drošības garantu visai sabiedrībai nav īsti korekts. Situācijā, kad arī Baznīcā domas par vakcināciju krasi dalās, arhibīskapa nostāšanos tikai viena viedokļa pusē daudzi uztver kā citādi domājošo katoļu ignorēšanu un atstumšanu no Baznīcas.

Šāda noskaņojuma negatīvās sekas labi varēja redzēt Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas svētkos Aglonā. Parasti uz šiem svētkiem sanāk svētceļnieki un sabrauc ļaudis no visas Latvijas un arī ārzemēm - ne vien katoļi, bet arī citu konfesiju ticīgie. Sakrālais laukums Aglonas bazilikas priekšā svētku laikā ir pārpildīts. Šogad no tā visa nebija nekā, un nevis tāpēc, ka būtu trūcis gribētāju, bet tāpēc, ka Katoļu Baznīca, paklausot valdības noteiktajām vadlīnijām, bija nolēmusi šķirot savas avis “pareizajos” un “nepareizajos”, proti - vakcinētajos un nevakcinētajos. Sakrālais laukums tika sadalīts divās daļās - vienā pusē drīkstēja pulcēties tikai vakcinētie, otrā - tikai nevakcinētie. Katrai grupai bija atsevišķa ieeja, taču vairums bazilikas nozīmīgāko āra objektu atradās tieši vakcinēto sektorā.

Tomēr izrādījās, ka pat pie šāda dalījuma ne visi nevakcinētie tiek gaidīti svētkos. Ieeja nevakcinēto sektorā bija atļauta vien tiem, kas varēja uzrādīt negatīvu Covid testu, turklāt, lai ierastos uz svētkiem, pirms tam obligāti vajadzēja pieteikties. Rezultātā bazilikas sakrālais laukums bija nožēlojami tukšs. Nevakcinēto sektorā cilvēku bija pavisam maz, taču varētu domāt, ka vismaz vakcinēto sektoram vajadzētu būt pārpildītam. Nekā tamlīdzīga - cilvēku tur, protams, bija vairāk, tomēr kopumā nācās secināt, ka daudzi ticīgie šādos apstākļos uz svētkiem braukt nav vēlējušies un palikuši mājās.

Taču patiesi dramatisks skats pavērās aiz bazilikas žoga, kur pulcējās desmitiem ticīgo, lai lūgtu Dievu un kaut iztālēm piedalītos dievkalpojumos, no kuriem pašu Baznīca viņus bija izraidījusi. Sociālos tīklus aplidoja savā patiesumā skaudra fotogrāfija, kurā redzama veca māmuļa, kas uz saliekamā beņķīša sēž aiz dievnama žoga, kamēr “izredzētie” iekšpusē svin. Šis skats emocionāli uzrunāja gan kristiešu, gan nekristiešu auditoriju. Bazilikas žoga metāla stieņi vizuāli atgādināja restes, kuru vienā pusē atrodas vienkāršā tauta, bet otrā - politiskā un Baznīcas elite. Komentējot šo nožēlojamo cilvēku dalīšanu, kāds interneta komentētājs teic: “Nekad nevarēju iedomāties, ka pirmā lielākā publiskā cilvēku šķirošana Latvijā notiks tieši Vissvētākās Jaunavas Marijas Debesīs uzņemšanas svētkos Aglonā ar Baznīcas amatpersonu svētību”, bet cita ticīgā piebilst: “Kauns katoļu Baznīcas kungiem! Ja man kā katolietei jāpielūdz Vissvētākais aiz bazilikas sienas… vienkārši trūkst vārdu…”

Lai situācija izskatītos vēl nesmukāka, dievkalpojumā goda vietā tika nosēdināti valsts nomenklatūras darboņi, tostarp Valsts prezidents, Saeimas priekšsēdētāja un virkne ministru un politiķu. Arī šis aspekts izpelnījās cilvēku nosodījumu. Kāda kundze rakstīja: “No sirds žēl tos, kam likās svarīgi būt tur un tupēt aiz vārtiem, kamēr “karaļi svin”.” Cits komentētājs: “Skumjākais, ka tajā visā no pirmajām rindām noskatījās prezidents, Saeimas priekšsēdētāja un tieslietu ministrs, vēl svētulīgi lasot no Svētajiem Rakstiem un uzspodrinot savu tēlu TV ekrānos.” Secinājums ir skumjš: “Visticamāk, tuvojamies tam laikam, kad baznīcās būs šīs pasaules “šķīstie”, bet Kristus Draudze atstāta ārpusē.”

Vistrāpīgāk notikušo raksturojusi žurnāliste Elita Veidemane: “Divi pasaules, kā teiktu Plūdons. Iekšpus Aglonas bazilikas žoga sēž mūsu valsts vadoņi [..] un klausās dievvārdus. Tajā pašā laikā ārpus žoga, uz ceļiem nometušies kā pagasta ubadziņi, tup patiesi ticīgie. Vadoņu saujiņu aptekalē modrie miesassargi - lai kāds neapzinīgais, nedod, Dievs, nepietuvojas tautas priekšstāvjiem. Dievlūdzējus aiz žoga uzmana policija - tā paša iemesla dēļ. Nožēlojama segregācija, ko neattaisnos epidemioloģiskas atrunas. Nesen kāds cilvēks teica: “Es būšu visas tautas prezidents. Mans darbs būs veltīts tam, lai Latvijā [..] mēs visi justos novērtēti, vajadzīgi un piederīgi savai valstij.” Tagad “novērtētie” tup aiz žoga, bet “vērtētājiem” nav ne kripatas kauna par savu pēkšņo dievbijību.”

Savukārt atzinību izpelnījies priesteris Pēteris Skudra, kurš vienīgais izgāja pie ticīgajiem aiz žoga, lai pasniegtu tiem Komūniju (Svēto Vakarēdienu). Daži gan pauduši šaubas, vai viņš to darīja pēc paša iniciatīvas, vai arī tika vadības sūtīts, kas tādā gadījumā būtu liekulība, vispirms atstājot dievlūdzējus aiz žoga, bet tad par tiem “apžēlojoties”. Lai nu kā, Skudras rīcību uzteic daudzi: “Labi, ka atradās vismaz viens žēlsirdīgais samarietis, kas tomēr izgāja ārpus vārtiem,” un “aplausi priesterim Pēterim Skudram, kas iemieso Evaņģēlija būtību, iziedams pie tiem, kas izstumti ārpusē.” Ja tas patiesi bija priestera protesta žests pret notiekošo, tad visu cieņu viņam. Jo pēc šī mīlestības darba un tiešas saskares ar “spitālīgajiem” viņš faktiski nemaz nedrīkstēja atgriezties otrpus žogam pie “šķīstajiem”.

Tieši Aglonas svētki vēl skaidrāk parādīja, ka arhibīskaps un Baznīcas vadība nav neitrāli vakcinācijas jautājumā, bet nostājušies vakcīnu pusē, kaut daļa Latvijas katoļu domā citādāk. Lai gan Baznīcas vadītāju rīkojums it kā liek dievkalpojumos par šo tēmu nerunāt, jo tā šķeļ ticīgos, Aglonā par to runāja daudz. Vispirms šo jautājumu sprediķī nespēja apiet pats Stankevičs, tiesa - mazliet citā kontekstā, bet lielās svētku mises laikā par vakcinēšanos jau pilnīgi atklāti aģitēja gan Vatikāna apustuliskais nuncijs Baltijas valstīs arhibīskaps Petars Antuns Rajičs, gan uzrunā arī Valsts prezidents Egils Levits. Kronis visam bija ar svētku organizatoru svētību sarīkotā izbraukuma vakcinācija tieši svētku norises vietā.

Vienīgais attaisnojams Baznīcas rīcībai varētu būt tas, ka varbūt arhibīskaps un svētku organizatori nemaz nevarēja rīkoties citādāk, jo valsts ir noteikusi noteiktus ierobežojumus un noteikumus šādu pasākumu norisei, un ja tie tiktu ignorēti, svētki nenotiktu vispār vai, ja tie notiktu neievērojot ierobežojumus, tas beigtos ar krietnām soda naudām. Tomēr, kā teica kāds komentētājs, Baznīca varēja paust savu viedokli, demonstratīvi sarīkojot pasākumu visiem ārpus bazilikas teritorijas. Tas būtu radikāls solis, taču parādītu, ka Baznīca nevēlas dalīt cilvēkus. Taču tagad izskatās, ka Baznīcas vadība pat atbalsta šādu cilvēku šķirošanu. Kā izteicās viena svētku vērotāja: “Baznīca atbalsta, tātad ir līdzvainīga, vēl vairāk - tā atstādina tos, kas runā un domā citādāk. Pie kā tāds “evaņģēlijs” var novest?”

Viļņošanās sabiedrībā, ko izraisījuši šie notikumi, liek atcerēties seno sakāmvārdu, ka ar labiem nodomiem nereti, tēlaini runājot, tiek bruģēts ceļš uz elli. Gribot novērst šķelšanos ticīgo vidū, arhibīskaps, Bīskapu konference un Priesteru padome ar nostāšanos tikai viena viedokļa pusē saspringto situāciju nav uzlabojuši, bet padziļinājuši. Ja ne ārēji redzamo, tad iekšējo noteikti. Zaudēta arī daļa cieņas citu konfesiju kristiešu acīs. Jo, kā teicis mācītājs Pēteris Eisāns: “Kristus samaksāja grēku parādu par visiem grēciniekiem! Neatkarīgi no rases, tautības, dzimuma, sociālā stāvokļa vai vakcinācijas statusa. Visi grēcinieki pazemīgā paļāvībā uz Viņu var tikt Kristū izglābti. Kas saņem vienkāršībā, kā bērns, tas ir glābts. Kas uzstāj uz savu statusu un gudrību, tas ir uz “plāna ledus”.”

Šajā sakarā būtu interesanti uzzināt, kā domstarpības vakcinēšanās jautājumā risina citas konfesijas. Otra senā Baznīca, kas vēsturiski arī vienmēr cieši sadarbojusies ar politisko varu, ir Pareizticīgo Baznīca. Kāda ir tās nostāja, ņemot vērā, ka krievu tautības cilvēki ir vēl skeptiskāki pret vakcināciju? Latvijas Pareizticīgo Baznīcas Rīgas un Latvijas metropolīts Aleksandrs paudis, ka “Baznīcu nedrīkst izmantot aicinājumiem pret vakcināciju”, jo “Baznīcas sprediķa būtība ir Labās Vēsts sludināšana par pasaules pestītāju Kristu, par cilvēku dzimuma glābšanu, par ticību, par mieru, par mīlestību un labiem darbiem.” Tomēr “balstoties tajā, ka kristietība māca par cilvēka brīvību, Baznīca atstāj katram cilvēkam brīvību pašam pieņemt lēmumu par vakcināciju. Vienlaikus Baznīca atgādina ticīgajiem, ka pasaulē viss pastāv tikai pēc dievišķā nodoma, un bez tā “neviens mats nenokrīt no cilvēka galvas”.

Savukārt  Latvijas Evaņģēliski Luteriskās Baznīcas arhibīskaps Jānis Vanags saka, ka LELB “netiek pārvaldīta ar pavēlēm un aizliegumiem. Kur vien iespējams, meklējam konsensu. Lai gan esmu paudis atbalstu vakcinācijai, Baznīcas iekšienē esam vienojušies, ka vakcinēšanās ir katra brīva izvēle. Brīva - tas nozīmē, ka mācītāji nevienu nespiež ne disciplināri, ne emocionāli.” Un lai gan ir zināmi vairāki luterāņu mācītāji, kas publiski izteikušies pret vakcināciju, Vanags pauž: “Nedomāju, ka mūsu mācītāji sprediķus izmanto šādiem nolūkiem. Sprediķis ir domāts kristīgās vēsts sludināšanai un mācīšanai. Politiska un tamlīdzīga aģitācija no kanceles būtu pretrunā mūsu Baznīcas ētosam.”

Latvijas Baptistu draudžu savienības bīskaps Kaspars Šterns apgalvo, ka baptistu draudzēs satraukuma par vakcinācijas jautājumu neesot, jo “mēs šādu ziņu neesam saņēmuši, ka mūsu draudzēs kāds no kanceles sludinātu par vai pret vakcīnām. Mēs kā draudžu savienība nevēlamies ieņemt vienu pozīciju šajā jautājumā, redzot, ka sabiedrība šķeļas. Mēs šo šķelšanos nevēlamies radīt arī draudzēs, jo es pieļauju, ka ir cilvēki, kas šo neatbalsta.” Bīskaps uzsver, ka LBDS struktūrā katra baptistu draudze ir autonoma. “Mēs nevaram definēt un pateikt, ka viņiem ir jāpieņem kāds konkrēts viedoklis vai nostāja. Katra draudze var pati definēt savu nostāju šajā jautājumā. Tāpēc mums noteikti nav tādas varas un tiesību kādu atstādināt no kalpošanas, vismaz ne jautājumā par vakcīnām.”

Diemžēl žurnālisti nav aptaujājuši adventistu, metodistu, reformātu un citu konfesiju vadītājus. Tāpēc publiskojam Latvijas Vasarsvētku draudžu apvienības bīskapa Modra Ozolinkeviča viedokli. Lūk, viņa teiktais: “Es gribētu, lai ierobežojumi un cilvēku savstarpējās cīņas šajā jautājumā ātrāk beigtos, bet lūkojoties Bībelē saprotu, ka šī situācija tik ātri nebeigsies, bet drīzāk pieaugs. Antikrists gatavo sev skatuvi. Tas attiecas arī uz cilvēku kontroli, jo Bībelē lasām, ka šāda kontrole laiku beigās būs, kad nevarēs ne pirkt, ne pārdot bez konkrētas Zvēra zīmes. Vai pašreiz notiekošais ir šī Zvēra zīme? Domāju, ka nē. Bībelē teikts, ka vispirms jāparādās pašam Zvēram, kurš tiks visu pielūgts, un tikai pēc tam nāks Zvēra zīme kā zīmogs un atļauja cilvēkam eksistēt. Šā brīža situācijā es to vēl neredzu.

Mani vairāk satrauc tas, ka kristieši tā vietā, lai sludinātu Evaņģēliju, aizraujas ar par vai pret vakcinēšanās sludināšanu. Kristieša uzdevums ir sludināt Jēzu Kristu. Tas nenozīmē dzīvot šajā pasaulē ar aizvērtām ausīm un acīm, iebāžot galvu smiltīs, taču kristiešiem būtu vairāk jāanalizē sava dzīve un tas, ko viņi skatās, ko lasa, ko klausās un par ko runā. Ja tas nav Kristus, kas nāk no tavas sirds pilnības, tas nozīmē, ka tu savu dzīvi esi piepildījis ar kaut ko citu. Redzot šobrīd notiekošo, daudzos rodas pamatots sašutums un dusmas. Taču Bībele saka, ka mūsu cīņa nav pret miesu un asinīm - pret cilvēkiem. Lūkojies uz savu sirdi, vai tā patiesi ir tīra un brīva, vai arī tu līdzinies farizejiem un savā degsmē esi gatavs ņemt rokā akmeņus, lai nomētātu kādu, kurš domā un rīkojas citādāk.

Šobrīd ir skaidrs, ka sātans gatavo sev placdarmu, lai Bībelē pareģotie pēdējie laiki varētu atnākt, lai Antikrists varētu atklāties, lai kontrole pār cilvēkiem varētu tikt īstenota. Mūs pamazām pieradina pie tā. Es neesmu ne antivakseris, ne provakseris. Vakcīna pati par sevi nav grēks, līdz ar to jautājums vakcinēties vai nevakcinēties ir katra personīga izvēle. Tomēr man nepatīk uzspiešana. Es esmu pret obligātu vakcināciju, tai jābūt brīvprātīgai. Taču, no Bībeles skatupunkta raugoties, ja kristietis liek savu cerību uz kaut ko citu, piemēram vakcīnu, nevis uz Kristu, viņš neglābjami vilsies. Kristietim jādzīvo paļāvībā uz Dievu jebkurā situācijā - ir viņš vakcinējies vai nav. Bībele saka, ka viss, kas nenāk no ticības, ir grēks, tāpēc, ja kāds vakcinējas šaubīdamies, viņš jau ir sagrēkojis. Vakcinēties vai to nedarīt ir katra paša izvēle. Taču vislabāk ir meklē Dieva prātu šajā jautājumā, lai sirdī būtu miers.”

Tātad, tāpat kā visā sabiedrībā, arī kristiešu vidū domas par vakcinēšanos dalās. “Laikmeta zīmes”, līdzīgi bīskapam Ozolinkevičam, nav pret vakcināciju, taču kaut kā īpaši to arī neatbalsta (lasiet ŠEIT). Tas, kas mūs uztrauc, ir šķelšanās, ko šis gluži laicīgais jautājums izraisa ticīgo vidū (lasiet ŠEIT). Vakcinācijai nebūtu jābūt iemeslam, lai Dieva bērni nostātos viens pret otru. Mēs viennozīmīgi esam arī pret jebkādiem piespiedu pasākumiem vakcinēšanas jautājumā. Šobrīd notiekošais, kad politiķi cenšas autoritāri uzspiest vakcinēšanos kā obligātu un nevakcinētajiem draud ar vēl lielākiem ierobežojumiem un represijām, turklāt darba devējiem tiek dotas tiesības atlaist nevakcinētos no darba, ir nepieļaujama patvaļa un cilvēktiesību pārkāpums, kas nodara milzīgu kaitējumu demokrātijai.

Bībele māca, ka “valdībām un varām” ir jāpaklausa, jo tās visas (arī sliktās) ir no Dieva. Vienīgais izņēmums ir brīžos, kad valdības rīkojumi nonāk klajā pretrunā Dieva likumiem. Tāpēc ir ļoti svarīgi atšķirt, kad valdības pavēles, lai arī nepatīkamas, tomēr ir likumīgas, un kad tās pārkāpj Dieva noteiktās robežas. Par šo tēmu esam jau rakstījuši (lasiet ŠEIT). Lai arī “Laikmeta zīmes” atbalsta kristīgu paklausību valdībām un varām, ciktāl to atļauj Dieva Vārds, tomēr Bībele skaidri saka, ka laiku beigās būs kāda vara, kurai paklausīt patiesam kristietim vairs nebūs iespējams, jo tā būs absolūtā ļaunuma vara, lai arī vairums cilvēku to pieņems ar prieku, paklausīs tai un pat to pielūgs. Dievs dod katram no mums atvērtas gara acis ieraudzīt un saprast, kas ir šī vara un kad tās laiks būs pienācis. Jo tad ikvienam būs jāizdara izvēle, skaidri zinot, ka tie, kas pretosies šīs varas pavēlēm, tiks vajāti.

Tāpēc to, kāda ir robeža, līdz kurai paklausība laicīgajai varai iespējama, katrai Baznīcai, draudzei un kristietim būtu jāsaprot jau šodien. Kas notiks brīdī, kad, pastiprinoties dažādiem ierobežojumiem nevakcinētajiem, ar ko premjers un veselības ministrs mums draud, valdība, piemēram, pieprasīs pielaist dievkalpojumiem tikai vakcinētos? Vai Baznīcu vadītāji būs gatavi pakļauties šādam daudzus ticīgos diskriminējošam rīkojumam, vai tomēr tā beidzot būs sarkanā līnija, aiz kuras “Dievam vairāk jāklausa nekā cilvēkiem”? Kā rīkosies arhibīskapi un bīskapi? Skaidri pateiks varai, ka robeža ir pārkāpta, vai klusējot padosies? Garīgo, neredzamo Kristus Baznīcu aizliegums klātienē apmeklēt dievkalpojumus neiznīcinās, jo cilvēki turpinās pielūgt Dievu mājās, ģimenēs, “pagrīdes” dievkalpojumos, kā tas bija padomju okupācijas laikā. Taču institucionālās Baznīcas gan šāda situācija var krietni patukšot. Un tad tieši reliģiskie līderi būs tie, kas garīgā ziņā paliks “viņpus žogam”.

Nobeigumā vēlreiz LELB arhibīskapa Jāņa Vanaga teiktais par cilvēka viltus un viņa patieso identitāti: “Ir parādījies jauns, liels, visiem kopīgs vēstījums – kovidiāde! Jau otro gadu tā ir ziņu izlaidumu pirmajos virsrakstos. Teju katra “Panorāma” sākas ar saslimšanas un vakcinācijas skaitļiem. Šis vēstījums ir sācis mūs definēt. [..] Mēs sakām: “Es esmu par vakcināciju!” vai “Es esmu pret vakcināciju!” Paraudzīsimies uz naidu, ar kādu cits pret citu vēršas it kā pretējās puses. Medicīniskas procedūras dēļ neviens otram tā neuzbrūk. Tā uzbrūk, izjūtot aizskārumu un draudus savai identitātei.

Ko mēs esam izdarījuši, Kristus mīļotie!? Mēs esam sev darinājuši identitāti no kovida vakcīnām! Bet tā ir viltus identitāte! Sakot “es esmu”, mums vajadzētu teikt pavisam ko citu. Saistīt sevi ar pavisam citiem vēstījumiem. Es esmu Dieva radīta, garīga būtne. Es esmu ja arī ne vairs kristīgās ticības, tad vismaz kristīgās kultūras daļa. Es esmu latvietis, es esmu Latvijas valstspiederīgais, kam jāsargā un jāceļ sava tēvu zeme. Es esmu brālis un māsa starp brāļiem un māsām! Īstas identitātes trūkums mūs ir aizvedis bīstamā vietā. Mums tā no jauna ir jāatrod.” Arhibīskapa teiktajam var tikai pievienoties.

Līdzīgie raksti:

Nekas nav atrasts