06
Savulaik vienā no mūsu publikācijām izmantojām arī “Aizliegtā paņēmiena” sižetu par bērnu “dzimumneitrālo” audzināšanu Zviedrijā (lasiet ŠEIT), kuras aizsegā tiek īstenota dženderisma (mākslīgu konstruētu sociālo dzimumu) un dzimummaiņas ideju propaganda. Un nu šobrīd tik aktuālā tēma par cenzūru sociālajos tīklos. Tiesa, var manīt, ka raidījumos, kas skar mūsdienu neoliberālajai ideoloģijai jūtīgus tematus, “Aizliegtā paņēmiena” veidotāji cenšas runāt visai piesardzīgi, izvairoties no pārāk asu viedokļu paušanas. Tomēr pat šādi pasniegta informācija domājošam cilvēkam var pastāstīt ļoti daudz. Tāpēc piedāvājam iepazīties ar “Aizliegtā paņēmiena” 22.marta raidījuma atreferējumu, kam pievienoti “Laikmeta zīmju” komentāri un papildus informācija.
****
Cenzūra. Daudziem šis vārds ir pazīstams vēl no padomju laikiem, taču mūsdienās tam ir pavisam cits konteksts. Šoreiz runa būs par interneta megauzņēmumu “Facebook”, kuram ir savi noteikumi par to, ko ļaut vai neļaut publicēt. Vai tie ir samērīgi un atbilst Latvijas Satversmes 100.pantam, kas nosaka: “Cenzūra ir aizliegta”? Jo arī Latvijai ar šo uzņēmumu ir bijušas problēmas - cenzēti vairāki sabiedrībā pazīstami cilvēki. Ko darīt valstij, lai “Facebook” ievērotu mūsu Satversmi un likumus?
Pasaulē šis temats nav jauns. Ir vairākas valstis, kas cenzē “Facebook” vai, pareizāk sakot, ir ierobežojušas tā darbību. No otras puses, pašam “Facebook” regulāri tiek pārmesta vārda brīvības ierobežošana, bloķējot lietotāju kontus un nosakot, kam būt vai nebūt publicētam. Spilgtākais piemērs šajā ziņā ir “Facebook” lēmums 2021.gada sākumā bloķēt pasaules ietekmīgākā politiķa, tolaik vēl ASV prezidenta Donalda Trampa kontu. Jāteic, šādu “Facebook” varu daudzu gadu garumā uzaudzējuši paši vietnes lietotāji. Šobrīd “Facebook” lieto aptuveni 2,85 miljardi cilvēku - tuvu trešdaļai no visiem pasaules iedzīvotājiem. Ja vēl būtu lielā Ķīna - lietotāju skaits sasniegtu vismaz pusi.
Latvijā “Facebook” lietotāju skaits pārsniedz miljonu. Šāda auditorija nav nevienam Latvijas medijam. Arī Latvijā laiku pa laikam atskan sūdzības, ka “Facebook” kaut ko cenzējis vai bloķējis. Taču īsts skandāls sākās pēc tam, kad “Facebook” ar apsūdzību naida runā aizbāza muti diviem Latvijas kultūras “smagsvariem” - dzejniecei Mārai Zālītei un režisoram Alvim Hermanim. Tas izraisīja sašutumu sabiedrībā. Ko viņi tik naidīgu pateica? Kā “Facebook” ko tādu varēja atļauties? “Aizliegtais paņēmiens” mēģināja analizēt šos gadījumus un sarīkoja arī nelielu eksperimentu ar “Facebook”.
Vispirms vārds “Facebook” īpašniekam Markam Zakerbergam (Cukerbergam), kurš publiski it kā iestājas par vārda brīvību. Lūk, fragments no viņa uzstāšanās Džordžtaunas universitātē: “Es uzskatu, ka mums ir divi pienākumi. Noņemt saturu, kad tas var radīt reālas briesmas, un cīnīties, lai atbalstītu pēc iespējas plašāku vārda brīvības definīciju, nepieļaujot, lai tas, ko varētu uzskatīt par bīstamu, pārsniegtu minimāli nepieciešamo.” Tātad - vardarbībai nē, bet vārda brīvība pēc iespējas plašākā nozīmē. Un vēl: “Kad cilvēkiem šķiet, ka viņi nevar brīvi izpausties, tie zaudē ticību demokrātijai.”
Šis faktors tiek uzsvērts arī Latvijā. Varētu šķist, ka izpratne par vārda brīvības robežām “Facebook” un Latvijai ir līdzīga. Latvijā to regulē likumi, savukārt “Facebook” to nosaka Kopienas noteikumi. Lūk, fragments: “Mēs definējam naida runu kā tiešu uzbrukumu cilvēkiem, pamatojoties uz tā sauktajām aizsargātajām īpašībām: rasi, etnisko piederību, nacionālo izcelsmi, invaliditāti, reliģisko piederību, kastu, seksuālo orientāciju, dzimumu, dzimuma identitāti un smagām slimībām. Mēs definējam uzbrukumus kā vardarbīgu un dehumanizējošu runu, kaitīgus stereotipus, mazvērtības paziņojumus, nicinājuma, riebuma izpausmes, lamāšanos un aicinājumus uz atstumtību vai segregāciju.”
“Laikmeta zīmju” komentārs. Šāds “Facebook” Kopienas noteikumu formulējums faktiski atļauj par naida runu pasludināt gandrīz jebko. Tādā veidā patiesi tradicionālām un vispārpieņemtām “aizsargātajām īpašībām” - rasei, tautībai, invaliditātei, reliģiskajai pārliecībai - tiek mākslīgi piekabināta seksuālā orientācija, kas līdz salīdzinoši nesenam laikam nekad nav tikusi uzskatīta par īpaši aizsargājamu. Un ar to vēl nepietiek - tiek arī runāts par “dzimuma identitāti” kā aizsargājamu faktoru. Varētu domāt, ka tas attiecas tikai uz abiem dabiskajiem bioloģiskajiem dzimumiem - vīrieti un sievieti. Taču nē - noteikumu kontekstā ar to tiek saprasti arī mākslīgi konstruētie “sociālie dzimumi” jeb “gender”.
Līdz ar to no “Facebook” faktiski var tikt dzēsts jebkurš teksts, kas kritizē, piemēram, homoseksuālu dzīvesveidu un tā propagandu vai arī citē Bībeli, kur homoseksuālas attiecības nosauktas par grēku. Var tikt bloķēts jebkurš lietotājs, kas uzdrošināsies pateikt, ka pasaulē eksistē tikai divi dzimumi, jo “Facebook” acīs tas būs “kaitīgs stereotips”. Bet kas tad Kopienas noteikumu skatījumā ir “kaitīgi stereotipi”? Vai tas, ka vīrietis ir vīrietis un sieviete ir sieviete? Ka ir tikai divi Dieva un dabas radīti cilvēku dzimumi? Ka normāli sievietei ir būt kopā ar vīrieti un vīrietim ar sievieti? Lai arī “Facebook” īpašnieks runā par minimāliem ierobežojumiem tikai galējas nepieciešamos gadījumā, realitātē viedokļi, kas neatbilst neoliberāļu un kultūrmarksistu “progresīvajai” ideoloģijai, tiek dzēsti masveidā, nepieļaujami ierobežojot konservatīvo vērtību piekritēju tiesības uz vārda brīvību.
Tātad, vardarbīgai runai - nē, nicinājumam - nē, riebumam - nē, pazemošanai - nē. Ja šo kārtību neievēro, tad “Facebook” dzēš lietotāju ierakstus. Bet ko tādu ierakstīja Māra Zālīte un Alvis Hermanis? Māras Zālītes ieraksts atbalstīja premjeru Krišjāni Kariņu. Tajā dzejniece izcēla viņa godīgumu, morālo stāju, toleranci, demokrātisko pieeju. Fragments no ieraksta: “Bet tautai sāk gribēties stingro Roku! Autoritārismu. Cik daudz naudas visapkārt! Daudzi gribētu būt Kariņa vietā! Ja gribat stingru roku un skaļu muti, tad sauciet atpakaļ, piemēram… Ja gribat premjeru, kas ir godīgs un, jā, dažbrīd drusku naivs ideālists, tad atbalstiet Kariņu. [..] Es atbalstu Krišjāni Kariņu! Un nu varat sākt mani plosīt.”
Kur te naida runa? Drīzāk gan to varētu nosaukt par mīlestības vēstuli Kariņam. Taču ieraksts tika dzēsts. Komentē pati autore: “Sākumā bija naiva doma, ka tas ir kā anekdotē - Kariņš un karš, un “Facebook” robots to automātiski izdzēš. Taču izrādījās, ka tā nav, jo Kariņa vārds neparādās pirmoreiz un nekad nav izdzēsts. Man izskaidroja, ka kāda cilvēku grupa var pieprasīt, lai rakstu izdzēš. Tad “Facebook” viņiem jautā: “Kāpēc? Kas tur ir - spams, naida runa, kara kurināšana, sekss?” Tad tie, kas ir pret šo rakstu, visi spiež, pieņemsim, uz kara kurināšanu.” Zālīte to uzskata par absurdu: “Sanāk interneta kaujas par viedokļiem, vienkārši tos izdzēšot. Nedrīkst būt nekādu iemeslu, lai kāda cilvēka viedokli, protams, ja tas ir likuma robežās, dzēstu. Tas ir nepieņemami! Tas ir nepieļaujami!”
Bet ko tādu ierakstīja Hermanis? Režisors un Jaunā Rīgas teātra mākslinieciskas vadītājs nāca klajā ar teātra septiņiem ētiskas uzvedības noteikumiem darbiniekiem un skatītājiem. Daži no tiem: “Mūsu teātrī ir atļauta runas brīvība bez jebkādiem ierobežojumiem. Mūsu teātris un politkorektums nav savienojami.” Šis ieraksts netika dzēsts. Vēlāk Hermanis šos punktus centās paskaidrot, un šis ieraksts tika izdzēsts. Lūk, fragments: “Ar dažiem mūsu aktieriem runājot, pēkšņi sapratām, ka daudzas no izrādēm, kuras uztaisījām pirms vairākiem gadiem, šodienas apstākļos vairs nebūtu iespējamas dēļ politkorektuma terora. Piemēram, [..] izrāde “Vectēvs”, ar visiem “žīdiem un neonacistiem” būtu stipri jārevidē. Māras Ķimeles “Otello”, kur Andris Keišs tiek pārkrāsots par nēģeri, šodien skaitās rasistisks noziegums, jo “blackface” aizliegums teātros vairs neļauj baltajiem atdarināt citas rases. Sarakstu varētu turpināt. [..] Tomēr pats ļaunākais, ka ir sākusies pašcenzūra.”
Vai šādu ierakstu dzēstu mediju eksperte, RSU Komunikāciju fakultātes dekāne, profesore Anda Rožukalne? Tomēr dzēstu - vārda “nēģeris” dēļ. “Pats Hermaņa ieraksts, kas ir aicinājums diskutēt, ir atbalstāms, tomēr izmanto vārdus, kas var radīt nepatīkamu pieredzi cilvēkiem, uz ko tie attiecas. Pat piekrītot, ka Latvijas kontekstā tas nav nekas šausmīgs, vienlaikus nav ņemtas vērā izmaiņas kultūrā. Cilvēki ar laiku vienojas, ka kādus vārdus vairs neizmantos, jo tie var kādu aizskart.”
Cits skaļš gadījums - “Facebook” izdzēsa mūziķa Kaspara Pudnika teikto par Samantas Tīnas priekšnesumu un dziesmu Eirovīzijai: “Man nav pieņemams, ka videoklipā propagandē lesbiešu, geju, transseksuāļu un transvestītu kopienu idejas un politiku. Man nav pieņemams, ka videoklipā publiski skūpstās divas sieviešu dzimuma pārstāves. Man nav pieņemams, ka to redz bērni. Man nav ne jausmas, kas notiek Samantas Tīnas galvā, un kādi ir viņas mērķi, taču dusmīgāks es esmu uz Latvijas Televīziju, ka viņi ko tādu atbalsta un raida. Cik var ņirgāties par tautu, par ģimenēm, par mūsu bērniem, par mums. Es vēlos norādīt uz uzsvērt, ka Latvijas tauta NAV deleģējusi šo konkrēto dziesmu pārstāvēt Latviju Eirovīzijas konkursā. Mēs par to neesam balsojuši.” Ieraksts tika izdzēsts.
Pudniks norāda, ka nav vērsies pret konkrētām sabiedrības grupām, bet pret Latvijas Televīziju un propagandu: “Ja šādus viedokļus sāk cenzēt, tad es nezinu… Kad rakstu kādu rakstu, es to rakstu ļoti pieklājīgi, iecietīgi, balstoties uz to, ka nedrīkst pārkāpt likumu, nedrīkst būt rupjības, aizskarošas lietas. Līdz ar to es no savas puses esmu 100 % pārliecināts, ka neko neesmu pārkāpis.” Naida runa vai viedoklis? Rožukalne dzēstu vai nedzēstu? “Ir cienījams viedoklis, ka cilvēkam nav pieņemama kāda tuvības forma vai video vizuālais risinājums. Tomēr saistīt to ar nepatiku un noraidījumu noteiktām grupām - to var uzskatīt par naida runu. Ja varētu atstāt tekstu daļēji, es atstātu pozīciju, bet vietās, kur pozīcija vēršas pret noteiktu seksuālo identitāšu pārstāvjiem - tas nav pieņemami.”
“Laikmeta zīmju” komentārs. Skumji lasīt šādus cienījamās ekspertes izteikumus. Tomēr tie atklāj, ka nu jau arī Latvijā žurnālistikas ētikas noteikumi tiek pilnībā balstīti tā sauktajā politkorektumā. Kaut vai vārda “nēģeris” kontekstā. Visi, kas vecāki par 30 gadiem, zina, ka kopš senlaikiem latviešiem korekts vārds tumšas ādas krāsas cilvēku apzīmēšanai bijis “nēģeris”, kamēr “melnais” - nicinošs. Taču pēc neatkarības atjaunošanas Rietumu onkuļi sāka mums mācīt, ka pareizi ir teikt “melnais”, bet vārds “nēģeris” ir šausmīgs rasisms. Nebija nekādas sabiedrības vienošanās šajā jautājumā, par kādu runā Rožukalne - jēdzienu maiņu mums uzspieda Rietumu politkorektums. Tieši tāpat, kā padomju laikā latvisko jēdzienu “žīds” aizstāja ar no Krievijas nākušo “ebrejs”. Tas pats ir ar čigāniem vai romiem. Ne nēģeris, ne žīds, ne čigāns latviešu valodā nav lamuvārdi, bet etniski apzīmējumi, kas lielākoties nepauž ne nicinājumu, ne diskriminējošu attieksmi.
Dīvains ir arī aicinājums atļaut vispārinātu Kaspara Pudnika viedokli, bet cenzēt tās vietas, kur viņš runā par konkrētām cilvēku grupām. Tātad dziesma, videoklips un tajā redzamais drīkst nepatikt, bet izteikt jebkādu kritiku konkrēti par lesbiešu, geju un transseksuāļu popularizēšanu nav atļauts? Kāpēc gan, ja izteikumi nesatur ne naida runu, ne aicina uz vardarbību? Vai tiešām Latvijā publiski runāt par sabiedrības vairākumam nepieņemamu seksualitātes izkropļojumu propagandēšanu kā “progresīvu” un normālu seksualitāti, un to, ka šādas novirzes popularizējoši materiāli tiek rādīti sabiedriskajā televīzijā bērniem pieejamā laikā, būtu kļuvis par tabu? Ja Pudnika kungs būtu uzrakstījis tikai to, ka viņam nav pieņemama Samantas Tīnas dziesma un tās videoklipa vizuālais risinājums, bet nepaskaidrotu, par ko tieši ir runa, tādam paziņojumam taču nebūtu nekādas jēgas.
Līdzās šiem piemēriem raidījums “Aizliegtais paņēmiens” sarūpēja arī mākslīgi radītu precedentu. Neliels eksperiments ar “Facebook”. Būs vai nebūs “naida runa”? Dzēsīs vai nedzēsīs? Lai to pārbaudītu, “Aizliegtā paņēmiena” vadītājs Guntis Bojārs savā “Facebook” profilā ievietoja šādu ierakstu: “Šis ieraksts ir raidījuma “Aizliegtais paņēmiens” eksperiments par šī sociālā tīkla pielietotiem robotu algoritmiem. Proti, vai roboti izdzēš visus ierakstus, kuros ir minēti vārdi “nēģeris”, “žīds”, “neonacists”, “gejs”. Ar šo ierakstu es skaidri norādu, ka nekādā gadījumā nevienu neaicinu nolādēt, nošaut vai iznīcināt, vai arī aicināt uz karu. Bet tagad ir jautājums - vai to sapratīs robots?”
Rožukalne šo ierakstu atstātu, jo ir skaidrs vēstījums, nevis doma kādu aizvainot. Bet kādu lēmumu pieņems “Facebook”? Ieraksts stāv divas, trīs, piecas stundas. Cenzūras it kā nav. Taču neilgi pēc tam, kad ar ierakstu dalījās pats raidījums “Aizliegtais paņēmiens”, kura auditorija ir daudz lielāka nekā raidījuma vadītājam, seko “Facebook” reakcija. Pirmais solis - brīdinājums, ka ieraksts neatbilst kopienas standartiem par naida runu. Otrais solis - izvēle piekrist vai nepiekrist šim secinājumam. Bojārs nepiekrīt: “Es domāju, ka “Facebook” nesaprot ieraksta nodomu vai kontekstu.” “Facebook” brīdi padomā un paziņo: “Mēs pārskatījām jūsu ierakstu un tas vienalga neatbilst standartiem.” Seko draudi - ja darīsiet tā vēlreiz, mēs nobloķēsim kontu. Visdrīzāk neviens kontekstu pat nemeklēja - lēmumu pieņēma roboti. Šķiet, robotiem nepatika vārdi “nēģeris”, “žīds”, “neonacists”. Turklāt, ja vēl minēti vārdi “nošaut” un “iznīcināt”, tad mašīnai viss ir skaidrs - tas ir aicinājums uz vardarbību.
Teorētiski par šo robotu lēmumu var sūdzēties tālāk, bet, kā vēsta “Facebook” noteikumi, pārsūdzības izskatīšana var ilgt pat trīs mēnešus. Cilvēkam jābūt īpaši azartiskam, lai strīdētos ar “Facebook”. Nav šaubu, ka vārdi “nēģeris” un “žīds” noteiktā intonācijā un kontekstā var aizskart konkrētas sabiedrības grupas. Bet vai tas nozīmē, ka šos vārdus vispār nedrīkst ņemt mutē, kur nu vēl rakstīt, ja jau roboti tos medī bez jebkāda konteksta? Ko tagad darīt ar Rūdolfa Blaumaņa “Skroderdienu Silmačos” varoņiem Bebeni, Pindacīšu, kuras par žīdiem vien runā? Un ko darīt ar Rūda frāzi lugā: “Paprasi, kā es neprotu! Es pat ar žīdietēm protu bučoties!” Ko par to teiktu “Facebook”? Bet otrreiz labāk neeksperimentēt.
Latvijas Mediju ētikas padomes priekšsēdētāja vietniece, profesore Skaidrīte Lasmane kā lielu problēmu saredz to, ka ar universālām metodēm, kādas “Facebook” pielieto roboti, tiek mērīts viss: “Universālais var būt arī vardarbīgs. [..] Ja par universāliem atzīti vārdi un vērtības tiek skatīti viņpus vēstures konteksta, bet īpaši viņpus nācijas konteksta, tad universālisma pieņemšana izskatās pēc bailīga, no ārpuses diktēta pareizuma. Un arī pēc bīstama pareizuma, ja vēsturisko vārda brīvību klasiķim Blaumanim pārrakstīsim un viņa vietā lietosim citus apzīmējumus. [..] Vārda brīvība vienmēr ir saistīta ar līdzsvaru starp universālo un lokālo. Pretējā gadījumā universālais pārvēršas absurdā.”
Uz to norāda arī kultūras ministrs Nauris Puntulis: “Tādā gadījumā mums jādomā, ko darīt ar, piemēram, vienu no operetes žanra spožākajiem darbiem “Čigānu barons”. Vai arī tas mums jāpārsauc? Ko darīt ar “Otello” un citām lietām? Cenzūra sociālajos tīklos, kas, es uzsveru, nav mediji, - tā ir tikai viena jautājuma daļa. Es šobrīd vairāk uztrauktos par pašcenzūru, kas patiesībā ir inteliģentas sabiedrības labs instruments. Taču robeža, līdz kādai drīkst nonākt pašcenzūra, manuprāt, jau kādu brīdi tiek pārkāpta. Es tur saredzu milzīgu bīstamību, varbūt pat lielāku, nekā cenzūrai, ja runājam tieši par sociālajiem tīkliem, jo tur cēlonis ir vienkāršs. Tur mēs runājam par mākslīgo intelektu, kurš diemžēl joprojām nespēj pildīt tās funkcijas, ko mēs no mākslīgā intelekta šajā jūtīgajā tēmā sagaidām.” Jāpiebilst, ka viedokļi par vārda brīvības robežām atšķiras pat speciālistiem.
Tiesa, “Facebook” apgalvo, ka ne roboti vien vērtē saturu. Nepārprotamos pārkāpumus izķerot mākslīgais intelekts, bet atzīmētos šaubīgos un citu lietotāju nosūdzētos gadījumus izskatot vairāk nekā 15 000 moderatoru. It kā daudz, bet uz divarpus miljardiem lietotāju tas ir tikai viens uz apmēram 150 000. Lūk, statistika, ko “Facebook” atklājis britu medijam “The Guardian” - 2020.gada pirmajos trīs mēnešos “Facebook” dzēsa 9,6 miljonus satura vienību, kuros saskatīja naida runu, bet nākamajos trīs mēnešos jau 22,5 miljonus vienību. Apmēram 90% gadījumu naida runu atradis mākslīgais intelekts, pārējos 10% gadījumu bijis iesaistīts cilvēks. Un tas viss izdomāta politkorektuma vārdā.
Tātad, lielākoties robotu vara. Pēc kādiem algoritmiem tas notiek un cik liela loma ir citu sūdzībām par kādu ierakstu, to uzņēmums nekad nav atklājis, jo zināt “Facebook” algoritmus nozīmē arī zināt, kā tos apiet. Pēc “Aizliegtā paņēmiena” rīcībā esošās informācijas savs moderatoru pulks “Facebook” ir arī Latvijā, bet neviens nesaka, cik tas liels. Tā darbiniekiem ir stingras konfidencialitātes prasības. Ja kas nepatīk, pamēģini pastrīdēties ar robotiem. “Galvenais, ka nav iespējas īpaši protestēt pret šādiem lēmumiem. “Facebook” ir tāds “bezsejas begemots”, kur dzīvu cilvēku atrast, kuram pateikt, ka es neko tamlīdzīgu nerakstīju, - tas nav iespējams” - “Facebook” politiku vērtē žurnālists Kārlis Streips, kurš arī piedzīvojis situāciju, kad “Fecebook” dzēsis viņa ierakstu par Amerikas apmātību ar ieročiem.
Sākoties Covid-19 krīzei “Facebook” daudzās valstīs algoja vairākus desmitus neatkarīgo pētnieku, lai tie analizētu, vai lietotāju izplatītā informācija par vīrusu ir vai nav patiesa. Latvijā par šādiem “Facebook” partneriem kļuva “Re:Baltica”, vēlāk arī uzņēmums “Delfi”. Taču viņi nav tie, kas dzēš ierakstus vai nodarbojas ar konteksta meklēšanu. “Re:Baltica” pārstāve Inga Spriņģe norāda, ka Zālītes un Hermaņa gadījumi pierāda - šim uzdevumam vajag ne tikai robotizētu pieeju: “No vārda brīvības viedokļa analizējot Hermaņa ierakstu un kontekstu, tur nav pamata kaut ko dzēst. Viņš paskaidro, kāpēc lieto vārdus “žīds”, “nacisti”, “fašisti”. Ieraksts ir par vārda brīvību un pret cenzūru. Tas pierāda - ja “Facebook” roboti kaut ko dzēš, viņiem nav cilvēcisko zināšanu un viņi neskatās kontekstu. Ir jābūt pietiekami daudz cilvēkiem, kuri pēc tam caurskata un, ja vajadzīgs, atjauno ierakstu.”
“Laikmeta zīmju” komentārs. “Facebook” faktu pārbaudītāju problēma ir tā, ka uzņēmums nav centies vai spējis atrast moderatorus ar pilnīgi neitrālu un profesionālu attieksmi. Šķiet, ka arī faktu pārbaudītāju un moderatoru lielākā daļa pārstāv neoliberālā kultūrmarksisma ideoloģisko pozīciju un atbilstoši šiem uzskatiem interpretē ierakstu atbilstību vai neatbilstību “Facebook” politkorektuma politikai. Neoliberālo ideoloģiju pārstāvoši ir arī “Re:Baltica” pētnieki, kas ne velti lielā daļā Latvijas sabiedrības izpelnījušies zīmīgo iesauku rečekisti. Nav zināms, ko tieši un kā “Facebook” vajadzībām cenzēja “Re:Baltica”, taču no citiem viņu rakstiem un pētījumiem redzams, ka šie žurnālisti ne vienmēr spēj būt objektīvi, dažkārt paužot arī gaužām diskutējamu, aizspriedumainu un manipulētu informāciju par strikti konservatīvu uzskatu cilvēkiem un viņu vērtībām.
Tuvākā “Facebook” pārstāvniecība ir Varšavā, Polijā. Pēc ilgas gaidīšanas “Aizliegtais paņēmiens” saņēma oficiālu komentāru par to, kas īsti notika ar Zālītes un Hermaņa ierakstiem. “Mēs uzskatām, ka vārda brīvība ir cilvēka pamattiesības, un esam koncentrējušies uz tādu pakalpojumu radīšanu, kas ikvienam dod balsi, neatkarīgi no cilvēka viedokļa. Tajā pašā laikā mēs vēlamies, lai cilvēki izmantojot mūsu pakalpojumus justos gaidīti un droši, tāpēc mums ir stingra politika pret vardarbību, iebiedēšanu, naida runu un citu tiešsaistes ļaunprātīgu izmantošanu. Katru gadu mēs ieguldām miljardus ekspertu komandu algošanai un tehnoloģijām, lai ieviestu šos noteikumus valodās visā pasaulē. Alvja Hermaņa ieraksts tiks noņemts, jo pārkāpa mūsu politiku attiecībā uz naida runu - ierakstā bija ietverts rasi nievājošs vārds. No Māras Zālītes profila mēs saturu neesam noņēmuši.”
Tātad Hermanis tomēr cieta par konkrētu vārdu, nevis par domu. Bet Zālītes ierakstu “Facebook” dzēsis neesot - to viņi esot rūpīgi izmeklējuši. Tad kā tas varēja pazust? “Aizliegtais paņēmiens” vēlreiz sazinājās ar autori. Jā, vēstījums, ka konkrētais ieraksts būtu naida runa vai kā citādi pārkāptu noteikumus, neesot bijis, bet arī ieraksta vairs nav. Varbūt pati izdzēsusi, bet varbūt hakeri - komentē “Facebook” pārstāve. Pašiem gan nekādas atbildības. Diemžēl ne Zālīte no tā gudrāka, ne sabiedrība.
Runājot par mākslīgā intelekta patieso inteliģences līmeni, par robotiem un moderatoru lomu konteksta un nodoma meklēšanā, “Faceebook” atbilde ir šāda: “Mēs esam daudz ieguldījuši gan mašīntulka sistēmās, gan satura moderatoru grupās, kas runā vietējās valodās, ieskaitot latviešu valodu, jo zinām, ka joprojām ir daudz gadījumu, kad apmācīts moderators ir kritiski nepieciešams, lai godīgi un precīzi ieviestu mūsu standartus. Īpaši gadījumos, kad konteksts satura saprašanai ir svarīgs.” Tātad roboti var arī kļūdīties un nesaprast. Un tad, piedodiet - no vārda brīvības nekā…
Ko darīt, lai tā nenotiktu, lai cilvēki būtu pasargāti no “Facebook” robotu varas? Padomu Latvijai dod NATO Stratēģiskā komunikācijas izcilības centra “Stratcom” direktors Jānis Sārts: “”Facebook” nav jābūt tam, kurš nosaka, ko ir pareizi teikt, un kas ietilpst vārda brīvībā. Mēs saprotam, ka vārda brīvībai ir robežas, bet tās nav jānosaka privātai kompānijai. Algoritmi to noteikt neprot. Ja kāds var noteikt, kur ir robežas, tad tas var būt tikai valsts parlaments un likumdošana, nevis privātās kompānijas.”
Bet vai Latvija pret lielo “Facebook” var ko iesākt? Kā “Facebook” robotiem neļaut būt pārākiem par Satversmes 100.pantu, kas nosaka, ka cenzūra ir aizliegta? Ja Latvija aizsargā savu informatīvo telpu no Krievijas TV kanāliem, tos uzskatot par melīgiem, vai vienlīdz skaidri nav jāpasaka arī “Facebook”, kādi ir vārda brīvības likumi Latvijā? Kā panākt, lai ieraksti un to konteksts tiktu izvērtēti rūpīgāk?
Pirmā Eiropā pret “Facebook” ir sacēlusies Polija, kur tapis likumprojekts, kura būtība ir tāda - ja “Facebook” vārda brīvību ierobežos vairāk, nekā tas paredzēts Polijas likumdošanā, ieraksts būs jāatjauno vai arī pret uzņēmumu vērsīsies Polijas valdība. Tas pats attieksies uz lietotāju kontu bloķēšanu. Lūk, Polijas premjera Mateuša Moravecka teiktais: “Korporatīvo milžu īpašniekiem nevajadzētu izlemt, kuri uzskati ir pareizi un kuri nav. Vārda brīvības cenzūra, kas ir totalitāru un autoritāru režīmu sfēra, tagad atgriežas komerciāla mehānisma veidā, lai apkarotu citādi domājošos.”
Kā varētu rīkoties Latvija? Jautājam Valsts prezidentam Egilam Levitam: “Šāda situācija [dzēšot ierakstus] nav pieņemama demokrātiskā un tiesiskā valstī. Vispirms - globālās interneta platformas nav tas pats, kas jebkurš uzņēmums. Uz tām šodien balstās cilvēku saziņa. Šīs platformas ir darījušas visu, lai panāktu monopolam līdzīgu situāciju globāli. Līdz ar to arī atbildība. Otrkārt, jāņem vērā tas, ka brīva informācijas aprite un vārda brīvība demokrātijā ir konstitucionālas tiesības, kas garantētas Satversmē un daudzos starptautiskos un ES dokumentos. Treškārt, vārda brīvībai un informācijas brīvībai ir robežas, ko nosaka demokrātiskais likumdevējs. Vārda brīvības robeža ir naida runa, bet informācijas brīvības robeža ir dezinformācija, kas var izraisīt lielu kaitējumu sabiedrībai. Nevis jebkura dezinformācija, bet tikai tā, kas var nodarīt būtisku kaitējumu. Šīs ir demokrātijas noteiktās robežas.
Tiesiskā valstī ar to vien nepietiek, ja kāds pasaka, ka cits cilvēks izplata dezinformāciju vai cita cilvēka viedoklis ir naida runa. Tiesiskā valstī ir mehānisms, kā to noskaidrot. Parasti tās ir valsts institūcijas, tiesa. Cilvēkiem, kuri tiek apvainoti par dezinformāciju vai naida runu, ir tiesības izteikt savu viedokli. Šis ir ļoti būtisks elements tiesiskā valstī. To nevar privāti cenzēt. Globālās interneta platformas atšķiras no avīzes vai portāla. Vietējiem portāliem un avīzēm nav monopola. Katrai avīzei vai portālam var būt sava ievirze, bet platformās, ko lieto miljardiem cilvēku, izvēles iespēja ir minimāla. Tādēļ uz tām attiecas īpaši noteikumi. Ja kāds cilvēks izsaka viedokli vai pauž informāciju, kura saskaņā ar mūsu likumiem - ar Satversmi un tās 100.pantu - ir pieļaujama, to dzēšana nav pieņemama.”
Bet kā to pateikt milzim “Facebook”? Pirmais, ko atgādina Levits, ir tas, ka 2020.gada decembrī Eiropas Komisija nāca klajā ar priekšlikumiem jaunam digitālo pakalpojumu likumam, saskaņā ar kuru tādām kompānijām kā “Facebook” būtu jāatskaitās par saviem algoritmiem nacionālo valstu regulatoriem, savukārt lietotājiem jāsniedz izsmeļošas atbildes, kādēļ kaut kas ir izdzēsts. Egils Levits: “Dators kontrolē cilvēku! Domāju, ka tas ir punkts, kur mēs esam sasnieguši robežu. Mašīna nekad nedrīkst kontrolēt un ierobežot cilvēka tiesības. Tas izriet no visas humānisma koncepcijas.”
Taču līdz šāda likuma pieņemšanai ceļš var ilgt vairākus gadus. Kādi ir risinājumi līdz tam? Varbūt Latvijai jāiet Polijas ceļš un jāizstrādā savs likums? Levits: “Tas ir apsverams jautājums, kā mūsu valstij aizsargāt pilsoņu vārda brīvību un informācijas brīvību, vienlaicīgi nepieļaujot ekstrēmo robežu pārkāpšanu. Katrai valstij ir savs konteksts. Nav pieļaujams, ka pastāv kādi aizliegtie vārdi, pēc kuriem cilvēks tiek diskriminēts. Tas nav savienojams ar demokrātiju un tiesisku valsti. Mums Latvijā nepieciešamas plašākas diskusijas par šo jautājumu - tad varētu nobriest arī kāds likumprojekts.”
Saeimas deputāta Jāņa Dombravas (NA) komentārs: “Jau futūristi pagātnē paredzēja, ka pasaule nonāks pie situācijas, kad būs izveidota globāla kontrole pār informāciju. Šobrīd ne tikai “Facebook”, bet arī citi sociālo tīklu milži kontrolē ļoti lielu daļu cilvēces radītā satura. Mēs redzam, ka vārda brīvības groži tiek pievilkti neatbilstoši nacionālo valstu likumdošanām. Tomēr, ar vārda brīvības ierobežošanu jābūt piesardzīgiem. Ir izņēmuma gadījumi, kad cilvēki aicina fiziski iznīcināt citus cilvēkus. Tad aktīvi jārīkojas. Bet gadījumos, kad tiek izteikts viedoklis par vienu vai otru kultūras vai sociālās dzīves jautājumu, kur nav redzams aicinājums uz vardarbību, nav nekāda pamata šādus ierakstus dzēst.
Viens no risinājumiem, iesaistot arī ES, būtu atfiltrēt īstus, fiziskus sociālo tīklu lietotājus no tiem, kas ir roboti vai mākslīgi ģenerēti konti. Ja būtu verificēti lietotāji, kuriem norādīta izcelsmes valsts, tad būtu skaidrs, ka šie cilvēki pakļaujas konkrētas valsts jurisdikcijai. Vārda brīvību ierobežojošos momentus katrā valstī saprot citādāk. Ir bijusi situācija, ka no Latvijas armijas “YouTube” konta tiek izņemta skaidrojoša filma par latviešu leģionu tikai tāpēc, ka kāds par to pasūdzējies. Ir svarīgi panākt lietotāju lokalizāciju, jo tad Latvijas tieslietu sistēma varētu daudz efektīvāk iejaukties gadījumos, kad notiek cenzūra, vai gadījumos, kad ir aicinājums uz fizisku vardarbību pret personu vai personu grupu.
Pavisam noteikti ir jāregulē sociālo tīklu lietošana Latvijas Republikas teritorijā. Tas neattiecas tikai uz “Facebook”, bet arī uz “Instagram”, “TikTok”, “Twitter”, “YouTube” un citām platformām, kas pelna milzīgu naudu no Latvijas firmām un privātpersonām caur reklāmas tirgu un tamlīdzīgi. Primārais ceļš būtu caur ES piespiest šos milžus respektēt zināmus noteikumus, bet arī mēs paši varam izstrādāt konkrētas vadlīnijas, uz kādiem noteikumiem šiem sociālajiem tīkliem jādarbojas Latvijas teritorijā.”
Raidījumu noslēdzot, “Aizliegtā paņēmiena” vadītājs Guntis Bojārs novēlēja valsts prezidentam, valdībai un likumdevējiem nekad nepieļaut domu, ka tā kā mums ir tikai nepilni divi miljoni iedzīvotāju, mēs esam pārāk mazi un neko nespējam izdarīt. Kas mums liedz uzrakstīt līdzīgu likumu, kā to izdarīja Polija? Tad cilvēks, kura ieraksts ticis nepamatoti dzēsts, varēs vērsties Latvijas valsts institūcijās ar sūdzību, ka ir pārkāpts Satversmes 100.pants. Saraksti ar vainīgo uzņēmumu turpinās valsts institūcijas, pieprasot tā paskaidrojumus. Uzņēmums, protams, var atbildēt vai ignorēt pieprasījumu, taču tam jāzina, ka vienā brīdī Latvijas valsts caur tiesu var tam piestādīt rēķinu par Latvijas pilsoņu tiesību pārkāpšanu. Mums ir jāatmet domāšana, ka esam mazi un nevarīgi cīnīties pret megauzņēmumu milžiem. Tas nav pareizs, sevi un savu valsti cienošs domāšanas veids.
“Laikmeta zīmju” komentārs. Viedokļu cenzēšana lielajos interneta uzņēmumos sākās pēc tam, kad Krievija un vēlāk arī dažas citas autoritāras valstis cīņā pret Rietumu demokrātisko pasauli sāka izmantot informatīvā kara metodes, tostarp atklātu dezinformāciju un masveida viltus ziņu izplatīšanu interneta vidē, galvenokārt tieši sociālajos tīklos. Tolaik lielajiem tīmekļa megauzņēmumiem tika pārmesta nespēja ierobežot viltus ziņu plūsmu, piedraudot tiem ar dažādiem sodiem un sankcijām, ja šī problēma netiks risināta. Tad arī tika ieviesti stingrie noteikumi un izstrādāti robotizēti algoritmi viltus lietotāju kontu atklāšanai un nevēlamu ierakstu izķeršanai un dzēšanai. Krievijas viltus ziņu kanālus šādi soļi kaut nedaudz, tomēr spēja ierobežot, taču līdztekus parādījās arī pašu Rietumvalstu pilsoņu ierakstu cenzēšana jau pavisam citu iemeslu dēļ.
Tas dažu gadu laikā novedis pie situācijas, ka šodien valstīm jau nākas domāt, kā ierobežot privātu kompāniju radīto masveida cenzūru interneta sociālajos tīklos. Diemžēl teju monopolstāvoklī esošo globālo uzņēmumu īpašnieki un vadība arī lielākoties pārstāv neoliberāli kreiso ideoloģiju, kā dēļ viņiem piederošajos sociālajos tīklos tiek ierobežots un cenzēts tieši konservatīvais, tradicionālās vērtības pārstāvošais viedoklis. Turklāt robotizētie algoritmi ierakstus cenzē, vadoties vienīgi pēc tajos ieprogrammētajiem atslēgvārdiem, neņemot vērā ne kontekstu, ne domu, kas rada dažādus pārpratumus un nepārprotami pārkāpj demokrātiskā sabiedrībā noteiktās cilvēktiesības uz vārda brīvību.
Problēma ir arī tā, ka neoliberālie kultūrmarksisti nemaz neuzskata, ka būtu kaut ko pārkāpuši, un pašu savulaik izdomātā un ieviestā politkorektuma normas vērtā augstāk par jebkādām cilvēktiesībām un vārda brīvību. Arī “Laikmeta zīmes” no saviem gadījuma “progresīvi neoliberālajiem” lasītājiem ir saņēmušas norādes, ka, piemēram, pat mazākajai homoseksuāļu kritizēšanai neesot tiesības atsaukties uz vārda brīvību - tā esot vien neģēlīga un nepieļaujama homofobija. Ar to tiek pateikts, ka demokrātijā šodien ir tēmas un cilvēku grupas, par kurām tikai labu vai neko. Un pretēji - tikai sliktu vai neko par tiem, kas neatbilst jaunās pasaules kārtības “progresīvajām” idejām. Par laimi arī Rietumu pasaulē vēl ir valstis, valdības un sabiedrības, kas atļaujas tā nedomāt. Šīm valstīm būtu jāapvienojas, lai izstrādātu likumdošanu, kas iegrožotu lielo interneta gigantu visatļautību un pārtrauktu viedokļu cenzēšanu, kas nekādi nav savienojama ar patiesu demokrātiju.
Arī Latvijai neapšaubāmi jāpieņem likumi, kas liegtu globāliem megauzņēmumiem mūsu valstī pārkāpt Satversmi, tostarp tās 100.pantu, kas nosaka, ka cenzūra ir aizliegta. Šajā jomā Latvijai jāsadarbojas ar valstīm, kam ir līdzīgs redzējums, piemēram, Poliju, Ungāriju un citām. Jautājums tikai - vai mūsu valdība vēlēsies to darīt? Arī Latvijā pie varas arvien vairāk laužas kreisi neoliberālo domāšanu pārstāvošie politiskie spēki, kam “Facebook” un citu interneta sociālo tīklu ieviestā konservatīvo viedokļu cenzūra varētu būt itin tīkama. Tomēr, paldies Dievam, ka mums vēl ir arī veselīgi domājoši politiķi, kas centīsies to nepieļaut. Vēlreiz Saeimas deputāta Jāņa Dombravas teiktais: “["Facebook" un citi sociālie tīkli] faktiski pārkāpj Latvijas Satversmes 100.pantā garantēto runas brīvību. Normālā situācijā neviens no raidījumā (”Aizliegtais paņēmiens” - Red.) minētajiem ierakstiem jācenzē nebūtu. Tur nebija ne aicinājums uz vardarbību, ne naids.” Tam var tikai piekrist.
Līdzīgie raksti:
- Nekas nav atrasts
