Laikmeta zīmes

Šis ir otrais stāsts no rakstu sērijas par Nīderlandes karalisti - vienu no šīs vietnes autora iemīļotākajām Eiropas zemēm. Šoreiz par abām šīs brīnišķīgās valsts galvaspilsētām - Hāgu un Amsterdamu.

****

Vai zinājāt, ka Nīderlandes karalistei ir divas galvaspilsētas? Oficiālās un kultūras metropoles gods pieder Amsterdamai, savukārt politiskās dzīves centrs ir Hāga. Vēlaties iepazīt tuvāk? Tad, aidā - mūsu ceļojums turpinās!

Turpini lasīt »

Holande - viena no “Laikmeta zīmju” autora iemīļotākajām Eiropas zemēm. Šis ir pirmais stāsts no rakstu sērijas par šo brīnišķīgo zemi un stāstīs par holandiešu lepnumu - puķu audzēšanu.

****

Nīderlandes karaliste. Pirmās asociācijas - vējdzirnavas, siers un koka tupelītes. Vēsturnieki droši vien pieminētu koloniālā “zelta laikmeta” spozmi, kolekcionāri - Delftas porcelānu, sporta draugi - futbolu, bet mākslas cienītājiem tie, protams, būtu dižie flāmu otas meistari Rembrants un van Gogs. Tomēr pazīstamākais Nīderlandes simbols ir tulpe, tāpēc mūsu ceļojuma pirmo daļu veltīsim šai un citām puķēm. Turpini lasīt »

Šis ir stāsts par manas dzīvesbiedres Solvitas ceļojumu uz Amerikas kalniem.

****

Katrā no savām ciemu reizēm ASV esmu centusies apmeklēt kādu no šīs zemes ievērojamākajām vietām, iepazīt tās daudzveidību un krāšņumu gan Dieva radītajā dabā, gan cilvēka roku veidotajos kultūras, arhitektūras un mākslas pieminekļos. Nereti mani amerikāņu draugi bijuši pārsteigti par savas aizokeāna viešņas uzņēmību, jo dažs, kas dzimis, audzis un visu mūžu nodzīvojis Amerikā, nav redzējis ne pusi no tā, ko es paspēju dažos mēnešos. Bet tā jau laikam ir izslavētā latviešu neatlaidība, zinātkāre un ceļotprieks.

Šoreiz mans ceļamērķis - Amerikas Mežonīgo Rietumu kalni. Sākotnējā iecere gan bija stipri vienkāršāka - pavasarī vēl paspēt izbaudīt pēdējos ziemas priekus. Jāteic, ka vēlme paslēpot Amerikas lielajos kalnos man bijusi vienmēr, jo tieši Amerikā es savulaik sāku nodarboties ar kalnu slēpošanu. Par ceļabiedru izvēlos vēl vienu pasaules apceļotāju no Latvijas, kam pieder liels un ērts automobilis - tieši kā radīts ceļošanai. Mūsu galamērķis ir Vaijomingas pavalsts, kur slejas varenie Klinšu kalni - pazīstami katram, kas bērnībā lasījis romānus par indiāņiem un Mežonīgo Rietumu dzīvi. Un tā, kādu dienu mēs atstājam savu mājvietu “vēju pilsētā” Čikāgā, lai dotos ceļā. Priekšā 30 stundu ilgs pārbrauciens, kura laikā jāšķērso Ilinoisas, Aijovas un Nebraskas pavalstis. Turpini lasīt »

Nereti diskusijās, kas skar nacionālos jautājumus, no Latvijā dzīvojošo krievu un bieži vien arī latviešu mutes nākas dzirdēt šādu atziņu: “Labāk sadzīvot mierā ar vietējiem krievvalodīgajiem, nekā pieļaut nēģeru un citu krāsaino ienākšanu Latvijā!”

Es, protams, saprotu, ka daudziem maniem tautiešiem, gribam to atzīt vai nē, ir nopietnas problēmas ar rasu iecietību. Cilvēks ar tumšu ādas krāsu vienam otram šķiet briesmīgāks par visiem osipoviem, ždanokām un plineriem kopā ņemtiem. Nevar iebilst arī aicinājumam dzīvot mierā un saticībā ar saviem kaimiņiem un līdzpilsoņiem, jo, kā zināms, miers baro, nemiers posta. Tomēr padomāsim mazliet. Turpini lasīt »

Esmu Centra puika - dzimis, audzis un vairāk nekā 40 sava mūža gadus nodzīvojis Čaka (Suvorova) ielā Ziedoņdārza rajonā. Taču pienāca brīdis, kad atjaunotās Latvijas varasvīru un sievu apzināti vai neapzināti kļūdainās politikas dēļ, kad tika pieļauta denacionalizēto īpašumu atdošana, kā tautā saka - „baltās ķēves piektajam augumam”, un to tūlītēja tālākpārdošana pārpircējiem, mūsu ģimene bija spiesta pamest dzīvokli Centrā, kurā mitinājās kopš 20.gadsimta 30.gadiem, un pārcelties uz vienu no galvaspilsētas guļamrajoniem.

Tomēr ne jau par to būs šis stāsts, bet par kādu satraucošu parādību, ko man gadījās novērot vēl dzīvojot Čaka ielā un tagad arī jaunajā dzīvesvietā Imantā. Proti, daļa mūsu valsts iedzīvotāju, starp kuriem ir ne mazums naturalizēto jaunpilsoņu, Jauno gadu sagaida nevis pēc Latvijas, bet… Maskavas laika! Turpini lasīt »