Laikmeta zīmes

Šis raksts tapa kā papildinājums mūsu publikācijai “Padomju Latvija mūžos lai dzīvo” (lasiet ŠEIT un ŠEIT) un kā atbilde rakstam “Toreiz un tagad jeb mīti un patiesība par dzīvi Latvijā padomju laikā”. Raksta trešajā daļā aplūkojam padomjlaika pārtikas kvalitāti, sabiedriskās ēdināšanas un restorānu kultūru, prostitūciju, attieksmi pret seksuālām perversijām un padomju sabiedrības morālo divkosību. Šīs tēmas noslēdz rakstu sēriju (lasiet ŠEIT un ŠEIT), kurā stāstījām par padomju politisko sistēmu, Brežņeva valdīšanas ēru, plānveida ekonomikas dīvainībām, sociālo sistēmu, izglītību, medicīnu un citiem padomju dzīves un sadzīves aspektiem. Turpini lasīt »

Šis raksts tapis kā papildinājums publikācijai “Padomju Latvija mūžos lai dzīvo” (lasiet ŠEIT un ŠEIT), kuras mērķis bija atspēkot populārākos mūsdienās izplatītos mītus par padomju laiku. Reizē šī ir arī atbilde internetā lasāmajam rakstam “Toreiz un tagad jeb mīti un patiesība par dzīvi Latvijā padomju laikā”. Mūsu raksta 1.daļā (lasiet ŠEIT) runājām par tādiem jautājumiem kā Brežņeva “zelta laikmets”, padomju ekonomika, darba apmaksa, preču kvalitāte, zagšanas darbavietā un pat par publiskajām tualetēm. Šoreiz stāsts par pensijām, formālo un interešu izglītību, medicīnu, kultūru, ceļojumiem un rusifikācijas politiku. Lasi un uzzini arī tu! Turpini lasīt »

Savulaik “Laikmeta zīmēs” publicējām rakstu “Padomju Latvija mūžos lai dzīvo” divās daļās, kurā centāmies atspēkot vairākus populārus mītus, kādi dažkārt šodien tiek izplatīti par dzīvi Padomju Savienībā un specifiski Padomju Latvijā. Nesen interneta plašumos uzgājām līdzīgu rakstu - “Toreiz un tagad jeb mīti un patiesība par dzīvi Latvijā padomju laikā”. Nosaukums un mērķis it kā līdzīgi, taču skatījums - pavisam cits. Lai gan raksta autors uzskata sevi par “uzticamu liecinieku” un atzīst, ka “absolūti objektīvs skatījums uz padomju periodu ir gandrīz neiespējams”, tomēr šķiet, it kā mēs būtu dzīvojuši divās pilnīgi atšķirīgās valstīs.

Jāteic, minētais raksts uzrakstīts saistoši un nav pārāk neiecietīgs pret citādi domājošajiem, kā tas līdzīgās publikācijās nereti notiek. Autors it kā objektīvi mēģina paraudzīties uz dzīvi Padomju Latvijā “attīstītā sociālisma” periodā. Bet, vai patiešām objektīvi? Lasot rakstu tomēr nepamet sajūta, ka autora mērķis bijis slavināt dzīvi Padomju Latvijā un izcelt sociālisma priekšrocības iepretī “pūstošajam kapitālismam”, tāpat radīt iespaidu par šodienas Latviju kā neizdevušos, noziedznieku pārvaldītu valsti. Tātad, tieši tas, ko savā propagandā pret mūsu valsti jau gadiem izmanto Krievija. Turpini lasīt »

Šis mīļi nostalģiskais stāstiņš ir mākslinieces, dzejnieces un publicistes Ievas Nikoletas Dāboliņas atmiņas par bērnību - laiku pirms 1980.gada Maskavas Olimpiskajām spēlēm. Tiesa, Rīgā neviens no Olimpiādes pasākumiem nenotika, taču šis visas padomju valsts dzīvē tik svarīgais notikums tā vai citādi atstāja pēdas arī Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas darbaļaužu ikdienā. Padomju laiki… Apbrīnojama ir Ievas Nikoletas spēja uz šo laikmetu paraudzīties gan bērna acīm, gan vienlaikus ar krietnu pieauguša cilvēka ironijas devu. Iespējams, mūsdienu jauniešiem daudz kas no tā, par ko raksta Ieva, šķitīs svešs un nesaprotams, tomēr mums, kas esam piedzimuši, uzauguši un dzīvojuši tajos tālajos gados, šis stāsts atsauks atmiņā laiku, kad “zāle bija zaļāka un debesis zilākas”. Un kaut arī trakajā sistēmā, kurā tolaik visi dzīvojām, atgriezties negribētu, tā bija mūsu bērnība, mūsu jaunības laiks…

****

Lielā Maskavas Olimpiāde nāca ar joni un atnesa lielas pārmaiņas mūsu dzīvē. Turpini lasīt »

Latvijas PSR - Padomju Savienības rietumu robežas lielākā militārā bāze. Padomju armijas, aviācijas un flotes koncentrācija Baltijā bija milzīga. Visvairāk militarizēta bija tieši Latvija - mūsu mazajā zemītē atradās vairāk nekā 3000 militāru objektu. Šodien ir ļaudis, kuri vaimanā par Latvijā dislocētiem nieka 1000 citu valstu NATO karavīriem, kas ir mūsu sabiedrotie, taču izliekas aizmirstam, ka padomju gados te atradās vairāk nekā 100 000 okupācijas armijas militārpersonu. Par to, kā Padomju armija “izvaroja” mūsu zemi un par šīs brutālās vardarbības sekām, kuras jūtam vēl šodien, stāsta Mārtiņš Ķibilds vienā no LTV raidījuma “Atslēgas” sērijām.

****

Pēc Otrā pasaules kara Vāciju piemeklēja sociāls sprādziens - simtiem tūkstošu vācu sieviešu veica abortus, tūkstošiem laida pasaulē bērnus bez tēviem. Vācijai pāri bija gājusi Sarkanā armija - izvarotāju armija. Pārnestā nozīmē to pašu var teikt par Padomju armiju Latvijā. Šis būs stāsts par 50 gadus ilgu izvarošanu, sāpīgu abortu 20.gadsimta 90.gados un nepārejošām sekām joprojām. Turpini lasīt »

Raksta pirmajā daļā (lasiet ŠEIT) iesākām stāstīt par vairākiem noturīgiem mītiem, kādi nostalģisku ļaužu atmiņās izveidojušies par padomju varas laiku Latvijā. Runājām gan par lētajiem dzīvokļiem un komunālajiem maksājumiem, gan tikpat lēto pārtiku, gan bezmaksas izglītību un medicīnu, gan arodbiedrību nesavtīgajām rūpēm par strādājošo labklājības celšanu. Noskaidrojām, vai viss patiešām bija tā, kā to pasaulei centās iestāstīt padomju propaganda un vēl šodien stāsta Krievijas plašsaziņas līdzekļi un to domubiedri Latvijā. Varbūt zem skaistā laķējuma tomēr slēpās arī pa rūsas pleķītim? Kā bija patiesībā? Raksta otrajā daļā turpinām ekskursu Padomju Latvijas vēsturē ar vēl dažiem tikpat populāriem mītiem. Turpini lasīt »

“Buržuāziskā Latvija bija atpalikusi zemnieku valsts, kas grima totālā nabadzībā, tāpēc tauta ar sajūsmu sagaidīja Sarkanās Armijas ienākšanu un Ulmaņa režīma gāšanu. Savukārt Padomju Latvija bija attīstīta, industriāla zeme ar augstu dzīves līmeni” - šādus spriedelējumus pie stiprāka dzēriena glāzes vēl šodien var dzirdēt daudzu Bolderājas, Pļavnieku, Imantas un citu krievvalodīgo Rīgas mikrorajonu dzīvokļu virtuvēs. Nevienu tas nepārsteidz. Nepārsteidz arī, ka šādu vēstures redzējumu aktīvi atbalsta Krievija un tās propagandas rupori. Pārsteidzoši ir tas, ka līdzīgu viedokli pēdējos gados nākas dzirdēt arī no latviešu mutes. Pret “buržuāzisko Latviju” mūsu tautiešiem gan īpašu iebildumu nav, taču nostalģija pēc padomju laikiem daļā sabiedrības sāk izpausties arvien vairāk. Turpini lasīt »

Krievijas izvērstā informatīvā kara apstākļos visā Eiropā, tostarp arī Latvijas virtuālajā telpā, laiku pa laikam parādās raksti un publikācijas, kuru mērķis ir paust atbalstu Krievijas īstenotajai politikai, tostarp ģeopolitiskajā un militārajā jomā, iztēlot bijušās PSRS republikas, tagad neatkarīgas valstis, kā galēji neizdevušās neveiksminieces, propagandēt Krievijas vēstures redzējumu. Nevienu nepārsteidz, ka šādas idejas izplata Krievijas plašsaziņas līdzekļu informatīvajā atkarībā esošie Latvijas krievvalodīgie, taču starp daudziem krieviskas izcelsmes “troļļiem” darbojas arī krietns pulciņš “troļļotāju” ar visnotaļ latviskiem uzvārdiem. Turpini lasīt »

Ilgus gadus mūsu ģimenes viesistabā goda vietā atradās pēc Otrā Pasaules kara ražots radioaparāts “VEF Super”. Kaut kas bija dzirdēts arī par pasaulslaveno fotoaparātu “Minox”. Un kurš gan plašajā Padomjzemē nepazina tranzistoru radiouztvērējus “VEF” un “Spīdola! Tāpēc pēc G.Gailes tehniskās skolas beigšanas, kad vajadzēja atpelnīt naudiņu, ko valsts bija ieguldījusi manā izglītībā, biju patiesi gandarīts, ka varēju to darīt tik izcilā uzņēmumā kā LPSR rūpniecības flagmanis - ražošanas apvienība “VEF”.

Darbs tik prestižā uzņēmumā cēla manu proletārisko pašapziņu, kaut tādēļ nācās izbaudīt gan agro celšanos no rītiem, lai jau pulksten septiņos būtu savā darbavietā, gan to, ko nozīmē darbs pie konveijera. Piedzīvoju arī visas padomju plānveida ekonomikas dīvainības - piespiedu dīkstāves mēneša sākumā un trako raušanu mēneša beigās, kad bija jāizpilda valsts plāns. PLĀNS - tas bija padomju ekonomikas stūrakmens, likums, dievs. Plānu nedrīkstēja neizpildīt, citādi nebija ne prēmijas, ne goda raksti, ne sarkanie vimpeļi un ceļojošie karogi. Lai izpildītu plānu, priekšnieki bija gatavi uz visu - maksāt dubultu algu, piešķirt papildus brīvdienas un citus atvieglojumus.

Strādājot “VEF”, man beidzot kļuva skaidrs, kāpēc Padomju Savienībā ražotā produkcija izceļas ar tik zemu kvalitāti. Pie šāda darba režīma citādāk nemaz nevarēja būt. Turpini lasīt »

Mūsu ģimene nekad nav bijusi īpaši reliģioza, lai gan Dievu nenoliedza. Mamma vienmēr teica: Dievu neviens nekad nav redzējis, tāpēc nav iespējams pierādīt, ka Viņš ir, tāpat kā nav iespējams pierādīt, ka Viņa nav. Katrā ziņā bērnībā par ticību Dievam netiku dzirdējis nevienu sliktu vārdu, gluži pretēji - omīte bieži atcerējās skolas gadus un ticības mācības stundas, arī mamma nereti pieminēja svētdienskolas nodarbībās gūtos iespaidus. Valdīja uzskats, ka ticība Dievam mudina cilvēku tikai uz labu un padara morāli tīrāku un tikumīgāku. Tomēr par Dievu un garīgiem jautājumiem ģimenē daudz runāts netika. Turpini lasīt »