Laikmeta zīmes

Raksta 1.daļā (lasiet ŠEIT) iepazīstinājām ar īsu Latvijas žīdu kopienas vēsturi, runājām par latviešu un žīdu savstarpējām attiecībām vēstures gaitā un marginālo latviešu antisemītismu. Šoreiz pastāstīsim, kas mainījās 1940.gadā un kādi notikumi uz gadu desmitiem izjauca līdz tam pamatā labās latviešu un žīdu attiecības. Uzzināsiet arī par latviešiem, kas holokausta laikā glāba žīdu dzīvības, runāsim par vārdu “žīds” un “ebrejs” lietošanas problemātiku, kā arī apstākļiem, kas vēl mūsdienās joprojām kavē latviešu un žīdu attiecību pilnīgu sakārtošanu un visu domstarpību nolīdzināšanu. Lasi, pārdomā un izsaki savu viedokli. Turpini lasīt »

Latvieši un žīdi. Divas tautas, kas mūsdienu Latvijas teritorijā plecu pie pleca dzīvojušas gandrīz 450 gadus. Šodien Latvijas valstij nedraudzīgi spēki labprāt mēģinātu sēt neuzticēšanos un pat naidu latviešu un žīdu starpā, apsūdzot latviešu tautu kolektīvā žīdu nīšanā un holokausta atbalstīšanā Otrā Pasaules kara laikā. Saknes tik sagrozītai vēstures interpretācijai meklējamas kādā Latvijai tuvējā kaimiņzemē, tomēr, pat abstrahējoties no Kremļa melīgās propagandas, nevar noliegt, ka atsevišķas domstarpības un vēsturisks aizvainojums starp abām tautām ir bijis un, iespējams, joprojām pastāv, lai gan ne tik dramatisks, kā to cenšas uzpūst mūsu ideoloģiskie pretinieki. Ko darīt, lai šādas vēstures radītas pretrunas izbeigtos? Turpini lasīt »

2017.gada 12.septembrī Latvijas Valsts prezidents Raimonds Vējonis iesniedza Saeimā likumprojektu “Par nepilsoņa statusa piešķiršanas izbeigšanu bērniem”, kas paredzēja pēc 2018.gada 1.jūnija izbeigt piešķirt nepilsoņa statusu Latvijā dzimušiem nepilsoņu bērniem un atzīt viņus par Latvijas pilsoņiem, ja vien bērna vecāki nav savam bērnam izvēlējušies citas valsts pilsonību. Par šādu iniciatīvu prezidenta kanceleja runāja jau kopš 2016.gada. Prezidenta ierosinājums kategoriski nebija pieņemams Nacionālajai Apvienībai, kamēr citās koalīcijas partijās notika diskusijas. Par priekšlikumu nepārprotami bija tikai prokrieviski orientētā partija “Saskaņa”. 2017.gada 21.septembrī Saeima prezidenta iniciatīvu noraidīja, par balsojot opozīcijai - “Saskaņai”, Reģionu apvienībai, “No sirds Latvijai” un no “Vienotības” aizgājušajiem kustības “Par” liberāļiem.

Racionāli pārdomājot nepilsoņu problemātiku, pirmajā brīdī varētu šķist, ka saskaņiešiem un liberāļiem šoreiz būs taisnība. Divdesmit piecus gadus pēc neatkarības atgūšanas ir dīvaini, ka mūsu valstī vēl joprojām dzimst bērni bez noteiktas pilsonības. Kāpēc gan nenākt viņiem pretī un nepiešķirt Latvijas pilsonību jau piedzimstot? Galu galā savu pasaules uzskatu šie bērni sāks veidot tikai pēc vairākiem gadiem. Vai Latvijas izglītības sistēmai tiešām nebūs pa spēkam izaudzināt viņus par krietniem, godprātīgiem un atbildīgiem cilvēkiem - Latvijas patriotiem ar stingru piederības sajūtu šai zemei? Tomēr iedziļinoties jautājumā nopietnāk nākas secināt, ka bažas joprojām ir pamatotas un atbildīgajām institūcijām jāveic krietns mājasdarbs, pirms Latvija ko tādu varēs atļauties. Turpini lasīt »

Plašas diskusijas Latvijas sabiedrībā izraisījis topošās Satversmes preambulas projekts. Viedokļu pretstāve novērojama gan jautājumā, vai šāds Satversmes papildinājums vispār vajadzīgs, gan par dažiem preambulas formulējumiem, pret kuriem ir vislielākās pretenzijas. Pamatā šādi formulējumi ir divi - tas, ka preambulas projektā izmantots valstsnācijas jēdziens, un tas, ka līdzās latviešu tautas dzīvesziņai pieminētas arī kristīgās vērtības kā viens no mūsu identitātes stūrakmeņiem. Turpini lasīt »

1. jūnijā Latvijā notiek kārtējās pašvaldību vēlēšanas. Taču, ja būtu īstenojies kāds sen lolots scenārijs, reizē ar pilsētu mēru, pagastveču un pašvaldību runasvīru un sievu ievēlēšanu mēs balsotu arī par kādu citu, Latvijas etniski neviendabīgajā sabiedrībā krietni sāpīgāku jautājumu. Jāteic, partijas „Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā” savulaik iniciētā un tagad Latvijas Nepilsoņu kongresa tālāk virzītā ideja par pilsonības automātisku piešķiršanu bez naturalizācijas procesa visiem, kas mūsu zemē dzīvoja 1991. gada 21. augustā, nav nekas jauns. Tas ir tas pats bēdīgi slavenais „nulles variants”, kas politisko diskusiju dienas kārtībā parādījās līdz ar Latvijas neatkarības atjaunošanu. Kopš tā laika atsevišķi politiskie spēki šo jautājumu laiku pa laikam aktualizē, turpinot musināt un šķelt Latvijas sabiedrību.

Par laimi, referendums par šo jautājumu vismaz pagaidām nenotiks, jo Centrālā vēlēšanu komisija tai iesniegto Pilsonības likuma grozījumu projektu tā nepilnību dēļ nevirzīja tālākai rīcībai, norādot, ka tas neatbilst Satversmes 2.panta garam un 1990. gada 4. maija deklarācijai. Turklāt šādi grozījumi būtiski paplašinātu pilsoņu loku, kas zināmos apstākļos ļautu apšaubīt Latvijas Republikas konstitucionālo pēctecību. Tomēr lielākais vairākums Latvijas krieviski runājošo iedzīvotāju, ieskaitot tos, kas citādi ir lojāli mūsu valstij, uzskata, ka pilsonība nepilsoņiem tomēr būtu jāpiešķir. Tai pašā laikā vairākums latviešu atbalsta valsts īstenoto pilsonības politiku un šādai nostājai ir būtiski iemesli. Turpini lasīt »

18. februāra tautas nobalsošanā mums izdevās nosargāt latviešu valodas tiesības būt vienīgajai oficiālajai zemē, ko sauc par Latviju. Tagad, kad no šī notikuma pagājis zināms laiks, varam apsēsties un mierīgi padomāt, ko mums atklāj un māca referenduma iznākums. Neapšaubāmi lielākais ieguvums ir tas, ka reizēm tik politiski kūtrie un vienaldzīgie latvieši šoreiz spēja apvienoties, lai aizstāvētu sev tik svētu un pašsaprotamu lietu kā latviešu valodas tiesības brīvi attīstīties vienīgajā vietā uz pasaules, kur tas iespējams. Šis fakts pierāda, ka spējam aizmirst sarūgtinājumu, strīdus un nesaskaņas, kad jācīnās par patiesi fundamentālām un eksistenciālām vērtībām. Nepatīkamais pārsteigums ir Latgales balsojums un arī tas, ka par otru valsts valodu nobalsoja 25% no tiem, kas piedalījās referendumā. Tas nav maz un liek domāt, ka krievvalodīgo integrācija 20 gadu laikā tā arī nav notikusi un lielākā daļa krievu joprojām dzīvo pašu izveidotā valodas rezervātā. Tie daži „labie krievi”, kurus tik bieži intervē latviešu plašsaziņas līdzekļi, ir patīkams, taču rets izņēmums.

Jau nākamajā dienā pēc referenduma daudzi politologi, sabiedrības pārstāvji un politiķi viens par otru skaļāk nāca klajā ar paziņojumiem, ka nevajag tautas nobalsošanas rezultātus uztvert kā latviešu uzvaru, bet nepieciešams dialogs ar krievu kopienu. Doma it kā pareiza, taču… katra kopiena ar dialogu saprot pavisam ko citu. Turpini lasīt »

Tie, kas piedzīvojuši Trešās atmodas laikus, atceras, kāda vienotība tolaik valdīja sabiedrībā. Un ne tika latviešu sabiedrībā - kopīgajā cīņā par brīvību un neatkarīgas valsts atjaunošanu plecu pie pleca ar mums uz barikādēm stāvēja arī citu tautību Latvijas iedzīvotāji. Salīdzinot ar šo tautas vienotību impēriski domājošie šķita vien neliels mazākums. Taču, kad neatkarība bija izcīnīta, sākās šķelšanās un strīdi. Un ne tikai nacionāla vai etniska rakstura - cilvēki tika sadalīti gan pēc politiskās pārliecības, gan mantiskā un sabiedriskā stāvokļa, gan citām pazīmēm. Tā visa dēļ šodien dzīvojam galēji sašķeltā sabiedrībā.

Vairāk nekā 20 gadus pēc atmodas notikumiem, atkal esam spiesti doties uz barikādēm, šoreiz, lai aizstāvētu vienu no mūsu valsts un identitātes pamatvērtībām - latviešu valodu. Turpini lasīt »

Noslēgusies parakstu vākšana referenduma ierosināšanai par pāreju uz valsts apmaksātu izglītību tikai latviešu valodā. Mēneša laikā Latvijā un ārzemēs kopā tika savākti 113 515 paraksti, kam jāpieskaita parakstu vākšanas pirmajā kārtā savāktie 10 140 paraksti. Taču, lai likumprojektu izskatītu Saeimā vai rīkotu tautas nobalsošanu, vajadzēja savākt 153 232 Latvijas pilsoņu parakstus. Tādejādi šobrīd šī kauja ir zaudēta. Taču cīņa turpinās.

Jāteic gan, ka personīgi man šī nacionālo spēku virzītā iniciatīva izraisīja pretrunīgas sajūtas. No vienas puses - vienmēr esmu aizstāvējis latviešu tautas un valodas intereses. Domāju, arī šis likumprojekts lielā mērā bija reakcija uz daļas Latvijas krievvalodīgo iedzīvotāju spītīgo nevēlēšanos pieņemt latviešu valodu kā savstarpējās saziņas līdzekli Latvijā un centieniem nostiprināt šeit divkopienu sabiedrību. Taču no otras puses neredzu neko traģisku arī mazākumtautību skolu pastāvēšanā, ja vien tās ir lojālas Latvijas valstij, respektē latviešu valodu, vēsturi un kultūru. Turpini lasīt »

Neskatoties uz nacionālo spēku brīdinājumiem, bija latvieši, kas pēdējās vēlēšanās balsoja par partiju apvienību „Saskaņas centrs”. Citiem tas bija protesta balsojums, citiem - patiesa cerība, ka varbūt šis pie varas vēl nebijušais politiskais grupējums spēs izvest valsti no krīzes. Savu lomu nospēlēja arī „Saskaņas centra” līderu koķetērija ar latviešu vēlētājiem, pieklusinot savu citkārt prokrievisko retoriku. Kad gaidītā triumfa vietā saskaņieši vēlēšanās ieguva vien otro vietu un netika uzaicināti darbam valdībā, apvienība it kā pieklusa, taču skaidrs, ka krievu lācis nebūt nav devies ziemas guļā, bet noslēpies un gaida savu stundu. To, kas tas patiešām ir tā, apliecina SC priekšsēdētāja Jāņa Urbanoviča intervija žurnālistam Andrejam Mamikinam 8. februāra TV5 raidījumā „Bez cenzūras”. Turpini lasīt »

Kārtējie „kalendāra nemieri” 16. martā nu ir aizvadīti. Un, kaut arī provokatoru rīkotās protesta akcijas šogad bija krietni klusākas nekā citus gadus, tomēr pie Brīvības pieminekļa atkal skanēja latviešu karavīrus aizskarošas nievas, apvainojumi un naids. Vai cīnoties kauju laukos un izciešot padomju nometņu šausmas šie sirmie vīri varēja iedomāties, ka kādreiz neatkarīgajā Latvijā iespēju nolikt ziedus kritušo biedru piemiņai tiem vajadzēs izcīnīt teju ar asinīm, gluži kā frontē? Un, vai mēs paši varējām iedomāties, ka 20 gadus pēc neatkarības atjaunošanas mums savā tēvzemē būs jācīnās par tiesībām atcerēties vēstures notikumus, kādus vēlamies, un pieminēt varoņus, kurus vēlamies?

Tomēr citādāku rezultātu nemaz nebija iemesla gaidīt. Būtu bijis naivi cerēt, ka ar lielas latviešu vēlētāju daļas balsīm ievēlētais „Saskaņas centra” pārstāvis Nils Ušakovs akceptēs leģionāru gājienu, jo viņa krievu vēlētāji, kurus viņš patiesībā pārstāv, to nekad viņam nepiedotu. Tā nu kārtējo reizi latvieši ir uzkāpuši uz grābekļa, ar kuru vēlāk paši dabū pa pieri. Tomēr vecajiem karavīriem sāp ne jau okupantu un viņu pēcteču naids un nievas, visvairāk sāp pašu tautiešu attieksme. Turpini lasīt »