Laikmeta zīmes

Līdz ar valsts neatkarības atgūšanu 1991. gadā Jelgavas vasarsvētku draudzes dzīvē iestājas jauns posms. Draudzes locekļi aktīvi izmanto jauniegūto brīvību un sludina Evaņģēliju, draudzi apmeklē misionāri un kristiešu grupas no ASV un citām valstīm. Jelgavā rodas vairākas jaunas draudzes, kas diemžēl negatīvi ietekmē vasarsvētku draudzi - tā zaudē daļu savu locekļu, kuri sāk apmeklēt šīs jaundibinātās draudzes. Tomēr arī šoreiz draudze izdzīvo un ne tikai - tā atkal sāk pieaugt.

1994. gada rudenī, lai pilna laika kalpošanu veltītu Latvijas Vasarsvētku draudžu apvienībai (LVDA), no amata atkāpjas draudzes mācītājs Jānis Ozolinkevičs. Turpini lasīt »

1940. gada 17. jūnijā Latvijā ienāk Sarkanās Armijas daļas un Latvijas Republika tiek iekļauta PSRS sastāvā. Tas nosaka arī Jelgavas vasarsvētku draudzes dzīvi uz turpmākajiem 50 gadiem. Vēl 1940. gadā draudzes mācītājs Juris Dreimanis lūdz jauno padomju varu atļaut noturēt dievkalpojumus Kārļa Ulmaņa valdības slēgtajai ticīgo apvienībai „Elim”, taču saņem atteikumu. Vācu okupācijas laikā (1941 - 1944) draudze atrodas puslegālā stāvoklī. Dievkalpojumi gan notiek, tomēr nekādas lielākas aktivitātes vai reģistrācija nav atļauta, bet, tuvojoties Sarkanajai Armijai, 1944. gadā sapulces vispār tiek aizliegtas.

1944. gadā PSRS baptisti un evaņģēliskie kristieši izveido vienotu savienību. Valsts vara spiež arī vasarsvētku draudzes pievienoties šai savienībai. 1945. gada 19. - 29. augustā Maskavā tiek parakstīts apvienošanās līgums, kas pazīstams ar nosaukumu „Augusta vienošanās”. Daudziem vasarsvētku draudžu vadītājiem un locekļiem šī vienošanās nav pieņemama doktrinālu iemeslu dēļ.

Latvijā, kā vienā no PSRS republikām, notiek līdzīgs process. Turpini lasīt »

1900. gada decembrī Čārlza Parhama vadītajā Bībeles skolā Topekā, ASV, studentiem tika dots uzdevums studēt Apustuļu darbu 2. nodaļu. 1901. gada 1. janvārī viena no Bībeles skolas studentēm Agnese Osmane lūdza Čārlzu Parhamu lūgt par viņu, lai viņa saņemtu Svētā Gara kristību tā, kā to saņēma pirmie mācekļi, ar līdzejošu zīmi - runāšanu jaunā valodā. Pēc tam, kad par viņu aizlūdza, viņa sāka runāt ķīniešu valodā.

Jau 19. gadsimta beigās Dvaits Mūdijs un citi tā laika teologi bija rosinājuši diskusiju par Svētā Gara kristību, bet notikums Topekā uzskatāms par vasarsvētku kustības sākumu, ļaujot skaidri definēt Svētā Gara kristību kā no jaunpiedzimšanas un kristības ūdenī atšķirīgu piedzīvojumu. Vispasaules ievērību izpelnījās notikumi Losandželosā, Azusa ielā 312, kur nelielā bijušajā metodistu baznīcā, kas bija pārvērsta par noliktavu, 1906. gada aprīlī dievkalpojumus noturēja „Ticības misija”, ko vadīja melnādains sludinātājs Viljams Seimurs. V. Seimurs bija Č. Parhama audzēknis. Šeit dažādu tautību un rasu cilvēki kopīgi slavēja Dievu. (Vairāk par Azusa ielas atmodu lasiet ŠEIT.) Šie dievkalpojumi sāka kustību, kas pēdējos 100 gados kļuvusi par visstraujāk augošo un dinamiskāko protestantu kustību pasaulē, aptverot vairāk nekā 500 miljonus kristiešu visos kontinentos. Šai kustībai tika dots nosaukums - Vasarsvētku kustība. Turpini lasīt »

Saruna ar Rīgas vasarsvētku draudzes „Cerība” mācītāju, starptautiskās kustības „Dieva meklētāji” pārstāvi Latvijā un jauniešu kustības „Ķēniņa dārgumu meklētāji” iniciatoru Jāni Sadovski.

****

- Kāds bija jūsu ceļš uz mācītāja kalpošanu?

- Nedaudz vēstures. Mani vecāki bija tradicionāli katoļticīgi, taču ticība mūsu ģimenē netika īpaši kopta. Mamma bija skolotāja un baidījās no represijām, tāpēc baznīcu apmeklēja reti. Ar ticības lietām man pārsvarā saistījās kapusvētki, bēres un kristības. Taču kāds gadījums no bērnības liek domāt par Dieva aicinājumu. Man bija kādi pieci seši gadiņi, kad pēc kapusvētku ceremonijas priesteris svētīja bērnus. Bijām aptuveni 25 bērni. Pēkšņi viņš jautāja: „Kurš no jums gribētu kļūt par mācītāju?” Uzminiet, kurš vienīgais pacēla roku. Mans brālēns vēl nosmējās: „Jānis - mācītājs!” Turpini lasīt »

Dzimtenē Viljams Fetlers atgriezās 1923. gadā. Latvija bija kļuvusi par neatkarīgu valsti un te valdīja ticības un sludināšanas brīvība. Tāpēc vēsti par glābšanu Jēzū Kristū Fetlers varēja sludināt visās iespējamās vietās - radio, kinoteātros, pilsētas parkos, upju kuģīšu piestātnēs, cietumos, kapsētās, kāzās. Tagad visa viņa sirds degsme tika veltīta latviešu un vietējo krievu garīgajai atmodai.

Sākumā Fetlers pulcēja ļaudis Golgātas baznīcā Hospitāļu ielā. 1922. gadā lielās Brazīlijas izceļošanas dēļ Golgātas draudze bija zaudējusi vairākumu savu locekļu, tostarp mācītāju. Atlikušais nelielais ticīgo pulciņš bija garīgi nomākts, draudzē valdīja uzskats, ka atmodas laiks ir pagājis un drīzumā Antikrists pārņems varu pār pasauli. Fetlera ierašanās radikāli pārmainīja situāciju. Kopā ar kanādiešu evaņģēlistu Osvaldu Smitu no Toronto Tautas baznīcas Fetlers sarīkoja vairāku nedēļu evaņģelizācijas dievkalpojumu sēriju un drīz vien Golgātas baznīca bija pārpildīta līdz pēdējai iespējai. Turpini lasīt »

Viens no 20. gadsimta ievērojamākajiem atmodas darbiniekiem ir mācītājs, evaņģēlists, dzejnieks, rakstnieks, komponists, tulkotājs, izdevējs un pedagogs Viljams Fetlers. Krievijā viņš pazīstams ar vārdu Vasīlijs Malovs, Austrumeiropā arī kā Bazils Malovs un Vilhelms Fetlers. Savas kalpošanas 55 gados Viljams Fetlers darbojies daudzās Austrumeiropas un pasaules valstīs, taču viņa mūža labākie gadi pavadīti Latvijā un Krievijā. Ne velti krievu evaņģēliskie kristieši Viljamu Fetleru nodēvējuši par Krievijas evaņģēliskās ticības apustuli.

Viljams Fetlers piedzima 1883. gada 28. jūlijā Talsos, baptistu mācītāja Andreja Fetlera ģimenē. Fetleru pārim bija 10 bērnu, no kuriem Viljams vecākais. Viljama māte Margarita bija vācu izcelsmes, tāpēc puika jau bērnībā līdztekus dzimtajai latviešu valodai labi apguva arī vācu un krievu mēli. Bērnībā uz Viljamu lielu iespaidu atstāja slavenā angļu sludinātāja Čārlza Sperdžena darbi, kurus māte lasīja viņam priekšā. Ar To Kungu Viljams sastapās 15 gadu vecumā kādā dievkalpojumā tēva mājās. Cariskajā Krievijā baptistu ticības ļaudis piedzīvoja dažādas vajāšanas, tāpēc Viljamu kopā ar citiem jaunajiem kristiešiem tēvs kristīja slepus naktī nelielā upītē netālu no Tukuma. Tomēr kādi ticības pretinieki bija to uzzinājuši un uz kristāmajiem lidoja akmeņi. Viljama tēvam pat tika pārsista galva. Tas notika 1898. gadā. Turpini lasīt »

2012. gada 9. jūnijā Arēnā Rīga notika Baltijas jauniešu festivāls - lielākais ticību apliecinošas mūzikas festivāls Baltijā. Tā mērķis bija sapulcināt pēc iespējas vairāk jauniešu no Latvijas, Lietuvas un Igaunijas koncertam līdzīgā gaisotnē, lai viņi dzirdētu Evaņģēlija vēsti par to, ka Jēzus Kristus ir ceļš, patiesība un dzīvība.

Festivāla direktors, tāpat kā pērn notikušajā Cerības festivālā, bija Dr. Viktors Hamms no Billija Grehema Evaņģēliskās Asociācijas (BGEA). Festivāla izpildkomitejas priekšsēdētājs bija Latvijas baptistu draudžu savienības bīskaps Pēteris Sproģis, tajā darbojās arī Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskaps Jānis Vanags, Latvijas Romas katoļu baznīcas arhibīskaps metropolīts Zbigņevs Stankēvičs, Latvijas Evaņģēliskās Alianses prezidents Modris Ozolinkevičs, Latvijas Vasarsvētku draudžu apvienības bīskaps Nikolajs Gribs.

Festivāla darbību nodrošināja 12 komitejas Turpini lasīt »

Rīgas vasarsvētku draudzē „Dzīvības Avots” reizi mēnesī darbojas īpaša Misijas kafejnīca. Tās ienākumi tiek ziedoti dažādiem ar misiju un labdarību saistītiem projektiem. Šīs ieceres iniciatori ir Solvita un Armands Matisoni, kas šādā veidā atraduši savu vietu un kalpošanu Dieva ģimenē.

****

- Pastāstiet, kāds bija jūsu ceļš pie Dieva?

Solvita: - Mana vecmāmiņa bija katoliete. Viņa mani bērnībā nokristīja un es esmu viņas ticības vainagojums. Dieva Vārda sēkla, ko viņa manī iesēja, tagad ir uzdīgusi. Visu apzināto mūžu esmu ticējusi Dievam, taču dzīvoju pasaulīgi. Tad pienāca brīdis, kad radās veselības problēmas - bija operācijas, ārpusdzemdes grūtniecība, spontānais aborts. Man tas viss beidzot apnika, un es teicu: „Dievs, ja Tu man dosi bērnu, es vedīšu viņu uz svētdienskolu!” Tā bija neapzināta lūgšana, bet tajā vasarā es paliku stāvoklī ar Kristiānu. Taču, kad viņa sāka smagi slimot, nolēmu izlasīt Bībeli no vāka līdz vākam. Sāku ar Veco Derību un nobijos - ja tas viss ir patiesība, es esmu pazudusi! Turpini lasīt »

Vislielākā vasarsvētku denominācija pasaulē ir Dieva Asamblejas (Assemblies of God). Tās aptver 150 nacionālas draudžu apvienības 213 valstīs un teritorijās. Ik nedēļu 300 000 Dieva Asambleju mācītāji un kristīgie darbinieki kalpo 64 miljoniem ticīgo visā pasaulē. Dieva Asamblejas ierindojas starp sešām lielākajām kristīgajām denominācijām pasaulē.

Dieva Asambleju pirmsākumi meklējami Azusa ielas garīgajā atmodā, kas 1906. gadā sākās Losandželosā, ASV. Daži no šīs atmodas garīgajiem aspektiem tā laika tradicionālajām konfesijām nebija pieņemami, tāpēc atmodas dalībniekiem nācās veidot jaunas ticīgo kopienas ārpus jau esošajām draudžu organizācijām. Tā visā Amerikā radās simtiem jaunas vasarsvētku draudzes. Turpini lasīt »

“[..] Viņi dievišķo patiesību apmainījuši pret meliem un sākuši dievināt un pielūgt radību, atstājot novārtā Radītāju, kas ir augsti teicams mūžīgi, āmen. Tāpēc Dievs viņus nodevis apkaunojošās kaislībās: sievietes apmainījušas dabisko dzimumu kopdzīvi ar pretdabisko. Tāpat arī vīrieši, atmezdami dabisko kopdzīvi ar sievieti, cits pret citu iekaisuši savā iekārē, piekopdami netiklību, vīrietis ar vīrieti, paši saņemdami sodu par savu maldīšanos. Tad nu tāpat, kā viņi nav turējuši cieņā viņiem doto Dieva atziņu, Dievs sagandējis viņu prātu, ka viņi dara to, kas neklājas.” (Rom.1:25-28)

Nav grūti pamanīt, ka dažos pēdējos gadu desmitos notikušas radikālas pārmaiņas attieksmē pret tā saukto „seksuālo minoritāšu” jautājumu - no krimināli sodāmas un sabiedriski nosodāmas rīcības homoseksuāls dzīvesveids daudzviet pasaulē pārtapis par sabiedrības lielākās daļas pieciestu un akceptētu dzīvesveidu, kas dažviet pat tiek uzlūkots kā līdzvērtīgs izsenis tradicionālajam. Kustība, kas izraisījusi šādas pārmaiņas, pārsvarā gadījumu nav nākusi no sabiedrības pašas, bet ierosināta no „augšas” pa daudzveidīgiem sabiedrību ideoloģiski ietekmējošiem kanāliem. Turpini lasīt »