30
Ja pandēmijas sākumposmā cilvēki ierobežojumus uztvēra kā nepatīkamas, tomēr neizbēgamas blaknes vīrusa apkarošanai, un visumā atbalstīja savu valdību darbību, tad vēlāk sabiedrības neapmierinātība arvien pieauga un rezultējās plašos masu protestos. Daudziem šķita nepieņemami tik ilgā laika posmā tik būtiski ierobežot miljardiem cilvēku dzīvi, normālu izglītības iegūšanu, apturēt ekonomikai svarīgas nozares, liegt kultūras baudīšanu klātienē. Stingrā izolācija ārdīja ģimenes saites un faktiski padarīja neiespējamu jebkādu sabiedrisku socializāciju. Turklāt radās pamatotas aizdomas, ka pandēmija aizsegā noteiktie cilvēktiesību ierobežojumi ir tikai izmēģinājums daudz tālejošākiem un nelietīgākiem mērķiem, pamazām pieradinot sabiedrību pie “jaunās normalitātes”.
Uz citu Eiropas valstu fona Latviju Covid pirmais vilnis skāra salīdzinoši mazāk, un arī ieviestie ierobežojumi bija vieglāki. Taču otrais vilnis pret mūsu zemi tik saudzīgs nebija, valdībai uz šo faktu reaģējot ar arvien jauniem ierobežojumiem. Ja 2020.gada pavasarī lielākā daļa sabiedrības visumā akceptēja valdības rīcību pandēmijas ierobežošanā, tad 2021.gadā cilvēku neapmierinātība pieauga ar katru mēnesi, par ko liecināja ieraksti sociālajos tīklos, kur cilvēki savas domas pauž atklātāk. Un neapmierinātībai bija pamats - saslimstības rādītājiem augot, valdības rīcība un lēmumi kļuva arvien haotiskāki, bet reizēm pat klaji neloģiski. Ar konsekventu stūrgalvību Krišjāņa Kariņa valdība un pats premjers darīja visu, lai kļūtu par nepopulārākajiem valsts vadītājiem atjaunotās Latvijas vēsturē.
Tikmēr Rietumeiropā un citur pasaulē neapmierinātība ar arvien bargākajiem ierobežojumiem, noveda pie tā, ka cilvēki izgāja ielās, tā paužot protestu pret notiekošo. Šādas masu demonstrācijas notika ASV, Vācijā, Nīderlandē un citur, bet visspēcīgāk Francijā, kuras prezidents Emanuels Makrons ir liels ierobežojumu cienītājs. Lielākoties protesti noritēja miermīlīgi, taču, tā kā tajos piedalās dažādu sociālo slāņu un sabiedrības grupu pārstāvji, reizēm gadījās arī pa stingrākam konfliktam ar policiju. To gan nereti izprovocēja pašu policistu brutālā rīcība, kas pārsteidza ar demokrātijai netipisku vardarbību pat pret miermīlīgiem protestētājiem, tostarp sievietēm un sirmgalvjiem. Brīžiem šķita, ka darbība nenotiek demokrātiskajā Eiropā, bet kādā autoritārā diktatūrā. Acīmredzot, epidemioloģiskā režīma un ar to saistīto ierobežojumu pārkāpšana varas acīs kļuvusi par visbriesmīgāko noziegumu.
Latvieši uz visām šīm Covid kaislībām lielākoties noraudzījās no malas, sociālajos tīklos aktīvi apspriežot ziņu raidījumos un interneta portālos redzētos protestus ārzemēs. Jā, viņiem nu gan ir drosme aizstāvēt savas tiesības! Ak, kaut arī Latvijā tauta beidzot mostos! Diemžēl ar šādiem verbāli emocionāliem izvirdumiem interneta vidē viss parasti arī beidzās. Kā izteicās uzņēmējs Viesturs Koziols, latvieši labāk sakrāmē čemodānus un brauc prom, nekā cīnās par savām tiesībām pašu zemē. To pierāda visi aizvadītie 30 gadi pēc neatkarības atjaunošanas. Ne mums ir patiesi spēcīgu arodbiedrību, kas gribētu konsekventi cīnīties par darba ņēmēju tiesībām, ne tādu nevalstisko sabiedrisko organizāciju un līderu, kas spētu izvest ielās tautu patiešām vērienīgos protestos.
Pirmā lielākā latviešu uzdrīkstēšanās bija Vides aizsardzības kluba prezidenta Arvīda Ulmes rīkotais protesta pasākums pret Covid ierobežojumiem 11.novembra krastmalā Rīgā 2020.gada 12.decembrī. Pēc policijas datiem tas pulcēja ap 400 - 500 cilvēku, kaut protesta organizētāji sanākušo skaitu lēsa ap 1000 - 2000. Pasākums notika stingru ierobežojumu gaisotnē, kad uz piketiem bija atļauts pulcēties vien 25 cilvēkiem, turklāt obligāti maskās un ievērojot divu metru distanci. Vairāki simti vai pat tūkstoši sanākušo šādus noteikumus ievērot ne īsti varēja, ne arī gribēja, tāpēc policijai bija iegansts vairākus protestētājus aizturēt, bet vēlāk gan pasākuma organizētājiem, gan daudziem vienkāršajiem tā dalībniekiem uzlikt bargus naudas sodus. Sodīti tika arī vairāki desmiti autovadītāju - gan par auto novietošanu nepareizā vietā, gan par neatļautu signalizēšanu, atbalstot sanākušos protestētājus.
Jāteic, pārāk lielu atsaucību šī akcija neieguva arī sabiedrībā. Tam ir vairāki iemesli. Kaut arī pasākumu bija pieteicis VAK prezidents Ulme, pats Vides aizsardzības klubs kategoriski norobežojās no tā, publiski paužot, ka “jebkādi aicinājumi neievērot valstī noteiktos pandēmijas ierobežojumus nav atbalstāmi”. Tas bija laiks, kad pandēmijas otrais vilnis Latvijā uzņēma apgriezienus un ik dienu tika ziņots par arvien jauniem un jauniem saslimušajiem, tāpēc liela daļa sabiedrības uzskatīja, ka šādas akcijas tikai pasliktina epidemioloģisko situāciju. Turklāt lielākais vairākums sapulcējušos protestētāju demonstratīvi nelietoja sejas maskas, nemaz nerunājot par distancēšanās ievērošanu.
Tomēr būtiskākais iemesls, kas daudzus atturēja piedalīties protestā, bija tā organizētāju un runasvīru pretrunīgās personības. Arvīds Ulme šajā kompānijā bija tikai nomināls rīkotājs, taču pārējie… Bija tur, protams, arī “normāli” cilvēki, taču brīžiem šķita, ka vienkopus savākti visi pazīstamie margināļi, kas gatavi piedalīties jebkurā pasākumā, kur vien kāds lamā valdību. Netrūka ne uzlādētā atmiņūdens tirgotāja, ne dažādu pasugu “Satversmes sargu”, ne 5G un citu sazvērestības teoriju sludinātāju. Turklāt sanākušie vairāk protestēja pret tādiem sīkumiem kā sejas masku valkāšana un pulcēšanās ierobežojumi, nevis pret patiesi būtiskiem demokrātijas ierobežojumiem, turklāt pašā pandēmijas viducī pieprasīja atcelt izsludināto ārkārtas stāvokli un visus ierobežojumus. Tobrīd tāds radikālisms, kā arī protesta rīkošanā iesaistīto cilvēku personības daudzus atbaidīja piedalīties šajā pasākumā.
Redzot, ka sabiedrības vairākums nav īpaši atsaucīgs krastmalas mītiņam, valdošie un plašsaziņas līdzekļi pret šo protestu izturējās klaji nosodoši, uzskatot to par antivakseru, viltus ziņu izplatītāju, sazvērestības teoriju piekritēju un pandēmijas noliedzēju saietu. Tomēr nebūt ne visi pasākuma apmeklētāji piederēja minētajām kategorijām. Protestā piedalījās arī daudz cilvēku, kam vienkārši šķita, ka valdība savā degsmē ieviest ierobežojumus šauj pār strīpu. Īpaši tāpēc, ka vairākas citas valstis iztika bez tik stingriem ierobežojumiem, bet viņu saslimstības rādītāji nemaz tik dramatiski neatšķīrās no Latvijas rādītājiem. Ja pie varas esošajiem būtu vairāk prāta, viņus darītu uzmanīgus fakts, ka šis pasākums tomēr spēja pulcēt cilvēku daudzumu, kāds protestos nebija redzēts ilgi.
Tomēr valdība brīdinājuma signālu par briestošo neapmierinātību sabiedrībā ignorēja un nāca klajā ar arvien jaunām idejām, ko varētu ierobežot vai aizliegt. Tad sākās vakcinācijas kampaņa, un kamēr vakcīnas pietika noteiktām sabiedrības grupām un tiem, kas tās paši gribēja, viss ritēja savu gaitu. Turklāt, pienākot vasarai saslimstības līmenis strauji kritās, kas ļāva atcelt arī vairākus ierobežojumus, un šķita, ka vismaz vasaras mēneši paies bez īpašiem pārsteigumiem. Taču redzot, ka arī vakcinēties gribētāju skaits sarūk proporcionāli saslimstības rādītājiem, Kariņš un viņa veselības ministrs Pavļuts satraucās ne pa jokam un rezultātā tapa virkne izmisīgu ideju, kā cilvēkus tomēr piespiest vakcinēties.
Kopš senlaikiem valdošie vienmēr izmantojuši burkāna un nūjas principu, saprotot, ka ar nūju vien grūti panākt iecerēto, jo peramie var pretoties. Kariņa valdība daudz domāja, ko izmantot par burkānu tiem, kas vakcinēsies. Runa bija gan par naudas kompensācijām, gan loteriju, taču nekas no tā īsti neguva atbalstu ne ekspertu, ne sabiedrības acīs. Arī lielu naudu izmaksājušās vakcinācijas reklāmas kampaņas neizcēlās ne ar izdomu, ne oriģinalitāti, un drīzāk atbaidīja potenciālos pošu saņēmējus. Tad valdība izšķīrās izmantot galvenokārt nūjas metodi, nosakot vairākas grupas, kam vakcinācija būs obligāta, kā arī arvien vairāk sašaurinot nevakcinēto brīvību un iespējas. Taču kronis visam ir absolūti diskriminējošā iecere ļaut darba devējiem atlaist no darba jebkuru, kurš nebūs vakcinējies.
Līdz ar to sarkanā līnija ir pārkāpta un tautas pacietības mērs pilns. Sākumā sašutums izsprāga galvenokārt sociālo tīklu ierakstos un diskusijās, taču pret tik nekaunīgu valdības ieceri protestē ne tikai “vienkāršā tauta”, bet arī virkne kultūras, medicīnas un sabiedrisko darbinieku un pat Saeimas deputātu. Zinot latviešu kūtrumu iesaistīties skaļos protestos, valdība cerēja, ka arī šoreiz viss, padomju leksikā runājot, saidjot i praidjot (gan jau būs labi un gan pāries). Taču robeža ir sasniegta un tālāku valdības patvaļu cilvēku segregācijā sabiedrība vienkārši nedrīkst pieļaut. Tāpēc 2021.gada 18.augustā pie prezidenta pils, Brīvības pieminekļa un Ministru kabineta pulcējās tūkstošiem cilvēku. Un tie vairs nebija tikai neizglītoti tumsoņi, antivakseri un Covid noliedzēji, bet visu vecumu un sociālo slāņu Latvijas iedzīvotāji, kas ieradās veselām ģimenēm, lai izteiktu savu viedokli un protestu.
Bet vēl pirms tam latviešus iedvesmoja protesti Lietuvā, kas savukārt iedvesmu smēlās no vairāku nedēļu garumā notiekošajiem plašajiem protestiem pret piespiedu vakcināciju Francijā. Lietuvieši pulcējās pie Seima ēkas Viļņā, lai protestētu pret valdības plāniem ieviest īpaši drakoniskus ierobežojumus nevakcinētajiem, tostarp aizliegumu braukt sabiedriskajā transportā un iepirkties lielveikalos. Pēc policijas ziņām pie Seima bija sapulcējušies ap 5000 cilvēku, kaut video un foto materiāli liecina, ka to bija daudz vairāk. Vakarā, kad beidzās varas izdotā atļauja pasākumam, daļa cilvēku tomēr palika pie parlamenta un nobloķēja visas parlamenta ēkas izejas un vārtus, lai deputāti nevarētu slepus pamest Seimu. Policija laida darbā asaru gāzi un stekus, par ko pretī saņēma ūdens pudeles un akmeņus. Līdz ar to miermīlīgā protesta demonstrācija beidzās ar vardarbību un asinīm.
Par šādu tautas uzdrīkstēšanos Lietuvas varneši bija tik sašutuši, ka ķērās pie pārbaudītās čekistu metodes - nomelnošanas. Tajā pašā dienā, kad notika protests pret sabiedrības segregāciju, kādā migrantu nometnē pie Baltkrievijas robežas arī bija noticis protests pret sliktiem dzīves apstākļiem. Tas ļāva Lietuvas iekšlietu ministrei Agnei Bilotaitei apgalvot, ka abus protestus koordinējuši vārdā nenosaukti ārējie spēki. Tas esot hibrīduzbrukums Lietuvai. Lai nu paliek migranti, taču nav vajadzīgi nekādi ārējie spēki, ja politiķi ar savām neprātīgajām iecerēm sabiedrības šķirošanā paši noveduši cilvēkus līdz protestiem. Tā vietā, lai protestus piedēvētu ārējai ietekmei, politiķiem derētu ieklausīties tautā un atzīt savas kļūdas. Politoloģe Eva Petronaite-Urbanovičiene pauž: “Šie cilvēki ir daļa no mūsu sabiedrības. Sliktākais, ko varētu darīt - distancēties, kliegt, nicināt un norakstīt viņu viedokli.”
Diemžēl valdošie ir pieraduši uzspļaut tautas viedoklim. Pat pēc skaļajiem protestiem Lietuvas Seims tomēr pieņēma gandrīz visus jaunos ierobežojumus nevakcinētajiem, atsakoties vienīgi no idejas nelaist nevakcinētos sabiedriskajā transportā. Latvijā likums par obligātu vakcināciju un nevakcinēto atlaišanu no darba vēl nav pieņemts, taču nevakcinēto iebiedēšana turpinās. Valdošie cer, ka cilvēki nobīsies un, nevēloties zaudēt darbu, vakcinēsies. Tomēr labs skaits pedagogu, medicīnas un sociālo dienestu darbinieku paziņojuši, ka labāk pametīs darbu, nekā padosies šantāžai. Arī vairāk nekā 30 profesionālā dienesta karavīri ir gatavi pamest dienestu. Visās minētajās jomās jau gadiem trūkst darbaspēka, taču valdošie ciniski pauž, ka dažu simtu cilvēku atlaišana lielu skādi valstij nenodarīs.
Redzot varas aroganci, cilvēki ir sapratuši, ka pienācis laiks skaļi un valdošajiem sajūtami paust savu protestu. Tāpēc nav pārsteigums, ka 18.augustā Rīgas ielās un laukumos izgāja tik daudz ļaužu. Plašsaziņas līdzekļi gan savās reportāžās centās protestētāju skaitu mazināt, selektīvi izvēlēties video un foto kadrus, tāpat tiražējot policijas nosaukto skaitli 3500 - 4000. Cilvēki, kas paši tajā vakarā bija Rīgas ielās, zina, ka sanākušo bija daudz vairāk. Tiek nosaukti cipari diapazonā no10 000 līdz 11 000 cilvēku. Pie tik liela ļaužu daudzuma precīzu atnākušo skaitu grūti pateikt, tomēr tas noteikti bija tuvāks desmit nekā pieciem tūkstošiem. Šādu cilvēku aktivitāti valdošie, acīmredzot, nebija gaidījuši.
To, ka kaut kas sāk svilt, vara tomēr nojauta, jo vairākas dienas pirms pasākuma politiķu intervijās bija manāms satraukums. Diemžēl atkal nākas runāt par metodēm, kādas labi atceras tie, kas padomju gados nonāca VDK nežēlastībā, proti - dezinformāciju un iebiedēšanu. Dienu pirms protestiem medijos pēkšņi parādījās ziņa, ka pieteiktos protestus paši pieteicēji atsaukuši. Lai gan viens no protesta organizatoriem sociālajos tīklos tūdaļ pauda, ka tā nav patiesība, mediji to ignorēja. Vienlaikus policija izplatīja draudīgu brīdinājumu “neļauties provokācijām un nedoties uz šo piketu”, jo saskata “šajā nesankcionētajā pasākumā augstu vardarbības riska iespēju”. Bet ja kāds tomēr ies, “policija būs gatava operatīvi reaģēt, pārkāpumi tiks fiksēti ar tehniskajiem līdzekļiem un pārkāpējiem tiks piemēroti bargi sodi”. Visi pasākuma organizētāji esot identificēti un viņiem par to būšot jāatbild. Par “prettiesiskām aktivitātēm” pilsoņiem jāziņo Valsts Drošības Komit… piedodiet, dienestam.
Šāda iebaidīšana daudziem radīja nepatīkamas asociācijas, atceroties 1987.gada 18.novembri, kad okupācijas vara arī “stingri brīdināja” tautu nedoties pie Brīvības pieminekļa, piedraudot ar bargām represijām. Paldies Dievam, šoreiz vairums cilvēku nenobijās un sanāca kopā pie Rīgas pils un citur. Lai gan arī Rīgā daļa protestētāju palika uz ielas līdz vēlai tumsai, atšķirībā no Viļņas šis pasākums beidzās bez vardarbības. Tiesa, sociālajos tīkos parādījās it kā ugunsdzēsēju uzņemta fotogrāfija, kur redzams, kā vienā no Rīgas ugunsdzēsēju depo kaujas gatavībā jau stāv bruņuauto ar ūdensmetēju. Iespējams, šo bildi patiešām atsūtīja kāds protestētājiem simpatizējošs ugunsdzēsējs, taču tikpat iespējams, ka to nopludināja speciāli, lai vēl vairāk iebiedētu cilvēkus nedoties uz protestiem.
Varas pārstāvji un mediji konsekventi dēvē 18.augusta akciju par “antivakseru pasākumu”. Tie ir apzināti un nekaunīgi meli. Protams, pasākumā piedalījās arī zvērināti antivakseri, tomēr absolūts vairākums bija atnākuši nevis lai noliegtu vakcīnas un vakcinēšanos, bet lai izteiktu protestu pret piespiedu vakcināciju, sabiedrības šķirošanu un nevakcinēto represēšanu. Tur bija ģimenes ar bērniem, jaunieši un sirmgalvji, cilvēki spēka gados. Daudzi no viņiem paši ir vakcinēti, taču iestājās par citu cilvēku tiesībām uz brīvu un neviena neietekmētu izvēli, netiekot par to sodītiem. Kā savā ierakstā teica kāds pazīstams mācītājs: “Es neesmu pret vakcināciju. Es esmu pret elementāru cilvēka tiesību atņemšanu. Es esmu pret uzspļaušanu Satversmei. Es esmu pret cilvēku dalīšanu, pret segregāciju. Esmu pret cilvēku saujiņas uzurpēšanos pār vairākumu. Esmu pret valdības meliem un varaskāri. Es esmu par brīvu, suverēnu, demokrātisku Latviju ar vienādām tiesībām visiem pilsoņiem.”
Tikai dažas dienas pēc 18.augusta protestiem sekoja cits pasākums, kas izraisīja vēl lielāku varas nepatiku. Proti, vairāki igauņu, latviešu un lietuviešu aktīvisti aicināja Baltijas tautas vēsturiskā Baltijas ceļa gadadienā izveidot jaunu Baltijas ceļu 2021, šoreiz iestājoties nevis par valstisko, bet par sirdsapziņas brīvību. Šo priekšlikumu gan valdošie, gan daudzi pirmā Baltijas ceļa organizēšanā iesaistītie uzņēma ar milzīgu sašutumu. Kādreizējais Tautas frontes līderis Dainis Īvāns ideju nodēvēja par “zaimošanu un ņirgāšanos par cilvēkiem, kas pirms 33 gadiem riskēja ar dzīvību”, un izteica pat gatavību vērsties policijā par “idejas nozagšanu”. Kategoriski pret savas dziesmas “Atmostas Baltija” izmantošanu iebilda arī komponists Boriss Rezņiks. Tāpat pret jauna Baltijas ceļa ideju bija bijušais Augstākās Padomes priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs un citi Atmodas aktīvisti.
Šo cilvēku emocijas var saprast, jo ir notikumi, kuri tautas atmiņā iekodēti kā patiess svētums, tāpēc nevajadzētu devalvēt vai mainīt to nozīmi. Gluži tāpat saprotams arī ebreju sašutums, kad vairākās valstīs tika ieteikts nevakcinētajiem piespraust pie apģērba dzeltenu Dāvida zvaigzni, tā protestējot pret cilvēku segregāciju. Dabiski, ka tiem, kas pārdzīvoja holokausta šausmas, šādas paralēles nav pieņemamas. Var piekrist, ka vajadzēja izvēlēties citus simbolus un nosaukumus, taču nevar piekrist tiem, kas saka, ka protestos pret obligātu vakcināciju nedrīkstētu izmantot līdzīgu formātu un domu. Dziesmas aizsargā autortiesības, bet vai Baltijas ceļa ideju arī kāds būtu privatizējis vai patentējis? Kāpēc neviens Atmodas veterāns neprotestēja pret “idejas nozagšanu”, kad šo formātu izmantoja katalāņi vai honkongieši savās politiskajās cīņās? Vai baltkrievi, protestējot pret Lukašenko režīmu?
Teiksiet, ka šie gadījumi nav salīdzināmi? Taču padomāsim. Atmetot emocijas un nostalģisku sentimentu, kāda patiesībā bija Dāvida zvaigznes zīmes un Baltijas ceļa dziļākā nozīme? Dāvida zvaigzne tika izmantota par zīmi, ar kuru nacisti no pārējās sabiedrības nošķīra cilvēkus pēc viņu etniskās un rases pazīmes. Arī šobrīd sabiedrība tiek šķirota pēc noteiktas pazīmes - vakcinēšanās vai nevakcinēšanās. Ebrejiem bija aizliegts iet pa trotuāru, apmeklēt kafejnīcas, izklaides un kultūras pasākumus. Arī nevakcinētajiem ir līdzīgi aizliegumi. Atšķirīgu svaru un nozīmi dzeltenajai zvaigznei kā atstumto zīmei piešķir vien tas, ka holokausts beidzās ar traģēdiju un cilvēku fizisku iznīcināšanu. Taču sākās viss tieši ar aizliegumiem un šķirošanu. Savukārt 1989.gada Baltijas ceļš bija tautas vienotības akcija ar mērķi atbrīvoties no padomju totalitārisma žņaugiem. Arī 2021.gada pasākuma mērķis bija vienotība. Nevis pret vakcīnām un vakcināciju, bet pret varas diktātu un cilvēktiesību ierobežošanu.
Tā kā ap Baltijas ceļu 2021 tika veidota īpaši negatīva attieksme, daudzi gaidīja, ka tajā piedalīsies salīdzinoši neliels cilvēku skaits. Tomēr cilvēku ieradās pārsteidzoši daudz un vismaz Latvijā lielākās apdzīvotās vietās visā ceļa maršrutā veidojās garas cilvēku ķēdes. Jau iepriekš bija skaidrs, ka oriģinālā Baltijas ceļa vērienu un cilvēku skaitu atkārtot neizdosies, jo šajos apstākļos tas nav iespējams, tomēr ka sanāks tik daudz cilvēku, tostarp arī daudzi no tiem, kas savulaik piedalījās pirmajā Baltijas ceļā, laikam īsti necerēja pat organizatori. Šie cilvēki nebija nākuši kaut ko “zaimot” vai “nozagt”, bet vienotības un solidaritātes dēļ apstākļos, kad vara cenšas tautai atņemt tās likumīgās tiesības un brīvības. Pat ja izmantot Baltijas ceļa nosaukumu nebija gluži ētiski, tad lielā cilvēku atsaucība viennozīmīgi pierādīja, ka tā gars un mērķis aizstāvēt tautas tiesības uz brīvību bija tas pats.
Diemžēl plašsaziņas līdzekļos par Baltijas ceļu 2021 tika runāts tikai uzsvērti nicinošā tonī, liekot saprast, ka tajā piedalījušies vien daži desmiti tumsonīgu vakcinācijas noliedzēju, un pat lielveikalu rindās esot vairāk cilvēku, nekā šajā pasākumā. Daudzi pat neesot zinājuši, kāpēc vispār atnākuši. Lai gan cilvēku skaitu, kas piedalījās dzīvajā ķēdē, precīzi pateikt nevar, tomēr iepriekš pasākumam visās Baltijas valstīs bija reģistrējušies pēc dažādām ziņām no 30 000 - 75 000 un vairāk dalībnieku, bet akcijas laikā tiem pievienojās arī daudzi garāmbraucēji vai nejauši interesenti. Pēc organizatoru aplēsēm akcijā piedalījās teju 200 000 cilvēku. Apstākļos, kad pret pasākumu bija vērsts masīvs propagandas spiediens un Baltijas valstīs joprojām pastāv virkne aizliegumu, šādam cilvēku skaitam, kurš gatavs aizstāvēt savas tiesības, vajadzētu likt varai pārvērtēt savu augstprātīgo attieksmi.
23.augusta gaisotni labi ilustrē kādas Baltijas ceļa 2021 aculiecinieces ieraksts sociālajos tīklos: “Es redzēju vecus un jaunus, bērnus. Es redzēju šo “briesmīgo un neizglītoto kontingentu”, visi solīdi apģērbušies un katram rokā karogs. Daudzi garāmbraucošie māja, pīpināja, arī policijas ekipāžas ļaudis. Mēs bijām vienoti. Ar mieru. Es zinu, ka daudzi nobijās, jo mediji saborēja šausmu stāstus. Taču šis nebija par vakcinēšanos. Šis ir par nenormālo naudu, kura aizņemta Covid aizsegā, un kuru mums un mūsu bērniem būs jāatdod! Šis ir par bezkaunību un vienas sabiedrības daļas atstumšanu! Mēs negājām ceļmalā spļaut vai d…t, bet atgūt to, par ko reiz stāvēja mūsu vecāki! Atšķīrās tikai apstākļi un laiks! Es neesmu pret vakcināciju! Esmu par izvēles brīvību! Esmu par pārtikušām vecumdienām, atbalstu vēža skartajiem, atbalstu uzņēmējiem, par atbalstu vecākiem, kuriem bērni jāaprūpē mūža garumā, par lielākām algām, pensijām un samērīgiem nodokļiem un cenām pārtikai!”
Īsā laika posmā notikuši divi lieli protesti pret valdības politiku. Vai vara ieklausīsies tautā? Par varnešu bīstamo nevēlēšanos ieklausīties brīdina politikas eksperti. “Varai ar sabiedrību ir jākomunicē,” uzskata Latvijas Ārpolitikas institūta direktors Andris Sprūds. “Ignorēt tūkstošus un teikt, ka protesti ir saistīti ar dažu politiķu priekšvēlēšanu kampaņu, nav pareizi.” “Dialogam bija jābūt,” uzsver bijušais valsts prezidents Valdis Zatlers. “Pēc piketa no valdības puses neizskanēja neviens secinājums, kurā būtu pausta sapratne par piketa dalībnieku nostāju.” Politologs Filips Rajevskis: “Tas ir vieglākais ceļš - pateikt, ka viņi ir antivakseri un mums nospļauties, ko viņi domā. Mēs darīsim savu, jo uzskatām, ka tā ir pareizi.” Vidzemes Augstskolas rektors Gatis Krūmiņš piebilst: “Valdībai jāsaprot, ka tas nav pūlis, ka viņiem ir kaut kāds pamats būt neapmierinātiem.” Rīgas domes deputāte Ieva Brante rezumē: “Ir absolūti nepieļaujami izvairīties no savas tautas, nekomunicēt, nerunāt un nesaprast. Lēmumi tiek pieņemti koridoros un gaiteņos, bet tauta tikai izpilda, ko tai pavēl! Tā nedrīkst būt, ar tautu ir jārunā.”
Tikmēr premjers Kariņš un prezidents Levits saskanīgā korī sludina, ka vakcinētie un nevakcinētie neesot viens otram ienaidnieki, bet visi esot Latvijas patrioti, un aicina būt vienotiem. Diemžēl liela daļa Latvija iedzīvotāju šiem vārdiem spēs noticēt tikai tad, kad vara beigs izturēties pret nevakcinētajiem kā pret ienaidniekiem un pārtrauks ierobežot viņu tiesības. Pagaidām izskatās, ka vienotība premjera izpratnē iespējama tikai uz vakcinēšanās bāzes. Reizēm gan šķiet, ka valdība nemaz nevēlas varas un sabiedrības vienotību, jo dažu ministru un ierēdņu izteikumi liecina vai nu par apzinātu sabiedrības provocēšanu, vai klaju stulbumu. Tieši pirms 18.augusta protestiem, kaut policija pauda bažas par iespējamu vardarbības eskalāciju, veselības ministrs Pavļuts teju katrā intervijā draudēja ar vēl stingrāku ierobežojumu neizbēgamību, bet premjers pašā protestu priekšvakarā atļāvās paziņot, ka turpmāk visi ierobežojumi skars tikai un vienīgi nevakcinētos. Sajūta tāda, ka šie kungi gluži vai vēlas, lai politiķu izteikumu satracinātās tautas neapmierinātība pāraugtu nemieros un vardarbībā.
Arī Latvijā, tāpat kā Lietuvā, valdošie izteica pieņēmumu, ka protesti varētu būt naidīgu spēku inspirēti. Laikam jau postpadomju telpā, vienalga - autoritāros režīmos vai it kā demokrātiskās valstīs - vara nav spējīga izdomāt neko labāku, kā visās nelaimēs vainot ārēju ietekmi. To dara gan Putins Krievijā, gan Lukašenko Baltkrievijā, gan diemžēl arī Baltijas valstu politiķi. Nesen kādā pasākumā Kariņa kungs skaļi vaimanāja, cik šaušalīga dezinformācija tiekot vērsta pret viņa valdības cēlajiem nodomiem. Protams, pasaules lielvarām ir savas intereses citās valstīs šādos krīzes brīžos, un arī Krievija noteikti izmanto tautas neapmierinātību Latvijā savā labā, taču neviena ārēja vara nav spējīga izvest ielās desmitiem tūkstošus, ja šiem tūkstošiem nav nopietns iemesls būt neapmierinātiem. Var iesūtīt provokatorus, veikt musināšanu un izvest ielās pāris simtus, bet ir neiespējami likt vienoties protestos jauniem un veciem, lieliem un maziem, izglītotiem un neizglītotiem, ja valstī viss ir kārtībā un cilvēki ir apmierināti ar savu dzīvi. To var izdarīt tikai pašu valdības nekompetence vai nelikumīga rīcība.
Diemžēl arī augstākminētajiem pasākumiem liels mīnuss bija to organizatoru personības. Kāds cilvēks sociālajos tīkls izteicās, ka viņam ir vismaz pieci iemesli, lai apmeklētu 18.augusta pasākumu, bet viens, kāpēc to nedarīt - Aldis Gobzems. Par labu abām akcijām noteikti nenāca arī interneta vidē pazīstamu Krievijas politikas slavinātāju un Latvijas valsts kritizētāju publiskais izteiktais atbalsts. Citiem skepsi radīja Aināra Šlesera cilvēku iesaiste pasākumā. Varai pietuvināti žurnālisti bija atraduši nesmukumus arī Baltijas ceļa 2021 organizatoru biogrāfijās. Pilnīgi iespējams, ka šiem cilvēkiem patiešām ir kāds “skelets skapī”, tāpat šo rindu autors nekad nav bijis sajūsmā par Gobzemu kā nopietnu politiķi, un nespēj aizmirst Šlesera nodevīgo rīcību savulaik, atstumjot no teikšanas savā partijā patiesus praktizējošus kristiešus. Tomēr ir arī skaidrs, ka lielākais vairums cilvēku uz protesta pasākumiem nenāca Gobzema vai Šlesera dēļ, bet lai paustu savu sašutumu par valdības plāniem vakcinēšanās uzspiešanā un izteiktu solidaritāti tiem, kuru tiesības vara grib nelikumīgi ierobežot.
Apzinoties savu ieceru ne visai likumīgo raksturu, valdošie ķeras pie dažādām viltībām. Premjers ar savu tradicionālo naiva bērna izteiksmi sejā liekulīgi stāsta, ka valdība nemaz nedomājot padarīt vakcināciju obligātu, kur nu vēl piespiedu. Vienkārši dažām profesijām tā būšot prasība, lai sekmīgi veiktu darba pienākumus, tāpat kā obligātā veselības pārbaude sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumu darbiniekiem. Un, ja reiz šī prasība ir obligāti nepieciešama konkrēta darba veikšanai, tad atlaižot no darba tos, kas vakcinēties atsakās, netiks pārkāpta darba likumdošana, jo viņi vienkārši nekvalificējas šim darbam. Gribi strādāt - vakcinējies, negribi - tava izvēle. Premjers gan aizmirst pateikt, ka cilvēkiem stājoties darbā konkrētajās nozarēs šādas prasības netika izvirzītas un viņi tam nekad nav piekrituši. Ka šī prasība ir pēkšņs valdības jaunievedums, kas var atstāt bez darba simtiem Latvijas iedzīvotāju.
Nevēlēšanās vakcinēties dēļ cilvēki jau šobrīd tiek atlaisti no darba. Protams, darba uzteikumā parasti nekas nav minēts par vakcinēšanos, bet, piemēram, ka cilvēks atlaists par priekšniecības rīkojumu nepildīšanu, noklusējot, ka šis rīkojums bija tieši par obligātu vakcinēšanos. 18. un 23.augusta protesti likuši varai izdomāt jaunas viltības. Daži Saeimas deputāti iesaka “panākt pretī” tautai un kā “kompromisu” obligāto vakcinēšanos vairākām profesijām aizstāt ar regulāru testu veikšanu. Tādā veidā valdošie cenšas mazināt savu atbildību par valdības iecerēto piespiedu pasākumu nelikumīgo raksturu, jo tad vakcinēšanās vairs nebūtu obligāta un arī atlaist par nevakcinēšanos nevienu nevajadzētu. Ir tikai viens bet. Par testiem, kas būs jāveic vismaz reizi nedēļā, maksāt vajadzēs pašiem testējamajiem, bet testu cenas ir visai ievērojamas un daudzi cilvēki to vienkārši nevarēs atļauties, ja par testiem būs jāatdod teju visa alga. Līdz ar to šāda “pretimnākšana” faktiski ir tīrā fikcija.
Satversmē ierakstīts, ka suverēnā vara Latvijā pieder tās tautai. Diemžēl valdošie izturas tā, it kā būtu nevis tautas kalpi, bet patiesie “kungi mūsu dzimtajā zemē”, kam ir tiesības “pašiem sev likumus lemt”. Aizbildinās varneši ar to, ka tauta savu varu realizē caur saviem pārstāvjiem, tātad tieši viņiem, aizmirstot, ka tautai ir arī tiesības no saviem pārstāvjiem prasīt atbildību un savu prasību īstenošanu. Diemžēl “tautas kalpi” izturas pret savu darba devēju kā tumsonīgu pūli, kurš nezina un nesaprot, kas nāk par labu valstij. Līdz ar to var tautai nekaunīgi melot, vēl tikai pirms gada sašutumā noraidot pat domu, ka vakcinēšanās jelkad varētu būt obligāta un cilvēkus varētu atlaist no darba nevakcinēšanās dēļ. Tad var arī mierīgi uzspļaut “tumsonīgajai un neizglītotajai” sabiedrībai un pakļaut to aparteīda režīmam, dalot cilvēkus divās tiesībās krasi nevienlīdzīgās kategorijās pēc vakcinēšanās pazīmes.
Šobrīd izskatās, ka brīdinājuma protesti nav spējuši satricināt valdības nesatricināmo pārliecību, ka labākā metode Covid krīzes pārvarēšanai ir arvien lielāka “tautas ienaidnieku”, pardon, nevakcinēto, apspiešana. Tas, ka Kariņa valdības ieceres pārkāpj gan Latvijas, gan starptautisko likumdošanu, ir acīmredzams. Eiropas rezolūciju par vakcinēšanās brīvprātīgumu un aizliegumu jebkādā veidā diskriminēt nevakcinētos neviens nav atcēlis, tāpat kā Latvijas Darba likumdošanu, kas saka to pašu. Arī lielākā daļa Eiropas valstu nedomā ieviest obligāto vakcināciju. Ko darīt latviešiem? Turpināt rīkot arvien masveidīgākas un varai sāpīgākas protesta akcijas, tā piespiežot valdošos ieklausīties savos pilsoņos, kamēr nav par vēlu. Ļoti negribētos vēlreiz piedzīvot 2009.gada 13.janvāri, taču cilvēku viedokļa ignorēšana pie tā var novest. Bet varbūt jāsāk gatavoties tautas nobalsošanai, kura tad skaidri parādītu sabiedrības viedokli. Un neaizmirst segregācijas “varoņu” vārdus nākamajās vēlēšanās.
Līdzīgie raksti:
- Nekas nav atrasts
SKDS pētījuma dati pierāda, ka absolūti lielākais Latvijas iedzīvotāju vairākums - gan vakcinētie, gan nevakcinētie - atbalsta brīvprātīgu vakcināciju un ir pret to, ka kāds nevakcinēšanās dēļ tiktu atlaists no darba.