13
Par murāli, sātanismu un cenzūru mākslā
Ievietoja | Sadaļa Arhitektūra, tēlniecība, māksla, Valsts un pilsoņi | Publicēts 13-09-2021
Kā tapa bēdīgi slavenais murālis? 2021.gada 12.augustā medijos parādījās ziņa, ka kopš 9.augusta Rīgā, Akas ielā, fonda “Mākslai vajag telpu” aizbildniecībā top murālis “Veltījums Džemmai Skulmei”. Projekts esot saņēmis atbalstu Rīgas domes Kultūras projektu finansēšanas konkursā un to kā labu novērtējis arī Mākslas akadēmijas rektors profesors Kristaps Zariņš. Savā darbā Kristians Brekte iedvesmojies no Džemmas Skulmes meiteņu tēliem, kurus māksliniece savā daiļradē izmantojusi pēdējos dzīves gadu desmitos, un kas līdzinās bērnu zīmējumiem. Pāri murālim būšot lasāms Skulmes citāts “Mēs visi esam sliekas, kurām jāirdina zeme”, kas interpretējams kā mākslinieces aicinājums jaunajiem visu nozaru censoņiem padarīt augsni - valsti un sabiedrību - auglīgu.
Kurš gan varētu iebilst mākslas darbam ievērojamās latviešu mākslinieces piemiņai. Taču, kad sabiedrības acīm pavērās jau gatavais sienas gleznojums, daudzi jutās šokēti. Nesaprotami, kroplīgi sieviešu tēli ar vairākām acīm un daudzām krūtīm, turklāt viens no tēliem rada nepārprotamas asociācijas ar kaut ko sātanisku, velnišķīgu. Tas momentā radīja jautājumus par to, vai pati Džemma Skulme būtu priecājusies par šādu savu darbu interpretāciju un, vai ēka, kurā mācās 1.-5.klašu bērni, patiešām piemērota šāda veida zīmējumiem. Eļļu ugunī pielēja arī tas, ka murālis tapis ne tikai ar fonda “Mākslai vajag telpu”, bet arī ar Rīgas domes atbalstu. Sienas gleznojumam iztērēti 10 000 eiro, no kuriem 6000 segusi Rīgas dome, tērējot tam nodokļu maksātāju, tas ir - visu pilsētnieku naudu.
Problēmas ar Brektes murāli ir vairākas. Daudzi šādu pseidobērnišķīgu “ķēpājumu” nemaz neuztver kā mākslu, taču tas ir diskutabls jautājums, jo arī citi mākslinieki, piemēram Aija Zariņa vai tā pati Džemma Skulme savā mākslā izmantojuši bērnišķā naivisma elementus. Lieli iebildumi ir arī par to, ka šāds zīmējums tapis tieši uz skolas ēkas, kur mācās jaunāko klašu skolēni. Un, protams, cilvēku sašutumu izraisa fakts, ka Rīgas dome tērējusi viņu nodokļos samaksāto naudu par pilsētvides objektu Rīgas vēsturiskajā centrā, kas lielai daļai sabiedrības nav pieņems ne ētiski, ne estētiski.
Kristians Brekte gan savā darbā neko nepieņemamu nesaskata un pauž, ka cilvēkiem vajadzētu iedziļināties tā domā un kontekstā nevis formā. Viņš esot izmantojis Džemmas Skulmes radītos meiteņu tēlus no gleznu sērijām “Atgriešanās” un “Modelis”, taču veidolos, kas tuvi un raksturīgi pašam. Par murāli viņš teic: “Es domāju par nozīmēm. Izvēlējos Džemmas radītus zīmējumus, kas izskatās pēc bērnu skricelējumiem. [..] Bērni taču allaž zīmē un skricelē, sēžot skolas solā! Ar šiem zīmējumiem, es mudināšu cilvēkus atcerēties, kā tas bija - būt bērniem un ķēpāties, zīmēt neesošus radījumus uz pierakstu klažu malām. Ja bērniem niez nagi, tad viņiem ir jāļauj ķēpāties un radīt.”
Derētu gan atcerēties, ka par labu mākslas darbu var uzskatīt tādu, kura domu skatītājs, lai arī varbūt ne uzreiz, tomēr spēj uztvert bez lieliem papildus paskaidrojumiem. Taču Brektes murālis izraisa vienus vienīgus jautājumus un neizpratni. Bez paskaidrojuma to īsti nesaprot neviens. Taču tādā gadījumā pie murāļa vajadzēja pielikt plāksnīti ar paskaidrojošu tekstu, lai rīdzinieki un pilsētas viesi skaidri saprastu, kas par briesmoņiem tajā attēloti. Turklāt daudziem ir pamatotas pretenzijas pret murāļa tēlu vizuālo risinājumu, ja reiz tie veltīti Skulmes daiļradei. Ikviens pats var salīdzināt Džemmas bērnišķīgajā manierē radītos sieviešu tēlus ar Brektes (ne)daiļradi. Pēdējai šāds salīdzinājums par labu noteikti nenāk. Par Džemmas gleznām un skicēm nav gadījies dzirdēt daudz pretenziju, ko nekādi nevar teikt par Brektes mākslā tik iecienītajiem monstriem, galvaskausiem un citiem mošķiem.
Tikpat pamatots ir cilvēku sašutums, ka šādi monstri un mošķi mājvietu raduši uz pamatskolas ēkas sienas. Diskusijās tiek uzdots jautājums, vai konkrētā sienas gleznojuma atrašanās uz skolas ēkas ir saskaņota ar izglītības iestādes vadību un vai ar bērnu vecākiem ir apspriests, ko viņi vēlētos redzēt uz savu bērnu skolas fasādes. Daudzi vecāki uzskata, ka šis Brektes zīmējums nedod nekādu pozitīvu pienesumu viņu bērnu kultūras izglītībai un estētiskajām jūtām. Tāpēc portālā “Manabalss.lv” sākta parakstu vākšana, lai “likvidētu neviennozīmīga rakstura murāli”. Pēc vecāku domām, tas pārkāpj Latvijas sabiedrības ētiskās normas un “Bērnu tiesību aizsardzības likuma” 50.panta 1. un 2.daļu - aizliegumu bērniem demonstrēt un propagandēt lietas, kas rada draudus viņu garīgajai attīstībai.
Rīgas 40.vidusskolas bērnu vecāki ar iesniegumu vērsušies arī pie Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas, Labklājības ministrijas un Izglītības un zinātnes ministrijas, lai panāktu murāļa novākšanu no skolas ēkas. Lūgums izvērtēt situāciju nosūtīts arī Tiesībsarga birojam, bet Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldei lūgts sniegt atzinumu par Kristiana Brektes darba atbilstību UNESCO aizsardzībā esošā Rīgas vēsturiskā centra apbūvei, tās raksturam, mērogam, ritmam un noskaņai, kā arī murāļa un uzraksta atbilstību Konstantīna Pēkšēna projektētās ēkas kultūrvēsturiskajai substancei.
Nopietni jautājumi būtu uzdodami arī projekta kuratoriem fondam “Mākslai vajag telpu”. Vai patiešām jau iepriekš nebija paredzams, ka tik kontroversiāla māksliniekā darbs izraisīs stipri neviennozīmīgu reakciju? Vai patiešām šis darbs bija jāliek tieši uz skolas ēkas sienas? Vai tam nevarēja atrast citu vietu? Rīgā taču ir pietiekami daudz tukšu ugunsmūru. Un, vai arī Rīgas domes Kultūras pārvalde neiedomājās, ka šāds pretrunīgs darbs izsauks negāciju gūzmu daudzos rīdziniekos? Tomēr iesaistīto personu izteikumi liek domāt, ka Brektes darbs apzināti novietots tieši uz skolas ēkas, tā “akcentējot mākslas izpratnes veidošanu jau no mazām dienām, laikmetīgā veidā mudinot bērnus iepazīties ar vizuālās mākslas mantojumu”. Bet tādā gadījumā jāvaicā, vai “Mākslai vajag telpu” un kreisi liberālā Rīgas pašvaldība apzināti provocē cilvēkus ar konservatīvākiem uzskatiem? Ja tā, tad kādu mērķu labad? Jo šādi gadījumi nevis vieno, bet vēl vairāk šķeļ jau tā sašķelto sabiedrību.
Tiesa, Brektes darbam netrūkst arī piekritēju. Ir cilvēki, tostarp atsevišķi skolas audzēkņu vecāki, kas šo sienas gleznojumu uzskata par labu impulsu sarunai ar bērniem par laikmetīgo mākslu un māksliniecisku vērtību. “Laikmeta zīmes” gan konkrētajā zīmējumā nesaredz lielu potenciālu, lai bērnos vairotu mākslinieciski estētisku izpratni vai veicinātu interesi par laikmetīgo mākslu. Ja nu vienīgi tas var būt piemērs, lai mazajiem paskaidrotu, ka par mākslu šodien var nosaukt jebko, reizēm arī absolūti neestētiskus, neētiskus un destruktīvus darbus. Pēdējais teikums nekādā gadījumā nav novērtējums konkrētajam Brektes darbam - tas lai paliek mākslas speciālistu un sabiedrības ziņā. Tomēr murāļa precedents liek domāt, ko tad īsti mūsdienās saprast ar jēdzienu “laikmetīgā māksla”?
Par laikmetīgu savulaik dēvēja arī padomjlaika mākslinieku veikumu, tostarp Džemmas Skulmes daiļradi. Mūsdienās šī perioda māksla drīzāk jau ir klasika. Tomēr pret 20.gadsimta otrajā pusē radīto latviešu mākslu vairumam lielu pretenziju nebūs. Citādi ir ar jaunāko, 20.gadsimta pašā nogalē un 21.gadsimtā radīto mākslu. Vairums no šiem mākslas darbiem gan lielākajai daļai cilvēku tāpat ir vairāk vai mazāk pieņemami, tomēr ir arī darbi, par kuriem ļaudis brīnās - kāpēc kaut kas tāds vispār tiek saukts par mākslu. Vai, piedodiet suņa kaka, novietota uz postamenta, ir māksla? Vai ar ēzeļa astei piestiprinātu otu uztriepti krāsu plankumi ir māksla? Vai no baložu mēsliem darināta “glezna” ir māksla? Vai pārgriezt sev vēnas un izšļakstīt asinis uz balta papīra ir māksla? Vai savācot vienkopus dažādu drazu un novietojot to smalkas izstāžu zāles centrā, tā uzreiz kļūst par augsto mākslu?
Tas, protams, nav viennozīmīgi vērtējams jautājums. Komentējot ažiotāžu ap Brektes murāli Džemmas Skulmes dēls mākslinieks Juris Dimiters pauž: “Modernajai mākslai vispār nav nekādu kritēriju. Šeit viss ir atļauts, un viss ir māksla.” Bet vai patiešām viss, ko kāds gribētu nosaukt par mākslu, ir māksla? Vai patiešām vairs nav itin nekādu kritēriju? Kāds ir teicis, ka par laikmetīgo mākslu var uzskatīt tādu mākslu, kas tiek radīta savam laikmetam. No šāda viedokļa raugoties Brektes un viņam līdzīgi domājošo darbi par šo laikmetu neliecina neko labu. Ja šis laikmets pieprasa, akceptē un ir gatavs publiski demonstrēt tādus tēlus un sižetus, kādus savā mākslā nereti aprāda Brekte un daži citi “modernie” mākslinieki, tad īpaši skaudri kļūst saprotams Bībelē teiktais par to, ka laiku beigās cilvēce arvien vairāk degradēsies un pakāpeniski arvien dziļāk slīgs garīgā, morālā un ētiskā destrukcijā.
Tik krasa viedokļu un vērtējumu pretstāve Brektes daiļrades sakarā raisa jautājumu par paša mākslinieka personību, iekšējo pasauli un vērtību sistēmu. Jau kopš savas mākslinieka gaitas sākuma Kristians Brekte ir dēvēts par huligānu mākslā un raksturots kā izteikti provokatīvs mākslinieks. Pilnīgs pretstats savam vectēvam Jānim Brektem, kurš bija izcils Vecrīgas attēlotājs akvarelī un ainavists. Ir ļaudis, kas uzskata, ka mākslai ir jābūt provokatīvai, ka tai jāprovocē skatītājs uz aktīvu domāšanu un vēlmi atrast un noformulēt savu pozīciju. Tomēr provokācija mākslā nedrīkst būt pašmērķis - tai vienmēr jābūt ar domu panākt pozitīvu mērķi. Ja vien provokācija jau sākotnēji nav iecerēta kā tīša destrukcija ar nodomu saniknot un šķelt sabiedrību, tai būtu jāveicina diskusija un jāpalīdz noformulēt atziņas, kas padarītu sabiedrību un dzīvesvidi ap mums kaut mazliet labāku.
Iedziļinoties Brektes līdzšinējā daiļradē, pārliecība, ka cienījamā profesora māksla aicina cilvēkus uz kaut ko labāku, nerodas. Drīzāk pretēji - tā ir depresīva, daudz runā par nāvi, misticismu, dzīves tumšo pusi. Mākslas zinātniece Elīna Sproģe par Brekti saka: “Viņa attēlotā realitāte ir perversa, grēcīga un nežēlīga”. Par to liecina arī Brektes personālizstāžu nosaukumi - “Dirsā mati”, “Uzmācību neirozes un kastrācijas draudi”, “Absolūtais ļaunums”, “Nāves smaka”, “Morgs”, “Asins lietus”. Aplūkojot Brektes darbus top skaidrs, ka tā nav māksla jebkuram, bet ļoti specifiskai publikai, kam patīk provokācijas, perversija un nāves kults. Protams, Brektem ir mākslinieka talants. Protams, viņš ir spējīgs tehniski pareizi un mākslinieciski labā līmenī izveidot zīmējumu, grafiku, gleznu, scenogrāfiju. Tomēr viņa māksla diez vai ir piemērota publiskai izstādīšanai pilsētvidē un noteikti nav domāta bērnu auditorijai.
Viena no Brektes iemīļotām tēmām ir nāve. Nāves tematika nav tabu un par to, protams, drīkst runāt, taču to var darīt dažādi. Latviešu glezniecības vecmeistaram Janim Rozentālam ir glezna “Nāve”. Tajā attēlot māte ar zīdaini rokā, pār kuru noliecies nāves stāvs. Lūkojoties uz šo gleznu, cilvēki ierauga nāves neizbēgamību un skaudrumu. Taču Rozentāla glezna neizstaro depresiju, kā tas ir Brektes darbos, kurus redzot ne vienmēr var saprast, ko mākslinieks gribējis pateikt. Ir bezjēdzīgi runāt par nāvi, ja tas neraisa cilvēkos dziļākas pārdomas, neved uz jauniem apziņas līmeņiem, kas ļautu nāvi uztvert kā normālu dzīves daļu, nebaidīties no tās un saprast, ka garīgi cilvēks dzīvo mūžīgi. No fiziskās nāves neizbēgs neviens, taču kā izbēgt no garīgas nāves? Tāds ir mūsu esības pamatjautājums. Nāvi ir uzvarējis tikai viens - Jēzus Kristus. Vai Brektes māksla ved skatītāju tuvāk Kristum? Nē, tieši pretēji.
Paužot, ka “nāve ir sūds” (attēlā kreisajā pusē),
jau pēc brīža Brekte baida skatītājus ar drīzu nāvi (attēlā labajā pusē).
Cilvēks, kuram nav sveša garīgā pasaule, pamanīs Brektes darbos noteiktu noslieci uz sātanismu. Mākslinieka biogrāfijās uzsvērts, ka Brektes vizuālajā valodā rodamas atsauces uz gotikas un blekmetāla subkultūrām. Šajās subkultūrās ne tikai izmanto sātanisma simboliku, bet nereti reāli pielūdz tumsas valdnieku. Publiski Brekte nekad nav runājis par sātana pielūgšanu, taču viņa apģērbs, aksesuāri un izteiksmes veids mākslā varētu par to liecināt. Pats viņš kādā intervijā izteicies: “Manī jau tā černuha ir, man tā patīk. Arī pasakās man vienmēr paticis ļaunais tēls, kaut vai tas pats velns. [..] Ļaunie tēli vienmēr ir interesantāki. Ja salīdzinātu Laimdotu un Spīdolu, tieši Spīdola [..] man patiktu labāk. Spīdola ir interesanta - viņai ir raganu sanākšanas, viņa lido uz baļķa, viņai ir tumši mati.”
Attēlā labajā pusē Kristians ir kopā ar savu dvīņumāsu Patrīciju. Uz viņa apģērba redzams
nepārprotams sātanisma simbols - apgriezta pentagramma ar sātana āža galvu vidū.
Par raganām runājot, Brekte saka: “Es raganu gribu zīmēt plikiem pupiem nesot ūdeni no akas. Negribu zīmēt klasisko veģmu - veceni ar milzīgu kārpu. Jo mūsu raganas plikas dejo, gatavo savus virumus. Latviskā identitāte ir kaila ragana.” Brekte ir arī publiski paudis, ka viņam patīk “latviešu ticējumi, burvestības”. Viņš aicina veļu laikā nest veļiem ēdienu, “lai viņi paēd un visu nākamo gadu liek tevi mierā”. Tāpat Ziemassvētkos Brekte aicina “padejot ar Nāvīti, lai viņa tik drīz neklauvē pie tavām durvīm”. Viņš arī domā, ka Latviju reprezentējošiem suvenīriem vajadzētu būt ar mistisku, ezotēriski okultu nozīmi, jo tad plaukšot tūrisms un cilvēki braukšot uz Latviju veikt pagāniskus rituālus. Kristians atzīst, ka sācis pievērst uzmanību astroloģijai un esot izmēģinājis zīlēšanu ar taro kārtīm.
Brekti ļoti aizrauj grieķu mitoloģija. Mitoloģiskus tēlus viņš esot izmantojis strādājot arī pie skandalozā Akas ielas murāļa. To veidojot, Brekte it kā esot iekšēji sarunājies ar Džemmas Skulmes garu. Uz murāļa īstenībā esot atveidotas četras dievietes - “Afrodīte, kas ir pirmā lielākā, tad augšā ir Hekate, kreisajā pusē, kur vecāki redz kaut kādu seksuālu aktu, tā ir Nīke, un apakšā, ko sociālajos medijos dēvē par čērķi vai velniem, tā ir Hatora - dieviete Senajā Ēģiptē, no kuras asarām ir radies cilvēks.”
Neskatoties uz augstākminēto, cilvēki, kas Brekti pazīst personīgi, saka, ka ikdienā un sarunās Kristians ir gaišs un patīkams cilvēks. Iespējams, viņš apzināti nepielūdz sātanu un neveic nekādus rituālus, taču ezotēriskais kokteilis viņa galvā pavisam noteikti ietekmē gan Brektes fizisko, gan iekšējo cilvēku, pat ja pats viņš to neapzinās. Pat ja sātaniskie simboli viņa apģērbā, aksesuāros un mākslā ir domāti tikai sabiedrības kacināšanai, šāda koķetērija ar garīgo tumsas pasauli neglābjami ietekmēs viņa dzīvi, personību un apkārtējos. Sātans ir reāla garīga būtne - kritušais eņģelis Lucifers - kas nekad neatstās mierā to, kurš viņu izaicina. Arī pats Brekte atzīst: “Gribot negribot nonāku pie tā, ka tumsas puse man simpatizē vairāk…”. Šis fakts vēl skaidrāk apliecina, ka Brektes izteikti pretrunīgā māksla nav domāta publiskai izstādīšanai pilsētvidē, kur nu vēl bērniem paredzētos objektos.
Jaukais puisis un latviešu jauno mākslinieku skolotājs Kristians Brekte.
To vajadzēja saprast gan fondam “Mākslai vajag telpu”, gan jo vairāk Rīgas domes atbildīgajām institūcijām. Cilvēki sociālajos tīklos pamatoti uzdod jautājumu, kurš no atbildīgajiem noslēdzis līgumu par mūra apgleznošanu tieši ar Brekti un kāpēc. Tiek vērtēta arī Rīgas galvenā mākslinieka atbildība, kurš citos gadījumos ne vienu vien izkārtni, gaismas reklāmu vai fasādi ir izbrāķējis kā mākslinieciski nederīgus, bet šo tomēr apstiprinājis. Tas liek domāt par vēl vienu interesantu aspektu - vai šāds darbs tiktu apstiprināts izstādīšanai pilsētvidē, ja to būtu zīmējis nevis LMA profesors, bet, piemēram, kāds mākslinieciski talantīgs sātanistu sektas loceklis vai plašāk nezināms grafiti meistars? Droši vien nē. Bet tādā gadījumā jautājums ir - vai mākslas darba vērtību nosaka tikai mākslinieka akadēmiski iegūta izglītība, vai tomēr svarīga ir arī mākslas darba estētika un vēstījums, ko tas pauž?
“Mākslai vajag telpu” pārstāvji sūkstas un pauž sašutumu, ka šobrīd pret Kristianu Brekti un viņa daiļradi tiekot vērsta tā sauktā izslēgšanas kultūra. Mākslinieka sociālo kontu saturs tiekot bloķēts un izņemts no aprites, jo, piemēram, “Instagram” vietne regulāri saņemot ziņojumus, ka Brektes iepriekš radītie mākslas darbi un kontā izvietotais saturs ir nepiedienīgs un cieņu aizskarošs. Nevar gan piekrist, ka Brekte tiktu pakļauts īstai izslēgšanas kultūrai. Iespējams, viņš saņem daudz dusmīgu un varbūt pat aizskarošu, rupju komentāru internetā, taču tā vēl nav izslēgšanas kultūra. Iespējams, ka viņa darbu attēlus kādi sociālie mediji dzēš vai bloķē, taču Brektes māksla daudziem sociālo tīklu moderatoriem šķitīs nepieļaujama arī bez lietotāju sūdzībām. Brektes darbi nepatīk daudziem, taču neviens nekad nav aicinājis viņu izslēgt no profesionālās darbības vides un organizācijām vai aizliegt viņa darbu publiski izrādīšanu, kā to šodien piedzīvo neskaitāmi patiesie izslēgšanas kultūras upuri.
Tomēr šis notikums aktualizē jautājumu par cenzūru. Negribot nāk prātā paralēles ar cīņu pret tā saukto tikumības likumu izglītībā. Savulaik Saeima pieņēma grozījumus Izglītības likumā, kas noteica, ka izglītības sistēmai jānodrošina izglītojamā tikumisko audzināšanu, atbilstoši Satversmē ietvertajām un aizsargātajām vērtībām, īpaši tādām kā laulība un ģimene. Tāpat skolai jāaizsargā skolnieku no tādas informācijas, kas neatbilst viņa tikumiskās attīstības nodrošināšanai. Jau no pirmās grozījumu pieņemšanas dienas ir skanējuši skaļi atsevišķu politiķu, politisko partiju un nevalstisko organizāciju protesti, saucot to par nepieļaujamu cenzūru, kas “neiederas demokrātiskā Latvijas valstī”. Savulaik pat tika nodibināta koalīcija “Cenzūrai - nē!” lielākās Latvijas bērnu seksuālās pavedinātājas biedrības “Papardes zieds” vadībā, kas gan iebilda tikai pret “tikumības cenzūru” izglītībā, bet ne mākslā un citur.
Vai pēc “Papardes zieda” domām arī šie Brektes pornogrāfiskie darbi veicina bērnu garīgo attīstību?
Ja pat daudziem pedagogiem vairs nav īsti skaidrs, kas tā tāda tikumība, un sabiedrībā ir aprindas, kas šo “novecojušo” terminu, tāpat kā vārdu “grēks”, labprāt pilnīgi izsvītrotu no cilvēces leksikas, tas norāda, cik tālu morālajā atpakaļgaitā cilvēce nogājusi un cik strauji šis process turpinās šodien. Bet kā ar mākslu? Vai mākslu drīkst un galvenais - vai to vajag cenzēt? Plašākā nozīmē “Laikmeta zīmes” viennozīmīgi ir pret cenzūru. Mēs uzskatām, ka ikvienam ir tiesības gleznot, veidot, rakstīt un komponēt, kas vien ienāk prātā, un to visu arī izstādīt, ja vien ir, kas to skatās; nodrukāt, ja vien ir, kas to lasa; atskaņot, ja vien ir, kas to klausās. Tomēr, runājot par bērniem un skolu, valstij ir tiesības noteikt tādu izglītības saturu, kas nekaitē bērnu psihei, attīstībai, tikumībai un morāles vērtībām. Pieaugušo auditorijai domātai mākslai demokrātiskā sabiedrībā nevajadzētu tikt cenzētai, jo pieaugušie spēj paši izvēlēties to, kas atbilst viņu gaumei, uzskatiem un vērtībām. Skolēniem šādas izvēles faktiski nav.
Nenoliedzami, arī Brektem ir tiesības uz mākslinieciskās izteiksmes brīvību, tās ietvaros radot, ko un kā viņš grib. Kamēr viņa māksla paliek izstāžu zālēs, kur to var baudīt tie, kam tā pieņemama, nav nekādu problēmu. Arī piedāvāt savu redzējumu pilsētvides objektiem Brektes kungs var. Tomēr Rīgas domei ir ne vien tiesības, bet pat pienākums rūpīgi izvērtēt šādu piedāvājumu saturu un pieņemt vai noraidīt tos. Tā nav cenzūra, bet pasūtītāja tiesības pirkt konkrētu mākslas darbu vai atteikties no tā. Ja izcili liberālā un neiedomājami progresīvā Rīgas dome patiesi rūpētos par demokrātiju, tad būtu bijis gaužām liberāli, progresīvi un demokrātiski pajautāt ja ne skolēnu vecākiem, tad vismaz skolas vadībai, ko viņi domā par Brektes garadarbu un vai vēlas to redzēt uz savas skolas sienas.
Nav pieņemami, ja vara mēģina ietekmēt mākslas vai literāru darbu, aizliedz to publicēt vai izstādīt, vai arī jebkādi cenzē tā saturu. Tomēr valstij vai pašvaldībai nav arī pienākums pieņemt jebkuru darbu izstādīšanai publiskajā vidē. Valstij ir tiesības vismaz skolās pasargāt bērnus un jaunatni no tiem nevēlamiem mākslas un literāriem darbiem. Arī Pirmās Republikas laikā bija likums par jaunatnes pasargāšanu no “sēnalu un neķītrību literatūras”, regulāri atjaunojot jaunatnei nevēlamu grāmatu un izdevumu sarakstu. Tas skāra ne tikai skolu bibliotēkas, bet arī grāmatnīcās šajā sarakstā iekļautos darbus vajadzēja izvietot tā, lai bērniem tie nebūtu pieejami. Līdzīgi tika “cenzēti” arī mākslas darbi. Šādi noteikumi bija spēkā ne tikai Ulmaņa autoritārā režīma laikā, bet arī demokrātijas periodā.
2021.gada 8.septembrī tika publiskots Valsts Bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas (VBTAI) atzinums, ka Brektes murālis nav tapis tam piemērotā vietā un bērnos var radīt neizpratni: “Šādam mākslas darbam nav īsti piemērota vieta uz izglītības iestādes sienas, bet gan kādā mākslas galerijā, kur pats mākslinieks var skaidrot tā būtību un to var aplūkot tie skatītāji, kurus tas uzrunā. Šajā gadījumā bērniem nav iespējas izvēlēties.” Inspekcija arī pauž, ka iepriekš būtu vajadzējis noskaidrot vecāku viedokli un saskaņot mākslas darba izvietošanu uz skolas ēkas sienas. Tāpat VBTAI atgādina par Bērnu tiesību aizsardzības likuma 50.panta pirmo un otro daļu, kas nosaka, ka ir aizliegts bērniem demonstrēt, pārdot, dāvināt, izīrēt un propagandēt jebko, kas rada draudus bērna garīgajai attīstībai.
Dīvaini, bet jau tās pašas dienas vakarā VBTAI pēkšņi ieslēdza atpakaļgaitu, izplatot jaunu paziņojumu, kurā pauda, ka pirmais vēstījums bijusi tikai atbilde tiem vecākiem, kas iesnieguši sūdzību. Minētais murālis nekādā gadījumā neesot Bērnu tiesību aizsardzības likuma pārkāpums. Kā tad tā? Bērnu vecākiem mēs sakām vienu, bet sabiedrība pavisam ko citu? Negribētos taču domāt, ka bērnu aizstāvjus starplaikā kāds būtu politiski ietekmējis, izdarot spiedienu uz minēto institūciju?
Gandrīz tūlīt pēc tam reaģēja arī Tiesībsargs, jau pavisam skaidri paužot, ka “bērnu neizpratne par zīmējumu kopumā, atsevišķiem tā elementiem vai nespēja uztvert tā izveides motivāciju un izpildījuma asociatīvo sakarību, nav pietiekams iemesls, lai šo murāli uz skolas sienas aizkrāsotu”. Tiesībsarga ieskatā, lai mākslas darbs tiesiskā izpratnē varētu tikt uzskatīts par tādu, kas rada draudus bērna garīgajai attīstībai, ir jāpierāda, ka tas ir pretrunā ar sabiedrībā atzītiem pieklājības un morāles standartiem, bet to izdarīt ir ārkārtīgi sarežģīti, ņemot vērā dažādu paaudžu un visas sabiedrības laika gaitā mainīgo izpratni par to, kas ir un kas nav pieņemami. Tātad štrunts par to, ka bērni nākot uz skolu katru dienu būs spiesti redzēt zīmējumu, kuru tie nesaprot un kurā attēlotas kroplīgas mītiskas būtnes? Ak, jā - par šo “mākslu” taču izdota liela nauda un arī mākslinieks svarīgs un progresīvs…
Tomēr zināma taisnība gan VBTAI, gan Tiesībsarga birojam ir, kad tie norāda, ka lēmums, ko iesākt ar Brektes murāli, ir Rīgas domes prerogatīva un neviens cits šo lēmumu pieņemt nevar. Vai Brektes (ne)darbs tiks aizkrāsots? Redzot sabiedrības neapmierinātību, Rīgas dome šādu soli vēl varbūt būtu gatava spert, jo par velti iztērēto Rīgas nodokļu maksātāju naudu tai nospļauties. Naudas šķērdēšana taču ir sena Rīgas domes tradīcija. Bet fonds “Mākslai vajag telpu” par savu finansiālo ieguldījumu “izcilā mākslas darba” tapšanā gan gatavs cīnīties ar zobiem un nagiem. Jau tagad iesūdzēti policijā tie nezināmie mākslas mīļotāji, kas Brektes melnbaltos monstriņus izdaiļojuši ar spilgtām krāsu šļakatām. Tāpēc iespējams, ka Brektes “dievietes” Rīgas pilsētvidē vēl kādu laiku paliks. Jāizglīto taču tumsonīgā tauta, kas nekādi negrib saprast tieši šādas laikmetīgās mākslas “progresīvo” vērtību.
***************
Mazam ieskatam un fantāzijas ierosmei publicējam dažus murāļus, kas apskatāmi pilsētvidē dažādās pasaules valstīs. Ko jūs labprātāk redzētu uz skolas sienas - Brekti vai kādu no šiem?
*****
*****
Bet tagad palūkosimies, kādi ir sienu gleznojumi tepat - lielākās un mazākās Latvijas pilsētās.
*****
Līdzīgie raksti:
- Nekas nav atrasts
